ĢENERĀLADVOKĀTES KRISTĪNES ŠTIKSAS-HAKLAS [CHRISTINE STIX-HACKL] SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 17. februārī (1)

Lieta C‑511/03

Staat der Nederlanden

pret

Ten Kate Holding Musselkanaal BV,

Ten Kate Europrodukten BV,

Ten Kate Produktie Maatschappij BV

[Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Lauksaimniecība – Veselība – Aizsardzība pret govju sūkļveida encefalopātiju (GSE) – Barošana ar olbaltumvielām, kuras iegūtas no zīdītājiem – Lēmums 94/381/EK – Valsts atbildība – Dalībvalsts pienākums celt prasību sakarā ar bezdarbību

I –    Ievada apsvērumi

1.     Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar govju sūkļveida encefalopātijas (GSE) problēmu būtībā ir jautājums par to, vai dalībvalstij ir jāveic pasākumi pret Komisiju, kas nav izsniegusi atļauju, ko šī dalībvalsts lūgusi.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

2.     Kā pasākumu cīņai pret GSE Komisija pieņēma [šobrīd] vairs spēkā neesošo 1994. gada 27. jūnija Lēmumu 94/381/EK par noteiktiem aizsardzības pasākumiem attiecībā uz govju sūkļveida encefalopātiju un barošanu ar barību, kuras pamatā ir zīdītāju izcelsmes olbaltumvielas (2). Šī lēmuma attiecīgās redakcijas 1. pants ir šāds:

“1. Trīsdesmit dienu laikā pēc šī lēmuma paziņošanas dalībvalstis aizliedz atgremotāju barošanu ar olbaltumvielām, kuras iegūtas no zīdītāju audiem.

2. Tomēr dalībvalstīm, kas spēj piemērot režīmu, ar ko atļauj atšķirt atgremotāju izcelsmes olbaltumvielas no neatgremotāju izcelsmes olbaltumvielām, Komisija Direktīvas 90/425/EEK 17.  pantā paredzētās procedūras ietvaros var atļaut [atļauj] atgremotājus barot ar citu sugu, kas nav atgremotāji, izcelsmes olbaltumvielām.”

3.     Direktīvas 90/425/EEK (3) 17. pants nosaka:

“Ja ir atsauce uz to procedūru, kas paredzēta šajā pantā, tad Pastāvīgā veterinārijas komiteja, kas izveidota ar Lēmumu 68/361/EEK, pieņem lēmumus saskaņā ar noteikumiem, kas noteikti Direktīvas 89/662/EEK 17. pantā.”

4.     Padomes 1989. gada 11. decembra Direktīvas 89/662/EEK par veterinārajām pārbaudēm Kopienas iekšējā tirdzniecībā, lai izveidotu iekšējo tirgu (4), labotā 17. panta redakcija 1990. gada 15. jūnija Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī ir šāda (5):

“1. Ja piemērojama šajā pantā paredzētā procedūra, tad priekšsēdētājs, pēc savas ierosmes vai pēc kādas dalībvalsts lūguma, jautājumu nekavējoties nodod izskatīšanai Pastāvīgajā veterinārijas komitejā (še turpmāk – “Komiteja”), ko izveido ar Lēmumu 68/361/EEK.

2. Komisijas pārstāvis iesniedz Komitejai veicamo pasākumu projektu. Komisija [Komiteja] sniedz atzinumu par šo projektu divu dienu laikā [(6)]. Atzinumu sniedz ar balsu vairākumu, kā tas noteikts Līguma 148. panta 2. punktā attiecībā uz lēmumiem, kuri Padomei jāpieņem pēc Komisijas ierosinājuma [priekšlikuma]. Dalībvalstu pārstāvju balsis Komitejā vērtē tā, kā noteikts minētajā pantā. Priekšsēdētājs nebalso.

3. Komisija pieņem paredzētos pasākumus, ja tie saskan ar Komitejas atzinumu.

4. Ja paredzētie pasākumi nesaskan ar Komitejas atzinumu vai arī ja atzinums nav sniegts, Komisija bez kavēšanās iesniedz Padomei priekšlikumu par veicamajiem pasākumiem.

Padome pieņem lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu.

Ja 15 dienu laikā pēc dienas, kad jautājums nodots izskatīšanai Padomē, Padome nav pieņēmusi lēmumu, Komisija pieņem ierosinātos pasākumus, izņemot gadījumus, kad Padome ar vienkāršu balsu vairākumu ir nobalsojusi pret minētajiem pasākumiem.”

5.     Komisijas 1996. gada 18. jūlija Lēmums 96/449/EK par alternatīvu termiskās apstrādes sistēmu apstiprināšanu dzīvnieku atkritumu pārstrādei saistībā ar sūkļveida encefalopātijas izraisītāju neitralizēšanu (7) pamatā aizliedza no zīdītājiem iegūtu dzīvnieku atkritumu pārstrādi un atļāva tikai noteiktus procesus. Lai attiecīgajiem uzņēmumiem dotu iespēju pielāgot vai aizstāt iekārtas, lēmuma stāšanās spēkā bija paredzēta 1997. gada 1. aprīlī.

