Lieta C-22/03

Optiver BV u.c.

pret

Stichting Autoriteit Financiële Markten

(Rechtbank te Rotterdam lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 69/335/EEK – Netiešie nodokļi, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai – Maksājums no vērtspapīru tirgus uzņēmumu bruto ienākumiem

Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa-Harabo Kolomera [Dámaso Ruiz-Jarabo Colomer] secinājumi, sniegti 2004. gada 9. novembrī 

Tiesas spriedums (otrā palāta) 2005. gada 10. martā 

Sprieduma kopsavilkums

Noteikumi par nodokļiem – Tiesību aktu saskaņošana – Netiešie nodokļi, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai – Piemērošanas joma – Maksājuma iekasēšana no vērtspapīru tirgus uzņēmumu bruto ienākumiem no darījumiem ar vērtspapīriem – Izslēgšana

(Padomes Direktīvas 69/335 4., 10. un 11. pants)

Direktīva 69/335/EEK par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neiestājas pret maksājuma uzlikšanu vērtspapīru tirgus uzņēmumu bruto ienākumiem, kas gūti no darījumiem ar vērtspapīriem, jo šāds maksājums neietilpst Direktīvas piemērošanas jomā.

Pirmkārt, maksājums tiek pieprasīts nevis sakarā ar īpašas darbības veikšanu, kas ir minēta Direktīvas 4., 10. un 11. pantā, bet gan sakarā ar plašu darbību spektru, kas ir saistītas ar vērtspapīriem kopumā.

Otrkārt, tā kā maksājuma bāze ir vērtspapīru tirgus uzņēmumu gūtie bruto ienākumi no dažādiem darījumiem, minētais maksājums vairāk līdzinās tiešajam ienākuma nodoklim, un tādējādi tas nav nodoklis, uz kuru attiecas Direktīva 69/335.

(sal. ar 31.–35. punktu un rezolutīvo daļu)

2005. gada 10. martā (*)

Direktīva 69/335/EEK – Netiešie nodokļi, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai – Maksājums no vērtspapīru tirgus uzņēmumu bruto ienākumiem

Lieta C-22/03

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Rechtbank te Rotterdam (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 21. janvārī unTiesā reģistrēts 2003. gada 23. janvārī, tiesvedībā

Optiver BV u.c.

pret

Stichting Autoriteit Financiële Markten, Stichting Toezicht Effectenverkeer tiesību pārņēmēju.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], R. Šintgens [R. Schintgen] (referents), P. Kūris [P. Kūris] un Dž. Arestis [G. Arestis],

ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer],

sekretāre M. F. Kontē [M.-F. Contet], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 30. septembrī,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–       Optiver BV, Optrix BV un Optra BV vārdā – H. Speijarts [H. Speyart] un M. Sheile [M. Scheele], advocaten,

–       All Options International BV vārdā – E. Kaujperss [E. Kuijpers] un H. J. H. Boldermans [G. J. G. Bolderman], advocaten,

–       Robeco Obligatie DividendFunds NV u.c. vārdā – H. Speijarts un A. J. P. Tillema [A. J. P. Tillema], advocaten,

–       Stichting Autoriteit Financiële Markten, Stichting Toezicht Effectenverkeer tiesību pārņēmējas vārdā – H. J. Sahse [H. J. Sachse], F. Leiflangs [F. Leeflang] un T. van Vahensfelds [T. van Wagensveld], advocaten,

–       Nīderlandes valdības vārdā – S. Terstala [S. Terstal] un K. Viselsa [C. Wissels], pārstāves,

–       Apvienotās Karalistes valdības vārdā – P. Ormonda [P. Ormond], pārstāve, kurai palīdz J. Stratforda [J. Stratford], barrister,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – R. Liāls [R. Lyal] un V. Vilss [W. Wils], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 9. novembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1969. gada 17. jūlija Direktīvu 69/335/EEK par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai (OV L 249, 25. lpp.).

