ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA-HARABO KOLOMERA [DÁMASO RUIZ-JARABO COLOMER] SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 28. aprīlī (1)

Apvienotās lietas C–346/03 un C–529/03

Francesco Atzori, Giuseppe Atzeni un Giuseppe Ignazio Boi

un

Marco Scalas un Renato Lilliu

pret

Regione Autonoma della Sardegna

[Tribunale di Cagliari (Itālija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Valstu piešķirtie atbalsti – Lēmums, ar kuru Sardīnijas reģiona lauksaimniecības uzņēmumiem piešķirtais atbalsts atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu – Prejudiciālo jautājumu pieņemamība – Konkurences noteikumu piemērošana lauksaimniecībai – Tiesiskās paļāvības princips – Procesuālie trūkumi – Pamatojums – Atbalsta saderība

Satura rādītājs

I –   Ievads

II – Atbilstošās Kopienu tiesību normas

A –   Vispārīgie valsts atbalsta noteikumi

B –   Valsts atbalsts lauksaimniecībā

III – Pamata prāvu fakti

A –   Sardīnijas reģionālās izpildvaras atbalsta piešķiršana

1.     Reģionālais likums 44/1988

2.     Reģionālā likuma 44/1988 piemērošana

a)     1988. gada 30. decembra lēmums 

b)     1990. gada 27. jūnija lēmums 

c)     1990. gada 20. novembra lēmums 

d)     1992. gada 26. jūnija lēmums 

3.     Reģionālais likums 17/1992

B –   Komisijas veiktā procedūra

C –   Lēmums 97/612

1.     Pamatojums

2.     Rezolutīvā daļa

D –   Atbalsta atgūšana

E –   Tiesvedības Tribunale de Cagliari

IV – Prasības atcelt tiesību aktu

V –   Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

VI – Prejudiciālo jautājumu pieņemamība

A –   Ievada piezīmes

B –   Vispārīgi apsvērumi

C –   Prasība atcelt tiesību aktu un prejudiciāls jautājums par spēkā esamību

1.     Prasība atcelt tiesību aktu 

a)     Parastā forma

b)     Fizisku personu tiesības celt prasību

i)     Apstrīdamie akti

ii)   Tiešas un individuālas intereses

2.     Prejudiciālais jautājums par spēkā esamību

3.     Saistība starp prasību atcelt lēmumu un prejudiciālu jautājumu par spēkā esamību

a)     Papildinātība

b)     Līdzāspastāvēšana

D –   Lēmuma saturs un tā apstrīdēšanas iespējas

1.     Saturs

2.     Apstrīdēšanas iespējas

VII – Lēmuma spēkā esamības izvērtēšana

A –   Juridiskais pamats

1.     Attiecības starp lauksaimniecības un konkurences politiku

a)     Ievads

b)     Valsts atbalsta noteikumu piemērošana lauksaimniecībā

c)     Atvasinātās tiesības

2.     Lēmuma juridiskais pamats

a)     Reģionālā likuma 44/1988 atbalsta shēma

b)     Ar Giunta regionale lēmumiem piešķirtie atbalsti

i)     Siltumnīcās audzēti produkti

ii)   Mežsaimniecības uzņēmumi

iii) Trušu audzētāji

iv)   Parādos nonākušie lauksaimniecības uzņēmumi

c)     Nobeiguma piezīme

B –   Tiesiskās paļāvības principa pārkāpums

1.     Principa būtība

2.     Tiesiskā paļāvība valsts atbalsta jomā

3.     Piemērošana šajā lietā

a)     Nelikumība

b)     Nesaderība

i)     Sākotnējā izskatīšana

ii)   Formālā procedūra

c)     Vispārīgs novērtējums

C –   Citi trūkumi

1.     Procesuālās nelikumības

2.     Pamatojums

3.     Atbalsta saderība ar kopējo tirgu

a)     EKL 87. panta 2. punkta b) apakšpunkts

b)     EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunkts

VIII – Spēkā esamības sekas

IX – Secinājums

I –    Ievads

1.     Divi Tribunale di Cagliari [Kaljāri tiesa] (Itālija) Civillietu nodaļas izmeklēšanas tiesneši vēršas Tiesā, apšaubot to, vai ir spēkā Komisijas 1997. gada 16. aprīļa Lēmums 97/612/EK (turpmāk tekstā – “Lēmums”) (2), ar kuru Komisija par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 87. panta 1. punkta noteikumiem atzinusi atbalstu, ko Sardīnijas izpildvara sniegusi lauksaimniecības nozarē, pamatojoties uz reģionālo likumu Nr. 44/1988.

2.     Ievērojot dažādos pamatojumus, kas izvirzīti par šā Lēmuma nelikumību, Tiesai ir jāizlemj trīs pamatjautājumi: prejudiciālo jautājumu pieņemamība, Līgumā vispārīgi izklāstīto konkurences noteikumu piemērošana lauksaimniecībā un tiesiskās paļāvības principa uzskatīšana par pamatojumu atzīšanai par spēkā neesošu.

3.     Pirmkārt, rodas jautājums par prasības atcelt tiesību aktu un lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu starpā esošās saiknes savdabīgumu, kas daļēji attiecas uz domstarpībām jautājumā par fizisku personu tiesībām vērsties Kopienu tiesās, jo [tiesību] akts, kura spēkā esamību šajā gadījumā apšauba Itālijas tiesas, tika apstrīdēts Pirmās instances tiesā.

4.     Otrkārt, tiek norādīts uz pieņemtā Lēmuma juridisko pamatu, kas ir iesniedzējtiesu šaubu pamatā, tām uzskatot, ka konkurences noteikumi, uz kuriem tas ir balstīts, neesot piemērojami.

5.     Turklāt jāiztirzā tiesiskās paļāvības principa ietekme uz valsts atbalstu, tam kalpojot nevis par priekšnoteikumu savus pienākumus pret Kopienu neizpildījušās valsts mantiskajai atbildībai, bet par iemeslu kādas tās iestādes aktu atcelšanai.

6.     Visbeidzot, jāapsver pārējie izvirzītie atcelšanas pamati, kas attiecas uz tiesību normas pieņemšanas kārtību, tās pamatojumu un atbalsta saderību.

II – Atbilstošās Kopienu tiesību normas

A –    Vispārīgie valsts atbalsta noteikumi

7.     Miltons Frīdmans [MiltonFriedman] un Roza Frīdmane [Rose Friedman] uzskata, ka “valdības intervence par labu savas valsts uzņēmumiem noved pie tā, ka citu valstu uzņēmumi lūdz atbalstu savām valdībām, lai pretotos [pirmās] veiktajiem pasākumiem” (3). Nepievēršoties polemikai par subsīdiju ilgumu – kas ietilpst plašākā diskusijā par valdības intervenci saimnieciskajā dzīvē −, šī valstu rīcība pamato Kopienas bažas par šiem jautājumiem, ņemot vērā valsts atbalsta ietekmi uz iekšējā tirgus izveidi, kas konkurenci starp uzņēmējiem padara vēl sīvāku, līdz ar to apdraudot neitralitāti (4).

8.     EK līgumā šim jautājumam ir veltīti trīs panti, kas ietver konkurences tiesību normas, kas ir izrādījušās īpaši juridiski svarīgas (5):

1)         EKL 87. pants:

–       1. punktā par nesaderīgu atzīts atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

–       Šim vispārīgajam noteikumam ir divi izņēmumi, kas izklāstīti turpmākajos punktos.

–       2. punktā noteikts, ka katrā ziņā saderīgs – “ir” – sociāls, ārkārtēju notikumu rezultātā sniedzamais un dažiem Vācijas apvidiem par labu sniegtais atbalsts;

–       3. punktā noteikts, ka par saderīgu – “var”– uzskatīt atbalstu, kas paredzēts, lai veicinātu ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs, un citos īpaši paredzētos gadījumos.

2)         EKL 88. pants (6):

–       1. punktā Komisijai uzlikts pienākums pārskatīt dalībvalstu atbalsta piešķiršanas sistēmas;

–       2. punktā noteiks, ka gadījumā, ja minētā iestāde konstatē, ka kāds no šiem atbalstiem nav saderīgs ar kopējo tirgu, tai ir jālūdz attiecīgajai valstij to izbeigt vai mainīt, ar iespēju tieši vērsties Tiesā; ārkārtas apstākļos Padome var izlemt citādi;

–       3. punktā valstīm ir uzlikts pienākums laikus darīt zināmus Komisijai visus plānus piešķirt vai mainīt atbalstu, lai gadījumā, ja tie traucē kopējam tirgum, tiktu uzsākta iepriekšējā punktā paredzētā procedūra.

3)         EKL 89. pants:

–       ļauj Padomei pieņemt regulas, kas vajadzīgas, lai piemērotu EKL 87. un 88. pantu, kā arī it īpaši noteikt EKL 88. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumus un no tās atbrīvotās atbalsta kategorijas.

9.     Šo tiesību normu teksts liecina, ka uzraudzība pār valsts atbalstu tiek veikta trīs posmos: pirmajā valstīm jādara zināmi visi plāni piešķirt atbalstu; otrajā Komisija izskata projektus un pastāvīgi uzrauga pastāvošos atbalstus; pēdējā tiek atgūtas nelikumīgi iegūtās vai ar kopējo tirgu nesaderīgās priekšrocības. Katrā ziņā sistēmas efektivitāte ir atkarīga no sadarbības starp dalībvalstīm un minēto iestādi, kurai ir īpaša loma netraucētas konkurences sistēmas nodrošināšanā.

B –    Valsts atbalsts lauksaimniecībā

10.   Iepriekš minētās normas attiecas uz jebkuru valsts atbalstu, kas sniegts konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, neatkarīgi no veiktās saimnieciskās darbības. Tomēr ir paredzētas zināmas atkāpes no šiem noteikumiem transporta nozarē (EKL 73., 76. un 78. pants), kā arī valsts drošības jautājumos [EKL 296. panta 1. punkta b) apakšpunkts].

11.   Arī lauksaimniecības jomā ir paredzēts īpašs noteikums EKL 36. pantā, saskaņā ar kuru:

“Šā Līguma nodaļa par konkurenci attiecas uz lauksaimniecības produktu ražošanu un tirdzniecību tikai tiktāl, ciktāl to noteikusi Padome atbilstīgi 37. panta 2. un 3. punktam un saskaņā ar minētajos punktos paredzēto procedūru, ievērojot 33. pantā izvirzītos mērķus.

Padome jo īpaši var atļaut piešķirt atbalstu:

a)      lai aizsargātu uzņēmumus, kuriem traucējumus rada strukturāli vai dabas apstākļi;

b)      saskaņā ar ekonomikas attīstības programmām.”

12.   Tādējādi atšķirībā no citām jomām Komisijas tiesības kontrolēt un pārraudzīt subsīdijas šajā nozarē izriet nevis tieši no Līguma, bet gan no tiesību normām, ko pieņēmusi Padome, pakārtoti tās noteiktajiem ierobežojumiem (7).

13.   Tomēr visās regulās, ar kurām izveidotas tirgus kopīgās organizācijas, ir paredzēta konkurences noteikumu piemērošana attiecīgajā jomā. Tikai precēm, kurām joprojām nav paredzēts šāds vispārīgs regulējums, kā, piemēram, kartupeļi, izņemot cietes kartupeļus, zirga gaļa, medus, kafija, lauksaimniecības izcelsmes spirts un spirta etiķis, kā arī korķis, ir piemērojams Padomes 1962. gada 4. aprīļa Regulas Nr. 26, ar ko piemēro konkrētus konkurences noteikumus lauksaimniecības produktu ražošanai un tirdzniecībai (8), 4. pants, saskaņā ar kuru:

“[EKL 88.] panta 1. punkta un 3. punkta pirmā teikuma noteikumus piemēro atbalstam, kas piešķirts Līguma [I pielikumā] uzskaitīto produktu ražošanai un tirdzniecībai.”

III – Pamata prāvu fakti

A –    Sardīnijas reģionālās izpildvaras atbalsta piešķiršana

 1.     Reģionālais likums Nr. 44/1988

14.   1988. gada 13. decembrī Sardīnijas autonomais reģions pieņēma likumu Nr. 44 (9), ar kuru izveidots lauksaimniecības garantiju fonds.

15.   Šī likuma 5. pantā paredzēts piešķirt atbalstu lauksaimniecības uzņēmumiem, kuru finansiālo stāvokli ir ietekmējuši nelabvēlīgi apstākļi. Lai sekmētu uzņēmumu likviditāti, tajā atļauts piešķirt kredītus ar pazeminātu procentu likmi īstermiņa saistību konsolidēšanai uz laiku līdz piecpadsmit gadiem, kuros ietilpst trīs gadu atbrīvojuma periods.

16.   Minētās tiesību normas 4. punktā noteikts, ka šos kredītus regulē ne vien tiesību norma, kurā tie paredzēti, bet arī 1928. gada 5. jūlija likums Nr. 1760 par pasākumiem lauksaimniecības kreditēšanas kārtībai (10).

 2.     Reģionālā likuma Nr. 44/1988 piemērošana

17.   Aizdevumu noteikumus un it īpaši gadījumus, kas attaisno intervenci, attiecīgo nozari vai nozares, aizdevuma summas attiecību pret uzņēmuma parādiem un atbalsta ilgumu ar ad hoc lēmumu katrā konkrētajā gadījumā ir jānoteic Giunta regionale (reģionālajai izpildvarai). Tā to ir izdarījusi četros gadījumos.

a)      1988. gada 30. decembra lēmums (11)

18.   Krīzes situāciju izraisījušais nelabvēlīgais apstāklis bija siltumnīcās audzētu produktu cenu kritums, kā dēļ netika segtas ražošanas izmaksas.

19.   Lai piešķirtu kredītus, atbalstu saņemošā lauksaimniecības uzņēmuma īstermiņa parādiem bija jābūt vienādiem vai jāpārsniedz 75 % no uzņēmuma ražošanas bruto vērtības attiecīgā gada laikā. Līdzekļu piešķiršanas termiņš tika noteikts atbilstoši augstākajam pamata likumā atļautajam, proti, piecpadsmit gadi.

b)      1990. gada 27. jūnija lēmums (12)

20.   Ņemot vērā mežsaimniecības uzņēmumu stāvokli, tika nolemts, ka reģionālā likuma Nr. 44/1988 5. pantā paredzētie atbalsti piešķirami mežu stādījumu īpašniekiem, kuri vēl nav varējuši veikt rentablus ciršanas darbus, lai segtu vai konsolidētu parādsaistības, ko tie uzņēmušies, lai veiktu ieguldījumus un apsaimniekotu mežu stādījumus, un kas jāsedz līdz 1990. gada 30. jūnijam, kā arī lai segtu uz attiecīgo dienu nesegtos banku kredītus un saistības pret darbiniekiem – darba algu samaksai, pret zemes īpašniekiem – nomas maksai un pret piegādātājiem – samaksai par precēm.

21.   Tāpat kā iepriekšējā gadījumā vienīgais nosacījums bija, lai īstermiņa parādu kopsumma būtu vienāda ar vai lielāka par 75 % no ražošanas bruto vērtības, lai arī kredītu termiņš tika noteikts trīspadsmit gadu ilgumā ar trīs gadu atbrīvojumu.

c)      1990. gada 20. novembra lēmums (13)

22.   Pēc epizootijas, kas 1990. gada pavasarī skāra reģionu, samazinājās trušu audzētāju saimniecību ražošanas apjoms.

23.   Tie, kas zaudēja vismaz 20 % lopu, guva divkāršu atbalstu: a) ar kredītiem ar pazeminātu procentu likmi uz piecpadsmit gadiem – ar trīs gadu atbrīvojumu, ar kuriem varēja segt ilgtermiņa aizdevumu, par kuriem jau noslēgts līgums, divus ikgadējos vai četrus pusgada maksājumus; un b) ar summām, kas atbilst uzņēmumu finanšu vajadzībām gada laikā.

d)      1992. gada 26. jūnija lēmums (14)

24.   Šajā gadījumā atbalsts tika piešķirts visiem lauksaimniecības uzņēmumiem pakāpeniski pasliktinošos tirgus apstākļu un laika apstākļu dēļ.

25.   Uzņēmuma īstermiņa parādiem bija jābūt vismaz vienādiem ar 51 % no 1991. gada bruto ražošanas. Līdzekļi tika piešķirti uz piecpadsmit gadiem, no kuriem trijiem tika paredzēts atbrīvojums, un tos varēja izmantot, lai segtu apsaimniekošanas kredītus ar pazeminātu procentu likmi, parādus, kas radušies uz vidēju termiņu piešķirto aizdevumu dēļ, izņemot tos, kas piešķirti lauksaimniecības iekārtu iegādei, un dabas katastrofās ciestu zaudējumu segšanai piešķirto daudzgadīgo aizdevumu atmaksājamās daļas.

 3.     Reģionālais likums Nr. 17/1992

26.   1992. gada 27. augusta reģionālajā likumā Nr. 17 (15) ietverti tehniskie noteikumi saskaņā ar reģionālā likuma Nr. 44/1988 5. pantu veicamo finanšu operāciju īstenošanai.

B –    Komisijas veiktā procedūra

27.   1992. gada 1. septembrī Itālija paziņoja Komisijai par reģionālo likumu Nr. 17/1992, bet šo formalitāti neveica saistībā ar reģionālo likumu Nr. 44/1988 un citām saskaņā ar to pieņemtajām tiesību normām.