B –    Valsts tiesības

6.     Productschap voor veevoeder (Lopbarības starpprofesiju publisko tiesību apvienība, turpmāk tekstā – “Productschap”) Protokola projektā (turpmāk tekstā – “Protokols”) noteica ražošanas un kontroles sistēmu, ar kuras palīdzību var atšķirt atgremotāju izcelsmes olbaltumvielas no olbaltumvielām, kas iegūtas no citiem dzīvnieku veidiem, piemēram, sivēniem.

7.     Šis protokols bija I pielikums 1994. gada 9. novembra Verordening Vvr regeling verwerking dierlijke produkten in diervoeders (Rīkojumam par dzīvnieku izcelsmes produktu pārstrādi dzīvnieku barībā, turpmāk tekstā – “1994. gada rīkojums”). Saskaņā ar šo rīkojumu dzīvnieku barības ražotāji atgremotājiem paredzētajā dzīvnieku barībā nedrīkst iestrādāt dzīvnieku izcelsmes produktus. Šis aizliegums neattiecas uz dzīvnieku izcelsmes produktiem, kas iegūti vienīgi no dzīvniekiem, kas nav atgremotāji, ja ražotāju, pamatojoties uz rīkojumu, ir atzinis Productschap un attiecīgā partija ir apzīmēta ar marķējumu. Dzīvnieku produktu ražotāju Productschap ir atzinusi [ar nosacījumu], ka šis ražotājs darbojas saskaņā ar Protokola I pielikumu.

8.     Tomēr šis protokols tā arī nav stājies spēkā, jo atbildīgais ministrs nav to apstiprinājis.

9.     Ar 1994. gada 29. novembra vēstuli Nīderlandes valsts lūdza Komisiju atbilstoši Lēmumam 94/381 sniegt atļauju piemērot Protokolu par olbaltumvielu diferenciāciju. 1994. gada rīkojums netika apstiprināts.

10.   1995. gada decembrī Nīderlandes valsts lūdza Komisiju uzsākt atļaujas izsniegšanas procedūru. 1997. gada jūnijā Nīderlande uzstāja, ka Komisijai jāpieņem lēmums par attiecīgo pieprasījumu, lai tā varētu ieviest skaidrību savā tirgū.

11.   Staatssecretaris van Volksgezondheid, Welzijn en Sport ieviesa 1997. gada 25. marta Lēmumu 96/449 ar tā saucamo “Regeling warmtebehandelingssystemen en eindproducten” (Noteikumiem par termiskās apstrādes sistēmām un gala produktiem) (8), ko groza noteikumi, kas stājušies spēkā 1997. gada 23. jūlijā (9) un 1997. gada 30. jūlijā. Pēc minētā termiņa no zīdītāju audiem iegūtās olbaltumvielas drīkstēja iepirkt lietošanai atgremotāju barībā, ja ir veikta termiskā apstrāde.

12.   Šis pasākums (pienākums veikt termisko apstrādi) bija spēkā arī attiecībā uz Ten Kate ražošanas procesu, kam kopš 1997. gada 30. jūlija bija jāpiemēro noteiktais termiskās apstrādes process. Tā kā šis process tomēr būtu Ten Kate prasījis ievērojamas investīcijas un joprojām nepastāvēja izredzes saņemt no Komisijas atbilstoši Lēmumam 94/381 izsniedzamu atļauju, Ten Kate pārtrauca no sivēniem iegūto olbaltumvielu ražošanu.

13.   Sagaidot, ka tuvākajā laikā Eiropas līmenī lēmums attiecībā uz Protokolu netiks pieņemts, ar Productschap adresētu 1998. gada 9. marta vēstuli ministrs aicināja saskaņot 1994. gada rīkojumu un priekšsēdētāja 1994. gada 8. augusta lēmumu ar Lēmumu 94/381.

14.   Productschap priekšsēdētājs 1998. gada 30. jūnijā pieņēma Besluit PDV regeling verwerking dierlijke producten in diervoeders 1998 (sabiedriskās apvienības dzīvnieku barības pārdošanai “Productschap Diervoeder” lēmumu par dzīvnieku izcelsmes produktu iestrādi barībā) (10). Šī lēmuma 2. pants noteic, ka barības ražotāji atgremotājiem paredzētajā barībā nedrīkst iestrādāt dzīvnieku izcelsmes produktus, ka izņēmums no šī aizlieguma (tostarp) ir dzīvnieku izcelsmes produkti, kuri iegūti tikai no dzīvniekiem, kas nav atgremotāji, un kurus atbilstoši Protokola par olbaltumvielu diferenciāciju I pielikumam Nīderlandē ražojuši ražotāji, ko ir atzinusi Productschap saskaņā ar šo lēmumu un kam ir 8. pantā minētais marķējums. Saskaņā ar šī lēmuma 3. pantu ražotājus var atzīt tikai pēc tam, kad Protokolu par olbaltumvielu diferenciāciju būs atļāvusi Komisija.

