ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 3. martā (1)

Lieta C‑240/03 P

Comunità montana della Valnerina

pret

Eiropas Kopienu Komisiju;

otrs lietas dalībnieks –

Itālijas Republika

Apelācija – ELVGF – Finanšu līdzdalība pilota un demonstrācijas projektā attiecībā uz mežsaimniecības, lauksaimniecības un pārtikas programmām – Fondu finanšu atbalsta atcelšana

I –    Ievads

1.     Šī apelācija attiecas uz Kopienas atbalsta atmaksas prasījumu, kas piešķirts Pilota un demonstrācijas projektam attiecībā uz mežsaimniecību, lauksaimniecību un pārtikas saimniecisko darbību (2). Itālijas pašvaldības Valnerina un Francijas biedrības Route des Senteurs kopējam projektam Komisija piešķīra atbalstu 50 % projekta izdevumu apmērā, kura kopējais apmērs nepārsniedz ECU 908 558. 70 % no kopsummas Komisija samaksāja avansa kārtībā. Pēc tam, kad Komisija, veicot pieteikto izmaksu pārbaudi, bija atklājusi pārkāpumus, tā pieprasīja Valnerina atmaksāt visu jau izmaksāto avansu.

2.     Valnerina pret šo lēmumu Pirmās instances tiesā ierosināja prasību atcelt tiesību aktu. Šī tiesa atcēla Komisijas lēmumu daļā, kurā Valnerina tika uzlikts pienākums atmaksāt arī tās summas, kas bija nodotas Route des Senteurs. Apelācijā Valnerina vēršas pret pārējo Komisijas lēmuma daļu, kas tai uzliek pienākumu atmaksāt tai piešķirtās summas. Komisijas pretapelācija ir vērsta pret to Pirmās instances tiesas 2003. gada 13. marta sprieduma Valnerina/Komisija (Recueil, II‑811. lpp.; turpmāk tekstā – Pirmās instances tiesas spriedums) daļu, ar kuru ir atcelts Komisijas lēmums.

II – Atbilstošās tiesību normas

3.     Regulas (EEK) Nr. 4253/88 (3), kurā grozījumi izdarīti ar Regulu (EEK) Nr. 2082/93 (4), 24. pants nosaka šādus noteikumus attiecībā uz Kopienas subsīdijas samazināšanu, pārtraukšanu un atcelšanu:

“(1)      Ja darbību vai pasākumu veic veidā, kas rada iespaidu, ka piešķirtais finanšu atbalsts nav pamatots nedz daļēji, nedz arī pilnā apmērā, Komisija veic atbilstošu lietas pārbaudi partnerības ietvaros, it īpaši pieprasot dalībvalstij vai tās darbības veikšanai ieceltajām iestādēm noteiktā termiņā iesniegt savus apsvērumus.

(2)      Pēc šādas pārbaudes veikšanas, gadījumā, ja tā apstiprina, ka pastāv pārkāpums vai būtisks attiecīgās darbības vai pasākuma veida vai īstenošanas nosacījumu grozījums, kas nav ticis iesniegts Komisijai piekrišanas saņemšanai, Komisija attiecīgajai darbībai vai pasākumam paredzēto finanšu atbalstu var samazināt vai apturēt.

(3)      Visas nelikumīgi saņemtās summas ir jāatmaksā Komisijai. Saskaņā ar Finanšu regulu un Komisijas atbilstoši sadaļai VIII izdotajiem īstenošanas noteikumiem par neatmaksātām summām tiek aprēķināti nokavējuma procenti.”

III – Izklāstītie fakti un process

A –    Fakti un pirmstiesas procedūra

4.     Tiesa apraksta lietas apstākļus un pirmstiesas procesu šādi (5):

5.     1993. gada jūnijā Valnerina iesniedza Komisijai pieteikumu par Kopienas atbalstu Pilota un demonstrācijas projektam attiecībā uz mežsaimniecību, lauksaimniecību un pārtikas saimniecisko darbību kalnu apvidos (projekts Nr. 93.IT.06.016, turpmāk tekstā – “Projekts”).

6.     Saskaņā ar Valnerina aprakstu Projekta vispārējs mērķis ir divu mežsaimniecības, lauksaimniecības un pārtikas saimnieciskās darbības veikšanas vietu radīšana un pilotdemonstrēšana Valnerinas [Valnerina] apgabalā (Itālija), kas bija jāveic Valnerina, un Provansas Dromas [Drômeprovençale] apvidū (Francija), kas bija jāveic biedrībai Route des Senteurs, lai minētajās teritorijās papildus tradicionālajām lauksaimniecības aktivitātēm ieviestu un attīstītu alternatīvu saimniecisko darbību, tādu kā lauku tūrisms. Projekts īpaši paredz divu tūrisma veicināšanas un koordinēšanas centru radīšanu, tādu tipisku reģionālo pārtikas preču attīstību un ražošanu kā trifeles, plēkšņu kvieši vai zāles, atsevišķu attiecīgajos apgabalos darbojošos ražotāju labāku integrāciju un attiecīgo apgabalu vērtības celšanu un dabas atveseļošanu.

7.     Ar 1993. gada 10. novembra Lēmumu C (93) 3182 attiecībā uz Valnerina un Route des Senteurs Komisija piekrita piešķirt Projektam ELVGF Virzības nodaļas subsīdiju (turpmāk tekstā – “Piešķiršanas lēmums”).

8.     Piešķiršanas lēmuma 1. panta 2. daļā noteikts, ka Valnerina un Route des Senteurs ir par Projektu atbildīgās personas. Piešķiršanas lēmuma 2. pantā noteiktais Projekta izpildes laiks ir trīsdesmit mēneši – no 1993. gada 1. oktobra līdz 1996. gada 31. martam.

9.     Saskaņā ar Piešķiršanas lēmuma 3. panta 1. daļu Projekta kopīgās izmaksas, uz kurām attiecās Kopienas subsīdija, veidoja ECU 1 817 117 un lielākais Kopienas finansiālās palīdzības apmērs tika noteikts ECU 908 558 apmērā.

10.   Piešķiršanas lēmuma I pielikums ietver Projekta aprakstu. Šī pielikuma 5. punktā Valnerina ir apzīmēta kā “saņēmēja” (6) un Route des Senteurs – kā “cita [par Projektu] atbildīgā” persona. I pielikuma 8. punkts ietver Projekta finansējuma plānu ar atsevišķu Projekta pasākumu izmaksu sadalījumu. Projekta pasākumi un tiem atbilstošās izmaksas ir sadalītas četrās daļās; no šīm četrām daļām Valnerina un Route des Senteurs katrai bija jāīsteno attiecīgi divu daļu pasākumi.

