1.

Šis process par valsts pienākumu neizpildi līdzīgi paralēli uzsāktajam procesam par valsts pienākumu neizpildi ( 2 ) skar jautājumu par to, kādas prasības izriet no primārajām Kopienu tiesībām attiecībā uz publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras pārskatāmību. It sevišķi šajā procesā runa ir par pienākumiem, kurus var atvasināt no pamatbrīvībām un vispārējiem tiesību principiem attiecībā uz tā dēvētajiem pakalpojumiem, kas nav prioritāri, t.i., pakalpojumiem, kuriem Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīva 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai ( 3 ) (turpmāk tekstā — “Direktīva 92/50”) — pa šo laiku aizstāti ar tā saukto tiesību aktu paketi — paredz speciālu režīmu, proti, atvieglotu režīmu.

2.

Turklāt runa vēl ir par Tiesas judikatūras lietās Teleaustria ( 4 ) un Coname ( 5 ) interpretāciju un tālākattīstību.

3.

Direktīvas 92/50 21. apsvēruma redakcija ir šāda:

“[..] pārejas laikā šī direktīva pilnībā jāpiemēro tikai līgumiem par tiem pakalpojumiem, kuriem tās noteikumi ļauj īstenot visas starpvalstu tirdzniecības iespējas; [..] līgumi par citiem pakalpojumiem noteiktu laiku jāpārrauga, pirms pieņem lēmumu šo direktīvu piemērot pilnībā; [..] ir jānosaka šāds pārraudzības mehānisms; [..] šim mehānismam vienlaikus būtu jāļauj ieinteresētajām personām iegūt attiecīgo informāciju”.

4.

Saskaņā ar Direktīvas 92/50 3. panta 2. punktu līgumslēdzējas iestādes nodrošina, ka pakalpojumu sniedzēji netiek diskriminēti.

5.

Direktīvas 92/50 II sadaļā paredzēta tā dēvētā “divpakāpju piemērošana”. Saskaņā ar 8. pantu līgumus, kuru priekšmets ir I A pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar III līdz VI sadaļas noteikumiem, t.i., saskaņā ar 11.–37. pantu. Turpretim attiecībā uz līgumiem, kuru priekšmets ir tā dēvētie pakalpojumi, kas nav prioritāri, t.i., I B pielikumā minētie pakalpojumi, saskaņā ar 9. pantu jāņem vērā tikai 14. un 16. panta nosacījumi.

6.

I B pielikumā ir uzskaitīta virkne pakalpojumu kategoriju. 27. kategorija attiecas uz “citiem pakalpojumiem”.

7.

14. pantā ietverti noteikumi par tehniskajām specifikācijām, kur tās norāda katram līgumam vispārējos dokumentos vai līguma dokumentos.

8.

16. pantā cita starpā noteikts:

“1.   Līgumslēdzējas iestādes, kas piešķīrušas kādu valsts līgumu vai sarīkojušas projektu konkursu, nosūta paziņojumu par piešķiršanas procedūras rezultātiem Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojam.

[..]

3.   Attiecībā uz valsts līgumiem par I B pielikumā uzskaitītajiem pakalpojumiem, līgumslēdzējas iestādes paziņojumā norāda, vai tās piekrīt tā publicēšanai.

4.   Komisija izstrādā noteikumus par tādiem regulāriem ziņojumiem, kas pamatojas uz 3. punktā minētajiem paziņojumiem, un par šo ziņojumu publicēšanu saskaņā ar 40. panta 3. punktā noteikto procedūru.

[..]”

9.

1992. gada 4. decembrī Īrijas sociālo lietu ministrs bez iepriekšēja uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā noslēdza līgumu ar An Post, t.i., Īrijas pastu. Saskaņā ar to personas, kurām ir tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem, varēja saņemt viņiem piešķirtos pabalstus pasta nodaļās.

10.

Šī sākotnējā līguma darbības termiņš bija no 1992. gada 1. janvāra līdz 1996. gada 31. decembrim. 1997. gada maijā tas tika pagarināts līdz 1999. gada 31. decembrim. Kompetentā Īrijas iestāde 1999. gada 16. februāraEiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī izsludināja iepriekšēju paziņojumu par paredzamo publiskā iepirkuma piešķiršanu. Tomēr 1999. gada maijā tika nolemts pagarināt līgumu līdz 2002. gada 31. decembrim. Šī lēmuma izpilde vēlāk tika apturēta.

11.

Sakarā ar iesniegto sūdzību 1999. gada oktobrī Komisija uzsāka saraksti ar Īrijas iestādēm.

12.

Komisijas iejaukšanās dēļ Īrija līgumu oficiāli nepagarināja. Turpretim An Post, gan ad hoc kārtībā, turpina sniegt pakalpojumus, lai netiktu pārtraukta sociālā nodrošinājuma pabalstu maksāšana.