28.   Šim paziņojumam tika piešķirts Nr. 557/93, un, pamatojoties uz to, Komisija nosūtīja divas vēstules – 1992. gada 29. oktobrī un 1993. gada 27. maijā, lūdzot valsts iestādēm sīkāku informāciju, kas tika sniegta 1993. gada 24. martā, 1993. gada 2. aprīlī un 1993. gada 3. decembrī. 1994. gada 28. februārī tika lūgtas papildu ziņas, kas tika sniegtas 1994. gada 25. aprīlī.

29.   1994. gada 1. augustā tika pieņemts lēmums par EK līguma 93. panta (jaunajā redakcijā – EKL 88. pants) 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanu pret minēto valsti saistībā ar, no vienas puses, reģionālā likuma Nr. 44/1988 5. pantā paredzētajiem atbalstiem, ņemot vērā, ka “[..] tā pārlieku vispārīgais formulējums nenodrošina, ka tiek ievēroti Kopienu kritēriji atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušajiem lauksaimniecības uzņēmumiem”, un, no otras puses, Sardīnijas izpildvaras lēmumiem, tā kā saskaņā ar Komisijas rīcībā esošo informāciju tie bija nesaderīgi ar minētajiem Kopienu kritērijiem.

30.   Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī publicētā paziņojumā (16), kurā tika citēta nosūtītā vēstule, attiecīgā valsts, pārējās dalībvalstis un ieinteresētās trešās personas tika aicinātas sniegt savus apsvērumus.

31.   Itālijas valdība savus apsvērumus izklāstīja 1995. gada 30. janvāra, 25. augusta un 1. decembra vēstulēs.

32.   Tomēr citā procedūrā Komisija izvērtēja 1995. gada 5. decembra reģionālo likumu Nr. 33 (17), kura 36. panta 4. punktā bija noteikts, ka reģionālā likuma Nr. 44/1988 5. pantā paredzētais atbalsts bija jāpiešķir grūtībās nonākušiem lauksaimniecības uzņēmumiem saskaņā ar “Kopienas šajā ziņā noteiktajiem kritērijiem”. Šis apstāklis mudināja 1995. gada 21. decembrī lūgt turpmākus paskaidrojumus, kas tika saņemti 1996. gada 22. februārī.

33.   Sniegtie paskaidrojumi nepārliecināja Komisiju, kura 1996. gada 25. jūlija lēmumā norādīja, ka 1995. gadā izdarītais grozījums tiks izvērtēts kopā ar visu shēmu. Tomēr, pamatojoties uz to, ka nebija sniegtas nekādas ziņas par minētās reformas īstenošanu, tā ieinteresētajai valstij darīja zināmu, ka tās rīcībā esošā informācija neļāva izlemt jautājumu par šo jauninājumu.

C –    Lēmums 97/612

34.   Šis 1997. gada 16. aprīlī pieņemtais lēmums noslēdza 1994. gada 1. augustā aizsākto procedūru. Tā kā tas ir uzdoto prejudiciālo jautājumu priekšmets, īsumā jāiepazīstina ar tā saturu, kurā krasi atšķiras divas daļas: pirmajā ir izklāstīti iemesli, kas pamato otrās, rezolutīvās daļas, punktus.

 1.     Pamatojums

35.   Apsvērumos ir izklāstītas ziņas par reģionālo likumu Nr. 44/1988 un Sardīnijas izpildvaras lēmumiem, ar kuriem piešķirti atbalsti, šaubas, kas paustas jautājumā par saderību ar kopējo tirgu, Itālijas sniegtie apsvērumi, kā arī konstatēts, ka pasākumi ir nelikumīgi un nesaderīgi ar brīvu konkurenci.

36.   Tajā apgalvots, ka pieņemtās shēmas nepaziņošana iepriekš un tās īstenošana, nedodot Komisijai iespēju izteikt savu viedokli, “rada īpaši smagu situāciju”, ņemot vērā, ka valsts nebija ne noliegusi noteikumu par atbalstu grūtībās nonākušiem lauksaimniecības uzņēmumiem piemērojamību, ne lūgusi piemērot Kopienas pamatnostādnēs par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (18) noteiktos kritērijus. Saistībā ar šīm pamatnostādnēm tiek apgalvots, ka, lai arī tās ir stājušās spēkā pēc procedūras sākšanas, piešķirtās subsīdijas nav uzskatāmas nedz par glābšanas atbalstu, ņemot vērā saņemtā aizdevuma veidu, nedz par pārstrukturēšanas atbalstu, ņemot vērā to, ka nav plāna, kas vērsts uz uzņēmumu saimnieciskās dzīvotspējas atjaunošanu, neskarot konkurences nosacījumus, kuras funkciju neaizstāj banku veiktais aizņēmēju finansiālās maksātspējas vērtējums.

37.   Turklāt Komisija izklāsta iemeslus, kāpēc tā nepiekrīt Itālijas valdības argumentācijai par atbalsta saņēmēju uzņēmumu pārmērīgo parādu rašanās cēloņiem – klimatiskie faktori – sausums – esot pieskaitāmi pie parastajiem lauksaimniecības riskiem, no tirgu krīzes ciešot visi uzņēmēji, tirdzniecības organizācijas trūkums neesot ar uzņēmumu nesaistīts jautājums, un paaugstinātas procentu likmes pamatotu tikai subsīdijas, kas vajadzīgas vienīgi, lai segtu starpību starp nolīgto un faktisko likmi.

38.   Runājot konkrēti par mežsaimniecības uzņēmumiem, norādīts uz neatbilstību ieguldījumu izmaksu jēdzienam, jo atbalsta pasākumi bija paredzēti, lai segtu parādus, kas radušies uzņēmuma ikdienas darbībā, un sociālo iemaksu, darba algu vai piegāžu izmaksas. Attiecībā uz trušu audzētājiem arī netika garantēts nedz tas, ka tiktu apstiprināts epizootijas apkarošanas plāns, nedz tas, ka aizdevums tiktu samazināts par summu, kas mazāka par zaudējuma apjomu. Katrā ziņā neesot bijis pierādīts, ka vienā un otrā gadījumā būtu izpildīti atbalstam piemērojamie kritēriji.

39.   Pēc tam tā norāda, ka aplūkotā shēma tieši ietekmējot izmaksas un tādēļ atbalsta saņēmējiem esot priekšrocības salīdzinājumā ar citiem ražotājiem, iespaidojot apstākļus, kādos notiek tirdzniecība starp dalībvalstīm, no kā Komisija secina, ka tā nav saderīga ar kopējo tirgu atbilstoši EKL 87. panta 1. punktam, jo nepastāvot tā 2. un 3. punktā paredzētie izņēmumi.

40.   EKL 87. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktā pieļautie izņēmumi nepārprotami neesot piemērojami, kā arī neesot sniegta nekāda informācija, kas pamatotu b) apakšpunktā noteiktā izņēmuma piemērošanu.

41.   EKL 87. panta 3. punktā noteiktie izņēmumi norāda uz to, ka valsts intervence vajadzīga, lai sasniegtu kādu no šajā tiesību normā minētajiem mērķiem, ko šajā gadījumā neesot iespējams izdarīt, jo “Itālija nav izvirzījusi un Komisija nav konstatējusi nekādus argumentus”, kas to pamatotu. It īpaši jautājumā par a) un c) apakšpunktā paredzētajiem īpašajiem apstākļiem Komisija “uzskata, ka, ņemot vērā iepriekš veikto analīzi un piemērojamās Kopienu tiesību normas, attiecīgie pasākumi ir darbības atbalsts, kas savu īpašību dēļ nespēj pastāvīgi uzlabot apstākļus nedz attiecīgajā nozarē, nedz reģionā”.

42.   Pamatojuma izklāsta pēdējos apsvērumos pamatots tas, ka ir jāatgūst nepamatoti iegūtās finanšu priekšrocības, kas ietver starpību starp parādu konsolidēšanai izmantojamo banku kredītu tirgus izmaksām un saņēmēju segtajām izmaksām.

 2.     Rezolutīvā daļa

43.   No visa iepriekš izklāstītā izriet šādi lēmuma panti:

–       atbalsts, ko, pamatojoties uz reģionālā likuma Nr. 44/1988 5. pantu, kā arī Giunta regionale 1988. gada 30. decembra, 1990. gada 27. jūnija un 20. novembra un 1992. gada 26. jūnija lēmumiem, piešķīris Sardīnijas reģions, ir nelikumīgs un nesaderīgs ar kopējo tirgu (1. pants);

–       Itālijai jāpārtrauc atbalsts divu mēnešu laikā, sākot no lēmuma paziņošanas dienas, un sešu mēnešu laikā jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai to atgūtu atmaksāšanas ceļā (2. pants);

–       minētajai valstij jāinformē Komisija par lēmuma izpildei veiktajiem pasākumiem un jānodrošina iespēja to pārbaudīt (3. pants);

–       lēmums adresēts Itālijas Republikai (4. pants).

D –    Atbalsta atgūšana

44.   Sardīnijas autonomais reģions izpildīja Lēmumu, veicot šādus pasākumus:

–       pārtrauca procentu maksājumu daļas pārskaitījumus bankām, sākot ar 1997. gada pirmo pusgadu;

–       atcēla reģionālā likuma Nr. 44/1988 5. pantu;

–       atguva piešķirtos atbalstus saskaņā ar Assessorato all´Agricultura 1997. gada 18. decembra dekrētiem.

45.   Pirmajā no rīkojumiem par prejudiciālā jautājuma uzdošanu norādīts, ka pēdējie no minētajiem pasākumiem ieinteresētajām personām tika darīti zināmi 2001. gada 16. novembrī.

E –    Tiesvedības Tribunale de Cagliari

46.   Džuzepe Adzeni [Giuseppe Atzeni] un 51 cita persona cēla civilprasību pret Sardīnijas autonomo reģionu Tribunale de Cagliari, tā tika reģistrēta ar Nr. 3/2003. To pašu izdarīja Marko Antonio Skalass [Marco Antonio Scalas], Renato Lijū [Renato Lilliu] un 389 citas ieinteresētās personas, viņu prasība minētajā tiesā tika reģistrēta ar Nr. 5777/2003.

47.   Pirmajā lietā prasītāji lūdz nepiemērot reģionālās tiesību normas, ar kurām atceltas subsīdijas, un piespriest atbildētājam samaksāt summas, kuras pienākas saņemt. Pakārtoti viņi lūdz noteikt, ka ir pārkāptas Kopienu tiesības, un atlīdzināt nodarītos zaudējumus.

48.   Otrajā tiesvedībā prasītāji lūdz tos atbrīvot no atmaksāšanas pienākuma un reģionam uzlikt pienākumu pārskaitīt kredītiestādēm savu procentu maksājumu daļu. Gadījumā, ja apstrīdētais tiesību akts būtu spēkā, viņi lūdz arī saukt pārvaldi pie atbildības un noteikt tai pienākumu atlīdzināt zaudējumus.

49.   Abās tiesvedībās attiecīgajām tiesām tiek lūgts uzdot jautājumu Tiesai par Komisijas Lēmuma spēkā esamību.

IV – Prasības atcelt tiesību aktu

50.   Papildus savu tiesību aizstāvēšanai valsts tiesās Adzeni un citi lauksaimnieki vērsās Pirmās instances tiesā, ceļot prasību par Komisijas Lēmuma atcelšanu (19), saskaņā ar tiesas sēdē apgalvoto Skalass un Lijū to nedarīja.

51.   Tiesvedības laikā Komisija cēla iebildi par prasības nepieņemamību, pamatojoties uz diviem iemesliem – ka prasība bija celta pēc noteiktā termiņa un ka apstrīdētais tiesību akts prasītājus nebija skāris individuāli.

52.   2002. gada 29. maija rīkojumā (20) Pirmās instances tiesa atzina pirmo no šīm iebildēm, bet otru atstāja bez izskatīšanas. Tā noteica, ka, tā kā apstrīdētais Lēmums bija publicēts 1997. gada 11. septembra Oficiālajā Vēstnesī, bet Kopienu tiesā prasība bija celta tikai 2002. gada 25. janvārī, prasībai bija iestājies noilgums un tādēļ tā bija nepieņemama.

53.   Tas pats notika ar pārējām līdzīgajām prasībām (21).

V –    Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

54.   Tribunale di Cagliari Civillietu nodaļas izmeklēšanas tiesneši apturēja tiesvedību abās lietās un vērsās Tiesā, iesniedzot jautājumu par Lēmuma spēkā esamību.

55.   2003. gada 29. aprīļa rīkojumā, kas ir lietas C–346/03 pamatā, norādīts uz šādiem trūkumiem:

“a)      Komisijas pilnvaru trūkums pieņemt apstrīdēto lēmumu, jo tas pārkāpj EKL 32., 33., 34., 35., 36., 37. un 38. pantā noteikto;

b)      to tiesību normu pārkāpums, kas reglamentē EKL 88. panta 1. punktā paredzēto procedūru;

c)      to tiesību normu pārkāpums, kas reglamentē EKL 88. panta 2. un 3. punktā paredzēto procedūru;

d)      lēmuma pamatojuma trūkums EKL 253. panta, EKL 88. panta 3. punkta un EKL 87. panta 1. punkta tiesību normu izpratnē;

e)      Padomes Regulas Nr. 797/85 par lauksaimniecības struktūru efektivitātes uzlabošanu pārkāpums un nepareiza piemērošana;

f)      “Grūtībās nonākušo lauksaimniecības uzņēmumu atbalstam paredzētās prakses īpašo noteikumu” un “Kopienas pamatnostādņu valsts atbalsta piešķiršanai grūtībās nonākušu uzņēmumu saglabāšanai un pārstrukturēšanai” pārkāpums un neievērošana.”

56.   Savukārt lietas C‑529/03 pamatā esošajā 2003. gada 20. oktobra rīkojumā ir ne vien atkārtots iepriekš minētajā tiesas nolēmumā norādītais, bet arī norādīti citi spēkā neesamības pamati. Šajā sakarā tiek piesaukts tiesiskās paļāvības princips, ņemot vērā laiku, kas pagājis no reģionālā likuma Nr. 44/1988 publicēšanas, pārkāpuma procedūras uzsākšanas un Lēmuma pieņemšanas līdz atmaksas atprasīšanai no katra lauksaimnieka. Tajā arī uzsvērts, ka Kopienu aktā nav norādīts pamatojums citā aspektā.

57.   Tiesas Statūtu 20. pantā noteiktajā termiņā rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza Skalass un Lijū, prasītāji lietas C‑529/03 pamatā esošajā prāvā, un Komisija.

58.   Ar 2004. gada 6. maija rīkojumu abas tiesvedības tika apvienotas mutvārdu procesa vajadzībām, secinājumu sniegšanai un sprieduma pieņemšanai.

59.   2005. gada 16. februāra tiesas sēdē savu apsvērumu mutiskai paušanai piedalījās Adzeni u.c., un Skalasa, un Lijū, kā arī Komisijas pārstāvji.

60.   Turklāt jānorāda, ka Tribunale de Cagliari ir uzdevusi arī trešo prejudiciālo jautājumu. Tas ir pamatā lietai C‑285/04 Medda, kurā tiesvedība ir apturēta, gaidot atbildi uz abām šobrīd izskatīšanā esošajām lietām.

VI – Prejudiciālo jautājumu pieņemamība

A –    Ievada piezīmes

61.   Komisija savos apsvērumos iezīmē interesantu jautājumu par procesuālajām sekām, kas rodas, kad lēmums tiek pārsūdzēts gan tieši, gan netieši. Šis aspekts ir svarīgs, jo var novest pie Itālijas tiesu uzdoto jautājumu nepieņemamības, un tas Tiesai jāizskata pēc savas ierosmes kā obligāts procesa likumības priekšnosacījums.

62.   No pirmā acu uzmetiena situācija šķiet vienkārša – dalībvalstij adresētu lēmumu, kurā valsts atbalsts atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu, personas apstrīd, no vienas puses, Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā ceļot prasību par tā atzīšanu par spēkā neesošu, no otras puses, apstrīdot pasākumus, ko veikusi valsts, lai izpildītu Kopienu tiesību aktu, kura spēkā esamību tie apstrīd valsts tiesās ierosinātajās tiesvedībās.

63.   Tomēr aina ir sarežģītāka citu faktoru dēļ: Pirmās instances tiesa nav izlēmusi jautājumu par prasītāju tiesībām celt prasību; Lēmumā ir ne vien izvērtēti piešķirtie atbalsti, bet arī aplūkota tos regulējošā shēma; un būtībā – EK līguma noteikumi par personu tiesību aizsardzības iespējām šķiet neapmierinoši.

B –    Vispārīgi apsvērumi

64.   Ikvienā tiesību sistēmā vienlaikus pastāv dažāda veida normatīvie akti, kas sakārtoti atbilstoši hierarhijas principam. Virsotnē atrodas konstitūcija, kam zemākos līmeņos seko likumi un noteikumi. Atskaitot pirmo, kurā sistēmas veidotājs ir suverēna tauta, tie ir vispārēji noteikumi, ko pieņem izveidotas varasiestādes, kas ir pilsoņu pārstāvniecības institūcijas, proti, pārvalde.

65.   Līdzās tiem pastāv citi dažādas nozīmes dokumenti, kurus parasti pieņem pārvaldes iestādes un kurus nav viegli nodalīt no iepriekš minētajiem, lai arī lietderīgs paņēmiens būtu pārbaudīt to, vai tie pēc piemērošanas zaudē spēku vai arī rada jaunas tiesības, nevis to, vai tiem ir vairāki vai viens adresāts.

