ĢENERĀLADVOKĀTA L. A. HĒLHUDA [L. A. GEELHOED] SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 10. martā (1)

Lieta C‑537/03

Katja Candolin

Jari-Antero Viljaniemi

Veli-Matti Paananen

pret

Vahinkovakuutusosakeyhtiö Pohjola

Jarno Ruokoranta

[Korkein oikeus (Somija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana – Direktīvas 72/166/EEK, 84/5/EEK un 90/232/EEK – Transportlīdzekļa pasažieriem radītie zaudējumi

I –    Ievads

1.     Šajā lietā Korkein oikeus (Somijas Augstākā tiesa) ir iesniegusi Tiesai vairākus jautājumus par to, kā interpretējama 1972. gada 24. aprīļa Direktīva 72/166/EEK (2) (turpmāk tekstā – “Pirmā direktīva”), 1983. gada 30. decembra Direktīva 84/5/EEK (3) (turpmāk tekstā – “Otrā direktīva”) un 1990. gada 14. maija Direktīva 90/232/EEK (4) (turpmāk tekstā – “Trešā direktīva”) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu.

2.     Iesniedzējtiesa ar iesniegtajiem jautājumiem būtībā vēlas uzzināt, vai transportlīdzekļa pasažieris, ja viņam ir nodarīti miesas bojājumi un viņš zināja vai viņam bija jāzina, ka transportlīdzekļa vadītājs negadījuma laikā ir vadījis transportlīdzekli alkohola reibumā, ar valsts tiesību aktiem pilnībā vai daļēji var tikt izslēgts no aizsardzības, kuru viņš var saņemt saskaņā ar Kopienas Direktīvām par transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu.

II – Kopienu tiesību akti

3.     Kopš 1972. gada Kopienas likumdevējs ar Direktīvām ir sācis tuvināt dalībvalstu tiesību aktus saistībā ar transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu.

4.     Pirmā direktīva paredz visās dalībvalstīs atcelt zaļās kartes kontroli uz robežas un ieviest obligātu civiltiesisko apdrošināšanu, kas sedz Kopienas teritorijā radušos zaudējumus.

5.     Ievērojot principu, ka satiksmes negadījumā cietušajiem, ja ir noteikta atbildība, jāsaņem zaudējumu kompensācija, Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkts nosaka:

“Katra dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta. Sedzamās atbildības apjomu un apdrošināšanas seguma noteikumus nosaka, pamatojoties uz tā apmēriem.”

6.     Ar Otro direktīvu Kopienas likumdevējs vēlējās tuvināt saturiski dažādos viedokļus par šo obligāto apdrošināšanu, lai satiksmes negadījumos cietušajiem nodrošinātu minimālo aizsardzību un lai mazinātu Kopienas teritorijā pastāvošās atšķirības šīs apdrošināšanas apmēru ziņā.

7.     Otrā direktīva attiecas uz apdrošināšanas robežām, t.i., uz apmēriem, kādus sedz obligātā apdrošināšana, nosakot minimālās apdrošināšanas prēmijas. Otrās direktīvas 1. panta 1. un 2. punkts nosaka:

“1.      Direktīvas 72/166/EEK 3. panta 1. punktā minētā apdrošināšana obligāti attiecas gan uz kaitējumu īpašumam, gan uz miesas bojājumiem.

2.      Neierobežojot dalībvalstīm tiesības noteikt lielākas garantijas, katrai dalībvalstij jāpieprasa, ka šīs apdrošināšanas obligātais apjoms ir vismaz:

–       par miesas bojājumiem – ECU 350 000, ja ir tikai viens cietušais; ja viens prasījums attiecas uz vairākiem cietušajiem, tad šo apjomu reizina ar cietušo skaitu;

–       par kaitējumu īpašumam – ECU 100 000 par prasījumu neatkarīgi no cietušo skaita.

Iepriekšminēto mazāko apjomu vietā dalībvalstis var noteikt mazāko apjomu ECU 500 000 apmērā par miesas bojājumiem, ja viens prasījums attiecas uz vairākiem cietušajiem, vai par miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam – vispārēju mazāko apjomu ECU 600 000 apmērā par prasījumu neatkarīgi no cietušo skaita vai kaitējumu veida.”

8.     Otrās direktīvas 2. panta 1. punkta pirmā daļa noteic, ka “katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka jebkuri likumos paredzētie vai līgumā noteiktie noteikumi, kas iekļauti apdrošināšanas polisē [..], kas transportlīdzekļu lietošanas vai vadīšanas apdrošināšanu neattiecina uz:

–       personām, kam nav tiešu vai netiešu atļauju, vai

–       personām, kam nav attiecīgā transportlīdzekļa vadītāja apliecības, vai

–       personām, kuras pārkāpušas obligātās tehniskās prasības attiecībā uz attiecīgā transportlīdzekļa stāvokli un drošību,

piemērojot Direktīvas 72/166/EEK 3. panta 1. punktu, tiktu uzskatīti par spēkā neesošiem attiecībā uz prasījumiem, ko iesniedz trešās personas, kuras ir negadījumā cietušie”.

