This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62003CC0046
Opinion of Advocate General Stix-Hackl delivered on 9 June 2005. # United Kingdom of Great Britain and Northern Ireland v Commission of the European Communities. # Structural funds - Decommitment of amounts - Conditions - Manchester/Salford/Trafford 2 ('MST 2') Programme. # Case C-46//03.
Ģenerāladvokātes Stix-Hackl secinājumi, sniegti 2005. gada 9.jūnijā.
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pret Eiropas Kopienu Komisiju.
Struktūrfondi - Summu anulēšana - Nosacījumi - Programma Manchester/Salford/Trafford 2 ("MST 2").
Lieta C-46//03.
Ģenerāladvokātes Stix-Hackl secinājumi, sniegti 2005. gada 9.jūnijā.
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pret Eiropas Kopienu Komisiju.
Struktūrfondi - Summu anulēšana - Nosacījumi - Programma Manchester/Salford/Trafford 2 ("MST 2").
Lieta C-46//03.
Judikatūras Krājums 2005 I-10167
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2005:369
ĢENERĀLADVOKĀTES
KRISTĪNES ŠTIKSAS‑HAKLAS [CHRISTINE STIX‑HACKL] SECINĀJUMI, sniegti 2005. gada 9. jūnijā (1)
Lieta C‑46/03
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Persona, kas iestājusies lietā: Eiropas Savienības Padome
Eiropas reģionālās attīstības fonds – Programma Manchester/Salford/Trafford 2 (“MST 2”) – Budžeta saistības – Termiņš saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktu – Komisijas lēmums par atsaukšanu
Satura rādītājs
I – Ievads
II – Atbilstošās tiesību normas
III – Fakti
IV – Process
V – Vērtējums
A – Prasības pieņemamība saskaņā ar EKL 230. un EKL 231. pantu
B – Pamatotība
1. Pirmais prasības pamats: tiesību, interpretācijas un novērtējuma kļūdas 2002. gada 22. novembra lēmumā
a) Apvienotās Karalistes izvirzītie argumenti
b) Komisijas izvirzītie argumenti
c) Juridiskais vērtējums
i) Par regulu savstarpējo saistību
ii) Par argumentu, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkta paredzētais pieteikums ir iesniegts termiņā
iii) Par apgalvojumu attiecībā uz rīcības brīvības neizmantošanu
iv) Par apgalvoto samērīguma principa pārkāpumu
v) Par apgalvoto tiesiskās drošības principa pārkāpumu
vi) Par apgalvoto labas pārvaldības, Kopienas solidaritātes, reģionālās partnerības principu un Kopienas iestāžu un dalībvalstu sadarbības principa pārkāpumu
2. Otrais prasības pamats: Komisijas uzvedība
a) Galvenie argumenti
b) Juridiskais vērtējums
i) Par argumentu atbilstību
ii) Par Komisijas pienākumu sniegt norādes saskaņā ar Regulas Nr. 1260/1999 31. panta 2. punkta ceturto daļu
iii) Komisijas rīcības konkrēti aspekti
3. Trešais prasības pamats: nav norādīts Komisijas Lēmuma C (92) 1358/8 pienācīgs pamatojums
a) Apvienotās Karalistes izvirzītie argumenti
b) Komisijas izvirzītie argumenti
c) Juridiskais vērtējums
VI – Secinājumi
I – Ievads
1. Ar šo prasību Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu saskaņā ar EKL 230. un 231. pantu atcelt Komisijas 2002. gada 22. novembra lēmumu par Eiropas Reģionālās attīstības fonda darbības programmai Manchester/Salford/Trafford 2 (turpmāk tekstā – “MST 2”) paredzētā saldo maksājuma EUR 11 632 600 apmērā atsaukšanu. Apvienotā Karaliste būtībā norāda, ka šis lēmums balstās uz kļūdainu Regulas Nr. 1260/1999 (2) 52. panta 5. punkta un Komisijas Lēmuma C (92) 1358/8 pielikuma 10. punkta interpretāciju.
2. Gadījumā, ja Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkta un/vai Lēmuma C (92) 1358/8 pielikuma 10. punkta Komisijas interpretācija būtu pareiza, Apvienotā Karaliste lūdz atbilstoši EKL 241. pantam atzīt, ka minētie tiesību akti nav piemērojami attiecībā uz Apvienoto Karalisti. No šīs prasības Apvienotā Karaliste ir atteikusies ar 2005. gada 23. marta vēstuli.
II – Atbilstošās tiesību normas
3. Padomes 1988. gada 19. decembra Regulas (EEK) Nr. 4253/88, kurā paredzēti noteikumi Regulas (EEK) Nr. 2052/88 īstenošanai attiecībā uz to, kā saskaņot dažādu struktūrfondu darbību, kā arī šo struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas un citu pastāvošo finanšu instrumentu darbību (3), 21. panta ar virsrakstu “Maksājumi” 4. punktā noteikts:
“Katru saistību galīgā saldo maksājums tiek izmaksāts, ja:
– 1. punktā norādītā iestāde Komisijai iesniedz pieteikumu maksājuma saņemšanai sešu mēnešu laikā pēc attiecīgā gada beigām vai darbības faktiskas izpildes;
– Komisijai ir iesniegti 25. panta 4. punktā norādītie ziņojumi;
– dalībvalsts nosūta Komisijai apliecinājumu, kas apstiprina informāciju pieteikumā maksājuma saņemšanai un ziņojumos.”
4. Regula Nr. 4253/88 tika atcelta ar 2000. gada 1. janvārī spēkā stājušos Regulu Nr. 1260/1999 par vispārējiem noteikumiem par struktūrfondiem (4).
5. Regulas Nr. 1260/1999 52. pantam ir virsraksts “Pārejas laika noteikumi”. Tā 5. punkts paredz:
“Nepilnas summas, kas atvēlētas darbībām vai programmām, ko Komisija apstiprinājusi līdz 1994. gada 1. janvārim un attiecībā uz kurām līdz 2001. gada 31. martam nav saņemts pieteikums galīgā maksājuma saņemšanai, automātiski atsauc ne vēlāk kā 2001. gada 30. septembrī, liekot atmaksāt nepamatoti izmaksātās summas.”
III – Fakti
6. Pēc Apvienotās Karalistes 1991. gada 20. septembra pieteikuma 1992. gada 6. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu C (92) 1358/8 par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (turpmāk tekstā – “ERAF”) un Eiropas Sociālā fonda (turpmāk tekstā – “ESF”) integrētajai darbības programmai attiecībā uz Mančestru [Manchester], Salfordu [Salford], Trafordu [Trafford] kā 1991. gada 18. decembra Kopienas atbalsta ietvaru strukturālajai palīdzībai attiecībā uz 2. mērķi Anglijas Ziemeļrietumu reģionā (turpmāk tekstā – “MST 2 programma”).
7. Tajā Komisija pieņēma MST 2 programmu laika periodam no 1992. gada 1. janvāra līdz 1993. gada 31. decembrim un atbilstoši finansēšanas plānam noteica līdzfinansējuma apjomu no ERAF 56,51 miljonu ECU apmērā. Turklāt tā Apvienotajai Karalistei noteica termiņu – 1995. gada 31. decembri – maksājumu veikšanai par labu atbalsta saņēmējiem, kuriem valsts līmenī uzticēta darbību veikšana, tomēr paredzot, ka Komisija Apvienotajai Karalistei, balstoties uz tās savlaicīgu un pamatotu iesniegumu, var piešķirt šī termiņa pagarinājumu.
8. Šī paša lēmuma 6. pantā tika tieši norādīts, ka struktūrfondu atbalsta saņemšanai ir jāizpilda īpaši nosacījumi, kuri ir ietverti lēmuma pielikuma, kas ir lēmuma neatņemama sastāvdaļu, 10. punktā. Šo priekšnosacījumu pārkāpšanas sekas var būt palīdzības apturēšana.
9. Lēmuma C (92) 1358/8 pielikuma 10. punkts izteikts šādi:
“Katru saistību galīgā saldo maksājums ir pakļauts šādiem kumulatīviem nosacījumiem:
– norādītajai iestādei sešu mēnešu laikā pēc attiecīgā gada beigām vai attiecīgās darbības faktiskas izpildes jāiesniedz pieteikums maksājuma saņemšanai; šis pieteikums jāformulē, balstoties uz gala ieguvēju faktiski veiktajiem izdevumiem, par kuriem pastāv attaisnojoši dokumenti;
– Komisijai jāiesniedz attiecīgie Regulas (EK) Nr. 4253/88 25. panta 4. punktā minētie ziņojumi standarta formā, par kuru panākama vienošanās;
– Dalībvalstij Komisijai jānosūta apliecinājums, kas apstiprina informāciju pieteikumā maksājuma saņemšanai un ziņojumos.”
10. Ar 1993. gada 17. decembra Lēmumu C (93) 3804 Komisija ERAF līdzdalību palielināja līdz 58,163 miljoniem ECU un atbilstoši grozīja savu Lēmumu C (92) 1358/8.
11. 1993. gada 22. decembrī Government Office for the North West (kompetentā reģionālā iestāde, turpmāk tekstā – “GONW”) darbinieks nosūtīja vēstuli Uzraudzības komitejas locekļiem, kā arī Komisijai, un pievienoja atbilstoši Komisijas jaunajam lēmumam pārstrādātas finanšu tabulas. Šajā vēstulē kļūdaini bija runa par kopējo ERAF atbalsta summu 58,76 miljonu ECU apmērā.
12. 1994. gada 14. februārī Komisija pa faksu GONW nosūtīja tabulas kopiju, kurā rokrakstā bija izlabota kopējā summa uz 58,163 miljoniem ECU, un lūdza šo iestādi to apstiprināt. Iestāde 1994. gada 21. februārī Komisijai nosūtīja faksu, kurā norādīja, ka skaitļi finanšu tabulās, ko tā Komisijai nosūtījusi 1994. gada 14. februārī, ir pareizi.
