Lieta T‑357/02 RENV

Freistaat Sachsen (Vācija)

pret

Eiropas Komisiju

Valsts atbalsts – Saksijas federālās zemes iestāžu piešķirtais atbalsts – Atbalsts konsultācijām, dalībai gadatirgos un izstādēs, sadarbībai un dizaina veicināšanai – Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par daļēji saderīgu un daļēji nesaderīgu ar kopējo tirgu – Atbalsta shēma maziem un vidējiem uzņēmumiem – Rīcības brīvības neizmantošana – Pienākums norādīt pamatojumu

Sprieduma kopsavilkums

1.      Valsts atbalsts – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Konkurences apdraudējums – Novērtējuma kritēriji – Atbalsta shēma

(EKL 87. panta 1. punkts; Komisijas Regulas Nr. 70/2001 5. pants)

2.      Valsts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Normatīvā aktā noteiktas tāda atbalsta kategorijas, ko var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu – Regula Nr. 70/2001 par atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem – Iespēja izvērtēt atbalstu atbilstoši EKL 87. panta 3. punktā noteiktajiem kritērijiem

(EKL 87. panta 3. punkts un 88. panta 3. punkts; Komisijas Regula Nr. 70/2001)

3.      Valsts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Atbalsts, ko var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu – Komisijas rīcības brīvība – Iespēja pieņemt pamatnostādnes – Individuāls novērtējums ārpus pamatnostādnēm – Pieļaujamība

(EKL 87. panta 3. punkts)

4.      Valsts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Atbalsts, ko var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu – Komisijas rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Robežas

(EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkts)

5.      Valsts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Atbalsts Vācijas sadalīšanas iespaidotajiem reģioniem – Atkāpes piemērojamība – Šaura interpretācija

(EKL 87. panta 1. punkts un 2. punkta c) apakšpunkts)

6.      Valsts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Atbalsts, ko var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu – Darbības atbalsts – Izslēgšana

1.      Lai valsts pasākumu varētu atzīt par valsts atbalstu, nav jākonstatē, ka atbalsts tiešām ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un traucē konkurenci, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts var ietekmēt šādu tirdzniecību un traucēt konkurenci. Precīzāk, atbalsta programmu gadījumā Komisija var tikai izpētīt attiecīgās programmas īpašības, lai novērtētu, vai sakarā ar palielinātu atbalsta summu vai procentiem, atbalstīto ieguldījumu īpašībām vai citiem nosacījumiem, ko šī programma paredz, tā nodrošina jūtamu priekšrocību saņēmējiem salīdzinājumā ar to konkurentiem un ir tāda, kas dod būtisku labumu uzņēmumiem, kas piedalās tirdzniecībā starp dalībvalstīm.

Ja maziem un vidējiem uzņēmumiem paredzētā atbalsta intensitāte atkarībā no apakšprogrammas un zonas, kurā atrodas uzņēmums atbalsta saņēmējs, ir no 50 līdz 80 %, ir acīmredzams, ka atbalsts var izkropļot konkurenci Kopienā. Saskaņā ar Regulas Nr. 70/2001 par [EKL] 87. un 88. panta piemērošanu, sniedzot valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem, 5. pantu atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem ir saderīgs ar kopējo tirgu, ja tas nepārsniedz 50 % no izdevumiem, kas saistīti ar saņemtajiem pakalpojumiem.

(sal. ar 30.–32. punktu)

2.      Regulas Nr. 70/2001 par [EKL] 87. un 88. panta piemērošanu, sniedzot valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem, mērķis ir atzīt par saderīgiem ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 87. panta 3. punktu un tādējādi atbrīvot no EKL 88. panta 3. punktā paredzētā paziņošanas pienākuma visus individuālos atbalstus un atbalstu shēmas maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuri atbilst šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem. Tas nenozīmē, ka neviens cits atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem nevar tikt atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu pēc pārbaudes, ko Komisija veikusi, ņemot vērā EKL 87. panta 3. punktā noteiktos kritērijus, pēc dalībvalsts paziņojuma atbilstoši EKL 88. panta 3. punktam. Regulas Nr. 70/2001 preambulas 4. apsvērumā faktiski ir atgādināts, ka “šī regula neskar dalībvalstu iespēju paziņot par atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem” un “šādus paziņojumus Komisija vērtēs, jo īpaši ņemot vērā šajā regulā izklāstītos kritērijus”.

(sal. ar 42. un 43. punktu)

3.      Komisija var paredzēt vispārējus izpildes noteikumus, ar kuriem tiek strukturēta tai ar EKL 87. panta 3. punktu piešķirtās rīcības brīvības izmantošana. Tomēr, novērtējot konkrētu lietu, tā nevar pilnībā atteikties no šīs rīcības brīvības, īpaši gadījumos, ko tā šajos vispārējos izpildes noteikumos nav skaidri paredzējusi vai pat reglamentējusi. Tādējādi šo rīcības brīvību šādu vispārēju noteikumu pieņemšana neizsmeļ un principā nepastāv nekādi šķēršļi iespējamam vērtējumam ārpus šo minēto noteikumu ietvariem, tomēr ievērojot nosacījumu, ka Komisija ievēro hierarhiski augstākas tiesību normas, tādas kā Līguma noteikumi, kā arī vispārējie Kopienu tiesību principi.

(sal. ar 44. punktu)

4.      Komisijas veiktajam atbalsta programmas vērtējumam katrā ziņā jābūt balstītam uz faktiem, ekonomisko analīzi un pierādījumiem, kurus prasītāja iesniegusi administratīvā procesa stadijā pirms lēmuma pieņemšanas. Kopienu tiesas veiktajai Komisijas izdarīto sarežģīto ekonomisko vērtējumu pārbaudei ir jāietver tikai tas, vai ir ievēroti procesuālie un pamatojuma noteikumi, vai ir precīzi atspoguļoti fakti, vai nav pieļautas acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā un vai nav izmantotas nepareizi pilnvaras.

(sal. ar 55. punktu)

5.      EKL 87. panta 2. punkta c) apakšpunkts, kas attiecas uz atbalstu, kas tiek piešķirts zināmu Vācijas Federatīvās Republikas reģionu ekonomikai, kurus ir ietekmējusi Vācijas sadalīšana, ir interpretējams šauri tādā nozīmē, ka saimnieciskās grūtības, ko radījusi Vācijas sadalīšana, var attiekties vienīgi uz saimnieciskām grūtībām, kuras noteiktos Vācijas apvidos izraisījusi izolācija, ko izsaukusi fiziskas robežas izveidošana, tādām kā komunikācijas kanālu pārtraukšana vai noieta tirgu zudums pēc tirdzniecības attiecību starp divām Vācijas teritorijas daļām pārtraukšanas. Vispārējas atsauces uz Vācijas sadalīšanas tautsaimnieciskajām sekām tāpēc nevar izmantot, lai apgalvotu, ka ar EKL 87. panta 3. punktu ir saderīgi atbalsti, kuru intensitāte pārsniedz Regulā Nr. 70/2001 par [EKL] 87. un 88. panta piemērošanu, sniedzot valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem, paredzēto.

(sal. ar 78. un 79. punktu)

6.      Jaunu tirgu iekarošana, kā arī centieni palikt tirgū ietilpst ikviena uzņēmuma, kurš vēlas ilgstoši palikt tirgū, parastajā stratēģijā. Lai nodrošinātu šo ilgstošo un plašo klātbūtni tirgū, ir nepieciešami izdevumi, un šajos nolūkos piešķirts valsts atbalsts nenovēršami samazina mazo un vidējo uzņēmumu kārtējos izdevumus. Tādējādi šī līdzdalība ietilpst darbības atbalsta kategorijā, kas nav saderīga ar kopējo tirgu.