9.     Tomēr noteikumus vai atrunas, kas minētas 2. panta 1. punkta otrajā daļā, var vērst pret personām, kuras apzināti reģistrējušas transportlīdzekli [kas labprātīgi ieņēmušas vietu transportlīdzeklī], kas radījis kaitējumus vai traumas, ja apdrošinātājs var pierādīt, ka personas ir zinājušas, ka transportlīdzeklis ir zagts.

10.   Trešās direktīvas mērķis ir izskaidrot dažus transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas noteikumus, jo vēl joprojām pastāv ievērojamas atšķirības apdrošināšanas kompensāciju apmēros.

11.   Trešās direktīvas piektajā apsvērumā teikts, ka dažās dalībvalstīs pastāv nepilnības attiecībā uz transportlīdzekļu pasažieru apdrošināšanas pienākumu. Lai aizsargātu šo īpaši apdraudēto potenciālo cietušo kategoriju, šīs nepilnības ir jānovērš.

12.   Trešās direktīvas 1. pants arī nosaka:

“Neskarot Direktīvas 84/5/EEK 2. panta 1. punkta otro daļu, Direktīvas 72/166/EEK 3. panta 1. punktā minētā apdrošināšana ietver atbildību par transportlīdzekļa lietošanas rezultātā radītiem miesas bojājumiem visiem pasažieriem, izņemot vadītāju.”

III – Valsts tiesību akti

13.   Vispārējie noteikumi attiecībā uz transportlīdzekļu obligāto civiltiesisko apdrošināšanu tika iekļauti Liikennevakuutuslaki (turpmāk tekstā – “Likums par transportlīdzekļu apdrošināšanu”). Miesas bojājumi vai materiālie zaudējumi, kas radušies, piedaloties satiksmē ar transportlīdzekli, saskaņā ar minēto likumu jākompensē apdrošināšanai.

14.   Likuma par transportlīdzekļu apdrošināšanu 7. panta 1. punkts attiecībā uz cietušā līdzatbildību nosaka:

“Ja [persona], kura ir cietusi ceļu satiksmes negadījumā, pati ir veicinājusi tā izraisīšanu, kompensāciju par citiem zaudējumiem, izņemot kompensāciju par tai nodarītiem miesas bojājumiem, var atteikt vai samazināt atbilstoši [šīs personas] pieļautai kļūdai, veidam, kādā transportlīdzeklis tika vadīts, un citiem apstākļiem, kas noveduši pie zaudējumu nodarīšanas. Ja persona tai nodarītos miesas bojājumus ir izraisījusi ar nodomu vai aiz rupjas neuzmanības, tai piešķir kompensāciju tikai tādā apmērā, ciktāl citi apstākļi ir veicinājuši kaitējuma nodarīšanu.”

15.   Likuma par transportlīdzekļu apdrošināšanu 7. panta 3. punktā ir īpaši noteikumi par transportlīdzekļa pasažiera prasību pret apdrošinātāju par miesas bojājumiem, ja transportlīdzekļa vadītājs ir bijis apreibinošu vielu ietekmē:

“Ja persona ir izraisījusi tai nodarītos miesas bojājumus, vadot transportlīdzekli, lai gan tā vadīšanas brīdī vai pēc tam alkohola līmenis tās asinīs ir vismaz 1,2 uz tūkstoti vai tās alkohola līmenis uz litru izelpotā gaisa ir vismaz 0,6 miligrami, vai arī ja tā rada zaudējumu, vadot transportlīdzekli alkohola un/vai citu apreibinošu vielu ietekmē tādējādi, ka tās spēja rīkoties, neizdarot kļūdas, ir ievērojami samazināta, apdrošināšana nesedz zaudējumu atlīdzību, ja vien nepastāv kāds īpašs iemesls, lai to darītu. Iepriekš minētie noteikumi attiecībā uz vadītāja tiesībām uz zaudējumu atlīdzību tāpat ir attiecināmi uz pasažieri, kas kaitējuma nodarīšanas laikā atradās transportlīdzeklī, kaut arī tas varēja vai tam vajadzēja apzināties vadītāja stāvokli.”

IV – Lietas apstākļi un tiesvedības norise

16.   1997. gada 24. aprīlī Taņa Kandolina [Tanja Candolin], Katjas Kandolinas [Katja Candolin] māte, Jari Antero Viljaniemi [Jari-Antero Viljaniemi] un Veli Mati Pānanens [Veli-Matti Paananen] brauca kā pasažieri ar transportlīdzekli, kura īpašnieks bija sūdzības iesniedzējs Pānanens [Paananen] un kuru vadīja Jarno Kalervo Ruokoranta [Jarno Kalervo Ruokoranta]. Ruokoranta ceļa posmā, kurā atļautais maksimālais ātrums bija 80 km/h un pēc tam 60 km/h, vadīja transportlīdzekli ar ātrumu 180 km/h. Transportlīdzekļa vadītājs zaudēja kontroli pār transportlīdzekli, un rezultātā tas nobrauca no ceļa. Ruokorantas asinīs alkohola saturs brauciena laikā bija 2,08 %. Arī pasažieri bija alkohola reibumā.

17.   Negadījumā Taņa Kandolina gāja bojā. Viljaniemi guva gūžas izmežģījumu, bet Pānanenam bija smadzeņu bojājums un muguras smadzeņu trauma, kuras rezultātā iestājās paralīze, kas skāra apakšējās ekstremitātes. Tika bojāts Viljaniemi apģērbs.