66.   Šī pieeja liek izdarīt divus būtiskus secinājumus. Pirmkārt, ir jāierobežo personu tiesības tieši apstrīdēt augstākā ranga vispārīgās tiesību normas, proti, likumus, jo tos pieņem tautas pārstāvji un kritika notiek vēlēšanās; bet, lai gan saderība ar konstitūciju var tikt apstrīdēta, izmantojot citus līdzekļus, šis pamatojums neder gadījumos, kad tiesību aktus nepieņem likumdevējs. Otrkārt, tiesību akti pilsoņiem ir jāapstrīd īpaši noteiktos termiņos, kas nodrošina tiesiskās drošības principu, bet dažkārt likumīguma principa vajadzības mudina pieļaut to apstrīdēšanu netieši, vēršoties pret to īstenošanas aktiem.

67.   Pārnesot izklāstītās idejas uz Kopienu tiesību jomu, jāsastopas ar nopietnām grūtībām spēkā esošo tiesību normu savdabības dēļ, kas raksturota kā “reglamentācijas haoss” (22), un fizisku un juridisku personu tiesībām noteikto ierobežojumu apstrīdēt iestāžu pieņemtos lēmumus dēļ, lai arī Līgumā par Konstitūciju Eiropai (23) aina tiek vienkāršota, I‑33. un turpmākajos [pantos] skaidri nodalot likumdošanas aktus (likumus un ietvarlikumus) no tiem, kas tādi nav (regulas un lēmumi) (24), kā arī nosakot gadījumus, kad personas var vērsties Tiesā (25).

C –    Prasība atcelt tiesību aktu un prejudiciālais jautājums par spēkā esamību

 1.     Prasība atcelt tiesību aktu (26)

a)      Parastā forma

68.   Prasība atcelt tiesību aktu ir ieviesta ar divējādu mērķi: uzraudzīt, vai iestādes ievēro Kopienu tiesības, un aizsargāt prasītāju (fizisku un juridisku personu, dalībvalstu un iestāžu) tiesības (27).

69.   Tās priekšmets ir tikai Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgi pieņemtie tiesību akti, Padomes, Komisijas un Eiropas Centrālās bankas pieņemtie tiesību akti, izņemot ieteikumus un atzinumus, kā arī tādi Eiropas Parlamenta tiesību akti, “kas pieņemti, lai radītu tiesiskas sekas vis‑à‑vis trešām personām” (EKL 230. panta pirmā daļa). Ļauts celt prasības arī par Eiropas Investīciju bankas Valdes un Direktoru padomes lēmumu atcelšanu [EKL 237. panta b) un c) apakšpunkts] (28).

70.   Pamati, uz kuriem var balstīt prasību, var būt tikai kompetences trūkums, būtiski procesuālās kārtības pārkāpumi, Līguma vai jebkuru ar tā piemērošanu saistītu tiesību normu pārkāpumi, kā arī pilnvaru nepareiza izmantošana (EKL 230. panta otrā daļa). Pirmie divi attiecas uz ārējo likumību, un Tiesa tos var celt pēc savas ierosmes (29), bet abi pēdējie attiecas uz iekšējo likumību un ir jāceļ ieinteresētajām personām.

71.   Viena no prasības par tiesību aktu atcelšanu pamatiezīmēm ir tā, ka tiesības to celt ir ierobežotas. Atšķirībā no privileģētajiem prasītājiem – dalībvalstīm, Eiropas Parlamenta, Komisijas un Padomes – Revīzijas palāta un Eiropas Centrālā banka to var izmantot vienīgi, lai aizsargātu savas prerogatīvas, bet fiziskās vai juridiskās personas var apstrīdēt tikai lēmumus, kas tām adresēti, vai tos, kas, kaut arī ir pieņemti regulas vai citām personām adresēta lēmuma formā, šīs personas skar tieši un individuāli (EKL 230. panta trešā un ceturtā daļa) (30).

b)      Fizisku personu tiesības celt prasību

72.   No izklāstītā secināms, ka fizisku personu tiesības vērsties Tiesā ir ierobežotas divējādi: ierobežojot apstrīdamo aktu loku un šajā sakarā izvirzot priekšnosacījumu attiecībā uz noteiktām personiskām īpašībām.

i)      Apstrīdamie akti

73.   Pirmais ierobežojums izslēdz iespēju apstrīdēt vispārīgas tiesību normas, jo tas ir atļauts vienīgi attiecībā uz lēmumiem. Tādējādi šādā veidā nevar apstrīdēt regulas, ja vien tajās nav apslēpts lēmums, jo šajā gadījumā saskaņā ar judikatūru akta formas izvēle nemaina tā būtību (31).

74.   Tomēr gadījumus, kad akts ir pārsūdzams, noteikt ir grūti. Būtu vērts atgādināt, ka saskaņā ar spriedumu lietā Confédération nationale des producteurs de fruits et légumes u.c./Padome (32) par nodalīšanas pamatkritēriju kalpo akta piemērošanas joma, jo lēmuma adresātu loks ir ierobežots, bet regula ir piemērojama abstrakti noteiktām personu kategorijām un visā kopumā. Tomēr lēmuma vispārējo piemērojamību un līdz ar to tā normatīvo raksturu neapšauba tas vien, ka ir iespējams vairāk vai mazāk precīzi noteikt tās subjektu skaitu vai pat identitāti attiecīgajā laikā, ja vien ir skaidrs, ka tas atbilst aktā atbilstoši tā mērķim noteiktajam objektīvam faktiskajam vai tiesiskajam stāvoklim (33).

75.   No otras puses, nevar neņemt vērā to, ka dalībvalstīm adresētie lēmumi parasti faktiski ir normatīva rakstura, jo ir formulēti vispārēji un abstrakti priekš situācijām, kas noteiktas atbilstoši neitrāliem parametriem.

ii)    Tiešas un individuālas intereses

76.   Lai persona varētu celt Kopienu tiesībās paredzēto prasību atcelt tiesību aktu, nepietiek ar to, ka tā tiek celta par tiesību normu, ko var pārsūdzēt, bet gan, kā esmu norādījis secinājumos lietā Comité d’entreprise de la Société française de production u.c./Komisija (34), “personas, kas nav lēmuma adresāts, gadījumā tikai kumulatīva nosacījuma izpilde – ka tā ir skarta tieši un individuāli, dod tiesības celt prasību” (15. punkts).

77.   Tiešas intereses principā ir tad, ja tiek konstatēta cēloņsakarība starp lēmumu un ieinteresētās personas subjektīvā tiesiskā stāvokļa izmaiņām, lai arī dažkārt tam vajadzīgi valsts iestādes veikti īstenošanas pasākumi (35).

78.   Saistībā ar otru nosacījumu (36) noteicošā ir spriedumā lietā Plaumann/Komisija (37) iedibinātā un pastāvīgi apstiprinātā (38) judikatūra, saskaņā ar kuru personas, kuras nav Kopienu tiesību akta adresāti, tas neskar individuāli, ja vien “tas tās neietekmē noteiktu personīgu īpašību dēļ vai īpašu, citām personām neraksturīgu, apstākļu dēļ un tādējādi tās individualizē līdzīgi kā lēmuma adresātus”.

79.   Šajā sakarā spriedumā lietā Van der Kooy u.c./Komisija (39) Tiesa noteica, ka uzņēmums principā nevar apstrīdēt Komisijas lēmumu, ar kuru tiek aizliegti atbalsta pasākumi konkrētā nozarē, ja tie skar to tikai tāpēc, ka tas pieder pie attiecīgās nozares un ir iespējamais atbalsta saņēmējs saskaņā ar minēto shēmu, jo tie ir vispārēji objektīvi noteiktos gadījumos piemērojami pasākumi, kas rada tiesiskas sekas vispārīgai un abstraktai subjektu kategorijai (15. punkts). Turpretim iepriekš minētajā spriedumā lietā Itālija un Sardegna Lines/Komisija noteikts, ka individuālu interešu nosacījumam atbilst atbalsta saņēmējs (34.–36. punkts) (40).

 2.     Prejudiciālais jautājums par spēkā esamību

80.   Ar Līgumu ir izveidota pilnīga tiesību aizsardzības līdzekļu sistēma, lai uzticētu Tiesai uzraudzību pār iestāžu pieņemto tiesību aktu likumību (41). No tā izriet, ka prasības atcelt tiesību aktu raksturīgos ierobežojumus kompensē citi līdzekļi, kuru starpā ievērojamu vietu ieņem prejudiciāls jautājums par spēkā esamību (42), kas kalpo tam pašam mērķim.

81.   Šajos gadījumos ieinteresētā persona vēršas valsts tiesā, lai apstrīdētu valsts iestāžu aktu, pamatojoties uz to, ka Kopienu tiesību norma, uz kuru tas ir balstīts, ir nelikumīga.

82.   Ievērojot katras dalībvalsts procesuālās kārtības nosacījumus, šis regulējums atsver trūkumus, ko rada tiesību vērsties Kopienu tiesās termiņa un subjektu loka ierobežojumi.

 3.     Saistība starp prasību atcelt lēmumu un prejudiciālo jautājumu par spēkā esamību

83.   Iepriekšējos punktos apliecināts, ka abi procesuālie līdzekļi viens otru papildina un var pastāvēt vienlaicīgi.

a)     Papildināmība

84.   Atšķirībā no prasības atcelt tiesību aktu prejudiciāls jautājums par spēkā esamību var būt ne vien par lēmumiem un citiem līdzīgiem aktiem, bet arī par jebkuru vispārīgu tiesību normu. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Les Verts/Parlaments noteikts, ka šādi fiziskas un juridiskas personas tiek aizsargātas pret vispārīga rakstura tiesību aktiem, kurus tās nevar apstrīdēt tieši. Ja šo tiesību aktu izpilde pārvaldes kārtībā piekrīt Kopienu iestādēm, tiesības tieši celt prasību Tiesā pret īstenošanas tiesību aktiem ir personām, kurām tie ir adresēti vai kuras tie skart tieši un individuāli, šādu prasību pamatojot ar to pamatā esošā vispārīgā tiesību akta nelikumību. Ja to izpilde piekrīt valsts iestādēm, tās var lūgt par spēkā neesošiem atzīt vispārīga rakstura tiesību aktus valsts tiesās un lūgt tām šajā jautājumā vērsties Tiesā, uzdodot prejudiciālus jautājumus (23. punkts).

85.   Tādējādi šī veida prejudiciālā nolēmuma procedūra ir izmantojama tikai tad, ja nav bijis iespējams celt prasību atcelt tiesību aktu (43), un ir pieņemts valsts īstenošanas pasākums. Turklāt, ja šāda valsts pasākuma nav, ir skaidrs, ka prejudiciālu jautājumu uzdot nav iespējams. Bet, ja pēdējā no minētajiem gadījumiem prasību nav iespējams celt arī tieši, tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas pilnīgums ir apšaubāms (44).

b)     Līdzāspastāvēšana

86.   Uz šo īpatnību Tiesa jau ir norādījusi spriedumā lietā Rau u.c. (45), nosakot, ka iespēja tieši apstrīdēt Kopienu iestādes lēmumu “neliedz valsts tiesā celt prasību pret šā lēmuma izpildei valsts iestādes pieņemtu aktu, pamatojoties uz to, ka tas ir nelikumīgs” (12. punkts).

87.   Turklāt, ja atļautu neierobežoti uzdot prejudiciālu jautājumu par lēmumu, kas nav apstrīdēts savlaicīgi, lai arī to bija iespējams izdarīt, tiktu apieta termiņu preventīvā iedarbība un citas no tās izrietošās sekas (46). Tādēļ ar spriedumu lietā Deggendorf (47) uz personām tika attiecināta judikatūra, ko Tiesa bija iedibinājusi attiecībā uz dalībvalstīm, nosakot, ka tiesiskās drošības prasības liedz tādam atbalsta, par kuru pieņemts Komisijas lēmums, saņēmējam, kurš to varēja apstrīdēt, bet nav ievērojis Līgumā noteikto obligāto termiņu, apstrīdēt minētā tiesību akta likumīgumu valsts tiesās, ceļot prasību par tā īstenošanas pasākumiem, ko veic valsts iestādes (17. punkts), arī tad, ja, kā izriet no spriedumiem lietās Accrington Beef (48) un Wiljo (49), akts ir adresēts valstij, ja vien tās iestādes to ir savlaicīgi darījušas zināmu ieinteresētajai personai, lai to varētu apstrīdēt (50).

88.   Deggendorf judikatūra ir diezgan pretrunīga (51), un Tiesai reiz būtu jāizlemj to precizēt vai arī atcelt tāpēc, ka pret to vēršami būtiski iebildumi, proti:

a)      Tā ir balstīta uz tiesisko drošību, bet šis princips neparedz abu tiesību aizsardzības līdzekļu hierarhiju un turklāt ne vienmēr ir pārāks par likumības principu; turklāt jāatzīmē, ka pašās Savienības tiesībās ir paredzēti zināmi gadījumi, kad šāda prioritāte nepastāv, jo EKL 241. pantā paredzētā iebilde par nelikumīgumu ļauj apstrīdēt regulu arī tad, kad ir beidzies termiņš, kurā to var apstrīdēt tieši. Tiesiskās drošības vārdā iespējams ierobežot sprieduma spēkā esamību laikā, bet ne tiesas uzraudzību pār Kopienu tiesību aktiem.

b)      Tā nenodala vispārīgas tiesību normas no īstenošanas aktiem, vienmēr atbalstot vienu un to pašu risinājumu. Personām, kam piekrīt prasījuma tiesības, tā uzliek pienākumu celt prasību atcelt tiesību aktu, ieskaitot kā pagaidu aizsardzības pasākumu, tām nenodrošinot, ka prasība tiks pieņemta, ņemot vērā judikatūrā noteiktos tiesību celt prasību ierobežojumus.

c)      Tā ir pretrunā spriedumiem lietās Foto‑Frost, Binder un Behn      Verpackungsbedarf (52), kuros lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu tika pieņemti bez ierunām, lai gan Komisijas lēmumus, kuru spēkā esamība tika apšaubīta valsts tiesā, prasītāji pamata prāvā varēja apstrīdēt Kopienu tiesā. Turklāt spriedumā lietā Universität Hamburg (53) tika noteikts, ka dalībvalsts iestādes veikts lūguma noraidījums ir vienīgais personai adresētais pasākums, “par kuru tā katrā ziņā ir uzzinājusi savlaicīgi un kuru tā var apstrīdēt tiesā bez grūtībām pierādīt savas intereses celt prasību”, un tādēļ “saskaņā ar valsts tiesībām celtajā prasībā jābūt iespējai [..] apgalvot, ka attiecībā uz to pieņemtā valsts lēmuma pamatā esošais Komisijas lēmums ir nelikumīgs” (10. punkts).

d)      Tajā noteikts, ka valsts tiesai ir jāizvērtē ieinteresētās personas tiesības celt prasību atcelt lēmumu Tiesā un jāpārbauda, vai tā to ir izdarījusi; tomēr iepriekš minētajā spriedumā lietā Rau u.c. Tiesa atteicās noskaidrot, “vai prasītājam pamata prāvā ir iespējams lēmumu tieši apstrīdēt Tiesā” (11. punkts). Turklāt, ja valsts tiesai rastos šaubas par šo iespēju, tai būtu jāuzdod jautājums par interpretāciju, no kura atbildes būtu atkarīgs tas, vai iespējams uzdot prejudiciālu jautājumu par spēkā esamību. Tādējādi tiek radīta pārlieku sarežģīta un samākslota kārtība, kas rada vairāk sarežģījumu nekā priekšrocību.

e)      Visbeidzot, tajā netiek ievērots EKL 234. pantā paredzētās procedūras, kas ir tiesu sadarbības līdzeklis, pamats un raksturs, jo, ja ieinteresētā persona neatrod pamatu prasībai atcelt tiesību aktu, valsts tiesa nevar uzsākt “dialogu” ar Tiesu pat, ja tā uzskata, ka tā pamatā esošais Kopienu tiesību akts ir nelikumīgs vai ka tā īstenošanā ir radušies sākotnēji nepamanīti trūkumi. Proti, ja lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir atkarīgs no lietas dalībnieku rīcības, tiek iedragāta Līgumā paredzētā tiesu sadarbība (54), jo tāpat par nepieņemamu varētu tikt atzīts arī jautājums, kurā spēkā esamība apšaubīta tādu iemeslu dēļ, kas nav minēti prasībā atcelt lēmumu.

89.   Visbeidzot jānorāda, ka gadījumā, ja valsts tiesa šaubās par tiesību akta spēkā esamību laikā, kad Tiesā ir celta prasība to atcelt, spriedumā lietā Masterfoods un HB (55) pirmajai ir paredzēta iespēja vai nu apturēt tiesvedību līdz brīdim, kad Kopienu tiesa pasludina savu galīgo lēmumu saskaņā ar EKL 230. pantu, vai arī uzdot prejudiciālu jautājumu.

D –    Lēmuma saturs un tā apstrīdēšanas iespējas

 1.     Saturs

90.   Lēmuma 1. pantā noteikts, ka saskaņā ar reģionālā likuma Nr. 44/1988 5. pantu un četriem iepriekš minētajiem Giunta regionale lēmumiem Sardīnijas reģiona piešķirtie atbalsti ir nelikumīgi un nesaderīgi ar kopējo tirgu. Līdz ar to tas skar divas jomas: atbalsta shēmu pašu par sevi un tā konkrētās izpausmes.

91.   Pirmais konstatējums ir vispārīgs un abstrakts, jo attiecas uz objektīvi, lai arī neprecīzi noteiktām situācijām; turklāt tajā noteikts, ka jāatceļ valsts regulējums; visbeidzot, tas ir adresēts nenoteiktam skaitam subjektu. Šajos apstākļos tiesību akts personas neskar tieši un individuāli, tādējādi tās nav tiesīgas to apstrīdēt tieši.

