ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 16. jūnijā ¹(1)

Apvienotās lietas C‑138/03, C‑324/03 un C‑431/03

Itālijas Republika

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Struktūrfondi – Līdzfinansēšana – Regula (EK) Nr. 1260/1999 un Regula (EK) Nr. 1685/2000 – Valsts iestāžu valsts atbalsta shēmu ietvaros veikto avansa maksājumu atbilstības nosacījumi – Pierādījums par līdzekļu izlietojumu, ko veikuši atsevišķi saņēmēji – Darbības, kuras var apstrīdēt, ceļot prasību par tiesību akta atcelšanu – Interese celt prasību – Tiesvedības izbeigšana

I –    Ievads

1.     Šajā lietā tiek izskatītas trīs Itālijas Republikas prasības par tiesību akta atcelšanu pret Eiropas Kopienu Komisiju struktūrfondu jomā. Būtībā šo prasību mērķis ir noskaidrot, kādos gadījumos dalībvalstu maksājumus, kurus tās valsts atbalsta shēmas ietvaros EK līguma 87. panta izpratnē piešķir attiecīgajiem atbalsta saņēmējiem (“atsevišķi saņēmēji”), var subsidēt no Kopienas struktūrfondiem.

2.     Pirmās instances tiesā tiek izskatītas vēl vairākas citas Itālijas Republikas prasības par tiesību akta atcelšanu, kas skar to pašu jautājumu (2). Šobrīd Pirmās instances tiesa ir apturējusi procesu trijās no šīm lietām līdz brīdim, kamēr Tiesa pasludinās spriedumu šajā tiesvedībā (3).

II – Atbilstošās tiesību normas

3.     Šīs prāvas atbilstošās tiesību normas ir noteiktas Padomes 1999. gada 21. jūnija Regulā (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (4) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1260/1999” vai “Pamatregula”), kā arī Komisijas 2000. gada 28. jūlija Regulā (EK) Nr. 1685/2000, ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1260/1999 attiecībā uz izdevumu kompensējamību Struktūrfondu līdzfinansētās darbībās (5) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1685/2000” vai “Īstenošanas regula”).

A –    Pamatregula

4.     Regulas Nr. 1260/1999 32. panta ar virsrakstu “Maksājumi” 1. punkta pirmā un trešā daļa un 2. punkts ir šādi:

“1. Komisija izmaksā fondu piešķirto finansējumu saskaņā ar attiecīgajām budžeta saistībām maksātājai iestādei, kā noteikts 9. panta o) punktā.

[..]

Maksājumus var veikt kā avansa maksājumus, starpposma maksājumus vai kā galīgā saldo maksājumus. Starpposma maksājumi un saldo maksājumi ir saistīti ar faktiskajiem izdevumiem, kuriem jāatbilst galīgo saņēmēju veiktajiem maksājumiem, ko apstiprina kvitētie rēķini vai grāmatvedības dokumenti ar līdzīgu pierādījuma vērtību.

[..]”.

2. Līdz ar pirmo saistību uzņemšanos Komisija veic avansa maksājumu maksātājai iestādei. Šis avansa maksājums ir 7 % no fondu ieguldījuma attiecīgajā palīdzībā.

[..]”

5.     Šīs Regulas 30. panta 3. punktā ir noteikts šādi:

“3. Prasībām atbilstīgiem izdevumiem piemēro attiecīgās valsts tiesību normas, ja vien Komisija pēc vajadzības nenosaka vispārējas normas par izdevumu piemērotību saskaņā ar 53. panta 2. punktā minēto procedūru.”

6.     Regulas 9. pants definē šādus jēdzienus:

“j) “pasākums” ir līdzekļi, ar kādiem panākt prioritātes īstenošanu dažu gadu laikā un nodrošināt darbību finansēšanu. Jebkura atbalsta shēma saskaņā ar Līguma 87. pantu vai jebkurš atbalsts, ko sniedz dalībvalstu ieceltas institūcijas, vai jebkura atbalsta shēmu grupa, vai tāda tipa atbalsta dotācijas, vai jebkura tāda kombinācija, kurai ir tas pats mērķis un kuru var apzīmēt kā pasākumu;

k) “darbība” ir jebkurš projekts vai rīcība, ko veic atbalsta galīgie ieguvēji;

l) “galīgie ieguvēji” ir institūcijas un valsts vai privāti uzņēmumi, kas ir atbildīgi par darbību izpildīšanu. Attiecībā uz atbalsta shēmām saskaņā ar Līguma 87. pantu un uz atbalstu, ko piešķir dalībvalstu izraudzītas institūcijas, galīgie ieguvēji ir institūcijas, kas piešķir atbalstu;

[..]

o) “maksātāja iestāde” ir viena vai vairākas valsts, reģionālas vai vietējas iestādes vai institūcijas, ko ieceļ dalībvalstis, lai sagatavotu un iesniegtu pieteikumus maksājuma saņemšanai un saņemtu maksājumus no Komisijas. Dalībvalsts nosaka visas iespējamās attiecības, kādas ir maksājumu iestādei ar valsti un ar Komisiju.”

7.     Regulas Nr. 1260/1999 četrdesmit trešajā apsvērumā teikts:

“tā kā būtu jānodrošina saprātīga finanšu vadība, rūpējoties par to, lai izmaksas būtu pilnīgi pamatotas un apstiprinātas [..]”.

B –    Īstenošanas regula

8.     Regula Nr. 1685/2000 ir balstīta uz Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 3. punktu. Saskaņā ar Regulas Nr. 1685/2000 piekto apsvērumu, “lai visā Kopienā garantētu vienādu un objektīvu struktūrfondu īstenojumu, dažu veidu darbībām Komisija uzskata par vajadzīgu pieņemt vispārēju noteikumu kopumu par piemērotiem izdevumiem”.

9.     Šis noteikumu kopums par piemērotiem izdevumiem ir ietverts Regulas Nr. 1685/2000 pielikumā. “1. norma: faktiski veiktie izdevumi” (turpmāk tekstā – “1. norma par piemērotiem izdevumiem”) inter alia nosaka:

“1. Galīgo ieguvēju veikti maksājumi

1.1. Galīgo ieguvēju maksājumi saskaņā ar 32. panta 1. punkta 3. daļu Regulā (EK) Nr. 1260/1999 (turpmāk saukta par “Vispārīgo regulu”) ir maksājumi naudā, ievērojot izņēmumus, kas norādīti 1.4. punktā.

1.2. Attiecībā uz atbalsta sistēmām saskaņā ar Līguma 87. pantu un atbalstu, ko piešķir dalībvalstu izraudzītas iestādes, ar “galīgo ieguvēju maksājumiem” saprot atbalstu, ko atsevišķiem saņēmējiem maksā iestādes, kuras piešķir atbalstu. Galīgo ieguvēju veiktajiem maksājumiem no atbalsta ir jābūt pamatotiem no atbalsta nosacījumu un mērķu viedokļa.

1.3. Gadījumos, kas nav minēti 1.2. punktā, “maksājumi, ko veikuši galīgie ieguvēji” ir maksājumi, kurus veic tādas organizācijas vai publisko vai privāto tiesību sabiedrības, kas atbilst tipiem, kas definēti programmas pielikumā atbilstīgi Vispārīgās regulas 18. panta 3. punkta b) apakšpunktam, un kas tieši atbild par īpašās darbības vadību.

[..]

2. Izdevumu pamatojums

Vispārējs noteikums ir, ka galīgo ieguvēju veiktos maksājumus pamato ar kvitētiem rēķiniem. Kad to nevar izdarīt, maksājumus pamato ar grāmatvedības dokumentiem, kam ir līdzvērtīga pierādījuma vērtība [..].”

10.   Ar 2004. gada 10. marta Komisijas Regulu (EK) Nr. 448/2004 (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 448/2004”) pēdējoreiz grozītajā redakcijā, kas stājās spēkā atpakaļejoši no 2000. gada 5. augusta, Regulas Nr. 1685/2000 1. normas par piemērotiem izdevumiem 2. punkts ir šāds:

“Izdevumu pamatojums

2.1. Parasti galīgo ieguvēju maksājumus, kas deklarēti kā starpposma maksājumi un galīgā saldo maksājumi, pamato ar kvitētiem rēķiniem. Ja to nevar izdarīt, maksājumus pamato ar grāmatvedības dokumentiem, kam ir līdzvērtīga pierādījuma vērtība [..]” (6).

Citādi Regula Nr. 448/2004 satura ziņā nav būtiski mainījusi atbilstošos noteikumus par piemērotiem izdevumiem (7).

III – Tiesvedības rašanās fakti un process Tiesā

A –    Konteksts

11.   2001. gada 7. septembrī Komisija nosūtīja dalībvalstīm, tostarp arī Itālijas Republikai (8), Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 1. punkta trešās daļas Skaidrojošu notu, kurā tā izklāstīja savus apsvērumus attiecībā uz tajā izmantoto jēdzienu “faktiski veikti izdevumi” un “galīgo ieguvēju veikti maksājumi” interpretāciju (turpmāk tekstā – “2001. gada Skaidrojošā nota”).

12.   Attiecībā uz lietā interesējošo jautājumu svarīgākais 2001. gada Skaidrojošajā notā ir tas, ka pēc Komisijas dienestu uzskata valsts atbalsta shēmas ietvaros kompetento valsts iestāžu (sauktas arī par “galīgajiem ieguvējiem” (9)) avansa maksājumi atbalsta saņēmējiem (sauktiem arī par “atsevišķiem saņēmējiem” (10)) principā nav atbilstoši izdevumi, t.i., pēc Komisijas uzskata, struktūrfondu izmantošana šādu izdevumu segšanā nav pieņemama. Notā Komisija atzina šādu maksājumu atbilstību tikai tādā gadījumā, kad atsevišķs saņēmējs izlieto avansa maksājumus, lai segtu faktiski veiktos izdevumus. Šādā gadījumā tam ir nepieciešams iesniegt kvitētos rēķinus vai, ja tas nav iespējams, grāmatvedības dokumentus ar līdzīgu pierādījuma vērtību.