(sal. ar 102. un 105. punktu)

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

2011. gada 14. jūlijā°(*)

Valsts atbalsts – Saksijas federālās zemes iestāžu piešķirtais atbalsts – Atbalsts konsultācijām, dalībai gadatirgos un izstādēs, sadarbībai un dizaina veicināšanai – Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par daļēji saderīgu un daļēji nesaderīgu ar kopējo tirgu – Atbalsta shēma maziem un vidējiem uzņēmumiem – Rīcības brīvības neizmantošana – Pienākums norādīt pamatojumu

Lieta T‑357/02 RENV

Freistaat Sachsen (Vācija), ko pārstāv T. Libigs [T. Lübbig], advokāts,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv K. Gross [K. Gross], V. Kreišics [V. Kreuschitz] un T. Maksians Ruše [T. Maxian Rusche], pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atcelt 2. panta otro daļu un 3. un 4. pantu Komisijas 2002. gada 24. septembra Lēmumā 2003/226/EK par Vācijas plānoto atbalstu shēmu – “Programma par labu maziem un vidējiem uzņēmumiem – Saksijas uzņēmumu darbības uzlabošana” – 1. apakšprogramma (Konsultācijas), 4. apakšprogramma (Piedalīšanās gadatirgos un izstādēs), 5. apakšprogramma (Sadarbība) un 7. apakšprogramma (Dizaina veicināšana) (OV 2003, L 91, 13. lpp.).

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz], tiesneši E. Kremona [E. Cremona], I. Labucka (referente), S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] un K. O’Higinss [K. O’Higgins],

sekretāre K. Hērena [C. Heeren], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 30. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Saksijas Ekonomikas un darba ministrijas programmas mazo un vidējo uzņēmumu, kas atrodas Saksijas teritorijā, darbības uzlabošanai ietvaros tā piešķīra brīvo profesiju pārstāvjiem, kā arī maziem un vidējiem rūpniecības vai tirdzniecības uzņēmumiem, kas dibināti vai veic uzņēmējdarbību tās teritorijā, neatmaksājamas subsīdijas projektiem, kuri vērsti uz ekonomikas attīstību. Šīs subsīdijas bija paredzētas shēmā, kura pirmo reizi tika paziņota Eiropas Kopienu Komisijai 1992. gadā un kuru tā atļāva, un kura tika pagarināta vairākas reizes pēc jaunu atļauju saņemšanas. Šis atbalsts bija paredzēts, lai uzlabotu mazo un vidējo uzņēmumu ražošanas jaudu un konkurētspēju.

2        Ar 2000. gada 29. decembra vēstuli, kas Komisijā tika saņemta 2001. gada 3. janvārī, Vācijas Federatīvā Republika paziņoja šīs atbalstu shēmas jaunu versiju.

3        2001. gada 12. janvārī Komisija pieņēma Regulu Nr. 70/2001 par [EKL] 87. un 88. panta piemērošanu, sniedzot valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem (OV L 10, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “regula par MVU atbrīvojumu”), kas stājās spēkā tā paša gada 2. februārī. Kopš stāšanās spēkā regula par MVU atbrīvojumu atceļ un aizstāj Kopienu pamatnostādnes par valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem (OV 1996, C 213, 4. lpp.). Tā nosaka kritērijus, kādiem jāatbilst individuāliem atbalstiem un valsts atbalsta shēmām maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai tie būtu saderīgi ar kopējo tirgu EKL 87. panta 3. punkta izpratnē, un tos, kas tiem atbilst, atbrīvo no EKL 88. panta 3. punktā paredzētā paziņošanas pienākuma. Šīs regulas preambulas 4. apsvērumā norādīts, ka “šī regula neskar dalībvalstu iespēju paziņot par atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem. Šādus paziņojumus Komisija vērtēs, jo īpaši ņemot vērā regulā izklāstītos kritērijus. [Komisijas pieņemtās] Pamatnostādnes par valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem būtu jāatceļ no šīs regulas spēkā stāšanās dienas, jo pamatnostādņu saturu aizstāj šī regula”.

4        Turklāt regulas par MVU atbrīvojumu preambulas 16. apsvērumā noteikts: “Ņemot vērā Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Nolīgumu par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem, šai regulai nebūtu jāatbrīvo eksporta atbalsts vai atbalsts par labu vietējām precēm pret importētām precēm. Atbalsts attiecībā uz izmaksām par dalību gadatirgos vai par mācībām vai konsultantu pakalpojumiem, kas vajadzīgs jauna vai esoša ražojuma laišanai jaunā tirgū, parasti nav eksporta atbalsts.”

5        Ar 2001. gada 5. februāra vēstuli Komisija iztaujāja Vācijas iestādes par regulas par MVU atbrīvojumu piemērošanu un informēja šīs iestādes, ka strīdīgā atbalsta shēma netiks izskatīta paātrinātā procedūrā.

6        2001. gada decembrī Komisija uzsāka formālu pārbaudes procedūru par daļu no pasākumiem, kas bija paredzēti paziņotajā atbalsta shēmā, proti, par apakšprogrammās “Konsultācijas”, “Piedalīšanās gadatirgos un izstādēs”, “Sadarbība” un “Dizaina veicināšana” (turpmāk tekstā visas kopā – “četras aplūkojamās apakšprogrammas”) paredzētajiem pasākumiem. Taču Komisija nolēma necelt iebildumus pret pārējiem paziņotajiem pasākumiem.

7        Pēc pārbaudes Komisija 2002. gada 24. septembrī pieņēma Lēmumu 2003/226/EK par Vācijas plānoto atbalstu shēmu – “Programma par labu maziem un vidējiem uzņēmumiem – Saksijas uzņēmumu darbības uzlabošana” – 1. apakšprogramma (Konsultācijas), 4. apakšprogramma (Piedalīšanās gadatirgos un izstādēs), 5. apakšprogramma (Sadarbība) un 7. apakšprogramma (Dizaina veicināšana) (OV 2003, L 91, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Pirmkārt, tā uzskatīja, ka četrās aplūkojamajās apakšprogrammās paredzētie pasākumi ir valsts atbalsts. Otrkārt, tā precizēja, ka, lai tos varētu uzskatīt par saderīgiem ar kopējo tirgu, šiem atbalstiem ir jāietilpst regulas par MVU atbrīvojumu piemērošanas jomā un jāatbilst šajā aktā noteiktajam intensitātes maksimumam, izņemot darbības atbalstus, kas ir paredzēti apakšprogrammā “Sadarbība”, kurus tā uzskatīja par nesaderīgiem ar kopējo tirgu.

8        Ar 2007. gada 3. maija spriedumu lietā T‑357/02 Freistaat Sachsen/Komisija (Krājums, II‑1261. lpp.) Vispārējā tiesa apmierināja Freistaat Sachsen [Saksijas brīvvalsts] prasību atcelt vairākus apstrīdētā lēmuma noteikumus (2. panta otro daļu un 3. un 4. pantu).

9        Pēc Komisijas apelācijas sūdzības Tiesa ar 2008. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑334/07 P Komisija/Freistaat Sachsen (Krājums, I‑9465. lpp.) atcēla Vispārējās tiesas spriedumu un nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.

 Process un lietas dalībnieku prasījumi pēc lietas nodošanas atpakaļ

10      Lieta tika nodota Vispārējās tiesas ceturtajai palātai paplašinātā sastāvā.

11      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 119. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktam prasītāja un Komisija iesniedza savus rakstveida apsvērumus.

12      Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus rakstveidā sniegt atbildes uz jautājumiem. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

13      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2010. gada 30. jūnija tiesas sēdē.