15.   1999. gada 22. februārī Staatssecretaris van Landbouw, Natuurbeheer en Visserij (lauksaimniecības, dabas aizsardzības un zvejniecības ministrs) pieņēma Regeling verbod diermelen in diervoeders (Noteikumus par aizliegumu pielietot barībā dzīvnieku izcelsmes miltus) (11), kas stājā spēkā 1999. gada 1. martā. Tajā tika aizliegts pielietot dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas barībā, kas paredzēta atgremotājiem (ar dažiem izņēmumiem, kas šeit nav svarīgi).

III – Fakti un pamata prāva

16.   Ten Kate Musselkanaal BV ir Ten Kate Europrodukten BV un Ten Kate Produktie Maatschappij BV mātes uzņēmums (turpmāk tekstā – “Ten Kate”), kas citastarp ražo un pārdod teļu pienam pievienojamas olbaltumvielas. Šīs olbaltumvielas rodas kā gala produkts, pārstrādājot no sivēniem iegūtus taukus.

17.   Ten Kate piemēroja savu ražošanas procesu Protokolam par olbaltumvielu diferenciāciju. Rijksdienst voor de keuring van Vee en Vlees (Dzīvnieku un gaļas pārbaudes iestāde, turpmāk tekstā – “RVV”) atļāva Ten Kate šo darba paņēmienu. Ten Kate bija Nīderlandē vienīgā tauku kausētava, kas strādāja saskaņā ar sistēmu, ko noteica Protokols par olbaltumvielu diferenciāciju.

18.   1998. gada 24. februārī Ten Kate iesniedza Rechtbank Den Haag prasību pret Nīderlandes valsti, lai konstatētu valsts atbildību par zaudējumiem, ko radījis kopš 1997. gada 30. jūlija spēkā esošais aizliegums ražot un pārdot olbaltumvielas, kuras paredzēts pievienot teļu pienam, kā arī lai panāktu zaudējumu atlīdzības izmaksu.

19.   Zaudējumi ir radušies to pasākumu rezultātā, ko valsts ir pieņēmusi, pamatojoties uz Lēmumiem 94/381 un 96/449. Valsts ir rīkojusies nolaidīgi, pieņemot pasākumus nolūkā nodrošināt, lai Komisija izsniedz pieprasīto atļauju.

20.   Proti, 1994. gada novembrī Nīderlandes valsts lūdza Komisiju, lai tā atbilstoši Lēmumam 94/381 izsniedz atļauju, saskaņā ar kuru varētu piemērot Nīderlandes iestādes izstrādātu ražošanas un kontroles sistēmu attiecībā uz olbaltumvielu diferenciāciju.

21.   Rechtbank Den Haag prasību noraidīja, Ten KateDen Haag tiesā iesniegtā apelācija tika apmierināta.

22.   Starp pusēm pamata prāvā nav strīda par to, ka Ten Kate pati nevarēja celt prasību sakarā ar bezdarbību. Ar zaudējumu atlīdzības prasību atbilstoši EKL 288. pantam nevarētu panākt to, ka Ten Kate varētu turpināt savu darbību.

23.   Hoge Raad uzdeva jautājumus par rīcības brīvību, kāda ir valstij attiecībā uz prasību, kas celta par bezdarbību. Turklāt Hoge Raad ir jānoskaidro, vai Komisijai ir ekskluzīvas iniciatīvas tiesības attiecībā uz priekšlikumu iesniegšanu Komitejai.

IV – Prejudiciālie jautājumi

24.   Hoge Raad uzdeva Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

1)         Vai uz jautājumu par to, vai valstij tādā gadījumā kā šis pret tādu ieinteresētu pilsoni kā Ten Kate ir pienākums izmantot iespēju, ko tai piedāvā EKL 175.  pants (jaunajā redakcijā – EKL 232.  pants) un EKL 173.  pants (jaunajā redakcijā – EKL 230.  pants), celt prasību, un šī pienākuma neievērošanas gadījumā uz jautājumu par to, vai tai ir pienākums atlīdzināt šīs personas ciestos zaudējumus, ir jāatbild, pamatojoties uz Nīderlandes tiesību normām vai arī balstoties uz Eiropas Kopienu tiesību noteikumiem?

2)         Ja atbilde uz pirmo jautājumu vai tā daļu ir sniedzama, pamatojoties uz Kopienu tiesībām:

a)     vai noteiktos apstākļos ar Kopienu tiesībām var uzlikt šajā jautājumā minēto pienākumu un atbildību?

b)     Ja atbilde uz otrā jautājuma a) apakšpunktu ir apstiprinoša, kādas Kopienu tiesību normas ir izmantojamas kā kritēriji, lai atbildētu uz pirmo jautājumu apskatāmajā lietā minētajā gadījumā?

3)         Vai Lēmuma Nr.  94/381/EK 1.  panta 2.  punkts, ciktāl nepieciešams, lasot to kopā ar Direktīvas 90/425/EEK 17.  panta un Direktīvas 89/662/EEK 17. panta noteikumiem, ir interpretējams tādējādi, ka no tā izriet Komisijas vai Padomes pienākums piešķirt paredzēto atļauju, ja dalībvalsts, kas to prasījusi, piemērotais vai piemērojamais režīms atbilst tam, lai no atgremotāju izcelsmes olbaltumvielām atšķirtu neatgremotāju izcelsmes olbaltumvielas?