13.   Pēc ilgas un detalizētas sarakstes Komisija norādīja, ka tā būtu gatava sagatavot grozījumus Īstenošanas regulā tā, lai – pēc Komisijas uzskata kļūdainie – maksājumi nākotnē būtu atbilstoši. Tādēļ 2002. gada beigās tā iesniedza dalībvalstu pārstāvjiem, tostarp Reģionu attīstības un pārveides komitejai (11) priekšlikumu (12), lai grozītu Regulas Nr. 1685/2000 pielikuma noteikumus par piemērotiem izdevumiem, it īpaši 1. normas 1.1. un 2. punktu. Tomēr tā neguva šīs komitejas vajadzīgo atbalstu un 2003. gada 19. februāra komitejas 73. sēdē paziņoja, ka tā neturpinās grozījumu iniciatīvu un neveiks vairs nekādas darbības šajā virzienā.

14.   Par reģionālo politiku atbildīgais Komisijas loceklis Barnjē [Barnier] paziņoja šo rezultātu Itālijas ekonomikas un finanšu ministram Tremonti [Tremonti] 2003. gada 14. maija vēstulē Nr. 26777 (13). Komisārs piebilda, ka Komisija paliek pie sākotnējā viedokļa, ka avansa maksājumi, par kuriem ir strīds šajā lietā, nav atbilstoši. Taču, ņemot vērā iespējami radušos tiesisko paļāvību, Komisija nolēma atzīt par atbilstošiem visus avansa maksājumus, kas, pamatojoties uz galīgo lēmumu, tika veikti līdz 2003. gada 19. februārim, t.i., līdz apspriedes Reģionu attīstības un pārveides komitejā beigām, vai arī tika apstiprināti līdz šim datumam pabeigtā publiskā iepirkuma procedūrā.

15.   2003. gada 29. jūlijā ar vēstuli Nr. 26777bis tika labota kļūda sākotnējās 2003. gada 14. maija vēstules Nr. 26777 tulkojumā. Šajās abās vēstulēs atšķirība ir tikai vienā teikumā, kurā precizēta informācija par dalībvalstu līdz 2003. gada 19. februārim veikto avansa maksājumu atbilstību: ja sākotnējā versijā bija vārdi “procedura di gara conclusasi entro la stessa data” (14), tad jaunajā vēstulē bija šādi vārdi – “procedura di gara, laddove il relativo bando sia stato chiuso entro la stessa data” (15). Komisāra pavadvēstulē tika uzsvērts, ka šī jaunā vēstule ar atpakaļejošu spēku aizstāj sākotnējo 2003. gada 14. maija vēstuli (16).

B –    Lieta C‑324/03 un C‑431/03

16.   Lietās C‑324/03 un C‑431/03 Itālijas Republika apstrīd abas Komisāra Barnjē vēstules.

17.   2003. gada 25. jūlijā celtajā prasībā lietā C‑324/03 Itālijas Republika apstrīd Komisāra Barnjē vēstuli Nr. 26777 (17) un lūdz to atcelt tiktāl, ciktāl valsts atbalsta shēmas ietvaros dalībvalstu pēc 2003. gada 19. februāra veiktie avansa maksājumi nav atbilstoši.

18.   2003. gada 9. oktobrī celtajā prasībā lietā C‑431/03 Itālijas Republika apstrīd komisāra Barnjē vēstuli Nr. 26777bis (18) un lūdz to atcelt tiktāl, ciktāl valsts atbalsta shēmas ietvaros dalībvalstu pēc 2003. gada 19. februāra veiktie avansa maksājumi nav atbilstoši.

19.   Turklāt Itālijas Republika abās lietās prasa atcelt visus ar šīm vēstulēm saistītos vai iepriekšējos aktus un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20.   Komisija no savas puses abās lietās prasa prasības noraidīt kā nepieņemamas vai – pakārtoti – kā nepamatotas un piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

C –    Lieta C‑138/03

21.   Ja lietās C‑324/03 un C‑431/03 pusēm ir domstarpības par valsts avansa maksājumu atbilstību, nepastāvot nekādam konkrētam maksājuma uzdevumam, tad lietas C‑138/03 strīda pamatā ir šāds Itālijas iestāžu maksājuma uzdevums.

22.   2002. gada 23. decembrī ar Itālijas Ekonomikas un finanšu ministrijas vēstuli Nr. 38413 Itālijas iestādes tā sauktās darbības programmas ar nosaukumu “Ricerca Scientifica, Sviluppo Tecnologico, Alta Formazione” (19) ietvaros iesniedza Komisijā priekšlikumu par starpposma maksājumu no struktūrfondiem. Itālijas iestādes valsts atbalsta shēmas ietvaros pieprasīja subsīdijas par veiktajiem maksājumiem atsevišķiem saņēmējiem.

23.   2003. gada 20. janvāra vēstulē Nr. 100629 (20) Komisija paziņoja Itālijas iestādēm, ka veikto avansa maksājumu atbalsta shēmas ietvaros atbilstības jautājums vēl nav pilnīgi atrisināts. Tomēr Reģionālās politikas ģenerāldirekcija nolēma maksājuma pieprasījumos samazināt noteiktās summas. Attiecīgi Itālijas iestādes tika aicinātas uzskaitīt to veiktos avansa maksājumus, un tās maksājumu pieprasījumu apstrāde tika pārtraukta līdz turpmākām norādēm.

24.   Pēc tam 2003. gada 3. marta vēstulē Nr. 102627 Komisija paziņoja Itālijas iestādēm (21), ka tās avansa maksājumi EUR 3 163 570,18 apmērā nav tikuši atzīti par atbilstošiem un tādēļ tie ieskaitāmi zaudējumos.

25.   Itālijas Republikas prasībā lietā C‑138/03, kas iesniegta 2003. gada 27. martā, tiek apstrīdētas iepriekš minētās vēstules Nr. 100629 un Nr. 102627. Itālijas Republika prasa atcelt šīs abas vēstules un visus saistītos vai iepriekšējos aktus, kā arī piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26.   Pēc šīs prasības celšanas Komisija tomēr 2003. gada 23. maijā (22) paziņoja Itālijas iestādēm, ka tā ir veikusi apstrīdētās summas maksājumu un līdz ar to abās tās vēstulēs Nr. 100629 un Nr. 102627 minētais lēmums par neatzīšanu tiek “atcelts”. Pamatojumam tā atsaucās uz komisāra Barnjē 2003. gada 14. maija (23) vēstuli Nr. 26777, kas tika nosūtīta šajā starplaikā un saskaņā ar kuru attiecībā uz avansa maksājumiem, kas veikti līdz 2003. gada 19. februārim, ir piemērojams tiesiskās paļāvības princips.

27.   Faktiski 2003. gada 5. jūnijā Komisija veica attiecīgo pēcapmaksu EUR 3 163 570,18 apmērā.

28.   Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija lūdz izdot rīkojumu par lietas izslēgšanu no reģistra.

D –    Tiesvedība

29.   Ar 2004. gada 26. janvāra rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs apvienoja trīs lietas – C‑138/03, C‑324/03 un C‑431/03 – mutvārdu procesā, lai pieņemtu nolēmumu.

30.   2005. gada 21. aprīlī notika kopējais mutvārdu process. Šajā gadījumā Tiesa uzdeva pusēm jautājumu, vai tiesvedība ir jāizbeidz lietā C‑138/03 (Tiesas Reglamenta 91. panta 3. punkts un 92. panta 2. punkts).

IV – Vērtējums

A –    Lieta C‑138/03

31.   Lietā C‑138/03 Komisija “ir lūgusi” tikai izslēgt lietu no Tiesas reģistra.

32.   Lietas izslēgšana no reģistra kā tāda nevar tikt lūgta. Par to Tiesas priekšsēdētājs var izdot rīkojumu kā procesuālās sekas gadījumā, ja lietas dalībnieki domstarpības par strīda priekšmetu atrisina ārpustiesas ceļā (Tiesas Reglamenta 77. pants) vai atsakās no prasības (Tiesas Reglamenta 78. pants).

33.   Tomēr šajā lietā lietas dalībnieki nav iesnieguši nekādu paziņojumu ar šādu nolūku par to, ka tie būtu panākuši ārpustiesas vienošanos; vēl jo vairāk tie nav atteikušies no prasības. Gluži pretēji, Itālijas Republika joprojām turpina tiesvedību un uztur savas prasības. Tādēļ nav ievēroti nosacījumi lietas izslēgšanai no reģistra.

34.   Ja kāds interpretē Komisijas izmantoto jēdzienu “lūgums”, ņemot vērā tā nozīmi un mērķi, to var saprast kā priekšlikumu tiesai, ka, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 92. panta 2. punktu, tiesvedība lietā ir jāizbeidz. Kā izriet no tās rakstveida un mutvārdu paskaidrojumiem, Komisija uzskata, ka pa šo laiku prasībai ir zudis priekšmets.

35.   2003. gada 23. maijā Komisija paziņoja Itālijas iestādēm, ka tā ir pārskaitījusi apstrīdēto summu un tās lēmumi atteikt atbilstības atzīšanu vēstulēs Nr. 100629 un Nr. 102627 tiek “anulēti”; apstrīdētā summa pēc tam tika samaksāta. Tādā veidā ir izpildīti visi Tiesas Reglamenta 92. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi, lai izbeigtu tiesvedību lietā.