18.   Transportlīdzeklis bija apdrošināts apdrošināšanas sabiedrībā Pohjola.

19.   Pirmās instances tiesa Porin käräjäoikeus (Pori Pirmās instances tiesa) atzina, ka Ruokoranta ir vainīgs transportlīdzekļa vadīšanā stiprā alkohola reibumā, kas izraisījusi nonāvēšanu aiz neuzmanības un smagus miesas bojājumus. Käräjäoikeus atzina arī, ka Pānanens ir vainīgs transportlīdzekļa nodošanā vadītājam, kurš bija apreibinošu vielu ietekmē. Ņemot vērā viņam radušos smagos miesas bojājumus, no soda viņu atbrīvoja.

20.   Pirmās instances tiesa piesprieda Ruokorantam maksāt Katjai Kandolinai ikmēneša uzturlīdzekļus līdz 2000. gada 2. septembrim, kā arī atlīdzināt viņas mātes bēru izdevumus. Tālāk pirmās instances tiesa Ruokorantam piesprieda samaksāt Viljaniemi slimnīcas izdevumus, atlīdzību par apģērba bojājumiem un sāpju naudu. Attiecībā uz Pānanenu pirmās instances tiesa piesprieda Ruokorantam segt viņa kopšanas un ārstēšanās izdevumus, sāpju naudu un atlīdzību par paliekošajiem bojājumiem un invaliditāti, kā arī 24 gadus maksāt darba nespējas ikmēneša pensiju. Käräjäoikeus atzina, ka Ruokorantas tīšās rīcības un nodarījuma smaguma dēļ atlīdzību par nodarītajiem zaudējumiem nav iespējams samazināt.

21.   Attiecībā uz jautājumu, vai transportlīdzekļu apdrošināšanas sabiedrībai, kurā apdrošināts Ruokorantas vadītais transportlīdzeklis, bija jāizmaksā piespriestā atlīdzība par konstatētajiem zaudējumiem, Käräjäoikeus norādīja, ka pasažieri vairākas stundas visi kopā lietoja alkoholu un paši iesēdās transportlīdzeklī, kurš pēc tam bija jāvada Ruokorantam. Visiem bija jāpamana Ruokorantas reibuma pakāpe. Saskaņā ar Likuma par transportlīdzekļu apdrošināšanu 7. panta 3. punktu nevienam no viņiem nav tiesību saņemt no apdrošināšanas sabiedrības atlīdzību par zaudējumiem tiktāl, ciktāl tam nav nekāda īpaša iemesla minēto noteikumu izpratnē.

22.   Attiecībā uz Pānanenu Käräjäoikeus nolēma, ka atlīdzības zaudēšana, ņemot vērā viņa ļoti smagos miesas bojājumus un paliekošos ievainojumus, kā arī Ruokorantas finansiālo situāciju, būtu netaisnīga, un nosprieda, ka Ruokorantas vadītā transportlīdzekļa apdrošināšanas sabiedrībai ir Pānanenam jāizmaksā piespriestā kompensācija. Käräjäoikeus pēc jautājuma iztirzāšanas nosprieda, ka uz Katju Kandolinu un Viljaniemi nevar attiecināt nevienu “īpašu iemeslu”, lai transportlīdzekļa apdrošinātājam būtu jāizmaksā kompensācija.

23.   Izskatot apelācijas sūdzību, Turun hovioikeus (Turku [pilsētas] Apelācijas tiesa) nosprieda, ka atlīdzība, kas jāmaksā Ruokorantam, ņemot vērā viņa vainas apmēru, nav bijusi jāsamazina, pamatojoties uz viņa finansiālo situāciju vai apstākli, ka pasažieri ir līdzatbildīgi par viņiem radītajiem miesas bojājumiem. Attiecībā uz zaudējumu segšanu no transportlīdzekļa apdrošinātāja puses hovioikeus mainīja Käräjäoikeus spriedumu un noteica, ka apdrošināšanas sabiedrībai nav jāmaksā kompensācija arī Pānanenam.

24.   Katja Kandolina, Viljaniemi un Pānanens iesniedza Korkein oikeus (Augstākā tiesa) kasācijas sūdzību par zaudējumu atlīdzības segšanu no transportlīdzekļa apdrošināšanas sabiedrības. Korkein oikeus ar 2003. gada 19. decembra lēmumu iesniedza Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Direktīvas 90/232/EEK 1. pants, saskaņā ar kuru apdrošināšana ietver atbildību par transportlīdzekļa lietošanas rezultātā radītiem miesas bojājumiem visiem pasažieriem, izņemot vadītāju, vai cits akts, vai Kopienu tiesību princips ierobežo iespēju valsts tiesībās ņemt vērā pasažiera paša līdzdalību viņam nodarītajos zaudējumos laikā, kad tiek pārbaudītas viņa tiesības uz zaudējumu atlīdzību, ko izmaksā transportlīdzekļa obligātā apdrošināšana?

2)      Vai Kopienu tiesībām ir atbilstoši, ka jebkurā citā situācijā, izņemot situāciju, kas minēta Otrās direktīvas 2. panta 1. punkta otrajā daļā, pamatojoties uz transportlīdzekļa pasažiera rīcību, var atteikt vai ierobežot viņa tiesības uz atlīdzību, ko izmaksā obligātā apdrošināšana par zaudējumiem, ko viņš cietis nelaimes gadījuma rezultātā? Tādējādi, vai tas var būt gadījums, kad, piemēram, persona ir iekāpusi transportlīdzeklī, lai gan tā varēja ievērot, ka satiksmes negadījuma un zaudējuma risks bija lielāks nekā parasti?