92.   Tomēr Komisijas Lēmums vienlīdz attiecas arī uz lēmumiem, ar kuriem atbalsts piešķirts individuāli nosakāmām personām, kuras tas nepārprotami skar, jo uzliek tām pienākumu to atmaksāt. Tādēļ jāatzīst, ka šīm personām ir tiesības lūgt atcelt noteikumus par šiem pasākumiem.

 2.     Apstrīdēšanas iespējas

93.   Iepriekš izklāstītā Lēmuma divējādā daba ietekmē tā pārsūdzēšanas iespējas.

94.   Ja uzskatītu, ka ieinteresētās personas to varēja apstrīdēt tieši, prejudiciālie jautājumi būtu jāatzīst par nepieņemamiem. Pretējā gadījumā šāda veida iebildes nav izvirzāmas.

95.   Šajās lietās, lai arī procesuāli pareizāk, šķiet, būtu bijis vispirms izvērtēt prasītāju tiesības celt prasību un vajadzības gadījumā pārbaudīt, vai tie tās ir izmantojuši paredzētajā termiņā, Pirmās instances tiesa vienīgi konstatēja, ka prasība atcelt lēmumu celta pēc tam paredzētā termiņa, ņemot vērā tikai datumus, kad tiesību akts bija publicēts Oficiālajā Vēstnesī un kad bija iesniegts prasības pieteikums.

96.   Šis uzskats prasītājiem liek ciest visas nelabvēlīgās sekas, kas izriet no kavēšanās vērsties Kopienu tiesā.

97.   Bet, ņemot vērā apstākļus un iepriekšējos punktos izklāstītos apsvērumus, šis risinājums uz šo lietu neattiecas.

98.   Lēmums bija adresēts nevis atbalsta saņēmējiem, bet gan Itālijas valstij; lai arī tas viņus noteiktā ziņā skāra tieši un individuāli, nedz minētā valsts, nedz Komisija viņus par to neinformēja. Šo personisko informēšanu var aizstāt ar citiem līdzekļiem, bet to ir sākumā vismaz jāmēģina izdarīt un visvieglāk to izdarīt ir tam, kura rīcībā ir dokumentācija par atbalsta piešķiršanu (56). Lai novērstu šīs problēmas, šķiet, būtu lietderīgi paredzēt efektīvu kārtību paziņošanai gan par valsts atbalsta likumības vai saderības pārbaudes procedūras uzsākšanu, gan par tās pabeigšanu. Jeb vismaz termiņu, kādā var celt prasību par tā atcelšanu, aprēķināt atbilstoši teorijai par actio nata, proti, kopš brīža, kad radusies prasības celšanas iespēja. Jebkurš cits risinājums būtu maldīgs un aizskartu fizisku un juridisku personu tiesības uz aizstāvību (57).

99.   Turklāt, tā kā Lēmuma saturs ir divējāds, nebūtu aplami uzskatīt, ka šiem pilsoņiem daļēji ir liegtas tiesības tieši vērsties Kopienu tiesā, tā likumību ļaujot apstrīdēt vienīgi netieši.

100. Šo iemeslu dēļ jāiesaka Tiesai, ja tai ir kādas šaubas šajā sakarā, prejudiciālos jautājumus pieņemt.

VII – Lēmuma spēkā esamības izvērtēšana

101. Valsts tiesas uzskata, ka Lēmuma pieņemšanā ir pieļauti vairāki pārkāpumi, ko var sagrupēt trīs kategorijās: juridiskā pamata trūkums, tiesiskās paļāvības principa pārkāpums un citi trūkumi: gan formāla rakstura – procesuālie pārkāpumi un nepietiekams pamatojums, gan pēc būtības – par atbalsta nesaderību ar kopējo tirgu.

A –    Juridiskais pamats

102. Pirmais izvirzītais spēkā neesamības pamats attiecas uz Līgumā ietverto noteikumu par subsīdijām ievērošanu lauksaimniecībā. Tiek apgalvots, ka, ņemot vērā EKL 36. pantu, šajā nozarē neesot piemērojams EKL 87. pants, uz kuru pamatots Lēmums, tāpēc, ka Padome to nav iekļāvusi Regulā Nr. 26.

103. Šie argumenti liek izpētīt lauksaimniecības saistību ar brīvo tirgu un tās nozīmi šajā lietā.

 1.     Attiecības starp lauksaimniecības un konkurences politiku

a)      Ievads

104. Kopējā lauksaimniecības politika ir viens no integrācijas līdzekļiem, kas vērsts uz Kopienas ekonomisko mērķu sasniegšanu. Šī doma izskaidro to, kāpēc pirmajā no “lauksaimniecībai” veltītajām normām, proti, EKL 32. pantā, noteikts, ka “kopējais tirgus aptver lauksaimniecību un tirdzniecību ar lauksaimniecības produktiem”, no kuriem pēdējie ietver zemkopības, lopkopības un zivsaimniecības produktus.

105. Jau kopš paša pirmsākuma tai piešķirtais nozīmīgums nenoslēpj to, ka gluži tāpat kā citās jomās nostiprināšana tiek panākta arī negatīvā ceļā, valsts intervenci aizstājot ar saimniecisko brīvību izmantošanu kopējā tirgū (58).

106. Kā izriet no EKL 2. panta un ir apstiprināts citās Līguma normās, šis risinājums nenozīmē pilnīgu valsts intervences aizliegumu. Tiek pieļauti dažnedažādi izņēmumi, lai arī tie ir pakārtoti primārajām Kopienu interesēm.

107. Šajā ziņā EKL 33. pantā nospraustie mērķi ir saimnieciska rakstura, lai arī vienam no tiem ir sociāls akcents, kas ietekmē atsevišķus dibināšanas līguma aspektus. Tādējādi EKL 34. pantā paredzēts izveidot “lauksaimniecības tirgu kopīgo organizāciju” kas atkarībā no produktiem, uz kuriem tā attiecas, aptver pasākumu kopumu, kas sniedzas no cenu regulēšanas, ražošanas un tirdzniecības subsīdijām, glabāšanas noteikumiem, kompensāciju par pārprodukciju, kā arī kopīgiem paņēmieniem importa un eksporta stabilizācijai, līdz pat vienkāršai norādei uz kopīgajiem konkurences noteikumiem (59).

108. Valstu lauksaimniecībai piešķirtās priekšrocības ir izteikti nozares mēroga saimnieciskās intervences pasākumi, kas pakārtoti vispārīgā regulējuma kritērijiem, lai arī tiem piemīt savdabīgums nozares, kurā tie tiek izmantoti, apstākļu vai tos nereti skarošu vides, veselības vai sociālo nosacījumu dēļ.

109. Tādēļ būtu peļami automātiski iebilst pret ikvienu valsts atbalstu, jo bieži vien intervence kalpo konkurences veicināšanai, nostādot uzņēmējus vienlīdzīgā stāvoklī, kurš ticis izmainīts. Reizēm, būdams pietiekami pamatots un atbilstošs atbalsta pasākumu pamatprincipiem, tas veicina brīvu konkurenci.

b)      Valsts atbalsta noteikumu piemērošana lauksaimniecībā

110. Lai gan kopš Līguma stāšanās spēkā ir pagājuši jau daudzi gadi, attiecības starp kopējo lauksaimniecības un konkurences politiku nav skaidri noteiktas (60), to regulējums ir atstāts atvasināto tiesību ziņā. Lai gan nav šaubu, ka Eiropas lauksaimniecības stāvoklis liedza tāpat vien piemērot brīvu konkurenci nodrošinošos noteikumus, šobrīd šķēršļi ir zuduši, lai arī šis apgalvojums vēl jāniansē (61). Cita iespēja, kas nebūt nav ignorējama, jo arī var tikt pamatota ar Līgumu, būtu šajā sakarā sagatavot īpašu regulējumu.

111. Par labu pirmajai alternatīvai liecina EKL 32. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru, “ja vien 33.–38. pantā nav paredzēts citādi, tad uz lauksaimniecības produktiem attiecas noteikumi, kas pieņemti, lai izveidotu kopējo tirgu”, un tādējādi nozare ir pakārtota vispārīgajam kopējā tirgus regulējumam, vienlaikus nodrošinot tās īpašās vajadzības.

112. Savukārt EKL 36. pantā konkurences noteikumu piemērošana pakārtota tam, ko noteikusi Padome, “ievērojot 33. pantā izvirzītos mērķus” (62). No šā formulējuma secināms, ka pastāv noteikta hierarhija, kurā lauksaimniecības politika atrodas prioritārā stāvoklī, kā tas apliecināts spriedumā lietā McCarren (63) un vēl pārliecinošāk – spriedumā lietā Maizena/Padome (64), lai arī šī kārtība nozīmē arī to, ka jāsaglabā brīvas konkurences pamats, kuru neievērojot, tiktu deformēts kopējais tirgus (65).

113. Līgumā lauksaimniecībai veltītie noteikumi nav noslēgta un savrupa struktūra, kurā nebūtu vietas konkurenci regulējošajiem noteikumiem. Taču šie pēdējie ir daļa no viena veseluma (66), ko nedrīkstētu neņemt vērā (67).

114. Šajā kontekstā atrodas iepriekš minētā Regula Nr. 26, kas faktiski ļauj izstrādāt īpašu konkurences politiku lauksaimniecības nozarei, kas joprojām nav veikts (68). Tā vietā, kā esmu atzīmējis iepriekš, iestādes ar atvasināto tiesību aktu palīdzību ir mēģinājušas panākt, lai visās šīs nozares jomās tiktu piemērots EKL 87.–89. pants.

c)      Atvasinātās tiesības

115. EKL 36. pantā izdarīto norādei uz Padomes vēlmi tika dota tūlītēja atbilde Regulā Nr. 26, kas piemērojama Līguma I pielikumā minēto produktu tirdzniecībai un ražošanai, izņemot ražošanā izmantotās palīgvielas, piemēram, himozīnu (69), mēslojumu un fitosanitāros produktus (70).

116. Šis horizontālais regulējums noteica, ka minētajā jomā nepiemēro EKL 87. pantu, EKL 88. panta 2. punktu un EKL 89. pantu, bet šo izņēmumu sākotnējais pamatojums, ņemot vērā kopējās politikas šajā jomā agrīno stadiju, zuda līdz ar tirgus organizāciju izveidi, un līdz ar to pat tad, kad tika izvirzīti priekšlikumi atcelt ierobežojumus (71), minēto tiesību normu iekļaušana lauksaimniecības politikā bija jāveic, tās iestrādājot katrā no daļējiem regulējumiem, kā tas vispārīgi tiek darīts ar attiecīgiem apliecinājumiem par atbilstību Līgumam valsts atbalsta jautājumā, ja vien attiecīgajos noteikumos nav paredzēti īpaši izņēmumi.

117. Citādi ir ar kopējā regulējumā neiekļautajām precēm, kuras, trūkstot konkrētiem noteikumiem, un saskaņā ar minēto regulu paliktu pakļautas vienīgi EKL 88. panta 1. punktā un 3. punkta pirmajā teikumā noteiktajam regulējumam, ierobežojot Komisijas pilnvaras ar ieteikumu došanu jautājumā par valsts atbalstu, kā noteikts spriedumos lietā St. Nikolaus Brennerei (72) un lietā Société d´iniciatives et de coopération agricoles/Komisija (73).

118. Var arī uzskatīt, ka Regulā Nr. 26 paredzētajiem ierobežojumiem bija pagaidu raksturs, un tādējādi atbilstoši Līguma sistēmai pēc pārejas posma beigām EKL 87. pants un 88. pants būtu pilnībā piemērojami lauksaimniecībai (74).

119. No izklāstītā izriet, ka, lai izvērtētu Komisijas šajā jomā veiktā pasākuma juridisko pamatu, jāpārbauda, pirmkārt, vai tam rodams pamats kādā regulā, kurā attiecīgās pilnvaras ir īpaši piešķirtas. Pēc tam gadījumā, ja tas vajadzīgs un ja nav kopīgas tirgus organizācijas, ir jāpārbauda, vai tas ietilpst Regulas Nr. 26 piemērošanas jomā. Visbeidzot, ja tas tā nav, jānoskaidro, vai konkurences noteikumi piemērojami tieši, kā ierosināts iepriekš, ievērojot veiktos īpašos pasākumus.

 2.     Lēmuma juridiskais pamats

120. Lēmums ir balstīts uz EKL 88. panta 2. punktu (lai arī tajā ir atsauce arī uz 3. punktu) un EKL 87. panta 3. punktu. Bet valsts tiesas šaubās par to, vai Komisija ir tiesīga pamatoties uz šīm tiesību normām saskaņā ar Regulā Nr. 26 noteikto, jo regulā ir atļauts piemērot tikai tajā norādītos noteikumus par valsts atbalstu, kuru starpā nav minēto tiesību normu.

121. Tādēļ priekšroka dodama speciālajam regulējumam, kas, lai nonāktu pie vispārīga secinājuma, aplūkojams divējādā ziņā, proti, kā vispārīgi noteikumi, kas paredzēti reģionālajā likumā Nr. 44/1988, un speciāli noteikumi, kas ietverti, pamatojoties uz to, pieņemtajos lēmumos.

a)     Reģionālā likuma Nr. 44/1988 atbalsta shēma

122. Ar šo normatīvo dokumentu tiek izveidots lauksaimniecības garantiju fonds. Tā 5. pantā tiek regulēta atbalsta shēma par labu lauksaimniecības uzņēmumiem, kuru finansiālo situāciju ietekmējuši nelabvēlīgi apstākļi.

123. Šādā gadījumā Līguma noteikumi par valsts atbalstu tiek piemēroti saskaņā ar 1985. gada 12. marta Regulu (EEK) Nr. 797/85 par lauksaimniecības struktūru efektivitātes palielināšanu (75), kurā izdarīti vairākkārtēji grozījumi un kas kodificēta un atcelta ar Padomes 1991. gada 15. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2328/91 ar tādu pašu nosaukumu (76).

124. Regulas Nr. 797/85 1. pantā ir paredzēta kopīga rīcība, lai uzlabotu lauksaimniecības uzņēmumu produktivitāti un veicinātu to attīstību. Savukārt Regulas Nr. 2328/91 1. pantā nosprausti šīs rīcības mērķi, kas ietver, no vienas puses, uzņēmumu attīstības veicināšanu, nostiprinot un reorganizējot to struktūras, kā arī papildu darbības veidu veicināšanu [1. panta 1. punkta ii) apakšpunkts] un, no otras puses, tādas dzīvotspējīgas lauksamniecības kopienas saglabāšanu, kas var piedalīties lauku apgabalu sociālās vides attīstīšanā, nodrošinot lauksaimniekiem pieņemamus dzīves apstākļus, tostarp kompensējot par kalnu un noteiktu nelabvēlīgu zonu nelabvēlīgajiem dabas apstākļiem [1. panta 1. punkta iii) apakšpunkts].

125. Tādēļ reģionālais likums Nr. 44/1988, ņemot vērā tā mērķi, ietilpst šo regulu piemērošanas jomā (77).

126. Līdz ar to, tā kā Regulā Nr. 797/85 ir noteikts, ka jāievēro EKL 87.–89. pants (31. pants) – līdzīgi arī Regulā Nr. 2328/91 (12. panta 1. punkts un 35. pants) –, valsts pasākumiem ir piemērojami Kopienu noteikumi par valsts atbalstu, neskarot Regulu Nr. 26.

127. Katrā ziņā, ja šajā punktā rastos vēl kādas šaubas, tās kliedētu iepriekš izklāstītais arguments par Līguma konkurences noteikumu tiešu piemērojamību lauksaimniecībā.

b)     Ar Giunta regionale lēmumiem piešķirtie atbalsti

128. Ja atbalsta piešķiršanas pamatā esošajam Itālijas tiesību aktā noteiktajam pamata regulējumam ir piemērojami noteikumi par valsts atbalstu, šķiet loģiski secināt, ka tie piemērojami arī tā īstenošanas pasākumiem. Bet šis apstāklis neliedz izvērtēt Komisijas Lēmuma par Sardīnijas autonomā reģiona piešķirto atbalstu saderību ar Kopienu tiesībām, tomēr ievērojot to, ka Tiesa nevar izlemt jautājumu par reģionālo likumu (78).

i)      Siltumnīcās audzēti produkti

129. Ar 1988. gada 30. decembra lēmumu tika piešķirti kredīti sakarā ar siltumnīcā audzētu produktu cenu kritumu (79).

130. Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz šo pasākumu attiecas Regula Nr. 797/85, saskaņā ar kuru Komisija ir tiesīga piemērot visus Līguma noteikumus par valsts atbalstu.

ii)    Mežsaimniecības uzņēmumi

131. Ar 1990. gada 27. jūnija lēmumu atbalsts tika piešķirts mežsaimniecības uzņēmumiem, kuru mežu stādījumu vēl nebija gatavi rentabliem ciršanas darbiem.

132. Tomēr, lai arī Līgumā lietotais jēdziens “lauksaimniecība” ir krietni plašs, ietverot arī lopkopību un zivkopību, tas neaptver mežsaimniecības uzņēmumus, un to produkcija arī netiek uzskatīta par “lauksaimniecības” produktiem I pielikuma izpratnē, lai arī šo jomu starpā ir zināma saistība (80).