36.   Itālijas Republika savā replikā uz Komisijas iebildumu rakstu, kā arī mutvārdu procesā tomēr uzsver nepieciešamību sniegt visaptverošu un galīgu skaidrojumu izvirzītajiem jautājumiem, lai nākotnē novērstu iespēju, ka Komisija pieņem analogus lēmumus šeit apstrīdētajam lēmumam, t.i., lēmumus, kuros tā valsts atbalsta shēmas ietvaros veiktiem maksājumiem noraida līdzfinansējumu no struktūrfondiem (24). Tā norāda uz joprojām pastāvošo tiesību nenoteiktību attiecībā uz šādu maksājumu atbilstību (25).

37.   Tādējādi Itālijas valdība norāda, ka, neraugoties uz apstrīdētās summas vēlāku apmaksu, tā saglabā interesi prasības celšanā, it īpaši tādēļ, ka, ņemot vērā turpmākos maksājuma pieteikumus, pastāv risks, ka Komisija tos atkārtoti noraidīs.

38.   Šajā sakarā vispirms jākonstatē, ka Itālijas Republikas paskaidrojumi par pastāvošo interesi prasības celšanā nebija novēloti. No Tiesas Reglamenta 42. panta 2. punkta izriet, ka tiesvedības laikā atļauts izvirzīt jaunus pamatus, ja tie saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Šie nosacījumi šajā gadījumā ir ievēroti. Itālijas Republikas prasība tika iesniegta Tiesā 2003. gada 27. martā. Tikai pēc tam, 2003. gada 23. maijā, Komisija ar savu vēstuli Nr. 106837 grozīja savu nostāju, un 2003. gada 5. jūlijā beidzot tika veikta apstrīdētās summas samaksa. Tātad ar to panāktās izmaiņas lietas apstākļos iestājās pēc prasības celšanas, līdz ar to Itālijas Republika varēja tās ņemt vērā tikai pēc replikas saņemšanas.

39.   Faktiski Kopienu tiesas vairākkārt ir atzinušas, ka gadījumā, ja ir zudis sākotnējais prasības priekšmets, bet tiesību akts formāli nav atcelts, var joprojām pastāvēt interese celt prasību par tā atcelšanu. Tā, piemēram, dalībnieki uzņēmumu koncentrācijā var vienmēr celt vai uzturēt prasību atcelt aizlieguma lēmumu, ko pieņēmusi Komisija, pat ja šāda aizlieguma rezultātā tie jau ir atteikušies no nodoma apvienoties. Prasītāja interese prasības celšanā šādos un līdzīgos gadījumos var izrietēt, piemēram, no bīstamības, ka atkārtosies (apgalvotā) Kopienu iestādes nelikumīgārīcība (26). Turklāt prasība atcelt tiesību aktu var būt arī pamats tālākai prasībai par zaudējumu atlīdzību (27). Judikatūrā arī tiek uzsvērta Kopienas iestāžu tiesību aktu likumības pārbaudes tiesānepieciešamība (28).

40.   Tomēr šai lietai ir viena īpaša iezīme: Komisija ne vien ir samaksājusi apstrīdēto naudas summu, bet arī turklāt pati “atcēlusi” apstrīdētos lēmumus savā 2003. gada 23. maija vēstulē Nr. 106837. Tādēļ atšķirībā no iepriekš minētajiem piemēriem koncentrāciju kontroles jomā šeit apstrīdētie tiesību akti vairs nepastāv. Tādējādi vairs nepastāv tiesību akts, kas varētu būt prasības priekšmets prasībā par tiesību akta atcelšanu.

41.   Turklāt Itālijas Republika ir panākusi ar prasību par tiesību akta atcelšanu sasniedzamo mērķi, proti, apstrīdēto tiesību aktu atcelšanu. Saskaņā ar EK līguma 230. panta izveidoto procesuālo sistēmu Tiesa nevar tai nodrošināt plašāku tiesas aizsardzību. It īpaši tā nevar šādā procesā atrisināt izskatāmos tiesību jautājumus šķirti no apstrīdētā tiesību akta, jo, šādi rīkojoties, tiktu sniegts juridisks atzinums par abstraktu tiesību problēmu, ko saskaņā ar EK līgumā izveidoto tiesību aizsardzības sistēmu ar tajā izsmeļoši paredzēto prasību veidu uzskaitījumu Kopienu Tiesa nav kompetenta veikt. Itālijas Republika varētu saņemt šī tiesību jautājuma skaidrojumu, ceļot prasību par tiesību akta atcelšanu vienīgi tad, ja Komisijai nākotnē vajadzētu (daļēji) atkārtoti noraidīt kompensācijas lūgumu, ko pieteikušas Itālijas iestādes (29).

42.   Pastāvot šādiem apstākļiem, es secinu, ka Itālijas Republikai šajā lietā vairs nav intereses prasīt atcelt tiesību aktu. Komisijai tieši atceļot (“anulējot”) apstrīdēto vēstuli, lietā C‑138/03 prasībai ir zudis priekšmets, tā ka saskaņā ar Reglamenta 92. panta 2. punktu tiesvedība šajā lietā ir jāizbeidz (30).

B –    Lietas C‑324/03 un C‑431/03

1.      Prasību pieņemamība

43.   Kas attiecas uz lietām C‑324/03 un C‑431/03, Komisija norāda, ka katra no prasībām nav pieņemama.

a)      Lieta C‑324/03

44.   Lietā C‑324/03 Komisija uzskata, ka prasības pamatā esošā komisāra Barnjē 2003. gada 14. maija vēstule Nr. 26777 nav apstrīdams akts divu iemeslu dēļ: pirmkārt – tā esot vienkāršs viedokļa izpaudums, otrkārt – tajā tikai tiek apstiprināta nostāja, kas jau ir izteikta 2001. gada Skaidrojošajā notā (31).

45.   No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka visi pasākumi, kas rada juridiski saistošu iedarbību, kas ietekmē prasītāja intereses, radot būtiskas izmaiņas viņa tiesiskajā stāvoklī, ir akts vai lēmums, kas, pamatojoties uz EKL 230. pantu, var būt prasības par tiesību akta atcelšanu prieksmets (32). Tas, vai pasākums ir apstrīdams akts EKL 230. panta pirmās daļas izpratnē, ir atkarīgs no tā satura; formai, kādā tas ir pieņemts, šajā ziņā nav izšķirošas nozīmes (33).

46.   Komisāra Barnjē apstrīdētā vēstule satura ziņā ir jāsadala divās daļās: pirmajā daļā Komisija norāda, ka pēc neveiksmes Reģionu attīstības un pārveides komitejas apspriedē tā saglabā savu iepriekšējo nostāju, ka valsts iestāžu atbalsta shēmas ietvaros avansa maksājumiem nav paredzēts finansējums no struktūrfondiem. Otrajā vēstules daļā ir ietverts jau minētais izņēmums, atbilstoši kuram saskaņā ar tiesiskās paļāvības principu avansa maksājumi, kas veikti līdz 2003. gada 19. februārim, vēl tiek atzīti par atbilstošiem.

47.   Itālijas Republikas prasība neskar jautājumu par atzīšanu maksājumiem, kas veikti periodā līdz 2003. gada 19. februārim. Tā arī neapstrīd konkrētā termiņa izvēli. Prasības mērķis būtībā ir atcelt minēto vēstuli tiktāl, ciktāl ar to kā vispārīgu noteikumu ir turpināts atteikties uzskatīt par atbilstošiem valsts iestāžu avansa maksājumus, t.i., izņemot nosacījumus par laika ierobežojumiem (34). Citiem vārdiem, netiek apstrīdēts jaunais, prasītājai labvēlīgais izņēmums, bet gan atkārtoti apstiprinātā un prasītājai neizdevīgā Komisijas vispārējā nostāja, saskaņā ar kuru valsts iestāžu avansa maksājumi principā – un tādējādi arī pēc 2003. gada 19. februāra veiktie – nav attaisnoti. Tātad Itālijas Republika lietā apstrīd nevis otro, bet gan pirmo komisāra Barnjē vēstules daļu.

48.   Tomēr prasība ar šādu priekšmetu nav pieņemama, jo ar to nenotiek vēršanās pret apstrīdēto tiesību aktu EKL 230. panta pirmās daļas izpratnē.

49.   Tas ir tāpēc, ka patiesībā komisāra Barnjē vēstules pirmā – faktiski apstrīdētā daļa – tikai atkārtoti formulē to pašu acīmredzami strīdīgo Komisijas viedokli par pastāvošo nosacījumu interpretāciju (35); līdz ar to tāpat kā 2001. gada Skaidrojošajā notā neskaidrība ir par nenoteiktu tiesību jēdzienu “faktiski veiktie izdevumi” un “galīgo ieguvēju veikti maksājumi” interpretāciju. Tā šajā vēstulē jau atkārtoti tiek apstiprināts, ka, pēc Komisijas domām, valsts iestāžu avansa maksājumi atbalsta shēmas ietvaros principā nevar tikt līdzfinansēti no struktūrfondiem, ja vien nav pierādījumu, ka tos izmantojuši atsevišķi saņēmēji.

50.   Šādi paziņojumi par pastāvošo noteikumu interpretāciju ir tikai viedokļa izpausmes, kas nav saistošas (36). Tiem nav juridiski saistošu seku, kas var ietekmēt Itālijas Republikas intereses, būtiski izmainot tās tiesisko stāvokli, un turklāt tāds nemaz nav bijis to nolūks. Apstrīdētās vēstules mērķis nav izmainīt prasītājas esošo tiesisko stāvokli, piemēram, tiesības uz atbalstu no struktūrfondiem, ne arī apgrūtināt šo tiesību realizēšanu, izvirzot papildu noteikumus (37). Tieši pretēji – Komisija savā vēstulē uzskata, ka šāds tiesiskais stāvoklis un šādas tiesības nekad nav pastāvējušas.