4)         Cik lielā mērā atbilde uz trešo jautājumu sevī ietver ierobežojumu attiecībā uz pirmajā jautājumā minēto valsts tiesību vai pienākumu EKL 175. panta (jaunajā redakcijā – EK 232. pants) izpratnē vērsties pret tādas atļaujas kā apskatāmajā gadījumā minētā atļauja nepiešķiršanu un, pamatojoties uz EKL 173. pantu (jaunajā redakcijā –EKL 230. pants), iestāties pret atteikumu piešķirt šādu atļauju?

25.   Trešais prejudiciālais jautājums ir svarīgs gan tad, ja par pirmo prejudiciālo jautājumu ir jālemj saskaņā ar Nīderlandes valsts tiesībām, gan tad, ja par to ir jālemj saskaņā ar Kopienu tiesībām, izņemot gadījumu, ja atbilde uz otrā prejudiciālā jautājuma a) apakšpunktu būtu noraidoša. Ceturtajam prejudiciālajam jautājumam ir nozīme tikai saistībā ar otrā prejudiciālā jautājuma b) apakšpunktu.

V –    Par prejudiciālo jautājumu pieņemamību

26.   Pirmais prejudiciālais jautājums attiecas uz tiesiskā pamatojuma izpēti par dalībvalstu iespējamo pienākumu celt prasību par tiesību akta atcelšanu vai prasību par bezdarbību un – gadījumā, ja prasība netiek celta – dalībvalsts atbildību.

27.   Kā iespējamo tiesisko pamatojumu iesniedzējtiesa min arī Nīderlandes tiesības. Tādējādi pirmais jautājums attiecas arī uz valsts tiesību interpretāciju.

28.   Tomēr saskaņā ar EKL 234. pantā noteiktajām Tiesas kompetencēm Tiesas uzdevums nav interpretēt valsts tiesības saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Šajā daļā pirmais prejudiciālais jautājums ir noraidāms.

VI – Par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu

29.   Ar pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem, kā tie ierobežojoši ir saprotami, ņemot vērā Tiesas kompetenci, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Kopienu tiesības nosaka dalībvalstīm pienākumu celt prasību par tiesību akta atcelšanu vai prasību par bezdarbību un vai šī pienākuma neizpildes gadījumā tām ir jāatlīdzina attiecīgajam pilsonim nodarītie zaudējumi.

30.   Tā kā iespējamais zaudējumu atlīdzības pienākums saskaņā ar Kopienu tiesībām pieprasa Kopienu tiesību uzliktā pienākuma pārkāpumu, tad vispirms ir jāpārbauda, vai Kopienu tiesības nosaka atbilstošu pienākumu.

31.   EKL 230. un 232. panta nepārprotamā formulējuma analīze visās valodās jau viennozīmīgi norāda, ka šie noteikumi piešķir dalībvalstīm tiesības celt šādas prasības.

32.   Tomēr šāds pienākums neizriet ne no abu priekšrakstu formulējuma, ne no Kopienu tiesiskās aizsardzības sistēmas. Pienākums celt prasību nozīmīgajiem primāro tiesību noteikumiem nav raksturīgs. Arī dalībvalstu tiesiskās aizsardzības mērķis neattiecas uz pienākumu celt prasību par tiesību akta atcelšanu vai prasību par bezdarbību. Gluži pretēji, dalībvalstis, kas ir arī Augstās Līgumslēdzējas Puses, tātad – primāro tiesību likumdevēji, vēlējās, lai ar procesuālo rīcībspēju apveltītas dalībvalstis pašas izlemtu, vai izmantot savas tiesības celt prasību vai ncelt. Tātad vajadzētu saglabāt dalībvalstu brīvas izvēles iespējas saistībā ar lēmuma pieņemšanu.

33.   Līdz ar to trūkst atbilstoša likumdevēja nodoma.

34.   Pienākums celt prasību vienmēr nozīmē to pušu, kam ir procesuālā rīcībspēja, tiesību ievērojamu ierobežojumu. Šāda veida rīcības brīvības ierobežojums pieprasa arī atbilstoši skaidru regulējumu.

35.   Pret pienākumu celt prasību par tiesību akta atcelšanu vai prasību par bezdarbību ir vērsts arī Francijas valdības izteiktais salīdzinājums ar valsts pienākumu neizpildes prasību atbilstoši EKL 226. pantam. Šajā sakarā Tiesas pastāvīgajā judikatūrā secināts, ka Komisijai nav pienākuma celt prasību. Ja pat Komisijai kā Līgumu uzraudzei atbilstoši EKL 226. pantam nav pienākuma celt prasību, tad dalībvalstīm vēl jo mazāk ir pienākums izmantot tām piešķirtās tiesības kontrolēt Kopienu tiesību ievērošanu

36.   Arī no EKL 10. pantā noteiktā dalībvalstu lojalitātes pienākuma nevar secināt pienākumu celt prasību. Šis primāro tiesību noteikums gan paredz, ka dalībvalstīm ir pienākumus rīkoties, tomēr runa šeit ir par “vispārējiem vai īpašiem attiecīgiem pasākumiem, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no šā Līguma vai ko rada Kopienas iestāžu darbība”. Tas nozīmē, ka EKL 10. pants atsaucas uz Kopienu tiesību pienākumu pastāvēšanu; tātad šis pants tādus paredz. Šajā lietā vispirms ir jānoskaidro, vai šāds pienākums pastāv.