11.   Piešķiršanas lēmuma II pielikumā ir norādīti atbalsta piešķiršanas finanšu noteikumi. Tajos cita starpā ir noteikts, ka gadījumā, ja atbalsta saņēmēja vēlas būtiski grozīt I pielikumā aprakstītos pasākumus, tad tai par to iepriekš ir jāinformē Komisija un jāsaņem tās piekrišana (1. punkts). Saskaņā ar II pielikuma 2. punktu, atbalsta sniegšana ir atkarīga no visu Piešķiršanas lēmuma I pielikumā noteikto pasākumu izpildes. II pielikums paredz arī, ka atbalsts tiek izmaksāts tieši atbalsta saņēmējai Valnerina, kam ir jāveic attiecīgie maksājumi Route des Senteurs (4. punkts), ka Komisija finanšu datu pārbaudes nolūkā var pieprasīt visu atsevišķo izdevumu pamatojuma dokumentu oriģinālu vai to apliecinātu kopiju pārbaudi un veikt šo pārbaudi tieši uz vietas vai pieprasīt attiecīgo dokumentu piesūtīšanu (5. punkts), ka saņēmējai ir jāuzglabā visi izdevumu dokumentu oriģināli piecus gadus pēc Komisijas pēdēja maksājuma veikšanas un tie jānodod Komisijas rīcībā (6. punkts), ka Komisija jebkurā laikā var pieprasīt no saņēmējas atskaiti par darbu izpildes progresu un/vai sasniegtajiem tehniskajiem rezultātiem (7. punkts) un ka saņēmējai jānodod Komisijas rīcībā Projekta izpildes gaitā sasniegtie rezultāti, kas nevar būt pamats papildu maksājumiem (8. punkts). Visbeidzot, II pielikuma 10. punktā būtībā ir paredzēts, ka gadījumā, ja šajā pielikumā noteiktie nosacījumi netiek ievēroti vai I pielikumā paredzētie pasākumi netiek veikti, tad Komisija var apturēt, samazināt vai pārtraukt atbalsta sniegšanu un pieprasīt izmaksāto summu atmaksu. Šādu sankciju gadījumā saņēmējai ir tiesības iepriekš izteikt savu viedokli Komisijas noteiktajā termiņā.

12.   1993. gada 2. decembrī Komisija izmaksāja Valnerina pirmo avansu, kas atbilst aptuveni 40 % no paredzētās Kopienas palīdzības; Valnerina savukārt veica maksājumus Route des Senteurs atbilstoši Projekta pasākumu izmaksām, kurus veikusi šī biedrība.

13.   Ar 1994. gada 27. decembra vēstuli Valnerina nosūtīja Komisijai pirmo ziņojumu par Projekta izpildes gaitu un par izdevumiem, ko tā jau bija veikusi saistībā ar katru no paredzētajiem pasākumiem. Vienlaicīgi tā pieprasīja izmaksāt otru avansu, cita starpā pievienojot apliecinājumu, ka tās rīcībā ir attiecīgie veikto izdevumu maksājuma dokumenti un ka jau veiktie pasākumi atbilst tiem, kas aprakstīti Piešķiršanas lēmuma I pielikumā.

14.   1995. gada 18. augustā Komisija izmaksāja Valnerina otru avansu, kas atbilst aptuveni 30 % no Kopienas palīdzības, un Valnerina savukārt veica maksājumus Route des Senteurs atbilstoši Projekta pasākumu izmaksām, kurus veikusi šī biedrība.

15.   1997. gada jūnijā Valnerina nosūtīja Komisijai noslēguma ziņojumu par Projekta izpildi. Vienlaicīgi tā pieprasīja izmaksāt atlikušo Kopienas palīdzības summu un pievienoja atkārtotu apliecinājumu, kas būtībā atbilst iepriekš 13. punktā minētajam apliecinājumam.

16.   1997. gada 12. augustā Komisija paziņoja Valnerina, ka ir uzsākusi visu saskaņā ar Regulas Nr. 4256/88 8. pantu finansēto, tostarp šajā lietā apstrīdēto, projektu vispārējo tehnisko un grāmatvedības pārbaudi. Atbilstoši Piešķiršanas lēmuma II pielikuma 5. punktam tā pieprasīja Valnerina sniegt visu pamatojuma dokumentu sarakstu, kas attiecas uz Projekta izpildes gaitā veiktajiem izdevumiem, kuriem tika piešķirta subsīdija, kā arī katra šāda pamatojuma dokumenta apliecinātu kopiju.

17.   1997. gada 25. augustā Valnerina nosūtīja Komisijai dažus dokumentus, kā arī Projekta izpildes noslēguma ziņojuma kopsavilkumu.

18.   Ar 1998. gada 6. marta vēstuli Komisija informēja Valnerina par nodomu veikt Projekta izpildes pārbaudi uz vietas.

19.   Attiecībā uz Valnerina pārbaude uz vietas tika veikta no 1998. gada 23. līdz 25. martam, bet attiecībā uz Route des Senteurs – no 1998. gada 4. līdz 6. maijam.

20.   1998. gada 6. aprīlī Valnerina nosūtīja Komisijai dokumentus, ko tā bija pieprasījusi, veicot pārbaudi uz vietas.

21.   1998. gada 5. novembrī Valnerina un Route des Senteurs lūdza Komisiju sniegt galīgo Projekta izpildes apliecinājumu un izmaksāt atlikušo Kopienas palīdzības summu.

22.   Ar 1999. gada 22. marta vēstuli Komisija Valnerina paziņoja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 4253/88 24. pantu grozītajā redakcijā tā ir pārbaudījusi finanšu atbalstu Projektam un, tā kā šī pārbaude uzrādīja iespējamu pārkāpumu pazīmes, tā ir nolēmusi uzsākt šajā pantā un Piešķiršanas lēmuma II pielikuma 10. punktā paredzēto procedūru. Šajā vēstulē, ko Komisija noraksta veidā nosūtīja arī Route des Senteurs, Komisija norādīja katru no šīm pazīmēm atsevišķi, turklāt atsevišķi precizējot Valnerina un Route des Senteurs atbildību par attiecīgajiem pasākumiem.

23.   Ar 1999. gada 17. maija vēstuli Valnerina izteica savu viedokli par Komisijas aizdomām un nodeva tai citus noteiktus dokumentus.

24.   Ar 2000. gada 14. augusta lēmumu C (2000) 2388 attiecībā uz Itālijas Republiku un Valnerina, kas pēdējai minētajai tika paziņots 2000. gada 21. augustā, Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktu ar grozījumiem pārtrauca Projektam piešķirto finansiālo atbalstu un pieprasīja Valnerina atmaksāt visas jau izmaksātās summas (turpmāk tekstā – “Apstrīdētais lēmums”).

25.   Apstrīdētā lēmuma pamatojuma jaunajos apsvērumos Komisija uzskaitīja 11 pārkāpumus Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkta ar grozījumiem izpratnē, pieci no kuriem attiecas uz Route des Senteurs un seši – uz Valnerina veiktajiem pasākumiem.