133. Šajā sakarā būtiska ir Komisijas norāde uz 1999. gada 25. februāra spriedumu (81), kurā noteikts, ka “nevar uzskatīt, ka [I] pielikums aptver kokus un mežsaimniecības produktus, lai arī daži no tiem, atsevišķi ņemot, ir ietverti Līguma [32.–38.] panta piemērošanas jomā”.

134. Tādējādi, ja netiek konstatēti EKL 36. pantā paredzētie īpašie apstākļi, valsts intervences pasākumiem automātiski piemērojami vispārīgās Kopienu tiesību normas.

iii) Trušu audzētāji

135. 1990. gada pavasarī no reģionu piemeklējušās epizootijas cieta truši. To audzētāji saņēma atbalstu, kas tika piešķirts ar tā paša gada 20. novembra lēmumu.

136. Atšķirībā no iepriekš minētā šī nozare ir pielīdzināta lauksaimniecībai un tādējādi ir pakārtota Regulai Nr. 797/85, bet tai paredzēts arī īpašs regulējums – Padomes 1968. gada 28. jūnija Regula (EEK) Nr. 827/68 par tirgus kopīgo organizāciju dažiem produktiem, kas uzskaitīti Līguma I pielikumā (82).

137. Šīs regulas 5. pantā noteikts, ka EKL 87.–89. pantu “piemēro pielikumā uzskaitīto preču ražošanai un tirdzniecībai”, kuru starpā ietilpst arī “citi dzīvi dzīvnieki” (01.06. punkts).

iv)    Parādos nonākušie lauksaimniecības uzņēmumi

138. Tirgus apstākļu un laika apstākļu pasliktināšanās dēļ 1992. gada 26. jūnija lēmumā tika paredzēts atbalsts zināmiem nosacījumiem atbilstošiem uzņēmējiem.

139. Šajā lietās attiecīgo notikumu datumu dēļ jāņem vērā Regula Nr. 2328/91, kas būtu piemērojama attiecīgajam reģionālajam pasākumam, tādēļ ir piemērojami visi Līguma konkurences noteikumi.

c)     Nobeiguma piezīme

140. Iepriekšējos punktos izklāstītais pamato EKL 87.–89. panta piemērošanu attiecībā uz reģionālo likumu Nr. 44/1988 un četriem saskaņā ar to pieņemtajiem konkrētajiem pasākumiem. To nodrošina noteiktas atvasināto tiesību normas, no kurām dažas, kā, piemēram, uz trušu audzētajiem attiecināmās, ir īpašas. Bet pat, ja tas tā nebūtu, Tiesai ir lieliska iespēja noteikt, ka Lēmums ir pamatots ar Līgumu, ņemot vērā tā noteikumu burtu un garu.

B –    Tiesiskās paļāvības principa pārkāpums

141. Rīkojumos par prejudiciālo jautājumu uzdošanu liela nozīme piešķirta ilgajam laika posmam, kas pagājis kopš reģionālā tiesību akta publicēšanas līdz valsts pienākuma neizpildes procedūras uzsākšanai pret Itāliju, Komisijas Lēmuma pieņemšanu un nepamatoti saņemto summu atmaksas pieprasīšanu, šos apstākļus izvērtējot saistībā ar tiesiskās paļāvības principu, kurš tiek uzskatīts par pārkāptu tāpēc, ka atbalsta saderība ar kopējo tirgu neesot pienācīgi pārbaudīta.

 1.     Principa būtība

142. Tiesiskā paļāvība ir cieši saistīta ar tiesisko drošību, būdama tās konkrēta izpausme, tomēr tai trūkst šai pēdējai piemītošā izteiktā objektīvuma, jo tā kalpo tiesību aizsardzībai konkrētos gadījumos. Šī subjektīvā rakstura dēļ tā noteiktā aizsardzība lielā mērā ir atkarīga no katra konkrētā gadījuma apstākļiem (83).

143. Lai arī Tiesa to iedibinājusi jau krietni pasen (84), tā atzīšanai bija vajadzīgs ilgstošs un pakāpenisks process, kas norisinājās vienlaikus ar Kopienu tiesību attīstību, kas tādējādi ir apgrūtinājis tā skaidru un konsekventu definēšanu (85).

144. Ņemot vērā judikatūras attīstību (86), lai principu piemērotu, ir jābūt izpildītiem virknei nosacījumu (87): Kopienu iestāžu pasākumam, kas pamato ieinteresēto personu likumīgās cerības, jo, kā noteikts spriedumā lietā Kühn (88), uz tiesisko paļāvību var pamatoties tikai tad, ja pati Komisija ir iepriekš radījusi situāciju, kas var to radīt; varbūtībai, ka personas stāvoklis paliek nemainīgs, kuru var atzīt un par tādu uzskatīt neatkarīgs novērotājs un kas tādējādi iegūst objektīvu pamatu un dimensiju, un līdz ar to kļūst par “pamatotu paļāvību”, kas nav pretrunā Savienības tiesību sistēmai; un ieinteresēto personu interešu pārākums pār sabiedriskajām interesēm.

145. Grūtības rodas ar “paļāvības pamata” noteikšanu, jo vienīgi tad, kad tas ir radīts, ieinteresētās personas stāvoklis pelna aizsardzību (89).

 2.     Tiesiskā paļāvība valsts atbalsta jomā

146. Nelikumīgs un nesaderīgs atbalsts tiek vienmēr atgūts, ja vien tas nav pretrunā kādam vispārējam tiesību principam (90). Šo izņēmumu vidū īpaši nozīmīga ir personu tiesiskā paļāvība, kas ir judikatūrā bieži izvērtēts aspekts, kas atšķiras atkarībā no tā, vai tas tiek piesaukts, lai atbrīvotos no Kopienu tiesību aktā noteikta pienākuma vai tiesas ceļā apstrīdētu tā spēkā esamību (91).

147. Tiesa ir noteikusi, ka, ņemot vērā Komisijas veicamās pārbaudes imperatīvo raksturu, atbalsta saņēmējiem “tiesiskajai paļāvībai, ka atbalsts ir spēkā, ir [jārodas] tikai, ja tas ir piešķirts, ievērojot procedūru”, turklāt piebilstot, ka “rūpīgs uzņēmējs parasti ir spējīgs pārliecināties par to, vai šī procedūra ir ievērota” (92). Konkrēti gadījumā, ja atbalsts tiek izsniegts, iepriekš par to nepaziņojot, ieinteresētā persona tajā brīdī nevar likumīgi uzskatīt, ka tas ir piešķirts likumīgi (93). Turklāt, kamēr tas nav apstiprināts un pat kamēr nav beidzies attiecīgā lēmuma pienācīgai apstrīdēšanai paredzētais termiņš, nav nekādas drošības jautājumā par atbalsta likumību (94). Tādēļ uz principu nevar pamatoties, iepriekš nepārliecinoties, ka piešķīrēja valsts ir par to obligātā kārtā iepriekš paziņojusi (95), jo būtu grūti aizbildināties ar to, ka nav zināma Kopienu valsts atbalstu pārbaudes kārtība (96).

148. Komisijas veicamajai pārbaudei turklāt vajadzīgs zināms laiks, kā 2004. gada 29. aprīļa spriedumā lietā Itālija/Komisija (97) to uzsvērusi Tiesa, izskatot apgalvojumu, ka ilgais laika posms, kas pagājis starp subsīdiju piešķiršanu un lēmuma pieņemšanu par to atgūšanu, esot radījis pārliecību par atbalstu likumību. Pirmkārt, tā noteica, ka noilguma termiņam attiecībā uz tiesībām atgūt piešķirtos līdzekļus jābūt noteiktam iepriekš, kas tāpat kā šajā lietā tajā apstrīdētā akta pieņemšanas dienā nebija izdarīts (89. punkts) (98). Lai arī, otrkārt, balstoties uz citiem spriedumiem (99), tā noteica, ka tiesiskā drošība iestājas pret to, ka Komisija nenoteiktu laiku kavējas izmantot savas tiesības (90. punkts), atbildība par nokavējumu gadījumā, kad tas nav ticis paziņots, iestājas tikai no brīža, kad tā uzzinājusi par tā esamību (91. punkts).

149. Tieši kavēšanās pieņemt lēmumu kalpoja par pamatu vienīgajā gadījumā, kad atmaksa netika pieprasīta. Tā tika noteikts spriedumā lietā RSV/Komisija (100), ievērojot īpašos apstākļus lietā (101), kurā tika apstrīdēts lēmums, ar kuru divdesmit sešus mēnešus pēc paziņojuma tika nolemts atzīt par nesaderīgu un atcelt atbalstu nozarei, kas bija saņēmusi citus atļautus atbalstus un grasījās segt papildu izmaksas saistībā ar darbību, kurai arī bija saņemts atļauts atbalsts.

 3.     Piemērošana šajā lietā

150. Izvērtējot Lēmumu pēc būtības, izdarāmi divējādi secinājumi: pirmkārt, atbalsti netika paziņoti, kas nozīmē, ka tie ir nelikumīgi; otrkārt, tie ir nesaderīgi ar brīvu konkurenci, kas nozīmē, ka tie ir nesaderīgi ar kopējo tirgu. Šīs divējādās sekas ir jāizvērtē kopumā.

a)      Nelikumība

151. Komisijas Lēmuma sākumā ir noteikts, ka saskaņā ar reģionālā likuma Nr. 44/1988 5. pantu piešķirtais atbalsts ir nelikumīgs tāpēc, ka tai netika paziņots nedz par šo tiesību aktu, nedz par lēmumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz to.

152. Nepaziņošana ir viegli pārbaudāms fakts, kas principā nepārāk saskan ar tādu kavējumu, kāds pieļauts šajās lietās.

153. Vispirms veiktie pasākumi ir jākvalificē, lai noteiktu, vai EKL 87.–89. pants ir piemērojami. Dažkārt to izdarīt nav viegli.

154. Turklāt konstatētie Kopienu tiesību pārkāpumi skar ne vien procesuālus aspektus, bet arī pašu attiecīgo atbalstu būtību. Šajā sakarā nozīmīgs ir spriedums lietā Boussac (102), kurā noteikts, ka valsts atbalstu nevar atprasīt tāpēc vien, ka tas nav paziņots saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu, proti, sava nelikumīguma (formelle Gemeinschaftsrechtswidrigkeit) dēļ, bet tam vajadzīgs, lai tas tiktu atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu (materielle Gemeinschaftsrechtswidrigkeit).

155. Tādējādi šie jautājumi nav apskatāmi izolēti, jo tie šķiet savstarpēji cieši saistīti, un tāpēc jāizvērtē otrais Lēmuma aspekts.

b)      Nesaderība

156. Lai noteiktu pagājušo laika posma ilgumu, jāizsver ziņas, kas ietvertas pamata prāvu faktu izklāstos, gan par Sardīnijas reģionālās izpildvaras atbalstu piešķiršanu, gan par Komisijas veiktajām procedūrām.

157. Sīka analīze palīdzēs precīzāk izprast to, kāpēc, lai gan reģionālais likums tika pieņemts 1988. gadā, procedūra tika uzsākta 1994. gadā, Lēmums tika pieņemts 1997. gadā, bet nepamatoti saņemto summu atmaksa tika pieprasīta 2001. gadā.

158. Iztirzājot jautājumu par Kopienu tiesību akta spēkā esamību, ir jānovērtē iestāžu rūpība. Dalībvalsts rīcība ietekmē tās iekšējās attiecības ar pilsoņiem, tomēr tā nevar kalpot par pamatu Lēmuma atcelšanai. Tādēļ apstrīdētie laika posmi sākās no brīža, kad Komisijas rīcībā pirmoreiz nonāca ziņas, no kurām varēja secināt atbalstu esamību, un tas notika 1992. gada 1. septembrī, kad tai tika paziņots reģionālais likums Nr. 17/1992. Dies ad quem atbilst dienai, kad Komisija paziņoja Lēmumu.

159. Starp abiem šiem datumiem izšķirami divi posmi: sākotnējā izskatīšana un formālā procedūra.

i)      Sākotnējā izskatīšana

160. Tā kā nedz par reģionālo likumu Nr. 44/1988, nedz par Giunta regionale lēmumiem nebija paziņots, šajā posmā vajadzēja iegūt būtiskās ziņas, it īpaši par atbalstu veidu un apjomu un to ietekmi uz kopējo tirgu (103).

161. No 1992. gada septembra līdz 1994. gada augustam bija periods, kurā Itālijas valdībai tika nosūtīti vairākkārtīgi lūgumi sniegt informāciju, proti, 1992. gada 29. oktobrī un 1993. gada 27. maijā, uz kuriem tā atbildēja 1993. gada 24. martā, 2. aprīlī un 3. decembrī; un pēdējais – 1994. gada 28. februārī, uz kuru tā atbildēja 1994. gada 25. aprīlī.

162. Šīs darbības liecina par to, ka nav bijusi kavēšanās, kas pamatotu Lēmuma spēkā neesamību. Lai arī to saturs prejudiciālajā tiesvedībā nav darīts zināms, ir acīmredzams, ka valsts iestādes kavējās izpildīt vienu no lūgumiem, jo 1993. gada 27. maija lūgums tika izpildīts pēc 6 mēnešiem.

ii)    Formālā procedūra

163. Šis otrais laika posms skaitāms no brīža, kad uzsākta formālā procedūra 1994. gada augustā, līdz Lēmuma pieņemšanai 1997. gada aprīlī.

164. Īpaša nozīme ir Oficiālajā Vēstnesī publicētajam iepriekš minētajam Komisijas paziņojumam dalībvalstīm un trešām personām saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu, kurā tās tika aicinātas viena mēneša laikā “iesniegt savus apsvērumus jautājumā par izvērtētajiem pasākumiem”. Spriedumā lietā Intermills/Komisija tika noteikts, ka šī tiesību norma “nenosaka, ka subjektiem par to būtu jāpaziņo individuāli”, tā kā “tā vienīgais mērķis ir likt [..] veikt pasākumus, lai visas iespējami ieinteresētās personas būtu informētas un tām būtu iespēja paust savus argumentus”, piebilstot, ka “paziņojuma publicēšana Oficiālajā Vēstnesī ir piemērots līdzeklis, lai par procedūras uzsākšanu informētu visas ieinteresētās personas” (104).

165. Šo trīsdesmit divu mēnešu gaitā atgadījās daudzi notikumi, kā, piemēram, Itālijas apsvērumu iesniegšana 1995. gada 30. janvārī, 25. augustā un 1. decembrī. Turklāt 1995. gada pēdējā ceturksnī tika izdarīti grozījumi tiesiskajā regulējumā, liekot Komisijai šī paša gada decembrī pieprasīt papildu paskaidrojumus, kas tika sniegti 1996. gada 22. februārī. Būtiski ir arī tas, ka, ņemot vērā esošos apstākļus, Komisija nolēma 1995. gadā izdarītos grozījumus izvērtēt kopā ar visu atbalstu shēmu, kas valstij tika darīts zināms 1996. gada 25. jūlija lēmumā, lai arī to nebija iespējams izdarīt sakarā ar to, ka trūka informācijas par reformas sekām.

166. Neskatoties uz zināmu grūti attaisnojamu kavējumu, Komisija nav vainojama savu pienākumu paviršā izpildē.

c)      Vispārīgs novērtējums

167. Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, Lēmuma divējādo saturu un pirms tā pieņemšanas veiktos pasākumus, jāsecina, ka atbalsta saņēmēju tiesiskā paļāvība netika aizskarta, jo, pirmkārt, ir konstatēts, ka reģionālais likums Nr. 44/1988 un tā īstenošanas lēmumi netika paziņoti, kā arī tas, ka tika publicēts paziņojums par procedūras sākšanu; otrkārt, laika posms, kas pagājis līdz Kopienu tiesību akta pieņemšanai, nav tāds, lai būtu būtisks.

C –    Citi trūkumi

168. Pirms citu jautājumu iztirzāšanas jāuzsver, ka Lēmumā atbalsts atzīts par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu. Pirmais konstatējums ir balstīts uz to, ka tas bija piešķirts, nedodot Komisijai iespēju to izvērtēt projekta stadijā. Otrais ir balstīts uz EKL 87. panta 1. punktu, jo neesot izpildīti nosacījumi tās pašas tiesību normas 2. un 3. punktā paredzēto izņēmumu piemērošanai.

169. Šis divējādais formulējums atbilst prasībām, ko izvirzījusi Tiesa, kopš iepriekš jau minētajiem spriedumiem lietās Boussac un Tubemeuse nesaderību pēc būtības nodalot no nelikumības procesuālā ziņā tādējādi, ka oficiāla paziņojuma trūkums neskar brīvu konkurenci.

170. Šajā lietā jautājums ir nevis par nepaziņošanu, kas padara atbalstu par nelikumīgu, bet gan par tā saderību ar kopējo tirgu un pasākumu likumību.

171. Turpinājumā jāizvērtē jautājumi par procedūras nepilnīgumu, pamatojuma nepietiekamību un atbalstu saderību.

 1.     Procesuālās nelikumības

172. Līdz Regulas Nr. 659/1999 pieņemšanai Komisijai nebija noteikumu procedūrai, kas jāievēro gadījumos, kad valsts atbalsta pasākumi jau bija pieņemti vai īstenoti. Līdz tam Komisija rīkojās atbilstoši principiem, ko bija noteikusi Tiesa, kura, sākot ar 1974. gada 2. jūlija spriedumu lietā Itālija/Komisija (105), noteica īpašu uzraudzības kārtību, pamatojoties uz noteikumiem, kas bija piemērojami laikā, kad bija jānotiek paziņošanai.

173. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Boussac ir izklāstīti veicamie pasākumi:

–       ja Komisija konstatē, ka atbalsts ir piešķirts vai grozīts, tai par to nepaziņojot, tā aicina ieinteresēto valsti iesniegt savus apsvērumus, pēc kuriem tā var noteikt nekavējoties apturēt tā piešķiršanu un vajadzības gadījumā īstenošanu, kā arī pieprasīt visus dokumentus, informāciju un vajadzīgās ziņas;

–       saņēmusi šo informāciju, Komisija pārbauda pasākuma saderību ar kopējo tirgu. Ja attiecīgā valsts nav sniegusi paskaidrojumus, Komisija var pabeigt procedūru un pieņemt attiecīgu lēmumu, vajadzības gadījumā nosakot, ka atbalsts ir jāatgūst;

–       ja valsts neaptur atbalsta piešķiršanu, Komisija, vienlaikus veicot izvērtējumu pēc būtības, ir tiesīga vērsties tieši Tiesā, lai tā konstatētu no Līguma izrietošo pienākumu neizpildi.

174. Šajā lietā, līdzko tā uzzināja par attiecīgajām subsīdijām, tā uzsāka sākotnējo izskatīšanu, kuras rezultātā oficiāli tika uzsākta EKL 88. panta 2. punktā paredzētā procedūra, kurā Itālija vairākkārt iesniedza apsvērumus un kas noslēdzās ar apstrīdēto Lēmumu.

175. No šī faktu izklāsta nav secināms neviens pārkāpums pēc būtības, kas padarītu galīgo tiesību aktu par spēkā neesošu.

176. Turklāt jāņem vērā arī šādi apsvērumi:

a)      Ar reģionālo likumu Nr. 44/1988, kuru papildināja reģionālais likums Nr. 17/1992, atbilstoši tā 5. pantā noteiktajam bija paredzēts piešķirt kredītus ar zemu procentu likmi, kurus, kā noteikts minētā panta 4. punktā, regulē ne vien tiesību akts, kurā tie paredzēti, bet arī 1928. gada likums par pasākumiem lauksaimniecības kreditēšanai, kas tādējādi reglamentē nevis atbalstu, bet gan tikai tā īstenošanas līdzekļus, un turklāt nepilnīgi.

Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka atbalsts būtu paredzēts pirms Līguma, kas nozīmē to, ka jāpiemēro EKL 88. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru Komisija un dalībvalstis pastāvīgi pārskata “pastāvošās” atbalsta sistēmas, jo nav šaubu par to, ka tie ir jauni atbalsti (106).

b)      Tāpat nav pieņemams apgalvojums, ka pēc reģionālā likuma Nr. 17/1992 paziņošanas neesot tikusi pārbaudīta tā saderība, jo šīs paziņošanas rezultātā tika uzsākta sākotnējā izskatīšana un virkne jau izklāstīto pasākumu.

Tādēļ, lai arī Lēmumā ir izvērtēta atbalstu saderība ar kopējo tirgu, procedūru ilgums ietekmē nevis procedūras likumību, bet gan citu aspektu – tiesiskās paļāvības principu, kas iztirzāts iepriekš.

 2.     Pamatojums

177. Secinājumos lietā Portugāle/Komisija (107), kurā spriedums pieņemts 2004. gada 11. novembrī, es norādīju, ka tiesību akta pamatojums “ir būtisks elements” (108) un ka pienākums to izklāstīt ir noteikts gan ieinteresēto personu interesēs, gan tādēļ, lai sniegtu Tiesai informāciju, kas vajadzīga, lai tā varētu pilnīgi īstenot atbilstošo tiesas kontroli (109). Arī judikatūrā ir noteikts, ka Līgumā tiek pieprasīts skaidri un nepārprotami norādīt pamatojumu, uz kuru balstījusies apstrīdēto lēmumu pieņēmusī iestāde, tā, lai ieinteresētās personas zinātu pieņemtā pasākuma iemeslus un Tiesa varētu pildīt savu uzdevumu; tomēr nav noteikts, ka jānorāda visi attiecīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jāņem vērā ne vien tiesību akta redakcija, bet arī konteksts, kā arī attiecīgo jautājumu regulējošās tiesību normas (110).

178. Ņemot vērā atbalsta shēmu sarežģītību no ekonomikas viedokļa, šajās jomās lēmumu pamatojumam ir liela nozīme. Jau 1973. gada 12. jūlija spriedumā lietā Komisija/Vācija (111) norādīts, ka lēmumam jābūt pietiekami precīzam, un, konstatējot pamatojuma trūkumu, spriedumos iepriekš minētajā lietā Intermills/Komisija un lietā Nīderlande un LeeuwardeerPapierwarenfabrik/Komisija (112) apstrīdētie tiesību akti tika atcelti. Savukārt iepriekš jau minētajā spriedumā lietā Boussac tika noteikts, ka kopš brīža, kad dalībvalsts ir piešķīrusi atbalstu, par to iepriekš nepaziņojot, lēmumā, ar kuru tas atzīts par nesaderīgu, var nenorādīt tā faktisko ietekmi uz konkurenci vai tirdzniecību, jo pretējā gadījumā pienākumu neizpildījušajām dalībvalstīm tiktu piešķirta priekšrocība salīdzinājumā ar tām, kas par pasākumiem paziņojušas to plānošanas stadijā (it īpaši 32. un 33. punkts).

179. Šajā lietā Komisijas Lēmuma apsvērumos ir sniegtas sīkas ziņas par tā pieņemšanas kārtību un par valsts tiesību normām. Norādīti ir arī iemesli, kāpēc nepaziņošana ir īpaši smags pārkāpums, kāpēc netika piemērotas Pamatnostādnes par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai, kā arī, kāpēc Komisija nepiekrīt argumentiem par cēloņiem, kas radījuši uzņēmumiem pārliekus parādus. Turpinājumā aprakstītas atbalstu sekas un norādīts, ka nevar piemērot EKL 87. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktā paredzētos izņēmumus. Nobeigumā pamatota vajadzība atgūt saņemtās summas.

180. No tā secināms, ka pamatojums ir pietiekams. Var diskutēt par sniegto paskaidrojumu apjomu vai saturu, bet Lēmuma pamatojums ir darīts zināms.

 3.     Atbalsta saderība ar kopējo tirgu

181. Tāpat kā pārējo konkurences ierobežojumu gadījumā valsts atbalsts ir jāizvērtē, ņemot vērā tirgus ekonomiku un Eiropas integrāciju (113), jo tā piešķiršana mākslīgi izjauc uzņēmumu vienlīdzību pieejamo līdzekļu ziņā un ietekmē to iespējas, lai arī ar to palīdzību vismaz īslaicīgi var tikt dota iespēja pielāgoties jauniem apstākļiem, novērst bezdarbu vai sekmēt līdzsvarotu reģionālo attīstību.

182. Šis interešu konflikts izpaužas EKL 87. pantā, kurā aizliegts valsts atbalsts (1. punkts), bet arī uzskaitīti apstākļi, kuros tas ir saderīgs ar kopējo tirgu, un apstākļi, kuros to izlemj Komisija (attiecīgi 2. un 3. punkts).

183. Kā pavisam sen tika norādīts 1962. gada 14. decembra spriedumā lietā Komisija/Luksemburga un Beļģija (114), izņēmumi no vispārīgiem noteikumiem ir jāinterpretē šauri, bet spriedumā lietā Syndicat nacional des céréales u.c. (115) tika precizēti lauksaimniecības nozarē piemērojamo izņēmumu ierobežojumi. Nesenajā 2004. gada 11. novembra spriedumā lietā Spānija/Komisija (116) tika noteikts, ka “ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm ir atkarīga no tā, vai šajās valstīs dibināto uzņēmumu starpā attiecīgajā jomā faktiski pastāv konkurence” (29. punkts), bet šī doma ir saistāma ar 2004. gada 29. aprīļa spriedumā lietā Grieķija/Komisija (117), citējot virkni precedentu, noteikto, ka “atbalsta salīdzinoši mazais apjoms (118) vai to saņemošā uzņēmuma salīdzinoši mazais lielums a priori neizslēdz iespēju, ka tiek skarta tirdzniecība [..] vai traucēta konkurence” (96. punkts), jo tā seku noteikšanā noteicošā loma ir tādiem citiem faktoriem kā “kumulatīvais raksturs vai tas, ka tā saņēmēji darbojas nozarē, kurā valda īpaši sīva konkurence” (70. punkts), par kādu uzskatāma lauksaimniecība (119).

184. Atbalstu likumīguma pamatojumam ir piesaukts EKL 87. panta 2. punkta b) apakšpunkts, kā arī tā paša panta 3. punkta a) un c) apakšpunkts.

a)      EKL 87. panta 2. punkta b) apakšpunkts

185. Šajā pantā par saderīgu ar kopējo tirgu atzīts “atbalsts, ko sniedz, lai novērstu kaitējumu, ko nodarījušas dabas katastrofas vai ārkārtēji notikumi”.

186. Nupat minētajā 2004. gada 11. novembra spriedumā lietā Spānija/Komisija šajā sakarā noteikts, ka jābūt “tiešai saiknei starp kaitējumu, ko izraisījuši ārkārtēji notikumi, un valsts atbalstiem”, paredzot, ka ir vajadzīgs “pēc iespējas precīzāks attiecīgo ražotāju ciestā kaitējuma novērtējums” (37. punkts).

187. Šajā lietā nav apliecinājuma nedz tam, ka būtu notikusi kāda dabas katastrofa, nedz iestājies kāds ārkārtējs notikums, kas radītu vajadzību veikt īpašus saimnieciskus pasākumus, lai atjaunotu līdzsvaru, jo par tādiem nevar uzskatīt nedz sausumu, lai arī cik ilgstošs tas būtu, nedz tirgu krīzi, nedz augstas procentu likmes, nedz organizācijas trūkumu tirdzniecībā. Turklāt nav nekādas, pat aptuvenas, atbalsta saņēmējiem nodarītā kaitējuma apjoma aplēses. Visbeidzot, Lēmumā šajā sakarā izklāstītais pamatojums nav ticis arī atspēkots.

b)      EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunkts

188. Šajos noteikumos Komisijai ļauts par saderīgu ar kopējo tirgu uzskatīt atbalstu, “kas veicina ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs”, kā arī atbalstu, kas “veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības reģionu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāda nelabvēlīga iespaida uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm”.

189. Saskaņā ar iedibināto judikatūru, izvērtējot EKL 87. panta 3. punktā paredzētos gadījumus, “Komisijai ir plaša rīcības brīvība, kuras izmantošana ietver ekonomiska un sociāla rakstura vērtējumu, kas ir veicams Kopienas kontekstā”; savukārt, “Tiesa, veicot šādas brīvības izmantošanas likumības pārbaudi, nevar aizvietot kompetentās iestādes vērtējumu ar savu, bet tai tikai jāizvērtē, vai šajā kompetentās iestādes vērtējumā nav pieļauta acīmredzama kļūda vai nav notikusi pilnvaru pārsniegšana” (120).

190. Nedz no šīs lietas materiāliem, nedz no Lēmumā ietvertajiem paskaidrojumiem neizriet, ka veiktajā novērtējumā būtu pielaista kāda kļūda. Nav secināms arī tas, ka Komisija būtu izmantojusi savas pilnvaras kādiem tiesību sistēmā neparedzētiem mērķiem.

191. Turklāt pašā Lēmumā tiek iztirzātas iepriekš minētās Kopienas Pamatnostādnes par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai, uz kurām Itālija balstījās administratīvajā procedūrā. Komisija uzskatīta, ka tās nav piemērojamas, jo laikā, kad tās stājās spēkā, attiecīgā procedūra jau bija uzsākta; bet pat, ja arī tās ņemtu vērā, tajās izvirzītie nosacījumi nav izpildīti nevienā no izspriežamajiem gadījumiem.

VIII – Spēkā esamības sekas

192. Lēmuma likumība saskaņā ar iepriekš minēto spriedumu lietā Tubemeuse nozīmē to, ka shēmas neatbilstības loģiskas sekas ir saņemto summu atgūšana.

193. Tiesa ir noteikusi, ka, tā kā Kopienu tiesībās nav paredzēta atbalsta atgūšanas kārtība, vismaz līdz iepriekš minētajai Regulai Nr. 659/1999, jāpiemēro valsts tiesību normas (121), valstij ir pienākums labticīgi sadarboties, lai novērstu radušās grūtības (122). Šajā sakarā 2004. gada 29. jūnija spriedumā lietā Komisija/Padome (123) noteikts, ka dalībvalstu pienākuma atcelt ar kopējo tirgu nesaderīgu atbalstu “mērķis ir atjaunot iepriekšējo situāciju”, kas tiek panākts, atgūstot attiecīgo atbalstu, vajadzības gadījumā kopā ar nokavējuma procentiem, jo ar šādu atmaksu saņēmējs “zaudē priekšrocību, kas tam tirgū tika piešķirta salīdzinājumā ar konkurentiem” (42. punkts).

194. No augstāk veiktā izklāsta ir skaidri redzams, ka dalībvalsts nav paziņojusi Komisijai par pieņemtajiem pasākumiem, ka tā nav paziņojusi arī ieinteresētajām personām par procedūras uzsākšanu, kā arī tas, ka brīdī, kad tā paziņoja tām galīgo Lēmumu, bija pagājuši gandrīz četri gadi kopš tā pieņemšanas, lai gan ar citu līdzekļu palīdzību tās par to varēja uzzināt agrāk.

195. Prāvās, kurās radušies prejudiciālie jautājumi, ir konstatēti šie apstākļi, ar kuriem prasītāji pamato savu prasību par nodarīto zaudējumu atlīdzību. Lai arī Tiesai nav lūgts pieņemt nolēmumu šajā jautājumā, tai nekas neliedz dot valsts tiesai kādu lietderīgu norādi šī jautājuma izlemšanai.

196. Strīds ir par to, vai Itālijas valsts ir vainojama Kopienu tiesību pārkāpumā (124), proti, pienākuma informēt Komisiju neizpildē, jo otrs uzsvērtais aspekts, kā arī jautājums par to, vai Itālija ir aizskārusi ieinteresēto personu tiesisko paļāvību, ir jāizvērtē saskaņā ar valsts tiesībām.

197. Ja procesuālās kārtības pārkāpumu dēļ atcelta atbalsta saņēmēji ceļ prasību par zaudējumu atlīdzību (125), ļoti svarīgi ir noteikt, vai pārkāpums ir “pietiekami smags” (126), lai rastos atlīdzināšanas pienākums sprieduma lietā Brasserie du pêcheur un Factortame (127) izpratnē.

198. Tas ir jākonstatē valsts tiesai, kura gadījumā, ja tai rodas kādas šaubas, var no jauna uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu par interpretāciju. Katrā ziņā jāatzīmē, ka, ja tiktu atzītas tiesības uz zaudējumu atlīdzību, zaudējumu apjoms nevar būt vienāds ar atmaksājamo summu apjomu, jo pretējā gadījumā tiktu netieši piešķirts nelikumīgs un ar kopējo tirgu nesaderīgs atbalsts.

IX – Secinājumi

199. Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai Tribunale de Cagliari atbildēt šādi:

“Uzdoto jautājumu izskatīšanā nav atklāts nekas, kas varētu ietekmēt Komisijas 1997. gada 16. aprīļa Lēmuma 97/612/EK par atbalstiem, ko piešķīris Sardīnijas reģions (Itālija) lauksaimniecības nozarē, spēkā esamību.”

---

1 – Oriģinālvaloda – spāņu.

---

2  – OV L 248, 27. lpp.

---

3  – Citāts no Calvo Caravaca, A. L., un Carrascosa González, J. Intervenciones del Estado y libre competencia en la Unión Europea, Colex, Madride, 2001, 171. lpp.

---

4  – “[..] šāda ekonomiskā intervence var izsaukt asus – vismaz teorētiskus – pārmetumus saistībā ar katras valsts tautsaimniecības iekārtu, [taču] vienota pārnacionāla tirgus izveidē katras valsts intervences turpināšana, piešķirot saimniecisku atbalstu saviem uzņēmumiem, var radīt praktiski nepārvaramu šķērsli”, Fernández Farreres, G., “El control de las ayudas” izdevumā García de Enterría, E., González Campos, J., un Muñoz Machado, S., (red.), Tratado de derecho comunitario europeo, II sējums, Civitas, Madride, 1986, 620. lpp.

---

5  – Valle Gálvez, A., “Las ayudas de Estado en la Jurisprudencia del Tribunal de Justicia de las Comunidades Europeas” izdevumā Rodríguez Iglesias, G. C., un Liñán Nogueras, D. J., (red.), El Derecho comunitario europeo y su aplicación judicial, Civitas, Madride, 1993, 885. lpp.

---

6  –      Padomes 1999. gada 22. marta Regula (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), laika apsvērumu dēļ tiesvedībā šajās lietās par prejudiciālajiem jautājumiem var tikt ņemta vērā vienīgi informatīvā ziņā.

---

7  – Komisijas paziņojums – Kopienas pamatnostādnes attiecībā uz valsts atbalstiem lauksaimniecības nozarē (OV 2000, C 28, 2. lpp.), 3.1. punkts.

---

8  – OV 1962, 993. lpp.

---

9  – 1988. gada 14. decembra Bollettino Ufficiale della Regione Sardegna Nr. 46.

---

10  – Likums, ko Komisija iesniedza savu apsvērumu 6. pielikumā.

---

11  – Šis lēmums ir pievienots Komisijas apsvērumu 2. pielikumā.

---

12  – Šis lēmums ir izklāstīts Komisijas apsvērumu 3. pielikumā.