13.

Pēc Komisijas domām, saskaņā ar EKL 226. pantu Komisijas uzsāktā procesa par valsts pienākumu neizpildi ietvaros Īrija nepiedāvāja nevienu radušos problēmu risinājumu. Ņemot vērā atbildes, kuras Īrija sniedza atbildot uz 2002. gada 26. jūnija brīdinājuma vēstuli un 2002. gada 17. decembra argumentēto atzinumu, Komisija uzskatīja Īrijas rīcību, kas saistīta ar jaunu līgumu noslēgšanu, par EKL noteikumu pārkāpumu un tādēļ cēla prasību Tiesā.

14.

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

15.

Īrijas prasījumi Tiesai ir šādi:

16.

Pēc Komisijas domām, fakts, ka minētais līgums ietilpst Direktīvas 92/50 piemērošanas jomā, neizslēdz Tiesas judikatūrā izstrādāto nosacījumu, kas izriet no Līgumā ietvertajām pamatbrīvībām un no vispārējo principu, kas īpaši izpaužas šajās pamatbrīvībās, piemērošanas.

17.

Dalībvalstu pienākumu ievērot vispārējos principus apstiprina pašas direktīvas 3. panta 2. punkts, kas ietver vispārēju līgumslēdzējas iestādes pienākumu novērst jebkādu diskrimināciju starp pakalpojuma sniedzējiem. Šis pienākums ir saistošs Īrijas iestādēm gan attiecībā uz I B pielikumā norādītajiem pakalpojumiem, gan attiecībā uz I A pielikumā norādītajiem pakalpojumiem.

18.

Komisijas interpretācija ir vienīgā, kas ir saderīga ar “līgumā minēto iekšējā tirgus loģiku”. Saskaņā ar Tiesas skaidri izteikto judikatūru Līguma noteikumi par brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību paredz dalībvalstīm pienākumus saistībā ar publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanu ārpus direktīvas piemērošanas jomas. Tas attiecas gan uz līguma veidiem (kā, piemēram, pakalpojumu koncesijas), kuri nav īpaši noregulēti, gan arī līguma veidiem, kas ir noregulēti, bet to [iepirkuma] summa ir mazāka salīdzinājumā ar dažādās direktīvās noteiktajām robežvērtībām.

19.

Tādēļ tas būtu tieši pretrunā iekšējā tirgus loģikai, ja dalībvalstīm būtu liegts izsludināt līgumus, kuru summa pārsniedz finansiālo robežvērtību, tikai tā iemesla dēļ, ka pakalpojumi, uz kuriem tie attiecas, attiecas uz direktīvas I B pielikumu, lai gan Kopienu tiesības šādos gadījumos paredz noteiktu uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā pat tad, ja līgumiem to struktūras vai to vērtības dēļ nevar piemērot direktīvu.

20.

Valsts pasākumi izvērtējami tikai saskaņā ar direktīvas noteikumiem, nevis saskaņā ar EK līguma noteikumiem, tikai tiktāl, ciktāl ar direktīvu ir veikta pilnīga saskaņošana.

21.

Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru mērķis, ko tā vēlējās sasniegt, bija īstenojams tikai ar likumdošanas palīdzību, Komisija norāda, ka direktīva nevar ierobežot primārās tiesības. Pienākumi, kas izriet no primārajām tiesību normām, tāpat tiek ietverti direktīvās. Sekundāro tiesību normu mērķis ir papildināt primārās tiesību normas un atvieglot tajās noteikto mērķu sasniegšanu.

22.

Visbeidzot, Komisija uzsver, ka primāras tiesības ietver ievērojami mazāk stingrus noteikumus nekā direktīva. Pretēji personu, kas iestājušās lietā, izpratnei Komisija nepieprasa katrā gadījumā uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā. Komisija arī nepieprasīja Īrijai piemērot attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav prioritāri, tiesību normu regulējumu, kas attiecas uz pakalpojumiem, kas ir prioritāri.

23.

Attiecībā uz tiesiskās drošības aspektu, Komisija atgādina, ka primāro tiesību ierobežojumu ievērošana publiskā iepirkuma piešķiršanas procedūrā nav nekas īpašs.

24.

Īrija apstrīd Komisijas argumentu pareizību. No vienas puses, tā uzskata, ka Komisijas minētā Tiesas judikatūra nav attiecināma [uz šo gadījumu] un pamato to ar atsevišķu lietu komentēšanu, kā arī kādreiz šajā sakarā minētajiem Komisijas argumentiem. No otras puses, ņemot vērā Direktīvas 92/50 piemērojamību, Īrijas pasākumi jāizvērtē, atsaucoties uz šo direktīvu un nevis uz pamatbrīvībām.