14      Prasītāja lūdz Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu.

15      Komisija lūdz Vispārējo tiesu prasību noraidīt kā nepamatotu.

16      Savos apsvērumos pēc lietas nodošanas atpakaļ lietas dalībnieki nav pauduši savu viedokli par tiesāšanās izdevumiem. Savos procesuālajos rakstos pirmajā instancē prasītāja lūdza Vispārējo tiesu piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, un Komisija lūdza Vispārējo tiesu piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Lietas dalībnieku izvirzītie pamati un argumenti

17      Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza piecus pamatus:

–        pirmais pamats ir par apstrīdētā lēmuma formālu nelikumību, kas radusies tādēļ, ka Komisija nav piemērojusi strīdīgajai atbalsta shēmai paātrinātas apstiprināšanas procedūru;

–        otrais pamats ir par apstrīdētā lēmuma materiālu nelikumību, kas radusies tādēļ, ka regula par MVU atbrīvojumu šajā lietā nebija piemērojama;

–        trešais pamats ir par to, ka strīdīgā atbalsta shēma būtu varējusi tikt atļauta saskaņā ar Kopienu Pamatnostādnēm par valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem;

–        ceturtais pamats ir par to, ka Komisija, pārbaudot strīdīgo atbalsta shēmu, nav izmantojusi savu rīcības brīvību, kā arī no tā izrietošo pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu;

–        piektais pamats ir par to, ka Komisija nav pierādījusi, ka strīdīgā atbalsta shēma būtu radījusi vai draudējusi radīt konkurences izkropļojumus, kā arī no tā izrietošo pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

18      Iepriekš minētajā spriedumā lietā Freistaat Sachsen/Komisija Vispārējā tiesa noraidīja pirmo pamatu, atbalstīja otro pamatu un nolēma, ka pēdējie trīs pamati nav jāizskata.

19      Iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Freistaat Sachsen Tiesa uzskatīja, ka, tā kā pamats par to, ka regulas par MVU atbrīvojumu piemērošanai apstrīdētajam lēmumam bija atpakaļejošs raksturs, bija nepamatots, bija jālemj vienīgi par ceturto un piekto Vispārējā tiesā izvirzīto prasītājas pamatu. Tādējādi Tiesa nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par šiem pēdējiem diviem pamatiem.

20      Tā kā piektais pamats ir par strīdīgo pasākumu atzīšanu par valsts atbalstu un ceturtais pamats ir par pasākumu, kas atzīti par valsts atbalstu, saderību ar kopējo tirgu, piektais pamats tiks izskatīts pirms ceturtā.

 Juridiskais pamatojums

 Par piekto pamatu – ka Komisija nav pierādījusi, ka atbalsta shēma būtu radījusi vai draudējusi radīt konkurences izkropļojumus, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

21      Prasītāja apgalvo, ka Komisijai atbilstoši EKL 87. panta 1. punktam bija jāpierāda, kas šajā lietā veido konkurences izkropļojumus. Taču apstrīdētajā lēmumā neviens apgalvojums neļauj secināt, ka atbalsta shēma šīs lietas apstākļos var radīt konkurences izkropļojumus, vai atzīt, ka šādu izmaiņu nosacījumi ir izpildīti. Komisija vienīgi norāda, ka paziņotie pasākumi, būdami atbalsts, var izkropļot konkurenci (apstrīdētā lēmuma 52. apsvērums) un ka atbalsta intensitāte, kas pārsniedz 50 %, radītu “nesamērīgus konkurences izkropļojumus” (apstrīdētā lēmuma 60. apsvērums). Šī apgalvojuma pamatojumam tā atsaucas uz Vispārējās tiesas 2008. gada 28. novembra spriedumu apvienotajās lietās T‑254/00, T‑270/00 un T‑277/00 Hôtel Cipriani u.c./Komisija (Krājums, II‑3269. lpp.), un it īpaši uz tā 230. punktu, kurā precizēts, ka “attiecībā uz daudznozaru atbalsta shēmām no judikatūras izriet, ka Komisija var aprobežoties ar attiecīgās programmas īpašību izpēti, lai novērtētu, vai saistībā ar palielinātu atbalsta summu vai procentiem, atbalstīto ieguldījumu īpašībām vai citiem nosacījumiem, ko šī programma paredz, tā nodrošina jūtamu priekšrocību saņēmējiem salīdzinājumā ar to konkurentiem un ir tāda, kas dod būtisku labumu uzņēmumiem, kuri piedalās tirdzniecībā dalībvalstu starpā”.

22      Pēc prasītājas domām, Komisija apgalvojot, ka pienākums uzņemties pusi izmaksu veicina atbalsta efektivitāti un rentabilitāti, lai no tā secinātu, ka tirdzniecības nosacījumi izmainās, ja atbalsta intensitāte ir augstāka (apstrīdētā lēmuma 60., 67. un 71. apsvērums). Taču šādu apgalvojumu, kura pamatā ir atbalsta maksimālais lielums 50 % apmērā, varētu attiecināt uz jebkādu subsīdiju maksimālo lielumu, un tādējādi tas neapstiprina Komisijas secinājumus.

23      Šo vērtējumu balstot uz regulu par MVU atbrīvojumu, Komisija pietiekami nepierādot, ka pastāv konkurences izkropļojumi, lai gan atbilstoši Tiesas judikatūrai šāda pierādīšana ne vien ir nepieciešama atbilstoši pamatojuma prasībai EKL 253. panta izpratnē, bet ir arī EKL 87. panta 1. punkta kritēriju piemērošana.

24      Komisijas nepietiekami izvērstie argumenti attiecībā uz izkropļotas konkurences kritēriju turklāt esot EKL 253. panta pārkāpums, kas ir pamats atcelt apstrīdēto spriedumu.

25      Komisija apstrīd prasītājas izvirzītos argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

26      Šī pamata ietvaros prasītāja izvirza divus cieši saistītus argumentus. Pirmkārt, Komisija esot nepietiekami pamatojusi savu secinājumu, ka strīdīgā atbalsta shēma ir izkropļojusi vai varēja izkropļot konkurenci, un, otrkārt, apstrīdētajā lēmumā (it īpaši tā 52. apsvērumā) ietvertais pamatojums neļauj izdarīt šādu secinājumu.

27      Pirmkārt, attiecībā uz jautājumu, vai apstrīdētā lēmuma pamatojums attiecībā uz vienu no valsts atbalstu veidojošajiem elementiem ir pietiekams, jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai EKL 253. pantā prasītais pamatojums jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta izdevējas – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot kontroli. Pamatojuma prasība jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto iemeslu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojums precizētu visus atbilstošos faktiskos un tiesiskos apstākļus, jo jautājums, vai akta pamatojumā izpildītas EKL 253. panta prasības, jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 22. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑309/04, T‑317/04, T‑329/04 un T‑336/04 TV 2/Danmark u.c./Komisija, Krājums, II‑2935. lpp., 178. punkts un tajā minētā judikatūra).

28      Jāatzīst arī, ka apstrīdētā lēmuma 52. apsvērumā Komisija norāda:

“[EKL] 87. panta 1. punkta noteikumi [..] uz četrām apakšprogrammām attiecas šādu iemeslu dēļ: tajās paredzēta subsīdiju no valsts līdzekļiem piešķiršana uzņēmumiem, kuri ražo preces vai sniedz pakalpojumus, kas ir Kopienas iekšējās tirdzniecības priekšmets, un šīs subsīdijas to saņēmējiem ļauj uzlabot to vispārējo finansiālo situāciju un stāvokli tirgū. Jāuzskata, ka šie pasākumi var izkropļot konkurenci un tādējādi ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Vācija šo atzinumu nav atspēkojusi.” [Neoficiāls tulkojums]

29      Tādējādi iepriekš minētajā apsvērumā tiek prasīts, lai šajā gadījumā pastāvētu visi valsts atbalstu veidojošie elementi, un no tā, ka atbalsta saņēmēji uzņēmumi “ražo preces vai sniedz pakalpojumus, kas ir Kopienas iekšējās tirdzniecības priekšmets, un šīs subsīdijas to saņēmējiem ļauj uzlabot to vispārējo finansiālo situāciju un stāvokli tirgū”, tiek secināts, ka pastāv konkurences izkropļojumi.