13. Ar 1996. gada 4. marta Lēmumu C (96) 461 Komisija pagarināja termiņu Apvienotās Karalistes veicamajiem maksājumiem palīdzības saņēmējiem no 1995. gada 31. decembra līdz 1996. gada 31. decembrim un no jauna atbilstoši grozīja lēmumu C (92) 1358/8.
14. 1999. gada 11. jūnijā GONW nosūtīja Komisijai noslēguma ziņojuma projektu MST 2 programmai. 2000. gada 31. jūlijā GONW no jauna Komisijai nosūtīja aktualizētā galīgā ziņojuma kopiju.
15. Ar 2001. gada 26. februāra vēstuli GONW informēja Komisiju, ka galīgās finanšu tabulas MST 2 programmai tiek gatavotas. Tās tiks nosūtītas Komisijai pa elektronisko pastu, tiklīdz tās būs gatavas, bet jebkurā gadījumā pirms termiņa – 2001. gada 31. marta – datuma, pēc kura rezervētie līdzekļi tiek atsaukti.
16. Ar 2001. gada 15. marta vēstuli GONW nosūtīja Komisijai galīgo ziņojumu par MST 2 programmu ar norādi, ka pierādījumi par faktiskajām izmaksām, tiklīdz tas būs iespējams, tiks nosūtīti pa elektronisko pastu, kad tiks atrisināti neskaidrie jautājumi ar Mančestras pilsētas domi, un, proti, tāpat pirms termiņa, pēc kura līdzekļi tiek automātiski atsaukti.
17. 2001. gada 21. martā iestāde pa elektronisko pastu Komisijai nosūtīja četras finanšu tabulas ar norādi, ka tādējādi Komisija varēs slēgt MST 2 programmu. Atbildīgais referents vēstulē arī lūdza viņam piezvanīt, ja rastos kādi jautājumi, jo viņš apzinājās īso termiņu.
Finanšu tabulās Excel formātā bija ietverti:
Projekti, kurus bija apstiprinājusi Apvienotā Karaliste (3. pielikums);
Apstiprinātie projekti, kas sakārtoti atbilstoši prioritātes kārtībai (4. pielikums);
Finanšu griesti norādes veidā pēc darbībām (5. pielikums, 1.A, 1.B, 1.C, kā arī 3.A un 3.B tabula, turklāt 1.C un 3.A tabula saturiski ir identiskas);
Pieejamie līdzekļi katrā atbalsta prioritātē pēc kalendārajiem gadiem (5. pielikums, 2.A un 2.B tabula);
Pārskats par piešķirtajiem, piesaistītajiem un nodrošinātajiem atbalsta līdzekļiem pēc darbībām (arī 3. pielikums);
Pārskats par piesaistītajiem gada maksājumiem (5. pielikums, 4. tabula).
18. 3. pielikuma tabulas (atbalstītie projekti pēc iesniedzēja) un 4. pielikums ietver atbalstam pieejamos līdzekļus visos projektos kopsummā GBP 111 735 335 apmērā. Turpretī 5. pielikuma 2.A tabula uzrāda kopējo summu GBP 107 746 599 apmērā maksājumu sadalījumā pēc jomām, turklāt šajā tabulā nav datu par 1996. plānošanas gadu 3. un 5. prioritātē.
19. 5. pielikuma 1.A un 1.B tabulas norāda ERAF finansiālo līdzdalību 56,51 miljonu ECU apmērā, savukārt 1.C un 3.A tabulā uzrādīti 58,76 miljoni ECU.
20. Saskaņā ar 3. pielikumu kopējā summa arī ir 58,76 miljoni ECU. Šajā sakarā 3. pielikums tieši norāda uz Komisijas 1993. gada decembra lēmumu.
21. Tā kā tabulās bija pretrunīgaji dati par ERAF finansējuma kopējo summu, abām pusēm bija neskaidrības par galu galā apsolītajiem atbalsta līdzekļiem no ERAF. Tomēr acīmredzot GONW visu laiku uzskatīja, ka Lēmumam C (93) 3804 pievienotais finanšu plāns ir saistošais.
22. Ar 2001. gada 8. maija elektroniskā pasta vēstuli Komisija pieprasīja iesniegt pārstrādātos pielikumus MST 2 programmai. Tam 2001. gada jūlijā un augustā sekoja elektroniskā pasta sarakste starp iesaistītajām pusēm, kurā GONW vairākkārt Komisijai nosūtīja izlabotus skaitļus, konkrēti 2001. gada 14. jūnijā, 19. jūlijā, 6. augustā un 13. augustā. Šajā laikā Komisija neatsaucās uz termiņa beigšanos 2001. gada 31. martā. Gluži otrādi, 2001. gada 5. septembrī tā vēlreiz ar elektroniskā pasta vēstuli lūdza nosūtīt vēl divus dokumentus, tostarp “MST 2 programmas galīgo izmaksu apliecinājuma kopiju”, kura saskaņā ar kompetentā Komisijas direktoriāta novērtējumu bija nosūtīta jau 1997. gadā.
23. Savu pieprasījumu Komisija atkārtoja 2001. gada 24. oktobra elektroniskā pasta vēstulē, ar kuru 2001. gada 20. decembrī un 2002. gada 15. janvārī turpinājās elektroniskā pasta sarakste starp Komisiju un GONW.
24. Ar 2002. gada 18. janvāra elektroniskā pasta vēstuli Komisija beidzot GONW paskaidroja, ka vispirms ir jānoskaidro, vai līdz 2001. gada 31. martam ir saņemts parakstīts izmaksu apliecinājums. Komisija norādīja, ka tai jāsaņem pēdējā finanšu plāna eksemplārs, kuru tā līdz tam vēl nebija saņēmusi. Saskaņā ar Komisijas piezīmēm pēdējais finanšu plāns ir tas, kas ir pievienots Lēmumam C (93) 3804. GONW ar 2002. gada 25. marta elektroniskā pasta vēstuli atbildēja, ka līdz tam brīdim nebija iesniegts galīgais paziņojums par MST 2 programmu, un pamatoja to tādējādi, ka vēl tiek gaidīts paziņojums par to, kurš Komisijas lēmums ir jāņem par pamatu galīgajam paziņojumam.
25. Neskatoties uz to, Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors 2002. gada 24. janvārī Apvienotās Karalistes pastāvīgajam pārstāvim ES adresētajā vēstulē lūdza apstiprināt, ka līdz 2001. gada 31. martam nav iesniegts ne apliecinājums par norādīto izmaksu galējo apstiprinājumu, ne arī pieteikums galīgā maksājuma saņemšanai, un noteica termiņu 2002. gada 7. februāri apsvērumu iesniegšanai.
26. 2002. gada 4. februārī GONW, atsaucoties uz Komisijas 2002. gada 24. janvāra elektroniskā pasta vēstuli, ar elektroniskā pasta vēstuli paziņoja Komisijai, ka tiek gaidīts skaitļu apstiprinājums 2001. gada 13. augustā iesniegtajās finanšu tabulās. Pēc to saņemšanas tiktu iesniegts galīgais izmaksu apliecinājums un pieteikums galīgā maksājuma saņemšanai.
27. Pēc tam, kad Komisija bija norādījusi, ka tā nav atbilde uz 2002. gada 24. janvāra jautājumu, GONW tās pašas dienas atbildē, kā arī 2002. gada 6. februāra vēstulē atbildēja, ka attiecībā uz agrākajām programmām esot grūtības iegūt dokumentu oriģinālus un ka tāpēc vienmēr tiekot strādāts cieši kopā ar Komisiju. Kamēr Komisija nav paziņojusi, ka piekrīt skaitļiem, GONW nav iespējams iesniegt galīgo izmaksu apliecinājumu.
28. 2002. gada 6. februāra elektroniskā pasta vēstulē Komisija norādīja, ka Komisija nevar sniegt nekādus skaitļus, nezinot veiktās izmaksas. Atbilstoši tika lūgts, cik ātri vien iespējams, iesniegt oriģinālas parakstītas veidlapas.
29. Tajā pašā dienā GONW parakstīja Komisijas veidlapu, kurā tiek apliecinātas izmaksas un kurā Komisijai tiek lūgts veikt maksājumu, un nodeva to Komisijai. No šīs veidlapas var secināt, ka kopējie izdevumi ir GBP 111 735 335. Veidlapām pievienotajās tabulās par laika periodu no 1992. līdz 1995. gadam bija tie paši skaitļi pēc atbalsta prioritātes, kas 2001. gada 21. marta elektroniskā pasta vēstules 5. pielikuma 2.A tabulā. Izdevumi par 1996. gadu tomēr attiecībā uz katru no prioritātēm atšķīrās, t.i., ne tikai papildinot datus par 3. un 5. prioritāti (5).
30. Ar Apvienotās Karalistes patstāvīgajam pārstāvim ES adresēto vēstuli 2002. gada 18. aprīlī Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors citastarp informēja, ka 2002. gada 6. februāra dokumentu nevar pieņemt kā pieteikumu maksājumu saņemšanai, jo Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkts paredz 2001. gada 31. martu kā šāda dokumenta iesniegšanas termiņu. Saskaņā ar šo pašu normu, uzskata Komisija, saldo bija automātiski jāatsauc. Turklāt Komisija noteica divu mēnešu termiņu no vēstules saņemšanas brīža apsvērumu iesniegšanai un līdz tam apturēja maksājuma procedūru. Gadījumā, ja apsvērumi netiktu iesniegti termiņā, Komisija slēgtu programmu, kā norādīts iepriekš, un rīkotos attiecīgi.