25.

Turklāt Komisija ar savu rīcību pārkāpa pārskatāmības, tiesiskās paļāvības, kā arī tiesiskās drošības principu. Tā vietā, lai iesniegtu priekšlikumu par attiecīgiem grozījumiem direktīvā, kas tai būtu bijis jādara atbilstoši direktīvas 43. pantam, Komisija izvirzīja “neskaidras koncepcijas”. Turklāt Komisija savā priekšlikumā nenorādīja uz attiecīgo grozījumu veikšanu, kā rezultātā 2004. gadā tika pieņemta Direktīva 2004/18/EK.

26.

Komisija vēlas panākt, lai Tiesa Padomes vietā pildītu likumdevēja funkciju. Tā vēlas, lai Īrijai uzliktu pienākumus, kurus skaidri nepieļauj Direktīva 92/50. Ar to tā pārkāpj arī institucionālo līdzsvaru. Ja Komisija no vienlīdzīgas attieksmes principa atvasina pienākumu uzaicināt iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, rodas jautājums par direktīvas nozīmīgumu.

27.

Dānijas Karaliste, Somijas Republika, Francijas Republika un Nīderlandes Karaliste iestājušās lietā Īrijas atbalstam.

28.

Saskaņā ar Dānijas, Somijas, Francijas un Nīderlandes valdību viedokļiem attiecībā uz strīdus pakalpojumiem piemērojami tikai direktīvas 14. un 16. pants. Pārējie noteikumi attiecībā uz paziņojumiem par paredzamo publisko iepirkumu neattiecas uz pakalpojumiem, kas nav prioritāri. Tāpat no Tiesas judikatūras neizriet pienākums visos gadījumos aicināt iesniegt piedāvājumus publiskā iepirkuma procedūrā. Tas pats jāatgādina attiecībā uz tiesiskās paļāvības principa noteikumiem, kas ar Komisijas plašo interpretāciju tiktu pārkāpti. Šajā sakarā tika norādīts arī uz to, ka procesuālo prasību pārkāpšana līgumslēdzējas iestādei varēja radīt pienākumu atlīdzināt radušos zaudējumus.

29.

Pēc Dānijas valdības domām, pienākums veikt publiskā iepirkuma piešķiršanas procedūru neizriet nedz no direktīvas 3. panta, nedz no EKL 12., 43. un 49. panta. Pakalpojumu, kas nav prioritāri, pakļaušana detalizētiem procesa noteikumiem pārkāpj proporcionalitātes un subsidiaritātes principu.

30.

Valsts pasākumi ir jāizvērtē tikai atbilstoši saskaņošanas pasākumiem, nevis papildus vēl ar primārajām tiesību normām. Turklāt Komisijai atbilstoši pašas tiesiskajai nostājai bija jāpārbauda direktīvas spēkā esamība.

31.

Personas, kas iestājušās lietā, norāda uz Direktīvas 92/50 pieņemšanas vēsturi un mērķi. Turklāt tās atgādina, daļēji atsaucoties uz pārskatīšanas pienākumu saskaņā ar Direktīvu 92/50, ka Komisija pati savā priekšlikumā grozīt direktīvas par publiskā iepirkuma līgumiem, kā rezultātā cita starpā tika pieņemta Direktīva 2004/18/EK, neveica grozījumus sistēmā, saskaņā ar kuru attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav prioritāri, darbojās atvieglots režīms.

32.

Attiecībā uz šī procesa par valsts pienākumu neizpildi priekšmetu lietas dalībnieku starpā par vairākiem punktiem strīda nav. Tas, pirmkārt, attiecas uz faktu, ka procesa pamatā esošo pakalpojumu sniegšana ietilpst CPC (Central Product Classification) 913. klasē. Tā ietilpst Direktīvas 92/50 I B pielikuma 27. kategorijā (“Citi pakalpojumi”). Tādēļ tas jākvalificē kā tā dēvētais pakalpojums, kas nav prioritārs. Turklāt nav šaubu, ka šajā gadījumā atbilstoši Direktīvas 92/50 7. panta 1. punkta a) apakšpunktam ir pārsniegta attiecīgā robežvērtība.

33.

Uz jautājumu, vai procesa pamatā esošā piegāde ietilpst Direktīvas 92/50 piemērošanas jomā un vai tādējādi tā pakļauta īpašam režīmam, atbildi var sniegt samērā viegli, tomēr vēl ir jānoskaidro, kādi citi Kopienu tiesību noteikumi ir izmantojami kā papildu izvērtēšanas kritērijs. Tādā tiešā prasībā kā prasība par valsts pienākumu neizpildi izvērtēšanas kritēriju nosaka atbilstoši prasītāja lūgumam, tātad šajā gadījumā pēc Komisijas lūguma.