30      Otrkārt, attiecībā uz jautājumu, vai Komisija pamatoti ir atzinusi, ka šajā lietā ir notikusi konkurences ierobežošana, jāatgādina judikatūra, saskaņā ar kuru, lai valsts pasākumu varētu atzīt par valsts atbalstu, nevis jāpierāda, ka atbalsts patiešām ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā un traucē konkurenci, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts var ietekmēt tirdzniecību un draud izkropļot konkurenci (Tiesas 2009. gada 30. aprīļa spriedums lietā C‑494/06 Komisija/Itālija un Wam, Krājums, I‑3639. lpp., 50. punkts).

31      Konkrētāk, atbalsta programmas gadījumā, kā programma šajā lietā, Komisija var aprobežoties ar attiecīgās programmas īpašību izpēti, lai novērtētu, vai saistībā ar palielinātu atbalsta summu vai procentiem, atbalstīto ieguldījumu īpašībām vai citiem nosacījumiem, ko šī programma paredz, tā nodrošina jūtamu priekšrocību saņēmējiem salīdzinājumā ar to konkurentiem un ir tāda, kas dod būtisku labumu uzņēmumiem, kuri piedalās tirdzniecībā dalībvalstu starpā (Tiesas 1987. gada 14. oktobra spriedums lietā 248/84 Vācija/Komisija, Recueil, 4013. lpp., 18. punkts).

32      Atbilstoši apstrīdētā lēmuma 52. apsvērumam, to lasot kopā ar 2. punktu “Atbalsta apraksts” un 3. punktu “Procedūras uzsākšanas iemesli”, paredzētā atbalsta intensitāte atkarībā no apakšprogrammas un zonas, kurā atrodas uzņēmums atbalsta saņēmējs, ir starp 50 un 80 %. Taču atbilstoši regulas par MVU atbrīvojumu 5. pantam atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem ir saderīgs ar kopējo tirgu, ja tas nepārsniedz 50 % no izdevumiem, kas saistīti ar saņemtajiem pakalpojumiem. Tādējādi ir acīmredzams, ka šādas intensitātes atbalsts var izkropļot konkurenci Kopienā.

33      Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, šis pamats ir jānoraida kopumā.

 Par ceturto pamatu – ka Komisija, pārbaudot strīdīgo atbalsta shēmu, nav izmantojusi savu rīcības brīvību, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

34      Šis pamats sastāv no piecām daļām. Ar pirmo daļu prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir prettiesisks tāpēc, ka Komisija ir vienīgi novērtējusi atbalsta shēmas saderību attiecībā uz regulā par MVU atbrīvojumu noteiktajiem vērtēšanas kritērijiem. Ar otro, trešo, ceturto un piekto daļu prasītāja Komisijai pārmet, ka tā kļūdaini novērtējusi četras aplūkojamās apakšprogrammas, pārkāpjot arī tai uzlikto pienākumu norādīt pamatojumu.

 Par pirmo daļu – strīdīgās atbalsta shēmas vērtējumu vienīgi attiecībā uz regulu par MVU atbrīvojumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

35      Prasītāja apgalvo, ka Komisija nevar atteikties izmantot savu rīcības brīvību. Tā, neapstrīdot Komisijas rīcības brīvības apjomu attiecībā uz atbalsta shēmu, ko tai paziņojusi dalībvalsts, un saderīguma ar kopējo tirgu pārbaudi, prasītāja apgalvo, ka šai pārbaudei ir zināmas robežas, kuru būtiskākajā kategorijā ir pienākums šo rīcības brīvību izmantot. Savas argumentācijas pamatojumam prasītāja atsaucas uz rīcības brīvības neizmantošanas jēdzienu, kas pastāv Vācijas tiesībās kā “Ermessenausfall” vai “Ermessensnichtgebrauch”, kas ir prettiesiski tāpat kā Austrijas administratīvajās tiesībās. Francijā šāda situācija atbilstu “excès du pouvoir négatif” [negatīva pilnvaru pārsniegšana], savukārt common law tiesību sistēmā uz iestādes, kas, uzskatīdama, ka tai ir saistoša tās prakse vai vadlīnijas, atturas izskatīt katru atsevišķu gadījumu, rīcības brīvības neizmantošanu attiecas “ultra vires doktrīna”. Pienākums izmantot savu rīcības brīvību nebeidzas ar tādu tiesību normu pieņemšanu, ar kurām tiek reglamentēta Komisijas rīcība.

36      Šajā lietā prasītāja Komisijai pārmet, ka tā dažādos atbalsta pasākumus ir pārbaudījusi, ņemot vērā vienīgi regulas par MVU atbrīvojumu kritērijus, it kā tā izsmeļoši reglamentētu visas atbalsta shēmas maziem un vidējiem uzņēmumiem. Uzskatīdama atbalsta apakšprogrammu intensitātes līmeni par pārāk augstu, Komisija vienīgi esot atkārtojusi regulas par MVU atbrīvojumu noteikumus tā vietā, lai turklāt arī izmantotu savu rīcības brīvību. Tādējādi tā esot pastiprinājusi atbalstam MVU piemērojamos nosacījumus, nosakot atmaksājamo izdevumu summu 50 % apmērā un tai pat laikā atkāpjoties no savas lēmumu pieņemšanas prakses. Pamatojoties tikai un vienīgi uz regulas par MVU atbrīvojumu vispārējiem apsvērumiem un neņemot vērā attiecīgās lietas īpašos apstākļus, Komisija tādējādi neesot izmantojusi savu rīcības brīvību.

37      Šajā ziņā prasītāja uzsver, ka no regulas par MVU atbrīvojumu preambulas 4. apsvēruma izriet, ka tās uzdevums nav pilnībā reglamentēt atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem. Tādējādi šīs regulas mērķis nav samazināt Komisijas rīcības brīvību, fiksējot kā nemaināmus šiem atbalsta pasākumiem piemērojamos kritērijus. Regulas par MVU atbrīvojumu mērķis esot vienīgi vienkāršot un padarīt efektīvāku minēto pasākumu uzraudzības procedūru.

38      Šādi rīkodamās, Komisija esot nonākusi pretrunā savai lēmumu pieņemšanas praksei attiecībā uz gadījumiem, uz kuriem to priekšmeta dēļ attiecas regula par MVU atbrīvojumu, bet uz kuriem neattiecas šajā regulā paredzētais atbrīvojums. No šīs prakses izrietot, ka Komisija visai regulāri ar individuālu atbrīvojumu un atbrīvojumu atbilstoši EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktam palīdzību lemj par atsevišķiem gadījumiem vai atbalsta pasākumiem, kuri atkāpjas no regulas par MVU atbrīvojumu. Šajos gadījumos Komisija tostarp apstiprina, dažreiz pat expressis verbis, ka katra atsevišķa gadījuma pārbaudei nav jābūt ierobežotai ar pārbaudi atbilstoši regulai par MVU atbrīvojumu, to piemērojot pēc analoģijas, bet gan tā jāveic, tieši pamatojoties uz EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

39      Prasītāja norāda arī, ka, ņemot vērā Saksijas, kas atrodas bijušajā Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorijā, īpašo ekonomisko situāciju, Komisijai bija jāpārbauda atbalsta pasākumi, atkāpjoties no regulā par MVU atbrīvojumu paredzētajiem nosacījumiem, vai vismaz jāpaskaidro, kāpēc tās pārbaude neatkāpjas no šiem nosacījumiem. Šajā ziņā prasītāja Komisijai pārmet, ka tā nav izteikusi nostāju par detalizētajiem apsvērumiem, kas tika iesniegti administratīvā procesa laikā.