51.   Tāpat arī termiņa – 2003. gada 19. februāra – noteikšana nav mainījusi nesaistošu viedokļa izpaudumu, padarot to par lēmumu ar juridiski saistošām sekām. Neapšaubāmi, ka noteiktais termiņš uzlaboja prasītājas tiesisko stāvokli laika posmā līdz 2003. gada 19. februārim, jo līdz tam laikam bija spēkā jaunais izņēmums (38). Turpretim prasītājas tiesiskais stāvoklis attiecīgajā laika posmā pēc 2003. gada 19. februāra paliek nemainīgs: Komisija šajā laikā veiktos avansa maksājumus jau uzskatīja par principā neatbilstošiem, un arī turpmāk tā tos nav uzskatījusi par atbilstošiem. Jaunais termiņš to nav mainījis.

52.   Apstrīdētajā vēstulē Komisija tikai paziņo (atkārtoti), kā turpmāk tā plāno īstenot savas pilnvaras (39), t.i., kā tā turpmāk izskatīs maksājuma pieprasījumus. Tikai tad, kad tās paziņojums konkretizējas idividuālu lēmumu formā attiecībā uz dalībvalstu iesniegtiem maksājuma pieprasījumiem, tām iestājas juridiski saistošas sekas (40).

53.   Dažos gadījumos šāds paziņojums var ierobežot (Selbstbindung) administratīvās institūcijas un izveidot administratīvo praksi (41). Taču arī administratīvā prakse var tikt pakļauta tiesiskai kontrolei tikai tad, kad tā konkrēti piemērota noteiktā lietā; tā nevar kļūt par priekšmetu prasībā par atcelšanu abstrakti, bez atsauces uz nolēmumiem individuālās lietās (42).

54.   Pat ja pieņem, ka komisāra Barnjē vēstule nebija tikai viedokļa paušana un Komisijas paziņojums, bet gan saistošs lēmums, ka pēc 2003. gada 19. februāra veiktie avansa maksājumi turpmāk vairs netiks atzīti, no tā noteikti neizriet, ka šī vēstules daļa var tikt apstrīdēta. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nav pieņemama prasība par tiesību akta atcelšanu par lēmumu, ar kuru tikai tiek apstiprināts iepriekšējs un noteiktajā termiņā neapstrīdēts lēmums (43). Lēmums ir tikai iepriekšēja lēmuma apstiprinājums, ja tajā nav ietverti nekādi jauni elementi salīdzinājumā ar iepriekšējo aktu un pirms tam nav pārskatīta šī iepriekšējā akta subjekta situācija (44).

55.   Tieši tāds ir šis gadījums: Komisijas izteikums apstrīdētās vēstules pirmajā daļā, saskaņā ar kuru avansa maksājumi valsts atbalsta shēmas ietvaros principā nav atbilstoši, nav nekas jauns. Tas bija ietverts jau 2001. gada Skaidrojošajā notā, kura cita starpā arī tika nosūtīta prasītājai (45), kā arī tās 2003. gada 20. janvāra vēstulē Nr. 100629 (46). Tā rezultātā, ja pretēji šeit paustajam viedoklim šāds paziņojums tiek uztverts kā lēmums, tad loģiski būtu apstrīdēt 2001. gada Skaidrojošo notu, nevis komisāra Barnjē vēstuli, kas ir apstrīdēta šajā tiesvedībā un kura tikai atkārto un apstiprina agrāko vēstuli.

56.   Neapšaubāmi, ka komisāra Barnjē vēstules otrajā daļā ir ietverts jauninājums – laikā ierobežots izņēmums. Taču šajā gadījumā tas bija šauri reglamentēts īpašs nosacījums jau pastāvošiem gadījumiem, jeb konkrētāk – dalībvalstu maksājumiem, kas veikti līdz 2003. gada 19. februārim. Izvērtējot vienīgo šīs tiesvedības strīdus jautājumu, proti, pēc 2003. gada 19. februāra veikto maksājumu atbilstību, tas nav “jauns elements”. Tas nav ne uzlabojis, ne pasliktinājis dalībvalstu tiesisko stāvokli saistībā ar maksājumiem, kas veikti pēc šī termiņa – stāvoklis nav mainījies.

57.   Turklāt nav pamata uzskatīt, ka līdz apstrīdētās vēstules nosūtīšanai tika atkārtoti izvērtēts tiesiskais regulējums un Komisija vēlreiz mainīja savu līdzšinējo nostāju. Gluži pretēji: kopš 2001. gada Skaidrojošās notas nosūtīšanas Komisija ir saglabājusi savu nostāju, proti, ka valsts iestāžu avansa maksājumi valsts atbalsta shēmas ietvaros saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu principā nav atbilstoši. Lai gan Komisija bez panākumiem mēģināja nākotnē ieviest izmaiņas šajā tiesiskajā regulējumā (47), tā tomēr ne brīdi tiktāl, ciktāl tas redzams, nav apšaubījusi savu pašas interpretāciju pastāvošajam tiesiskajam regulējumam.

58.   Arī pašreizējā tiesvedībā apstrīdētā komisāra Barnjē vēstule nekādā veidā nenorāda uz to, ka Komisija vispārīgā veidā ir apšaubījusi savu līdzšinējo viedokli. Otrā daļa tikai ievieš šauri ierobežotu izņēmumu attiecībā uz pastāvošajiem gadījumiem, proti, līdz 2003. gada 19. februārim veiktajiem maksājumiem. Attiecībā uz pārējo, kā tas izriet no vēstules pirmās daļas, Komisija tieši ir apstiprinājusi līdzšinējo nostāju.

59.   Līdz ar to gadījumā, ja pretēji iepriekš minētajam viedoklim komisāra Barnjē vēstules pirmā daļa tiktu uztverta kā tiesiski saistoša, tā tikai apstiprinātu 2001. gada Skaidrojošo notu. Tātad šīs vēstules daļu nevar apstrīdēt.

60.   Arī Itālijas Republikas šajā sakarā minētā Tiesas judikatūra neļauj man secināt pretējo.

61.   Vispirms jāatzīst, ka šajā lietā ar spriedumu lietā Herpels/Komisija (48) ir velkamas zināmas paralēles tiktāl, ciktāl Komisija ir pieļāvusi izņēmumu taisnīguma nolūkā: faktiski tāpat kā Komisija piešķīra prasītājam – ierēdnim “ad personam” izlīdzinošo piemaksu, lai kompensētu algas samazinājumu, tāpat arī šajā lietā – pamatojoties uz tiesiskās paļāvības aizsardzību – tā ir ieviesusi izņēmumu, lai nodrošinātu piemaksas no struktūrfondiem. Tomēr atšķirības starp abām lietām ir nozīmīgākas. Pirmkārt, iepriekš minētajā spriedumā lietā Herpels/Komisija Tiesa konstatēja, ka tajā ir jauna faktu izskatīšana vairākos posmos, kas ir atspoguļojusies vairākās dažāda satura vēstulēs, kas pēc tam tika nosūtītas prasītājam. Savukārt, kā mēs to jau apskatījām, šajā lietā un šādā nozīmē nav nekādas norādes par to, ka Komisija jebkad būtu uzsākusi būtisku pastāvošā tiesiskā regulējuma interpretācijas pārskatīšanu. Tā nemainīgi ir aizstāvējusi šo viedokli ilgā laika periodā un arī sarakstes laikā, un vēlreiz to izklāstījusi šajā lietā apstrīdētajā komisāra Barnjē vēstulē. Otrkārt, šajā pašā spriedumā lietā Herpels/Komisija jaunā izlīdzinošā piemaksa “ad personam” pilnīgi aizstāja iepriekšējo ekspatriācijas pabalstu, kā rezultātā ekspatriācijas pabalsta atcelšana kā vienas medaļas divas puses bija cieši saistīta ar izlīdzinošās piemaksas noteikšanu. Savukārt šī lieta ir atšķirīga: kā es jau iepriekš minēju, apstrīdētā vēstule nekādā vispārīgā veidā nav aizstājusi Komisijas iepriekšējo viedokli ar jaunu, bet vienīgi ieviesusi šauri ierobežotu izņēmumu atsevišķiem pastāvošiem gadījumiem; arī turpmāk Komisija ir palikusi pie sava iepriekšējā viedokļa, ka principā avansa maksājumi nav atbilstoši.

62.   Itālijas Republika atsaucas uz četriem spriedumiem lietā Francija/Komisija (49), bet arī tie neapstiprina pieņēmumu, ka komisāra Barnjē vēstule ir apstrīdama. Izņemot faktu, ka šajos spriedumos diemžēl ir apvienota pieņemamības un pamatotības pārbaude, šīs lietas satura ziņā būtiski atšķiras no šīs lietas. Kā minēja ģenerāladvokāts Tezauro [Tesauro], katra no šīm lietām attiecas uz aktiem, kuru nosacījumi “pilnīgi nepārprotami atzīst gribu saistīt tās adresātus” (50), piemēram, uzvedības kodeksu ar konkrētiem pienākumiem un termiņiem valsts iestādēm. Turpretim jau no paša sākuma bija skaidrs, ka komisāra Barnjē vēstule, kas tiek apstrīdēta lietā C‑324/03, bija balstīta uz Komisijas viedokli, ka saistībā ar apstrīdētajiem maksājumiem nekad nav pastāvējušas tiesības uz struktūrfondu atbalstu. Tādējādi, kā es to jau izskaidroju, šīs vēstules mērķis nebija atcelt šādas tiesības vai to konkrētu realizāciju apgrūtināt ar papildu nosacījumiem; vēstule neradīja nekādas izmaiņas Itālijas Republikas tiesiskajā stāvoklī (51).

63.   Tādēļ es piekrītu Komisijai, ka prasība lietā C‑324/03 nav pieņemama.

b)      Lieta C‑431/03

64.   Lietā C‑431/03 Komisija apgalvo, ka prasība nav pieņemama sakarā ar tās lis pendens, jo tāds pats prasības priekšmets ir Itālijas Republikas prasībā lietā C‑324/03. Komisija turklāt atkārto iebildes par nepieņemamību, kuras tā jau iesniedza lietā C‑324/03.