34.

Kā izriet no prasības pieteikuma, Komisija prasa konstatēt divkāršu pārkāpumu. Pirmkārt, tā norāda uz pamatbrīvību pārkāpumu, it īpaši EKL 43. un 49. panta pārkāpumu. Otrkārt, tā norāda uz Kopienu tiesību vispārējo principu, sevišķi pārskatāmības un vienlīdzīgas attieksmes (nediskriminācijas) pārkāpumu.

35.

Turklāt procesā Tiesā tika izvirzīta vēl viena norma, proti, Direktīvas 92/50 3. panta 2. punkts. Atbilstoši tai līgumslēdzējai iestādei jārūpējas par to, lai netiktu diskriminēti pakalpojumu sniedzēji.

36.

Komisija vēlas no šiem noteikumiem atvasināt principu, kas attiecas uz visu veida pakalpojumiem, un tādējādi attiecas arī uz procesa pamatā esošajiem pakalpojumiem, t.i., pakalpojumiem, kas nav prioritāri.

37.

Tomēr Komisija savā prasības pieteikumā nav minējusi Direktīvas 92/50 3. panta 2. punkta pārkāpumu. Lai arī Komisija savā prasības pieteikumā ( 6 ) uz šo direktīvas normu atsaucas, tomēr ar to nepietiek. Ar šo atsauci Komisija vēlas tikai pierādīt, ka direktīva pati skaidri nosaka diskriminācijas aizliegumu. Komisija varēja to uzskatīt kā apstiprinājumu tam, ka dalībvalstīm ir jāievēro attiecīgie vispārējie tiesību principi. Turklāt Komisija arī argumentētajā atzinumā norādīja uz EKL 43. un 49. panta pārkāpumu.

38.

Iespējamam vispārējo tiesību principu pārkāpumam Komisija pievēršas ne tikai faktu juridiskās izvērtēšanas laikā, bet arī prasības pieteikuma daļā, kurā Komisija veic, viņasprāt, pārkāpto tiesību normu kopsavilkumu (56. punkts). Tas attiecas arī uz norādi par EKL 43. un 49. panta pārkāpumu.

39.

Tādēļ nav sīkāk jāaplūko jautājums par to, kāda tiesiskā iedarbība ir Direktīvas 92/50 3. panta 2. punktam attiecībā uz tā dēvētajiem pakalpojumiem, kas nav prioritāri.

40.

Šis process, vismaz principā, neskar jau noskaidroto problemātiku par to, ka primārās tiesību normas ir piemērojamas ārpus direktīvas par publiskā iepirkuma līgumiem piemērošanas jomas. Saskaņā ar Tiesas judikatūru ( 7 ) ir jāpiemēro primārās tiesību normas, ja šī piešķiršana nav noregulēta nevienā no direktīvām. Turpretim šeit runa ir par jautājumu, vai prasības, kas izriet no primārajām tiesību normām, ir piemērojamas uz faktiem, kurus regulē direktīvas.

41.

Arī šī juridiskā problēma nav pilnīgi jauna. Ir jāatgādina Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru primāro tiesību normu prasības, it sevišķi pamatbrīvības, ir piemērojamas arī attiecībā uz tādām darbībām, kas ir ietvertas direktīvās par publiskā iepirkuma līgumiem.

42.

Tāpat Tiesa citā procesā pret Īriju par valsts pienākumu neizpildi nosprieda, ka “Īrija, iekļaujot klauzulu uzaicinājumā iesniegt piedāvājumu būvdarbu publiskā pasūtījuma līgumu piešķiršanai, nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EEK līguma 30. pants” ( 8 ). Līdzīgi Tiesa ir nospriedusi citā tiesvedībā par valsts pienākumu neizpildi: lietā par tilta celtniecību pār “Storebælt” Tiesa konstatēja EEK līguma 30., 48. un 59. panta pārkāpumu (redakcijā pēc grozījumiem EKL 28., 40. un 49. pants) ( 9 ).

43.

Šajā sakarā papildus jāmin jaunāks spriedums procesā par valsts pienākumu neizpildi, kur Tiesa konstatēja EKL 49. panta pārkāpumu. Tajā līdzīgi kā lietā par tilta būvniecību pār “Storebælt” runa ir par līguma dokumentu saturu, it īpaši piešķiršanas kritēriju apakškritērijiem ( 10 ).

44.

Direktīvu izsmeļošas vai papildinošas interpretācijas principu ar primāro tiesību normu palīdzību Tiesa, protams, ir apstiprinājusi arī citās lietās.

45.