40      Līdz ar to Komisijai paziņotā atbalsta shēma bija jāatļauj, to pārbaudot tieši no EKL 87. panta 3. punktā minēto kritēriju viedokļa.

41      Komisija apstrīd prasītājas izvirzītos argumentus.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

42      Vispirms jāuzsver, ka regulas par MVU atbrīvojumu mērķis ir atzīt par saderīgiem ar kopējo tirgu no EKL 87. panta 3. punkta viedokļa un tādējādi atbrīvot no EKL 88. panta 3. punktā paziņošanas pienākuma visus individuālos atbalstus un atbalstu shēmas maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuri atbilst šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem. Tas nenozīmē, ka neviens cits atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem nevar tikt atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu pēc pārbaudes, ko Komisija veikusi, ņemot vērā EKL 87. panta 3. punktā noteiktos kritērijus, pēc dalībvalsts paziņojuma atbilstoši EKL 88. panta 3. punktam.

43      Šī iespēja ir expressis verbis atgādināta regulas par MVU atbrīvojumu preambulas 4. apsvērumā, atbilstoši kuram “šī regula neskar dalībvalstu iespēju paziņot par atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem” un “šādus paziņojumus Komisija vērtēs, jo īpaši ņemot vērā šajā regulā izklāstītos kritērijus”. Vārdu “jo īpaši” izmantošana skaidri norāda, ka regulā par MVU atbrīvojumu noteiktie kritēriji nav vienīgie, pēc kuriem Komisija var vērtēt tai paziņotos atbalsta projektus, ko turklāt apstiprina šī apsvēruma angļu valodas (in particular) un vācu valodas (in erster Linie) versija.

44      Jānorāda arī, ka, lai gan Komisija var paredzēt vispārējus izpildes noteikumus, ar kuriem tiek strukturēta tai ar EKL 87. panta 3. punktu piešķirtās rīcības brīvības izmantošana, tā, novērtējot konkrētu gadījumu, no šīs rīcības brīvības nevar pilnībā atteikties, īpaši gadījumos, ko tā šajos vispārējos izpildes noteikumos nav skaidri paredzējusi, proti, nav reglamentējusi. Tādējādi šo rīcības brīvību šādu vispārēju noteikumu pieņemšana neizsmeļ un principā nepastāv nekādi šķēršļi iespējamam vērtējumam ārpus šo minēto noteikumu ietvariem, tomēr ievērojot nosacījumu, ka Komisija ievēro hierarhiski augstākas tiesību normas, tādas kā Līguma noteikumi, kā arī vispārējie Kopienu tiesību principi (Vispārējās tiesas 2007. gada 20. septembra spriedums lietā T‑375/03 Fachvereinigung Mineralfaserindustrie/Komisija, Krājumā nav publicēts, 141. lpp.).

45      Līdz ar to pēc tam, kad Vācijas Federatīvā Republika bija paziņojusi strīdīgos atbalsta pasākumus, Komisijai bija pienākums pārbaudīt šo pasākumu saderīgumu ar kopējo tirgu, tādējādi īstenojot tai ar Līgumu piešķirto rīcības brīvību.

46      Šajā ziņā jāatzīst, ka Komisija apstrīdētā lēmuma ietvaros ir īstenojusi šo rīcības brīvību, piemēram, tad, kad tā pārbaudīja apakšprogrammas “Konsultācijas” saderīgumu ar kopējo tirgu, ņemot vērā regulā par MVU atbrīvojumu noteiktos kritērijus, kā arī pamatojoties uz EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktu (apstrīdētā lēmuma 57.–65. apsvērums).

47      Šo analīzi, kuras pamatā ir Komisijas pieredze šajā jomā brīdī, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, proti, 2002. gada septembrī, nevar apšaubīt tā iemesla dēļ, ka Komisija pēc tam varēja pieņemt lēmumus, kuros ņemti vērā citi, nevis apstrīdētajā lēmumā minētie kritēriji, tostarp attiecībā uz paziņoto atbalstu, kurš neietilpst regulas par MVU atbrīvojumu piemērošanas jomā.

48      No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja nevar apgalvot, ka Komisija šajā lietā būtu atteikusies izmantot savu rīcības brīvību, lai pārbaudītu dažādos argumentus, kas tai tika izvirzīti administratīvā procesa laikā, lai noteiktu dažādo pasākumu saderīgumu ar kopējo tirgu. Argumenti par šīs pārbaudes iznākumu un šajā ziņā sniegto pamatojumu tiks izskatīti saistībā ar pārējām šī pamata daļām.

49      Līdz ar to ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par otro daļu – apakšprogrammas “Konsultācijas” kļūdainu vērtējumu un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

50      Prasītāja Komisijai pārmet, ka tā apakšprogrammu “Konsultācijas” uzskatījusi par nesaderīgu ar kopējo tirgu EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē tādēļ, ka atbalsta maziem uzņēmumiem maksimums bija noteikts 65 % apmērā, neveicot nekādu Saksijā pastāvošo īpašo apstākļu un paziņotās atbalsta shēmas vērtējumu. Tāpat Komisija neesot izskaidrojusi, kādā veidā pienākuma segt pusi izdevumu uzlikšana uzņēmumiem palielinātu paziņotās shēmas efektivitāti un rentabilitāti. Prasītāja apgalvo, ka vēl deviņus mēnešus pirms strīdīgās atbalsta shēmas paziņošanas Komisija esot atļāvusi salīdzināmus atbalsta pasākumus Tīringenes federālajā zemē, kas paredzēti programmā “Richtlinien des Freistaates Thüringen zur einzelbetrieblichen Technologieförderung” (OV 2000, C 266, 4. lpp.). Komisijas rīcības brīvības izmantošana paredz, ka tā sīki paskaidro, kāda jauna pieredze tai ir likusi mainīt savu lēmumu pieņemšanas praksi. Taču, lai gan Komisija apgalvo, ka tā esot izmantojusi savu plašo rīcības brīvību, pārbaudot, vai varēja tikt atļauts maksimums 65 % apmērā, tā esot noraidījusi šo iespēju tā iemesla dēļ vien, ka intensitāte, kas pārsniedz 50 %, pārsniegtu summu, kura nepieciešama, lai stimulētu uzņēmumus veikt izdevumus saistībā ar “konsultācijām”.

51      Prasītāja apgalvo, ka regulas par MVU atbrīvojumu 5. pantā paredzētā atbalsta maksimums 50 % apmērā pilnībā nereglamentējot atbalstu konsultācijām maziem un vidējiem uzņēmumiem un ka atbilstoši šīs regulas preambulas 11. apsvērumam šiem pēdējiem nevar piemērot tos pašus kritērijus. Lai gan regulas par MVU atbrīvojumu 5. panta a) punktā paredzēta atbalsta intensitāte 50 % apmērā vidējiem uzņēmumiem, Komisijai, piemērojot tās rīcības brīvību, būtu jāatļauj augstāka atmaksa attiecībā uz maziem uzņēmumiem. Apgalvojot, ka preambulas 11. apsvērumā ietverta atsauce vienīgi uz atbalsta ieguldījumiem piešķiršanas atbalstīto reģionu ietvaros specifisko situāciju, Komisija nepaskaidrojot, kāpēc iespējām diferencēt starp maziem un vidējiem uzņēmumiem nebūtu jāpastāv attiecībā uz ārēju konsultantu pakalpojumiem.