26.   Ar 2000. gada 14. septembra un 2. oktobra vēstulēm Valnerina pieprasīja Route des Senteurs atmaksāt naudas summas, ko Valnerina tai bija izmaksājusi par Projekta izpildi un par ko Route des Senteurs ir atbildīga. Vienlaicīgi tā pieprasīja Route des Senteurs sniegt informāciju, no kuras varēja izrietēt Apstrīdētā lēmuma kļūdainība un prettiesiskums, lai izstrādātu kopēju aizstāvības stratēģiju.

27.   2000. gada 20. oktobra atbildes vēstulē Route des Senteurs būtībā norādīja, ka tā Apstrīdēto lēmumu uzskata par nepamatotu.

B –    Process Pirmās instances tiesā

28.   Procesa gaitā Pirmās instances tiesā Valnerina pieprasīja atcelt Apstrīdēto lēmumu. Ar pirmo pamatu Valnerina vēršas pret Komisijas prasību atmaksāt visu izmaksāto atbalstu tā vietā, lai ierobežotu atmaksas prasījumu ar to atbalsta daļu, ko saņēmusi Valnerina. Citi pamati attiecas uz atsevišķiem Komisijas konstatētajiem pārkāpumiem, atmaksas prasījuma samērību un Komisijas pilnvaru izmantošanu.

29.   Itālija atbalstīja Valnerina procesā Pirmās instances tiesā.

C –    Pirmās instances tiesas spriedums

30.   Pirmās instances tiesa atcēla Apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl Komisija neierobežoja savu atbalsta atmaksas prasījumu ar summu, kas atbilst tai Projekta daļai, kas saskaņā ar Piešķiršanas lēmumu prasītājai bija jāveic pašai.

31.   Šajā sakarā tā norādīja, ka Komisija būtībā var noteikt galveno atbildīgo, kuram, pastāvot pārkāpumiem, ir jāatbild par kopējās summas atmaksu. Tomēr ir jāievēro, ka attiecīgajai personai var rasties smagas sekas sakarā ar varbūtējo atbalsta atmaksas pienākumu. Tādēļ tiesiskās drošības princips noteic, ka līguma izpildei piemērojamām tiesībām ir jābūt pietiekami skaidrām un precīzām, lai iesaistītās personas varētu viennozīmīgi izprast savas tiesības un pienākumus un veikt attiecīgos pasākumus, šajā gadījumā – pirms atbalsta piešķiršanas noslēgt pienācīgu privāttiesisku vienošanos, lai nodrošinātu savstarpējās finanšu intereses. Taču šajā gadījumā Piešķiršanas lēmums nebija formulēts pietiekami skaidri, lai Valnerina varētu rēķināties ar faktu, ka tā varētu būt vienīgā atbildīgā persona par avansa atmaksu. Tādēļ pret Valnerina vērstais visas summas atmaksas prasījums pārkāpj samērīguma principu.

32.   Pārējā daļā Pirmās instances tiesa prasību noraidīja un piesprieda lietas dalībniekiem segt savus tiesāšanās izdevumus pašiem. Komisija taisnīgi apstrīdēja Valnerina sniegtos izmaksu pierādījumus, tādēļ tai ir tiesības prasīt Valnerina saņemto avansa daļu.

IV – Lietas dalībnieku prasījumi

33.   Valnerina prasījumi Tiesai ir šādi:

–       atcelt Pirmās instances tiesas spriedumu, ciktāl tas atbalsta Eiropas Kopienu Komisijas 2000. gada 14. augusta Lēmumu Nr. 2388, un galīgi izšķirt strīdu, atzīstot Apstrīdēto lēmumu par spēkā neesošu pilnā apmērā;

–       piespriest atbildētājai apelācijā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

34.   Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–       apelāciju noraidīt;

–       atcelt Pirmās instances tiesas 2000. gada 13. marta spriedumu lietā T‑340/00 tiktāl, ciktāl tas atceļ Komisijas 2000. gada 14. augusta Lēmumu Nr. C(2000)2388 daļā, kas attiecas uz to, ka “Komisija neierobežoja savu atbalsta atmaksas prasījumu ar summu, kas atbilst tai Projekta daļai, kura saskaņā ar Piešķiršanas lēmumu prasītājai bija jāveic pašai”, un pilnā apmērā atzīt Komisijas pirmajā instancē pieteiktos prasījumus;

–       piespriest apelācijas iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

35.   Itālija apelācijas tiesvedībā savu viedokli nav izteikusi.

V –    Juridiskais vērtējums

36.   Valnerina balsta apelāciju uz pieciem pamatiem.

37.   Pirmajā apelācijas pamatā Valnerina norāda – Pirmās instances tiesa ir pārpratusi, ka Piešķiršanas lēmuma priekšmets ir nevis viens kopīgs projekts, bet gan divi projekti, kas jāaplūko, tos pilnībā nošķirot.

38.   Šajā sakarā otrajā apelācijas pamatā Valnerina izvirza iebildumu par to, ka katra Projekta daļa būtu jāvērtē atsevišķi. Tādēļ Pirmās instances tiesai pēc prasījumu ierobežošanas ar maksājumiem, ko saņēmusi Valnerina, vajadzēja atcelt Apstrīdēto lēmumu, jo Komisija nepārbaudīja, vai pārkāpumi, kuros Valnerina tiek apsūdzēta, attaisno prasījumu pilnā apmērā atmaksāt tai izmaksātās summas.

39.   Trešais apelācijas pamats attiecas uz to dažādo pārkāpumu noteikšanu, ko Komisija pārmet Valnerina.

40.   Ceturtais apelācijas pamats ir vērsts pret norādītajiem Komisijas izmeklēšanas procesa trūkumiem un Pirmās instances tiesas pieļauto tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kas saskaņā ar Valnerina viedokli ir saistīts ar minētajiem trūkumiem.

41.   Visbeidzot, piektajā apelācijas pamatā Valnerina vēršas pret to, ka Komisija pieprasīja visa atbalsta atmaksu, neaprobežojoties ar maksājumiem, ko skar konstatētie pārkāpumi.

42.   Komisija savā pretapelācijā aprobežojas ar vienu apelācijas pamatu. Tajā Komisija uzskata, ka Valnerina ir vienīgā par Projektu finansiāli atbildīgā persona. Tādēļ Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atceļot atmaksas prasījuma lēmumu tiktāl, ciktāl summas, uz kurām bija vērsts atmaksas prasījums, bija izmaksātas Route des Senteurs.

A –    Kopējā projekta sadalīšana divos apakšprojektos

43.   Kā Valnerina pirmais un otrais apelācijas pamats, tā arī Komisijas pretapelācija izvirza jautājumu, vai Pirmās instances tiesa veica pareizu Piešķiršanas lēmuma vērtējumu, atceļot Apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl Valnerina tika uzlikts pienākums atmaksāt tās summas, kas tika izmaksātas Route des Senteurs. Lai gan šajā vērtējumā ietilpst arī faktu elementi, jautājums būtībā ir par Piešķiršanas lēmuma noteikumu satura noteikšanu. Tādēļ Tiesa tiktāl var veikt Pirmās instances tiesas konstatāciju pārbaudi (7).