Vērtīgu norādi uz to sniedz spriedums lietā Hospital Ingenieure. Šajā procesā Tiesa nosprieda, ka, “pat ja, neraugoties uz pienākumu norādīt iemeslus uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā neizsludināšanai, Direktīva 92/50 neietver īpašus noteikumus attiecībā uz šī lēmuma saturu un formālajām prasībām, tomēr faktiski minētajam lēmumam ir piemērojami Kopienu tiesību pamatnoteikumi, it īpaši EK līgumā noteiktie principi — brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība” ( 11 ).

46.

Šī paša sprieduma 47. punktu Tiesa formulējusi vispārīgāk: “ja arī direktīva īpaši nenosaka uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma piešķiršanas procedūrā atsaukšanas veidus [..]”.

47.

Principu, saskaņā ar kuru papildus jāņem vērā primārās tiesības, Tiesa apstiprināja vēlāk pieņemtā nolēmumā ( 12 ). Tas, ka tā šim nolūkam izvēlējās rīkojuma veidu, norāda, ka Tiesa vismaz šo jautājumu uzskata par atrisinātu.

48.

Līdzīgi Tiesa nosprieda lietā Makedoniko Metro, ka “publiskā iepirkuma piešķiršanas procedūrā ir piemērojami vispārējie Kopienu tiesību principi [..] pat tad, ja Kopienu direktīvas publiskā iepirkuma piešķiršanas jomā neietver nekādas īpaši piemērojamas normas” ( 13 ).

49.

Šajā tiesvedībā minētais spriedums lietā Unitron ( 14 ) attiecas arī uz pārskatāmību, tomēr šajā procesā runa ir par diskriminācijas aizliegumu pilsonības dēļ, nevis par vienlīdzīgas attieksmes prasību kā vispārējo tiesību principu, tātad vienlīdzību.

50.

Tādējādi var secināt, ka Tiesa ir apstiprinājusi principu, saskaņā ar kuru primārās tiesību normas piemēro arī attiecībā uz tādu publisko iepirkumu piešķiršanu, uz kuriem attiecas direktīvas par publisko iepirkumu piešķiršanu. Tomēr ir jānoskaidro šī principa piemērojamība. Tādējādi galvenais princips, ņemot vērā saikni starp primārajām tiesību normām un sekundārajām tiesību normām, nosaka, ka primārās tiesības nepiemēro tiktāl, ciktāl lietas apstākļi ir pilnībā noregulēti ar sekundārajām tiesību normām ( 15 ). Tādā veidā Kopienu tiesībās pastāv robežas attiecībā uz primāro tiesību normu papildinošo piemērošanu.

51.

Lai arī ar Tiesas judikatūru jau ir noskaidrots, ka piešķiršanas kritēriji un atsaukšanas veidi direktīvās par publisko iepirkumu piešķiršanu nav pilnībā noregulēti, ir jāpārbauda, kā ir jāvērtē tiesiskais regulējums par pārskatāmības pienākumu attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav prioritāri.

52.

Šim procesam ir raksturīgs tas, ka runa ir par primāro tiesību normu piemērojamību saistībā ar publiskā iepirkuma piešķiršanu, kam ir piemērojams īpašais publiskā iepirkuma piešķiršanas direktīvas režīms.

53.

Turklāt pakalpojumu, kas nav prioritāri, kategorija nav vienīgā publisko iepirkumu piešķiršanas kategorija, kurai direktīvās par publisko iepirkumu piešķiršanu ir noteikts īpašs režīms. Tā Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīva 93/37/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu piešķiršanas procedūras (turpmāk tekstā — “Būvdarbu koordinēšanas direktīva”) ( 16 ), paredz būvniecības koncesijām atvieglotu režīmu. Līdzīgi kā Direktīvas 92/50 9. pantā minētās direktīvas 3. panta 1. punktā noteikts, kādi direktīvas noteikumi ir jāpiemēro. Atšķirībā no Direktīvas 92/50 tiesiskā regulējuma attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav prioritāri, Būvdarbu koordinēšanas direktīvā būvniecības koncesijām tomēr ir piemērojams pienākums izsludināt paziņojumu par paredzamo publisko piedāvājumu ar noteiktu minimālo informācijas saturu (Direktīvas 93/37 11. pants).

54.

Skaidrības labad ir jānorāda, ka šajā procesā nav runa par to, vai pienākumi, kuri Direktīvā 92/50 tiek atzīti par prioritāriem, attiecas arī uz pakalpojumiem, kas nav prioritāri, tātad, vai šie pienākumi ir piemērojami tieši vai vismaz pēc analoģijas.

55.