3)      Vai Kopienu tiesības ļauj ņemt vērā vadītāja dzēruma stāvokli kā faktu, kas ietekmē tā spēju vadīt transportlīdzekli, ievērojot pienācīgu drošību?

4)      Vai Kopienu tiesības ļauj vērtēt daudz stingrāk transportlīdzekļa īpašnieka tiesības uz obligātās apdrošināšanas zaudējumu atlīdzību par tam nodarītajiem miesas bojājumiem salīdzinājumā ar citiem pasažieriem gadījumā, kad transportlīdzekļa īpašnieks ir ļāvis personai to vadīt dzēruma stāvoklī?”

V –    Lietas dalībnieku apsvērumi

25.   Savā lietas dalībnieku apsvērumu iztirzājumā es vispirms pamatošos uz Somijas valdības, Komisijas un Pānanena apsvērumiem. Tā kā Somijas, Zviedrijas, Austrijas, Vācijas un Norvēģijas valdības, kā arī apdrošināšanas sabiedrība Pohjola ar dažiem izņēmumiem izteikušas vairāk vai mazāk līdzīgus argumentus, es tos pārņemšu savā kopsavilkumā par Somijas valdības svarīgākajiem atzinumiem.

26.   Somijas valdība uzskata, ka Kopienu tiesības necenšas harmonizēt ar likumu noteiktos obligātās apdrošināšanas noteikumus. To varot izsecināt no sprieduma lietā Mendes Ferreira un Delgado Correia Ferreira (5), ar kuru Tiesa esot atzinusi, ka Kopienu tiesības neietekmē civiltiesiskās atbildības veidu – par risku vai vainu, kas jāsedz atbilstīgajai apdrošināšanai. Direktīvas nosaka tikai to, ka ir jānodrošina, lai likumā noteikto obligāto civiltiesisko atbildību attiecībā uz transportlīdzekļa dalību satiksmē segtu apdrošināšana. Tādēļ dalībvalstu ziņā paliek likumā paredzētās obligātās civiltiesiskās atbildības regulējums, kas ir spēkā attiecībā uz negadījumiem, kuri rodas no transportlīdzekļu izmantošanas.

27.   Kopienu tiesības nenosaka nekādus ierobežojumus, vērtējot cietušā “ieguldījumu” nodarītajos zaudējumos katrā konkrētā gadījumā. Valsts obligātās apdrošināšanas tiesībās ir spēkā noteikums, ka cietušais, kurš pats ir veicinājis zaudējumu izraisīšanu, nesaņem atlīdzību vai nesaņem pilnu atlīdzību par ciestajiem zaudējumiem. Valsts tiesas kompetencē ir noteikt, ciktāl vispārējie noteikumi par atbildību ir piemērojami katrā atsevišķā gadījumā.

28.   Atlīdzību varot samazināt vai nenoteikt vispār, ja cietušais ir apzināti uzņēmies paaugstinātu negadījuma risku. Tiesa varot uz vispārējiem likumā noteiktās atbildības principiem ierobežot vai atteikt atlīdzību, ja kāds iesēžas transportlīdzeklī, zinot, ka brauciena laikā noteikti var tikt pārkāptas parastās zaudējumu gūšanas riska robežas. Nosakot, vai ir jāierobežo atlīdzība, Kopienu tiesības neaizliedz ņemt vērā transportlīdzekļa vadītāja reibuma pakāpi, nosakot kompensācijas ierobežojumus. Kopienu tiesības neaizliedz arī noteikt, ka transportlīdzekļa īpašnieks, ja viņš ir atradies transportlīdzeklī, kuru vadījusi persona alkohola reibumā, tāpēc tiek vērtēts bargāk. Austrijas valdība vēl norāda, ka transportlīdzekļa īpašnieks vai turētājs nav uzskatāmi par cietušo trešo personu, bet gan atrodas līgumattiecībās ar apdrošinātāju, tāpēc transportlīdzekļa īpašnieku šādā gadījumā var vērtēt bargāk nekā citus transportlīdzekļa pasažierus.

29.   Pēc Vācijas valdības ieskatiem direktīvas attiecoties tikai uz tiesiskajām attiecībām starp transportlīdzekļa apdrošinātāju un transportlīdzekļa īpašnieku. Tās neregulējot tiesiskās attiecības starp negadījuma izraisītāju un cietušo. Uz tām esot attiecināmas valsts tiesības par zaudējumu atlīdzību un obligāto civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu.

30.   Zviedrijas un Austrijas valdības norāda uz vēl vienu niansi. Zviedrijas valdība pauž viedokli, ka atlīdzības diferencēšana nevar būt pamats tam, ka kādai noteiktai personu grupai vai arī noteiktiem zaudējumu veidiem pilnīgi tiek liegtas tiesības uz zaudējumu atlīdzību. Austrijas valdība uzskata, ka ar kādu likuma noteikumu vai apdrošināšanas līguma klauzulu civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas gadījumā nevarot noteikt, ka apdrošinātājs zaudējumu atlīdzināšanu transportlīdzekļa pasažieriem varētu ierobežot vai izslēgt gadījumos, kad transportlīdzekļa vadītājs ir bijis alkohola reibumā.