2       Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Optiver BV un 38 citām sabiedrībām (turpmāk tekstā – “Optiver u.c.”), kas ir vērtspapīru tirgus uzņēmumi Nīderlandē, un Stichting Autoriteit Financiële Markten (turpmāk tekstā – “AFM”), kas ir Stichting Toezicht Effectenverkeer tiesību pārņēmēja, par maksājumu iekasēšanu no šo sabiedrību bruto ienākumiem.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu  tiesiskais regulējums

3       Atbilstoši pirmajam apsvērumam Direktīvas 69/335 mērķis ir veicināt brīvu kapitāla apriti, kas ir viens no pamatnosacījumiem, lai radītu ekonomisku savienību, kuras pamatiezīmes ir līdzīgas iekšzemes tirgus pamatiezīmēm.

4       Saskaņā ar Direktīvas 69/335 sesto apsvērumu, lai sasniegtu šādu mērķi, attiecībā uz nodokļu uzlikšanu kapitāla piesaistīšanai ir jāatceļ netiešie nodokļi, kas līdz šim brīdim ir bijuši spēkā dalībvalstīs, un tie ir jāaizstāj ar nodokli, ko kopējā tirgū iekasē tikai vienreiz un kas ir vienāds visās dalībvalstīs.

5       Saskaņā ar Direktīvas 69/335 4. panta 1. punktu:

“Kapitāla nodokli uzliek šādiem darījumiem:

a)      kapitāla sabiedrības izveidošanai;

b)      tādu uzņēmējsabiedrību, apvienību vai juridisku personu, kas nav kapitāla sabiedrības, pārveidošanai par kapitāla sabiedrībām;

c)      kapitāla sabiedrības kapitāla palielināšanai ar jebkādu aktīvu iemaksām;

d)      kapitāla sabiedrības aktīvu palielināšanai ar jebkādu aktīvu iemaksām, kas nav uzņēmējsabiedrības kapitāla daļas vai aktīvi, bet ir tādas pašas tiesības kā dalībniekiem [..]

[..].”

6       Direktīvas 69/335 4. panta 1. punkta e) līdz h) apakšpunkts paredz, ka kapitālsabiedrības faktiskā vadības centra vai juridiskās adreses pārcelšanai no trešās valsts uz kādu dalībvalsti vai arī no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti ir uzliekams kapitāla nodoklis.

7       Direktīvas 69/335 4. panta 2. punkts uzskaita dažādus darījumus, kuriem var uzlikt kapitāla nodokli.

8       Saskaņā ar pēdējo apsvērumu Direktīva 69/335 paredz atcelt arī citus netiešos nodokļus, kam ir tādas pašas pamatiezīmes kā kapitāla nodoklim vai vērtspapīru zīmognodevai, kas var apdraudēt šajā direktīvā paredzēto pasākumu mērķus. Šie nodokļi, kuru iekasēšana ir aizliegta, ir uzskaitīti Direktīvas 69/335 10. pantā, kas paredz, ka:

“Neskaitot kapitāla nodokli, dalībvalstis no uzņēmējsabiedrībām, apvienībām vai juridiskām personām, kas darbojas, lai gūtu peļņu, neiekasē nekādus nodokļus:

a)      par 4. pantā minētiem darījumiem;

b)      par iemaksām, aizdevumiem vai pakalpojumu sniegšanu, kas pieder pie 4. pantā minētiem darījumiem;

c)      par reģistrāciju vai kādām citām uzņēmējdarbības sākšanai vajadzīgām formalitātēm, kas uz uzņēmējsabiedrībām, apvienībām vai juridiskām personām, kuras darbojas, lai gūtu peļņu, attiecas to juridiskās formas dēļ.”