44.   Turpinājumā vispirms ir jāpārbauda Komisijas pretapelācija, jo tā izvirza pamatjautājumu, vai Valnerina ir vienīgā finansiāli atbildīgā persona saistībā ar subsīdijas summu atmaksu, vai arī Valnerina un Route des Senteurs var nošķirt. Šeit minētās nošķiršanas iespējas un robežas tiks pārbaudītas saistībā ar abiem pirmajiem Valnerina apelācijas pamatiem.

 Par pretapelāciju: Valnerina kā vienīgā finansiāli atbildīgā persona

45.   Saskaņā ar Komisijas interpretāciju Pirmās instances tiesa ir pārpratusi, ka Komisija var prasīt atbalsta atmaksu tikai no Piešķiršanas lēmumā noteiktās saņēmējas, t.i., no Valnerina. Nosakot saņēmējas tiesības un pienākumus, tā nepareizi interpretēja Piešķiršanas lēmumu. Lai gan Pirmās instances tiesa parāda savas konstatācijas kā atmaksas prasības lēmuma samērības pārbaudi, faktiski Piešķiršanas lēmuma vērtējumu tā veica, pamatojoties uz tiesiskās drošības principu. Tā kā Tiesai nav diskrecionāras varas izvēlēties, vai ir jāņem vērā Valnerina, vai arī Route des Senteurs, tad samērīguma principa piemērošana ir izslēgta.

46.   Ja pareizs ir Komisijas apgalvojums, ka atmaksas prasījumu ir iespējams vērst tikai pret Valnerina kā pret formālo un noteikto saņēmēju, tad tā sekas varētu būt jebkura atmaksas prasījuma ierobežojuma atcelšana. Savukārt Pirmās instances tiesas izpratne varētu novest pie tā, ka Komisija vairs nevarētu prasīt vienas sava atbalsta daļas atmaksu.

47.   Tomēr nav skaidrs, kāpēc Komisijai būtu jāaizliedz prasīt no Route des Senteurs atbalsta daļu atmaksu. Pirmās instances tiesa taisnīgi un pareizi uzsver, ka atbalsta piešķiršanas gadījumā tādam projektam, kura izpildi veic vairāki dalībnieki, Regulas Nr. 4253/88 24. pants neprecizē, no kura no šiem dalībniekiem Komisija var prasīt atbalsta atmaksu gadījumā, ja projekta izpildes gaitā viens vai vairāki no tiem pieļauj pārkāpumus (8). Regulas Nr. 4253/88 24. panta 3. punkta 1. teikumā noteikts vienīgi, ka prettiesiski samaksātās summas ir jāatmaksā Komisijai. Tajā var saskatīt netaisnas iedzīvošanās atprasījuma principu. Lai gan “atmaksas” jēdziens netieši norāda uz to, ka saistītā persona iepriekš kaut ko ir saņēmusi, tas tomēr neizslēdz, ka ir jāatmaksā summas, ko projekta koordinators ir nodevis tālāk. Iespēju celt prasību tikai pret vienu projekta dalībnieku, ko atbalsta Komisija, var izmantot ļaunprātīgi, proti – var tikt izvirzīti šķietami saņēmēji, lai no Kopienas līdzekļiem gūtais labums paliktu pie citām personām.

48.   Tādējādi Valnerina var uzskatīt par vienīgo personu, kas ir finansiāli atbildīga par Projektu kopumā, tikai tad, ja tas skaidri izriet no Piešķiršanas lēmuma. Komisija apgalvo, ka no atsevišķiem noteikumiem, lasot tos kontekstā, izriet, ka saņēmēja – Valnerina – ir vienīgā finansiāli atbildīgā persona attiecībā pret Komisiju. Tomēr Pirmās instances tiesa 58.–64. punktā pārliecinoši ir parādījusi, ka Piešķiršanas lēmums kopumā nav pietiekami skaidrs. Tajā ir pretrunīgi noteikumi, kas kopā tieši nenoved pie tā, ka finansiāla atbildība ir uzlikta vienīgi Valnerina.

49.   II pielikuma noteikumi nosaka saņēmēju, kas ir Komisijas sarunu partneris (9), tomēr tie nav pamats, lai tā būtu vienīgā finansiāli atbildīgā persona attiecībā pret Komisiju, ņemot vērā atbalsta viennozīmīgo sadalījumu starp abiem par Projektu atbildīgajiem dalībniekiem un to, ka nepastāv skaidrs finansiālās atbildības regulējums. Ja uz Route des Senteurs negulstas nekāda finansiālā atbildība, tad nav skaidrs, kāda ir šīs biedrības atbildība par savu Projekta daļu, kas noteikta Piešķiršanas lēmumā.

50.   Komisijas uzskats, ka tās lēmuma pārbaudi no samērīguma principa viedokļa var veikt tikai tad, ja tai ir vērtējuma pilnvaras, ir kļūdains un turklāt mazsvarīgs. Samērīguma princips ir jāievēro, ne tikai īstenojot Komisijas pilnvaras, bet arī interpretējot Kopienas tiesības. Tieši to Pirmās instances tiesa šajā gadījumā ir izdarījusi.

51.   Tādējādi pretapelācija ir jānoraida.

 Par pirmajiem diviem apelācijas pamatiem: kopējā projekta sadalīšana divās daļās un pārkāpumu kopējais vērtējums

52.   Tāpat kā pretapelācija, šie divi apelācijas pamati skar jautājumu par to, ciktāl abas Projekta daļas var aplūkot kopā. Pirmajā apelācijas pamatā Valnerina apgalvo, ka faktiski pastāv divi projekti, kas ir jāaplūko, tos pilnībā nošķirot. Otrajā apelācijas pamatā Valnerina atbalsta viedokli, ka atmaksas lēmums ir jābalsta vismaz uz tādu pārkāpumu vērtējumu, kas paredz dalījumu, pamatojoties uz atbildību. Abi apelācijas pamati ir jāskata kopā, jo Valnerina iestājas pret atbildību par tām Projekta daļām, kas bija jāīsteno Route des Senteurs.

53.   Pirmajā apelācijas pamatā Valnerina apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav pienācīgi novērtējusi prasības pamatu attiecībā uz nediskriminācijas un samērīguma principu pārkāpumu. Pirmās instances tiesa aprobežojās ar finanšu aspektiem, nepārbaudot pēc būtības, vai Kopienas atbalsts faktiski tika piešķirts diviem dažādiem projektiem. Līdz ar to Valnerina norāda, ka Piešķiršanas lēmums netieši sastāv no diviem lēmumiem, kas ir jāskata tiesiski nodalīti.

54.   Varētu atbalstīt Komisijas izpratni, saskaņā ar kuru pirmais apelācijas pamats ir nepieņemams, jo Valnerina intereses nav skartas. Proti, Pirmās instances tiesa, balstoties uz citiem pamatiem, jau ir atzinusi Komisijas lēmumu par spēkā neesošu, ciktāl Valnerina bija jāatmaksā Route des Senteurs daļa.