Turpinājumā ir jānorāda, ka nav svarīgi, vai visa direktīva ir kvalificējama kā pabeigts saskaņošanas pasākums, bet gan, vai atbilstoši ir noregulēti noteicošie aspekti. Kopienu tiesībām ir raksturīgi, ka direktīvas attiecībā uz noteiktām situācijām ietver izsmeļošu tiesisko regulējumu un attiecībā uz citām to neietver ( 17 ). Tā Tiesa attiecībā uz vienu no publiskā pasūtījuma piešķiršanas direktīvām nosprieda, ka tā nerada vienotas un izsmeļošas Kopienu tiesības un ka dalībvalstis ir ievērojušas visas atbilstošās Kopienu tiesību normas ( 18 ).

56.

Primāro tiesību normu noteikumi attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav prioritāri, ir piemērojami tiktāl, ciktāl attiecībā uz tiem nav veikta pilnīga saskaņošana. Tas, ka Direktīva 92/50 attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav prioritāri, neparedz pilnīgu saskaņošanu, turpretim nav nosacījums. Šajā procesā ir tikai jāpārbauda, vai Direktīvā 92/50 ir pilnībā noregulēts pārskatāmības princips, kā uzskata Īrija, Francija un Nīderlande. Ja tas tā nav, tad iepriekš minētā Tiesas judikatūra ir attiecināma uz piešķiršanas kritērijiem un atsaukšanu.

57.

Turklāt šajā sakarā ir jāmin spriedums lietā Contse, kur Tiesa ir uzskatījusi, ka attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav prioritāri, ir piemērojamas pamatbrīvības. Šeit cita starpā vienīgi varētu atzīmēt, ka, pamatojoties uz atsauci Direktīvas 92/50 9. pantā, pat papildināmās Direktīvas 92/50 normas nav piemērojamas attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav prioritāri.

58.

Šajā procesā tomēr runa nav par piešķiršanas kritēriju noteikšanu vai atsaukšanu, bet gan par pavisam noteiktu pārskatāmības aspektu, proti, par publiskā iepirkuma piešķiršanas ex ante paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu. Tas, vai ar Direktīvu 92/50 ir pilnībā saskaņoti attiecīgie pienākuma nodrošināt pārskatāmību aspekti, saskaņā ar Tiesas judikatūru ir jāaplūko atbilstoši attiecīgās normas redakcijai, kā arī atbilstoši kontekstam un tiesiskā regulējuma, kurā tā ietilpst, mērķim ( 19 ).

59.

Kā Tiesa jau ir nospriedusi, interpretējot jāņem vērā Direktīvas 92/50 21. apsvērums un 9. pants ( 20 ).

60.

Direktīvas 92/50 21. apsvērumā ir noteikts, ka šī direktīva pārejas periodā pilnīgi ir jāpiemēro tikai tām publiskā iepirkuma piešķiršanām, kurām tās noteikumi ļauj īstenot visas starpvalstu darījumu iespējas, citi pakalpojumu līgumi šajā laika periodā ir tikai pārraudzības mehānisms.

61.

Galvenās normas tekstā, proti, Direktīvas 92/50 9. pantā, skaidri noteikts, ka pakalpojumi, kas nav prioritāri, jāpiešķir atbilstoši skaidri noteiktām tiesību normām. Šīs tiesību normas ir 14. un 16. pants. Ja 14. pantā noteikti “Vispārējie tehniskie noteikumi”, tad 16. pantā regulēti noteikti pārskatāmības aspekti. Attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav prioritāri, pārskatāmību Kopienas likumdevējs nav norādījis uz visu direktīvas V sadaļu ar virsrakstu “Kopēji izsludināšanas noteikumi”, bet gan tikai uz vienu sadaļas daļu.

62.

Kopienu likumdevējs apzināti izvēlējās piemērot tikai noteiktus pārskatāmības pienākumus attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav prioritāri. Tā 16. panta 1. punktā paredzēts pienākums nosūtīt paziņojumu par piešķiršanas procedūras rezultātiem Oficiālo publikāciju birojam.

63.

Šajā procesā par valsts pienākumu neizpildi būtiska nozīme ir arī Kopienu likumdevēja lēmumam nenorādīt uz svarīgu 11. panta nosacījumu. Šī tiesību norma cita starpā paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem līgumslēdzējas iestādes var izmantot sarunu procedūru, iepriekš neizsludinot uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā. Tas pieļauj tā saukto publisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu jeb tiešo [publisko pakalpojumu līgumu] piešķiršanu, tātad piešķiršanu, neizsludinot uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā. Tādējādi šie noteikumi netika pārņemti attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav prioritāri.

64.

Saskaņā ar 16. panta 2. punktu 17.–20. panta noteikumi attiecas tikai uz prioritāriem pakalpojumiem. Šie noteikumi būtībā nosaka paziņošanas par paredzamo publisko iepirkumu paraugu un termiņus, kuri ir jāievēro.

65.