65.   No komisāra Barnjē pavadvēstules izriet, ka viņa 2003. gada 29. jūlija vēstules Nr. 26777bis jēga un mērķis bija vienīgi labot kļūdu tulkojumā viņa iepriekšējā 2003. gada 14. maija vēstulē Nr. 26777.

66.   Šis nodoms pats par sevi vēl neizslēdz, ka arī jaunā vēstule ietver sevī apstrīdamu tiesību aktu, tātad aktu, kuram ir lēmuma pazīmes ar tiesiski saistošu iedarbību. Ir pilnīgi iespējams, ka, aizbildinoties ar tulkojuma kļūdas labojumu, agrākajam tiesību aktam ar lēmuma pazīmēm tiek piešķirts pilnīgi cits saturs nekā sākotnējam. Šādā gadījumā ieinteresētajām personām jābūt iespējai iegūt tiesisko aizsardzību pret lēmumu ar jauno saturu. Jo būtiskāk tas ir gadījumos, kad labotais teksta formulējums ir viens no tās būtiskajiem punktiem vēstulē, kurā tiek precizēts jaunais izņēmums maksājumiem, kas veikti līdz 2003. gada 19. februārim, kā šajā gadījumā.

67.   Tomēr šajā lietā nav jālemj, vai teksta fragmenta labojumi, kuri tiek aplūkoti, ir apstrīdami. Tas tādēļ, ka līdzīgi kā lietā C‑324/03 šī vēstules daļa nav Itālijas Republikas prasības lietā C‑431/03 priekšmets. Abas šajā jautājumā identiski formulētās prasības precīzi neskar jaunpieņemto atkāpi – kas Itālijas Republikai katrā ziņā ir izdevīga – ne arī tās konkrētos noteikumus, bet gan tieši pretēji – Komisijas vairākkārt apstiprināto un Itālijas Republikai neizdevīgo vispārējo pamatnostādni, saskaņā ar kuru valsts iestāžu avansa maksājumi principā nav atbilstoši Kopienas līdzfinansējumam. Tādēļ prasība lietā C‑431/03 ir vērsta tikai pret to vēstules Nr. 26777bis daļu, kas ir identiska sākotnējā vēstulē Nr. 26777 un kura nav mainīta.

68.   Tātad iepriekš minētais (52) attiecībā uz lietu C‑324/03 attiecas mutatis mutandis uz lietu C‑431/03. Itālijas Republikas prasība nav pieņemama, jo ne vien tās prasības priekšmets nav lēmums ar saistošu juridisku spēku, bet tas drīzāk attiecas tikai uz viedokļa paušanu vai Komisijas paziņojumu, kas saskaņā ar EKL 230. panta pirmo daļu nav apstrīdams akts. Pat pieņemot, ka komisāra Barnjē vēstulei ir saistošs juridisks spēks, tā varētu vienīgi būt tikai 2001. gada Skaidrojošās notas (jauns) apstiprinājums, kas kā tikai atkārtojošs nav apstrīdams.

69.   Turklāt, kā to pamatoti norādījusi Komisija, lieta nav pieņemama arī lis pendens apsvērumu dēļ. Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka vēlāk iesniegta prasība nav pieņemama tiktāl, ciktāl tajā ir iesaistītas tās pašas puses, tai ir identisks prasības pamats un tā vērsta uz tā paša tiesību akta atcelšanu kā agrāk iesniegtā prasībā, kas tiek izskatīta (53).

70.   Tā ir arī šajā gadījumā: Itālijas Republikas prasība lietās C‑324/03 un C‑431/03 ir starp tām pašām pusēm, balstās uz tiem pašiem pamatiem (kuri pat ir gandrīz identiski formulēti) (54) un vērsti uz tās pašas komisāra Barnjē vēstules negrozītās daļas atcelšanu. Tāpēc apstāklis, ka šis jautājums jau tiek izskatīts tiesvedībā Tiesā, lietā C‑324/03 rada šķērsli prasības pieņemamībai lietā C‑431/03.

71.   Tādēļ nobeigumā esmu vienisprātis ar Komisiju, ka arī prasība lietā C‑431/03 nav pieņemama.

2.      Prasību pamatotība

72.   Abas lietas (C‑324/03 un C‑431/03) pēc būtības ir par Regulas Nr. 1260/1999 32. panta, kā arī 1. normas par piemērotiem izdevumiem 1. un 2. punkta pārkāpumu (55). Starp pusēm pastāv strīds, vai un kādā gadījumā no Kopienu struktūrfondiem var tikt piešķirts atbalsts valsts iestāžu avansa maksājumiem. Precīzāk, jautājums ir par to, vai Komisija var lemt par dalībvalstu pieprasītajiem starpposma maksājumiem un galīgā saldo maksājumiem (Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 1. punkta trešā daļas otrais teikums) atkarībā no iesniegtajiem pierādījumiem par valsts avansa maksājumu izlietošanu. Itālijas Republika uzskata, ka tā tiek pārkāpti minētie Pamatregulas un Īstenošanas regulas noteikumi.

73.   Ievērojot konstatēto abu prasību nepieņemamību, manis turpmāk norādītajiem apsvērumiem šīs problēmas sakarā ir tikai pakārtota nozīme. Sākumā piebildīšu, ka Komisijas argumenti man šķiet pārliecinošāki nekā Itālijas Republikas argumenti.

74.   Saskaņā ar Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 1. punkta trešās daļas tekstu principā nebūt nav izslēgts, ka no struktūrfondiem tiek sniegts atbalsts arī galīgo ieguvēju (56) avansa maksājumiem atsevišķiem saņēmējiem. Saskaņā ar šīs normas otro teikumu pietiek, ka Kopienas izmaksu saņemšanai dalībvalstis paziņo par izdevumiem Komisijai, turklāt šiem izdevumiem ir jāatbilst galīgo ieguvēju veiktajiem maksājumiem. Jēdzieni “maksājumi” un “izdevumi” var tikt interpretēti plaši. Tā Kopienu likumdevējs vārdu “maksājumi” saprot kā vispārīgu jēdzienu, kas ietver arī avansa maksājumus (57).

75.   Tomēr, kā izriet arī no Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 1. punkta trešās daļas otrā teikuma, Komisijai starpposma maksājumu vai saldo maksājumu ietvaros atbilstoši ir tikai valsts iestāžu faktiskie izdevumi, un arī tikai tad, ja šos izdevumus apstiprina kvitētie rēķini vai grāmatvedības dokumenti ar līdzīgu pierādījuma vērtību. Šī norma tiek precizēta tuvāk 1. normas par piemērotiem izdevumiem 2. punktā. Saskaņā ar to atbilstoši vispārīgam noteikumam ir jāuzrāda kvitētie rēķini, un gadījumā, ja tas nav iespējams, var tikt uzrādīti grāmatvedības dokumenti ar līdzīgu pierādījuma vērtību.

76.   Aprakstītā kārtība balstās uz izdevumu atmaksas principu (58). Principā no Kopienu struktūrfonda tiek atbalstīti tikai valsts iestāžu izdevumi, kuriem jau ir maksājuma apliecinājums. Tāpēc nepietiek, ka valsts iestāde (galīgais ieguvējs) ir veikusi maksājumus; ir arī jāspēj pierādīt, kādam mērķim piešķirtais atbalsts konkrēti ticis izlietots.

77.   Izdevumu atmaksas principa mērķis ir mazināt finansiālos riskus Kopienu budžetam. Ar to tiek mēģināts novērst situāciju, kad Kopiena vispirms piešķir no struktūrfondiem atbalstu, bet gadījumā, ja šis atbalsts ir izlietots neatbilstoši nolūkam, to vēlāk nevar atgūt vai tas ir atgūstams ar grūtībām. Visbeidzot, šādā veidā tiek ņemts vērā pareizas finanšu vadības princips (EKL 274. pants). Regulas Nr. 1260/1999 četrdesmit trešais apsvērums sevišķi skaidri izceļ ciešo saikni starp pareizas finanšu vadības principu un prasību iesniegt maksājumu dokumentus (un tādējādi pierādījumu par izlietojumu).

78.   Protams, valsts iestādēm nav aizliegts veikt avansa maksājumus – t.i., maksājumus, par kuriem netiek veikta izlietošanas pārbaude – atsevišķiem saņēmējiem no pašu līdzekļiem. Itālijas Republika pareizi norādīja, ka finanšu resursu trūkums atsevišķiem saņēmējiem bieži rada nepieciešamību piešķirt avansa maksājumus, lai nodrošinātu atbalstīto projektu netraucētu uzsākšanu (59). Tomēr šādos gadījumos risku, ka avansā izmaksātais atbalsts tiek izlietots atbilstošajam nolūkam un attiecīgā gadījumā – ka tas vēlāk jāpieprasa atpakaļ, uzņemas attiecīgā dalībvalsts, nevis Kopiena. Proti, tikai valsts iestādes avansa maksājuma brīdī var novērtēt, vai atsevišķais saņēmējs spēj sniegt pietiekošas garantijas atbalsta izmantošanai atbilstoši nolūkam. Tādējādi valsts iestādēm, nevis Kopienai ir jāuzņemas risks neveiksmes gadījumā un grūtības, kas saistītas ar līdzekļu atmaksāšanu. Katrā ziņā saskaņā ar Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 1. punkta trešās daļas otro teikumu atbalstu no Kopienu struktūrfondiem var piešķirt tikai tad, kad ir iesniegti kvitētie rēķini vai grāmatvedības dokumenti ar līdzīgu pierādījuma vērtību, t.i., kad valsts iestāžu iepriekš izmaksātie atbalsti ir precīzi izlietoti un ir iespējama to izlietošanas pārbaude.