55.   Tomēr otrais apelācijas pamats parāda, ka Pirmās instances tiesas apsvērumi noved pie interešu aizskāruma. Valnerina apstrīd, ka Pirmās instances tiesa, konstatējot, ka Valnerina nevar uzlikt pienākumu atmaksāt Route des Senteurs izmaksātos līdzekļus, nav atcēlusi visu lēmumu kopumā. Proti, nodalot Route des Senteurs atbildību, būtu no jauna jāizvērtē Valnerina atbildība, it īpaši attiecībā uz to, cik samērīgas ir sankcijas par konstatētajiem pārkāpumiem.

56.   Pirmās instances tiesa tomēr noteikti konstatēja, ka principā Komisija var prasīt visa avansa atmaksu (10). Attiecīgi Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Projekts ir jāapskata kopumā, un ierobežoja Valnerina atmaksājamo summu, vienīgi apskatot tiesisko seku aspektu.

57.   Šo otro apelācijas pamatu var aplūkot tikai tad, ja par pamatu tiek ņemti tie pirmā apelācijas pamata priekšnoteikumi, saskaņā ar kuriem subsīdija faktiski tika piešķirta diviem pilnībā nodalītiem projektiem, kas ir jāskata atsevišķi. Ja šie priekšnoteikumi izrādītos pareizi, tad Pirmās instances tiesa nevarētu aprobežoties ar Valnerina atmaksas pienākuma ierobežošanu. Vēl jo vairāk – Pirmās instances tiesai vajadzētu apskatīt un pārbaudīt atmaksas prasījumu attiecībā uz Projekta Itālijas dalībnieka summas daļu kā patstāvīgu lēmumu. Šis lēmums būtu tiesisks tikai tad, ja Komisija, izmantojot atmaksas prasījuma pilnvaras, būtu apsvērusi, vai pārkāpumi Valnerina Projekta daļā paši par sevi attaisno attiecībā uz šo daļu piešķirto atbalsta atmaksas prasījumu.

58.   Turpinājumā ir jāpārbauda, vai Apstrīdētā lēmuma priekšmets faktiski ir viens kopīgs projekts, vai arī abi apakšprojekti Itālijā un Francijā ir jāaplūko atsevišķi.

59.   Valnerina ir taisnība, ka Apstrīdētā lēmuma priekšmets ir divi apakšprojekti, kuru izpilde ir skaidri nodota diviem dažādiem atbildīgajiem. Tomēr Piešķiršanas lēmums apvieno šos apakšprojektus vienā kopējā projektā. Šim apvienojumam ir divi mērķi. No vienas puses, ir jāveicina sadarbība starp dažādu dalībvalstu reģioniem un, no otras puses, noteikto administratīvo procesu kārtošana ir jākoncentrē uz vienu atbildīgo personu – Valnerina.

60.   Sadarbība starp Projekta Itālijas un Francijas dalībniekiem atbilst vispārējam struktūrpolitikas mērķim, kas ir noteikts EKL 158. pantā (Piešķiršanas lēmuma pieņemšanas brīdī – EKL 130.a pants), saskaņā ar kuru vispārējas harmoniskas attīstības veicināšanai Kopiena stiprina tās ekonomisko un sociālo kohēziju. Saskaņā ar pašas Valnerina norādi Komisija uzskatīja sadarbību pat par atbalsta piešķiršanas priekšnoteikumu. Regulas Nr. 4253/88 11. panta 1. punkta jaunā redakcija, ko ievieš Regula Nr. 2082/93 un kas Piešķiršanas lēmumam vēl netiek piemērota, skaidri noteic, ka darbības, kas saistītas ar pārrobežu interesēm, ietilpst Kopienas īpašo interešu jomā. Saskaņā ar Regulas Nr. 2082/93 astoto apsvērumu pārrobežu attiecības ir nepieciešamas subsidiaritātes principa ievērošanai Kopienas līmeņa pasākumos. Tādēļ ir iespējams, ka diviem nodalītiem projektiem subsīdiju vispār nepiešķirtu.

61.   Administratīvā vienkāršošana, nosakot vienu sarunu partneri – Valnerina, ir nepieciešama, lai atvieglotu subsīdijas pārvaldību. Tiktāl neko nevarētu iebilst pret to, ka Komisija uzliek pilnu finansiālo atbildību šim sarunu partnerim, ar nosacījumu, ka tas būtu jādara tik skaidri, lai sarunu partneris varētu apzināti izlemt, vai tas vēlas šādu atbildību uzņemties un kādā veidā tas sevi attiecīgajā gadījumā nodrošina. Kā norāda Pirmās instances tiesa, šādu sistēmu attaisnotu tirdzniecības efektivitāte Kopienā, pienācīgas pārvaldības princips un Kopienas budžeta ekonomiskās vadības princips (11).

62.   Tādēļ Pirmās instances tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, varēja pieņemt, ka Piešķiršanas lēmums attiecas nevis uz diviem nodalītiem, bet gan uz vienu kopīgu projektu. Tāpat arī Komisijai nebija pienākuma atsevišķi vērtēt abus projektus, pieņemot lēmumu par atmaksu, un to varēja pieņemt, aplūkojot pārkāpumus kopumā. Tomēr šajā gadījumā, kur tika apvienoti divi visai nodalīti apakšprojekti, tas nenozīmē, ka nav iespējams ņemt vērā atsevišķu dalībnieku atbildību par pārkāpumiem un sekmīgu Projekta daļu izpildi, novērtējot, cik samērīgs ir atmaksas pieprasījums.

63.   Tādējādi pirmais un otrais apelācijas pamats ir jānoraida.

B –    Par pārējiem apelācijas pamatiem

64.   Pārējie apelācijas pamati attiecas uz konstatētajiem pārkāpumiem saistībā ar Projekta daļu, par kuru ir atbildīga Valnerina, uz tās līdzdalību pārkāpumu izmeklēšanā un uz visu Valnerina rīcībā palikušo veicināšanas līdzekļu atmaksas pieprasījuma samērīgumu.

 Par trešo apelācijas pamatu: atsevišķie pārkāpumi

65.   Trešajā apelācijas pamatā Valnerina izvirza iebildumu par to, ka Tiesa, novērtējot pirmajā instancē izteiktos iebildumus pret pārkāpumu konstatēšanu, ko Komisija veikusi, pamatojoties uz 24. pantu, nepareizi piemērojusi Regulu Nr. 4253/88 un Piešķiršanas lēmumu, pārkāpusi savu pamatojuma sniegšanas pienākumu un sniegusi neloģisku argumentāciju.

a)      Par pirmo pārkāpumu: filma, ko uzņēmis Romana Video

66.   Apstrīdētā lēmuma devītā apsvēruma sestajā ievilkumā noteikts:

“[Valnerina] ir norādījusi, ka tā sabiedrībai Romana Video ir samaksājusi naudas summu (ITL) 98 255 000 (ECU 50 672) apmērā videofilmas uzņemšanai projekta ietvaros. Kontroles veikšanas brīdī (1998. gada 25. un 26. martā) vēl bija jāsamaksā ITL 49 000 000. [Valnerina] ir norādījusi, ka šī summa netika samaksāta, jo tā bija cena par tiesību uz videofilmu pārdošanu to producējošajai sabiedrībai. [Valnerina] norādīja izdevumus, kas faktiski veiktos izdevumus pārsniedza par ITL 49 000 000.”