---

13  – Šis lēmums ir ietverts Komisijas apsvērumu 4. pielikumā.

---

14  – Šis lēmums atrodas Komisijas apsvērumu 5. pielikumā. Giunta regionale sanāksme, kurā tas tika pieņemts, tika noturēta 1992. gada 23. jūnijā.

---

15  – 1992. gada 1. septembra Bollettino Ufficiale della Regione Sardegna Nr. 35.

---

16  – Komisijas paziņojums saskaņā ar EK līguma 93. panta 2. punktu, adresēts dalībvalstīm un trešām ieinteresētajām personām par atbalstu, ko Itālija (Sardīnijas reģions) piešķīrusi grūtībās nonākušiem lauksaimniecības uzņēmumiem (OV 1994, C 271, 14. lpp.).

---

17  – 1995. gada 13. decembra Bollettino Ufficiale della Regione Sardegna Nr. 42.

---

18  – OV 1994, C 368, 12. lpp. Jaunākā redakcija publicēta OV 2004, C 244, 2. lpp.

---

19  – Lieta T‑21/02.

---

20  – Rīkojums Krājumā nav publicēts. Rezolutīvā daļa publicēta OV C 202, 28. lpp.

---

21  – Piemēram, 2002. gada 29. maija rīkojumā arī prasība lietā T‑4/02 tika atzīta par celtu pēc termiņa beigām, to atzīstot par nepieņemamu.

---

22  – Martín y Pérez de Nanclares, J. “El proyecto de Constitución europea: reflexiones sobre los trabajos de la Convención” izdevumā Revista de Derecho Comunitario Europeo, Centro de Estudios Políticos y Constitucionales, Nr. 15, 2003. gada maijs/augusts, 564. lpp.

---

23  – OV 2004, C 310, 1. lpp.

---

24  – Pēc būtības Eiropas likums atbilst pašreizējai regulai, bet ietvarlikums pielīdzināms direktīvai. Regulu galvenais uzdevums ir īstenot likumus un konkrēti noteiktus Konstitūcijas noteikumus; savukārt lēmumi ir vispārēji saistoši tikai attiecībā uz to adresātiem, ja tie tajos ir norādīti.

---

25  – Par iespējas nodrošināšanu vērsties Tiesā skat. Louis, J. V., “La fonction juridictionnelle, de Nice à Rome … et au‑delà” izdevumā de Schutter, O., un Nihoul, P., (koordinatori), Une Constitution pour l’Europe. Réflexions sur les transformations du droit de l’Union européenne, Larcier, Brisele, 2004, 135. un 136. lpp.

---

26  – Skat. Rodríguez Curiel, J. W., “Recursos contra la Comisión Europea en materia de ayudas de Estado interpuestos por personas físicas o jurídicas” izdevumā Revista Española de Derecho Europeo, Nr. 2, 2002. gada aprīlis/jūnijs, 259. un turpmākās lpp.

---

27  – Šādi izklāstīju secinājumos lietā C‑315/99 P Ismeri Europa/Revīzijas palāta (2001. gada 10. jūlija spriedums, Recueil, I‑5281. lpp.). Skat. Waelbroeck, M., un Waelbroeck, D., “Article 173” izdevumā Louis, J.‑V., Vandersanden, G., Waelbroeck, D., un Waelbroeck, M., Commentaire Megret. Le droit de la CEE, 10. sēj. (La Cour de Justice. Les actes des institutions), Éditions de l’Université de Bruxelles, Brisele, 1993, 98. lpp.; un Vandersanden‑Barav, Contentieux communautaire, Bruylant, Brisele, 1977, 127. lpp.

---

28  – Castillejo Manzanares, R., “El recurso de anulación” izdevumā Mariño, F., Moreno Catena, V. un Moreiro, C., (red.), Derecho procesal comunitario, Tirant lo Blanch, Valensija, 2001, 151. lpp.

---

29  – Piemēram, 1960. gada 10. maija spriedumā lietā 19/58 Vācija/Augstā iestāde (Recueil, 471. lpp.) jautājumā par pilnvaru trūkumu tika noteikts, ka, lai arī šis pamats patiešām netika oficiāli celts nedz prasības pieteikumā, nedz replikas rakstā, tas bija jāizvērtē.

---

30  – Skat. vispārīgi Moitinho de Almeida, J. C., “Evolución jurisprudencial en materia de acceso de los particulares a la jurisdicción comunitaria” izdevumā Rodríguez Iglesias, G. C., un Liñán Nogueras, D. J., (red.), op. cit., 595. un turpmākās lpp. Turklāt, kā esmu norādījis secinājumos lietā C‑110/03 Beļģija/Komisija (2005. gada 14. aprīļa spriedums, Krājums, I‑2801. lpp.), personu tiesības celt prasību atcelt tiesību aktu Tiesa judikatūrā ir ierobežojusi, kas ir krasi kritizēts juridiskajā literatūrā – cita starpā skat. Sarmiento, D., “La sentencia UPA (C‑50/2000), los particulares y el activismo inactivo del Tribunal de Justicia” izdevumā Revista Española de Derecho Europeo, Nr. 3, 2002. gada jūlijs–septembris, 531.–577. lpp.; arī Ortega, M., El acceso de los particulares a la justicia comunitaria, Ariel Practicum, Barselona, 1999, it īpaši 6. nodaļa “Hacia una mejora del sistema de protección jurisdiccional de los particulares”. Secinājumos lietā C‑50/00 Unión de Pequeños Agricultores/Padome (2002. gada 25. jūlija spriedums, Recueil, I‑6677. lpp.) ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] piedāvāja plašu interpretāciju, uzskatot, ka “Kopienu tiesību akts prasītāju skar individuāli, ja minētais akts būtiski aizskar vai var aizskart tā intereses” (102. punkta 4. daļa); viņa priekšlikums sākotnēji tika ievērots Pirmās instances tiesas 2002. gada 3. maija spriedumā lietā T‑177/01 Jégo‑Quéré/Komisija (Recueil, II‑2365. lpp.), kas tika atcelts ar Tiesas 2004. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C‑263/02 P Komisija/Jégo‑Quéré (Recueil, I‑3425. lpp.). Šī plašā izpratne ir pieņemta Līgumā par Konstitūciju Eiropai, kura III‑365. panta 4. daļā paredzēti divi gadījumi, kad fiziskai vai juridiskai personai ļauts celt prasību, proti, “par tiesību aktu, kas adresēts šai personai, vai kas viņu skar tieši un individuāli”, un turklāt “par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”, kas jāsaprot saistībā ar tajā paredzētajiem jaunajiem tiesību aktiem.

---

31  – Citu starpā 1977. gada 5. maija spriedums lietā 101/76 Koninklijke Scholten Honing/Padome un Komisija (Recueil, 797. lpp., 6. un 7. punkts); 1980. gada 17. jūnija spriedums apvienotajās lietās 789/79 un 790/79 Calpak/Komisija (Recueil, 1949. lpp., 7. punkts); 1985. gada 29. janvāra spriedums lietā 147/83 Binderer/Komisija (Recueil, 257. lpp., 14. punkts) un 1989. gada 13. decembra spriedums lietā C‑322/88 Grimaldi (Recueil, I‑4407. lpp., 14. punkts).

---

32  – 1962. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās 16/62 un 17/62 (Recueil, 901. lpp., 2. punkts); tāpat 1982. gada 6. oktobra spriedums lietā 307/81 Alusuisse/Padome un Komisija (Recueil, 3463. lpp., 8. punkts).

---

33  – 1993. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑298/89 Gibraltārs/Padome (Recueil, I‑3605. lpp., 17. punkts) un 1994. gada 18. maija spriedums lietā C‑309/89 Codorníu/Padome (Recueil, I‑1853. lpp., 18. punkts).

---

34  – Lieta C‑106/98 P, kurā spriedums pieņemts 2000. gada 23. maijā (Recueil, I‑3659. lpp.).

---

35  – Šajā sakarā skat. Ortega. M., op. cit., 54.–64. lpp. un tajās minētā judikatūra.

---

36  – Juridiskajā literatūrā šī prasība ir nosaukta gan par “gandrīz nepārvaramu šķērsli”, gan par “īstām ugunskristībām”. Skat. Kovar, R., un Barav, A., “Variations nouvelles sur un thème ancien: les conditions du recours individuel en annulation dans la CEE. À propos du cas d’un acte pris sous l’apparence d’un règlement” izdevumā Cahiers de Droit Européen, 1976, Nr. 1, 75. lpp.; Cortés Martín, J. M., “Afectación individual (230.4 CE): ¿un obstáculo infranqueable para la admisibilidad del recurso de anulación de los particulares?” izdevumā Revista de Derecho Comunitario Europeo, Nr. 16, 2003. gada septembris/decembris, 1119. un turpmākās lpp.

---

37  – 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 (Recueil, 199. lpp.).

---

38  – 1964. gada 2. jūlija spriedums lietā 1/64 Glucoseries Réunies/Komisija (Recueil, 813. lpp.); 1971. gada 23. novembra spriedums lietā 62/70 Bock/Komisija (Recueil, 897. lpp.); 1987. gada 24. februāra spriedums lietā 26/86 Deutz und Geldermann/Padome (Recueil, 941. lpp.); 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑321/95 P Greenpace Council u.c./Komisija (Recueil, I‑1651. lpp.) un 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑298/00 P Itālija/Komisija (Recueil, I‑4087. lpp.); tāpat arī 1993. gada 21. jūnija rīkojums lietā C‑257/93 Van Parijs u.c./Padome un Komisija (Recueil, I‑3335. lpp.).

---

39  – 1988. gada 2. februāra spriedums apvienotajās lietās 67/85, 68/85 un 70/85 (Recueil, 219. lpp.). Tamlīdzīgi 1993. gada 7. decembra spriedums lietā C‑6/92 Federmineraria/Komisija (Recueil, I‑6357. lpp., 14. punkts) un 2000. gada 19. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑15/98 un C‑105/99 Itālija un Sardegna Lines/Komisija (Recueil, I‑8855. lpp., 33. punkts).

---

40  – Tāpat arī iepriekš minētais 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā Itālija/Komisija, 39. punkts. Juridiskajā literatūrā skat. Koenig, C., Pechstein, M., un Sander, C., EU‑/EG‑Prozessrecht, 2. izd., Tībingene, 2002, 203. lpp.

---

41  – 1986. gada 23. aprīļa spriedums lietā 294/83 Les Verts/Parlaments (Recueil, 1339. lpp., 23. punkts).

---

42  – Arī ar iebildi par pretlikumību un ar prasību par ārpuslīgumisko atbildību. Attiecībā uz pirmo nedrīkstētu aizmirst, ka saskaņā ar 1962. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās 31/62 un 33/62 Wöhrmann/Komisija (Recueil, I‑965. lpp.) to vienīgais mērķis ir aizsargāt ieinteresēto personu pret nelikumīgas regulas piemērošanu, nevis apstrīdēt pašu regulu. Skat. Ortega, M., op. cit., attiecīgi 139.–158. lpp. un 159.–188. lpp.

---

43  – 1979. gada 6. marta spriedums lietā 92/78 Simmenthal/Komisija (Recueil, 777. lpp., 39. punkts) un 2001. gada 15. februāra spriedums lietā C‑239/99 Nachi Europe (Recueil, I‑1197. lpp., 36. punkts).

---

44  – Šajā sakarā skat. Everling, U., “L’avenir de l’organisation juridictionnel de l’Union européenne”, La reforme du système juridictionnel communautaire, Institut d’Etudes Européennes, Brisele, 1994, 22. lpp.

---

45  – 1987. gada 21. maija spriedums apvienotajās lietās no 133/85 līdz 136/85 (Recueil, 2289. lpp.).

---

46  – Skat. Gröpl, C., “Individualrechtsschutz gegen EG‑Verordnungen. Rechtsschutzlücken im Konkurrenzverhältnis des Vorabentscheidungsverfahrens (Art. 177 Abs. 1 Buchst. b EGV) gegenüber der Nichtigkeitsklage (Art. 173 EGV)” izdevumā Europäische Grundrechts‑Zeitschrift, 1995, 583. un turpmākās lpp.; Pache, E., “Keine Vorlage ohne Anfechtung? – Zum Verhältnis des Vorabentscheidungsverfahrens nach Art. 177 I lit. b EGV zur Nichtigkeitsklage nach Art. 173 IV EGV)” izdevumā Europäische Zeitschrift für Wirtschaftsrecht, 1994, 615. un turpmākās lpp.; un Tomuschat, C. Die gerichtliche Vorabentscheidung nach den Verträgen über die Europäischen Gemeinschaften, Minhene, 1964, 87. un turpmākās lpp.

---

47  – 1994. gada 9. marta spriedums lietā C‑188/92 TWD Textilwerke Deggendorf/Vācija, kas pazīstama kā “Deggendorf” (Recueil, I‑833. lpp.).

---

48  – 1996. gada 12. decembra spriedums lietā C‑241/95 (Recueil, I‑6699. lpp.).

---

49  – 1997. gada 30. janvāra spriedums lietā C‑178/95 (Recueil, I‑585. lpp.).

---

50  – Daži autori uzskata, ka ir vajadzīgs, lai ieinteresētajai personai būtu pilnīga informācija par Kopienu lēmumu, iespēja to apstrīdēt ar prasību atcelt tiesību aktu un lai tas būtu to skāris tieši un individuāli. Skat. Turner, S., “Challenging EC law before national court: a further restriction of the rights of natural and legal persons?” izdevumā Irish Journal of European Law, 1/1995, 81. lpp.

---

51  – Juridiskajā literatūrā ir pausta nopietna kritika, ko meistarīgi apkopojis un analizējis Barav, A., “Deviation prejudicielle”, Les dynamiques du droit européen en début de siècle–Études en l’honneur de Jean‑Claude Gautron, Éditions A. Pedone, Parīze, 2004, 227. un turpmākās lpp.

---

52  –      Attiecīgi 1987. gada 22. oktobra spriedums lietā 314/85 (Recueil, I‑4199. lpp.); 1989. gada 12. jūlija spriedums lietā 161/88 (Recueil, 2415. lpp.) un 1990. gada 28. jūnija spriedums lietā C‑80/89 (Recueil, I‑2659. lpp.), kuros atbildēts uz prejudiciālajiem jautājumiem par to, vai ir spēkā lēmumi, kuros noteikta ievedmuitas nodevu a posteriori piedziņa.

---

53  –      1983. gada 27. septembra spriedums lietā 216/82 (Recueil, 2771. lpp.).

---

54  –      Šajā sakarā skat. Ritleng, D., “Pour une systématique des contentieux au profit d’une protection juridictionnelle effective”, Mélanges en hommage à Guy Isaac – 50 ans du droit communautaire, 2. sējums, Presses de l’Université des sciences sociales de Toulouse, 2004, 735. un turpmākās lpp., ko citē Barav, A., op. cit., 244. lpp., 100. zemsvītras piezīme.

---

55  – 2000. gada 14. decembra spriedums lietā C‑344/98 (Recueil, I‑11369. lpp., 55. punkts).

---

56  – Šķiet pārmērīgi prasīt, lai personas pastāvīgi iepazītos ar Eiropas Savienības Oficiālo Vēstnesi, lai varētu apstrīdēt savas tiesības aizskarošus Kopienas lēmumus. Šajā sakarā skat. Hoskins, M, “Case C‑188/92, TWD Textilwerke Deggendorf GmbH v. Bundesrepublik Deutschland, Judgment of 9 March 1994, [1994] I‑833” izdevumā Common Market Law Review, 1994, 1402. lpp.

---

57  – Līguma par Konstitūciju Eiropai II‑107. pantā paredzētas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību “ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas”.

---

58  – Roberti, G. M., “Le contrôle de la Commission des Communautés européennes sur les aides nationales” izdevumā Actualité Juridique Droit Administratif, Nr. 6, 1993, 398. lpp., valsts atbalstu novieto krustpunktā starp pozitīvu un negatīvu integrāciju, ņemot vērā, ka tā dažādie veidi nereti pārtop galvenajos līdzekļos Kopienas politiku īstenošanai.

---

59  – Skat. Martínez López‑Muñiz, J. L., priekšvārdā Prieto Álvarez, T. grāmatai Ayudas agrícolas nacionales en el Derecho Comunitario, Marcial Pons, Madride, 2001, 11. un turpmākās lpp.

---

60  – Skat. Blaise, J. B., “Liberté de concurrence en agriculture”, Raux, J., (red.), Politique Agricole Commune et construction communautaire, Parīze, 1984, 21. lpp.; arī Dehousse, F., “Les règles de concurrence sur les aides d’Etat dans le secteur de l’agriculture”, Studia diplomatica, Nr. 1–2, 2000, 41.–58. lpp.

---

61  – Ekonomikas un sociālo lietu komiteja šādu viedokli pauda “Atzinumā par XX ziņojumu par konkurences politiku” (XXI ziņojums par konkurences politiku, 1991), norādot, ka “Līguma vispārīgie konkurences noteikumi jāpiemēro arī lauksaimniecības nozarē. Tomēr iespējams, ka šāda veida piemērošana veicama, izsverot, no vienas puses, Eiropas konkurences politikas mērķus un, no otras puses, Kopienu lauksaimniecības politikas specifiku” (263. lpp.).

---

62  – Tamlīdzīgi Līguma par Konstitūciju Eiropai III‑230. panta 1. punktā noteikts, ka “konkurencei veltītās iedaļas noteikumi attiecas uz lauksaimniecības produktu ražošanu un tirdzniecību tikai tiktāl, ciktāl tas noteikts eirolikumos vai eiroietvarlikumos saskaņā ar III‑231. panta 2. punktu, ņemot vērā III‑[227]. pantā minētos mērķus”.