79.   Tādēļ, kamēr dalībvalstis var sniegt atsevišķiem saņēmējiem avansa maksājumus no valsts līdzekļiem plašākā gadījumu skaitā, Kopiena savukārt struktūrfondu vadībā atkāpes no izdevumu (vēlākas) atmaksas principa var veikt ļoti stingri noteiktās robežās. Kā izriet no Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 2. punkta, Komisija var dalībvalstīm no struktūrfondu līdzekļiem piešķirt avansa maksājumus tikai 7 % apmērā no fonda ieguldījuma attiecīgajā atbalstā. Tikai šādā apmērā Kopienu budžets uzņemas risku gadījumā, ja struktūrfondu līdzekļi netiek izlietoti atbilstoši nolūkam un tādēļ vēlāk jāatprasa atpakaļ. Tikai attiecībā uz avansa maksājumiem Pamatregula atļauj Komisijai piešķirt līdzekļus no struktūrfondiem, vienlaicīgi nesaņemot pierādījumus par to izlietojumu. Turpretim attiecībā uz visiem pārējiem maksājumiem, it īpaši mūs šeit interesējošo atbalstu piešķiršanu ar starpposma maksājumiem un galīgā saldo maksājumiem no struktūrfondiem, bez izņēmuma ir piemērojams Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 1. punkta trešās daļas otrais teikums un līdz ar to izdevumu atmaksas princips, uzrādot maksājumu pierādošus dokumentus.

80.   Ļaujot Kopienai veikt starpposma maksājumus vai galīgā saldo maksājumus no strukturālajiem fondiem, lai sniegtu atbalstu valsts iestāžu maksājumiem, par kuru izlietojumu (joprojām) nav nekādu pierādījumu, netiktu ievērota Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 2. punkta otrā daļa un ierobežojumi, ko tā nosaka Kopienas budžeta riskam 7 % apmērā no fondu ieguldījuma attiecīgajam atbalstam.

81.   Mani nepārliecina argumenti, ar kuriem Itālijas Republika pamato pieņēmumu, ka valsts atbalsta shēmas ietvaros avansa maksājumu galīgo ieguvēju līdzfinansējumam nebūtu nepieciešami pierādījumi par izlietošanu.

82.   Patiešām Pamatregula, ciktāl šai lietā tas ir svarīgi, izšķir divas atbalsta izlietošanas iespējas: pirmā – tā sauktās darbības, kuras realizē paši galīgie ieguvēji (60), otrā – tā sauktie pasākumi, pie kuriem it īpaši ir pieskatāmi atbalsta noteikumi (61).

83.   Sākotnēji šķiet, ka abos gadījumos atšķiras prasības valsts iestāžu maksājumu pierādīšanai. Tā darbību gadījumā Komisijai jāpārbauda tie maksājumi, kurus galīgie ieguvēji veic to pilnvarotajiem uzņēmumiem (1. normas par piemērotiem izdevumiem 1.3. punkts), turpretim valsts atbalsta shēmas gadījumā maksājumi, kurus pārbauda, ir galīgie ieguvēju atbalsta maksājumi atsevišķiem saņēmējiem (1. normas par piemērotiem izdevumiem 1.2. punkts).

84.   Tomēr, aplūkojot tuvāk, izdevumu atmaksas princips un tādējādi arī prasība iesniegt pierādījumus par faktiski veiktajiem izdevumiem vienādā mērā attiecas uz abiem maksājumu veidiem (gan darbības ietvaros veiktiem maksājumiem, gan maksājumiem atbalsta regulējuma ietvaros). Kā izriet no 1. normas par piemērotiem izdevumiem 2. punkta – šī norma atbilstoši Regulas sistēmai ir piemērojama abos strukturālā atbalsta gadījumos – kā vienā, tā otrā gadījumā saskaņā ar noteikumiem ir nepieciešami kvitētie rēķini vai – ja tas nav iespējams, – grāmatvedības dokumenti ar līdzīgu pierādījuma vērtību (62).

85.   Vispārīgi piešķirot atbalstu valsts atbalsta shēmas ietvaros, kvitētie rēķini un grāmatvedības dokumenti ar līdzīgu pierādījuma vērtību vēl nepastāv attiecībās starp galīgo ieguvēju un atsevišķo saņēmēju, bet gan tikai attiecībās, kas pastāv starp atsevišķo saņēmēju un trešām personām, kurām atsevišķie saņēmēji izmaksā subsīdijas to sniegto pakalpojumu apmaksai. Tomēr pretēji Itālijas Republikas viedoklim saskaņā ar sistēmas jēgu un būtību tieši ir nepieciešama šāda atsauce uz pierādījumiem, kas izriet no attiecībām starp atsevišķiem saņēmējiem un trešām personām. Proti, saskaņā ar 1. normas par piemērotiem izdevumiem 1.2. punkta otro teikumu galīgo ieguvēju veiktie atbalsta maksājumi ir jāpamato, ņemot vērā atbalsta nosacījumus un mērķus. Šajā sakarā nepietiek vien pierādīt, ka ticis veikts maksājums atsevišķam saņēmējam; tieši pretēji – ir jāpierāda arī atsevišķa saņēmēja konkrēts subsīdijas izlietojums. Šo pierādījumu, kā jau atzīmēts, parasti var nodrošināt ar kvitētiem rēķiniem un pakārtoti – ar grāmatvedības dokumentiem ar līdzīgu pierādījuma vērtību (1. normas par piemērotiem izdevumiem 2. punkts).

86.   Tiesas procesā Itālijas Republika, atbildot uz manu jautājumu par šo apstākli, paskaidroja, ka tā valsts atbalsta shēmas ietvaros vispār neapšauba nepieciešamību iesniegt maksājumu izlietošanas pierādījumus. Tieši pretēji – tā iebilst pret brīdi, kurā šie pierādījumi par izlietošanu jāiesniedz.

87.   Šajā sakarā ir jāatgādina, ka tieši izdevumu atmaksas principa mērķis ir atbrīvot Kopienu budžetu no riska par izdevumu, kuru izlietošana vēl nav pierādīta, finansēšanu. Dalībvalstis var iesniegt pieteikumu finanšu atbalstam no struktūrfondiem, t.i., pieteikumu uz Komisijas starpposma maksājumiem un galīgā saldo maksājumiem, tikai brīdī, kad valsts atbalsta shēmas ietvaros iesniegti veikto maksājumu izlietošanas pierādījumi. Līdz šim brīdim dalībvalstis var tikai pieprasīt līdzekļus 7 % apmērā no fondu ieguldījuma, kurus tām Komisija no savas puses nodod rīcībā kā avansa maksājumus, un kuri pēc to būtības ir pieprasāmi bez pierādījumiem par izlietošanu (Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 1. punkta trešās daļas pirmais teikums apvienojumā ar 2. punktu).

88.   Šī iemesla dēļ uzskatu, ka Komisija ir rīkojusies likumīgi, kad atbalsta regulējuma ietvaros tā ir lēmusi par subsīdiju piešķiršanu valsts iestāžu veiktajiem avansa maksājumiem, ņemot vērā pierādījumus par izlietošanu. Tādēļ Itālijas Republikas prasības ir ne tikai nepieņemamas, bet arī nepamatotas.

V –    Tiesāšanās izdevumi

89.   Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Ievērojot Komisijas prasījumu un ņemot vērā, ka lietās C‑324/03 un C‑431/03 Itālijas Republikai spriedums nav labvēlīgs, tā sedz tiesāšanās izdevumus.

90.   Turpretim attiecībā uz lietu C‑138/03, kurā tiesvedība tiek izbeigta saskaņā ar Tiesas Reglameta 69. panta 6. punktu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem. Šajā lietā tiesāšanās izdevumus ir jāsedz Komisijai, jo tās sākotnējā rīcība bija pamats, kādēļ Itālijas Republika cēla prasību, un tā atcēla abus apstrīdētos lēmumus tikai pēc prasības celšanas, kā arī samaksāja naudas summu, par ko bija strīds.

VI – Secinājumi

91.   Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai nospriest šādi:

–       izbeigt tiesvedību lietā C‑138/03; Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

–       noraidīt prasības lietās C‑324/03 un C‑431/03;
                                                       Itālijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

---

2 – Skat. it īpaši lietas T‑207/04, T‑223/04 (agrāk C‑401/03), T‑345/04, T‑443/04, T‑26/05, T‑82/05, T‑83/05 un T‑140/05.

---

3 – Pirmās instances tiesas 2005. gada 16. marta rīkojumi lietās T‑207/04, T‑223/04 un T‑345/04.

---

4 – OV L 161, 1. lpp. Pēdējo reizi grozīta ar Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, II pielikuma 15. nodaļas 2. punktu (OV 2003, L 236, 658. lpp.).

---

5 – OV L 193, 39. lpp.

---

6 –      OV L 72, 66. lpp. Identiski formulēts 1. normas 2. punkta grozījums jau tika veikts ar Komisijas 2003. gada 27. jūnija Regulu (EK) Nr. 1145/2003, kuram arī bija atpakaļejošs spēks no 2000. gada 5. augusta; tomēr šī grozījuma pieņemšanā tika pieļauti procesuāli trūkumi, tādēļ tie bija jāpieņem no jauna (skat. Regulas Nr. 448/2004 desmito apsvērumu).

---

7 –      Pilnības labad jāpiebilst, ka Regulas Nr. 448/2004 1.3. punkts tika pārdēvēts par 1.4. punktu. Tomēr, tā kā visos tiesvedībā iesniegtajos dokumentos ir atsauce uz Regulas Nr. 1685/2000 sākotnējo versiju noteikumiem par piemērotiem izdevumiem, arī turpmāk atsaukšos uz sākotnējo redakciju un numerāciju.

---

8 – Šī itāļu valodā rakstītā reģionālās politikas ģenerāldirektora vēstule, kas adresēta Itālijas pastāvīgajai pārstāvniecībai Eiropas Savienībā, ir reģistrēta ar numuru 108098, un tai ir iekšējās lietvedības numurs Regio/A2/JW/cs D(2001) 220852.