67.   Šajā sakarā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka nedz Regula Nr. 4253/88, nedz arī Piešķiršanas lēmums tieši neaizliedz atbalsta saņēmējai gūt peļņu no rezultātiem, kuru sasniegšanai atbalsts ir paredzēts (12). Tomēr notikumu vienlaicīgas norises un tāda norēķina dēļ, kas starp prasītāju un uzņēmumu Romana Video tika veikts jau Projekta izpildes laikā, Komisija varēja izteikt vērtējumu, ka prasītāja nevis vēlējās saņemt peļņu no rezultāta, kas ir sasniegts ar atbalsta palīdzību, bet gan izlietoja šī Projekta pasākuma izpildei tādu naudas summu, ko nosaka vienīgi šis norēķins. Pirmās instances tiesa šajā apstāklī saskatīja pārkāpumu (13).

68.   Valnerina tomēr uzskata, ka tai bija tiesības norēķināties par norādītajiem izdevumiem pilnā apmērā un turpmākā darījumā pārdot tiesības uz šo filmu.

69.   Turpretim Komisija uzskata, ka katram Kopienas subsīdijas saņēmējam ir jāpierāda atlīdzināmie izdevumi. Valnerina attiecībā uz filmu producēšanu to nav izdarījusi.

70.   Kā to konstatējusi Pirmās instances tiesa, Valnerina pareizi uzskata, ka neviens noteikums neaizliedz gūt peļņu no rezultāta, kas sasniegts ar atbalsta palīdzību. Tomēr Valnerina neapstrīd, ka saskaņā ar Piešķiršanas lēmuma 3. panta 2. daļu atbalsta piešķiršana tiesību ziņā ir iespējama tikai tad, ja ir tādas izmaksas, par kurām var piešķirt atbalstu. Par tādas peļņas gūšanu, kam nav izmaksu samazināšanas seku, ir atzīstama tikai patiesa ekonomiska izlietošana dotajos tirgus apstākļos, nevis vienkārši šķietams darījums, kura vienīgais mērķis ir palielināt izdevumus.

71.   Tas, vai šajā lietā tika veikta patiesa ekonomiska izlietošana vai vienkārši šķietams darījums, ir fakta konstatācija. Apelācijas procesā Tiesa var to pārbaudīt tikai attiecībā uz sniegto pierādījumu viltojumu (14). Tomēr Valnerina neapgalvo, ka pierādījumi tika viltoti.

72.   Turpinājumā Tiesa var pārbaudīt, vai Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi pamatojuma sniegšanas pienākumu. Šķiet, ka Valnerina apgalvo – Pirmās instances tiesas pamatojums ir pretrunīgs tiktāl, ciktāl Pirmās instances tiesa atzīst iespēju gūt peļņu no atbalsta rezultātiem, un tomēr piekrīt Komisijas viedoklim, ka tiesību uz filmu pārdošanā ir saskatāma izmaksu samazināšana. Tomēr Pirmās instances tiesa paskaidro, kāpēc tā neatzīst patiesas saimnieciskas izlietošanas esamību, proti – tāpēc, ka Komisija notikumu vienlaicīgās norises dēļ varēja secināt, ka izmaksas tika attiecīgi samazinātas (15). Šī konstatācija ir pamatota. No pieļaujamās saimnieciskās izlietošanas iespējas vēl neizriet, ka apstrīdētais darījums patiešām ir saimnieciska izlietošana.

b)      Par otro pārkāpumu: darbinieku izmaksas

73.   Apstrīdētā lēmuma devītā apsvēruma septītajā ievilkumā noteikts:

“[Valnerina] projektā norādīja naudas summu ITL 202 540 668 (ECU 104 455) apmērā kā izmaksas saistībā ar piecu darbinieku sniegto darbu projekta daļā “Tūrisma informācija”. Attiecībā uz šiem izdevumiem [Valnerina] nav sniegusi nekādus pamatojuma dokumentus (darba līgumus, veikto darbu detalizētu aprakstu).”

74.   Apstrīdētā lēmuma devītā apsvēruma devītajā ievilkumā noteikts:

“[Valnerina] norādīja naudas summu ITL 152 340 512 (ECU 78 566) apmērā kā darbinieku izmaksas saistībā ar “citu darbību nekā tūrisma informācija”. [Tā] nav iesniegusi nekādus dokumentus, kas apstiprinātu, ka šie pakalpojumi patiešām tika sniegti un ka [tie] ir tieši saistīti ar projektu.”

75.   Šajā sakarā Pirmās instances tiesa konstatēja – Komisija pareizi nonāca pie secinājuma, ka prasītāja tai nav sniegusi nekādus pierādījumus par to, ka Projekta ietvaros aprēķinātās darbinieku izmaksas ir tieši saistītas ar tā izpildi un ir Projektam atbilstošas (16).

76.   Valnerina uzskata, ka tā ir sniegusi pietiekamus pierādījumus, tabulu veidā iesniedzot attiecīgo personu [sarakstu, norādot uz]vārdus, novērtējot laikposmu, ko šīs personas veltījušas Projekta izpildei, viņu algas, kā arī Projekta izpildei vajadzīgās izmaksas. Minēto izmaksu pamatotība izriet arī no pašas Projekta izpildes.

77.   Arī šajā punktā tomēr ir jānorāda uz Kopienas veicināšanas pamatprincipu, saskaņā ar kuru Kopiena var sniegt subsīdijas tikai attiecībā uz tādām izmaksām, kas ir faktiski radušās. Turklāt Pirmās instances tiesa pareizi norāda uz Piešķiršanas lēmuma II pielikuma 3. punktu, saskaņā ar kuru “darbinieku izmaksām [..] jābūt tieši saistītām ar pasākuma izpildi un piemērotām šai izpildei” (17). Tādējādi ar pierādījumu, ka Projekts ir izpildīts, nepietiek, lai pamatotu konkrēto subsīdiju. Atbalsta saņēmējam ir jāpierāda šī atbalsta nosacījumiem atbilstošās darbinieku izmaksas.

78.   Tas, vai pierādījumi, ko Valnerina sniegusi saistībā ar darbinieku izmaksām, atbilst šīm prasībām, ir faktu konstatācija, ko Tiesa nevar pārbaudīt (18).