31.   Pēc Komisijas ieskata prejudiciālie jautājumi attiecas uz apdrošinātāja un cietušo savstarpējām attiecībām. Uz jautājumu par cietušā atbildību un ar to saistīto zaudējumu atlīdzības pienākumu ir jāatbild, pamatojoties uz valsts tiesībām.

32.   Taču tā uzskata, ka civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana nevar noteikt, ka atlīdzību par miesas bojājumiem un mantiskiem zaudējumiem, kas radušies personām, kuras ir bijušas apdrošinātā transportlīdzekļa pasažieri, arī tad, ja transportlīdzekļa vadītājs ir bijis alkohola reibumā, var nemaksāt (6). Komisija sava uzskata pamatojumam norāda vispirms uz spriedumu lietā Ruiz Bernáldez (7). No šī sprieduma izriet, ka Tiesa ir ņēmusi vērā situāciju, kuru cietušie paši ir izraisījuši, tomēr tikai tādos gadījumos, kas atbilst Otrās direktīvas 2. panta 1. punkta pirmajai daļai, kurā ir minēti izņēmuma gadījumi, kad apdrošināšanas atlīdzība nepienākas.

33.   Turklāt Kopienu tiesības nepieļauj, ka bargāk būtu vērtējams transportlīdzekļa īpašnieks, kurš ir atradies transportlīdzeklī kā pasažieris, jo Trešās direktīvas 1. pants attiecībā uz atlīdzību nošķir tikai transportlīdzekļa vadītāju un pasažierus.

34.   Pēc Pānanena domām, no direktīvām izriet, ka transportlīdzekļa īpašnieka obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas sabiedrībai esot jāmaksā kompensācija visām personām, kas bijušas transportlīdzeklī, izņemot vadītāju. Atlīdzību varot atteikt tikai tad, ja ir īpaši apstākļi. Atlīdzībai jābūt neapstrīdamai, jo transportlīdzekļa pasažieriem nav iespējams pierādīt, ka viņiem vadītāja alkohola reibuma stāvoklis nav bijis zināms.

VI – Novērtējums

35.   Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā grib noskaidrot, vai dalībvalstis savās valsts tiesībās var iekļaut arī citus izņēmuma gadījumus attiecībā uz pasažieru prasībām par zaudējumu atlīdzību no obligāti slēdzamās transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas, nevis tikai direktīvās minētos. Ja dalībvalstis nav tiesīgas regulēt citus izņēmuma gadījumus kā tikai direktīvās minētos, ir jāpārbauda, vai zaudējumus cietušais pasažieris, kurš zināja vai kuram bija jāzina, ka transportlīdzekļa vadītājs negadījuma laikā ir braucis alkohola reibumā, kā tāds ar valsts tiesībām var tikt pavisam vai daļēji izslēgts no prasībām par zaudējumu atlīdzību. Visbeidzot, rodas jautājums, vai transportlīdzekļa īpašnieks, kurš atradies transportlīdzeklī kā pasažieris, ņemot vērā apstākli, ka viņš ir ļāvis savu transportlīdzekli vadīt personai, kas bijusi alkohola reibumā, ir jāvērtē bargāk nekā pārējie pasažieri.

A –    Iepriekšēja piezīme

36.   Šajās trīs direktīvās ietverti minimālie noteikumi likumā noteiktajai transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātajai apdrošināšanai. Pirmā direktīva noteic, ka visās dalībvalstīs jāievieš transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana, kas sedz Kopienas teritorijā radušos zaudējumus. Sākotnēji dalībvalstu ziņā bija atstāta zaudējumu atlīdzību regulēšana un obligātās apdrošināšanas noteikumi. 1984. gadā ar Otro direktīvu tika ieviesti minimālie noteikumi par paredzamo kaitējumu īpašumam un miesas bojājumu kompensāciju apmēru, tādējādi padarot objektīvākus Eiropas Kopienas satiksmes dalībnieku riskus. Vēlāk Trešā direktīva paplašināja personiskās dalības jomu, attiecinot to ne tikai uz vadītāju, bet arī uz citiem transportlīdzekļa pasažieriem.

37.   Saskaņā ar šīm direktīvām dalībvalstu pienākums ir nodrošināt, lai katrs transportlīdzekļa īpašnieks vai turētājs savu likumā noteikto obligāto civiltiesisko atbildību par attiecīgo transportlīdzekli ar apdrošināšanas līgumu nodotu apdrošināšanas sabiedrībai (8). Turpmāk visiem transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas līgumiem ir jābūt spēkā visā Kopienas teritorijā (9) un, pamatojoties uz vienu un to pašu prēmiju, jāsniedz katrā dalībvalstī likumā paredzētā apdrošināšanas aizsardzība (10). Saskaņojot kompensācijas apmēru, visā Eiropā tiek nodrošināts, ka negadījumā cietušajiem tiks nodrošināta pietiekama kompensācija neatkarīgi no tā, kurā dalībvalstī negadījums ir noticis (11).