52      Prasītāja apgalvo, ka Komisija, uzskatīdama, ka uzņēmumu finansiālais slogs ir mērens, neesot ņēmusi vērā to, ka daudzu Saksijas uzņēmumu kapitāls ir ļoti neliels un ka tiem ir grūti saņemt aizdevumus, ko Komisija pati ir atzinusi.

53      Prasītāja uzskata, ka tas apstāklis, ka Komisija nav ņēmusi vērā, ka atbalsta, kuru var atļaut ar strīdīgo atbalsta shēmu, apmērs bija ierobežots ar EUR 400 vai EUR 500 par darba dienu jauniem uzņēmumiem, varētu sekmēt noteikta atbalsta “kļūdainu piešķiršanu”. Apstrīdētais lēmums tādējādi veicinot dārga atbalsta izmantošanu tā vietā, lai pieļautu diferencētāku pieeju, kas atļautu strīdīgo programmu.

54      Komisija apstrīd prasītājas izvirzītos argumentus.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

55      Ar šo pamata daļu prasītāja Komisijai būtībā pārmet, ka tā, par spīti daudzajiem šajā ziņā izvirzītajiem argumentiem, nav novērtējusi strīdīgo programmu. Ievadam jānorāda, ka šādam vērtējumam katrā ziņā jābūt balstītam uz faktiem, ekonomisko analīzi un pierādījumiem, kurus prasītāja iesniegusi administratīvā procesa stadijā pirms lēmuma pieņemšanas. Turklāt atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai kontrole, ko Kopienu tiesas veic attiecībā uz tādiem Komisijas veiktiem sarežģītiem ekonomiskiem vērtējumiem, kādi tiek aplūkoti šajā gadījumā, ietver tikai pārbaudi par to, vai ir ievēroti procesuālie un pamatojuma noteikumi, vai fakti ir materiāli precīzi atspoguļoti, vai nav acīmredzamas kļūdas vērtējumā un vai pilnvaras nav izmantotas nepareizi (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 279. punkts, un Tiesas 2009. gada 6. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P GlaxoSmithKline Services u.c./Komisija, Krājums, I‑9291. lpp., 85. punkts).

56      Attiecībā uz pamatojuma nepietiekamību, uz kuru arī atsaucas prasītāja, jāatgādina – kā jau tika norādīts iepriekš 27. punktā – EKL 253. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un tam jāatspoguļo iestādes argumentācija. Netiek prasīts, lai pamatojums precizētu visus atbilstošos faktiskos un tiesiskos apstākļus, un tas jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (iepriekš minētais spriedums lietā TV 2/Danmark u.c./Komisija, 178. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Šajā gadījumā apstrīdētā lēmuma 35. apsvērumā ir norādīts, ka Komisija ir pārbaudījusi apakšprogrammu “Konsultācijas”, ciktāl tajā paredzēta maksimālā atbalsta intensitāte 65 % apmērā mazajiem uzņēmumiem zonās, kuras sastopas ar īpašām grūtībām, lai gan regulā par MVU atbrīvojumu paredzētā maksimālā intensitāte ir 50 % no bruto izmaksām (minētās regulas 5. panta a) punkts).

58      Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītie apsvērumi sīki ir analizēti apstrīdētā lēmuma 57.–65. apsvērumā. Komisija norāda, ka apakšprogramma ir tikusi analizēta ne vien attiecībā uz tās saderīgumu ar regulu par MVU atbrīvojumu, bet arī pamatojoties uz EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Šajā analīzē Komisija konstatēja, ka atbilstoši tās pieredzei atbalsta intensitāte, kas ir lielāka par 50 %, pārsniedz summu, kas ir nepieciešama, lai stimulētu uzņēmumu veikt attiecīgos izdevumus, un ka visiem maziem un vidējiem uzņēmumiem ir piemērota vienāda likme neatkarīgi no tā, vai runa ir par maziem uzņēmumiem vai vidējiem uzņēmumiem, un no tā, vai tie atrodas atbalstītajos apvidos vai ne. Komisija norāda, ka pretēji atbalstam ieguldījumiem atbalstam “konsultācijām” nav ne tiešas, ne ilgtspējīgas ietekmes uz reģionālo attīstību vai darba vietu izveidošanu un tādējādi nav nepieciešams atļaut augstāku atbalsta intensitāti atbalstītajos apvidos. Katrā ziņā Komisija norāda, ka diferenciācija starp maziem un vidējiem uzņēmumiem ir iespējama regulā par MVU atbrīvojumu paredzētās intensitātes ietvaros.

59      Šie Komisijas apsvērumi skaidri atspoguļo tās argumentāciju un tādējādi atbilst iepriekš 27. punktā atgādinātās pastāvīgās judikatūras kritērijiem attiecībā uz pienākumu sniegt pamatojumu.

60      Attiecībā uz piemēru par Tīringenes federālajā zemē atļauto atbalstu jāņem vērā Komisijas precizējums par laiku (30 mēneši), kas pagājis starp šo divu lēmumu pieņemšanu. Turklāt Komisija pamatoti norāda, ka šie divi gadījumi nav salīdzināmi, jo atļautais atbalsts neattiecās uz “konsultācijām” un galvenokārt – tāpēc, ka regula par MVU atbrīvojumu, kas ietver apstrīdētajā lēmumā piemērotos vērtējuma kritērijus, lēmuma par atbalstu Tīringenes federālajā zemē pieņemšanas datumā vēl nebija spēkā.

61       Attiecībā uz prasītājas sniegto regulas par MVU atbrīvojumu 5. panta a) punkta, to lasot kopā ar tās preambulas 11. apsvērumu, interpretāciju jāatzīst, ka nekas šī apsvēruma formulējumā neliek domāt, ka, lai nodrošinātu attieksmes starp maziem un vidējiem uzņēmumiem diferencēšanu, būtu nepieciešams vai pieļaujams pārsniegt regulā par MVU atbrīvojumu noteikto atbalsta intensitāti. Kā pamatoti norāda Komisija, diferenciācija starp maziem un vidējiem uzņēmumiem ir iespējama, nepārsniedzot 50 % robežu, ja vienīgi mazie uzņēmumi saņem šādas intensitātes atbalstu. Katrā ziņā, kā atzīts iepriekš 48. punktā, tā kā Komisija savu vērtējumu nav balstījusi vienīgi uz regulu par MVU atbrīvojumu, šis prasītājas arguments ir jānoraida kā neefektīvs.

62      Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka apstrīdētais lēmums veicinot dārga atbalsta izmantošanu (skat. iepriekš 53. punktu), jāatgādina, ka šis arguments ir ne tikai ekonomiski neloģisks, bet arī ir pretrunā prasītājas argumentam par mazo un vidējo uzņēmumu pašu kapitāla nepietiekamību. Uzņēmums, kurš cieš no kapitāla nepietiekamības, no diviem vienādas kvalitātes piedāvājumiem neizvēlēsies dārgāko, ņemot vērā, ka tam būs jāapmaksā vismaz 50 % no cenas.

63      Tādējādi jāatzīst, ka prasītāja nav sniegusi pierādījumus, uz kuru pamata varētu secināt, ka aplūkojamais atbalsts, pat ja tas acīmredzami pārsniedz regulā par MVU atbrīvojumu paredzēto atbalsta intensitāti, īpašu apstākļu dēļ varētu tikt uzskatīts par saderīgu ar kopējo tirgu EKL 87. panta 3. punkta izpratnē.