---

9 – Skat. šī jēdziena definīciju Regulas Nr. 1260/1999 9. panta 1) apakšpunktā.

---

10 – Skat. 1. normas par piemērotiem izdevumiem 1.2. punktu.

---

11 – Runa ir par komiteju Regulas Nr. 1260/1999 47. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 48. panta izpratnē, kurai kā pārvaldības komitejai ir tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā, cita starpā attiecībā uz piemērošanas noteikumiem šīs pašas regulas 30. panta 3. punkta un 53. panta 2. punkta izpratnē (skat. Regulas Nr. 1260/1999 47. panta 3. punktu).

---

12 – Komisijas Reģionālās politikas ģenerāldirekcijas [pārstāvja] Greja [Gray] 2002. gada 27. novembra paziņojums Reģionu attīstības un pārveides komitejas locekļiem (iekšējās lietvedības numurs: REGIO/G2/BS D(2002) 821054).

---

13 – Šai itāļu valodā sagatavotajai vēstulei iekšējās lietvedības numurs ir D(2003) – BLB/hk 26777.

---

14 – Latviešu valodā: “līdz šim datumam pabeigta publiskā iepirkuma procedūra”.

---

15 – Latviešu valodā: “publiskā iepirkuma procedūra, kurā uzaicinājums iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā bija slēgts pēc šī datuma”.

---

16 – Komisāra Barnjē ministram Tremonti adresētās 2003. gada 29. jūlija pavadvēstules angļu valodā teksts ir šāds: “It has come to my attention that there were errors in translation in the letter sent to you dated 14 May 2003 on the eligibility of advances. These errors have now been corrected and the correct version of the letter is enclosed. Please note that the enclosed letter replaces the letter sent on 14 May, although this version still takes effect from 14 May 2003”. Pavadvēstules un pielikuma izejošais lietvedības numurs ir D(2003) – 26777bis – BLB/hk.

---

17 – Skat. šo secinājumu 14. punktu.

---

18 – Skat. šo secinājumu 15. punktu.

---

19 – “Zinātniskā pētniecība, tehnoloģiskā attīstība, augstākā izglītība”. Šo programmu, kas darbojas laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam, Komisija apstiprināja 2000. gada 8. augustā kā daļu no Kopienas attīstības koncepcijas Kopienas struktūrpalīdzības sniegšanai Itālijas reģioniem, uz kuriem attiecas mērķis Nr. 1, proti, Kampāniju, Kalabriju, Apūliju, Bazilikatu, Sicīliju un Sardīniju (atļauja izziņota ar numuru C(2000) 2343, programmas numurs: CCI N.1999 IT 16 1 PO 003).

---

20 – Reģionālās politikas ģenerāldirekcijas, kas atbild par Itāliju, nodaļas vadītāja Engvegena [Engwegen] itāļu valodā rakstītā vēstule ir reģistrēta ar numuru 100629 un iekšējo lietvedības numuru Regio/E2 AP/gd D(2003) 620034.

---

21 – Reģionālās politikas ģenerāldirekcijas, kas atbild par Franciju, Itāliju un Grieķiju, direktora Mīdova [Meadow] itāļu valodā rakstītā vēstule ir reģistrēta ar numuru 102627 un iekšējo lietvedības numuru Regio/E2 ap/gd D(2003) 620188.

---

22 – Reģionālās politikas ģenerāldirekcijas, kas atbild par Franciju, Itāliju un Grieķiju, direktora Mīdova itāļu valodā rakstītā vēstule ir reģistrēta ar numuru 106837 un iekšējo lietvedības numuru Regio/E/2/ – ap/(2003) 620701.

---

23 – Šajā sakarā skat. secinājumu 14. punktu.

---

24 – Itālijas Republikas replikas 16. un turpmākie punkti, it īpaši 20. punkts.

---

25 – Itālijas Republikas replikas 17. un 19. punkts.

---

26 – Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. septembra spriedums lietā T‑310/00 MCI/Komisija (Krājums, II‑3253. lpp., 55. un 63. punkts), 1999. gada 14. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑191/96 un T‑106/97 CAS Succhi di Frutta/Komisija (Recueil, II‑3181. lpp., 63. punkts) un Tiesas 1979. gada 6. marta spriedums lietā 92/78 Simmenthal/Komisija (Recueil, 777. lpp., 32. punkts).

---

27 – 1980. gada 5. marta spriedums lietā 76/79 Könecke/Komisija (Recueil, 665. lpp., 9. punkts) un 1998. gada 31. marta spriedums apvienotajās lietās C‑68/94 un C‑30/95 Francija u.c./Komisija (Recueil, I‑1375. lpp., 74. punkts).

---

28 – To Tiesa ir tieši pasludinājusi iepriekš minētajā spriedumā MCI/Komisija (minēts 26. zemsvītras piezīmē, 46. un 61. punkts). Līdzīgs apsvērums ir iepriekš minētā sprieduma CAS Succhi diFrutta/Komisija pamatā (minēts 26. zemsvītras piezīmē, 63. punkts).

---

Skat. arī 1971. gada 31. marta spriedumu lietā 22/70 Komisija/Padome, saukta par “AETR” (Recueil, 263. lpp., 40. punkts), saskaņā ar kuru EKL 230. panta kārtībā celtai prasībai “jākalpo, lai atbilstoši nosacījumiem (EK līguma 220. panta 1. punkts) nodrošinātu tiesiskumu šī Līguma interpretēšanā un piemērošanā”, un 1986. gada 23. aprīļa spriedumu lietā 294/83 Les Verts/Parlaments (Recueil, 1339. lpp., 23. punkts), saskaņā ar kuru “ne dalībvalstis, ne Kopienu iestādes nevar izvairīties no to aktu atbilstības pamatkonstitucionālajai hartai, kāds ir Līgums, kontroles”. Par vajadzību nodrošināt Tiesas kontroli Kopienu tiesībās skat. arī nesenāku 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome (Recueil, I‑6677. lpp., 38. punkts).

---

29 – Tāda pati situācija ir radusies dažās lietās, kas minētas 2. zemsvītras piezīmē.

---

30 – Par lietas izbeigšanu gadījumā, kad tiesību akts jau ir atcelts, skat. 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑372/97 Itālija/Komisija (Recueil, I‑3679. lpp., 33.–38. punkts), kā arī 1997. gada 4. marta rīkojumu lietā C‑46/96 Vācija/Komisija (Recueil, I‑1189. lpp., it īpaši 6. punkts) un 1993. gada 8. marta rīkojumu lietā C‑123/92 Lezzi Pietro/Komisija (Recueil, I‑809. lpp., it īpaši 8.–11. punkts).

---

31 – Par 2001. gada Skaidrojošo notu skat. šo secinājumu 11. un 12. punktu.

---

32 – Iepriekš minētie spriedumi lietās Francija u.c./Komisija, 62. punkts, AETR, 42. punkts, un Les Verts/Parlaments, 24. punkts; skat. arī 1981. gada 11. novembra spriedumu lietā 60/81 IBM/Komisija (Recueil, 2639. lpp., 9. punkts), 1999. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑308/95 Nīderlande/Komisija (Recueil, I‑6513. lpp., 26. punkts), 2004. gada 11. novembra spriedumu lietā C‑249/02 Portugāle/Komisija (Krājums, I‑10717. lpp., 35. punkts) un 2004. gada 9. decembra spriedumu lietā C‑123/03 P Komisija/Greencore (Krājums, I‑11647. lpp., 44. punkts).

---

33 – Iepriekš minētais spriedums lietā Francija u.c./Komisija (27. zemsvītras piezīme), 63. punkts. Šajā pašā nozīmē skat. iepriekš minētos spriedumus lietās IBM/Komisija (9. punkts), Portugāle/Komisija (35. punkts), Komisija/Greencore (39. punkts), AETR (42. punkts), kā arī 2004. gada 28. janvāra rīkojumu lietā C‑164/02 Nīderlande/Komisija (Recueil, I‑1177. lpp., 19. punkts).

---

34 – Tā rezultātā Itālijas Republika lūdz atcelt attiecīgo vēstuli tiktāl, ciktāl ar to atsakās uzskatīt par atbilstošiem dalībvalstu valsts atbalsta shēmas ietvaros pēc 2003. gada 19. februāra veiktos avansa maksājumus.

---

35 – Pamatregula un Īstenošanas regula ar noteikumu kopumu par piemērotiem izdevumiem.

---

36 – Skat. 1959. gada 17. jūlija spriedumu lietā 20/58 Phoenix‑Rheinrohr/Augstā iestāde (Recueil, 163. lpp.), kurā prasība par vēstules, ar kuru Augstā iestāde “gribēja tikai apstiprināt principus, ar kuriem tā atzīst vai neatzīst, kas loģiski izriet [no spēkā esošā likuma]”, atcelšanu tika atzīta par nepieņemamu.

---

37 – To Itālijas Republika apgalvo savas replikas 5. punktā.

---

38 – Tādējādi izņēmuma regulējumam ir lēmuma raksturs; tas atspoguļojas arī apstrīdētās vēstules otrās daļas tekstā: “La Commissione há deciso di considerare ammissibili [..]” un “La presente decisione si riferisce [..]”, kas tulkojumā nozīmē “Komisija nolēma [..] atzīt kā atbilstošu” un “Šis lēmums attiecas [..]” (mans izcēlums). Tam, vai Komisija saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu varēja vai drīkstējašai lietā atzīt līdz 2003. gada 19. februārim veikto maksājumu atbilstību, nav nozīmes, novērtējot vēstules kā lēmuma raksturu. Faktiski, pat ja šis izņēmums būtu prettiesisks, tad tam tomēr varētu būt lēmuma raksturs.