38.   Ar direktīvām ir jānodrošina brīva to transportlīdzekļu kustība, kas parasti atrodas Kopienas teritorijā, kā arī tajos esošo personu brīva pārvietošanās un jāgarantē vienāda attieksme pret personām, kuras cietušas transportlīdzekļu negadījumos, neatkarīgi no tā, kurā vietā Kopienā tas noticis (12).

39.   Cietušo aizsardzībai šajās trijās direktīvās ierādīta svarīga vieta. Šai ziņā fundamentāla nozīme bija jau Pirmajai direktīvai, un ar Otro un Trešo direktīvu iespējamo cietušo personu tiesiskais statuss tika vēl vairāk uzlabots un nostiprināts. Nākamo direktīvu mērķis bija novērst tās zināmas nepilnības sistēmā, kuras pa daļai bija radušās tikai laika gaitā. Cietušo situācijas uzlabošanai Otrā direktīva noteic, ka daži izņēmuma noteikumi, kas izslēdz kompensācijas saņemšanu, neattiecas uz cietušo. Tālāk Otrās direktīvas 1. panta 4. punkts nepārprotami pieļauj “citu praksi, kas ir labvēlīgāka cietušajam” (13). Trešajā direktīvā cietušo loks tiek paplašināts, lai aizsargātu “īpaši apdraudētu potenciālo cietušo kategoriju”, t.i., pasažierus.

B –    Vai dalībvalstīm ir tiesības iekļaut valsts tiesībās citus, nevis tikai direktīvās minētos gadījumus, kad pasažieriem var atteikt kompensācijas saņemšanu no obligāti slēdzamās transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas?

40.   Somijas likumdevējs attiecībā uz pasažieru prasībām kompensēt miesas bojājumus no transportlīdzekļa apdrošināšanas ir izdevis īpašus noteikumus gadījumiem, kad transportlīdzekļa vadītājs ir atradies apreibinošu vielu ietekmē (Likuma par transportlīdzekļu apdrošināšanu 7. panta 3. punkts). Šie noteikumi bija piemērojami aplūkotajā gadījumā. Tie noteic, ka zaudējumus, kas radušies, transportlīdzekļa vadītājam esot alkohola reibumā, apdrošinātājs kompensē tikai tad, ja tam ir “īpaši iemesli”. Arī pasažieriem, kuri negadījuma laikā atradās transportlīdzeklī un kuri apzinājās vai kuriem bija jāapzinās vadītāja stāvoklis, radītie zaudējumi tiek segti vienīgi tad, ja tam ir “īpaši iemesli”.

41.   Otrās direktīvas 2. panta 1. punkts regulē noteiktus kompensācijas izmaksāšanas izņēmuma gadījumus, kas ir uzskatāmi par pieļaujamiem un kuri ir spēkā tikai līgumattiecībās starp apdrošināto un apdrošinātāju un trešajām personām, kuras ir cietušas zaudējumus negadījumā, un kuriem nevar iebilst. 1. punkta otrā daļa paredz izņēmuma gadījumu. Ja apdrošinātājs var pierādīt, ka personas, kuras pilnīgi brīvprātīgi ir ieņēmušas vietu transportlīdzeklī, ar kuru ir izraisīti zaudējumi, ir zinājušas, ka transportlīdzeklis ir zagts, to var izmantot pret pasažieriem.

42.   Kopienas likumdevējs ar pēdējo minēto noteikumu gribēja paredzēt izņēmumu likumā, lai likuma vai līguma klauzulas apdrošināšanas polisē nevarētu izmantot pret negadījumā cietušiem pasažieriem vai trešajām personām. Šis izņēmuma gadījums ir interpretējams šauri un izsmeļoši, jo tas veido atkāpi no vispārējiem noteikumiem (14). Jebkura cita interpretācija ļautu dalībvalstīm satiksmes negadījumā cietušajiem pasažieriem ar noteiktiem nosacījumiem ierobežot kompensāciju izmaksu. Tas novestu pie nevienlīdzīgas attieksmes pret cietušajiem atkarībā no tā, kurā vietā ir noticis negadījums, no kā direktīvās noteikti mēģināts izvairīties (15).

43.   Šo Otrās direktīvas 2. panta interpretāciju apliecina Trešās direktīvas 1. pants, paplašinot cietušo loku un iekļaujot tajā pasažierus, lai aizsargātu šo īpaši apdraudēto potenciālo cietušo kategoriju. Ar šo normu Kopienas likumdevējs gribēja apzināti paplašināt piemērošanas jomu saistībā ar personu aizsardzību. Ņemot vērā direktīvu mērķi aizsargāt cietušos, es uzskatu, ka valsts noteikumi, kas sākotnēji automātiski izslēdz jebkuru zaudējumu segšanu, pārkāpj šīs trīs direktīvas.

44.   Somijas Likuma par transportlīdzekļu apdrošināšanu 7. panta 3. punkts zināmas apdrošināto grupas pilnībā izslēdz no kompensāciju saņemšanas, pamatojoties uz noteiktām viņu uzvedības detaļām. Šie noteikumi nosaka pasažiera līdzatbildību, ja tas ir ieņēmis vietu transportlīdzeklī, ko vada persona alkohola reibumā. 42. punktā es secināju, ka Otrās direktīvas 2. panta 1. punkta otrajā daļā izsmeļoši uzskaitīti gadījumi, kurus apdrošinātājs atbilstoši likuma noteikumiem vai līguma klauzulām apdrošināšanas polisē var izmantot pret pasažieri. Tādēļ dalībvalstīm nav atļauts valsts tiesībās iekļaut vēl citus, nevis tikai direktīvās minētos izņēmuma gadījumus pasažieru tiesībām uz zaudējumu kompensāciju no obligāti slēdzamās transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas.