37.   Pienākums celt prasību par tiesību akta atcelšanu vai prasību par bezdarbību jebkurā gadījumā varētu izrietēt no attiecīgajām valsts tiesībām.

38.   Tādējādi uz otrā prejudiciālā jautājuma a) apakšpunktu ir jāatbild, ka Kopienu tiesības dalībvalstīm gadījumā, tādā kā šis, neparedz pienākumu izmantot iespēju celt prasību atbilstoši EKL 230. pantam un attiecīgi EKL 232. pantam.

39.   Tā kā atbilde uz otrā prejudiciālā jautājuma a) apakšpunktu ir noraidoša, tad nav jāatbild uz b) apakšpunktā uzdoto jautājumu.

40.   Uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka uz jautājumu, vai valstij tādā gadījumā kā šis ir pienākums par labu attiecīgajai pilsonei izmantot iespēju celt prasību atbilstoši EKL 232. pantam un attiecīgi EKL 230. pantam un – šī pienākuma neizpildes gadījumā – atlīdzināt attiecīgajam pilsonim radušos zaudējumus, nevar atbildēt, pamatojoties uz Kopienu tiesību noteikumiem.

VII – Par trešo prejudiciālo jautājumu

41.   Ar savu trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai attiecīgo sekundāro tiesību noteikumi uzliek Kopienai pienākumu izsniegt atļauju.

42.   Lēmuma 94/381 1. panta 2. punkta formulējums EK oficiālajās valodās pieņemšanas brīdī vismaz no pirmā acu uzmetiena liecina par labu tam, ka Komisijai ir pienākums izsniegt šādu atļauju.

43.   Formulējums dažādās valodās būtībā ir šāds: “dalībvalstīm tiek izsniegta [..] atļauja” (12) vai “[..] dalībvalstīm ir jāizsniedz atļauja (izsniedz atļauju)” (13).

44.   Tomēr šis pirmais interpretācijas rezultāts ir jāpārbauda saistībā ar 1. panta 2. punktā norādīto Direktīvas 90/425 17. pantu, kas savukārt norāda uz Direktīvas 89/662 17. pantā minēto procedūru.

45.   Šo norāžu mērķis ir nodrošināt, lai Komisija savus lēmumus pieņemtu, ievērojot noteiktu komitoloģijas procedūru.

46.   Minētais noteikums, konkrēti – Direktīvas 89/662 17. pants, paredz noteiktu procedūru komitejas, proti – Pastāvīgās veterinārijas komitejas, iesaistīšanai.

47.   Direktīvas 89/662 17. pants turklāt nošķir divus gadījumus atkarībā no tā, vai Komisijas plānotie pasākumi atbilst vai neatbilst komitejas nostājai (vai ja komiteja savu nostāju nepauž).

48.   Šīm Direktīvas 89/662 17. panta 3. punktā un 4. punktā noteiktajām procedūrām ir kopīgs tas, ka Komisija vispirms pieņem lēmumu tikai par paredzētajiem pasākumiem un vienīgi šo lēmumu Komisija var pieņemt neatkarīgi no citām iestādēm. Tomēr šis lēmums ir uzskatāms tikai par priekšlikumu, un to nedrīkst sajaukt ar atļaujas izsniegšanu.

49.   Lēmums par atļauju tiek pieņemts tikai pēc pirmā lēmuma pieņemšanas un pēc komitejas uzklausīšanas. To atkarībā no gadījuma pieņem vai nu Komisija, vai Padome.

50.   Komisijas pienākums procesuāli tehnisku iemeslu dēļ attiecas tikai uz aktiem, ko Komisija pieņem viena pati. Akti, kas ir Padomes vai Pastāvīgās veterinārijas komitejas kompetencē, nav iekļauti. No šī prejudiciālā nolēmuma lūguma procesa priekšmeta tiesību problēmas ir jānošķir jautājums, kam – Padomei vai Komitejai – ir pienākums pieņemt noteiktus aktus.

51.   Noteiktos gadījumos uz Komisiju, atbilstoši Direktīvas 89/662 17. panta 3. punktam, attiecas pienākums iesniegt komitejai priekšlikumu (turklāt ne tikai attiecīgās dalībvalsts pieteikumu!) un pieņemt paredzētos pasākumus, proti – tad, ja tie sakrīt ar Komitejas nostāju.

52.   Turklāt no Direktīvas 89/662 17. panta 4. punkta pirmās daļas izriet Komisijas pienākums, kas ir – nekavējoties iesniegt Padomei priekšlikumu par veicamajiem pasākumiem. Tas attiecas uz gadījumiem, ja paredzētie pasākumi nesakrīt ar Komitejas nostāju vai ja Komiteja nav sniegusi savu nostāju.

