ĢENERĀLADVOKĀTA FILIPA LEŽĒ [PHILIPPE LÉGER] SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 11. oktobrī (1)

Lieta C‑173/03

Traghetti del Mediterraneo SpA

pret

Itālijas Republiku

[Tribunale di Genova (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Dalībvalsts atbildība par personām nodarītu kaitējumu gadījumā, ja Kopienu tiesību pārkāpums ir piedēvējams augstākās instances tiesai – Materiāltiesiskie nosacījumi – Valsts regulējums, kas izslēdz valsts atbildību, ja attiecīgais pārkāpums izriet no tiesību normu interpretācijas un faktu un pierādījumu novērtējuma, ierobežojot šādu atbildību ar pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, un nopietna pārkāpuma gadījumiem

1.     Vai Kopienu tiesības iestājas pret to, ka dalībvalsts atbildība par personām nodarīto kaitējumu, pārkāpjot Kopienu tiesības, kas piedēvējams augstākās instances tiesai, tiek izslēgta, no vienas puses, ja attiecīgais pārkāpums ir saistīts ar tiesību normas interpretāciju vai faktu un pierādījumu novērtējumu un, no otras puses, ierobežojot šādu atbildību – ārpus šī pieņēmuma – ar pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, vai nopietna pārkāpuma gadījumiem?

2.     Šādi pēc būtības ir Tribunale di Genova [Dženovas Tiesas] uzdotie jautājumi strīdā starp jūras transporta uzņēmumu (šobrīd likvidācijas procesā) un Itālijas valsti pēc tam, kad tā piešķīra tiešās subsīdijas konkurējošam uzņēmumam.

3.     Ar šo jautājumu Tiesa tiek aicināta precizēt piemērojamību principam par dalībvalstu atbildību par personām nodarītu kaitējumu gadījumā, ja Kopienu tiesību pārkāpums ir piedēvējams augstākās instances tiesai, kuru Tiesa noteica 2003. gada 30. septembra spriedumā lietā Köbler (2).

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesiskais regulējums

4.     Atbilstošais Kopienu regulējums lietas faktu iestāšanās brīdī, kas bija pamatā strīdam valsts tiesā, ir tāds, kas EK līgumā regulē valsts atbalsta, kā arī dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jautājumus.

5.     Valsts atbalsts principā ir aizliegts. EK līguma 92. panta 1. punkts (jaunajā redakcijā – EKL 87. panta 1. punkts) noteic, ka, “ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

6.     Līgums paredz vairākus izņēmumus šim principiālajam aizliegumam. Pamata strīda kontekstā tikai daži no tiem varētu būt nozīmīgi.

7.     Vispirms to paredz EK līguma 92. panta 3. punkta a) un c) apakšpunkts attiecībā uz atbalstu apgabaliem (3). Šāds atbalsts var tikt uzskatīts par saderīgu ar kopējo tirgu.

8.     EK līguma 77. pants (jaunajā redakcijā – EKL 73. pants) paredz cita veida izņēmumus, kas raksturīgi transporta sektoram un kas attiecas uz atbalstu, kas nodrošina transporta koordināciju vai ir atlīdzība par sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildi. Šādi atbalsti ir saderīgi ar Līgumu.

9.     Papildus izņēmums ir noteikts EK līguma 90. panta 2. punktā (jaunajā redakcijā – EKL 86. panta 2. punkts) uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Uz šādiem uzņēmumiem “attiecas šajā Līgumā ietvertie noteikumi un jo īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērojums de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus”. Šis izņēmums ir piemērojams tikai ar nosacījumu, ka “tie nedrīkst ietekmēt tirdzniecības attīstību tiktāl, lai kaitētu Kopienas interesēm”.

10.   Eiropas Kopienu Komisija principā ir vienīgā, kas, izņemot valstu tiesas, ir kompetenta lemt par atbalstu saderību (4). Šajā ziņā Komisijas kontrole tiek veikta, vadoties pēc atšķirīgiem noteikumiem, ievērojot, vai attiecīgais atbalsts ir pastāvošs vai jauns atbalsts. Pastāvoši atbalsti pēc to piešķiršanas ir pakļauti pastāvīgai kontrolei, lai pārliecinātos, vai tie joprojām ir saderīgi ar kopējo tirgu, kurpretim jauniem atbalstiem tiek veikta kontrole pirms to piešķiršanas tad, kad tie vēl ir tikai projektu stadijā.

11.   Lai Komisija varētu veikt šādu iepriekšēju kontroli, EK līguma 93. panta 3. punkts (jaunajā redakcijā – EKL 88. panta 3. punkts) dalībvalstīm uzliek pienākumu Komisijai darīt zināmus to jauno atbalstu plānus. Turklāt papildus šim pienākumam dalībvalstis atbilstoši šim pantam nesāk īstenot savus jaunos atbalsta plānus, kamēr Komisija nav pieņēmusi galīgo lēmumu par šādu plānu saderību ar kopējo tirgu. Šie abi pienākumi ir kumulatīvi. Tāpēc jauns atbalsts ir jāuzskata par nelikumīgu tad, ja tas ir piešķirts, nesniedzot Komisijai informāciju, vai arī, ja par atbalstu ir atbilstoši darīts zināms Komisijai, bet tas piešķirts, pirms Komisija noteiktajā termiņā ir pieņēmusi lēmumu par atbalsta saderīgumu (5).

12.   Šiem EK līguma 93. panta 3. punkta noteikumiem ir tieša iedarbība, kā rezultātā tie piešķir personām tiesības, kuras valsts tiesām ir pienākums aizsargāt (6).

13.   Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana vispārēji un sistemātiski ir aizliegta. EK līguma 86. panta pirmā daļa (jaunajā redakcijā – EKL 82. panta pirmā daļa) paredz, ka “vienam vai vairākiem uzņēmumiem, kam ir dominējošs stāvoklis kopējā tirgū vai būtiskā tā daļā, šāda stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir aizliegta kā nesaderīga ar kopējo tirgu un tiktāl, ciktāl tā var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm”. Arī šiem noteikumiem ir tiešā iedarbība (7).

14.   Līguma noteikumi valsts atbalsta un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jomā ir piemērojami transporta sektoram, tostarp jūras transporta sektoram (8).

B –    Valsts tiesiskais regulējums

15.   Itālijā valsts atbildību par tiesas darbību regulē 1988. gada 13. aprīļa Likums Nr. 117 par atlīdzinājumu par kaitējumu, kas nodarīts, veicot tiesas funkcijas, un tiesas civilo atbildību [legge n° 117, del 13 aprile 1988, [sul] risarcimento dei danni cagionati nell’esercizio delle funzioni giudiziarie e responsabilità civile dei magistrati] (9).

16.   Likumdevējs apstrīdētos valsts noteikumus pieņēma pēc 1987. gada novembrī sarīkotā referenduma, ar kuru atcēla tiesību normas, kuras iepriekš regulēja attiecīgo jomu (10).

17.   Apstrīdēto valsts noteikumu 2. panta 1. punkts nosaka principu, atbilstoši kuram “jebkura persona, kam nodarīts nepamatots kaitējums sakarā ar tiesas rīcību, darbību vai pasākumu, ko veikusi tiesa (11), kas, izpildot savas funkcijas, vainojama pārkāpumā, kas izdarīts ar nodomu, vai nopietnā pārkāpumā, vai arī sakarā ar taisnīguma liegšanu, var celt prasību pret valsti, lai saņemtu atlīdzinājumu par šīs personas ciesto mantisko zaudējumu, kā arī nemantisko kaitējumu, kas radies sakarā ar personiskās brīvības atņemšanu”.

18.   Atkāpjoties no šī principa, šī panta otrais punkts paredz, ka “tiesas funkciju izpildē tiesību normu interpretācija un faktu un pierādījumu novērtēšana nevar radīt atbildību”. Šķiet, ka šāda valsts atbildības izslēgšana bija paredzēta, lai nodrošinātu tiesas neatkarību, kas ir konstitucionālas vērtības princips (12).

19.   “Nopietna pārkāpuma” jēdziens apstrīdēto noteikumu 2. panta 1. punkta izpratnē ietver vairākus gadījumus, kas uzskaitīti minētā panta 3. punktā. Proti, “nopietns pārkāpums ir:

a)      nopietns likuma pārkāpums, kas radies neattaisnojamas neuzmanības dēļ;

b)      neattaisnojamas neuzmanības rezultātā izteikts apgalvojums par faktu, kura pastāvēšanu neapstrīdami apgāž lietas materiāli;

c)      neattaisnojamas neuzmanības rezultātā izteikts fakta noliegums, kura pastāvēšanu neapstrīdami apliecina lietas materiāli;

d)      pasākuma, kas skar personisko brīvību, īstenošana ārpus likumā paredzētajiem gadījumiem vai arī bez pamatojuma”.

20.   Jēdziens “taisnīguma liegšana”, uz ko arī atsaucas apstrīdēto valsts noteikumu 2. panta 1. punkts, ir definēts to 3. panta 1. punktā kā “tiesas atteikums, nolaidība vai kavēšanās tās kompetencē esoša pasākuma izpildē, ja pēc likumā attiecīgā pasākuma veikšanai noteiktā termiņa beigām puse ir iesniegusi pieteikumu par šādu pasākumu un ja bez pamatota iemesla nekāds pasākums nav veikts trīsdemit dienu laikā pēc dienas, kad minētais pieteikums iesniegts kancelejā [..]”.