31. Apvienotās Karalistes pastāvīgais pārstāvis 2002. gada 12. jūnija vēstulē atbildēja, ka būtiskā informācija ir iesniegta līdz 2001. gada 31. martam un ka ir ticis pieņemts, ka 2001. gada 21. martā iesniegtās finanšu tabulas ir pietiekamas kā paziņojums par izmaksām, līdz brīdim, kamēr ar Komisiju nav noskaidrotas domstarpības jautājumā, kurš ir uzskatāms par galīgo finanšu plānu. GONW pastāvīgi ir uzstājis, ka Lēmums C (93) 3804 ir noteicošais lēmums, bet Komisija to ir apstiprinājusi tikai 2002. gada 18. janvārī. Tādējādi pieteikuma kavēšanās ir bijusi nenovēršama. Tādējādi nav bijis nekādas jēgas iesniegt pieteikumu, balstoties uz skaitļiem, kuriem Komisija nebija piekritusi ar mērķi atļaut saldo maksājumu.
32. Ar 2002. gada 22. novembra vēstuli, kas arī ir šī procesa strīda priekšmets (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), Komisija apstrīdēja to, ka pēc termiņa iesniegtais pieteikums šķietami ir bijis nenovēršams. Gala pieteikums un paziņojums par izmaksām, saskaņā ar tās viedokli, esot bijuši atkarīgi no tā, kādas ir bijušas apņemšanās valsts līmenī. Šīs saistības vēlāk grozīt nav iespējams, Nevar piekrist attiecībā uz finanšu plānu izvirzītajai argumentācijai. Tā kā GONW neatlaidīgi ir uzstājusi, ka Lēmums C (93) 3804 ir galīgais, savā nostājā, kuru tā ir paudusi gala ziņojuma 5. pielikuma 3.A tabulā, tā ir nonākusi pretrunā ar sevi. Tādējādi neviens no izvirzītajiem argumentiem nevar novērst Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktā paredzētās tiesiskās sekas nokavēta pieteikuma gadījumā. Kompetentajai struktūrvienībai ir uzdots atsaukt saldo EUR 11 632 600 apmērā. Tādējādi ir pienākums pieprasīt atmaksāt EUR 9 272 767, 82.
33. Ar 2002. gada 6. decembra vēstuli GONW cita starpā Komisijai norādīja, ka tai saldo atsaukšanu saskaņā ar Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktu vajadzēja veikt jau līdz 2001. gada 30. septembrim. Saskaņā ar GONW viedokli, šeit Komisija pati ir nonākusi pretrunā ar sevi.
IV – Process
34. Prasības pieteikums Tiesas kancelejā ir reģistrēts 2003. gada 31. janvārī. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 25. marta rīkojumu Padomei tika atļauts iestāties lietā, lai atbalstītu Komisiju.
35. Apvienotās Karalistes prasījumi Tiesai ir šādi:
1) saskaņā ar EKL 230. pantu un EKL 231. pantu atcelt šādus tiesību aktus:
a) Komisijas lēmumu, kas ietverts 2002. gada 22. novembra vēstulē, atsaukt summu EUR 11 632 600 apmērā;
b) vēlāku lēmumu atsaukt šo summu, kas pieņemts Apvienotajai Karalistei nezināmā datumā – 2002. gada decembrī vai 2003. gada janvārī;
c) visus pasākumus, kas pieņemti, piemērojot šos lēmumus, tostarp tiesību aktu par šīs summas atsaukšanu;
d) Komisijas lēmumu, kas ietverts minētajā 2002. gada 22. novembra vēstulē, ar kuru uzdots piedzīt summu EUR 9 272 767 apmērā, kas jau tikusi izmaksāta Apvienotajai Karalistei kā norādītās izmaksas MST 2 programmas ietvaros, kā arī
e) visus pasākumus, kas pieņemti, piemērojot šo lēmumu;
2) saskaņā ar EKL 231. pantu pasludināt visus šos pasākumus par spēkā neesošiem;
3) saskaņā ar EKL 241. pantu nolemt – ja Komisijas interpretācija Regulas (EK) Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktam un/vai Komisijas Lēmuma C (92) 1358/8 pielikuma 10. punktam ir pareiza, šīs tiesību normas nav piemērojamas attiecībā uz Apvienoto Karalisti;
4) piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
36. Pēc tam, kad Komisija 2003. gada 13. martā paziņoja, ka tā turpmāk neprasīs piedzīt summu EUR 9 272 767,82 apmērā, Apvienotā Karaliste prasību šajā punktā ir atsaukusi [prasījuma Nr. 1 d) un e) apakšpunkts]. Ar 2005. gada 23. marta vēstuli, kas kļūdaini datēta ar 2004. gada 23. martu, Apvienotā Karaliste ir atsaukusi 3. prasījumu.
37. Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā daļēji nepieņemamu un atlikušajā daļā – kā nepamatotu;
– pakārtoti noraidīt prasību kā pilnībā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
38. Padomes prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt Apvienotās Karalistes prasību saskaņā ar EKL 241. pantu kā nepieņemamu, pakārtoti – noraidīt to kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
39. Tā kā Apvienotā Karaliste savā 2005. gada 23. marta vēstulē ir atteikusies no sava prasījuma, kas balstās uz EKL 241. pantu, nav jālemj par to, vai attiecīgā prasība bija pieņemama vai nē. Tā rezultātā attiecīgie Padomes un Komisijas apsvērumi netiek apskatīti sīkāk. To prasījumi šajā sakarā ir uzskatāmi par nepamatotiem.
V – Vērtējums
A – Prasības pieņemamība saskaņā ar EKL 230. un EKL 231. pantu
40. Komisija apstrīd to Apvienotās Karalistes prasības sadaļu pieņemamību, ar kurām tā lūdz atcelt visus lēmumus un darbības, t.sk. lēmumu par atsaukšanu, kas pieņemti pēc 2002. gada 22. novembra vēstules. Tā pamato to tādējādi, ka runa ir tikai par nenovēršamām 2002. gada 22. novembra vēstules sekām.
41. Attiecībā uz prasības sadaļu pieņemamību vispirms ir jānoskaidro prasības priekšmets. Saskaņā ar EKL 230. pantu par tiesību akta atcelšanas prasības priekšmetu ir jāuzskata ikviens Komisijas tiesību akts, izņemot ieteikumus vai atzinumus. No tā izriet, ka akts var būt prasības priekšmets tikai tad, ja tas ir paredzēts, lai radītu tiesiskas sekas, t.i., tas pēc sava satura ir vērsts uz to, lai paredzētu saistošus noteikumus, kas ir piemērojami konkrētām situācijām (6).
42. Šajā gadījumā jautājums ir par to, vai, ja neņem vērā dalībvalstij nosūtīto paziņojumu, ka nav izpildīti nosacījumi, lai saskaņā ar Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktu automātiski neatsauktu līdzekļus, pašu līdzekļu atsaukšanu iekšēja rīkojuma veidā var uzskatīt par pieļaujamu prasības priekšmetu.
43. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka līdzekļu atsaukšana veido budžeta saistību “otru pusi”. Par budžeta saistībām ir jāuzskata lēmums finansēt kādu noteiktu programmu vai projektu. Šis lēmums kalpo budžeta īstenošanai, turklāt ir jāatšķir (iekšējās (7)) budžeta saistības un (ārējais) lēmums par par pieteikumu maksājuma saņemšanai. Līdzekļu atsaukšanas rezultātā attiecīgos līdzekļus nav iespējams izmaksāt bez jaunu budžeta saistību uzņemšanās. Šajā kontekstā ir skaidrs, ka Komisijas lēmums, kurā norādīts, ka ir izpildīti nosacījumi automātiskai atsaukšanai, ir ārējs akts, savukārt pati atsaukšana ir iekšēja procedūra un kā tāda nevar būt prasības priekšmets.
44. Komisija 2002. gada 18. aprīļa vēstulē pirmo reizi norādīja, ka no ERAF piešķirtais atlikušais atbalsts esot jāatsauc. Piešķirot Apvienotajai Karalistei divu mēnešu termiņu apsvērumu iesniegšanai, kuru laikā process tiktu apturēts, Komisija vienlaikus izskaidroja, ka tādējādi vēl nav pieņemts nekāds saistošs regulējums.
45. Pēc tam ar 2002. gada 22. novembra vēstuli Komisija apstiprināja 2002. gada 18. aprīlī norādītos atsaukšanas apsvērumus un paziņoja, ka attiecīgajai struktūrvienībai jau esot uzdots atsaukt saldo.
46. Tādējādi šim lēmumam ir uz āru vērsta tiesiska iedarbība, jo Apvienotajai Karalistei tiek saistošā veidā paziņots, ka saldo summa EUR 11 632 600 apmērā netiks izmaksāta.
47. Tādējādi šis Komisijas lēmums ir prasības priekšmets. Visi turpmākie šo lēmumu apstiprinošie lēmumi un tiesību akti ir tikai faktiskās sekas, kas nevar būt par patstāvīgu prasības priekšmetu (8).
48. Tādējādi prasījumu pirmā pamata b) un c) apakšpunkts nav pieņemams.
49. Pārējā daļā prasība ir pieņemama.
B – Pamatotība
50. Prasību atcelt 2002. gada 22. novembra lēmumu Apvienotā Karaliste balsta uz trim pamatiem. Ar pirmo prasības pamatu tā apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pieļāvusi tiesību, interpretācijas un novērtējuma kļūdas. Ar otro prasības pamatu Apvienotā Karaliste vēršas pret Komisijas izturēšanos. Tā ar savu bezdarbību esot izraisījusi prasības iesniedzējas paļāvību, ka pieteikums galīga maksājuma saņemšanai ir bijis iesniegts pareizā formā un veidā. Ar trešo prasības pamatu tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums.