Tādēļ Komisijas viedoklis, ka direktīvas 14. un 16. pants tieši neregulē procesuālo aspektu, ir pareizs. Tomēr Komisija no tā pārsteidzīgi secina, ka tādējādi tiek skartas primārās tiesību normas. Tomēr vispirms ir jāpārbauda, vai no fakta, ka tikai noteikti aspekti ir skaidri noregulēti, var secināt, ka pilnīga saskaņošana nav veikta.

66.

Tas ir jautājums, kas uzdodams pirms jautājuma, vai attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav prioritāri, nav jāievēro stingrās Direktīvas 92/50 prasības, bet ir jāievēro vismaz mazāk stingrās primāro tiesību prasības.

67.

Uz šo sākotnējo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Direktīva 92/50 attiecībā uz pārskatāmību saistībā ar pakalpojumu, kas nav prioritāri, piešķiršanu nav pilnībā noregulēta un ka papildus ir jāizmanto primārās tiesību normas.

68.

Pretējs viedoklis novestu pie tā, ka attiecībā uz [publiskā iepirkuma] piešķiršanām, uz kurām pilnīgi neattiecas Direktīva 92/50, piemēram, pakalpojumu koncesijām, būtu stingrākas prasības, proti, spriedumi lietās Teleaustria un Coname, nekā pakalpojumiem, kas nav prioritāri. Protams, alternatīvs risinājums būtu pazemināt standartu, t.i., pārskatāmības pakāpi, un attiecībā uz publiskiem iepirkumiem, uz kuriem neattiecas direktīva, un pakalpojumiem, kas nav prioritāri, piemērotu šo zemāko standartu vai nedaudz augstāku.

69.

Lai varētu konstatēt Kopienu tiesību pārkāpumu, Tiesai jānoskaidro tās normas saturs, kuras pārkāpums tiek apgalvots. Bez novērtēšanas kritērija precizēšanas nav iespējama attiecīgās dalībvalsts rīcības izvērtēšana.

70.

Tiešajā prasībā kā šis process par valsts pienākumu neizpildi prasītājai, šajā gadījumā Komisijai, konkrēti jāpaskaidro, kāds ir atbildētājas dalībvalsts pienākums.

71.

Rakstveida procesā Komisija norādīja ne tikai uz pienākumiem, kas izriet no EKL 43. un 49. panta, kā arī noteiktiem principiem, bet vismaz minēja arī, ka saskaņā ar judikatūru attiecībā uz šīm primāro tiesību normu prasībām ir jāgarantē noteikta pārskatāmības pakāpe. Ar to būtībā Komisija arī aprobežojās.

72.

Komisija šajā sakarā citē spriedumu ( 21 ) attiecībā uz diviem procesiem par valsts pienākumu neizpildi. Šeit ir jāatzīmē, ka šajās lietās ir skaidrs pienākums, proti, kas izriet no Direktīvas 93/37. Tajā bija skaidri noregulēts pienākums paziņot par paredzamo publisko iepirkumu piešķiršanu, par kuru bija noteikts pat paraugs attiecībā uz minimālajām satura prasībām.

73.

Tieši tādas Kopienu tiesību izvirzītās prasības šajā procesā nepastāv. Šajā gadījumā piemērojamā direktīva neparedz nekādu iepriekšēju paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu. Tas attiecas arī uz judikatūru, kas skar pamatbrīvības un vispārējos tiesību principus, kura tika bieži minēta procesā. Arī Tiesas jaunākais nolēmums attiecībā uz šeit skarto problēmu, spriedums lietā Coname, sniedz tikai vispārējus principus, bet no tā nevar secināt par konkrētiem pienākumiem.

74.

Ja šis process par valsts pienākumu neizpildi skartu valsts likuma par publiskā iepirkuma piešķiršanu saderību ar Kopienu tiesībām, attiecībā uz prasītājas pierādīšanas pienākumu nostāja varētu būt tolerantāka. Tomēr šajā lietā runa ir par sodīšanu par konkrētu rīcību, t.i., konkrētu piedāvājumu. Atbilstoši konkrētiem ir jābūt arī Komisijas skaidrojumiem.

75.

Šis process par valsts pienākumu neizpildi juridiski gan skar konkrētu gadījumu, tomēr prasības priekšmets ir tiesību problēma, kurai ir vispārēji praktisks raksturs. Kā daudzās atsevišķās līgumslēdzējas un koncesijas piešķiršanas iestādes dalībvalstīs lai veido publiskā iepirkuma piešķiršanas praksi, ja atbilstošās tiesību normas ir neskaidras un pat Komisija, kura uzsāk procesus pret dalībvalstīm par valsts pienākumu neizpildi, tai skaitā pirmstiesas administratīvos procesus, nevar vai negrib konkrēti paskaidrot, kādas prasības ir jāievēro attiecīgi konkrētos gadījumos. Fakts, ka interpretējoša paziņojuma neesamības dēļ vairākas nedēļas nav skaidrs, kāda tieši ir Komisijas nostāja, nedrīkst radīt attiecīgajai dalībvalstij zaudējumus. Tieši šim apstāklim bija jāpamudina Komisiju paziņot konkrētas prasības attiecībā uz tā pienākuma saturu, kura neizpildi tā apgalvo.