21.   Prasība par valsts atbildību sakarā ar tiesas darbību ir jāceļ pret Itālijas ministru prezidentu (13). Šādas prasības ietvaros iesniegts atlīdzinājuma pieteikums sākotnēji tiek izvērtēts kompetentajā tiesā, kas spriež par tā pieļaujamību. Atbilstoši apstrīdēto valsts noteikumu 5. panta 3. punktam šāda prasība tiek pasludināta par nepieļaujamu, ja tā, ievērojot minēto noteikumu 2. un 3. pantā noteiktos kritērijus, šķiet acīmredzami nepamatota vai ja tā neatbilst šo noteikumu 4. pantā paredzētajiem termiņa nosacījumiem. Par lēmumu par nepieļaujamību var iesniegt apelāciju, kā arī kasācijas sūdzību (14).

II – Fakti un pamata tiesvedība

22.   1981. gadā jūras transporta uzņēmums Traghetti del Mediterraneo (turpmāk tekstā – “TDM”), kas preventīvi bija vienojies ar saviem kreditoriem par parādu samaksas kārtību, cēla prasību Tribunale di Napoli [Neapoles Tiesā] pret konkurējošo uzņēmumu Tirrenia di Navigazione (turpmāk tekstā – “Tirrenia”), lai saņemtu atlīdzinājumu par zaudējumiem, ko TDM esot cietis laikposmā no 1976. līdz 1980. gadam sakarā ar Tirrenia īstenoto zemo cenu politiku (zem pašizmaksas) jūras kabotāžas tirgū starp kontinentālo Itālijas daļu un Sardīnijas un Sicīlijas salu, pateicoties saņemtajām valsts subsīdijām.

23.   Savas prasības pamatojumam TDM norādīja, ka apstrīdētā rīcība esot negodīgas konkurences akts Itālijas Civillikuma 2598. panta 3. punkta nozīmē, kā arī dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, ko aizliedz EK līguma 86. panta 1. punkts (jaunajā redakcijā – EKL 82. panta 1. punkts). Prasītājs arī izvirza apgalvojumu par EK līguma 85. panta (jaunajā redakcijā – EKL 81. pants) 90. un 92. panta pārkāpumu.

24.   Šī atlīdzinājuma prasība tika noraidīta ar Tribunale di Napoli 1993. gada 22. aprīļa spriedumu. Šis spriedums, par kuru prasītājs iesniedza apelācijas sūdzību, tika apstiprināts ar Corte d’appello di Napoli [Neapoles Apelācijas tiesas] 1997. gada 7. janvāra spriedumu sakarā ar to, ka tostarp apstrīdētās subsīdijas atbilda reģionālās attīstības mērķim un ka jebkurā gadījumā tās neapdraudēja citu jūras pārvadājumu veikšanu, kas konkurēja ar atbildētājas nodrošinātajiem pārvadājumiem, kā rezultātā minēto subsīdiju piešķiršana nepārkāpa EK līgumu.

25.   Pieņemot šo spriedumu, apelācijas tiesa neuzskatīja par lietderīgu – pretēji TDM prasītajam – uzdot Tiesai prejudiciālo jautājumu par EK līguma noteikumu valsts atbalsta jomā interpretāciju, lai noskaidrotu, vai tie iestājas pret apstrīdēto subsīdiju piešķiršanu.

26.   Tā kā TDM tika nodota likvidācijas procesā, maksātnespējas administrators (ko turpmāk apzīmēšu tāpat ar “TDM”) par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību. Šajā prasībā prasītājs atkārtoti lūdza uzdot prejudiciālu jautājumu.

27.   Ar 1999. gada 8. oktobra spriedumu Corte suprema di cassazione [Augstākā kasācijas tiesa] noraidīja minēto kasācijas sūdzību, neuzdodot prejudiciālo jautājumu. Kaut arī Tiesa nav aicināta izvērtēt šī sprieduma saturu, lai sniegtu vadlīnijas iesniedzējtiesai prasības par zaudējumu atlīdzināšanu novērtēšanā, kas ir ekskluzīvā šīs tiesas kompetencē, man šķiet, ka būtu lietderīgi izvērtēt attiecīgo spriedumu, tā kā tas ir pamata strīda centrā.

28.   Attiecībā uz apgalvoto EK līguma noteikumu valsts atbalsta jomā pārkāpumu Corte suprema di cassazione nosprieda, ka EK līguma 90. un 92. pants dažos gadījumos – tādos kā šajā – pieļauj atkāpi no principiālā valsts atbalsta aizlieguma, lai veicinātu atpalikušo reģionu ekonomisko attīstību vai lai apmierinātu preču un pakalpojumu pieprasījumu, ko brīvas konkurences apstākļos nav iespējams pilnībā nodrošināt.

29.   Šajā ziņā tā uzsver, ka apstrīdēto subsīdiju piešķiršanas laikā liela apjoma transportu starp kontinentālo Itāliju un tās galvenajām salām, ievērojot tā izmaksas, nevarēja nodrošināt citādi kā tikai pa jūru, tā ka esot vajadzējis uzticēt šo pakalpojumu valsts koncesionāram, piemērojot noteiktu tarifu. Tā norāda, ka konkurences izkropļojums, kas radās no šīs koncesijas, nepadarot apstrīdēto atbalstu par nesaderīgu ar EK līgumu, jo tostarp TDM nav varējis pierādīt, ka Tirrenia no minētā atbalsta ir guvusi labumu, lai gūtu peļņu saistībā ar citām darbībām, nevis tām, kurām tas ticis piešķirts.

30.   Attiecībā uz izvirzīto pamatu par apgalvoto EK līguma 85. un 86. panta pārkāpumu Corte suprema di cassazione to noraidīja kā nepamatotu tāpēc, ka strīda faktu rašanās laikā jūras kabotāžas darbības joprojām nebija liberalizētas un šīs darbības ierobežotais raksturs un ģeogrāfiskais konteksts neļāva skaidri noteikt attiecīgo tirgu EK līguma 86. panta nozīmē.

31.   Arī šī augstākās instances tiesa attiecībā uz TDM izteikto lūgumu uzdot prejudiciālo jautājumu uzskatīja, ka tas nav vajadzīgs, jo Corte d’appello di Napoli noteiktais risinājums ar kasācijas sūdzību pārsūdzētajā spriedumā esot atbilstošs Tiesas judikatūrai, it īpaši 1985. gada 22. maija spriedumam lietā Parlaments/Komisija (15), kas skar transporta jomu.

32.   Pēc šī Corte suprema di cassazione sprieduma pasludināšanas TDM cēla prasību Tribunale di Genova pret Itālijas Republiku (vērsta pret Itālijas ministru prezidentu), lai saņemtu atlīdzinājumu par kaitējumu, kas tam esot nodarīts ar šo spriedumu.

33.   Savas prasības pamatojumam tas norāda, ka attiecīgais spriedums ir pamatots ar neprecīzu EK līguma normu konkurences un valsts atbalsta jomā interpretāciju, kā arī kļūdainu pieņēmumu par Tiesas pastāvīgās judikatūras esamību attiecīgajā jautājumā. No tā izrietot, ka ar šo spriedumu Corte suprema di cassazione vienlaikus esot pieļāvusi Kopienas materiālo tiesību normu pārkāpumu un pienākuma uzdot prejudiciālo jautājumu, kas ir saistošs augstākās instances tiesām atbilstoši EK līguma 177. panta trešajai daļai (jaunajā redakcijā – EKL 234. panta trešā daļa), neizpildi.

34.   Šajā ziņā TDM norāda, ka, ja būtu ticis uzdots prejudiciālais jautājums, Tiesa, ļoti iespējams, būtu sniegusi tādu atbilstošo EK līguma noteikumu interpretāciju, kas būtu likusi Corte suprema di cassazione nospriest par labu tā prasījumiem. Minēto it īpaši pierādot tas, ka pēc kontroles procedūras par Tirrenia piešķirtajām subsīdijām pēc laikposma, uz ko attiecās strīds pamata lietā (ko uzsāka Komisija procesa, kas bija pamatā attiecīgajam spriedumam, laikā), Komisija pieņēmusi lēmumu, kas esot liecinājis par jūras kabotāžas darbību Kopienu dimensiju, kā arī par grūtībām minēto subsīdiju saderīguma ar EK līguma noteikumiem valsts atbalsta jomā novērtēšanā (16). Kā norāda TDM, Komisijas šajā lēmumā izmantotie novērtējuma kritēriji, kuri būtu jāņem vērā, lai izvērtētu apstrīdēto subsīdiju saderīgumu, atspēkojot Corte suprema di cassazione attiecīgajā spriedumā izmantoto analīzi.

35.   Itālijas ministru prezidents apstrīdēja TDM celto prasību par kaitējuma atlīdzinājumu, jo, citastarp, apstrīdēto noteikumu 2. panta 2. punkts iestājas pret valsts atbildību tādās lietās kā šī, jo attiecīgā tiesas darbība ir saistīta ar tiesību normu interpretāciju.

36.   Atbildot uz šo argumentu, TDM norādīja, ka šāds regulējums padarot par pārmērīgi grūtu vai pat neiespējamu atlīdzinājuma saņemšanu no valsts par zaudējumiem, kas personai nodarīti ar tiesas lēmumu. Šāda situācija esot pretēja principiem, kurus Tiesa ir noteikusi tās 1991. gada 19. novembra spriedumā apvienotajās lietās Francovich u.c. (17) un 1996. gada 5. marta spriedumā apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame (18).

III – Prejudiciālais jautājums

37.   Ņemot vērā pušu izvirzītos argumentus un savas šaubas par valsts atbildības par Kopienu tiesību pārkāpumiem principa iespējamo attiecināmību arī uz tiesas darbību, Tribunale di Genova nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai [dalīb]valstīm sakarā ar tās tiesu kļūdām, piemērojot Kopienu tiesības, un it īpaši sakarā ar pēdējās instances tiesas pienākuma uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu saskaņā ar Līguma 234. panta trešo daļu neizpildi iestājas ārpuslīgumiskā atbildība pret personām vai nē?