1. Pirmais prasības pamats: tiesību, interpretācijas un novērtējuma kļūdas 2002. gada 22. novembra lēmumā
a) Apvienotās Karalistes izvirzītie argumenti
51. Ar pirmo prasības pamatu Apvienotā Karaliste apgalvo, ka Komisijas secinājums, ka Apvienotā Karaliste ir pārkāpusi Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktu, ir pretlikumīgs tiesisko, interpretācijas un novērtējuma kļūdu dēļ.
52. Tā savu apgalvojumu pamato ar to, ka Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkts neprasa, lai pieteikums tiktu iesniegts kādā noteiktā formā. 52. panta 5. punkts īpaši neparedz, ka dalībvalstīm ir pienākums apstiprināt datus. Lēmuma C (92) 1358/8 pielikuma 10. punkta noteikumi šajā gadījumā nav piemērojami, jo ir nozīmīgi vienīgi Regulas Nr. 1260/1999 noteikumi, tā kā netiek pieprasīts izmantot arī ERAF standartveida veidlapas.
53. Ar Regulas Nr. 1260/1999 54. pantu, sākot ar 2000. gada 1. janvāri, ir atcelta Regula Nr. 4253/88, tā kā šeit nozīmīgajā laika brīdī tā vairs nebija spēkā. Tādējādi vienlaicīgi tika atcelts arī Lēmuma C (92) 1358/8 pielikuma 10. punkts. Regula Nr. 1260/1999 ir radījusi pilnīgi jaunu tiesisko režīmu.
54. Tiesas sēdē Apvienotās Karalistes valdība norādīja uz iespējamo pretrunu starp Komisijas un Padomes tiesību izpratni. Kamēr Komisija balstās uz Regulas Nr. 4253/88 21. panta 4. punktu, Padome ierosina piemērot Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktu kopsakarā ar tās pašas regulas 32. panta 4. punktu. Apvienotās Karalistes iecere iesniegt pieteikumu galīgā maksājuma saņemšanai, kaut arī neizmantojot standartveida veidlapas, ir skaidra no sarakstes starp GONW un Komisiju. Visbeidzot, ir iesniegta visa informācija, kura tiek pieprasīta standartveida veidlapās.
55. Līdz 2001. gada 31. martam Komisija bija saņēmusi atbilstošu pieteikumu. Tas ir ietverts dokumentos, kas tika nosūtīti 2001. gada 26. februārī, 15. martā un 21. martā, kas arī ietvēra visu informāciju, kas Komisijai bija nepieciešama noslēguma lēmumam par MST 2 programmu. Gala ziņojums tika iesniegts 2001. gada 15. martā un tam vairs nebija nepieciešams valsts apstiprinājums, jo reģionālā iestāde ir pilnvarota pati veikt Apvienotajai Karalistei saistošu datu paziņošanu. Paziņojums par izmaksām ir nosūtīts termiņā pa elektronisko pastu 2001. gada 21. martā.
56. Kļūdainie dati par GBP 107 766 705 kā par kopējo izmaksu apmēru GBP 111 735 335 vietā nav atstājuši sekas, jo pareizā summa ir uzrādīta 4. pielikumā. Tomēr, pat par pamatu ņemot šos kļūdainos skaitļus, Apvienotajai Karalistei būtu tiesības saņemt saldo maksājumu, jo šo maksājumu varētu piešķirt arī pamatojoties uz pirmo minēto summu.
57. Turklāt Komisijas interpretācija pārkāpj tiesiskās drošības principu, jo saskaņā ar Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkta vārdisko formulējumu netiek paredzētas nekādas prasības attiecībā uz pieteikuma formu. Krasās soda sankcijas, kuras paredz 52. panta 5. punkts, būtu piemērojamas vienīgi tad, ja būtu noticis neapstrīdams skaidru un viennozīmīgu prasību pārkāpums.
58. Visbeidzot, ņemot vērā sankciju kraso raksturu, ir pārkāpts arī EKL 5. pantā noteiktais samērīguma princips. Saskaņā ar Apvienotās Karalistes viedokli, nevienu mirkli uz spēles nav bijusi likta fonda spēja funkcionēt.
59. Jebkurā gadījumā pielikuma 10. panta noteikumi nav obligāti. No tā izriet, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība, ko parāda arī Lēmuma C (92) 1358/8 6. pants. Saskaņā ar to pieteikumu iesniegšanu regulējošo noteikumu neievērošana automātiski neietver kādas noteiktas soda sankcijas.
60. Līdzīgi pielikuma 10. pants nosaka, ka ir jāvienojas par iesniedzamo ziņojumu formu. No tā izriet, ka runa ir par elastīgiem procedūras noteikumiem. Komisija tāpēc ir pieļāvusi kļūdu no tiesību viedokļa, 2002. gada 22. novembra vēstulē norādot, ka tai nav pilnvaru attiecībā uz apgalvoto Lēmuma C (92) 1358/8 10. panta noteikumu pārkāpumu.
61. Turklāt Komisija ir pārkāpusi arī labas pārvaldības principu, Kopienas solidaritātes principu, reģionālās partnerības principu un EKL 10. pantā paredzēto Kopienas iestāžu un dalībvalstu sadarbības principu.
b) Komisijas izvirzītie argumenti
62. Turpretī Komisija uzskata, ka 52. panta 5. punkta jēga un mērķis ir, lai Komisijas rīcībā līdz 2001. gada 31. martam būtu visi dokumenti, lai varētu lemt par programmas noslēgšanu. Tātad līdz šim datumam Komisijai vajadzēja būt iesniegtiem visiem nepieciešamajiem dokumentiem pieņemamā formā. Neapstiprinātu paziņojumu par izdevumiem, kas nosūtīts pa elektronisko pastu Excel tabulas veidā, nekādos apstākļos nevar atzīt par pieļaujamu pieteikumu maksājuma saņemšanai un, proti, ne tikai tāpēc, ka tas nav noformēts atbilstoši standartveida veidlapai, bet arī tāpēc, ka šādam dokumentam ir jābūt parakstītam un apstiprinātam atbilstoši Regulas Nr. 4253/88 21. panta 4. punktam.
63. Komisija, ja tā atzītu šādus dokumentus par saistošiem, pārkāptu EKL 274. pantu, saskaņā ar kuru tai ir pienākums atbildīgi pārvaldīt Kopienas finanses.
64. Lai gan Regula Nr. 4253/88 ir atcelta ar Regulas Nr. 1260/1999 54. pantu, tas ir pakļauts Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 1. punkta nosacījumiem, saskaņā ar kuriem noteikumi, kas bija piemērojami 1999. gada 31. decembrī, ir piemērojami attiecībā uz programmām programmu plānošanas laika posmā no 1989. gada līdz 1993. gadam, kā arī no 1994. gada līdz 1999. gadam. Tādējādi Regulas Nr. 4253/88 21. panta 4. punkts turpina būt piemērojams attiecībā uz MST 2 programmu.
65. Tāpat Komisijas interpretācija nepārkāpj tiesiskās drošības principu. Komisijas Lēmuma C (92) 1358/88 pielikuma 10. pants skaidri nosaka galīgā saldo maksājuma izmaksāšanas priekšnoteikumus. Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkts nosaka termiņu, līdz kuram jāiesniedz pieteikums maksājuma saņemšanai programmām, kuras ir apstiprinātas līdz 1994. gada 1. janvārim. Tādējādi noteikumi precīzi paredz arī automātiskās atsaukšanas tiesiskās sekas.
66. Nav pārkāpts arī samērīguma princips. Pieteikumu iesniegšana paredzētajā termiņā ir nozīmīgs pienākums struktūrfondu pienācīgas funkcionēšanas nodrošināšanai. Šī pienākuma neizpilde ir pretrunā Komisijas pienākumiem saskaņā ar EKL 274. pantu. Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkts neparedz Komisijai rīcības brīvību, jo tas nosaka obligātas tiesiskās sekas.
67. Saskaņā ar Lēmuma C (92) 1358/8 6. pantu Komisijai bija rīcības brīvība grozīt lēmuma noteikumus. Tomēr tai nebija tiesību grozīt tiesību normas ar augstāku juridisko spēku.
68. Apgalvojums, ka Komisijas izmantotā interpretācija pārkāpa labas pārvaldības principu, Kopienas solidaritātes principu, reģionālās partnerības principu un EKL 5. pantā paredzēto Kopienas iestāžu un dalībvalstu sadarbības principu Tiesas Statūtu 21. panta, kā arī Tiesas Reglamenta 38. panta 1. punkta c) apakšpunkta priekšnoteikumiem, tā kā Apvienotā Karaliste vienīgi uzskaita principus, nepamatojot, kādā veidā tie varētu būt pārkāpti.
c) Juridiskais vērtējums
69. Pirmais tiesību jautājums, kas ir jānoskaidro, ir vai un cik lielā mērā Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkts ir interpretējams tādējādi, ka ar to ir aizstāts Regulas Nr. 4253/88 21. panta 4. punkts, kā arī uz tās pamata pieņemtais Lēmums C (92) 1358/8, ietverot tā pielikumu, MST 2 programmas ietvaros attiecībā uz šeit apstrīdēto pieteikuma formu un saturu galīgajam maksājumam no Kopienas finansiālā atbalsta.
70. Ja šāda interpretācija būtu jānoraida, būtu jāpārbauda, cik lielā mērā Apvienotās Karalistes iesniegtie dokumenti varēja novērst Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktā paredzētās automātiskās atsaukšanas tiesisko seku iestāšanos, arī neņemot vērā iespējamo Regulas Nr. 4253/88 21. panta 4. punktā vai atbilstošajā Lēmuma C (92) 1358/8 pielikuma 10. pantā paredzēto procesuālo un materiālo prasību izpildi, kuras saskaņā ar šo pieņēmumu vēl arvien bija piemērojamas.
i) Par regulu savstarpējo saistību
71. Saskaņā ar Regulas Nr. 1260/1999 54. pantu tā līdz ar savu stāšanos spēkā ir atcēlusi Regulas Nr. 2052/88 un Nr. 4253/88. Tomēr ir tieši noteikts, ka tas neskar Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 1. punktu.