9       Direktīvas 69/335 11. pants nosaka:

“Dalībvalstis neuzliek nekādus nodokļus:

a)      akciju, citu kapitāla daļu vai citu tā paša tipa vērtspapīru vai to sertifikātu izveidei, emisijai, kotēšanas sākšanai biržā, laišanai tirgū vai darījumiem ar tiem, neatkarīgi no tā, kas tos emitē;

b)      aizņēmumiem, arī valsts obligācijām, kas ir sagādāti, izdodot parādzīmes vai citus tirgojamus vērtspapīrus, neatkarīgi no tā, kas tos emitē, kā arī jebkādām formalitātēm, kas uz tiem attiecas, vai šādu parādzīmju vai citu tirgojamu vērtspapīru izveidei, emisijai, kotēšanas sākšanai biržā, laišanai tirgū vai darījumiem ar tiem.”

10     Direktīvas 69/335 12. panta 1. punkta redakcija ir šāda:

“Neatkarīgi no 10. un 11. panta dalībvalstis var iekasēt:

a)      vērtspapīru pārvedumu nodokļus, neatkarīgi no tā, vai nodokļi ir uzlikti saskaņā ar nemainīgu likmi vai ne;

[..]

e)      nodokļus, ko maksā kā algu vai samaksu;

[..].”

 Valsts tiesiskais regulējums

11     Wet toezicht effectenverkeer 1995 (1995. gada likums par vērtspapīru tirdzniecības kontroli), kas pieņemts 1995. gada 16. novembrī (Stbl. 1995, Nr. 574, turpmāk tekstā – “1995. gada likums”), regulē darījumu ar vērtspapīriem kontroli. Saskaņā ar 1. pantu šis likums cita starpā attiecas uz vērtspapīru starpniekiem un ieguldījumu pārvaldniekiem, kurus abus apzīmē ar vienotu jēdzienu “vērtspapīru tirgus uzņēmumi”.

12     1995. gada likuma 7. panta 1. punkts nosaka, ka nelicencētas personas nedrīkst Nīderlandē vai no Nīderlandes piedāvāt vai sniegt pakalpojumus kā vērtspapīru starpnieki vai ieguldījumu pārvaldnieki. Saskaņā ar šī panta 4. punktu finanšu ministrs izsniedz licenci tikai tad, ja ir ievēroti noteikti kvalitātes nosacījumi.

13     1995. gada likuma 42. pants paredz:

“Ministrs vai juridiska persona, kurai saskaņā ar 40. pantu ir uzticēti pienākumi un pilnvaras, var saskaņā ar mūsu ministra pieņemtiem noteikumiem pieprasīt, lai vērtspapīru tirgus dalībnieki, organizācijas, uz kuru rēķina ir emitēti vērtspapīri, kuru kotēšanai kādā no vērtspapīru biržām, kas atzītas saskaņā ar 22. pantu, ir saņemta atļauja, vērtspapīru tirgus uzņēmumi un licences, kas ir minēta 7. panta 1. punktā, pieprasītāji sedz izdevumus, kas radušies uzdevumu un pienākumu izpildes rezultātā [..].”

14     Iestāde, kurai saskaņā ar 1995. gada likuma 40. pantu ir uzticētas pilnvaras, ir AFM. To izmaksu apmēru, kuru segšanu tā var pieprasīt no uzņēmumiem, kas ir saņēmuši 1995. gada likuma 7. panta 1. punktā minēto licenci, nosaka saskaņā ar AFM budžetu.

15     Summas, kas ir jāmaksā vērtspapīru tirgus uzņēmumiem, veido maksa par īpašiem pakalpojumiem, kas ir reāli sniegti minētajiem uzņēmumiem, un maksājums, ko aprēķina no šo uzņēmumu bruto ienākumiem finanšu gadā pirms attiecīgā apstiprinātā AFM gada budžeta (turpmāk tekstā – “maksājums”).

16     Regeling toezichtskosten Wet toezicht effectenverkeer 1995 (dekrēta par kontroles izdevumiem, kas radušies, izpildot 1995. gada likumu par vērtspapīru tirdzniecības kontroli), kas grozīts 2000. gadā (Stcrt. 2000, Nr. 137, 10. lpp., turpmāk tekstā – “Dekrēts”), 5. panta 1. punkts nosaka:

“Katru gadu vērtspapīru tirgus uzņēmumiem, kas darbojas Nīderlandē un kas saņēmuši atļauju saskaņā ar Likuma 7. panta 1. punktu, tiek aprēķināta maksājamā summa, kas noteikta, pamatojoties uz 3. punktā minēto amplitūdu ienākumiem, ko guvuši attiecīgie vērtspapīru tirgus uzņēmumi gadu pirms budžeta apstiprināšanas.”