2)      Vai gadījumos, kad dalībvalsts uzskatāma par atbildīgu par savu tiesu kļūdām, piemērojot Kopienu tiesības, un it īpaši par pēdējās instances tiesas atteikumu uzdot prejudiciālo jautājumu Tiesai saskaņā ar Līguma 234. panta trešo daļu, valsts tiesiskais regulējums valsts atbildības jomā sakarā ar tiesu kļūdām rada šķēršļus, lai iestātos šī atbildība – un pats par sevi nav saderīgs ar Kopienu tiesību principiem – ja:

–      tas izslēdz atbildību saistībā ar tiesību normu interpretāciju un faktu un pierādījumu novērtēšanu, kas veikta tiesas darbības ietvaros,

–      tas ierobežo valsts atbildību vienīgi ar tiesas pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, un nopietna pārkāpuma gadījumiem?”

38.   Pēc iepriekš minētā sprieduma lietā Köbler pasludināšanas (pēc lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu pieņemšanas), ko Tiesa nosūtīja Tribunale di Genova, tā pēc pušu pamata tiesvedībā uzklausīšanas nolēma atsaukt pirmo prejudiciālo jautājumu, jo augšminētais spriedums uz to jau ir atbildējis apstiprinoši, kā arī uzturēt otro jautājumu, kā rezultātā paliek tikai viens prejudiciālais jautājums, ar ko šī tiesa vēlas noskaidrot, vai “valsts tiesiskais regulējums valsts atbildības jomā sakarā ar tiesu kļūdām rada šķēršļus, lai iestātos šī atbildība – un ir tādējādi nesaderīgs ar Kopienu tiesību principiem –, ja tas izslēdz atbildību saistībā ar tiesību normu interpretāciju un faktu un pierādījumu novērtēšanu, kas veikta tiesas darbības ietvaros, un ierobežo valsts atbildību vienīgi ar tiesas pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, un nopietna pārkāpuma gadījumiem”.

IV – Prejudiciālā jautājuma nozīme un piemērojamība

39.   Pēc sava formulējuma uzdotajam prejudiciālajam jautājumam ir plaša piemērojamība, jo tas sliecas aptvert visu tiesas darbības loku, proti, vienlaicīgi augstākās instances tiesas darbības jomu un parasto tiesu darbības jomu. Ir jākonstatē, ka ar prasību par valsts atbildību, kas ir pamatā tiesvedībai valsts tiesā, var vienīgi apstrīdēt augstākās instances tiesas spriedumu, kuru vairs nevar pārsūdzēt, nevis parasto tiesu spriedumus, kas jau ir pasludināti ar tādu pašu iznākumu attiecībā uz to pašu lietu (19). Tāpēc prejudiciālais jautājums šai ziņā ir jāpārformulē, lai ierobežotu Tiesas atbildes piemērojamību vienīgi ar to, kas vajadzīgs iesniedzējtiesas izskatāmā strīda atrisinājumam.

40.   Turklāt, lai turpinātu precizēt prejudiciālā jautājuma piemērojamību, ir svarīgi sniegt dažas norādes par nozīmi apstrīdētajiem valsts noteikumiem, kuru apgalvotais nesaderīgums ar Kopienu tiesībām ir prejudiciālā jautājuma pamatā.

41.   Kā norāda Tribunale di Genova, ja šajā gadījumā būtu jāpiemēro minētais regulējums, tad TDM prasība būtu acīmredzami jāuzskata (kā to arī apgalvo atbildētāja) par nepieļaujamu, tā kā šī prasība ir pamatota ar apgalvojumu par tiesas pieļautu kļūdu tiesību normu interpretācijā, precizējot, ka gan prejudiciālā jautājuma neuzdošana, gan Kopienu normu nepiemērošana apstrīdētajai situācijai ir šādas interpretācijas darbības rezultāts (20).

42.   Šis apgalvojums balstās uz postulātu, ka atbilstoši apstrīdētajiem valsts noteikumiem tiesas interpretācijas darbība “vai nu saistībā ar lietas būtību, vai nē ir jāuzskata par likumīgu per se”, kā rezultātā dabiski tiek izslēgts, ka par to var celt prasību par valsts atbildību (21).

43.   Tiesas sēdē Itālijas valdība aizstāvēja tādu apstrīdētā valsts tiesiskā regulējuma interpretāciju, kas ir izteikti atšķirīga no iesniedzējtiesas veiktās interpretācijas. Tā norāda, ka valsts atbildības izslēgšana, ko paredz minētā tiesiskā regulējuma 2. panta 2. punkts tiktāl, ciktāl tā attiecas uz tiesību normu interpretāciju, nav piemērojama gadījumā, ja šādas interpretācijas rezultātā tiktu pieļauts nopietns likuma pārkāpums, ko radījusi neattaisnojama neuzmanība, tā paša panta 3. punkta a) apakšpunkta noteikumu nozīmē. Faktiski šie noteikumi paredz izņēmumu no atbildības izslēgšanas normas, kas ietverta 2. punkta 2. pantā, kas savukārt pats par sevi jau ir izņēmums no atbildības principa, kas paredzēts tā paša panta 1. punktā.

44.   Ir tiesa, ka sākotnēji var jautāt, kādā mērā likuma pārkāpuma gadījumi, ko paredz apstrīdētā valsts tiesiskā regulējuma 2. panta 3. punkta a) apakšpunkts, varētu nesaistīties ar tiesību normu interpretācijas darbību, ko paredz šī paša panta 2. punkts, kā rezultātā minētais 3. punkts neieviestu nekādu izņēmumu no augšminētajā 2. punktā paredzētās normas. Tas tā būtu tikai tad, ja minētais regulējums vienlaicīgi izslēgtu valsts atbildību noteiktās tiesas darbības jomās (kuras paredz minētais 2. punkts) un ierobežotu šādu atbildību citās tiesas darbības jomās (kuras paredz 3. punkts). Gadījumā, ja katrā no šiem punktiem paredzētās darbības nebūtu vispār nošķirtas, bet pilnībā sakristu, apstrīdēto valsts tiesisko regulējumu patiesībā varētu saprast tikai kā tādu, kas ierobežo valsts atbildību, un nevis arī kā tādu, kas izslēdz šādu atbildību.

45.   Šādā gadījumā no pastāvīgas judikatūras izriet, ka funkciju sadales starp Tiesu un valsts tiesām ietvaros, kas nosaka prejudiciālā nolēmuma procesu, vienīgi valsts tiesām, nevis Tiesai ir jāveic valsts tiesību interpretācija (22).

46.   Atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajai apstrīdētā valsts tiesiskā regulējuma 2. panta 2. punkta interpretācijai es tādējādi pieņemu, ka atbilstoši šim pantam valsts atbildība par tiesas darbību ir izslēgta tiktāl, ciktāl tiesai pārmestā darbība ir saistīta ar tiesību normu interpretāciju, pat ja šīs interpretācijas rezultātā notiek nopietns likuma pārkāpums, ko radījusi neattaisnojama neuzmanība. Citiem vārdiem runājot, es pieņemu, ka apstrīdētā valsts tiesiskā regulējuma 2. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir piemērojams citos likuma pārkāpuma gadījumos nekā tajos, kas paredzēti tā paša panta 2. punktā.

47.   Tā rezultātā uzskatu, ka ar savu prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Kopienu tiesības iestājas pret to, ka dalībvalsts atbildība par personām nodarīto kaitējumu Kopienu tiesību pārkāpuma gadījumā, ko izdarījusi augstākās instances tiesa, tiek – no vienas puses – izslēgta gadījumā, ja attiecīgais pārkāpums ir saistīts ar tiesību normu interpretāciju vai faktu un pierādījumu novērtējumu, un tiek – no otras puses – ierobežota pārējos gadījumos ar pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, vai nopietna pārkāpuma gadījumiem.

V –    Analīze

48.   Lai atbildētu uz šo jautājumu, es izvērtēšu valsts atbildības izslēgšanas gadījumu un pēc tam valsts atbildības ierobežošanas gadījumu saderīgumu ar Kopienu tiesībām saistībā ar augstākās instances tiesu, ko secīgi ar savu jautājumu vēlas noskaidrot iesniedzējtiesa.

A –    Par valsts atbildības izslēgšanu, ja augstākās instances tiesai piedēvējamais Kopienu tiesību pārkāpums ir saistīts ar tiesību normu interpretāciju

49.   Atgādināšu, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Köbler Tiesa nosprieda, ka princips, atbilstoši kuram dalībvalstīm ir pienākums atlīdzināt personām nodarītu kaitējumu, pārkāpjot Kopienu tiesības, par ko dalībvalstis ir atbildīgas, ir piemērojams arī gadījumos, kad attiecīgais pārkāpums izriet no augstākās instances tiesas nolēmuma. Tas izriet no prasībām, kas ir raksturīgas personu tiesību aizsardzībai, kuras balstās uz Kopienu tiesībām (23).

50.   Šādu secinājumu nevar apstrīdēt, tostarp izvirzot argumentus par tiesas neatkarības vai res judicata principu, ko Tiesa ir tieši noraidījusi (24). Lai arī Tiesa ir ņēmusi vērā tiesas darbības īpašo raksturu, kā arī tiesiskās drošības leģitīmās prasības, tādējādi ierobežojot valsts atbildību ar “izņēmuma gadījumiem, kad tiesa (t.i., augstākās instances tiesa) ir acīmredzamā veidā pārkāpusi piemērojamās tiesības” (25), tomēr nav apstrīdams, ka Tiesa nosprieda, ka ne ar tiesas neatkarības, ne res judicata principu nevar vispārēji izslēgt jebkādu valsts atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu, kas piedēvējams augstākās instances tiesai.