---

63  – 1979. gada 26. jūnija spriedums lietā 177/78 (Recueil, 2161. lpp., 11. punkts).

---

64  – 1980. gada 29. oktobra spriedums lietā 139/79 (Recueil, 3393. lpp., 23. punkts). Tamlīdzīgi noteikts 1994. gada 5. oktobra spriedumā lietā C‑280/93 Vācija/Padome (Recueil, I‑4973. lpp., 59.–61. punkts).

---

65  – Skat. Prieto Álvarez, T., op. cit., 234. un turpmākās lpp.

---

66  – Tā uzskata Barthélémy, M., “La politique communautaire en matière d’aides d’Etat dans le secteur agricole”, Blumann, C., un Lange, D. (red.), Les distorsions de concurrence en matière agricole dans la CEE, izdevumā Revue de Droit Rural, Nr. 163, 1988, 80. lpp.

---

67  – Tā apgalvots daļā juridiskās literatūras, piemēram, Muffat‑Jeandet, D., rakstā “Aides”, Encyclopédie Juridique Dalloz. Répertoire de Droit communautaire, I sējums, Parīze, 1992.

---

68  – Šādi Blaise, J. B., op. cit., 23. lpp.

---

69  – 1981. gada 25. marta spriedums lietā 61/80 Coöperatieve Stremsel‑ en Kleurselfabriek/Komisija (Recueil, 851. lpp., 21. punkts).

---

70  – 1994. gada 15. decembra spriedums lietā C‑250/92 DLG (Recueil, I‑5641. lpp., 23. punkts).

---

71  – 1966. gada martā Komisija nosūtīja Padomei paziņojumu par “kritērijiem kopējas lauksaimniecības atbalsta politikas izveidei”, kurā ietverts ierosinājums izdarīt grozījumus Regulā Nr. 26, lai 87. un turpmākos pantus padarītu piemērojamus visām Līguma I pielikumā uzskaitītajām precēm [1966. gada 23. marta COM (66), galīgā redakcija, kas iesniegts Padomei 1966. gada 25. martā]. Par šo jautājumu skat. Ventura, S., Principes de Droit agraire communautaire, Bruylant, Brisele, 1967.

---

72  – 1984. gada 21. februāra spriedums lietā 337/82 (Recueil, 1051. lpp., 12. punkts).

---

73  – 1984. gada 5. jūlija spriedums lietā 114/83 (Recueil, 2589. lpp., 27. punkts).

---

74  – Šo domu ģenerāladvokāts Kapotorti [Capotorti] pauda jau secinājumos lietā 91/78 Hansen (1979. gada 13. marta spriedums, Recueil, 935. lpp.). Izklāstījis dažādus argumentus, viņš norādīja, ka “atzīt dalībvalstīm pilnīgu rīcības brīvību attiecībā uz atbalstu lauksaimniecības nozarēs, kas joprojām nav (un, iespējams, nekad netiks) regulētas kopīgā organizācijā, būtu pretrunā, ņemot vērā Tiesas judikatūru, ieskicētajai sistēmai. Manuprāt, atbilstoši Līguma sistēmai jāatzīst, ka pēc pārejas posma beigām [EKL 87. un 88.] panta noteikumi ir piemērojami arī lauksaimniecības nozarē”. Tiesa neatzina par lietderīgu iztirzāt šo jautājumu (sprieduma 11. punkts).

---

75  – OV L 93, 1. lpp.

---

76  – OV L 218, 1. lpp. Kā noteikts tās 41. pantā, to piemēro kopš 1991. gada 9. augusta.

---

77  – Lai arī attiecīgajā laikā piemērojama tikai Regula Nr. 797/85, tai sekojošās regulas saturs ir līdzīgs; šajā sakarā jāatzīmē, ka Regulas Nr. 2328/91 II pielikumā ir atbilstības tabula starp abiem normatīvajiem aktiem un arī Padomes 1987. gada 15. jūnija Regulu Nr. 1760/87, ar kuru izdarīti grozījumi Regulās (EEK) Nr. 797/85, Nr. 270/79, Nr. 1360/78 un Nr. 355/77 attiecībā uz lauksaimniecības struktūrām un lauksaimniecības pielāgošanu jaunajai situācijai tirgos un lauku vides saglabāšanai (OV L 167, 1. lpp.).

---

78  – Kā izklāstīts turpinājumā, 1990. gada 27. jūnija lēmums, kas attiecas uz mežsaimniecības uzņēmumiem, vismaz no Kopienu tiesību viedokļa neietilpst “lauksaimniecības” jomā.

---

79  – Šis un pārējie lēmumi ir sīkāk aprakstīti iepriekšējos šo secinājumu punktos – it īpaši iedaļā ar virsrakstu “Sardīnijas reģionālās izpildvaras atbalsta piešķiršana”.

---

80  – Tā, piemēram, Regulā Nr. 797/85 paredzēta Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonda Vadības nodaļas dalība tādos mežsaimniecības pasākumos par labu lauku saimniecībām kā lauksaimniecībā izmantojamās zemes apmežošana, aizsargjoslu un ugunsdrošības joslu izveide, ceļu iekārtošana un meža zemju uzlabošana [1. panta 2. punkta d) apakšpunkts un 20. pants].

---

81  – Apvienotajās lietās C‑164/97 un C‑165/97 Parlaments/Padome (Recueil, I‑1139. lpp.).

---

82  – OV L 151, 16. lpp.

---

83  – Parejo Alfonso, L., de la Quadra‑Salcedo Fernández del Castillo, T., Moreno Molina, A. M., un Estella de Noriega, A., (red.), Manual de Derecho administrativo comunitario, Centro de Estudios Ramón Areces, Madride, 2000, 75. un 76. lpp. un tur minētā judikatūra.

---

84  – Hubeau, F., “Le principe de la protection de la confiance légitime dans la jurisprudence de la Cour de justice des Communautés européennes” izdevumā Cahier de Droit Européen, Nr. 2–3, 1983, 149. lpp.; un García Macho, R., “Contenido y límites del principio de la confianza legítima: estudio sistemático en la jurisprudencia del Tribunal de Justicia” izdevumā Revista Española de Derecho Administrativo, Nr. 56, 1987, 563. lpp., uzskata, ka šis jēdziens, kas jau agrāk pastāvējis Vācijas tiesībās (Vertrauensschutz), pirmoreiz tika izmantots 1965. gada 13. jūlija spriedumā lietā 111/63 Lemmerz‑Werke/Augstā iestāde (Recueil, 835. lpp.).

---

85  – Schwarze, J., “Tendencies towards a Common Administrative Law in Europe” izdevumā European Law Review, Nr. 2, 1991, 870. lpp.

---

86  – Ar judikatūras kopsavilkumu iespējams iepazīties cita starpā Castillo Blanco, F. A., La protección de la confianza en el Derecho administrativo, Marcial Pons, Madride, 1998, 163.–199. lpp.

---

87  – Skat. cita starpā Schwarze, J., op. cit., 949. un turpmākās lpp.; Parejo Alfonso, L., u.c., op. cit., 76.–78. lpp.; un Rodríguez Curiel, J. W., “Principios generales del derecho y recuperación de ayudas de Estado ilegales. En especial la confianza legítima” izdevumā Gaceta Jurídica, Nr. 209, 2000. gada septembris/oktobris, 33.–36. lpp.;

---

88  – 1992. gada 10. janvāra spriedums lietā C‑177/90 (Recueil, I‑35. lpp., 14. punkts).

---

89  – Pescatore, P., “Les principes généraux du droit en tant que source du droit communautaire” izdevumā Rapport du 12^e congrès de la Fédération internationales pour le droit européen, I sējums, Parīze, 1986, 35. lpp.

---

90  – Šis Tiesas apstiprinātais princips ir ietverts Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punktā, kas stājās spēkā pēc lēmuma publikācijas.

---

91  – Šajā sakarā 1997. gada 14. janvāra spriedums lietā C‑169/95 Spānija/Komisija (Recueil, I‑135. lpp., 49. punkts).

---

92  – 2004. gada 11. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑183/02 P un C‑187/02 P Demesa un Territorio histórico de Álava/Komisija (Krājums, I‑10609. lpp., 44. punkts), kurā norādīts uz 1990. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑5/89 Komisija/Vācija (Recueil, I‑3437. lpp., 14. punkts); iepriekš minēto 1997. gada 14. janvāra spriedumu lietā C‑169/95 Spānija/Komisija (51. punkts) un 1997. gada 20. marta spriedumu lietā C‑24/95 Alcan Deutschland (Recueil, I‑1591. lpp., 25. punkts).

---

93  – Iepriekš minētais spriedums lietā Demesa un Territorio histórico de Álava/Komisija, 45. punkts, kur savukārt minēts arī jau iepriekš minētais spriedums lietā Alcan Deutschland, 30. un 31. punkts.

---

94  – 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑91/01 Itālija/Komisija (Recueil, I‑4355. lpp., 66. punkts), kas pamatots ar jau minēto spriedumu lietā C‑169/95 Spānija/Komisija, 53. punkts, un Pirmās instances tiesas 2002. gada 14. maija spriedumu lietā T‑126/99 Graphischer Maschinenbau/Komisija (Recueil, II‑2427. lpp., 42. punkts).

---

95  – Fastenrath, U., “Verwaltungsrecht. Europarecht” izdevumā Juristenzeitung, 1992, 1081. lpp.

---

96  – Pernice, I., “Neues zum EG‑Beihilfenverbot” izdevumā Europäische Zeitschrift für Wirtschaftsrecht, 1992, 66. lpp., mudina visus subsīdiju saņēmējus pārliecināties par to, vai par tām ir paziņots un vai ir uzsāktas procedūras saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu; arī dalībvalstīm viņš iesaka pārbaudīt, vai ir vēl kāds nepaziņots atbalsts. Uzmanību uz nepaziņoto subsīdiju nedrošību ir vērsusi pati Komisija paziņojumā, kas publicēts OV 1983, C 318, 3. un 4. lpp.

---

97  – Spriedums lietā C‑298/00 P (Recueil, I‑4087. lpp.).

---

98  – Iepriekš minētās Regulas Nr. 659/1999 15. pantā ir noteikts noilguma periods, kurā Komisija var likumīgi izmantot savas tiesības attiecībā uz atbalsta atgūšanu.

---

99  – 1972. gada 14. jūlija spriedums lietā 52/69 Geigy/Komisija (Recueil, 787. lpp., 20. un 21. punkts) un 2002. gada 24. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑74/00 P un C‑75/00 P Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija (Recueil, I‑7869. lpp., 140. punkts).

---

100  – 1987. gada 24. novembra spriedums lietā 223/85 (Recueil, I‑4617. lpp.).

---

101  – Situācijas īpatnība tika uzsvērta jau 2003. gada 28. janvāra spriedumā lietā C‑334/99 Vācija/Komisija (Recueil, I‑1139. lpp., 44. punkts). Juridiskajā literatūrā Götz, V., “Handbuch des EU‑Wirtschaftsrechts”, H. III, Subventionsrecht, atsauce Nr. 108, 34. lpp.

---

102  – 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C‑301/87 Francija/Komisija, kas pazīstama kā “Boussac” (Recueil, I‑307. lpp., 19. un turpmākie punkti). Tajā noteiktie principi tika ievēroti 1990. gada 21. marta spriedumā lietā C‑142/87 Beļģija/Komisija, kas pazīstama kā “Tubemeuse” (Recueil, I‑959. lpp., 15.–20. punkts); 1991. gada 21. novembra spriedumā lietā C‑354/90 Fédération nationale du commerce extérieur des produits alimentaires y Syndicat national des négociants et transformateurs de saumon (Recueil, I‑5505. lpp., 13. punkts) un 1996. gada 11. jūlija spriedumā lietā C‑39/94 SFEI u.c. (Recueil, I‑3547. lpp., 43. punkts).

---

103  – Iepriekš minētajā spriedumā lietā Boussac Komisijai ir atvēlēts laiks pārdomām un izmeklēšanai pirms formālās procedūras uzsākšanas (27. punkts).

---

104  – 1984. gada 14. novembra spriedums lietā 323/82 (Recueil, 3809. lpp., 17. punkts).

---

105  – Spriedums lietā 173/73 (Recueil, 709. lpp.).

---

106  –      Pretējā gadījumā, ņemot vērā Komisijas apsvērumos izklāstīto piemēru, pamatošanās uz līgumu regulējumu 1942. gada Civillikumā nozīmētu, ka pasākumi būtu bijuši spēkā attiecīgajā laikā.

---

107  – Spriedums lietā C‑249/02 (Recueil, I‑10717. lpp.).

---

108  – 1988. gada 23. februāra spriedums lietā 131/86 Apvienotā Karaliste/Padome (Recueil, 905. lpp., 37. punkts).

---

109  – 1959. gada 20. marta spriedums lietā 18/57 Nold KG/Augstā iestāde (Recueil, 89. lpp.) un nākamie.

---

110  – 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C‑350/88 Delacre u.c./Komisija (Recueil, I‑395. lpp.) un 1997. gada 15. aprīļa spriedums lietā C‑22/94 Irish Farmers Association u.c. (Recueil, I‑1809. lpp.).

---

111  – Spriedums lietā 70/72 (Recueil, 813. lpp., 23. punkts).

---

112  – 1985. gada 13. marta spriedums apvienotajās lietās 296/82 un 318/82 (Recueil, 809. lpp.).

---

113  – Calvo Caravaca, A. L., un Carrascosa González, J., op. cit., 231. lpp.

---

114  – Apvienotajās lietās 2/62 un 3/62 (Recueil, 813. lpp.). Interpretējot Līguma I pielikumā ietverto sarakstu, Tiesa noteica, “ka no [32]. panta 2. punkta izriet, ka lauksaimniecības gadījumā pieļautās atkāpes no kopējā tirgus izveidei paredzētajiem noteikumiem ir izņēmuma pasākumi, kas interpretējami šauri”.

---

115  – 1970. gada 17. decembra spriedums lietā 34/70 (Recueil, 1233. lpp.).

---

116  – Spriedums lietā C‑73/03 (Krājumā nav publicēts).

---

117  – Spriedums lietā C‑278/00 (Recueil, I‑3997. lpp).

---

118  – Prasītāju pamata prāvās pārstāvji tiesas sēdē informēja, ka atbalsta apmērs svārstījās vidēji aptuveni no EUR 5000 līdz 10 000 katram saņēmējam.

---

119  – Šajā sakarā nupat minētajā 2004. gada 11. novembra spriedumā lietā C‑73/03 Spānija/Komisija noteikts – “attiecībā uz lauksaimniecību nav šaubu, ka šajā nozarē Eiropas Savienībā ir ļoti sīva konkurence” (29. punkts).

---

120  – No jaunākajiem – 2002. gada 26. septembra spriedums lietā C‑351/98 Spānija/Komisija (Recueil, I‑8031. lpp., 74. punkts); 2003. gada 13. februāra spriedums lietā C‑409/00 Spānija/Komisija (Recueil, I‑1487. lpp., 93. punkts) un jau iepriekš minētais 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā Grieķija/Komisija, 97. punkts, kas pamatots ar 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑456/00 Francija/Komisija (Recueil, I‑11949. lpp., 41. punkts).

---

121  – Citu starpā – 1983. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās no 205/82 līdz 215/82 Deutsche Milchkontor/Vācija (Recueil, 2633. lpp., 19. punkts un tajā norādītie spriedumi).

---

122  – 1986. gada 15. janvāra spriedums lietā 52/84 Komisija/Beļģija (Recueil, 89. lpp., 16. punkts).

---

123  – Pieņemts lietā C‑110/02 (Recueil, I‑6333. lpp.), kurā minēts 1995. gada 4. aprīļa spriedums lietā C‑350/93 Komisija/Itālija (Recueil, I‑699. lpp., 21. un 22. punkts) un 2002. gada 7. marta spriedums lietā C‑310/99 Itālija/Komisija (Recueil, I‑2289. lpp., 98. un 99. punkts).

---

124  – Par judikatūras attīstību un rašanos šajā jautājumā skat. Alonso García, R., La responsabilidad de los Estados miembros por infracción del Derecho comunitario, Civitas, Madride, 1997. Vispārīga kritiska analīze: García de Enterría, E., “El principio de protección de la confianza legítima como supuesto título justificativo de la responsabilidad patrimonial del Estado legislador” izdevumā Revista de Administración Pública, 2002. gada septembris–decembris, 173.–206. lpp.

---

125  – Secinājumos lietā C‑197/99 P Beļģija/Komisija, kurā spriedums pieņemts 2003. gada 11. septembrī (Recueil, I‑8461. lpp., 74. punkts), ģenerāladvokāts Ležē [Léger] norādīja, ka “no valsts atbalsta atzīšanas par pretlikumīgu valsts mērogā var izrietēt dažādas nozīmīgas sekas”, to starpā minot iespējamību, ka prasību par zaudējumu atlīdzību pret valsti var celt atbalsta saņēmējs vai tā konkurenti, ko iepriekš minētās lietas Tubemeuse secinājumu 7. punkta pēdējā daļā jau bija norādījis ģenerāladvokāts Tezauro [Tesauro].

---

126  – Skat. Keppenne, J.‑P., Guide des aides d’État en droit communautaire, Bruylant, Brisele, 1999.

---

127  – 1996. gada 5. marta spriedums apvienotajās lietās C‑46/93 un C‑48/93 (Recueil, I‑1029. lpp., 51. punkts).