45.   Vēl šai sakarā vēlos minēt, ka tādējādi apdrošinātājs, atsaucoties uz valsts tiesību aktiem vai līguma klauzulām, nevar izvairīties maksāt kompensāciju pasažieriem, kuri ir cietuši zaudējumus ar apdrošināto transportlīdzekli. Pretējā gadījumā tām prasībām, kuras pasažieris tiesīgs izvirzīt, pamatojoties uz Trešo direktīvu, zūd jēga.

46.   Tādēļ mana atbilde uz 35. punktā formulēto jautājumu ir tāda, ka Kopienu tiesības neļauj pret pasažieriem izmantot vēl citus, nevis tikai Otrās direktīvas 2. panta 1. punkta otrajā daļā minētos izņēmuma gadījumus attiecībā uz kompensāciju izmaksu no obligāti noslēdzamās transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas.

C –    Vai pasažierim, kas cietis zaudējumus un kas ir zinājis vai kam bija jāzina, ka transportlīdzekļa vadītājs negadījuma laikā bijis alkohola reibumā, kā tādam valsts tiesības var atteikt vai daļēji ierobežot tiesības uz kompensāciju?

47.   Direktīvās nav ietverti īpaši noteikumi attiecībā uz noteikta atbildības veida izvēli. Kā izriet no sprieduma lietā Mendes Ferreira un Delgado Correira Ferreira, pasažieru atbildības apjomu pamatā nosaka valsts tiesības (16). Šajā spriedumā tiesa ir minējusi: “Tādējādi saskaņā ar patlaban spēkā esošajām Kopienu tiesībām dalībvalstīm ir tiesības lemt par noteikumiem par atbildību satiksmes negadījumos ar transportlīdzekli. Taču to pienākums ir nodrošināt, ka valsts tiesībās noteiktā obligātā atbildība, kuru sedz apdrošinātājs, ir saskaņota ar minēto trīs direktīvu noteikumiem”.

48.   Cik lielā mērā kompensācijas pienākums attiecas uz konkrētu gadījumu, katrā ziņā daļēji atstāts brīvai dalībvalstu izvērtēšanai. To, kāds bijis cietušā līdzatbildības apjoms un kā tas ietekmē viņa tiesības uz kompensāciju, pamatā nosaka valsts tiesības. Ja valsts tiesībās ir noteikta vadītāja atbildība un cietušo tiesības uz kompensāciju, tad apdrošinātājam saskaņā ar direktīvām ir pienākums to maksāt. Šīs direktīvas novērš iespēju, ka apdrošinātājs pats, atsaucoties uz valsts tiesībām, varētu samazināt vai noraidīt kompensāciju izmaksu. Valsts tiesu pienākums ir katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā apstākļus, noteikt un vajadzības gadījumā atteikt kompensāciju saskaņā ar vispārējiem principiem par likumā noteikto obligāto apdrošināšanu.

49.   Taču valsts tiesību piemērošanā par civiltiesisko atbildību nav atļauta direktīvu materiālo normu ignorēšana.

50.   Parasti pasažierim kā pasīvam satiksmes dalībniekam reti var izteikt pārmetumus attiecībā uz negadījumu. Taču, ja kāds ieņem vietu transportlīdzeklī, apzinoties, ka brauciena laikā parastās zaudējumu gūšanas riska robežas ir būtiski pārkāptas, tas uzņemas paaugstinātu negadījuma risku. To var uzskatīt par līdzatbildības formu. Ar šo līdzatbildības formu nav saistāmas tādas tiesiskas sekas, kas liedz jebkuru kompensācijas prasību kā tādu.

51.   Vienīgi īpašos gadījumos, pamatojoties uz individuālu novērtējumu, cietušajam var samazināt kompensāciju (17). Vai tas ir attiecināms uz šo lietu, ir atkarīgs no apstākļiem, it īpaši no tā, vai cietušā rīcība konkrētajā situācijā ir izraisījusi lielu risku un vai viņš kā pasažieris šo risku apzinājies. To izvērtēt ir valsts tiesas kompetencē.

52.   Tāpēc mana atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka Kopienu tiesības neaizliedz, ka transportlīdzekļa pasažieris, kurš ir cietis zaudējumus un kurš ir zinājis vai kuram bija jāzina, ka transportlīdzekļa vadītājs negadījuma laikā braucis alkohola reibumā, saskaņā ar valsts tiesībām kā līdzatbildīgais tiek daļēji ierobežots savās prasībās uz kompensāciju. Lemt par šiem ierobežojumiem ir valsts tiesas kompetencē, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus un tos izvērtējot.

D –    Vai transportlīdzekļa īpašnieku, kurš atradies transportlīdzeklī kā pasažieris, pamatojoties uz to, ka viņš ir ļāvis braukt ar savu transportlīdzekli kādam, kurš bijis alkohola ietekmē, var vērtēt bargāk?