51.   Uzskatu, ka šādi principi, pat ja tiem ir konstitucionāla vērtība, vēl jo vairāk nevar attaisnot valsts atbildības izslēgšanu īpašā hipotētiskā gadījumā, kad augstākās instances tiesai piedēvējams Kopienu tiesību pārkāpums ir saistīts ar tiesību normu interpretāciju (26).

52.   Ja pieņemtu pretējo, tad pēc būtības tiktu atņemta jēga vai lietderīgā iedarbība principam par valsts atbildību sakarā ar augstākās instances tiesas darbību, ko Tiesa noteica iepriekš minētajā spriedumā lietā Köbler.

53.   Tiesību normu interpretācija ieņem nozīmīgu vietu tiesas darbības laukā. Vēl jo vairāk minētais attiecas uz augstākās instances tiesām, kurām tradicionāli valsts līmenī ir jānodrošina vienota tiesību normu interpretācija.

54.   Turklāt, it īpaši ievērojot šo augstākās instances tiesu, pret kuru nolēmumiem vairs nepastāv iekšējo valsts tiesību aizsardzības līdzekļi, ievērojamo lomu, šīm tiesām ir pienākums atbilstoši EKL 234. pantam vērsties Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par Kopienu tiesību interpretāciju, lai izvairītos no tā, ka šajā jomā Kopienas iekšienē tiek iedibināta atšķirīga prakse (27).

55.   Veicot savas tradicionālās funkcijas vienotā tiesību normu interpretācijā, ir iespējams, ka šīs tiesas izdara piemērojamo Kopienu tiesību pārkāpumu, kas izraisa valsts atbildību, ar nosacījumu, ka šis pārkāpums ir acīmredzams (28). Šāds pārkāpums sakarā ar tiesību normu interpretāciju varētu rasties dažādās situācijās, par kurām sniegšu vairākus piemērus un kuras var rasties atsevišķi vai arī kopā.

56.   Pirmkārt, attiecīgais pārkāpums varētu rasties no tādas valsts tiesību interpretācijas, kas nav atbilstoša piemērojamām Kopienu tiesībām, pretēji pienākumam veikt atbilstošu interpretāciju, kurš saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir saistošs visām dalībvalstu tiesām; šī pienākuma nozīme nesen tika atgādināta 2004. gada 5. oktobra spriedumā lietā Pfeiffer u.c. (29) saistībā ar strīdu starp personām par piemērojamām valsts tiesību normām, kas tika pieņemtas, lai transponētu direktīvu, kura piešķīra tiesības personām.

57.   Tiesas izvērtētā situācija 2003. gada 9. decembra spriedumā lietā Komisija/Itālija (30) (kas tika pasludināts neilgi pēc iepriekš minētā sprieduma lietā Köbler) var tikt pietuvināta šāda veida Kopienu tiesību pārkāpumam (protams, pieņemot, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums vispār varētu tikt interpretēts atbilstoši Kopienu tiesībām).

58.   Atgādināšu, ka šajā lietā Komisija pārmeta Itālijas Republikai, ka tā saglabāja spēkā valsts tiesisko regulējumu, kas – tādā veidā, kā to bija interpretējušas Itālijas tiesas, tostarp Corte suprema di cassazione, un kā to piemēroja valsts administrācija – padarīja nodokļu, kas tika iekasēti, pārkāpjot Kopienu tiesības, atmaksu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu, ņemot vērā personām noteiktās prasības šādas atmaksas saņemšanai.

59.   Šis valsts tiesiskais regulējums pats par sevi nebija pretējs Kopienu tiesībām, jo – kā to uzsvēra Tiesa – tas bija neitrāls gan attiecībā uz pierādīšanas pienākumu par minēto nodokļu nodošanu citām personām, gan arī uz šai ziņā pieļaujamajiem pierādījumu veidiem (31). Tomēr šis valsts tiesiskais regulējums radīja pamatu dažādām tiesu interpretācijām, kā rezultātā dažas no tām minēto regulējumu piemēroja ar Kopienu tiesībām saderīgā veidā, bet citas – ar Kopienu tiesībām nesaderīgā veidā. Tā kā šī pēdējā tiesu prakses tendence bija izteikta, nevis atsevišķs gadījums, Tiesa to ņēma vērā, lai noteiktu attiecīgā valsts regulējuma piemērojamību. Šajā sakarā tā īpašu uzmanību pievērsa Corte suprema di cassazione spriedumiem (32), kas interpretēja valsts tiesisko regulējumu Kopienu tiesībām neatbilstošā veidā un acīmredzami neņemdama vērā Tiesas judikatūru attiecīgajā jomā (33).

60.   Ņemot vērā šīs tiesas prakses atšķirības un valsts administrācijas šai jomā piekopto praksi, kas liecināja, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums nebija pilnīgi skaidrs, lai nodrošinātu ar Kopienu tiesībām saderīgu tā piemērošanu, kā rezultātā valsts likumdevējam nācās tajā veikt vajadzīgos grozījumus vai skaidrojumus (34), Tiesa nosprieda, ka prasība par pienākumu neizpildi bija pamatota.

61.   Kaut arī šis attiecīgais Kopienu tiesību pārkāpums bija piedēvējams visām valsts varām (tiesu vara, izpildvara un likumdošanas vara), nevis tikai Corte suprema di cassazione, kā arī tas tika izvērtēts īpašas pienākumu neizpildes procedūras kontekstā, tomēr šī lieta parāda interesantu augstākās instances tiesas īstenotu Kopienu tiesību pārkāpuma piemēru, kas var izraisīt valsts atbildības iestāšanos sakarā ar neatbilstošu interpretāciju (valsts tiesības saistībā ar Kopienu tiesību prasībām), kas acīmredzami pārkāpj Tiesas judikatūru attiecīgajā jomā (35).

62.   Tālāk turpinot apskatīt šo piemēru, var arī iedomāties situāciju, kad augstākās instances tiesa piemēro valsts regulējumu, ko tā uzskatīja par atbilstošu Kopienu tiesību sistēmai, kaut arī atbilstoši Kopienu tiesību pārākuma pār valsts tiesībām principam tai bija jāatturas no to piemērošanas sakarā ar to pilnīgo nesaderību ar Kopienu tiesībām (izslēdzot jebkādu atbilstošas interpretācijas iespēju). Tā rezultātā radies Kopienu tiesību pārkāpums var būt saistīts ar valsts tiesību un/vai Kopienu tiesību interpretācijas darbību, kas ietver, piemēram, valsts tiesību interpretāciju, lai padarītu to piemērojamību par saderīgu ar Kopienu tiesībām, kaut arī šīs Kopienu normas neapšaubāmi ir nepareizi interpretētas, jo šādā gadījumā tās vispār nebūtu iespējams saskaņot.

63.   Šim piemēram, tāpat kā iepriekšējam var pievienot arī gadījumu, kad Kopienu tiesību pārkāpums ir radies sakarā ar kļūdainu piemērojamo Kopienu tiesību interpretāciju, neraugoties uz to, vai tās būtu materiālās, vai procesuālās tiesību normas.

64.   Ja izslēgtu valsts atbildību tiesību pārkāpuma gadījumā tikai tāpēc, ka attiecīgais pārkāpums ir saistīts ar tiesību normu interpretāciju, tad tas novestu pie valsts atbildības izslēgšanas katrā no šiem trīs Kopienu tiesību pārkāpumu gadījumiem. Acīmredzami šāda valsts atbildības izslēgšana tad, ja Kopienu tiesību pārkāpums ir piedēvējams augstākās instances tiesai, nopietni apdraudētu principu, ko Tiesa ir noteikusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Köbler.

65.   Šiem dažādajiem Kopienu tiesību pārkāpuma piemēriem ir jāpievieno situācija, kad augstākās instances tiesa neņem vērā tās pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu par Kopienu tiesību interpretāciju, kas tai ir uzlikts atbilstoši EKL 234. panta trešajai daļai.

66.   Ar šādu pienākumu neizpildi attiecīgā tiesa riskē pieļaut kļūdu, kas attiecas uz kādu no minētajiem gadījumiem, proti, vai nu kļūdu piemērojamo Kopienu tiesību interpretācijā, vai nu kļūdu attiecībā uz secinājumiem, kas izdarāmi no šīm tiesībām, lai atbilstoši interpretētu valsts tiesības, vai arī valsts tiesību saderīguma ar Kopienu tiesībām novērtēšanā.

67.   Šo pienākuma uzdot prejudiciālu jautājumu neievērošanas ietekmi uz Kopienu tiesību pārkāpuma veikšanu Tiesa ņēma vērā, definējot kritērijus, lai novērtētu, vai augstākās instances tiesa piemērojamās tiesības ir pārkāpusi acīmredzamā veidā, lai noteiktu, vai pirmais valsts atbildības iestāšanās nosacījums, proti, ka pastāv pietiekoši būtisks Kopienu tiesību pārkāpums, ir izpildīts.

68.   Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Köbler 55. punktā precizēja, ka it īpaši ir jāņem vērā “pārkāptā noteikuma skaidrības un precizitātes pakāpe, pārkāpuma tīšuma raksturs, tiesību kļūdas atvainojamais vai neatvainojamais raksturs, vajadzības gadījumā – Kopienu iestādes nostāja, kā arī attiecīgās tiesas pienākuma iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai saskaņā ar EKL 234. panta trešo daļu neizpilde”.

69.   Tādējādi pienākuma iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai neievērošana ir viens no kritērijiem, kas jāņem vērā, lai noteiktu, vai pastāv pietiekami būtisks Kopienu tiesību pārkāpums, kas piedēvējams augstākās instances tiesai, papildus tiem kritērijiem, ko Tiesa bija jau noteikusi iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame un vēlāk papildinātajā judikatūrā attiecībā uz valsts atbildību sakarā ar likumdevēja vai izpildvaras darbību (36).