53.   Visbeidzot, saskaņā ar Direktīvas 89/662 17. panta 4. punkta trešo daļu Komisijai ir noteikts pienākums, ja Padome nav pieņēmusi lēmumu. Tādā gadījumā Komisija pieņem ierosinātos pasākumus, izņemot gadījumus, kad Padome ar vienkāršu balsu vairākumu ir nobalsojusi pret minētajiem pasākumiem.

54.   Turklāt to, ka Lēmuma 94/381 2. panta 1. punkts saistībā ar Direktīvas 90/425 17. pantu un Direktīvas 89/662 17. pantu ir interpretējams tādējādi, ka tas nosaka Komisijas pienākumus pat tad, ja tas ir tikai noteiktos gadījumos, apstiprina arī salīdzinājums ar citiem minētās direktīvas noteikumiem.

55.   Tāpat Direktīvā 89/662 papildus jau minētajiem priekšrakstiem uz Komisiju attiecas skaidri noteikumi, kas nosaka tiesības, tādi kā 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts, 8. panta 1. punkts un 9. panta 3. punkts.

56.   Attiecībā uz Direktīvu 90/425 tās 9. panta 1. punktu var minēt kā apliecinājumu tam, ka šī direktīva, kā arī citi Kopienu tiesību sekundārie tiesību akti nošķir “tiesības” un “pienākumus”.

57.   Saistībā ar Direktīvas 90/425 17. pantā noteiktajiem režīmiem šī 1. panta 2. punktā neko nemaina arī šīs direktīvas priekšpēdējais apsvērums, jo arī tas norāda uz Direktīvas 89/662 17. pantu, kurā šis apsvērums arī “importē” noteikto Komitejas procedūru.

58.   Šajā sakarā ir jāaplūko jautājums par to, vai Direktīvas 89/662 17. panta 2. punkts paredz termiņu, kurā Komitejai ir jādara zināma sava nostāja.

59.   Šis tiesību jautājums rada grūtības tikai tiktāl, ciktāl pastāv divas izšķirošas 17. panta 2. punkta, proti – otrā teikuma, redakcijas. Pēc Direktīvas 89/662 pieņemšanas pirmajā publicētajā redakcijā trūkst skaidra termiņa. Tomēr pēc publicēšanas 1990. gada jūnijā šī redakcija tomēr vēlāk tika labota. Tikai šī, t.i., otrā, labotā redakcija nosaka komitejai divu dienu termiņu, lai tā darītu zināmu savu nostāju. Turklāt ir uzkrītoši, ka sākotnējā redakcija, atšķirībā no ierastiem labošanas gadījumiem, visās tobrīd oficiālajās valodās noteica to pašu regulējumu, proti, to, kas neparedzēja dienās mērāmu termiņu. Tādēļ vēlāk tika labotas arī visas citas oficiālo valodu versijas.

60.   Tā kā, interpretējot Direktīvas 89/662 17. panta 2. punkta otro teikumu, ir jāievēro labotā redakcija, rezultāts ir viennozīmīgs – Komitejai savs lēmums ir jādara zināms divu dienu laikā.

61.   Tas, ka šis termiņš attiecas uz Komitejas darbību un Komisijai 17. pants nekādu atbilstošu termiņu nenosaka, neietekmē 17. pantā minētos Komisijas pienākumus.

62.   Kā starprezultāts tātad ir jānosaka, ka Komisijai ir pienākums rīkoties. Tomēr ir jānošķir jautājums, vai Komisijai ir pienākums Pastāvīgajai veterinārajai komitejai vai Padomei piedāvāt pasākumus ar konkrētu saturu. In casu runa ir par noteiktas atļaujas izsniegšanu, it īpaši par priekšnosacījumiem šādai atļaujai.

63.   Šeit ir jāatgādina, ka atļaujas izsniegšanu neveic Komisija viena pati. Ar to ir saistīts jautājums, kādi pienākumi jāpilda katrai no procesā iesaistītajām iestādēm.

64.   Šī prejudiciālā nolēmuma procesā tomēr vispirms ir jāaplūko materiālie priekšnoteikumi, no kuriem izriet pienākums izsniegt atļauju.

65.   Atbildi uz šo tiesību jautājumu sniedz tiktāl skaidrais Lēmuma 94/381 1. panta 2. punkta formulējums. Atļauja ir izsniedzama tikai tām dalībvalstīm, “kas spēj piemērot režīmu, ar ko atļauj atšķirt atgremotāju izcelsmes olbaltumvielas no neatgremotāju izcelsmes olbaltumvielām”.

66.   Tātad Lēmuma 94/381 1. panta 2. punkts pamatojas uz to, ka pastāv objektīvi priekšnoteikumi, nevis uz Komisijas pārliecību, ko ietekmē subjektīvs vērtējums. Tā kā šis noteikums tomēr neparedz attiecīgajai dalībvalstij atļaujas izsniegšanu ex-lege, bet gan skaidri reglamentē atļaujas piešķiršanu, no tā var secināt, ka, saskaņā ar Direktīvas 89/662 17. pantu, iesaistītajām iestādēm, tādām kā Pastāvīgajai veterinārijas komitejai, Komisijai un Padomei, ir jāpārbauda, vai šie priekšnoteikumi pastāv.