53.   Kā Komisija pamatoti atzinusi, direktīva nošķir tikai vadītāju un pasažierus. Saskaņā ar Trešās direktīvas 1. pantu obligātā atbildības apdrošināšana sedz obligāto apdrošināšanu par miesas bojājumiem, kas radušies, izmantojot transportlīdzekli, visiem transportlīdzekļa pasažieriem, izņemot vadītāju. Saskaņā ar Otrās direktīvas septīto apsvērumu negadījumā cietušās personas interesēs ir, lai noteiktu izņēmuma noteikumu iedarbību ierobežotu attiecības starp apdrošinātāju un atbildīgo par negadījumu.

54.   No tā izriet, ka gadījumos, kad vadītājs, kurš nav transportlīdzekļa īpašnieks vai turētājs, ir izraisījis negadījumu un pasažieris ir tā persona, kura ir noslēgusi transportlīdzekļa apdrošināšanas līgumu, apdrošināšanas ņēmēja un apdrošinātāja tiesiskās attiecības pāriet uz zaudējumu izraisītāju. Sākotnējam apdrošināšanas ņēmējam šādā situācijā tiesiskās attiecības ar apdrošinātāju ir tikai kā cietušajam. Kā norādīts 39. punktā, cietušo aizsardzībai [šajās] trijās direktīvās ir ierādīta nozīmīga vieta.

55.   Tādēļ transportlīdzekļa īpašnieku, kurš kā pasažieris ir atradies transportlīdzeklī, pamatojoties uz apstākli, ka viņš savu transportlīdzekli ir ļāvis vadīt kādam, kurš atradies alkohola reibumā, nevar vērtēt bargāk kā pārējos pasažierus.

VII – Secinājumi

56.   Tādējādi es ierosinu Tiesai uz Korkein oikeus jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Kopienu tiesības aizliedz apdrošinātājam attiecībā uz pasažieriem piemērot vēl citus izņēmuma gadījumus zaudējumu segšanai no transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas, kā tikai tos, kuri ir minēti Komisijas 1983. gada 30. decembra Otrās direktīvas 84/5/EEK 2. panta 1. punkta otrajā daļā par dalībvalstu likumu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu;

2)      Padomes 1972. gada 24. aprīļa Direktīva 72/166/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību, Padomes Otrā direktīva 84/5 un 1990. gada 14. maija Trešā direktīva 90/232/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu pieļauj, ka transportlīdzekļa pasažierim, kurš ir cietis zaudējumus un kurš zināja vai kuram bija jāzina, ka transportlīdzekļa vadītājs negadījuma laikā transportlīdzekli vadījis alkohola reibumā, valstu tiesībās kā līdzatbildīgajam daļēji samazina kompensāciju. Lemt par šiem ierobežojumiem ir valsts tiesas kompetencē, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus;

3)      Direktīva 72/166, Otrā direktīva 84/5 un Trešā direktīva 90/232 transportlīdzekļa īpašnieku, kurš kā pasažieris ir atradies transportlīdzeklī, pamatojoties uz to, ka viņš savu transportlīdzekli ir ļāvis vadīt kādam, kurš ir atradies alkohola reibumā, nepieļauj vērtēt bargāk nekā citus pasažierus.

---

1 – Oriģinālvaloda – holandiešu.

---

2 – Padomes 1972. gada 24. aprīļa Direktīva 72/166/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV L 103, 1. lpp.).

---

3 – Padomes 1983. gada 30. decembra Otrā Direktīva 84/5/EEK par dalībvalstu likumu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (OV 1984, L 8, 17. lpp.).

---

4 – Padomes 1990. gada 14. maija Trešā Direktīva 90/232/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (OV L 129, 33. lpp.).

---

5 – 2000. gada 14. septembra spriedums lietā C‑348/98 (Recueil, I‑6711. lpp., 23., 28. un 29. punkts).

---

6 – 1996. gada 28. marta spriedums lietā C‑129/94 Ruiz Bernáldez (Recueil, I‑1829. lpp., sprieduma 2. punkts saistībā ar trešās direktīvas 1. pantu).

---

7 – Minēts 6. zemsvītras piezīmē, 18.–21. punkts.

---

8 – Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkts.

---

9 – Pirmās direktīvas 3. panta 2. punkts.

---

10 – Trešās direktīvas 2. pants.

---

11 – Otrās direktīvas piektais apsvērums.

---

12 – Spriedums lietā Ruiz Bernáldez, minēts 6. zemsvītras piezīmē, 13. punkts.

---

13 – Skat. ģenerāladvokāta Lenca [Lenz] noslēguma secinājumus lietā Ruiz Bernáldez (minēts 6. zemsvītras piezīmē, 23. punkts).

---

14 – Skat. arī 1999. gada 17. novembra EBTA tiesas spriedumu Storebrand and Finanger, Report of EFTA Court 1999, 119. lpp., 25. punkts.

---

15 – Skat. arī spriedumu lietā Ruiz Bernáldez, minēts 6. zemsvītras piezīmē, 19. punkts, un EBTA tiesas spriedumu, minēts 14. zemsvītras piezīmē, 24. punkts.

---

16 – Minēts 5. zemsvītras piezīmē, 29. punkts.

---

17 – EBTA tiesas spriedums, minēts 14. zemsvītras piezīmē, 26. punkts.