17     Dekrēta 5. panta 3. punkts nosaka minēto ienākumu amplitūdu, paredzot desmit dažādus ienākumu līmeņus.

18     No Dekrēta pamatojuma izriet, ka vārds “ienākumi” apzīmē bruto ienākumus, kas ir gūti no parastas uzņēmējdarbības, kura izriet no 1995. gada likuma 7. panta 1. punktā minētajiem darījumiem. Minētos ienākumus var gūt no provīzijas vai kurtāžas par vērtspapīru pakalpojumu sniegšanu, neto tirdzniecības, komisijas atlīdzības par uzdevumu izpildi, ieguldījumu pārvaldības, “REPO” darījumiem, kursa izmaiņām saistībā ar vērtspapīru darījumiem, vērtspapīru izpirkšanas un izvietošanas, vērtspapīru glabāšanas un glabāšanas operāciju pārvaldības, mijieskaita norēķiniem (“clearing”) un norēķiniem (“settlement”), kā arī no ienākumiem par vērtspapīru tirgus regulēšanu.

19     Vaststellingsregeling bedragen Regeling toezichtskosten Wet toezicht effectenverkeer 1995 voor 2000 (dekrēta par kontroles izdevumiem, kas radušies, izpildot 1995. gada likumu par vērtspapīru tirdzniecības kontroli, piemērošanas lēmums, kas nosaka summas 2000. gadam, Stcrt. 2000, Nr. 137, 9. lpp.) 3. pants nosaka summas, kas minētas Dekrēta 5. panta 1. punktā.

 Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

20     Optiver u. c. bija ieguvuši licenci, lai veiktu darījumus ar vērtspapīriem, kas ir minēti 1995. gada likuma 7. panta 1. punktā.

21     2000. gada 15. augusta lēmumos AFM atbildētājām noteica pamata prāvā veicamo maksājumu par ienākumiem no vērtspapīriem, kas maksājams par finanšu gadu, kurš beidzas 2000. gada 31. decembrī.

22     Uzskatot, ka maksājums ir pretrunā Direktīvai 69/335, Optiver u.c. iesniedza sūdzības par šiem lēmumiem. Tā kā šīs sūdzības tika noraidītas, tad tika iesniegta prasība Rechtbank te Rotterdam (Roterdamas tiesa), norādot, ka šis maksājums, kas ir uzlikts vērtspapīru laišanai apgrozībā un darījumiem ar vērtspapīriem, nav saderīgs ar Direktīvas 69/335 11. pantu.

23     AFM apgalvo, ka minētais maksājums nav uzskatāms par maksājumu par darījumiem ar vērtspapīriem, bet gan tas ir uzlikts ienākumiem no darbībām ar vērtspapīriem. Pakārtoti tā norāda, ka šis maksājums ietilpst atkāpēs, kas ir paredzētas Direktīvas 69/335 12. panta 1. punkta a) un e) apakšpunktā.

24     Uzskatot, ka izskatāmā strīda risinājumam ir nepieciešams interpretēt Direktīvu 69/335, Rechtbank te Rotterdam nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīva [69/335], jo īpaši tās 11. un 12. panta interpretācija, iestājas pret maksājuma uzlikšanu [..] vērtspapīru tirgus uzņēmumu bruto ienākumiem, kas gūti no darījumiem ar vērtspapīriem?”

 Par prejudiciālo jautājumu

25     Savā jautājumā iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai Direktīva 69/335 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā iestājas pret tāda maksājuma kā pamata prāvā minētais uzlikšanu vērtspapīru tirgus uzņēmumu bruto ienākumiem, kas gūti no darījumiem ar vērtspapīriem.