---

39 – Skat. šai ziņā 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C‑180/96 Apvienotā Karaliste/Komisija (Recueil, I‑2265. lpp., 28. punkts) un 2000. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑443/97 Spānija/Komisija (Recueil, I‑2415. lpp., 34. punkts), kā arī 1988. gada 27. septembra spriedumu lietā 114/86 Apvienotā Karaliste/Komisija (Recueil, 5289. lpp., 12. un 13. punkts).

---

40 – Pirmās instances tiesas 1998. gada 16. jūlija spriedums lietā T‑81/97 Regione Toscana/Komisija (Recueil, II‑2889. lpp., 22. un 23. punkts). Šai pašā nozīmē skat. arī 39. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā Spānija/Komisija (33. un 34. punkts) un 1988. gada 27. septembra spriedumu lietā Apvienotā Karaliste/Komisija (13. punkts).

---

41 – Par Komisijas pašierobežošanos attiecībā uz tās paziņojumiem, vadmotīviem utt. skat. Tiesas 2002. gada 13. jūnija spriedumu lietā C‑382/99 Nīderlande/Komisija (Recueil, I‑5163. lpp., 24. punkts) un 2002. gada 26. septembra spriedumu lietā C‑351/98 Spānija/Komisija (Recueil, I‑8031. lpp., 53. punkts), kā arī Pirmās instances tiesas 2003. gada 3. aprīļa spriedumus lietā T‑114/02 BaByliss/Komisija (Recueil, II‑1279. lpp., 143. punkts) un lietā T‑119/02 Royal Philips Electronics/Komisija (Recueil, II‑1433. lpp., 242. punkts), kā arī 1991. gada 17. decembra spriedumu lietā T‑7/89 Hercules Chemicals/Komisija (Recueil, II‑1711. lpp., 53. punkts).

---

42 – 1998. gada 19. novembra spriedums lietā C‑159/96 Portugāle/Komisija (Recueil, I‑7379. lpp., 24. punkta pirmais teikums).

---

43 – Iepriekš minētie spriedumi lietā Komisija/Greencore, 39. punkts, un lietā Apvienotā Karaliste/Komisija, 28. punkts; skat. arī 1961. gada 22. marta spriedumu apvienotajās lietās 42/59 un 49/59 SNUPAT/Augstā iestāde (Recueil, 103. lpp.), 1988. gada 15. decembra spriedumu apvienotajās lietās 166/86 un 220/86 Irish Cement/Komisija (Recueil, 6473. lpp., 16. punkts), 1996. gada 11. janvāra spriedumu lietā C‑480/93 P Zunis Holding u.c./Komisija (Recueil, I‑1. lpp., 14. punkts) un 1990. gada 21. novembra rīkojumu lietā C‑12/90 Infortec/Komisija (Recueil, I‑4265. lpp., 10. punkts).

---

44 – 1998. gada 4. maija rīkojums lietā T‑84/97 BEUC/Komisija (Recueil, II‑795. lpp., 52. punkts) un 2004. gada 7. decembra rīkojums lietā C‑521/03 P Internationaler Hilfsfonds/Komisija (Krājumā nav publicēts, 47. punkts).

---

45 – Skat. šo secinājumu 11. un 12. punktu.

---

46 – Vēstulē Nr. 100629, kas ir lietas C‑138/03 prasības priekšmets (skat. šo secinājumu 23. punktu), cita starpā Komisija deklarē, ka kompetentā Ģenerāldirekcija ir nolēmusi turpmāk atskaitīt atbilstošas summas no maksājumu pieprasījumiem.

---

47 – Skat. šo secinājumu 13. punktu.

---

48 – 1978. gada 9. marta spriedums lietā 54/77 Herpels/Komisija (Recueil, 585. lpp., 11.–15. punkts).

---

49 – 1990. gada 9. oktobra spriedums lietā C‑366/88 (Recueil, I‑3571. lpp., 7.–12. punkts un 23. punkts), 1991. gada 13. novembra spriedums lietā C‑303/90 (Recueil, I‑5315. lpp., 7.–11. un 25. punkts), 1993. gada 16. jūnija spriedums lietā C‑325/91 (Recueil, I‑3283. lpp., 8.–11. un 23. punkts) un 1997. gada 20. marta spriedums lietā C‑57/95 (Recueil, I‑1627. lpp., 6.–10. un 23. punkts).

---

50 – Ģenerāladvokāta Tezauro 1991. gada 19. septembra secinājumi iepriekš (49. zemsvītras piezīmē) minētajā lietā C‑303/90 Francija/Komisija (Recueil, I‑5328. lpp., 11. punkts); līdzīgi formulējumi ir atrodami arī Tezauro secinājumos citās lietās, kas minētas 49. zemsvītras piezīmē.

---

51 – Skat. šo secinājumu 50. punktu.

---

52 – Skat. šo secinājumu 48.–63. punktu.

---

53 – 1985. gada 19. septembra spriedums apvienotajās lietās 172/83 un 226/83 Hoogovens Groep/Komisija (Recueil, 2831. lpp., 9. punkts), 1987. gada 27. oktobra spriedums apvienotajās lietās 146/85 un 431/85 Diezler u.c./ESK (Recueil, 4283. lpp., 13.–16. punkts) un 1988. gada 22. septembra spriedums apvienotajās lietās 358/85 un 51/86 Francija/Parlaments (Recueil, 4821. lpp., 12. punkts). Skat. arī 1971. gada 26. maija spriedumu apvienotajās lietās 45/70 un 49/70 Bode/Komisija (Recueil, 465. lpp., 11. punkts), kā arī 1973. gada 17. maija spriedumu apvienotajās lietās 58/72 un 75/72 Perinciolo/Padome (Recueil, 511. lpp., 5. punkts).

---

54 – Abos gadījumos Itālijas Republika prasa atcelt vēstuli tiktāl, ciktāl tajā nav atzīta avansa maksājumu, ko valsts atbalsta shēmas ietvaros dalībvalstis veikušas pēc 2003. gada 19. februāra, atbilstība. Abos gadījumos prasība balstās uz diviem atcelšanas pamatiem: pamatojuma trūkums (EKL 253. pants) un Regulas Nr. 1260/1999 32. panta, kā arī 1. normas par piemērotiem izdevumiem 1. un 2. punkta pārkāpums.

---

55 – Arī lietā C‑138/03, kura tika izbeigta, būtu bijusi šī pati centrālā juridiskā problēma.

---

56 – Par “galīgā ieguvēja” jēdziena nozīmi skat. Regulas Nr. 1260/1999 9. panta 1) apakšpunktu.

---

57 – Īpaši tas izriet no Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 1. punkta trešā daļas pirmā teikuma. Lai gan šī norma attiecas nevis uz valsts iestāžu, bet gan uz Komisijas maksājumiem, tiek izmantota tāda pati terminoloģija.

---

58 – Ar to saprot veikto izdevumu atlīdzināšanu.

---

59 – Turklāt arī Komisija regulāri piešķir šādus avansa maksājumus, ja tā, piemēram, pētniecības politikas vai lauksaimniecības politikas jomā, pati tieši maksā atbalstu uzņēmumiem. Attiecībā uz pētniecības politiku skat. it īpaši 2005. gada 17. marta spriedumu lietā C‑294/02 Komisija/AMI Semiconductor Belgium u.c. (Krājums, I‑2175. lpp., 33. punkts) un 2005. gada 24. februāra spriedumu lietā C‑279/03 Komisija/Implants (Krājumā nav publicēts, 13. punkts); attiecībā uz lauksaimniecības politiku skat. manus 2005. gada 3. marta secinājumus lietā C‑240/03 P Comunità montana della Valnerina/Komisija (2006. gada 19. janvāra spriedums, Krājums, I‑731. lpp., 12. un 14. punkts).

---

60 – Regulas Nr. 1260/1999 9. panta l) apakšpunkta pirmais teikums apvienojumā ar k) apakšpunktu.

---

61 – Regulas Nr. 1260/1999 9. panta j) apakšpunkts. Tā vietā, lai paši veiktu darbības, galīgie ieguvēji (valsts iestādes) var aprobežoties ar to, ka valsts atbalsta shēmas ietvaros līdzfinansē noteiktus projektus, kur šie projekti paliek trešo personu, tā saukto atsevišķo saņēmēju, atbildībā. Šādā veidā, piemēram, piemaksas saviem pētniecības projektiem var saņemt universitātes vai privātas pētniecības iestādes, kuras tās izlieto, uzņemoties pilnīgu atbildību.

---

62 – Regulas Nr. 448/2004 1. normas par piemērotiem izdevumiem 2. punkta jaunā redakcija šai sakarā neradīja nekādas būtiskas izmaiņas. Šīs jaunās redakcijas teksts vācu valodā ir maldinošs (“die von den Endbegünstigten als Zwischenzahlungen und Restzahlungen getätigten Zahlungen”), jo tas rada iespaidu, ka ar kvitētiem rēķiniem vai grāmatvedības dokumentiem ar līdzīgu pierādījuma vērtību vajag pierādīt tikai galīgo ieguvēju starpposma maksājumus un galīgā saldo maksājumus, nevis galīgo ieguvēju avansa maksājumus atsevišķiem saņēmējiem. Tomēr no vairuma dažādu citu valodu versijām izriet, ka kvitētie rēķini un grāmatvedības dokumenti ar līdzīgu pierādījuma vērtību turpmāk ir iesniedzami par galīgo ieguvēju visiem maksājumiem, tātad arī par avansa maksājumiem, ja šādi maksājumi bija pieteikti Komisijā starpposma maksājumu vai galīgā saldo maksājumu no struktūrfondiem brīdī. Īpaši skaidri tas ir izteikts franču valodas versijas formulējumā “[..] les paiements effectués par les bénéficiaires finals et déclarés au titre des paiements intermédiaires et de solde”.