79.   Pirmās instances tiesa 91.–93. punktā ir pietiekami pamatojusi, kāpēc tā ir nonākusi pie secinājuma, ka darbinieku izmaksas nav pietiekami pierādītas. Šajos punktos tā izklāstīja, ka Valnerina sniegtie pierādījumi nepierāda darbinieku izmaksu rašanos saistībā ar Projektu un ka tie neļauj pārbaudīt šo izmaksu piemērotību.

c)      Par trešo pārkāpumu: vispārējās izmaksas

80.   Apstrīdētā lēmuma devītā apsvēruma desmitajā ievilkumā noteikts:

“Projekta ietvaros [Valnerina] norādīja naudas summu ITL 31 500 000 (ECU 26 302) apmērā kā vispārējās izmaksas (divu biroju īres maksa, apkure, elektrība, ūdens un uzkopšana). Šos izdevumus nepamato nekāda veida dokumenti.”

81.   Pirmās instances tiesa šajā sakarā precizēja, ka Komisijas konstatētie pārkāpumi attiecībā uz vispārējām izmaksām skar tikai vienu daļu no izmaksām, ko Valnerina attiecīgi piedēvējusi Projektam. Runa bija tikai par tām telpām, ko saistībā ar Projektu prasītāja bija lietojusi jau pirms atbalsta piešķiršanas (19). Pirmās instances tiesa konstatēja, ka Komisija būtu varējusi uzskatīt, ka šīs izmaksas Valnerina būtu radušās arī neatkarīgi no Projekta. To uzrēķināšana tādējādi uzskatāma par pārkāpumu (20).

82.   Valnerina savā iebildumā aprobežojas ar apgalvojumu, ka Pirmās instances tiesa šajā punktā uzskatīja Komisijas viedokli par pietiekamu, taču tai vajadzēja pieprasīt pierādījumus, kas apliecinātu, ka izmaksas faktiski nebija radušās. Tomēr šis pārmetums arī attiecas uz tādu faktu konstatāciju un vērtēšanu, ko nevar pārbaudīt apelācijas tiesvedībā (21).

d)      Par ceturto pārkāpumu: konsultāciju līgums ar Mauro Brozzi Associati SaS

83.   Apstrīdētā lēmuma devītā apsvēruma astotajā ievilkumā Komisija norāda:

“Projekta ietvaros [Valnerina] norādīja naudas summu ITL 85 000 000 (ECU 43 837) apmērā, kas atbilst izdevumiem par konsultācijām, ko sniedza Mauro Brozzi e Associati SaS [konsultantu birojs]. Attiecībā uz šiem izdevumiem nav iesniegti nekādi dokumenti, uz kuru pamata varētu pierādīt pakalpojumu sniegšanas faktu un precīzu to veidu.”

84.   Šajā sakarā Pirmās instances tiesa noteica, ka Valnerina nav sniegusi vēlamos pierādījumus, neskatoties uz noteiktu Komisijas lūgumu. Tādējādi Komisijas konstatācija ir pareiza (22).

85.   Tomēr Valnerina uzskata, ka uz šī pamata nevar konstatēt nekādus rupjus pārkāpumus.

86.   Līdz ar to Valnerina tomēr neņem vērā – kā jau ir norādīts, – ka saskaņā ar Piešķiršanas lēmuma II pielikuma 3. punktu izdevumiem atbalstu var piešķirt tikai tad, ja tie ir tieši saistīti ar pasākuma izpildi un piemēroti šai izpildei (23). Tādēļ tādu izdevumu uzrēķināšana, par kuriem nav sniegti pierādījumi, uzskatāma par pārkāpumu.

e)      Par piekto pārkāpumu: apūdeņošanas sistēma

87.   Apstrīdētā lēmuma devītā apsvēruma vienpadsmitajā ievilkumā Komisija norāda:

“[P]asākuma “plēkšņu kviešu un trifeļu audzēšana” ietvaros [Piešķiršanas lēmumā] tika paredzētas investīcijas ECU 41 258 apmērā apūdeņošanas sistēmu uzlabošanai trifeļu audzēšanai. Šīs investīcijas netika veiktas, un Komisijai par to netika sniegti nekādi paskaidrojumi.”

88.   Šajā sakarā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka Valnerina nav uzrādījusi nekādus attiecīgo izdevumu pierādījumus un tādēļ tā nedrīkstēja tos uzskaitīt.

89.   Valnerina uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā Valnerina šajā sakarā iesniegto pētījumu. Pirmās instances tiesa nevarēja izvirzīt pretenzijas pret to, ka Valnerina vairs nevar pierādīt izdevumus pēc tam, kad ir pagājuši jau [vairāki] gadi, kopš trešās personas bija veikušas eksperimentālu ārkārtas apūdeņošanu sausajās vasarās.

90.   Pirmās instances tiesai iesniegtie atzinumi, pirmkārt, attiecas tikai uz to, ka šī specifiskā Projekta ietvaros izmantotais jēdziens “rezerves apūdeņošanas sistēmas” ir jāsaprot Valnerina sniegtajā izpratnē, un, otrkārt, uz to, ka paredzētie izdevumi bijuši piemēroti, ievērojot ELVGF dalības izdevumu pamatā esošās parastās cenas. Taču runa nav par to. Pirmās instances tiesa nav sniegusi atbildi uz jautājumu, kādi pasākumi saskaņā ar Piešķiršanas lēmumu bija jāveic.

91.   Pirmās instances tiesa pamatoja savu lēmumu tikai ar to, ka it kā īstenotie pasākumi nav bijuši dokumentāli pamatoti. Kā jau iepriekš minēts, atbalstu var piešķirt tikai pierādītiem izdevumiem (24). Attiecībā uz pierādīšanas grūtībām ir jānorāda uz Piešķiršanas lēmuma II pielikuma 6. punktu, saskaņā ar kuru atbalsta saņēmējam jāuzglabā visi pamatojuma dokumenti un jānodod tie Komisijas rīcībā. Ja Valnerina nebija vajadzīgo pamatojuma dokumentu, tad tā nedrīkstēja šos izdevumus uzrēķināt.

f)      Starpsecinājums par trešo apelācijas pamatu

92.   Iepriekš minēto iemeslu dēļ trešais apelācijas pamats ir jānoraida.

 Par ceturto apelācijas pamatu: tiesību uz aizstāvību pārkāpums

93.   Ar šo apelācijas pamatu Valnerina apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi tiesības uz aizstāvību, jo šī tiesa neatzina Komisijas pārbaudes procesā pieļautos trūkumus, kas saskaņā ar Valnerina viedokli pastāv it īpaši tādēļ, ka šī pārbaude netika protokolēta un netika sastādīts nokopēto dokumentu saraksts.

94.   Šis apelācijas pamats ir nepieņemams, jo Valnerina nenorāda, kādos punktos tā vēršas pret Pirmās instances tiesas spriedumu, bet vienkārši atkārto jau pirmajā instancē sniegtos argumentus. Pirmās instances tiesa attiecīgo pamatu noraidīja, jo neatkarīgi no pārbaudes Valnerina ir bijusi pietiekama iespēja izteikt savu viedokli par Komisijas pārmetumiem. Apelācija šos konstatējumus neskar.