67.   Turpmāk Lēmuma 94/381 1. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka uzņēmumu darbības ir nelikumīgas pat tad, ja tās atbilst objektīvi piemērotai valsts sistēmai, tomēr vēl nav izsniegta atļauja pašai sistēmai. Atļauja, ko izdevusi tikai attiecīgās dalībvalsts institūcija, nevar aizstāt atļauju, kas jāizsniedz Kopienām, un tādēļ tas nav pietiekams pamats, lai darbību uzskatītu par atbilstīgu Kopienu tiesībām.

68.   Līdz ar to Lēmuma 94/381 1. panta 2. punkts ir saprotams tādējādi, ka atbilstoši Direktīvas 89/662 17. pantam procesā iesaistītās organizācijas ne tikai drīkst iegūt priekšstatu par to, kā funkcionē attiecīgās dalībvalsts pieteiktā sistēma, bet tām pat ir pienākums konkrēto situāciju pārbaudīt.

69.   Tātad Komisijai ir jāpārliecinās par sistēmas piemērotību. Šajā nolūkā Komisijas rīcībā ir vairākas iespējas, kā to īstenot, piemēram, veicot pārbaudes vai pieprasot izziņas. Turklāt Komisijai ir jāatvēl vajadzīgais laiks šo pasākumu izpildei. Tam atbilst arī Lēmuma 94/381 režīms, kas Komisijai nenosaka nekādu termiņu.

70.   Režīms, kas izriet no Lēmuma 94/381, Direktīvas 90/425 un Direktīvas 89/662 regulējuma, atšķiras no režīma, kas bija lietas Monsanto pamatā, kurā Tiesa nolēma, ka Komitejas nostāja Komisijai nebija saistoša (14). Neskatoties uz to, ka minētajā tiesvedībā interpretējamā regulējuma pamatā bija pavisam cita Komisijas un Komitejas saistība, Komisijai bija jāpieņem pasākumi atbilstoši tajā minētajiem noteikumiem, “ņemot vērā” Komitejas nostāju (15).

71.   Par jautājumu, vai Komisijai vai citai organizācijai šajā pamata prāvā bija pienākums izsniegt Nīderlandes pieprasīto atļauju, vispirms ir jānorāda uz to, ka atbildīgās Kopienu iestādes nebija pārliecinātas, ka attiecīgā dalībvalsts ir ieviesusi sistēmu, kas ļauj atšķirt atgremotāju izcelsmes olbaltumvielas no neatgremotāju izcelsmes olbaltumvielām.

72.   Ja Komisija savu pienākumu nav izpildījusi in concreto, tas varētu būt priekšmets prasībai par bezdarbību atbilstoši EKL 232. pantam. Ja šāda prasība tiktu apmierināta, tas nebūtu pieņemams tiesvedības priekšmets tādā prejudiciālā nolēmuma procedūrā, kāda ir šajā lietā.

73.   Tomēr ir jāpārliecinās, ka pārbaude, kas ļautu pārliecināties par Nīderlandes pieprasītās sistēmas atbilstību Kopienu tiesību mērķim, ir šī prejudiciālā nolēmuma procesa tiesvedības priekšmets.

74.   Prejudiciālā nolēmuma procesa priekšmetu nosaka ar prejudiciālo jautājumu palīdzību, piesaistot tos citām lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu daļām. Tomēr tas veido tikai procesa maksimālo apjomu. Procesa priekšmets nevar būt jautājumi, kas kopumā vai daļēji ir nepieņemami. Kā tas izriet no prejudiciālajiem jautājumiem un lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, jautājums par pieprasītās sistēmas piemērotību nav pieskaitāms iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem. Nav pieļaujama arī procesa priekšmeta paplašināšana.

75.   Turklāt pieprasītās sistēmas piemērotību nevarētu pārbaudīt arī tādēļ, ka tas attiecas uz pārbaudi, kas skar valsts pasākumu saderību ar Kopienu tiesībām un kas saskaņā ar EKL 234. pantu nevar būt prejudiciālā nolēmuma lūguma priekšmets.

76.   Visbeidzot, šajā procesā faktiski iesaistīto vai iesaistīto iestāžu rīcības veidu izvērtēšana attiektos uz atsevišķā gadījuma apstākļu pārbaudi. Arī tas atbilstoši EKL 234. pantam pārsniegtu prejudiciālā nolēmuma procesa priekšmeta iespējamās robežas.