72. Saskaņā ar tā virsrakstu 52. pantā ir “pārejas laika noteikumi” un tā 1. punktā ir īpaši noteikts, ka tāda atbalsta turpināšanu, kas ir atļauts, balstoties uz atceltajām Regulām, Regula Nr. 1260/1999 neskar. 52. panta 2. punkts, piemēram, atļauj apstiprināt jaunu atbalstu uz atcelto Regulu pamata, ja pieteikumi ir iesniegti uz šī pamata.
73. Ar šiem pārejas perioda noteikumiem Kopienas likumdevējs ir noteicis, ka jau apstiprinātais atbalsts tiek turpināts saskaņā ar tā sākotnējo juridisko pamatu un ka noteiktos gadījumos jaunu atbalstu var izvērtēt un apstiprināt saskaņā ar agrāko regulējumu. Attiecībā uz apskatāmo MST 2 programmu attiecīgo juridisko pamatu veido Regula Nr. 2052/88 un Ieviešanas regula Nr. 4253/88, kā arī Lēmums C (92) 1358/8, kas grozīts ar Lēmumiem C (93) 3804 un C (96) 461.
74. Tādējādi šķiet, ka Apvienotās Karalistes apgalvojums, ka šie noteikumi ar Regulu Nr. 1260/1999 ir atcelti, ir nepareizs. Tomēr atklāts paliek jautājums par saistību starp Regulu Nr. 1260/1999 un sākotnējo MST 2 programmas juridisko pamatu. Jau apstiprināta atbalsta turpināšana atbilstoši sākotnējam juridiskajam pamatam neizslēdz automātisku atsaukšanu saskaņā ar Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktu, kas nepārprotami attiecas arī uz MST 2 programmu. Līdz ar to ir jautājums par to, kādus priekšnosacījumus izpildot, iestājas šajā tiesību normā paredzētās tiesiskās sekas.
75. Automātiska atsaukšana saskaņā ar Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktu ir jaunums, kas ieviests ar šo regulu attiecībā uz Regulu Nr. 4253/88. Regula Nr. 4253/88 paredzēja tikai atbalsta samazināšanu, apturēšanu vai izbeigšanu, ja Komisija bija pārbaudījusi un konstatējusi, ka darbībās vai pasākumos ir pieļauti pārkāpumi vai nozīmīgas izmaiņas, kas iespaido darbības vai pasākuma raksturu vai apstākļus, kam Komisija nav piekritusi (9). Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka ar šīm tiesiskajām sekām tiek sodīta Kopienas finanšu atbalsta gala saņēmēja rīcība (10), savukārt apskatāmā atsaukšana skar (tikai) dalībvalsts rīcību.
76. Likumdevēja mērķis, ieviešot šo jaunumu – automātisko atsaukšanu – ir nodrošināt ekonomisku Kopienas līdzekļu izlietojumu, tādējādi uzlabojot nosacījumus izmaksu paredzēšanu un piešķiršanu (11).
77. No vienas puses, ar Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktu periods pieteikuma galīgā maksājuma saņemšanai iesniegšanai tiek pagarināts līdz 2001. gada 31. martam, tas ir, papildus Regulas Nr. 4253/88 21. panta 4. punktā paredzētajam termiņam – sešu mēnešu periodam pēc attiecīgā gada beigām vai pēc darbību pabeigšanas. No otras puses, pirmo reizi tiek ieviesta automātiska atsaukšana termiņa nokavējuma gadījumā.
78. Tagad ir jānoskaidro, vai ar Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktu ieviestās tiesiskās sekas attiecībā uz termiņu “pieteikuma galīgā maksājuma saņemšanai” iesniegšanai kā soda sankciju var piemērot par to, ka nav izpildītas prasības, kas paredzētas Regulas Nr. 4253/88 21. panta 4. punktā vai Lēmuma C (92) 1358/8 (12) pielikuma 10. pantā, kas šajā sakarā ir identisks.
79. Pret šādu pieņēmumu neapšaubāmi iestājas tas, ka nepastāv skaidras norādes par prasībām Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktā uz Regulas Nr. 4253/88 21. panta 4. punktu. Šajā sakarā Apvienotā Karaliste norāda uz 1982. gada 26. maija spriedumu lietā Vācija/Komisija (13), saskaņā ar ko “tiesiskās drošības princips [..] tomēr [prasa], lai noteikumi, kas paredz termiņu, ar kura iestāšanos tiek zaudētas tiesības, it īpaši, ja tā rezultātā kāda dalībvalsts zaudē finanšu atbalstu, kas jau ir bijis piešķirts un attiecībā uz kuru valsts jau ir izdevusi ievērojamus līdzekļus, būtu noteikti skaidri un viennozīmīgi, tā ka dalībvalstis varētu pilnībā apzināties to, cik svarīgi ir ievērot šo termiņu ”. Šai judikatūrai ir nozīme tiktāl, ciktāl Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkta termiņš ir noteikts kā beigu termiņš, kuram iestājoties, tiek zaudētas tiesības, paredzot automātisku atsaukšanu, un tā neievērošana iesaistītajai dalībvalstij nozīmē līdzekļu zaudēšanu.
80. Patiesībā, automātiskā atsaukšana saskaņā ar 52. panta 5. punktu nozīmē būtisku soda sankciju pastiprināšanu salīdzinājumā ar iepriekšējo tiesisko stāvokli (14), tā ka, minētās judikatūras kontekstā Regulas Nr. 4253/88 21. panta 4. punkta interpretācija, nosakot, ka tas ir grozīts ar Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktu, pievienojot jaunas beigu termiņam piesaistītas tiesiskās sekas, visticamāk, ir jāizslēdz.
81. Tomēr no tā nevar secināt, ka dalībvalstīm netiek izvirzītas nekādas prasības par iesniedzamajiem datiem pieteikumam galīgā maksājuma saņemšanai atbilstoši Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktam. Tas izriet jau no iepriekš minētā pārejas laika noteikumu mērķa (15). Lai arī Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktu nebija tiesīga pieprasīt atsevišķu Regulas Nr. 4253/88 21. panta 4. punkta un Lēmuma C (92) 1358/8 pielikuma 10. panta priekšnoteikumu ievērošanu, tad tomēr nevar apstrīdēt tās tiesības izvirzīt prasības par Apvienotās Karalistes pirms termiņa beigšanās 2001. gada 31. martā iesniegto datu pareizību un uzticamību (16). Šādas tiesības Komisijai ir a fortiori piešķiramas, ja atceras, piemēram, ka automātiskās atsaukšanas acīmredzamais mērķis sekundārajās tiesībās ievieš primārajās tiesībās nostiprināto EKL 274. panta labas pārvaldības principu.
Ikviena interpretācija terminam “pieteikums galīgā maksājuma saņemšanai” Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktā, kurā nav ņemtas vērā citas Regulas Nr. 1260/1999 un Regulas Nr. 4253/88 normas, ir izslēgta arī tādēļ, ka Regulas Nr. 4253/88 21. panta 4. punkta būtiskais normatīvais saturs tika pārņemts ar Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 4. punktu. Neraugoties uz abu normu piemērošanu ratione temporis, no šīs pārņemšanas ir skaidrs, ka Regula Nr. 1260/1999 neiespaido pieteikuma galīgā maksājuma saņemšanai formu, saturu un funkcijas, kā rezultātā Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktu, pretēji Apvienotās Karalistes valdības pilnvarotā pārstāvja nostājai tiesas sēdē, nekādi nevar interpretēt, pienācīgi neņemot vērā citus – vai nu Regulas Nr. 4253/88, vai Regulas Nr. 1260/1999 – noteikumus.
Šajā sakarā atklāts paliek jautājums, vai ar Komisijas nostāju ir savienojams Padomes viedoklis, ka Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkts ir jāinterpretē kopsakarā ar tās 32. panta 4. punktu.
82. No visa iepriekš minētā izriet, ka Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Regulas Nr. 4253/88 21. panta 4. punkta prasību neievērošana pati par sevi neizraisa automātisku atsaukšanu, tomēr attiecībā uz brīvā formā iesniegtajiem datiem par veiktajām izmaksām Komisijai ir tiesības pārbaudīt, vai šādus datus var uzskatīt par pieteikumu galīgā maksājuma saņemšanai Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkta izpratnē.
83. Tādējādi Komisija savu apstrīdēto lēmumu ir pamatojusi ar kļūdainu Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkta interpretāciju, ciktāl tā šajā pantā paredzēto automātisko atsaukšanas sankciju ir attiecinājusi uz Regulas Nr. 4253/88 21. panta 4. punktā un Komisijas Lēmuma C (92) 1358/8 pielikuma 10. pantā minēto priekšnoteikumu neievērošanu.
84. Šajā lietā, pretēji Komisijas paustajai nostājai, nav nozīmes tam, ka Apvienotā Karaliste nav izmantojusi Komisijas izdotās un pieteikumam maksājumu saņemšanai no fondiem, kā arī datu apliecinājuma iesniegšanai parasti izmantotās veidlapas.
85. Tomēr šī Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkta nepareizā interpretācija varētu būt nenozīmīga, ja Komisijai, ievērojot šīs lietas apstākļus, bija tiesības pieņemt, ka Apvienotā Karaliste nav Regulas Nr.1260/1999 52. panta 5. punktā paredzēto pieteikumu iesniegusi paredzētajā termiņā.
ii) Par argumentu, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkta paredzētais pieteikums ir iesniegts termiņā
Gala ziņojums
86. GONW gala ziņojumu par MST 2 programmu Komisijai nosūtīja kā Excel dokumentu 2001. gada 15. martā pa elektronisko pastu. Tomēr līdz 2001. gada 31. martam Apvienotā Karaliste šos datus neapstiprināja.