 Par piekto apelācijas pamatu: atmaksas prasījuma samērīgums

95.   Piektajā apelācijas pamatā Valnerina norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pārpratusi Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktā noteikto principu, saskaņā ar kuru pārkāpumam sankcijas jāpiemēro samērīgi. Pārkāpumiem, kuros Valnerina tiek apsūdzēta, ir vienīgi formāls raksturs. Tie diez vai ir pierādāmi. Valnerina nevar pārmest nedz nepatiesas informācijas sniegšanu, nedz arī tās slēpšanu, bet vienīgi nepietiekamus pierādījumus. Tādēļ Piešķiršanas lēmuma atcelšana un visa avansa atmaksas prasījums ir nesamērīgs. Valnerina norāda šos apsvērumus arī saistībā ar trešo apelācijas pamatu.

96.   Šajā sakarā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka atbalsta politikas īstenošana attaisno stingru formālu kritēriju piemērošanu izmaksu aprēķināšanai, kā arī to, ka, balstoties uz šo pamatu, konstatētie pārkāpumi attaisno Valnerina izmaksāto summu atmaksas prasījumu (25).

97.   Šīs konstatācijas ir pamatotas ar Pirmās instances tiesas pienācīgiem tiesību apsvērumiem. Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punkts tieši noteic, ka Komisija var samazināt vai pārtraukt finanšu atbalstu projektam, ja pastāv tāds būtisks darbības vai pasākuma veida vai izpildes nosacījumu grozījums, kas netika iesniegts Komisijai apstiprināšanai. Tādējādi Komisijai ir nevis visas finanšu atbalsta atmaksas prasījuma pienākums, bet gan vērtējuma pilnvaras attiecībā uz to, vai tā līdzekļus vispār atprasa un, ja atprasa, tad kādā apjomā. Ievērojot samērīguma principu, Komisijai šīs pilnvaras ir jāīsteno tā, lai atprasītās subsīdijas nebūtu nesamērīgas ar pārkāpumiem. Tomēr Komisijai nav jāaprobežojas tikai ar to subsīdiju atmaksas prasījumu, kas pārkāpumu dēļ nav pamatotas. Vēl jo vairāk – Kopienas palīdzības efektīvas pārvaldības un krāpnieciskas rīcības novēršanas mērķi it īpaši attaisno tādu subsīdiju atmaksas prasījumus, ko pārkāpumi skar tikai daļēji (26).

98.   Jautājums, vai šajā lietā, pastāvot pārkāpumiem, kas skar 30 % no paredzētajiem izdevumiem, Komisija bija tiesīga prasīt visu Valnerina piešķirto subsīdiju atmaksu, izriet no pārkāpumu veida un apmēra. Līdz ar to jautājums vēlreiz ir par faktu konstatāciju un vērtējumu, ko apelācijas procesā nevar pārbaudīt (27).

99.   Tādēļ arī piektais apelācijas pamats ir jānoraida.

VI – Par tiesāšanās izdevumiem

100. Atbilstoši Reglamenta 122. pantam, lasot to kopā ar Reglamenta 118. pantu un 69. panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tā kā šajā lietā attiecībā uz abu lietas dalībnieku apelācijām spiedums ir nelabvēlīgs un abu apelāciju summas ir aptuveni līdzvērtīgas, tad abi lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

VII – Secinājumi

101. Piedāvāju Tiesai pieņemt šādu nolēmumu:

1)      apelāciju un pretapelāciju noraidīt;

2)      lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

---

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

---

2 – Komisija joprojām pat norāda šo projektu kā kāzusa analīzi semināram Leader Seminar “Challenges and methodology of transnational Cooperation”: http://europa.eu.int/comm/archives/leader2/rural-en/coop/truffe.htm; lapa apmeklēta 2004. gada 15. oktobrī.

---

3 – Padomes 1988. gada 19. decembra Regula, ar ko paredz Regulas (EEK) Nr. 2052/88 īstenošanas noteikumus attiecībā uz struktūrfondu, struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finansēšanas instrumentu darbības koordināciju (OV L 374, 1. lpp.).

---

4 – Padomes 1993. gada 20. jūlija Regula (OV L 193, 20. lpp.).

---

5 – Skat. 7. un turpmākos Pirmās instances tiesas sprieduma punktus.

---

6 – Tas izriet no Piešķiršanas lēmuma 5. pantā iekavās norādītā papildinājuma.

---

7 – Sal. ar 1994. gada 16. jūnija spriedumu lietā C‑39/93 P SFEI  u.c./Komisija (Recueil, I‑2681. lpp.), 25. un 26. punkts).

---

8 – Pirmās instances tiesas sprieduma 52. punkts.

---

9 – Pirmās instances tiesas sprieduma 58. un turpmākie punkti.

---

10 – Pirmās instances tiesas sprieduma 53. punkts.

---

11 – Pirmās instances tiesas sprieduma 53. punkts.

---

12 – Katrā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Piešķiršanas lēmuma II pielikuma 8. punktu Komisija varēja prasīt, lai Valnerina tai nodod filmu projekta rezultātā bez papildu izdevumiem. Ja atteikšanās no tiesībām uz filmu būtu saistīta ar šādu turpmāku rezultātu nodošanu, tad tiktu apstrīdēta tāda rezultāta sasniegšana, kam subsīdija ir paredzēta, un līdz ar to radušos izdevumu atzīšana kopumā. Uz šo jautājumu tomēr nav jāatbild, jo Komisijas un Pirmās instances tiesas konstatējumi no tā nav atkarīgi.

---

13 – Pirmās instances tiesas sprieduma 79. un 81. punkts.

---

14 – 2000. gada 15. jūnija spriedums lietā C‑237/98 P Dorsch Consult (Recueil, I‑4549. lpp.), 35. un turpmākie punkti.

---

15 – Pirmās instances tiesas sprieduma 79. punkts.

---

16 – Pirmās instances tiesas sprieduma 95. punkts.

---

17 – Pirmās instances tiesas sprieduma 89. punkts.

---

18 – Skat. iepriekš 71. punktu.

---

19 – Pirmās instances tiesas sprieduma 105. punkts.

---

20 – Pirmās instances tiesas sprieduma 106. punkts.

---

21 – Skat. iepriekš 71. punktu.

---

22 – Pirmās instances tiesas sprieduma 116. un turpmākie punkti.

---

23 – Skat. iepriekš 77. punktu.

---

24 – Skat. iepriekš 71. punktu.

---

25 – Pirmās instances tiesas sprieduma 142. un turpmākie punkti.

---

26 – 2002. gada 24. janvāra spriedums lietā C‑500/99 P Conserve Italia/Komisija (Recueil, I‑867. lpp.), 89. punkts. Sal. arī ar ģenerāladvokāta Albēra [Alber] 2001. gada 12. jūlija secinājumiem šajā lietā (Recueil, I‑869. lpp.), 94. un turpmākie punkti.

---

27 – Skat. iepriekš 71. punktu.