64      Tādējādi Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka atbalsta intensitāte, kas pārsniedz regulā par MVU atbrīvojumu paredzēto, nevar tikt uzskatīta par saderīgu ar kopējo tirgu atbilstoši EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktam.

65      Tādējādi ceturtā pamata otrā daļa jānoraida pilnībā.

 Par trešo daļu – apakšprogrammas “Piedalīšanās gadatirgos un izstādēs” kļūdainu vērtējumu un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

66      Prasītāja Komisijai pārmet, ka tā apakšprogrammu “Piedalīšanās gadatirgos un izstādēs” ir uzskatījusi par nesaderīgu ar kopējo tirgu, jo tajā paredzēts, ka atbalstu dalībai gadatirgū var saņemt līdz trīs reizēm. Komisija šo apsvērumu esot balstījusi uz regulas par MVU atbrīvojumu 5. panta b) punktu, kurā izņēmums ir paredzēts vienīgi attiecībā uz uzņēmuma pirmo dalību noteiktā gadatirgū vai izstādē, un tādējādi atkārtots atbalsts esot nesaderīgs ar kopējo tirgu.

67      Prasītāja uzskata, ka Komisija nekādā veidā nav izmantojusi savu rīcības brīvību, jo tā ir vadījusies no regulas par MVU atbrīvojumu normām, nekādi nepaskaidrojot, kādā veidā atkārtota dalība gadatirgos un izstādēs nevarētu tikt atļauta pat izņēmuma gadījumos. Formula “tās rīcības brīvības atkārtota izmantošana nemainītu šo secinājumu” apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā, pēc prasītājas domām, liecina par to, ka Komisija nav izmantojusi šo brīvību.

68      Prasītāja apgalvo arī, ka Komisija kļūdaini interpretējusi “tuvuma tirgum” jēdzienu. Tā valsts atbalsta pētniecībai un attīstībai gadījumā Komisija nosakot atļautā atbalsta intensitāti atkarībā no tuvuma tirgum. Ja tirgus atrodas tālu, var tikt pieļauta atbalsta intensitāte 100 % apmērā. Atsauce uz apgalvoto piedalīšanās gadatirgos un izstādēs “tuvumu tirgum” neesot pietiekama, lai pamatotu atbalsta ierobežošanu ar tikai vienu vienīgu piedalīšanos. Komisijai esot bijis jāizsaka viedoklis par piedalīšanās gadatirgos un izstādēs tirgus tuvumu salīdzinājumā ar citām situācijām, kurās tiek piešķirts atbalsts, lai īstenotu savu rīcības brīvību, ņemot vērā šos faktorus.

69      Tāpat atbalsta ierobežošana ar tikai vienu vienīgu piedalīšanos gadatirgos vai izstādēs neesot pamatota no ekonomiskā viedokļa. Prasītāja Komisijai pārmet, ka tā nav arī izvērtējusi sniegtos pierādījumus par to, ka vienīgi atkārtota piedalīšanās tajā pašā tirgū vai izstādē var palielināt dalībnieka izredzes tirgū, īpaši, ja šādas piedalīšanās mērķis ir ienākšana ārvalstu tirgos. Saksijas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem principā neesot nepieciešamo līdzekļu, lai piedalītos gadatirgū vai izstādē. Tādējādi atbalsts, kas ierobežots ar vienu vienīgu piedalīšanos, nebūtu pietiekams, lai sasniegtu regulā par MVU atbrīvojumu paredzēto atbalsta mērķi, kas ir pieeja potenciāliem tirgiem (preambulas 5. apsvērums). 60 % no uzņēmumiem, kas piedalījušies gadatirgos un izstādēs, bez atbalsta to nebūtu darījuši. Nepieciešamību Saksijas uzņēmumiem piedalīties gadatirgos un izstādēs pamato arī eksporta līmeņi, kas ir ievērojami zemāki par vidējo līmeni valstī.

70      Saistībā ar pāreju no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku, pēc prasītājas domām, Saksijas uzņēmumiem jāpārvar daudzi šķēršļi iekļūšanai tirgū. Mazo un vidējo uzņēmumu dalības gadatirgos un izstādēs veicināšana tādējādi no tautsaimniecības politikas viedokļa būtu būtisks paziņotās atbalsta shēmas mērķis, kuras dēļ uzņēmumiem būtu pieeja pasaules tirgiem.

71      Apstrīdētajā lēmumā Komisija neatsaucoties ne uz vienu no prasītājas un Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītajiem argumentiem un tā arī neesot ņēmusi vērā īpašo ekonomisko situāciju Saksijā.

72      Komisija apstrīd prasītājas izvirzītos argumentus.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

73      Lietas dalībnieku viedokļi jautājumā par atkārtotu piedalīšanos gadatirgos un izstādēs atšķiras. Prasītāja norāda, ka Komisija, uzskatīdama par nesaderīgu ar kopējo tirgu šādas dalības finansēšanu līdz trīs reizēm, kā tas paredzēts attiecīgajā apakšprogrammā, nekādā veidā neizmanto savu rīcības brīvību. Tā apgalvo arī, ka Komisija nav pamatojusi, kāpēc atkārtota finansēšana pat ārkārtējos gadījumos neesot saderīga ar kopējo tirgu.

74      Šajā ziņā jānorāda, ka Komisija piemēroja regulā par MVU atbrīvojumu ietvertos kritērijus un secināja, ka attiecīgā apakšprogramma neatbilst regulas par MVU atbrīvojumu 5. panta b) punktam un nevar tikt atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu arī atbilstoši EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktam.

75      Prasītāja savukārt atbalsta nepieciešamību pamatojusi ar grūtībām, kas Saksijā saistītas ar pāreju uz tirgus ekonomiku, kuras atspoguļo maziem un vidējiem uzņēmumiem nepieciešamā kapitāla nepietiekamība, kā arī eksporta līmenis, kas ir ievērojami mazāks par valsts vidējo līmeni. Atkārtotas dalības gadatirgos un izstādēs mērķis esot ienākšana ārvalstu tirgos.

76      Attiecībā uz argumentiem, kas saistīti ar pāreju uz tirgus ekonomiku, jāatzīst, ka tie aprobežojas ar vispārējām atsaucēm un grūto ekonomisko situāciju Saksijā.

77      Jāatgādina arī, ka līdzīgi argumenti ir tikuši izvirzīti daudzās tiesvedībās par EKL 87. panta 2. punkta c) apakšpunktu, kurš attiecas uz atbalstu, ko sniedz tautsaimniecībai dažos Vācijas Federatīvās Republikas apvidos, kurus iespaidojusi Vācijas sadalīšana, ciktāl šāds atbalsts ir nepieciešams, lai kompensētu saimnieciskās grūtības, ko radījusi šī sadalīšana.

78      Tiesa šai tiesību normai sniegusi šauru interpretāciju, precizējot, ka “[EKL 87.] panta 2. punkta c) apakšpunkts nevar – neignorējot gan šīs tiesību normas atkāpes raksturu, gan tās kontekstu un tās mērķus – ļaut pilnībā kompensēt jauno federālo zemju ekonomisko atpalicību, lai cik neapstrīdama tā būtu” un ka “saimnieciskās grūtības, ko radījusi Vācijas sadalīšana, var attiekties vienīgi uz saimnieciskām grūtībām, kuras noteiktos Vācijas apvidos izraisījusi izolācija, ko izsaukusi fiziskas robežas izveidošana, tādām kā komunikācijas kanālu pārtraukšana vai noieta tirgu zudums pēc tirdzniecības attiecību starp divām Vācijas teritorijas daļām pārtraukšanas” (Tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑57/00 P un C‑61/00 P Freistaat Sachsen u.c./Komisija, Recueil, I‑9975. lpp., 23. un 42. punkts).