70.   Kaut arī Tiesa ir atturējusies iedibināt hierarhiju starp šiem dažādajiem kritērijiem, dažu no kuriem atbilstība man šķiet apšaubāma (37), uzskatu, ka kritērijs par pienākumu iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai ir īpaši svarīgs.

71.   Lai noteiktu, vai attiecīgā tiesību kļūda ir atvainojama vai neatvainojama (manuprāt, šis kritērijs ir centrālais kritērijs starp pārējiem) (38), īpaša uzmanība ir jāpievērš augstākās instances tiesas attieksmei pret tās pienākumu uzdot prejudiciālo jautājumu.

72.   Tādējādi, ja pārkāptā tiesību norma ir neskaidra un neprecīza, attiecīgā tiesību kļūda nav atvainojama, jo tieši šādos gadījumos augstākās instances tiesai būtu bijis jāuzdod prejudiciālais jautājums, tā kā nebija pamata uzskatam, ka attiecīgajam tiesību jautājumam piemērojamais risinājums neatstāja nekādas saprātīgas šaubas iepriekš minētā sprieduma lietā Cilfit nozīmē (39), it īpaši gadījumos, kad nepastāvētu nekāda Tiesas judikatūra, kas šajā jautājumā varētu sniegt atbildi (40).

73.   Un tieši pretēji: kad pārkāptā tiesību norma ir skaidra un precīza, atbilstošā tiesību kļūda ir vēl jo mazāk atvainojama, tā kā – ja augstākās instances tiesa ir izvēlējusies šo normu nepiemērot, piemēram, gadījumā, ja pēc tās ieskata norma atrastos kolīzijā ar citām tiesību normām, kuru interpretācija vai kopēja piemērošana ar pārkāpto normu būtu apgrūtināta –, šai tiesai arī vajadzēja uzdot prejudiciālo jautājumu; atbilstoši savai analīzei šī tiesa arī vairs nevarēja uzskatīt, ka tās paredzētais risinājums par izskatāmo tiesību jautājumu neatstāj nekādas saprātīgas šaubas, it īpaši gadījumā, kad minētā augstākās instances tiesa turklāt ir vēlējusies atkāpties no Tiesas judikatūras attiecīgajā jomā (41).

74.   Uzskatu, ka šie piemēri liecina par to, kā augstākās instances tiesas pienākuma iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai neievērošana var ietekmēt attiecīgās tiesību kļūdas atvainojama vai neatvainojama rakstura delikāto novērtējumu, kas ir paredzēts, lai noteiktu, vai atbilstošais pārkāpums ir pietiekami būtisks, lai varētu iestāties valsts atbildība.

75.   Risinājums, ko Tiesa paredzēja iepriekš minētā sprieduma lietā Köbler 55. punktā, ja netiek ievērots pienākums iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai, kura nozīmību es uzsvēru, lai novērtētu attiecīgās tiesību kļūdas atvainojamo vai neatvainojamo raksturu, manuprāt, iestājas pret to, ka tiek izslēgta valsts atbildības iestāšanās gadījumos, kad augstākās instances tiesai piedēvējamu Kopienu tiesību pārkāpumu papildina arī pienākuma iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai neizpilde.

76.   Šāda, šķiet, ir tāda valsts tiesiskā regulējuma kā pamata lietā izskatāmā regulējuma nozīme. Pienākuma iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai neizpildei ir vairāki sasaistes aspekti ar tiesību normu interpretācijas darbību. Kā jau norādīju, šāda pienākuma neizpilde riskē ne vien novest pie Kopienu tiesību normu pārkāpuma sakarā ar šo normu interpretāciju, bet tā turklāt arī pati var izrietēt no kļūdainas Kopienu tiesību interpretācijas vai arī no neprecīzas Tiesas judikatūras attiecīgajā jomā interpretācijas. No tā izriet, ka atbilstoši šādam valsts tiesiskajam regulējumam augstākās instances tiesas pieļauts Kopienu tiesību pārkāpums sakarā ar tās pienākuma uzdot prejudiciālu jautājumu neievērošanu nevar radīt pamatu, lai iestātos valsts atbildība.

77.   Ja apskata tikai iepriekš minētā sprieduma lietā Köbler 55. punktu, kurā precizēta valsts atbildības par Kopienu tiesību pārkāpumu, kas piedēvējams augstākās instances tiesai, principa piemērojamība, ir jāsecina, ka šis princips iestājas pret to, ka atbilstoši valsts regulējumam (tādam kā, šķiet, pamata strīdā apskatāmajam regulējumam) valsts atbildība tiek izslēgta, ja attiecīgais pārkāpums noticis papildus pienākuma iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai neizpildei.

78.   Manuprāt, tas pats attiecas uz īpašu gadījumu (nenoliedzami – retu (42)), kad persona, kuras prasījumi tiesā nav apmierināti, pārmet augstākajai tiesai Kopienu tiesību pārkāpumu tikai sakarā ar pienākuma iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai neizpildi.

79.   Kā to jau norādīju secinājumu iepriekš minētajā lietā Köbler 144. punktā, a priori nevar izslēgt, ka valsts atbildība iestājas tikai tāpēc, ka acīmredzami netiek ievērots pienākums iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai, pat ja – kā jau arī to uzsvēru (minēto secinājumu 149.–150. punkts) –, šādā gadījumā ceļot prasību par valsts atbildību, pastāv risks, ka būs ļoti grūti iegūt pierādījumus, lai nodibinātu tiešu cēloņsakarību starp pienākuma iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai neizpildi un apgalvoto kaitējumu.

80.   Uzskatu, ka visi šie apsvērumi parāda, kādā mērā principa par valsts atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu, kas piedēvējams augstākās instances tiesai, kas tika noteikts iepriekš minētajā spriedumā lietā Köbler, nozīme tiktu mazināta, ja šādas atbildības iestāšanās būtu izslēgta (atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam) tiktāl, ciktāl attiecīgais pārkāpums būtu saistīts ar tiesību normu interpretāciju.

81.   No tā es secinu, ka princips par valsts atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu, kas piedēvējams augstākās instances tiesai, iestājas pret to, ka šīs atbildības iestāšanās atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam tiek izslēgta tikai tāpēc, ka attiecīgais pārkāpums ir saistīts ar tiesību normu interpretāciju.

B –    Par valsts atbildības izslēgšanu, ja augstākās instances tiesai piedēvējams Kopienu tiesību pārkāpums ir saistīts ar faktu un pierādījumu novērtējumu

82.   Sākotnēji var jautāt, vai valsts atbildības izslēgšanai, kad attiecīgā tiesas darbība ir saistīta ar faktu un pierādījumu novērtējumu, ir kāda ietekme uz principu par valsts atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu, kas piedēvējams augstākās instances tiesai.

83.   Vispārēji ir atzīts, ka augstākās instances tiesas atšķirībā no parastajām tiesām spriež tikai par tiesību jautājumiem, nevis par faktiem un tiesību jautājumiem. Tādējādi tām principā nav jāvērtē ne apgalvoto faktu pastāvēšana, ne iesniegto pierādījumu atbilstība, nozīme vai piemērojamība to nodibināšanai, jo šīs novērtēšanas darbības dabiskā kārtā piekrīt vienīgi tiesām, kas izskata lietu pēc būtības. No tā izriet, ka augstākās instances tiesas veiktā kontrole pār parasto tiesu spriedumiem principā attiecas tikai uz kļūdu tiesību jautājumos un nevis kļūdu par faktiem (43).

84.   Šādā situācijā parasto tiesu veikts faktu un pierādījumu novērtējums pilnībā nepaliek ārpus augstākās instances tiesas kontroles tiktāl, ciktāl tās tostarp pārbauda tiesību normu par pierādījumiem ievērošanu (attiecībā uz pierādījumu veidu pieļaujamību vai pierādīšanas pienākuma sadali) un tām ir jāpārbauda juridisko faktu kvalifikācijas precizitāte, proti, jāpārbauda, vai lietas fakti – kā tie atspoguļoti pārsūdzētajā spriedumā – patiešām atbilst tai juridiskajai kategorijai, kurā tiesa, kas lietu izskata pēc būtības, tos ir ietvērusi, tādējādi nosakot, kādam konkrētajam juridiskajam regulējumam fakti ir pakļaujami (44). Katra no šīm darbībām veido daļu no tiesību kļūdu kontroles, vai tā attiektos uz tiesas, kas lietu izskata pēc būtības, pareizi konstatētu faktu nodibināšanu vai arī šādas tiesas izdarītajiem secinājumiem par juridiskajām sekām (secinājumiem, kas turklāt var izrietēt no tāda jēdziena kļūdainas interpretācijas, kas atbilst attiecīgajai juridiskajai kategorijai).

85.   Kopienu tiesībām šāda kotrole nav sveša.

86.   Vispirms, kaut arī procesuālos noteikumus, kas paredzēti, lai valsts tiesībās nodrošinātu to tiesību ievērošanu, ko personām piešķir Kopienu tiesības, lielā mērā regulē atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam, izņemot līdzvērtības un efektivitātes principu ievērošanu, tomēr pastāv vairākas Kopienu tiesību normas pierādījumu jomā. Piemēram, tādas ir normas, kas paredzētas vairākās direktīvās attiecībā uz pierādīšanas pienākumu diskriminācijas jomā (45). Augstākās instances tiesām ir jānodrošina, lai tiesas, kas lietas izskata pēc būtības, ievērotu šos noteikumus.

87.   Turklāt un vēl jo vairāk, pastāv daudzi Kopienu tiesību jēdzieni, ar kuriem kontrolē juridisko faktu kvalifikāciju. Minētais it sevišķi attiecas uz valsts atbalsta jomu.

88.   Kā jau to norādīju iepriekš (ievērojot grozījumus, kas izriet no Regulas Nr. 994/98) (46), valsts atbalsta kontroles sistēmas ieviešana ir gan Komisijas, gan valsts tiesu kompetencē, katrai no kurām ir nošķirti un papildinoši uzdevumi. Tādējādi Komisijai ir pienākums izvērtēt atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu, bet valsts tiesai ir jānodrošina (līdz brīdim, kamēr Komisija ir pieņēmusi galējo lēmumu par attiecīgā atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu), ka persona var baudīt tiesības, ko tā gūst no EK līguma 93. panta 3. punkta noteikumu tiešās iedarbības.

89.   Šajā kontekstā valsts tiesai ir jāveic vairākas darbības, lai kvalificētu juridiskos faktus. Pirmkārt, tai ir jāizvērtē, vai apstrīdētais pasākums ir valsts atbalsts EK līguma 92. panta 1. punkta nozīmē, proti, vai tas tā saņēmējam vai saņēmējiem piešķir labumu no valsts līdzekļiem (47). Turklāt tai ir jānosaka, vai minētais valsts atbalsts ietilpst tajā atbalstu kategorijā, kas ir aizliegti ar EK līguma 92. panta 1. punktu, proti, vai, no vienas puses, tas kropļos konkurenci un, no otras puses, spēs iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm. Ja valsts tiesa secina, ka uz apstrīdēto pasākumu attiecas šajā pantā paredzētais principiālais aizliegums, tai ir jānosaka, vai uz pasākumu attiecas EK līguma 93. panta 3. punktā noteiktā kontroles procedūra, kas atbilstošā gadījumā var novest pie pārbaudes, vai attiecīgais atbalsts ir jauns (kas ir pakļauts šai procedūrai) un nevis pastāvošs atbalsts (kas nav pakļauts šai procedūrai).

90.   Tikai pēc šo kvalifikācijas darbību virknes valsts tiesa var nospriest par apstrīdētā pasākuma likumīgumu un rīkoties atbilstoši tās pienākumiem, ja ir pieļauts EK līguma 93. panta 3. punkta pārkāpums (48).

91.   Visas faktu juridiskās kvalifikācijas darbības tādā jomā kā pamata strīdā apskatāmā ir augstāko instanču tiesu kompetencē.

92.   Ir iespējams, ka, veicot šādu tiesību kļūdas kontroli, pašas augstākās instances tiesas var pieļaut tādu tiesību kļūdu, kas var radīt valsts atbildību, ja pieņem, ka atbilstoši iepriekš minētajā spriedumā lietā Köbler izklāstītajiem principiem tiek pieļauts acīmredzams piemērojamo Kopienu tiesību pārkāpums.

93.   No tā es secinu, ka princips par valsts atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu, kas piedēvējams augstākās instances tiesai, iestājas pret to, ka atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam šādas atbildības iestāšanās vispārīgā veidā tiek izslēgta tikai tāpēc, ka attiecīgais pārkāpums ir saistīts ar faktu un pierādījumu novērtējumu.

94.   Tagad ir jāpārbauda, vai šāds princips iestājas arī pret to, ka saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu valsts atbildības iestāšanās ir ierobežota (kad tā nav izslēgta) tikai ar tiesas pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, vai nopietna pārkāpuma gadījumiem.

C –    Par valsts atbildības par Kopienu tiesību pārkāpumu, kas piedēvējams augstākās instances tiesai, ierobežošanu ar pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, vai nopietna pārkāpuma gadījumiem

95.   Atgādināšu, ka iepriekš minētajā sprieduma lietā Köbler 53. punktā Tiesa ierobežoja valsts atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu, kas izriet no augstākās instances tiesas lēmuma, nosakot, ka tās iestāšanās iespējama “izņēmuma gadījumā, kad [..] tiesa ir acīmredzamā veidā pārkāpusi piemērojamās tiesības” (49).

96.   Šis formulējums atšķiras no formulējuma, ko Tiesa bija izmantojusi iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame gadījumos, kad dalībvalsts darbojas jomā, kurā tai ir piešķirta liela rīcības brīvība. Tiesa nosprieda, ka šādā gadījumā valsts atbildība var iestāties vienīgi gadījumā, kad “dalībvalsts acīmredzami un nopietni neievēro [..] robežas, kas noteiktas tās rīcības brīvībai” (50).

97.   Var jautāt, kāda nozīme ir šāda formulējuma maiņai tiktāl, ciktāl iepriekš minētajā sprieduma lietā Köbler (55. un 56. punkts) Tiesa tomēr in extenso pārņēma visu kritēriju sarakstu, ko tā bija jau noteikusi iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame (56. un 57. punkts), lai pārbaudītu, vai šis nosacījums par attiecīgā pārkāpuma raksturu ir izpildīts. Kā jau to uzsvēru iepriekš, Tiesa to tikai papildināja ar kritēriju par pienākuma iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai neizpildi.

98.   Vai tiešas atsauces neesamībai par attiecīgā pārkāpuma rakstura nopietnību ir kāda saistība ar atteikšanos no nosacījuma – kopš 2000. gada 4. jūlija sprieduma lietā Bergaderm un Goupil/Komisija (51) – par atbildību, kas izriet no pārkāptās tiesību normas pārākuma, ko Tiesa noteica vairākus gadus iepriekš attiecībā uz Kopienas ārpuslīgumisko atbildību? Kaut arī šis nosacījums par Kopienas atbildības iestāšanos iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame netika paplašināts uz dalībvalstu atbildības noteikumiem un kaut arī šajā pašā spriedumā Tiesa atkārtoja prasību par attiecīgā pārkāpuma būtiskumu (kas tāpat tika noteikts valsts atbildības ietvaros), var jautāt, vai Tiesa nebija iecerējusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Köbler izvairīties no tā, ka šī prasība par attiecīgā pārkāpuma būtiskumu tiek interpretēta kā prasība attiecībā uz pārkāptās tiesību normas raksturu tiktāl, ciktāl minētās normas tā saucamais pārākuma vai fundamentālais raksturs varētu pastiprināt attiecīgajam pārkāpumam piešķiramo būtiskuma kvalifikāciju. Jautājums paliek atklāts.

99.   Šādā situācijā, lai arī kāda būtu sniedzamā interpretācija šai jurisprudences terminoloģijas attīstībai, atgādināšu, ka, lai novērtētu, vai nosacījums par valsts atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu, kas piedēvējams augstākās instances tiesai, ir izpildīts, – kā norāda Tiesa –, ir jāņem vērā it īpaši “pārkāptā noteikuma skaidrības un precizitātes mērs, pārkāpuma tīšuma raksturs, tiesību kļūdas atvainojamais vai neatvainojamais raksturs, vajadzības gadījumā – Kopienu iestādes nostāja, kā arī attiecīgās tiesas pienākuma iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai saskaņā ar EKL 234. panta trešo daļu neizpilde” (52). Atgādināšu, ka pēc Tiesas ieskata “jebkurā gadījumā Kopienu tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks, ja attiecīgais nolēmums ir pieņemts, acīmredzami pārkāpjot Tiesas judikatūru attiecīgajā jomā” (53).

100. Lai arī pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, un nopietna pārkāpuma jēdzieniem var būt izteikti atšķirīga nozīme dažādu dalībvalstu atšķirīgajās tiesību sistēmās, var uzskatīt – tālāk attīstot Brasserie du pêcheur un Factortame judikatūru (54) –, ka daži no elementiem, kas var būt saistīti ar šiem jēdzieniem valsts tiesību sistēmas ietvaros, var radīt interesi, ievērojot iepriekš minētā sprieduma lietā Köbler 55. un 56. punktā izklāstītos kritērijus, lai novērtētu, vai augstākās instances tiesa ir acīmredzamā veidā pārkāpusi piemērojamās tiesības.

101. Lai arī valsts atbildība, pamatojoties uz valsts tiesībām, var iestāties pie mazāk stingriem nosacījumiem, nekā tiem, ko Tiesa definējusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Köbler (55), tomēr papildu – un tādēļ vairāk ierobežojoša – nosacījuma izvirzīšana apšaubītu tiesības uz atlīdzinājumu, kas noteiktas Kopienu tiesību sistēmā (56).

102. Tāpat kā Komisija un, neatkāpjoties no savām atrunām attiecībā uz kritērija par pārkāpuma ar nodomu atbilstību, kuru beigās Tiesa pieņēma iepriekš minētajā spriedumā lietā Köbler (kuru es atzīstu) (57), no visas šīs judikatūras attīstības secinu, ka valsts atbildības par Kopienu tiesību pārkāpumu, kas piedēvējams augstākās instances tiesai, iestāšanās nevar tikt pakļauta nosacījumam, kas balstīts uz pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, vai būtiska pārkāpuma jēdzienu acīmredzamu piemērojamo tiesību neievērošanas gadījumā (iepriekš minētā sprieduma lietā Köbler 55. un 56. punkta nozīmē) (58).

103. Tādējādi uz iedzējtiesas spēkā uzturēto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka, ja princips par valsts atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu, kas piedēvējams augstākās instances tiesai, iestājas pret to, ka šī atbildība saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu vispārēji tiek izslēgta tikai tāpēc, ka attiecīgais pārkāpums ir saistīts ar tiesību normu interpretāciju vai arī faktu un pierādījumu novērtējumu, šis pats princips turpretim neiestājas pret to, ka minētās atbildības iestāšanās tiek pakārtota pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, vai būtiska pārkāpuma esamībai attiecīgās augstākās instances tiesas darbībā acīmredzamu piemērojamo tiesību neievērošanas gadījumā.

VI – Secinājumi

104. Ievērojot visus šos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Tribunale di Genova (Itālija) spēkā uzturēto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Ja princips par valsts atbildību par Kopienu tiesību pārkāpumu, kas piedēvējams augstākās instances tiesai, iestājas pret to, ka šī atbildība saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu vispārēji tiek izslēgta tikai tāpēc, ka attiecīgais pārkāpums ir saistīts ar tiesību normu interpretāciju vai arī faktu un pierādījumu novērtējumu, šis pats princips turpretim neiestājas pret to, ka minētās atbildības iestāšanās tiek pakārtota pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, vai būtiska pārkāpuma esamībai attiecīgās augstākās instances tiesas darbībā acīmredzamu piemērojamo tiesību neievērošanas gadījumā.

---

1 – Oriģinālvaloda – franču.

---

2 – C‑224/01, Krājums, I‑10239. lpp.

---

3 – Precīzāk, EK līguma 92. panta 3. punkta a) apakšpunkts paredz “atbalstu, kas veicina ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs”, kā arī šī paša līguma 92. panta 3. punkta c) apakšpunkts paredz “atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm”.

---

4 – Es neņemu vērā izmaiņas Komisijas un valstu tiesu attiecīgajos pienākumos, kas izriet no Padomes 1998. gada 7. maija Regulas (EK) Nr. 994/98 par to, kā piemērot Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 92. un 93. pantu attiecībā uz dažu kategoriju valsts horizontālo atbalstu (OV L 142, 1. lpp.), tā kā šī regula stājās spēkā pēc strīda faktu pamata lietā iestāšanās brīža.

---

5 – Šādu EK līguma procesuālo noteikumu kopsavilkumu valsts atbalsta jomā neskar Padomes 1999. gada 22. marta Regula (EK) 659/1999 par noteikumiem, kā piemērot EK līguma 93. pantu (OV L 83, 1. lpp.), kas stājās spēkā pēc strīda faktu pamata lietā iestāšanās brīža un kas lielā mērā tikai pārņem šai jomā pastāvējušo Tiesas judikatūru.

---

6 – Skat. it īpaši 1964. gada 15. jūlija spriedumu lietā 6/64 Costa (Recueil, 1141. lpp.), 1973. gada 19. jūnija spriedumu lietā 77/72 Capolongo (Recueil, 611. lpp., 6. punkts), 1973. gada 11. decembra spriedumu lietā 120/73 Lorenz (Recueil, 1471. lpp., 8. punkts), 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā C‑354/90 Fédération nationale du commerce extérieur des produits alimentaires un Syndicat national des négociants et transformateurs de saumon (Recueil, I‑5505. lpp.; turpmāk tekstā – “Saumon spriedums”; 11. punkts) un 1996. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑39/94 SFEI  u.c. (Recueil, I‑3547. lpp., 39. punkts).

---

7 – Skat. it īpaši 1989. gada 11. aprīļa spriedumu lietā 66/86 Ahmed Saeed Flugreisen un Silver Line Reisebüro (Recueil, 803. lpp., 32. punkts).

---

8 – Attiecībā uz noteikumiem valsts atbalsta jomā skat. it īpaši 1978. gada 12. oktobra spriedumu lietā 156/77 Komisija/Beļģija (Recueil, 1881. lpp., 10. un 11. punkts). Attiecībā uz EKL 86. pantu par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu skat. it īpaši 1986. gada 30. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no 209/84 līdz 213/84 Asjes u.c. (Recueil, 1425. lpp., 39., 42. un 45. punkts).

---

9 – 1988. gada 15. aprīļa GURI Nr. 88, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētie valsts noteikumi”.

---

10 – Atbilstošās normas bija ietvertas Civilprocesa kodeksa 55., 56. un 74. pantā. No tā izrietēja, ka valsts atbildība sakarā ar tiesas darbību bija iespējama vienīgi pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, krāpšanas vai kukuļņemšanas gadījumos.

---

11 – Atbilstoši apstrīdēto noteikumu 1. pantam tie ir piemērojami “visiem vispārējo, administratīvo, finanšu, militāro un speciālo tiesu locekļiem, kas veic tiesas darbības, neatkarīgi no to funkciju rakstura, kā arī citām personām, kas piedalās tiesas funkciju izpildē”.

---

12 – Skat. Itālijas Konstitucionālās tiesas 1989. gada 19. jūnija lēmuma Nr. 18 10. punktu (Giustizia civile, 1989, I, 769. lpp.).

---

13 – Skat. apstrīdēto valsts noteikumu 4. panta 1. punktu.

---

14 – Skat. apstrīdēto valsts noteikumu 5. panta 4. punktu.

---

15 – 13/83, Recueil, 1513. lpp.

---

16 – Tas ir Komisijas 2001. gada 21. jūnija Lēmums 2001/851/EK par valsts atbalstu, ko Itālija sniegusi jūras uzņēmumam Tirrenia di Navigazione (OV L 318, 9. lpp.). Precizēšu, ka ar šo lēmumu Komisija šim uzņēmumam sniegto atbalstu laikposmā no 1990. gada 1. janvāra līdz 2000. gada 31. decembrim kā sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju pasludināja par saderīgu ar kopējo tirgu un atļāva – ievērojot konkrētus nosacījumus – atbalsta sniegšanu laikposmā no 2001. gada 1. janvāra līdz 2004. gada 31. decembrim. Šis atbalsts, kas tika kvalificēts kā jauns atbalsts, tika uzskatīts par tādu, kas attiecas uz EKL 86. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu, izņemot atbalstus, kas paredzēti 87. panta 2. un 3. punktā.

---

17 – C‑6/90 un C‑9/90, Recueil, I‑5357. lpp.

---

18 – C‑46/93 un C‑48/93, Recueil, I‑1029. lpp.

---

19 – Turklāt, kā es to jau uzsvēru savos secinājumos iepriekš minētajā lietā Köbler (38. punkts), ja, nepastāvot iespējai celt prasību pret augstākās instances tiesas spriedumu, prasība par valsts atbildību ir vienīgais tiesību aizsardzības līdzeklis, kas atļauj inultima ratio garantēt, ka tiek atjaunotas pārkāptās tiesības, un, visbeidzot, atbilstošā līmenī nodrošināt efektīvu tiesas aizsardzību tām tiesībām, kuras personām piešķir Kopienu tiesības, tas tomēr nav tāpat parasto tiesu pieņemto spriedumu gadījumā, jo par tiem var iesniegt apelācijas sūdzības.

---

20 – Skat. lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu franču valodas versijas 7. un 9. lpp.

---

21 – Ibidem, 7. lpp.

---

22 – Skat. it īpaši 1986. gada 13. marta spriedumu lietā 296/84 Sinatra (Recueil, 1047. lpp., 11. punkts) un 1996. gada 26. septembra spriedumu lietā C‑341/94 Allain (Recueil, I‑4631. lpp., 11. punkts).

---

23 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Köbler, 36. punkts.

---

24 – Ibidem, 37.–43. punkts.

---

25 – Ibidem, 53. punkts.

---

26 – Šajā sakarā atgādināšu – kā jau to norādīju 18. punktā, ka apstrīdēto noteikumu 2. panta 2. punktā paredzētā valsts atbildības izslēgšana (kas ir piemērojama šajā specifiskajā hipotētiskajā gadījumā), šķiet, tika paredzēta, lai nodrošinātu tiesas neatkarību, kas ir konstitucionālas vērtības princips.

---

27 – Tiesa šo prejudiciālā jautājuma uzdošanas pienākuma mērķi precizēja 1982. gada 6. oktobra spriedumā lietā 283/81 Cilfit (Recueil, 3415. lpp, 7. punkts).

---

28 – Es vēlāk izvērtēšu šī valsts atbildības nosacījuma nozīmi, kas ir precizēta iepriekš minētā sprieduma lietā Köbler 54.–56. punktā.

---

29 – Apvienotās lietas no C‑397/01 līdz C‑403/01, Recueil, I‑8835. lpp., 110.–115. punkts.

---

30 – C‑129/00, Recueil, I‑14637. lpp.

---

31 – Skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Itālija 31. punktu.

---

32 – Ibidem, 34. un 35. punkts.

---

33 – Skat. it īpaši 1999. gada 9. februāra spriedumu lietā C‑343/96 Dilexport (Recueil, I‑579. lpp., 52. un 54. punkts) tieši par attiecīgo valsts tiesisko regulējumu, kā arī 1983. gada 9. novembra spriedumu lietā 199/82 San Giorgio (Recueil, 3595. lpp., 14. punkts) un 1988. gada 24. marta spriedumu lietā 104/86 Komisija/Itālija (Recueil, 1799. lpp., 7. un 11. punkts) attiecībā uz iepriekš spēkā esošo valsts tiesisko regulējumu, kas beigās tika atcelts un kas tieši paredzēja tās pašas pierādījumu prasības kā tās, kuras piemēroja konkrētās tiesas un administrācija vēlāk spēkā esošā attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma interpretācijas un piemērošanas kontekstā.

---

34 – Skat. šai ziņā iepriekš minēto 2003. gada 9. decembra spriedumu lietā Komisija/Itālija, 33. punkts.

---

35 – Vēlos piezīmēt, ka Corte suprema di cassazione, šķiet, ir atkāpusies no šīs prakses pēc Tiesas sprieduma pieņemšanas šajā lietā. Skat. šai ziņā 2004. gada 14. jūlija spriedumu lietā Nr. 13054 Soc. Sief u.c./Ministero dell’Economia e delle Finanze u.c. (Foro italiano 2004, I, 2700. lpp.).

---

36 – Attiecībā uz šo judikatūras attīstību skat. manu secinājumu iepriekš minētajā lietā Köbler 131.–137. punktu.

---

37 – Manuprāt, tāds ir kritērijs attiecībā uz nodoma esamību pārkāpuma izdarīšanā, kā arī attiecībā uz Kopienas iestāžu nostāju (izņemot īpašajās konkurences un valsts atbalsta jomās, kurās šis kritērijs var būt atbilstošs). Šai sakarā skat. manu secinājumu iepriekš minētajā lietā Köbler 154.–156. punktu.

---

38 – Šai ziņā skat. manu secinājumu iepriekš minētajā lietā Köbler 139. punktu.

---

39 – Skat. sprieduma 16.–20. punktu.

---

40 – Uzskatu, ka šo analīzi neapgāž iepriekš minētajā spriedumā lietā Köbler (120.–124. punkts) apstiprinātā analīze attiecībā uz noteiktu Kopienu tiesību normu, ko Tiesa uzskatīja par neskaidrām vai neprecīzām, pārkāpumu. Kā norāda Tiesa, ievērojot tiesu iestāžu sadarbības garu, kas ir pamatā prejudiciālā nolēmuma mehānismam, prejudiciālā nolēmuma atsaukšana var šķist mazāk nopietns pārkāpums nekā prejudiciālā jautājuma neuzdošana vispār, kā rezultātā attiecīgā tiesību kļūda (no kuras visdrīzāk varēja izbēgt, ja uzdotais jautājums tiktu uzturēts) būtu vairāk atvainojama, nekā ja prejudiciālais jautājums vispār netiktu uzdots. Tomēr, raugoties no strikta juridiskā un tiesību teorijas viedokļa, var šaubīties par šādas izšķiršanas piemērotību, jo – kā tas bija attiecīgajā lietā – attiecīgā augstākās instances tiesa atsauca savu prejudiciālo jautājumu, tā kā bija kļūdaini sapratusi Tiesas tai nosūtīto spriedumu pēc tam, kad Tiesa bija saņēmusi minēto prejudiciālo jautājumu, lai gan uzmanīga iepazīšanās ar šo spriedumu (kas bija viennozīmīgs) būtu ļāvusi izvairīties no šādas kļūdas sprieduma nozīmes izpratnē (kā arī, bez šaubām, no kļūdas secinājumu izdarīšanā par sekām attiecībā uz strīda risinājumu). Šādā situācijā šī Tiesas analīze, kura sliecas mazināt nozīmi kritērijam par pienākuma uzdot prejudiciālo jautājumu neievērošanu, šķiet lielā mērā balstīta uz apsvērumiem, kas ir raksturīgi tieši attiecīgās lietas īpašajiem apstākļiem, kā rezultātā ir pieļaujami uzskatīt, ka šī analīze netiks attiecināta arī uz plašāku situāciju loku.

---

41 – Kā jau to norādīju savu secinājumu iepriekš minētajā lietā Köbler 141. punktā, Tiesas spriedumi un it īpaši tās prejudiciālie nolēmumi ir obligāti saistoši valsts tiesām attiecībā uz Kopienu tiesību normu interpretāciju, kā rezultātā, ja šīs valsts tiesas vēlas atkāpties no Tiesas judikatūras, vienīgais tām pieejamais risinājums ir uzdot Tiesai prejudiciālo jautājumu un iesniegt jaunus apsvērumus, kas varētu likt Tiesai atbildēt atšķirīgi uz jau iepriekš atbildētu jautājumu.

---

42 – Var iedomāties gadījumu, kad persona drīzāk dotu priekšroku pamatot savu prasību par valsts atbildību ar apgalvojumu par pienākuma iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai neizpildi nekā ar apgalvojumu par Kopienu tiesību normas pārkāpumu, kuras interpretācija dotu pamatu minētajam lūgumam prejudiciālā nolēmuma saņemšanai, tā kā būtu vienkāršāk pierādīt, ka pastāv acīmredzama pienākuma iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai neizpilde nekā acīmredzams attiecīgo materiālo tiesību normu pārkāpums.

---

43 – Skat. it īpaši šai ziņā par Francijas sistēmu: Boré, J. un Boré, L. La cassation en matiere civile, Dalloz, troisième édition, 2003, 223. un 262.–278. lpp.; salīdzinošo tiesību apskatu par Francijas un Vācijas sistēmām: Ferrand, F. Cassation française et Révision allemande, PUF, 1993, 42. un 161. lpp.; par Itālijas sistēmu: Di Federico, G. Manuale di ordinamento guidiziario, CEDAM, 2004, 83.–85. lpp. Par salīdzinošo sistēmu skat.: Wathelet, M. un Van Raepenbusch, S. “Le contrôle sur pourvoi de la Cour de justice des Communautés européennes, dix ans après la création du Tribunal de première instance”, Mélanges en l’honneur de M. Schockweiler, 1999, 605.–633. lpp.

---

44 – Skat. it īpaši par Francijas sistēmu: Boré, J. un Boré, L., op. cit., 274. un 275. lpp., kā arī 279.–294. lpp.; par Francijas un Vācijas sistēmu skat.: Ferrand, F., op. cit., 135. un 163. lpp.; par Itālijas sistēmu skat.: Ascarelli, T. “Le fait et le droit devant la Cour de cassation italienne”, Le Fait et le droit, Études de logique juridique, Bruylant, Bruxelles, 1961, 113. un turpmākās lpp., kā arī Mazzarella, F. Analisi del guidizio civile di cassazione, CEDAM, troisième édition, 2003, 86. lpp.

---

45 – Skat. Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, 8. pantu (OV L 180, 22. lpp.), kā arī Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 10. pantu (OV L 303, 16. lpp.), ar ko tālāk attīsta Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/80/EK par pierādīšanas pienākumu diskriminācijas gadījumos, kas pamatojas uz dzimumu (OV 1998, L 14, 6. lpp.).

---

46 – Skat. šo secinājumu 10.–12. punktu, kā arī atbilstošās zemsvītras piezīmes.

---

47 – Valsts tiesai šāda kvalifikācija var izrādīties grūts uzdevums, it īpaši gadījumā, kas attiecas uz valsts piešķirtām subsīdijām, lai uzņēmumam kompensētu valsts pakalpojumu sniegšanas pienākuma izmaksas, ņemot vērā Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00 Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (Recueil, I‑7747. lpp., 83.–94. punkts) piešķirto piemērojamību kritērijam par labumu, kas piešķirts šāda pasākuma saņēmējam. Šādā situācijā es atgādināšu, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā SFEI u.c. (50. punkts) Tiesa uzsvēra, ka, “ja valsts tiesai rodas šaubas par attiecīgo pasākumu kvalifikāciju par valsts atbalstu, tā šajā jautājumā var vērsties pēc skaidrojuma Komisijā”, precizējot, ka “savā 1995. gada 23. novembra paziņojumā par sadarbību starp Komisiju un valsts tiesām valsts atbalsta jomā [..] Komisija tieši aicina valsts tiesas ar to sazināties, ja tām rodas grūtības [EK] līguma 93. panta 3. punkta piemērošanā, un paskaidroja, kāda veida informāciju tā var sniegt”. Šai ziņā Tiesa papildina, ka “turklāt valsts tiesa var vai arī tai ir pienākums atbilstoši [EK] līguma 177. panta otrajai un trešajai daļai uzdot prejudiciālu jautājumu Tiesai par [EK] līguma 92. panta interpretāciju” (51. punkts).

---

48 – Lai izprastu šādu secinājumu, skat. manu pirmo secinājumu iepriekš minētajā lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg 125. punktu. Šajā sakarā es uzsveru, ka nepieciešamību valsts tiesai pieņemt nolēmumu par apstrīdētā pasākuma likumību neietekmē Komisijas galējais lēmums, ar kuru tā atzīst pasākumu par saderīgu ar kopējo tirgu. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ar šādu Komisijas lēmumu netiek a posteriori noregulēta nepaziņota atbalsta pasākuma īstenošana, pārkāpjot EK līguma 93. panta 3. punktu. Skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Saumon (16. un 17. punkts), kā arī 2003. gada 21. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑261/01 un C‑262/01 Van Calster u.c. (Recueil, I‑12249. lpp., 62. un 63. punkts) un 2005. gada 21. jūlija spriedumu lietā C‑71/04 Xunta de Galicia (Krājums, I‑7419. lpp., 31. punkts).

---

49 – Mans izcēlums.

---

50 – 55. punkts, mans izcēlums.

---

51 – C‑352/98 P, Recueil, I‑5291. lpp. (skat. 13. punktu, kā arī 39.–47. punktu).

---

52 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Köbler, 55. punkts.

---

53 – Ibidem, 56. punkts.

---

54 – Skat. iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame 78. punktu attiecībā uz iespēju pakārtot valsts atbildības iestāšanos pārkāpuma esamībai. Nav iespējams šo pārkāpuma jēdzienu nesatuvināt ar pārkāpuma, kas izdarīts ar nodomu, jēdzienu (tīša pārkāpuma vai pārkāpuma ar tiešu nolūku nozīmē) vai nopietna pārkāpuma jēdzienu (netīša pārkāpuma nozīmē).

---

55 – Skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Köbler 57. punktu, kas atbilst iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame 66. punktam.

---

56 – Idem.

---

57 – Skat. manas atrunas, kuras izteiktas iepriekš minētās lietas Köbler secinājumu 156. punktā. Kaut arī es pastāvu uz šīm atrunām, patlaban neierosinu šai jautājumā atkāpties no judikatūras.

---

58 – Skat. līdzīgus apsvērumus iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame 79. punktā.