87. Nevar piekrist Apvienotās Karalistes argumentam, ka nekāda datu apstiprināšana no dalībvalsts puses nav bijusi nepieciešama, jo minētā iestāde valsts līmenī ir bijusi pilnvarota patstāvīgi nodot ziņas Komisijai.
88. Gan Regulas Nr. 4253/88 21. panta 4. punkta trešais ievilkums, gan arī Lēmuma C (92) 1358/8 pielikuma 10. panta trešā ievilkuma atbilstošais noteikums datu apstiprināšanai tieši prasa dalībvalsts apliecinājumu. Salīdzinājumā – tā pirmā un otrā ievilkuma prasības ir jāizpilda norādītajai valsts iestādei (17).
89. Šī nošķiršana atbilst arī normu jēgai un mērķim. Programmas plānošanas fāzē darbojas dalībvalsts un Komisija, savukārt pēc šīs fāzes beigām, t.i., pēc Kopienas atbalsta koncepcijas pieņemšanas, dalībvalsts uztic iestādei programmas ieviešanu (18). Priekšrocība, ar kuru tas tiek pamatots, ir tas, ka vietējai iestādei ir daudz vieglāk vadīt programmas. Tomēr dalībvalsts ir atbildīga par programmas īstenošanas uzraudzību (19).
90. Pat ja atbilstoši šeit izvirzītajai nostājai Regulas Nr. 4253/88 21. panta 4. punkta trešā ievilkuma un attiecīgi Lēmuma C (92) 1358/8 pielikuma 10. panta trešā ievilkuma neievērošana pati par sevi nevar izraisīt Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktā minēto tiesisko seku iestāšanos, tomēr vietējās iestādes nosūtīts neapstiprināts ziņojums nenodrošina pietiekamu uzticamības garantiju. Proti, no šāda ziņojuma neizriet, ka dalībvalsts pārņem atbildību par sniegto datu faktu un aritmētisko pareizību. No šāda viedokļa nav juridiski saistoša dalībvalsts apliecinājuma, kurš šajā gadījumā, neskatoties uz tieši piemērojamajiem priekšnoteikumiem, ir obligāts. (20)
91. Apgalvotā iestādes pilnvarošana no dalībvalsts puses neattaisno citus secinājumus. Ar valsts tiesību normu nevar vienpusēji grozīt vai vispār atcelt kādu Kopienu tiesībās paredzētu pienākumu.
Paziņojums par izmaksām
92. GONW noteiktā termiņa ietvaros, 2001.gada 21.martā, iesniedza paziņojumu par izmaksām tabulas formā. Taču saskaņā ar lietas materiāliem informācija par veiktajām izmaksām bija pretrunīga un kļūdaina.
93. Vienā ziņojuma sadaļā kopējo izmaksu summa ir norādīta GBP 111 735 335 apmērā, bet citviet – GBP 107 746 599 apmērā. Ir taisnība, kā jāpieņem, ka pareizā summa GBP 111 735 335 apmērā bija norādīta GONW 2001. gada 21. marta elektroniskā pasta vēstules 4. pielikumā. Taču šī summa bija pretrunā 5. pielikuma 2.A tabulas datiem, līdz ar to radot neskaidrības.
94. Pat ja – kā iebilda prasītāja – abas summas pamatotu maksājuma veikšanu, paliek neskaidrības par pretrunīgo summu apmēru saistošo raksturu. Paskaidrojums, ka izmaksas vismaz iekļaujas noteiktos ietvaros, nav pietiekams, lai datus vajadzības gadījumā varētu pārbaudīt pēc iesniedzamajiem pierādošajiem dokumentiem.
95. Turklāt saskaņā ar EKL 274. pantu Komisijas pienākums ir īstenot saprātīgas finanšu pārvaldības principus. Tas prasa, lai Komisija, izlemjot par finanšu atbalsta izmaksāšanu no fondiem, pēc iespējas precīzāk pārbaudītu datus, lai novērstu izsaimniekošanu. Taču tai nav iespējams šo prasību īstenot, ja ir iesniegti nenoteikti izmaksu dati, ko gala izvērtējumā pat nav iespējams attiecināt uz konkrētu darbību.
96. Nevar apstrīdēt, ka attiecīgie neskaidrie dati tika laboti tikai pēc noteiktā termiņa beigām, proti, 2001. gada 14. jūnijā, 19. jūlijā, 6. un 13. augustā, tātad – jebkurā gadījumā – novēloti. Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktā noteiktā lēmumu pieņemšanas termiņa jēga un mērķis prasa, lai līdz šī termiņa beigām būtu iesniegti visi dati, kas ir būtiski Komisijas lēmumu pieņemšanai. Iespēja veikt vēlākus labojumus, kā to proponē Apvienotā Karaliste, ir pretrunā mērķim, kam paredzēts šis noteikums.
Starpsecinājumi
97. No iepriekš minētā ir jāsecina, ka Komisija, izmantojot tai piešķirtās tiesības, nav pieļāvusi acīmredzamas kļūdas, izmantojot savas tiesības pārbaudīt pieteikumu galīgā maksājuma saņemšanai saskaņā ar Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktu.
98. Lai gan var piekrist Apvienotās Karalistes viedoklim, ka daļēji kļūdainu datu un paskaidrojumu iesniegšana pēc būtības nevar izraisīt no Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkta izrietošās sankcijas, it īpaši tādēļ, ka, lai veiksmīgi un saimnieciski noslēgtu palīdzības programmu, veicot atlikušos maksājumus, pilnībā pietiek ar to, ka pēc termiņa beigām vairs netiek ņemtas vērā citas – pareizas – summas, jo tas apgrūtinātu Kopienas budžetu, tomēr ir jākonstatē, ka šajā gadījumā ir iesniegti nepareizi dati un nav iesniegts gala ziņojuma apliecinājums. Šādu riska faktoru kopumu Komisija nevarēja atstāt bez ievērības, nepiemērojot atbilstošus pasākumus.
99. Ņemot vērā šos apstākļus, Komisija pamatoti nonāca pie secinājuma, ka dalībvalsts nav laikā iesniegusi pieteikumu galīgā maksājuma saņemšanai saskaņā ar Regulas Nr.1260/1999 52. panta 5. punktu, ciktāl tās iesniegtie dati neatbilst netieši izteiktajām, taču obligātajām prasībām par pieteikuma maksājuma saņemšanai satura ticamību un līdz noteiktā termiņa beigām nav apliecināti. Līdz ar to apstrīdētais lēmums, vismaz šajā sakarā, šķiet uzskatāms par juridiski pamatotu (21).
iii) Par apgalvojumu attiecībā uz rīcības brīvības neizmantošanu
100. Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkts ir obligāts noteikums un neparedz Komisijai rīcības brīvību. Tas paredz obligātu atsaukšanu, ja līdz 2001. gada 31. martam nav iesniegts atbilstošs pieteikums galīgā maksājuma saņemšanai. Šīs tiesiskās sekas īstenojošs Komisijas lēmums nav uzskatāms par prettiesisku, pamatojot ar kļūdu novērtējumā (22).
101. Apvienotā Karaliste gan pamatoti norāda, ka Lēmuma C (92) 1358/8 6. pants, saskaņā ar kuru var apturēt palīdzības izmaksāšanu, ja netiek ievēroti noteikumi, kas regulē pieteikumu galīgā maksājuma saņemšanai, paredz Komisijai noteiktu rīcības brīvību šajā sakarā.
102. Kā iepriekš norādīts (23), ar Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktu ieviestā automātiskā atsaukšana ir jaunums. Ņemot vērā šo tiesisko seku kraso raksturu, ir nepieciešama autonoma attiecīgās normas interpretācija. Šajā gadījumā nav nozīmes tam, vai saskaņā ar Regulu Nr. 4253/88 vai uz tās pamata pieņemto Lēmumu C (92) 1358/8 ir pieļaujama rīcības brīvība citā kontekstā.
103. Tāpēc ir skaidrs, ka automātiskas atsaukšanas Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkta izpratnē piemērošana nav Komisijas rīcības brīvības ietvaros, ja Komisija pēc iesniegto dokumentu un datu pārbaudīšanas ir konstatējusi, ka nav saņemts pieteikums galīgā maksājuma saņemšanai.
iv) Par apgalvoto samērīguma principa pārkāpumu
104. Komisija, pieņemot lēmumu, nav pārkāpusi no EKL 5. panta izrietošo samērīguma principu, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru paredz, ka Kopienas iestāžu tiesību aktos noteiktie pasākumi ir paredzēti konkrēta mērķa sasniegšanai un nepārsniedz vajadzīgo pasākumu robežas (24).
105. 52. panta 5. punktā noteiktā termiņa stingra ievērošana ir paredzēta, lai uzturētu struktūrfondu pienācīgas funkcionēšanas un saprātīgas vadības īstenošanu saskaņā ar EKL 274. pantu. Ņemot vērā, ka struktūrfondu darbības tiek īstenotas decentralizētā veidā dalībvalstīs, tikai tad, kad attiecīgajā brīdī ir iesniegti pieteikumi maksājuma saņemšanai, Komisija var novērtēt veiktās izmaksas, kas beigu beigās pamato maksājumus paredzēto līdzekļu apjoma ietvaros.
106. Fondu pienācīga funkcionēšana prasa, lai novēloti būtiski papildinājumi vai labojumi attiecībā uz pieteikumiem maksājuma saņemšanai Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkta izpratnē nevarētu novērst summu atsaukšanu, jo pretējā gadījumā grūti izvērtējami pieteikumi traucētu līdzekļu pārvaldību.
v) Par apgalvoto tiesiskās drošības principa pārkāpumu
107. Apvienotās Karalistes apgalvojums, ka Komisija, interpretējot 52. panta 5. punktu, ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu, nav pamatots.
108. Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkts skaidri paredz, ka pieteikuma galīgā maksājuma saņemšanai iesniegšanas beigu termiņš ir 2001. gada 31. marts un gadījumos, ja termiņš nav ievērots, summa tiek automātiski atsaukta.
109. No lietas materiāliem izriet, ka Apvienotajai Karalistei – arī GONW līmenī – bija zināms, kādi dati jāsniedz pieteikumā galīgā maksājuma saņemšanai. GONW vairākkārt atklāti paziņoja, ka zina noteikto termiņu. Turklāt GONW acīmredzami centās sastādīt gala ziņojumu, ieskaitot deklarāciju, līdz noteiktajam termiņam. Šajā sakarā būtu jānorāda uz 2001. gada 26. februāra, 15. un 21. marta vēstulēm, kurās GONW tieši piemin termiņa beigu datumu – 2001. gada 31. martu – vai norāda, ka apzinās, ka jāievēro ļoti īsi termiņi.
vi) Par apgalvoto labas pārvaldības, Kopienas solidaritātes, reģionālās partnerības principu un Kopienas iestāžu un dalībvalstu sadarbības principa pārkāpumu
110. Apvienotās Karalistes arguments attiecībā uz to, ka Komisija, interpretējot un piemērojot normas, ir pārkāpusi no EKL 10. panta izrietošos labas pārvaldības, Kopienas solidaritātes, reģionālās partnerības un Kopienas lojalitātes principus, ir noraidāms kā nepietiekami pamatots. Apvienotā Karaliste nav pierādījusi konkrētus pārkāpumus. Tiesas Statūtu 21. pants un Tiesas Reglamenta 38. panta 1. punkta c) apakšpunkts paredz, ka jāsniedz vismaz īss prasības pamata atspoguļojums. Šim nolūkam nepieciešams skaidrā un saprotamā veidā izklāstīt pārkāpumus.
111. Tā rezultātā pirmais prasības pamats ir noraidāms kā nepamatots.
2. Otrais prasības pamats: Komisijas uzvedība
a) Galvenie argumenti
112. Ar savu otro prasības pamatu Apvienotā Karaliste galvenokārt norāda uz to, ka Komisija ar saviem iebildumiem pret pieteikuma galīgā maksājuma saņemšanai veidu un formu ir radījusi šķēršļus tā pieņemšanai, jo pirms termiņa beigām nav paziņojusi Apvienotajai Karalistei, ka pieteikums neatbilst Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkta prasībām.
113. Turklāt Komisijai bija pienākums informēt Apvienoto Karalisti, ka tās iesniegtā pieteikuma forma saskaņā ar Komisijas viedokli neatbilst spēkā esošajām prasībām.
114. Ņemot vērā, ka Komisija neatbildēja uz 2001. gada 15. un 21. martā iesniegtajiem dokumentiem līdz pat 2001. gada vasarai, prasītājai radās pamatots uzskats, ka pieteikums galīgā saldo maksājuma saņemšanai atbilst visām prasībām.
115. Turpretī Komisija norāda, ka faktiski tās dienesti nevienā brīdi neradīja iespaidu, ka ar pirms noteiktā termiņa iesniegtajiem dokumentiem pietiek, lai noslēgtu programmu. Turklāt tā precizē, ka tās pašas uzvedībai attiecībā uz automātisku atsaukšanu nav nozīmes.
b) Juridiskais vērtējums
i) Par argumentu atbilstību
116. Šis prasības pamats ir noraidāms kā nepamatots. Pat ja argumenti ir pamatoti, balstoties uz šo pamatu, apstrīdēto lēmumu atcelt nevar.
117. Kā Tiesa ir nospriedusi savā 2000. gada 21. septembra spriedumā lietā C 46/98 P (25), prasībā atcelt tiesību aktu norādītā pamata būtība norāda uz iespēju, ja pamats ir pamatots, atcelt tiesību aktu, kā to prasa prasītājs.
118. Pat ja būtu pastāvējis noteikts informēšanas pienākums, kuru Komisija nebūtu izpildījusi, no tā obligāti neizriet, ka Apvienotā Karaliste noteiktajā termiņā ir iesniegusi atbilstošu pieteikumu galīgā maksājuma saņemšanai.
ii) Par Komisijas pienākumu sniegt norādes saskaņā ar Regulas Nr. 1260/1999 31. panta 2. punkta ceturto daļu
119. Lai lieta būtu izskatīta pilnībā, detalizētāk tiks apskatīts jautājums par Komisijas pienākumu informēt, kas skaidri norādīts Regulas Nr. 1260/1999 31. panta 2. punkta ceurtajā daļā un saskaņā ar kuru Komisijai katrā gadījumā savlaicīgi jāinformē dalībvalsts un maksājumus veicošā iestāde, ja pastāv risks, ka tiks piemērota automātiskā atsaukšana otrās daļas izpratnē.
120. Šī norma neattiecas uz šajā lietā apskatāmo programmu. Saskaņā ar Regulas Nr. 1260/1999 52. pantā paredzētajiem pārejas laika noteikumiem uz palīdzību, kas atļauta, balstoties uz Regulu Nr. 2052/88 un Īstenošanas Regulu Nr. 4253/88, netiek attiecinātas Regulas Nr. 1260/1999 prasības. No Regulas Nr. 1260/1999 31. panta 2. punkta ceturtās daļas izrietošais Komisijas pienākums informēt par iespēju, ka tiks piemērota automātiska atsaukšana, attiecas tikai uz turpmākajām programmām.
121. Taču ar Regulas Nr. 1260/1999 52. pantā ietverto pārejas laika noteikumu piemērošanu pret Apvienoto Karalisti netiek īstenota nelabvēlīgāka attieksme, jo 52. panta 5. punkts paredz ievērojami garāku pieteikuma galīgā maksājuma saņemšanai iesniegšanas termiņa pagarinājumu, salīdzinot ar agrākās Regulas Nr. 4253/88 21. panta 4. punktā noteikto iepriekšējo termiņu.
iii) Komisijas rīcības konkrēti aspekti
122. Lai lieta būtu izskatīta visā pilnībā, turpmāk tiks detalizēti apskatīti iebildumi attiecībā uz Komisijas rīcību.
123. Pat ja Komisijas rīcība nav uzskatāma par skaidras rīcības paraugu, īpaši tādēļ, ka pēc termiņa beigām tā uzdeva jautājumus par dalībvalsts un GONW iesniegtajiem pretrunīgajiem datiem un acīmredzot tai arī pašai vairs nebija pilnībā skaidrs galējais finansēšanas plāns, tas nemaina faktu, ka pamatā Apvienotā Karaliste bija atbildīga par to, lai Komisija līdz noteiktajam termiņam saņemtu pareizu informāciju par izmaksām, lai tā par to varētu pieņemt galīgo lēmumu.
124. Papildus jāpiemin, ka Komisija nevienā brīdī nav mazinājusi vai ļaunprātīgi noklusējusi automātiskās atsaukšanas sekas. Gluži pretēji – 2000. gada 31. jūlijā tā paziņoja, ka vēlas slēgt MST 2 programmu. Līdz ar to tā pirmo reizi netieši mudināja Apvienoto Karalisti rīkoties.
125. No tiesību aktiem neizriet iespējamais Komisijas pienākums individuāli apstiprināt noteiktā termiņa beigas. Arī EKL 10. pants, saskaņā ar kuru Kopienas iestādēm ir pienākums lojāli sadarboties ar dalībvalstīm (26), neparedz ko citu. Ja Komisija nav norādījusi, ka noteiktais termiņš ir beidzies, tā nav uzskatāma par nelojālu rīcību, ja dalībvalstij ir bijis pilnībā skaidrs tās pienākums ievērot noteikto termiņu (27).
126. Attiecībā uz tiesiskās paļāvības rašanos vēl ir jāņem vērā, ka apstrīdētais Komisijas lēmums ir balstīts uz Padomes regulu, līdz ar to Komisijas rīcība nav vērtējama kā pašas izvirzīto prasību neievērošana.
3. Trešais prasības pamats: nav norādīts Komisijas Lēmuma C (92) 1358/8 pienācīgs pamatojums
a) Apvienotās Karalistes izvirzītie argumenti
127. Ar trešo prasības pamatu Apvienotā Karaliste apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 253. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu pieņemtajiem lēmumiem, jo 2002. gada 22. novembrī pieņemtajā lēmumā nav ietverti juridiskie un faktu iemesli, kas nepieciešami, lai saprastu pamatojumu.
128. Īpaši tiek norādīts, ka nav paskaidrots, kādēļ 2001. gada februārī un martā iesniegtā informācija nav bijusi pietiekama Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkta nozīmē. Tāpat Komisija nav arī paskaidrojusi, kādēļ nav iespējams noslēgt programmu, ja, kā tiek apgalvots, līdz noteiktā termiņa beigām nav izpildīti noteiktie priekšnoteikumi. Komisijas apgalvojums, ka “atbildīgās personas [..] [ne]piekrīt gala finansēšanas plānam”, saskaņā ar Apvienotās Karalistes viedokli pilnībā nav pietiekams un saprotams.
b) Komisijas izvirzītie argumenti
129. Savukārt Komisija uzskata lēmumu par pamatotu, jo tas atbilst EKL 253. panta prasībām. 2002. gada 22. novembra vēstule ir jālasa kontekstā ar visu saraksti ar Apvienoto Karalisti, īpašu uzmanību pievēršot 2002. gada 24. janvāra, 18. aprīļa un 12. jūnija vēstulēm. Tajās pastāvīgi ir ticis pausts Komisijas viedoklis par to, ka līdz 2001. gada 31. martam nav iesniegts pieteikums galīgā maksājuma saņemšanai.