76.

No šāda viedokļa konkrētajā procesā uz Komisiju attiecas arī šāds ģenerāladvokāta Džeikobsa (Jacobs) secinājums citā procesā par publiskā iepirkuma piešķiršanu: “tā nepaziņoja, kādā konkrētā veidā šīs prasības var tikt izpildītas” ( 22 ).

77.

Princips, saskaņā ar kuru ir jāievēro noteikta pārskatāmības pakāpe, nozīmē arī paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu izsludināšanu (arī uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā). Protams, pastāv virkne izņēmumu un pamatojumu, uz kuriem es atsaucos jau secinājumos lietā Coname ( 23 ) un šīs pašas dienas secinājumos paralēli izskatāmajā procesā lietā par valsts pienākumu neizpildi C-532/03 ( 24 ). Turpmāk tātad ir jānoskaidro, vai šajā procesā pastāv kāds no šiem izņēmumiem vai pamatojumiem. Tā kā Tiesa to neveic pēc pašas iniciatīvas, turpmākie apsvērumi ir jāierobežo ar lietā izvirzītajiem atbilstošajiem argumentiem.

78.

Turklāt ir jānorāda, ka atbildētāja dalībvalsts nevarēja pierādīt līgumā skaidri noteikta vai judikatūrā atzīta pamatojuma esamību. Tas pats attiecas uz direktīvā noteiktā izņēmuma piemērošanu ( 25 ).

79.

Nevar izslēgt, ka pastāv arī gadījumi, kad publiskā iepirkuma piešķiršanas procedūru var veikt bez paziņojuma par publisko iepirkumu, t.i., bez uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā. Šādi apstākļi nav konstatēti konkrēti šajā gadījumā vai vismaz nav tikuši pierādīti.

80.

Pat apstāklis, ka pārskatāmības pakāpe ir atkarīga no konkrētā publiskā iepirkuma piešķiršanas apstākļiem, piemēram, tā priekšmeta un tā vērtības, šajā gadījumā nenozīmē, ka var atteikties no jebkādas izsludināšanas pienākuma pildīšanas.

81.

Turklāt ir jāpievērš uzmanība Īrijas argumentiem, saskaņā ar kuriem Komisija ar savu rīcību pārkāpa tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principu. Attiecīgi ir jānorāda uz apstākli, kas lietā nav izvērtēts. Dalībvalsts, kas lietā ir atbildētāja, īstenoja Komisijas kritizētos pasākumus jau 1999. gada maijā, lai gan spriedums lietā Teleaustria, kurā tika noteikts no primārajām tiesībām izrietošais pārskatāmības princips, tika pieņemts tikai 2000. gadā.

82.

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka spriedumiem par interpretāciju, kas pieņemti saskaņā ar EKL 234. pantu lietās par prejudiciālā nolēmuma sniegšanu, principā ir atpakaļejošs spēks. Nekādi izņēmumi no šī principa nav bijuši noteikti nedz Teleaustria lietā, nedz Coname lietā. Procesā par valsts pienākumu neizpildi, kas ierosināti saskaņā ar EKL 226. pantu, kā šajā gadījumā, šāda iespēja nav paredzēta.

83.

Tiesību jautājumi attiecībā uz Tiesas spriedumu, ar kuriem tiek konstatēta līdz šim nepastāvējuši dalībvalstu pienākumi, novērtēšanu varētu tikt noskaidroti citā procesā par valsts pienākumu neizpildi saskaņā ar EKL 228. pantu tikai gadījumā, ja netiktu izpildīts spriedums šajā procesā par valsts pienākumu neizpildi. To varētu tad ņemt vēra kā apstākli, nosakot finanšu sankcijas.

84.

Kopumā Komisijas kritizēto apstākļu izvērtēšana liek secināt, ka nepastāvēja apstākļi, kas ļāva sniegt strīdus pakalpojumus bez jebkādas izsludināšanas.

85.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Īrijai spriedums nav labvēlīgs un Komisija ir prasījusi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, atbilstoši Īrijai jāpiespriež atlīdzināt Komisijai tiesāšanās izdevumus.

86.

Dānijas Karaliste, Somijas Republika, Francijas Republika un Nīderlandes Karaliste ir personas, kas iestājušās lietā. Personas, kas iestājušās lietā, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmo teikumu sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

87.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai lemt šādi: