This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62003CC0150
Opinion of Mr Advocate General Ruiz-Jarabo Colomer delivered on 11 March 2004. # Chantal Hectors v European Parliament. # Appeal - Officials - Temporary staff in the European Parliament's political groups - Recruitment - Rejection of candidature - Grounds - Requirement of a statement of specific reasons. # Case C-150/03 P.
Ģenerāladvokāta Ruiz-Jarabo Colomer secinājumi, sniegti 2004. gada 11.martā.
Chantal Hectors pret Eiropas Parlamentu.
Apelācija - Ierēdņi - Pagaidu darbinieki Eiropas Parlamenta politiskajās grupās - Pieņemšana darbā - Kandidatūras noraidīšana - Pamatojums - Prasība sniegt īpašu pamatojumu.
Lieta C-150/03 P.
Ģenerāladvokāta Ruiz-Jarabo Colomer secinājumi, sniegti 2004. gada 11.martā.
Chantal Hectors pret Eiropas Parlamentu.
Apelācija - Ierēdņi - Pagaidu darbinieki Eiropas Parlamenta politiskajās grupās - Pieņemšana darbā - Kandidatūras noraidīšana - Pamatojums - Prasība sniegt īpašu pamatojumu.
Lieta C-150/03 P.
Judikatūras Krājums 2004 I-08691
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2004:146
ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA-HARABO KOLOMERA SECINĀJUMI,
sniegti 2004. gada 11. martā. (1)
Lieta C‑150/03 P
Chantal Hectors
pret
Eiropas Parlamentu
Apelācija – Civildienests – Pagaidu darbinieki – Eiropas Parlaments – Parlamenta politiskās grupas – Pieņemšana darbā ‑ Paziņojuma noteikumos neparedzēta individuāla intervija – Ad hoc komiteja – Pieteikto kandidātu saraksts – Saraksta pēdējā kandidāta pieņemšana darbā – Pirmajā vietā esoša kandidāta sūdzība – Noraidīšana – Pamatojuma trūkums
1. Ektora [Hectors], kandidāte uz pagaidu darbinieka, kura dzimtā valoda ir holandiešu valoda, amatu “Eiropas Tautas partijas un Eiropas demokrātu” politiskajā grupā (turpmāk tekstā – “PPE‑DE”), pārsūdz Pirmās instances tiesas piektās palātas 2003. gada 23. janvārī pasludināto spriedumu (2).
2. Šī apelācija dod Tiesai iespēju precizēt Eiropas Savienības pārvaldes iestādēm piešķirtās diskrecionārās varas apjomu attiecībā uz pagaidu darbinieku pieņemšanu darbā.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumi
3. Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (3) (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 25. panta otrajā daļā noteikts, ka ar lēmumiem, kas saskaņā ar tiem pieņemti attiecībā uz konkrētu personu, nekavējoties rakstveidā iepazīstina ieinteresēto personu un, ja tie viņai ir nelabvēlīgi, pienācīgi ir jānorāda to pamatojums.
B – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība
4. Saskaņā ar Eiropas Kopienu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (4) (turpmāk tekstā – “Nodarbināšanas kārtība”) 2. panta c) apakšpunktu, personas, kuras pieņem darbā Eiropas Parlamenta politiskā grupa un kuras nav ievēlētas no Kopienu ierēdņu vidus, uzskata par pagaidu darbiniekiem. Viņu tiesību un pienākumu regulējumam 11. pantā ir norāde uz Civildienesta noteikumu 11. ‑ 26. pantu.
C – Eiropas Parlamenta 1989. gada 15. marta noteikumi
5. Eiropas Parlamenta Prezidija Iekšējo noteikumu par ierēdņu un pārējo darbinieku pieņemšanu darbā un pakāpes vai dienesta maiņu (5) (turpmāk tekstā – “Iekšējie noteikumi”) 8. pantā paredzēts, ka pagaidu darbinieki politiskajās grupās tiek pieņemti darbā, pamatojoties uz ad hoc komitejas ieteikumu, kuru izveido iestāde, kas ir pilnvarota slēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “līgumslēdzēja iestāde”), un vienu no kuras locekļiem ieceļ Personāla komiteja.
6. Sekojoši 9. pantā tiek noteikts, ka ir jāizsludina paziņojums; tiek vispārīgi izklāstīta kārtība, norādot, ka pēc iepazīšanās ar katra kandidāta lietu, pamatojoties uz kritērijiem, kas noteikti, lai definētu aizpildāmo amatu, minētā institūcija līgumslēdzējai iestādei iesniedz paziņojumā noteiktajiem nosacījumiem atbilstošo kandidātu sarakstu.
D – PPE‑DE personāla darbā pieņemšanas kārtība
7. PPE‑DE politiskā grupa ir izstrādājusi darbinieku darbā pieņemšanas kārtību; saskaņā ar piekto noteikumu, procesu vada atlases komisija, kas sagatavo rakstiskus un mutiskus pārbaudījumus, nosakot zemāko sekmīgo novērtējumu, rezerves sarakstā iekļauto kandidātu skaitu, kā arī šā saraksta derīguma termiņu.
8. Saskaņā ar sesto noteikumu, šī komisija nosūta grupas prezidijam to amata kandidātu sarakstu, kuri ir izturējuši konkursu, kā arī katra no viņiem saņemto punktu skaitu. Gadījumos, kad aizpildāma viena vakance, prezidijs izvēlas vienu no trim pirmajiem sarakstā esošajiem kandidātiem.
II – Apelācijas priekšvēsture
A – Prāvas fakti
9. Ciktāl tas skar šo apelāciju, pārsūdzētajā spriedumā (5. ‑ 21. punktā) izklāstīti šādi fakti:
– PPE‑DE grupa publicēja sludinājumu par darba piedāvājumu pagaidu darbinieka statusā holandiešu valodas administratora amatā, kura pienākumos ietilpst pašas grupas darbības koncepcijas izstrāde un izpēte.
– Paziņojumā tika izvirzītas šādas prasības: 1) universitātes izglītība, ko apliecina diploms, vai līdzvērtīga profesionālā pieredze; 2) ļoti labas zināšanas par Eiropas Savienības institūciju struktūru un to darbību; 3) spēja, pamatojoties uz vispārīgām vadlīnijām, veikt koncepcijas, analīzes un sintēzes darbus; 4) politiskās grupas programmas mērķu un darbības, kā arī Kopienu politikas pārzināšana, par priekšrocību uzskatot zināšanas un profesionālo pieredzi saistībā ar lauksaimniecības politiku; 5) holandiešu valodas prasme un labas vācu, franču vai angļu valodas zināšanas, ņemot vērā citu Kopienu valodu zināšanas.
– Ektora pieteica savu kandidatūru 2000. gada 21. jūnija vēstulē, piedalīdamās rakstiskajos un mutiskajos pārbaudījumos, kas tika organizēti, attiecīgi, tā paša gada 9. un 19. oktobrī.
– Pēc šiem pārbaudījumiem ad hoc komiteja amatam ieteica Ektoru (83,50 punkti), L. kundzi (73,50 punkti) un B. kungu (65,25 punkti).
– Atlasītie kandidāti tika uzaicināti uz individuālu interviju ar četriem politiskās grupas Nīderlandes delegācijas locekļiem; tikšanās notika 2000. gada 7. novembrī.
– Pēc tam, kad 2000. gada 20. novembrī Ektorai tika paziņots par viņas iekļaušanu piemēroto kandidātu sarakstā, nesaņemdama ziņas par turpmāko procesa gaitu, 2001. gada 16. janvārī viņa lūdza sniegt vajadzīgo informāciju.
– Atbilde uz viņas lūgumu tika sniegta 2001. gada 31. janvāra vēstulē, ar kuru komisijas priekšsēdētājs viņai darīja zināmu, ka komisija ir izvēlējusies B. kungu, piebilstot:
“9. un 19. oktobra mutiskajos un rakstiskajos pārbaudījumos Jūs esat saņēmusi 83,5 punktus (no 100). Tādējādi Jūs esat saraksta pirmajā vietā.
Kā tas ir pieņemts, komisija nosūtīja [politiskās] grupas prezidijam trīs augstākās vietas ieguvušo kandidātu vārdus, un prezidijs nolēma, kā norādīts iepriekš.
Lai paskaidrotu, es citēju šādu normu:
Atbilstoši [Iekšējo noteikumu] 9. pantam, izvēloties kandidātu attiecīgajam amatam, visus lēmumus pieņem "Eiropas Tautas partijas un Eiropas demokrātu" grupas iestāde, kas ir pilnvarota slēgt darba līgumus ar pagaidu darbiniekiem.”
– 2001. gada 11. aprīlī Ektora iesniedza sūdzību par B. kunga iecelšanu amatā un viņas kandidatūras noraidīšanu, kuru PPE‑DE grupas priekšsēdētājs noraidīja 2001. gada 28. maija vēstulē, norādot:
“[..] Civildienesta noteikumu (6) 30. pants [..] nosaka, ka katram konkursam iecēlējinstitūcija izveido komisiju. Komisija izveido piemēroto kandidātu sarakstu, un iecēlējinstitūcija no šī saraksta izvēlas vienu vai vairākus kandidātus, kurus tā ieceļ vakantajos amatos. Tādējādi [..] amata kandidātu secība nav saistoša.
Šajos apstākļos Jūsu sūdzība ir noraidāma.”
B – Pirmajā instancē izvirzītie prasījumi un pamati
10. 2001. gada 6. augustā Ektora cēla prasību Pirmās instances tiesā, lūdzot ne vien piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, bet arī atcelt B. kunga iecelšanu amatā, atcelt lēmumu par viņas kandidatūras noraidīšanu un 2001. gada 28. maija lēmumu, kā arī atzīt viņas tiesības saņemt atlīdzību viena eiro apmērā par viņai nodarītajiem zaudējumiem un kaitējumu.
11. Iepriekš minēto prasījumu pamatošanai viņa izvirzīja divus procesuālus pamatus un trīs pamatus pēc būtības. Pirmajos tika norādīts uz apstrīdēto aktu pamatojuma izklāsta trūkumu un neatbilstošu atlases kārtības norisi, rīkojot darbā pieņemšanas noteikumos neparedzētas personiskas tikšanās ar kandidātiem. No pamatiem pēc būtības šīs apelācijas mērķiem būtu jāiztirzā divi: apgalvojums par Nodarbināšanas kārtības 12. panta pārkāpumu, neievērojot dienesta intereses, un apgalvojums par vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm principa neievērošanu.
12. Eiropas Parlaments neatzina prasību, kas pārsūdzētajā spriedumā tika pilnībā noraidīta.
C – Pārsūdzētā sprieduma pamatojums
1. Par pamatojuma trūkumu (35. ‑ 46. punkts)
13. Atsaucoties uz Eiropas Parlamenta grupas priekšsēdētāja izvēles brīvību pagaidu darbinieku nodarbināšanā, Pirmās instances tiesa par pietiekamu pamatojumu atzīst norādi uz darbā pieņemšanas kārtībai izvirzīto tiesisko nosacījumu izpildi, un šī prasība ir izpildīta līdz ar Ektorai 2001. gada 31. janvāra un 28. maija vēstulēs sniegtajām atbildēm.
2. Par Civildienesta noteikumu 29. un 30. panta, paziņojuma noteikumu un tiesību teorijas principa, ka pārvaldes iestāde nedrīkst rīkoties pretrunā saviem aktiem, pārkāpumiem (93. ‑ 108. punkts)
14. Spriedumu pieņēmusī palāta uzskata, ka noteikumi, kas regulē ierēdņu stāšanos amatā, nav piemērojami pagaidu darbinieka pieņemšanai darbā, kuru regulē Nodarbināšanas kārtība un šīs prāvas gadījumā – Iekšējie noteikumi. Līgumslēdzējai iestādei ir piešķirtas plašas pilnvaras rīkot pārbaudījumus un attiecīgi rīkot individuālas intervijas, pat ja tas nav īpaši atrunāts.
3. Par Nodarbināšanas kārtības 12. panta pārkāpumu (65. – 78. punkts)
15. Spriedumā tiek paskaidrots, ka, izvēlēdamās B. kungu, vadība nav pārkāpusi savas plašās vērtēšanas brīvības robežas, jo no curriculum vitae izriet, ka izvēlētajai personai ir paziņojumā pieprasītā pieredze, turklāt kopējās lauksaimniecības politikas jomā tai ir plašāka profesionālā pieredze nekā prasītājai.
4. Par vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu (117. – 128. punkts)
16. Saskaņā ar Pirmās instances tiesas viedokli, fakts, ka pārbaudījumu laikā Ektora bija grūtniecības sestajā mēnesī, par ko bija informēti viņu intervējošie Nīderlandes delegācijas locekļi, neļauj prezumēt, ka ir notikusi diskriminācija, un tādējādi Eiropas Parlamentam nebija pienākuma pierādīt, ka tas ievērojis vienlīdzīgas attieksmes principu. Jebkurā gadījumā, izvēlēdamās B. kungu, par konkursa iznākumu atbildīgā institūcija nav nedz pieļāvusi kļūdu vērtējumā, nedz pārkāpusi aizliegumu nodarbinātības jautājumos nepamatoti piemērot nevienlīdzīgu attieksmi atkarībā no dzimuma.
III – Apelācija
17. Apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza četrus pamatus.
18. Pirmajā pamatā viņa pirmajā instancē lietu izskatījušajiem tiesnešiem pārmet to, ka netika izlabota neatbilstoša interviju rīkošana starp kandidātiem un politiskās grupas Nīderlandes delegācijas locekļiem. Līgumslēdzēja iestāde neesot ievērojusi savus pieņemtos noteikumus, pārkāpjot tiesiskuma, tiesiskās drošības un samērīguma principus.
19. Otrais apelācijas sūdzības pamats balstās uz vispārējo principu par pamatojuma izklāstu, kuru Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi, atzīdama, ka apstrīdētie akti ir attaisnojami ar vienkāršu atsauci uz piemērojamo procesuālo kārtību. Ektora uzskata, ka, izlemjot neņemt vērā atlases komisijas sastādītajā sarakstā esošo secību, līgumslēdzējai iestādei lēmums esot bijis īpaši jāpamato. Turklāt savstarpējas uzticības attiecības starp pagaidu darbinieku un viņu darbā pieņemošās nacionālās politiskās grupas locekļiem neskar lēmuma pamatošanas pienākumu, jo pretējā gadījumā procedūra labākā kandidāta izvēlei būtu lieka. Patiesi, ja šīs uzticības attiecības būtu noteicošais atlases faktors, atlases procedūras nebūtu jārīko.
20. Citā apelācijas pamatā – trešajā – ir atsauce uz Nodarbināšanas kārtības 12. pantu un dienesta interešu jēdzienu, kurus pārkāpjot pārsūdzētais spriedums, jo, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, B. kungs nebija piemērotākais kandidāts, ja salīdzina abu pieredzi. Minētā norma nosaka pienākumu pieņemt darbā kandidātu ar augstāko kvalifikāciju, un tādēļ izvēlētās personas lietpratībai jābūt nevis “pietiekamai”, bet gan “labākajai”.
21. Nobeigumā Ektora pārmet, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi juridisku kļūdu vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanā, jo tas, ka viņa bija grūtniecības stāvoklī, savienojumā ar to, ka darbā tika pieņemts vienīgais iepriekšējās atlases kandidātu starpā esošais vīrietis, kurš turklāt sarakstā ieņēma pēdējo vietu ar novērtējumu, kas par gandrīz divdesmit punktiem atpalika no pirmā kandidāta novērtējuma, liecina par apgalvoto nevienlīdzīgo attieksmi. Tā kā esot pierādīts Nodarbināšanas kārtības 12. panta un dienesta interešu pārkāpums, kā arī kļūda vērtējumā, izvēloties B. kunga kandidatūru, ar pārsūdzēto spriedumu esot pārkāpts minētais princips, jo Eiropas Parlamentam netika uzlikts pienākums pierādīt, ka tā lēmums nav balstīts uz diskriminējošiem apsvērumiem.
IV – Apelācijas sūdzības analīze
A – Pirmie divi pamati
22. Ektoras apelācijā ir divu veidu sūdzības. Kopā ar procesuāla rakstura pamatiem (pirmo un otro) pārējie (pēdējie divi) skar apstrīdētā administratīvā lēmuma saturu. Vispirms būtu jāiztirzā pirmie, jo, atbalstot kādu no tiem, nebūtu vajadzības izskatīt pārējos, jo tos varētu izskatīt vienīgi pakārtoti.
23. Ektoras apelācijas sūdzības pirmā daļa ir patiesi interesanta, jo tajā izvirzīts jautājums par vadības lēmumu pieņemšanas pilnvaru apjomu attiecībā uz pagaidu darbinieku pieņemšanu darbā. Sistēmas būtības izpratnei būtu noderīgi pārzināt šo Kopienu darbinieku raksturīgās pazīmes.
1. Dažas ievada piezīmes par pagaidu darbiniekiem un viņu pieņemšanu darbā
24. No EKL 283. panta (bijušā EK līguma 212. panta (7)) izriet, ka Kopienu personālā ietilpst ierēdņi un darbinieki, neskarot iestāžu rīcībā esošās iespējas izmantot cita veida darba attiecības īslaicīgām vajadzībām (8).
25. Darbinieku kategorijā ietilpst četras grupas: pagaidu darbinieki, palīgdarbinieki, vietējie darbinieki un īpašie padomdevēji (Nodarbināšanas kārtības 1. pants) (9). Doktrīnā ir atzīts (10), ka nevienai vadībai nav iespējams pildīt savas funkcijas vienīgi ar pastāvīgā personāla palīdzību sakarā ar neizbēgamiem darba apjoma pieaugumiem noteiktos apstākļos vai atsevišķos gadījumos esošo vajadzību piesaistīt personas ar īpašu kvalifikāciju un prasmēm, kādas parasti trūkst vispārējam civildienestam.
26. Gadu gaitā darbinieki ir kļuvuši krietni vien nozīmīgāki: līdzīgi ierēdņiem viņi jau var ieņemt pastāvīgus amatus (11) un pilda tamlīdzīgus pienākumus, iesaistīdamies Kopienu pamatdarbībās tādējādi, ka vienus no otriem nodalošā robeža nav skaidra (12). Tomēr nemainīga paliek viena robeža, kuru pirmie nevar pārkāpt: darba attiecību nepārtrauktība. Ierēdņi tiek iecelti amatā pastāvīgi (13), turpretim darbinieki šādu nodarbinātības stabilitāti nebauda.
27. Jēdziens “pagaidu darbinieki” ietver dažādu veidu darbiniekus. Bez tiem, kas ieņem pagaidu amatu, citi tiek pieņemti darbā, lai uz laiku ieņemtu pastāvīgu amatu; turklāt jēdzienā tiek iekļauti arī tie, kas strādā, lai palīdzētu iestāžu locekļiem vai viņu grupām (Nodarbināšanas kārtības 2. pants). Šajā pēdējā kategorijā amatam raksturīgā nestabilitāte ir apvienota ar uzticību, kas raksturīga attiecībās ar savu priekšnieku.
28. Tādēļ atšķirība starp ierēdņiem un darbiniekiem, jo īpaši pagaidu darbiniekiem, slēpjas nevis viņu pildīto pienākumu raksturā, bet gan drīzāk viņu saiknes ar vadību raksturā (14). Šī iemesla dēļ Civildienesta noteikumu (11. – 26. panta) normas, kas nosaka ierēdņu tiesības un pienākumus, pagaidu darbiniekiem piemēro kopumā, izdarot vienīgi tādus pielāgojumus, vajadzība pēc kuriem izriet no amata pagaidu rakstura.
29. Nodarbināšanas kārtībā nav paredzēta nekāda veida procedūra pagaidu darbinieku pieņemšanai darbā, tomēr, ievērojot, ka dažkārt līguma termiņa nenoteiktība robežojas ar pastāvīgumu, Komisija (15) uzsākusi dažu darbinieku kategoriju atlasē piemērot kārtību, kas līdzīga tai, kura īstenota attiecībā uz ierēdņiem, paziņojot vispārīgos pieņemšanas kritērijus un piedāvātā darba aprakstu, kā arī veicot procedūru, kas paredzēta kā prasmju konkurss, kurā iesaistās padomdevēja komiteja, kas ir pilnvarota sniegt ieteikumus līgumslēdzējai iestādei. (16) Šo modeli ir pārņēmis Eiropas Parlaments, tostarp attiecībā uz tādiem uzticības amatiem kā, piemēram, šīs lietas pamatā esošais.
30. Tādējādi nekas Nodarbināšanas kārtībā neliek ievērot iepriekš noteiktu procedūru pagaidu darbinieku atlasē, tomēr, ja iestāde, īstenodama savas tiesības pašai organizēt savu darbu, ko noteikusi, tai tas ir stingri jāievēro, lai nodrošinātu, ka tiek izvēlēti “visspējīgākie, visefektīvākie un visgodīgākie cilvēki” (Nodarbināšanas kārtības 12. panta 1. punkts).
31. Kas attiecas uz tādiem amatiem kā šajā tiesvedībā esošais, kam raksturīgas īpašas pušu savstarpējās uzticības saites, līgumslēdzējai iestādei ir plaša vērtējuma brīvība izvēlēties piemērotāko kandidātu, tomēr šīs pilnvaras nedrīkstētu pārvērsties patvaļībā. Ja uz darba piedāvājumu atsaucas vairāki piemēroti kandidāti, lēmumu nevar pieņemt pilnīgi brīvi, bet gan ievērojot zināmus nosacījumus, kas aplūkojami saistībā ar šo lietu.
2. Individuāla intervija uzticības amata aizpildīšanas procedūrā
32. Līgumslēdzējas iestādes plašā kompetence tai neļauj atkāpties no noteiktā regulējuma (17), jo tā nav tiesīga darboties pretēji saviem aktiem, kā to norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, norādot uz latīņu aforismu patere legem quam ipse fecisti (jāievēro paša pieņemtais likums).
33. Tādēļ šķiet, ka būtu peļami izlaist kādu paredzēto darbību vai papildus piemērot kādu pieņemtajā procesuālajā kārtībā neparedzētu formalitāti. Kā man bija izdevība norādīt secinājumos, kas sniegti lietās, kurās tika pasludināts spriedums Aalborg Portland/Komisija (18), procesuālie trūkumi nepastāv paši par sevi un nošķirti no prāvas būtības. Procesuāla kļūda padara lēmumu par spēkā neesošu, ja tās rezultātā lēmums ir nepareizs pēc būtības vai sakarā ar tās rašanos nav iespējams dot atzinumu par minēto lēmumu. Tādēļ, nosakot Tiesas kompetenci attiecībā uz prasībām atcelt tiesību aktus, EKL 230. pantā (bijušajā EK līguma 173. pantā) tiek norādīts uz “būtiskiem procedūras noteikumu pārkāpumiem”. Tādējādi nepietiek ar jebkādu atlases kārtības pārkāpumu, paredzot, ka trūkumam jābūt tādam, kas apdraud tās mērķi nodrošināt lēmuma tiesiskumu, pareizību un piemērotību, lai aizsargātu ieinteresēto personu tiesības sagaidīt, ka tiktu izraudzīta vispiemērotākā persona, un visi amata kandidāti sacenstos ar vienlīdzīgiem nosacījumiem.
34. Tādējādi Ektoras nostāja tiek vājināta; lai gan ar trijiem iepriekšējās atlases kandidātiem rīkotās pārrunas, kas nebija paredzētas paziņojumā, neskāra gribu pieņemt darbā kandidātu, kurš bija vispiemērotākais piedāvātā amata pildīšanai, nekas neliecina par to, ka gadījumā, ja tās netiktu rīkotas, tiktu izvēlēta viņa. Nedz arī to rezultātā viņai tika nodarīts kaitējums attiecībā pret pārējiem, mazinot viņas iespējas, ievērojot to, ka sakarā ar piedāvāto amatu tā bija visiem paredzama procedūra.
35. Bez tam apstrīdētais pārbaudījums ir ne vien pamatots un samērīgs, bet arī ieteicams, tā kā uzticības attiecības ar PPE‑DE biedriem ir viens no amata būtiskajiem elementiem. Tādēļ nav nekā pārmērīga vai nepareiza pārrunu rīkošanā starp grupas Nīderlandes locekļiem un trijām atlasītajām personām, jo izraudzītajai personai būtu vajadzējis ar viņiem cieši sadarboties, strādājot Parlamentā.
36. Atzīdama, ka, rīkojot individuālas intervijas, par kurām netika darīts zināms paziņojumā, līgumslēdzēja iestāde neesot pārkāpusi savas vērtēšanas pilnvaras noteikt procesuālo kārtību, Pirmās instances tiesa nav pārkāpusi nedz tiesiskuma, nedz tiesiskās drošības, nedz samērīguma principu. Tādējādi pirmais apelācijas pamats ir noraidāms.
37. Turklāt Ektoras norādītajiem spriedumiem nav saistības ar viņas prasījumiem. Iepriekš minētajā lietā [Coget u.c./Revīzijas palāta] Pirmās instances tiesas pasludinātais spriedums attiecas tieši uz gadījumu, kas ir gluži pretējs viņas situācijai: prasītāji vēlējās veikt viedokļu apmaiņu procedūrā, kurā tas a priori nebija atzīts par vajadzīgu. Spriedumā tiek atzīts, ka līgumslēdzējai iestādei nav pienākuma rīkot pārrunas ar kandidātiem, ja šāda formalitāte neizriet no pieņemtā tiesiskā regulējuma (136. un 137. punkts), tomēr tiek piebilsts, ka tai nekas neliedz šādi rīkoties. Tāpat šajā ziņā nav attiecināmi arī Tiesas spriedumi jau iepriekš minētajā lietā Ragusa/Komisija un lietā Parlaments/Volger (19), kas attiecas uz paziņojumā norādīto procedūru neveikšanu. Pirmais tādēļ, ka galu galā šajā lietā netika izlaista prasītāja apgalvotā formalitāte (4., 5. un 18. punkts), savukārt otrais tādēļ, ka personiska tikšanās, kas bija būtiski nepieciešama prasmju novērtēšanai, netika rīkota ar vienu no kandidātiem, taču tika rīkota ar pārējiem (8. – 16. punkts) tādējādi, ka ratio decidendi bija ne gluži šajā trūkumā kā tādā, bet gan ciestajā diskriminācijā. Visbeidzot tamlīdzīgi novērtējami arī Ektoras pārstāvja tiesas sēdē pieminētie spriedumi lietās Pappas/Reģionu komiteja (20) un Robinson/Eiropas Parlaments (21), kas arī attiecas uz procesuāliem pārkāpumiem sakarā ar neizpildi: otras intervijas nerīkošana ar kandidātiem un attiecīgi salīdzinošās prasmju pārbaudes atcelšana.
38. Otrkārt, Pirmās instances tiesai nevar pārmest, ka pamatojumu intervijai tā radusi savstarpējas uzticības attiecību aspektā, jo netika pārkāpta vienlīdzīga attieksme pret dalībniekiem, debatēs izvirzot atbildētāja neizmantotu argumentu. Gluži pretēji – saskaņā ar iura novit curia principu tā aprobežojās tieši ar viena aspekta aplūkošanu, kas raksturīgs pagaidu darbiniekam saskaņā ar Nodarbināšanas kārtības 2. panta c) apakšpunktu.
3. Lēmuma pamatojuma izklāsts
39. Saskaņā ar pārsūdzēto spriedumu, ņemot vērā piedāvātā amata raksturu, pienākums norādīt pamatojumu ir izpildīts, norādot uz to nosacījumu ievērošanu, kas izvirzīti pieņemšanas darbā kārtības likumībai (41. punkts).
40. Šo apgalvojumu nekas neatspēko, ar noteikumu, ka to uzskata par zemāko slieksni pārvaldes iestādes uzņemtajam pienākumam pamatot savus lēmumus gadījumos, kad tie skar citu personu tiesības un intereses. Saskaņā ar Nodarbināšanas kārtības 11. pantu pagaidu darbiniekiem piemērojamajā Civildienesta noteikumu 25. pantā tiek pieprasīts norādīt adresātu nelabvēlīgi ietekmējošu lēmumu pamatojumu. Šā noteikuma interpretācija ieguvusi jaunu dimensiju, jo Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (22) pamatošanas pienākums ietilpst Kopienu pilsoņu tiesībās uz labu pārvaldību (41. panta 2. punkta trešais ievilkums).
41. Lēmums par kāda kandidāta kandidatūras noraidīšanu un cita iecelšanu ir sarūgtinošs un tādēļ neapšaubāmi ir pienācīgi jāpamato. Tā to izprot arī Kopienu judikatūra, saskaņā ar kuru jābūt izklāstītam šādu aktu pamatojumam vismaz brīdī, kad tiek noraidīta neizvēlēta amata kandidāta iesniegta sūdzība. (23)
Šā pienākuma apjoms ir atkarīgs no katras lietas apstākļiem, jo tā mērķis ir ļaut tiesai pārbaudīt apstrīdētā lēmuma likumību, vienlaikus sniedzot ieinteresētajai personai informāciju, kas tai vajadzīga tiesiskai savu tiesību aizsardzībai (24), izslēdzot formālus paziņojumus, daiļrunīgas atrunas un abstraktus deklarējumus, kas nav tiešā saistībā ar lietas jautājumiem, jo, kā esmu norādījis citā gadījumā (25), pamatojuma izklāsts ir nevis laipnības vai rutīnas formalitāte, bet gan pirmkārt varas racionālas izmantošanas faktors, kas atvieglo tās kontroli, turklāt kalpojot par patvaļību novērsošu faktoru un aizsardzības līdzekli.
42. No šāda viedokļa nav pietiekams pamatojuma izklāsts, kuru līgumslēdzēja iestāde sniedza Ektorai, lai pēc klusēšanas (26) pamatotu lēmumu par B. kunga pieņemšanu darbā, neskatoties uz to, ka viņš ieņēma pēdējo vietu ad hoc komitejas sarakstā. Nedz vispārīga atsauce uz piemērojamajiem noteikumiem, nedz norāde uz ieteikuma nesaistošo spēku nebija pilnīgs izvēles iemeslu uzskaitījums un tādēļ neapmierina prasības, kurām, ņemot vērā tā mērķi, ir jāatbilst katram pamatojuma izklāstam.
43. Kā jau esmu norādījis, katras iestādes rīcībā ir plaša ieskatu brīvība rīkot pagaidu darbinieku atlases procedūras un izvēlēties piemērotāko kandidātu. Izmantojot šīs kārtības noteikšanas pilnvaras, tā var izveidot komisiju kandidātu spēju un prasmju novērtēšanai atbilstoši amata vajadzībām, kā arī priekšlikumu izvirzīšanai. Līgumslēdzēja iestāde tādēļ nezaudē neko no savas ieskatu brīvības attiecībā uz izvēli. (27) Tomēr, saskaņā ar Kopienu judikatūru, ja šāda veida institūcija tiek izveidota ar mērķi atvieglot lēmuma pieņemšanu, nodrošinot lielāku rūpību atlasē, sniedzot atzinumu vai ieteikumu, tās viedoklis ir viens no faktoriem, uz ko iestāde balsta savu amata kandidātu novērtējumu (28) tādējādi, ka gadījumā, ja tā atkāpjas no komisijas atzinuma, tai savs lēmums ir jāpamato (29).
44. Iepriekš minēto principu, kas tika ieviests attiecībā uz ierēdņu paaugstināšanu amatā, Pirmās instances tiesa ir paplašināti attiecinājusi uz pagaidu darbinieku pieņemšanu darbā, jo abos gadījumos tiek salīdzināti vairāki pretendenti, kā norādīts spriedumā lietā Pierrat/Tiesa (36. un 38. punktā) (30), gadījumā, kad tika izvēlēta sastādītajā sarakstā neiekļauta persona. Tādējādi minētais pienākums izklāstīt izvēles pamatojumu ir piemērojams arī apstākļos, kādi ir šajā gadījumā, kad priekšroka tiek dota kādam no iepriekš atlasītajiem kandidātiem, neievērojot ieteikto secību.
45. Tādēļ nekas neliek līgumslēdzējai iestādei priekšlikumu pieņemt, tomēr, ja tā atkāpjas no ieteiktā, tai ir jāizklāsta savs pamatojums: pirmkārt tāpēc, ka tiek prezumēts, ka padomdevējas institūcijas novērtējums atspoguļo katra amata kandidāta salīdzinošās prasmes piedāvātā amata pienākumu pildīšanai saskaņā ar Nodarbināšanas kārtības 12. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka darbā kā pagaidu darbinieki jāpieņem “visspējīgākie, visefektīvākie un visgodīgākie cilvēki”; otrkārt tāpēc, ka pārējie kandidāti, jo īpaši tie, kas saņēmuši labāku novērtējumu nekā izraudzītais, ir tiesīgi uzzināt iemeslus, kāpēc tiek izraudzīts kāds, kas, pēc atlases komisijas viedokļa, nav vispiemērotākais.
46. Šis pienākums norādīt pamatojumu kļūst vēl svarīgāks tādos gadījumos kā šis, kad iestāde īstenoja iepriekš neparedzētu papildu procedūru, proti, individuālu interviju ar politiskās grupas locekļiem, ar kuriem būs jāstrādā darbā pieņemamajai personai. Lai gan, ņemot vērā amata raksturu, tās iekļaušana kārtībā šķiet loģiska, ievērojot to, ka nav dokumentēts tās saturs, būtu bijis jānorāda, vai lēmums pieņemt darbā B. kungu, kas ieņēma pēdējo vietu atlases komisijas sarakstā, krietni vien atpalikdams no abām pārējām pretendentēm, izrietēja no iespaida, ko uz grupas Nīderlandes deputātiem viņš atstājis individuālo tikšanos laikā, saistībā ar to sniedzot pienācīgus paskaidrojumus.
47. Eiropas Parlaments, krietni vien atkāpdamies no šā rīcības modeļa, sākumā klusēja, pēc tam pēc ieinteresētās personas lūguma sniedza formāla un vispārīga rakstura atbildes, lai visbeidzot tiesvedības gaitā sniegtu novēlotu un attiecīgi nederīgu pamatojuma izklāstu; tādējādi tas neizpildīja pienākumu norādīt lēmuma pamatojumu. To neatzīstot, Pirmās instances tiesa pieļāva Ektoras otrajā apelācijas pamatā norādītās kļūdas, un līdz ar to spriedums būtu jāatceļ.
B – Trešā un ceturtā pamata pakārtota analīze
48. Ja Tiesa atzītu apstrīdētos administratīvos aktus par likumīgiem un tādējādi to, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi nevienu juridisku kļūdu, būtu jānoraida arī abi pārējie apelācijas pamati, kas apstrīd pašu lēmuma saturu.
49. Turpmākās piezīmes tiek balstītas uz pieņēmumu, ka, ietverot pienācīgu pamatojumu, prasītāja un Kopienu tiesu iestādes būtu varējušas noskaidrot apstrīdēto aktu pamatojumu un, attiecīgi, viena izmantot savas aizstāvības tiesības un otra – savas tiesas spriešanas tiesības.
1. “Labākā” kandidatūra
50. Ar trešo pamatu, apgalvojot Nodarbināšanas kārtības 12. panta pārkāpumu un dienesta interešu neievērošanu, apelācijas sūdzības iesniedzēja mēģina panākt, lai Kopienu tiesa spriestu par atlases kārtību un iejauktos jomā, kurā tā principā nedrīkst iejaukties nedz pirmajā instancē, nedz apelācijas kārtībā.
51. Pārsūdzētajā spriedumā (69. punktā) norādīts, ka tiesa ar savu vērtējumu nevar aizstāt līgumslēdzējas iestādes veikto prasmju novērtējumu, bet gan tikai veikt ar pārbaudi, lai noteiktu, vai administratīvais lēmums ir pieņemts pienācīgā kārtā un nav acīmredzami nepareizs, šajā gadījumā pārsniedzot savas vērtējuma brīvības robežas, izvēloties B. kungu tāpēc, ka curriculum vitae norādīts, ka viņam bija pietiekama pieredze lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē (72., 74. un 76. punkts).
52. Tagad turpinādama ieņemt šo pašu nostāju, pārmetot Pirmās instances tiesai, ka tā neesot rīkojusies tā, kā viņa vēlējās, Ektora mudina Tiesu uzņemties vadības lomu un ieņemt nostāju, kas pretēja līgumslēdzējas iestādes nostājai. Atkārtodama, ka viņas kandidatūra esot bijusi labāka par B. kunga kandidatūru, viņa faktiski mudina salīdzināt abu amata kandidātu saņemto novērtējumu, analizējot prāvas faktus, ko darīt apelācijas tiesai ir liegts (31).
53. Jomā, kas, lai gan būdama atšķirīga, ir cieši saistīta ar šo lietu (ierēdņu paaugstināšana amatā), Tiesa ir atzinusi, ka kandidātu prasmju salīdzinošu izvērtēšanu pienākas veikt vadībai, izvēloties to, kurš, ievērojot savas spējas un veicamos uzdevumus, izrādās piemērotākais vakantā amata ieņemšanai (32), un tiesu iestādes nav tiesīgas šo novērtējumu aizstāt ar savu vērtējumu (33).
54. Šādos apstākļos Tiesa nevar pārmest Pirmās instances tiesai Nodarbināšanas kārtības 12. panta neievērošanu tāpēc, ka tika apstiprināts lēmums, ar kuru netika izraudzīts piemērotākais kandidāts.
2. Uzņemšana civildienestā bez diskriminācijas starp vīriešiem un sievietēm
55. Ceturtā pamata noraidīšana izriet no iepriekšējā pamata nederīguma. Izslēdzot iespēju, ka, atzīdama par likumīgu B. kunga iecelšanu amatā, Pirmās instances tiesa nebūtu ievērojusi minēto Nodarbināšanas kārtības 12. pantu un noteikumus par dienesta interesēm, diskriminācijas esamību diez vai varētu apgalvot. Ja institūcija, kas tiesību sistēmā ir apveltīta ar lēmumu pieņemšanas tiesībām, pienācīgi izmantodama savas pilnvaras, izvēlas personu, kas ir piemērota piedāvātajam amatam, ir skaidrs, ka tā nav pieņēmusi lēmumu, balstoties uz nepareiziem, vienlīdzīgas attieksmes principam pretrunā esošiem kritērijiem.
56. Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzējas grūtniecība, viņas stāvokļa apzināšanās un galīgi izraudzītā sarakstā pēdējo vietu ieņemošā vienīgā vīriešu dzimuma kandidāta pieņemšana darbā neliecina par diskriminējošu attieksmi atkarībā no dzimuma, kuru Eiropas Parlamentam vajadzētu novērst. (34)
V – Tiesas spriedums šajā lietā
57. Apelācijas otrā pamata atzīšanas gadījumā pārsūdzētais spriedums būtu jāatceļ. To atceļot, Tiesai, saskaņā ar Tiesas Statūtu 54. panta pirmo daļu, būtu jāizlemj lieta pēc būtības, ja tās rīcībā ir izspriešanai vajadzīgie elementi.
58. Ektoras tiesvedībā apgalvotā apstrīdēto administratīvo aktu pamatojuma nepietiekamība liedz Kopienu tiesu iestādei pienācīgi veikt pārraudzību, kuru tai tiek lūgts veikt, jo šī trūkuma dēļ tai nav zināmi iemesli, kas mudināja līgumslēdzēju iestādi neņemt vērā atlases komisijas viedokli. Tādējādi tā nevar analizēt, vai patiešām ir ticis pārkāpts Nodarbināšanas kārtības 12. pants vai neievērots vienlīdzīgas attieksmes pret dzimumiem princips attiecībā uz uzņemšanu Kopienu civildienestā.
59. Visbeidzot, vienīgais iedomājamais risinājums būtu atcelt B. kunga iecelšanu amatā, kā arī 2001. gada 28. maija lēmumu, ar kuru tika noraidīta Ektoras iesniegtā sūdzība. Tomēr nav vajadzības pieņemt lēmumu par vēstuli, kuru, atbildot uz viņas lūgumu sniegt informāciju, minētā gada 31. janvārī viņai nosūtīja komitejas priekšsēdētājs un kas ir novēlots un nepietiekams lēmuma paskaidrojums.
60. Prasītāja turklāt pieprasa zaudējumu atlīdzību viena eiro apmērā par nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem un morālo kaitējumu, tomēr šī prasība nav pamatota un ir jānoraida, jo akti, uz kuriem tā balstīta un kuri atbilstoši šiem secinājumiem būtu atceļami, neietver nekādu viņas prasmju negatīvu novērtējumu, kā rezultātā viņai tiktu nodarīts kāds kaitējums. (35) Turklāt atceļošs spriedums būtu uzskatāms par piemērotu atlīdzību atbilstoši viņas prasījumiem. (36)
VI – Par tiesāšanās izdevumiem abās instancēs
61. Daļēji apmierinot Ektoras prasību, katram lietas dalībniekam pašam būtu jāsedz savi tiesāšanās izdevumi saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 87. panta 3. punkta pirmo daļu (37).
62. Saskaņā ar Tiesas reglamenta 122. panta pirmo daļu saistībā ar 69. panta 2. punkta pirmo daļu (38), šīs apelācijas tiesvedības tiesāšanās izdevumi jāsedz Eiropas Parlamentam.
VII – Secinājumi
63. Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, piedāvāju Tiesai:
1) apstiprināt otro no Šantāles Ektoras [Chantal Hectors] izvirzītajiem apelācijas pamatiem pret Pirmās instances tiesas piektās palātas 2003. gada 23. janvārī pasludināto spriedumu lietā T‑181/01;
2) atcelt un atzīt par spēkā neesošu minēto spriedumu;
3) daļēji apmierināt Ektoras prasījumus un atcelt B. kunga iecelšanu PPE‑DE grupas administratora palīga amatā pagaidu darbinieka, kura dzimtā valoda ir holandiešu valoda, statusā (paziņojums Nr. G‑453), kā arī minētās politiskās grupas priekšsēdētāja 2001. gada 28. maija lēmumu, ar kuru tika noraidīta prasītājas sūdzība par minēto iecelšanu amatā;
4) pārējos apelācijas pamatus noraidīt;
5) noteikt, ka katrs lietas dalībnieks pats sedz savus tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un ka Eiropas Parlaments atlīdzina apelācijas tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus.
1 – Oriģinālvaloda – spāņu.
2 – Spriedums lietā T‑181/01 Hectors/Eiropas Parlaments, Rec FP, II‑103. lpp.
3 – Padomes 1968. gada 29. februāra Regula (EEK, EAEK, EOTK) Nr. 259/68, ar ko apstiprina Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus, Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību un ievieš īpašus pasākumus, kas uz laiku attiecināmi uz Eiropas Kopienu Komisijas amatpersonām (OV L 56, 1. lpp.). Šī regula, ar kuru tika izdarīti grozījumi Padomes 1961. gada 18. decembra Regulā Nr. 31 (EEK), Nr. 11 (EAEK) (OV 1962, 45, 1385. lpp.), pati tika vairākkārt grozīta.
4 – Tās publikācijas informācija ir tāda pati kā Civildienesta noteikumiem.
5 – Iekšējie noteikumi par ierēdņu un pārējo darbinieku pieņemšanu darbā un pakāpes vai dienesta maiņu (konsolidētais teksts pēc grozījumiem, kas stājās spēkā 1989., 1992., 1994., 1995., 1996., 1997., 1998. un 2001. gadā).
6 – Vajadzēja atsaukties uz Iekšējo noteikumu 8. un 9. pantu vai parlamentārās grupas piekto un sesto “noteikumu”.
7 – EK līguma 212. pants, kuru savā laikā (tāpat kā EAEK līguma 186. pantu) atcēla ar 1965. gada 9. aprīļa Līguma par vienotas Eiropas Kopienu Padomes un vienotas Eiropas Kopienu Komisijas izveidi 24. panta 2. punktu, ietver negrozītu minētā 24. panta 1. punkta otrās daļas saturu. Šis likumdošanas pasākums tika īstenots Amsterdamas Līgumā (6. panta 71. punktā).
8 – Šie darbinieki, kas veido kategoriju, kura pazīstama kā “piesaistītais personāls”, uz kuriem neattiecas nedz Civildienesta noteikumi, nedz Nodarbināšanas kārtība, savukārt iedalās divās grupās. Pirmajā ietilpst norīkojumā esošie valstu eksperti, korespondenti, vieszinātnieki un stažieri, kam piemērojams katras iestādes konkrētais regulējums. Otro grupu regulē privāttiesiskās (darba) attiecības, un to veido tostarp personas, kuras nodarbinātas saskaņā ar vispārīgo darba līgumu, uzņēmuma līgumu, pagaidu darbinieki saskaņā ar līgumiem, kas noslēgti ar pagaidu darbaspēka nodrošināšanas aģentūrām.
9 – Padomes jaunās Regulas projektā, ar kuru izdara grozījumus Civildienesta noteikumos un Nodarbināšanas kārtībā [COM (2002) 213 galīgā redakcija], tiek ieviesta “līgumdarbinieku” kategorija.
10 – Fuentetaja Pastor, J.A.Función pública comunitaria.Marcial Pons, Ediciones Jurídicas y Sociales, S.A., Madrid-Barcelona, 2000., 50. lpp.
11 – Definējot jēdzienu “ierēdnis”, Civildienesta noteikumu 1. pantā izdarīta norāde uz pastāvīgiem amatiem. Šādas kategorijas amatā var iecelt arī pagaidu vai palīgdarbiniekus, kā tas izriet no Nodarbināšanas kārtības 2. panta b) un d) apakšpunkta un 3. panta b) apakšpunkta. Ž. Peno [Penaud, J. “La fonction publique des Communautés Européennes”, Problèmes politiques et sociaux, La Documentation Française, Nr. 617, París, 1989. gada 13. oktobris, 11. lpp.] norādīja, ka pagaidu darbinieks netiek pieņemts darbā, lai ieņemtu pagaidu amatu; tā tas var būt, taču viņš var uz laiku ieņemt pastāvīgu amatu.
12 – Iepriekš minētā Fuentetaja Pastor, J.A., 44. lpp.
13 – Civildienesta noteikumu 1. panta pirmajā daļā noteikts, ka "[..] “Kopienu ierēdnis” ir jebkura persona, kas [..] ir iecelta kādas Kopienu iestādes štata pastāvīgā amatā [..]”. Šis pants, to lasot kopā ar Nodarbināšanas kārtības normām, kurās noteikti ierobežojumi attiecībā uz to līgumu ilgumu, kas noslēgti ar darbiniekiem, ļauj apgalvot, ka ierēdniecības būtiskas pazīmes ir amata pastāvīgums un tā ieņemšanas pastāvīgums.
14 – Tomēr jēdziens “Kopienu civildienests” būtu jāattiecina tikai uz Eiropas Savienības politiku vadības, plānošanas, pārraudzības, interpretācijas un īstenošanas uzdevumiem, ko pastāvīgi vai – atkarībā no uzdevuma rakstura – pagaidu kārtībā pilda Civildienesta noteikumiem pakļauti darbinieki, savukārt materiāla rakstura palīgdarbus gluži labi varētu regulēt cita, darba tiesību institūtiem tuvāka sistēma. Šķiet, ka iepriekš minētais jaunās Regulas projekts, ar kuru izdarāmi grozījumi Civildienesta noteikumos un Nodarbināšanas kārtībā, daļēji īsteno šo ieceri, ieviešot “līgumdarbinieku” kategoriju praktiskajiem, apkalpošanas vai atbalsta darbiem (3. panta 1. punkta pirmais ievilkums).
15 – Eiropas Komisija (IX ģenerāldirektorāta Personāla direkcijas Kadru daļa). “Rokasgrāmata atlases kolēģiju un komisiju locekļiem” [Guía para los jurados y comités de selección”], 1996. gada oktobris, 9. un 10. lpp.
16 – Jebkurā gadījumā ierēdņu atlases kārtība per se nav piemērojama attiecībā uz pagaidu darbiniekiem, kā Pirmās instances tiesa to norādīja 2001. gada 20. septembra spriedumā lietā T‑95/01 Coget u.c./Revīzijas palāta, Rec FP, I‑A‑191. lpp., II‑879. lpp., 56. punkts, par kuru tā atgādina pārsūdzētā sprieduma 94. punktā.
17 – Tā Tiesa ir atzinusi saistībā ar nosacījumiem, kas jāizpilda, lai pieteiktu kandidatūru [1992. gada 17. janvāra spriedums lietā C‑107/90 P Hochbaum/Komisija, I-157. lpp., 9. punkts] vai ieņemtu amatu [1990. gada 7. februāra sprieduma lietā C‑343/87 Culin/Komisija, Recueil 1990, I‑225. lpp., 19. punkts], kā arī iepriekšējas konsultatīvas procedūras īstenošanai ar darbā pieņemšanas komisiju [1983. gada 21. aprīļa sprieduma lietā 282/81 Ragusa/Komisija, Recueil 1983, 1245. lpp., 18. punkts].
18 – 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland/Komisija, Krājumā vēl nav publicēts.
19 – 1993. gada 9. decembra spriedums lietā C‑115/92, Recueil 1993, I‑6549. lpp.
20 – 2003. gada 18. septembra spriedums lietā T‑73/01, Krājumā vēl nav publicēts.
21 – 2004. gada 21. janvāra spriedums lietā T‑328/01, kas šī dokumenta sastādīšanas dienā arī vēl nav publicēts Krājumā.
22 – OV 2000, C 364, 1. lpp.
23 – Tiesas sprieduma iepriekš minētajā lietā Parlaments/Volger 22. un 23. punkts.
24 – Skat. Tiesas 1980. gada 28. maija spriedumu apvienotajās lietās 33/79 un 75/79 Kuhner/Komisija, Recueil 1980, 1677. lpp., 15. punkts; 1983. gada 14. jūlija spriedumu lietā 176/82 Nebe/Komisija, Recueil 1983, 2475. lpp., 21. punkts; 1984. gada 21. jūnija spriedumu lietā 69/83 Lux/Revīzijas palāta, Recueil 1984, 2447. lpp., 36. punkts; un 1989. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑169/88 Prelle/Komisija, Recueil 1989, 4335. lpp., 9. punkts.
25 – Secinājumu, ko 2001. gada 14. jūnijā sniedzu lietā C‑120/99 Itālija/Padome, Recueil 2001, I‑7997. lpp., kurā spriedums tika pasludināts tā paša gada 25. oktobrī, 19. punkts.
26 – Spriedumā iepriekš minētajā lietā Parlaments/Volger Tiesa ir norādījusi, ka, lai gan parasti iecēlējinstitūcijai nav pienākuma atbildēt uz sūdzību, nostāja ir atšķirīga gadījumā, kad nav izklāstīts apstrīdētā lēmuma pamatojums, 23. punkts, kura smagākā izpausme ir klusēšana.
27 – 1998. gada 17. novembra spriedumā lietā T‑217/96 Fabert-Goossens/Komisija, Rec FP, I‑A‑607. lpp., II‑1841. lpp., Pirmās instances tiesa ir atgādinājusi, ka iestādēm ir ļoti plašas vērtēšanas brīvības robežas, izvēloties kandidātus, kas iekļauti piemēroto kandidātu sarakstos, tādējādi, ka tām nav nekāda pienākuma nedz nodrošināt to, lai, uzsākot atlases procedūru, tā tiktu pabeigta ar vakantā amata aizpildīšanu, nedz stingri ievērot pārbaudījumus sekmīgi nokārtojušo personu ierindojuma secību, 28. punkts.
28 – Skat. Tiesas 1987. gada 9. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 44/85, 77/85, 294/85 un 295/85 Hochbaum un Rawes/Komisija, Recueil 1987, 3259. lpp., 16. punkts.
29 – Pirmās instances tiesas 1992. gada 30. janvāra spriedums lietā T‑25/90 Schönherr/Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, Recueil 1992, II‑63. lpp., 29. punkts.
30 – 1995. gada 26. janvāra spriedums lietā T‑60/94, Rec FP, I‑A‑23. lpp., II‑77. lpp.
31 – Labi zināms, ka Tiesa var vienīgi labot Pirmās instances tiesas izdarītu tiesību pārkāpumu, nevis konstatēt faktus, neskarot pārraudzību pār to juridisko kvalifikāciju [skat. 2001. gada 21. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑280/99 P – C‑282/99 P Moccia Irme u. c./Komisija, Recueil 2001, I‑4717. lpp., 78. punkts; 2001. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑315/99 P Ismeri Europa/Revīzijas palāta, Recueil 2001, I‑5281. lpp., 19. punkts; un 2004. gada 7. janvāra spriedumu iepriekš minētajā lietā Aalborg Portland/Komisija, 47. - 49. punkts].
32 – Skat. ģenerāladvokāta Tezauro secinājumus, ko viņš 1991. gada 15. oktobrī sniedza lietā, kurā tika pasludināts iepriekš minētais spriedums Hochbaum un Rawes/Komisija, 3. punktu.
33 – Spriedums iepriekš minētajā lietā Ragusa/Komisija, 13. punkts, un 2003. gada 3. aprīļa spriedums lietā C‑277/01 P Parlaments/Samper, Recueil 2003, I‑3019. lpp., 35. punkts.
34 – Kopš 1972. gada 7. jūnija sprieduma lietā 20/71 Sabbatini/Eiropas Parlaments, Recueil 1972, 345. lpp., Tiesa ir atzinusi vajadzību nodrošināt vienlīdzību starp Kopienu darbiniekiem un darbiniecēm – principu, saskaņā ar kuru piemērojami ne vien EK līguma 119. panta (pašreiz EKL 141. panta) noteikumi, bet arī tie, kas ietverti Kopienu šajā jomā pieņemtajās direktīvās atbilstoši 1984. gada 20. marta spriedumam apvienotajās lietās 75/82 un 117/82 Razzouk un Beydoun/Komisija, Recueil 1984, 1509. lpp. Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/80/EK par pierādīšanas pienākumu diskriminācijas gadījumos atkarībā no dzimuma (OV 1998, L 14, 6. lpp.) un Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 16. lpp.), attiecīgi, 4. un 10. panta pirmajos punktos ir paredzēts, ka gadījumā, ja prasītājs uzrāda faktus, kas liecina par diskrimināciju, tad atbildētājam jāpierāda, ka nav noticis minētā noteikuma pārkāpums.
35 – Skat., pretējā nozīmē, spriedumu iepriekš minētajā lietā Culin/Komisija, 27. – 29. punkts.
36 – Skat. spriedumu iepriekš minētajās lietās Hochbaum un Rawes/Komisija un Culin/Komisija, attiecīgi, 22. un 26. punkts. Turklāt var aplūkot 1985. gada 7. oktobra spriedumu lietā 128/84 Van der Stijl/Komisija, Recueil 1985, 3281. lpp., 26. punkts.
37 – Pārskatītā redakcija publicēta OV 2003, C 193, 41. lpp.
38 – Pārskatītā redakcija publicēta OV 2003, C 193, 1. lpp.