130. Arī Apvienotā Karaliste savā 2002. gada 12. jūnija vēstulē visbeidzot atzina, ka līdz 2001. gada 31. martam nav ticis iesniegts pieteikums galīgā maksājuma saņemšanai. Līdz ar to tā zināja lēmuma iemeslus, lai arī par to nepastāvēja vienprātība.
c) Juridiskais vērtējums
131. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību aktu pamatojumam atbilstoši EKL 253. pantam ir jāatspoguļo Kopienas iestāžu, kas to pieņēmusi, apsvērumi tik skaidri un viennozīmīgi, lai indivīdiem, kurus tas skar, savu tiesību apzināšanās nolūkos būtu pilnībā skaidri šī pasākuma iemesli un Kopienas tiesas varētu veikt savus kontroles pienākumus. Pamatojuma norādīšanas pienākuma apmērs ir atkarīgs no attiecīgā tiesību akta veida un apstākļiem, kādos tas ticis pieņemts, kā arī no visiem tiesību aktiem, kas ir spēkā konkrētajā jomā (28).
132. It īpaši pamatojot lēmumu par Kopienas palīdzības izbeigšanu, ņemot vērā šo lēmumu nopietnās sekas palīdzības saņēmējam, ir jābūt skaidri atspoguļotiem iemesliem, ar kuriem pamato šo lēmumu (29).
133. Šī lieta gan neattiecas uz Kopienas palīdzības izbeigšanu. Taču šī lieta attiecas uz iepriekš apsolītas palīdzības nesniegšanu, proti, saldo maksājuma veikšanu MST 2 programmai ERAF piesaistīto līdzekļu ietvaros.
134. Apstrīdētajā 2002. gada 22. novembra vēstulē Komisija vispārīgi paskaidroja, ka lēmums par atsaukšanu ir pieņemts piespiedu kārtā, jo līdz 2001. gada 31. martam nav bijis iesniegts Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punkta prasībām atbilstošs pieteikums galīgā maksājuma saņemšanai.
135. Lēmuma pieņemšanas apstākļi apstiprina, ka pamatojums ir pietiekams. Pienākums norādīt pamatojumu vienmēr prasa mazāk detalizētus paskaidrojumus, ja lēmuma adresāts jau pārzina lēmuma juridisko pamatus un to nosacījumus (30). Apvienotā Karaliste – kā norādīts iepriekš (31) – vēl pirms termiņa beigām skaidri pauda, ka tai ir zināmi Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktā noteiktie īsie termiņi. Līdz ar to var pieņemt, ka Apvienotajai Karalistei – neņemot vērā starp lietas dalībniekiem pastāvošās domstarpības par noteikumu turpmāko spēkā esamību saskaņā ar Lēmuma C (92) 1358/8 pielikuma 10. pantu – bija skaidrs, ka Regulas Nr. 1260/1999 52. panta 5. punktā noteiktā termiņa neievērošanas sekas ir summas atsaukšana.
136. Visbeidzot, ilgtermiņa sarakstes laikā, it īpaši 2002. gada 24. janvāra, 18. aprīļa un 12. jūnija vēstulēs, tika iztirzāti lietas dalībnieku strīdīgie uzskati un Apvienotajai Karalistei tika paskaidroti summas atsaukšanas iemesli.
137. No iepriekš minētā izriet, ka Komisija savu 2002. gada 22. novembra lēmumu šī atsevišķā gadījuma konkrētajos apstākļos ir pamatojusi pietiekami.
138. Līdz ar to trešais prasības pamats ir noraidāms kā nepamatots.
VI – Secinājumi
139. Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es ierosinu Tiesai:
– noraidīt Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajās Karalistes prasību;
– piespriest Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei segt tiesāšanās izdevumus.
1 – Oriģinālvaloda – vācu.
2 – Padomes 1999. gada 21. jūnija Regula (EK) Nr. 1260/1999 ar vispārīgiem noteikumiem par struktūrfondiem (OV L 161, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1260/1999”).
3 – OV L 374, 1. lpp. (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 4253/88”).
4 – Skat. Regulas Nr. 1260/1999 54. pantu.
5 – Skat iepriekš 18. punktu.
6 – Skat. arī 2004. gada 9. decembra spriedumu lietā C‑123/03 P Komisija/Greencre Group (Krājums, I‑11647. lpp., 44. punkts): “pasākumi, kuriem ir saistošas tiesiskas sekas, kas var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski izmainot tā juridisko stāvokli, ir uzskatāmi par tiesību aktiem vai lēmumiem, kas var būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets EKL 230. panta izpratnē”.
7 – Sal. ar 1988. gada 25.februāra spriedumu lietā 190/84 Parti ecologiste “Les Verts”/Parlaments, (Recueil, I‑1017. lpp, 7. un turpmākie punkti): “[..] Šī prasība ir vērsta pret aktiem, ar kuriem uzņemas saistības [..] Šādiem aktiem ir tikai iekšējas tiesiskas sekas pārvaldes ietvaros un nerada tiesības vai pienākumus trešām personām. Tāpēc tie nav uzskatāmas par lēmumiem, kuri nelabvēlīgi ietekmē personu.”
8 – 1980. gada 10. decembra spriedums lietā 23/80 Graselli/Komisija (Recueil, 3709. lpp.), kā arī iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā C‑123/03 P, 39. punkts.
9 – Skat. Regulas Nr. 4253/88 24. panta 2. punktu.
10 – Attiecībā uz konsitucionālo tiesību problēmām, kas var būt ar to saistītas, skat. Nehl, H.‑P. Europäisches Verwaltungsverfahren und Gemeinschaftsverfassung, Berlin, 2002.
11 – Saskaņā ar 44. apsvērumu šajā nolūkā jebkuriem finanšu izlietojuma novilcinājumiem būtu jābūt par iemeslu avansa atmaksāšanai un automātiskai saistību atsaukšanai.
12 – Noteiktajā termiņā iesniegts pieteikums galīgā maksājuma saņemšanai, sīkāk izskaidrojoša ziņojuma iesniegšana, datu apliecinājuma iesniegšana.
13 – Lieta 44/81, Recueil, 1855. lpp., 16. punkts.
14 – Skat. iepriekš 75. punktu.
15 – Skat. iepriekš 76. punktu.
16 – Šeit jāatgādina, ka Tiesa savā 1999. gada 5. oktobra spriedumā lietā C‑84/96 Nīderlande/Komisija (Recueil, I‑6548. lpp, 57. punkts) terminu “pieteikums galīgā maksājuma saņemšanai” – kaut arī saistība ar citu juridisko pamatu – jau ir interpretējusi un šajā sakarā ir nospriedusi, ka – neatkarīgi no no jautājuma par attiecīgo datu apliecinājumu – “dalībvalstu pieteikumos galīgā maksājuma saņemšanai ir jāietver vismaz tāda informācija, kas Komisijai ļauj noslēgt attiecīgos projektus un izmaksāt pieprasītās summas”.
17 – Tiesību norma tādējādi nošķir tādus prasības, kas jāizpilda iestādei, no prasībām, kas jāizpilda dalībvalstij.
18 – Regulas Nr. 4253/88 10. un 14. pants.
19 – Regulas Nr. 4253/88 23. pants.
20 – Skat. arī Regulas Nr. 1260/1999 četrdesmit trešo apsvērumu: “būtu jānodrošina saprātīga finanšu vadība, rūpējoties par to, lai izmaksas būtu pilnīgi pamatotas un apstiprinātas [..]”.
21 – Šeit jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru – 1990. gada 6. novembra spriedumu lietā C‑86/89 Itālija/Komisija (Recueil, I‑3891. lpp., 20. punkts), lai lēmums būtu likumīgs, pietiek ar to, ka ir pamatots tā galvenais pamats. Trūkumi, kas varētu par spēkā neesošiem padarīt citus lēmuma pamatus, neiespaido lēmuma likumību.
22 – Attiecībā uz rīcības brīvības nepastāvēšanu attiecībā uz automātisku atsaukšanu skat. arī iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C‑84/96 Nīderlande/Komisija.
23 – Skat. iepriekš 75. punktu.
24 – Skat. ex multis 1986. gada 18. septembra spriedumu lietā 116/82 Komisija/Vācija, “Qualitätswein” (Recueil, 2519. lpp., 21. punkts).
25 – European Fertilizer Manufacturers Association (EFMA)/Padome un Komisija (Recueil, I‑7079. lpp., 38. punkts).
26 – Sal. ar 1983. gada 10. februāra spriedumu lietā 230/81 Luksemburga/Parlaments (Recueil, 255. lpp.) un 1990. gada 13. jūlija rīkojumu lietā 2/88‑IMM Zwartveld (Recueil, I‑3365. lpp.).
27 – Šajā sakarā skat. iepriekš 109. punktu.
28 – 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C‑350/88 Delacre u.c. (Recueil, I‑395. lpp., 15. un turpmākie punkti).
29 – Šajā sakarā skat. arī Pirmās instances tiesas 2000. gada 3. februāra spriedumu lietā T‑46/98 un T‑151/98 RGRE/Komisija (Recueil, II‑167. lpp., 48. punkts).
30 – Šeit jānorāda uz Tiesas judikatūru par ELVGFL rēķinu noslēgšanu, saskaņā ar kuru būtiska ir dalībvalsts līdzdalība lēmuma pieņemšanā, proti, ņemot vērā tās pienākumu iesniegt apsvērumus. Skat. arī 1981. gada 14. janvāra spriedumu lietā 819/79 Vācija/Komisija (Recueil, 21. lpp., 19.–21. punkts).
31 – Skat. iepriekš 109. punktu.