77.   Uz trešo prejudiciālo jautājumu tātad ir jāatbild, ka Lēmuma 94/381 1. panta 2. punkts saistībā ar Direktīvas 90/425 17. pantu un Direktīvas 89/662 17. pantu ir interpretējams tādējādi, ka no tā izriet Komisijas pienākums piedāvāt Pastāvīgajai veterinārijas komitejai vai Padomei izsniegt dalībvalstij atbilstošu atļauju vai izsniegt atļauju, ja tas atbilst Komitejas nostājai vai ja Padome 15 dienu laikā pēc dienas, kad jautājums nodots izskatīšanai Padomē, nav pieņēmusi lēmumu; Komisija pieņem ierosinātos pasākumus, izņemot gadījumus, kad Padome ar vienkāršu balsu vairākumu ir nobalsojusi pret minētajiem pasākumiem. Līdz ar to pienākums rīkoties attiecas gan uz Pastāvīgo veterinārijas komiteju, gan uz Padomi. Pienākums izsniegt atļauju pieprasa, lai attiecīgā dalībvalsts ieviestu sistēmu, kas ļauj atšķirt atgremotāju izcelsmes olbaltumvielas no neatgremotāju izcelsmes olbaltumvielām.

VIII – Par ceturto prejudiciālo jautājumu

78.   Tā kā ceturtajam prejudiciālajam jautājumam saskaņā ar iesniedzējtiesas norādījumiem ir nozīme tikai saistībā ar otrā prejudiciālā jautājuma b) apakšpunktu, kuram savukārt ir nozīme tikai tad, ja atbilde uz otrā prejudiciālā jautājuma a) apakšpunktu ir apstiprinoša, t.i., gadījumā, ja Kopienu tiesības attiecīgos apstākļos var noteikt pienākumu un atbildību, tad, ņemot vērā šeit piedāvāto atbildi uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu, uz ceturto prejudiciālo jautājumu nav jāatbild.

IX – Secinājumi

79.   Ņemot vērā iepriekš minēto, piedāvāju Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

“1)      Uz jautājumu, vai dalībvalstij tādā gadījumā kā šis ir pienākums par labu attiecīgajai pilsonei izmantot iespēju celt prasību, pamatojoties uz EKL 232. pantu vai attiecīgi 230. pantu, un – šī pienākuma neizpildes gadījumā – atlīdzināt pilsonim radušos zaudējumus, nevar atbildēt, pamatojoties uz Kopienu tiesību noteikumiem.

2)      Lēmuma 94/381/EK 1. pants 2. punkts saistībā ar Direktīvas 90/425/EEK 17. pantu un Direktīvas 89/662/EEK 17. pantu ir interpretējams tādējādi, ka no tā izriet Komisijas pienākums:

–       pārbaudīt to, vai pastāv Lēmuma 94/381 1. panta 2. punktā noteiktie priekšnoteikumi;

–      piedāvāt Pastāvīgajai veterinārijas komitejai vai Padomei izsniegt dalībvalstij atbilstošu atļauju;

–      izsniegt atļauju, ja tas atbilst Komitejas nostājai vai ja Padome 15 dienu laikā pēc dienas, kad jautājums nodots izskatīšanai Padomē, nav pieņēmusi lēmumu, izņemot gadījumus, kad Padome ar vienkāršu balsu vairākumu ir nobalsojusi pret minētajiem pasākumiem.

         Pienākums rīkoties attiecas arī uz Pastāvīgo veterinārijas komiteju un Padomi.

3)      Pienākums izsniegt atļauju pieprasa, lai attiecīgā dalībvalsts ieviestu sistēmu, kas ļauj atšķirt atgremotāju izcelsmes olbaltumvielas no neatgremotāju izcelsmes olbaltumvielām.”

---

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

---

2 – OV L 172, 23. lpp.

---

3 – Padomes 1990. gada 26. jūnija Direktīva 90/425/EEK par veterinārajām un zootehniskajām pārbaudēm, kas piemērojamas Kopienā iekšējā tirdzniecībā ar noteiktiem dzīviem dzīvniekiem un produktiem, lai izveidotu iekšējo tirgu (OV L 224, 29. lpp.)

---

4 – OV L 395, 13. lpp.

---

5 – OV 1990, L 151, 40. lpp.

---

6 –      Nelabotajā redakcijā 17. panta 2. punkta otrā teikuma redakcija bija šāda: “Komisija sniedz atzinumu par šo projektu termiņā, ko priekšsēdētājs var ņemot vērā attiecīgā jautājums steidzamību.”

---

7 – OV L 184, 43. lpp.

---

8 – Stcrt., 61. lpp.

---

9 – Stcrt., 141. lpp.

---

10 – Verordeningenblad Bedrijfs-organisatie 1998, Nr. 44.

---

11 – Stcrt. 1999, Nr. 37.

---

12 – Kā romāņu, tā arī vācu un holandiešu valodas versijās.

---

13 – Angļu valodas redakcijā ir izmantots vārds “shall”.

---

14 – 2002. gada 8. janvāra spriedums lietā C‑248/99 P Francija/Monsanto/Komisija (Recueil, I‑1. lpp., 71., 86. un turpm. punkti).

---

15 – 6. panta 3. punkts Padomes 1990. gada 26. jūnija Regulā (EEK) Nr. 2377/90, ar ko nosaka Kopienas procedūru veterināro zāļu maksimāli pieļaujamo atlieku daudzumu noteikšanai dzīvnieku izcelsmes produktos (OV L 224, 1. lpp.), kas ir vairākkārt grozīta.