26     Lai sniegtu noderīgu atbildi uz šo jautājumu, ir jānosaka, vai šis nodoklis ietilpst Direktīvas 69/335 piemērošanas jomā.

27     Šajā sakarā ir jāatgādina, ka no Direktīvas 69/335 izriet – tās mērķis ir atcelt netiešos nodokļus, kas nav kapitāla nodoklis, bet kuriem ir tādas pašas pamatiezīmes, proti – tos uzliek darījumiem, kas ir minēti šajā direktīvā.

28     Attiecībā uz pamata prāvā esošā maksājuma atzīšanu par nodokli ir jānorāda, ka saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem vērtspapīru starpniekiem un ieguldījumu pārvaldniekiem ir obligāti jāsaņem licence Nīderlandē, lai tie varētu piedāvāt savus pakalpojumus šajā dalībvalstī.

29     Saskaņā ar 1995. gada likuma noteikumiem finanšu ministram uzticētie darījumu ar vērtspapīriem kontroles pienākumi ir piešķirti AFM. Tā ir pilnvarota pieprasīt, lai vērtspapīru tirgus uzņēmumi sedz tās darbības izdevumus, veicot maksājumus, ko saskaņā ar Dekrētā noteiktu tabulu katru gadu aprēķina no šo uzņēmumu bruto ienākumiem finanšu gadā pirms attiecīgā AFM gada budžeta apstiprināšanas.

30     No tā izriet, ka šo maksājumu, kas ir iekasējams saskaņā ar valsts noteiktu tiesību normu, privātpersonas maksā iestādei, kas pilda valsts uzliktus pienākumus, lai nodrošinātu šī pienākuma izpildi.

31     Kā to pareizi norāda Komisija, kaut arī, aplūkojot minētās pamatiezīmes, nav iespējams apgalvot, ka šis maksājums nav nodoklis, tomēr šis maksājums nav uzskatāms par tādu nodokli, ko aizliedz Direktīva 69/335, jo tas neietilpst Direktīvas piemērošanas jomā.

32     Pirmkārt, maksājums tiek pieprasīts nevis sakarā ar īpašas darbības veikšanu, kas ir minēta Direktīvas 69/335 4., 10. un 11. pantā, bet gan sakarā ar plašu darbību spektru, kas ir saistītas ar vērtspapīriem kopumā.

33     Otrkārt, tā kā maksājuma bāze ir vērtspapīru tirgus uzņēmumu gūtie bruto ienākumi no dažādiem darījumiem, minētais maksājums vairāk līdzinās tiešajam ienākuma nodoklim, un tādējādi tas nav nodoklis, uz kuru attiecas Direktīva 69/335 (skat. it īpaši 1996. gada 26. septembra spriedumu lietā C‑287/94 Frederiksen, Recueil, I‑4581. lpp., 21. punkts, un 2001. gada 18. janvāra spriedumu lietā C‑113/99 P. P. Handelsgesellschaft, Recueil, I‑471. lpp., 24. un 27. punkts).

34     Pastāvot šādiem apstākļiem, ir jāatzīst, ka tāds maksājums kā pamata prāvā minētais neietilpst Direktīvas 69/335 piemērošanas jomā un līdz ar to tas nav uzskatāms par nodokli, kura uzlikšanu aizliedz šī direktīva.

35     Līdz ar to uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 69/335 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neiestājas pret tāda maksājuma kā pamata prāvā minētais uzlikšanu vērtspapīru tirgus uzņēmumu bruto ienākumiem, kas gūti no darījumiem ar vērtspapīriem.

 Par tiesāšanās izdevumiem

36     Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 1969. gada 17. jūlija Direktīva 69/335/EEK par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neiestājas pret tāda maksājuma kā pamata prāvā minētais uzlikšanu vērtspapīru tirgus uzņēmumu bruto ienākumiem, kas gūti no darījumiem ar vērtspapīriem.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – holandiešu.