79      Tā kā šī specifiskā līguma tiesību norma ir tikusi interpretēta šauri, vispārējas atsauces uz Vācijas sadalīšanas tautsaimnieciskajām sekām nevar izmantot par pamatojumu atbalstu, kuru intensitāte pārsniedz regulā par MVU atbrīvojumu paredzēto, saderīgumam ar EKL 87. panta 3. punktu.

80      Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Komisijai būtu bijusi jāsalīdzina gadatirgu un izstāžu, par kuriem ir runa šajā lietā, tuvuma tirgum pakāpe un citu situāciju, kurās tiek piešķirts atbalsts, tuvuma tirgum pakāpe, jānorāda, ka šāds salīdzinājums nav katrā ziņā nepieciešams. Tuvums tirgum ir objektīvs, nevis relatīvs kritērijs. Šajā ziņā jāatzīst, ka gadatirgi un izstādes ir komerciāla rakstura pasākumi, kas ne vien piedāvā plašu preču un pakalpojumu klāstu, bet arī bieži ir saistīti ar plašu izklaides programmu un piedāvā dažādus pakalpojumus sabiedrībai, lai piesaistītu lielu skaitu apmeklētāju. Tādējādi gadatirgi un izstādes ir cieši saistīti ar tirgu un pat pārklājas ar to.

81      No tā izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti atzinusi, ka attiecīgie pasākumi ir “orientēti uz tirgu”.

82      Tā, kā Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 66. apsvērumā, ka atbalsta saņēmējam pēc piedalīšanās šādā pasākumā ir jāspēj pieņemt informētu lēmumu par atkārtotas piedalīšanās, to apmaksājot no saviem līdzekļiem, noderīgumu.

83      Attiecībā uz prasītājas argumentiem saistībā ar eksporta līmeni, kas ir zemāks par valsts vidējo līmeni valstī, un nepieciešamību iekarot starptautiskos tirgus jāatgādina – kaut arī, kā atgādināts regulas par MVU atbrīvojumu preambulas 16. apsvērumā, šī regula principā neatbrīvo eksporta atbalstu – atbalsts attiecībā uz izmaksām par dalību gadatirgos parasti nav eksporta atbalsts (skat. iepriekš 4. punktu). Aplūkojamais atbalsts tātad principā ir saderīgs ar regulu par MVU atbrīvojumu. Tomēr, kaut arī ir acīmredzami, ka mazie un vidējie uzņēmumi gadatirgos piedalās, lai reklamētu savas preces, un šī dalība tiem var ļaut paaugstināt eksporta līmeni, kas šajā kontekstā ir iespējami, vispārējas atsauces uz Saksijas federālās zemes zemo eksporta līmeni nevar attaisnot atbalsta intensitāti, kas ir augstāka par regulā par MVU atbrīvojumu paredzēto.

84      Tādējādi Komisija pamatoti uzskatīja, ka atbalsts, kura intensitāte pārsniedz regulā par MVU atbrīvojumu paredzēto, nevar tikt uzskatīts par saderīgu ar kopējo tirgu atbilstoši EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktam.

85      Attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 66. un 67. apsvērumā Komisija norādīja, ka apakšprogramma nav saderīga ar regulas par MVU atbrīvojumu 5. panta b) punktu, saskaņā ar kuru atbrīvojums attiecas vienīgi uz uzņēmuma pirmo piedalīšanos gadatirgū vai izstādē un bruto atbalsts nedrīkst pārsniegt 50 % no izmaksām. Tā šo ierobežojumu izskaidro ar nepieciešamību nodrošināt atbalsta stimulējošo ietekmi, jo pēc pirmās līdzfinansētās piedalīšanās ir pamats no maza vai vidēja uzņēmuma sagaidīt, ka tas spēs novērtēt atkārtotas dalības, to apmaksājot no saviem līdzekļiem, noderīgumu. Komisija paskaidro arī, ka tāds uz tirgu orientēts pasākums kā piedalīšanās gadatirgū vai izstādē, kas pārsniedz atbalsta 50 % maksimumu, nevar tikt atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu atbilstoši EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktam.

86      Šie Komisijas apsvērumi skaidri atspoguļo tās argumentāciju un tādējādi atbilst iepriekš 27. punktā atgādinātās pastāvīgās judikatūras kritērijiem attiecībā uz pienākumu sniegt pamatojumu.

87      Tādējādi ceturtā pamata trešā daļa ir jānoraida.

 Par ceturto daļu – apakšprogrammas “Sadarbība” kļūdainu vērtējumu un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

88      Prasītāja Komisijai pārmet, ka tā uzskatījusi, ka apakšprogramma “Sadarbība” paredz darbības atbalstu un tādējādi jāizskata, ņemot vērā Pamatnostādnes par valstu reģionālo atbalstu (OV 1998, C 74, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”), kurās tostarp prasīts, ka šis atbalsts ir jāierobežo laikā un pakāpeniski jāsamazina (4.17. punkts).

89      Pretēji Komisijas apgalvojumiem veicināšanas pasākumi neietverot darbības atbalstu, jo iespējamā sadarbības biroju īres maksas vai personāla darba algu apmaksāšana neaizstājot darbības līdzekļus un vispārīgi nesamazinot kārtējās izmaksas. Pēc prasītājas domām, paredzētie pasākumi subsidētu vienīgi jaunas un papildu izmaksas saistībā ar uzņēmuma ārējo sadarbību.

90      Šajā ziņā prasītāja uzskata, ka Komisija rīkojusies pretēji tās ierastajai praksei, jo jau 1992. gadā paziņotajā programmā tika “taisnīgā līmenī” apmaksāts atbalsts struktūras, kurai bija jāizveido kopēji pasākumi un organizācijas, “personāla, materiālu un ceļa izdevumiem”.

91      Prasītāja uzskata, ka pakāpeniskā samazināšana ir domāta, lai saglabātu atbalsta stimulējošo raksturu, neradot atkarību. Taču šajā gadījumā atbalsts bija tik ierobežots, ka tas nevarēja radīt nekādu atkarību. Tādējādi, ja atbalsts tiktu pakāpeniski samazināts, tas zaudētu savu stimulējošo raksturu.

92      Turklāt Komisija nekad neesot Pamatnostādņu 4.17. punktu piemērojusi šauri, bet ir ņēmusi vērā citus apstākļus, kas ļauj atteikties no pakāpeniskas samazināšanas.

93      Atgādinot regulas par MVU atbrīvojumu preambulas 16. apsvērumā un 1. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētos nosacījumus, prasītāja apgalvo, ka pārdošanas grupējumu izveidošana tirdzniecībai ārzemēs nav tas pats, kas izplatīšanas tīkla izveide un darbība šīs regulas izpratnē, jo šo tirdzniecības grupējumu galvenais mērķis ir izvērtēt veiksmes izredzes jaunos tirgos. Jaunu tirgu izpēte un pirmo darījumu kontaktu izveidošana ar tirdzniecības grupējuma starpniecību būtu jāatļauj, jo preču reklamēšana un iepazīstināšana ar tām netiek uzskatīta par eksporta atbalstu. Turklāt neesot eksporta atbalsta pastāvēšanai nepieciešamā “tiešā rakstura”.

94      Komisija turklāt esot arī pieļāvusi kļūdu, ierobežojot pieļaujamo atbalsta intensitāti ar 50 %. Atsaucoties uz saviem argumentiem iepriekšējos iebildumos, prasītāja uzsver, ka Komisija neesot analizējusi Saksijas tautsaimniecības – kuru raksturo mazo uzņēmumu pastāvēšana – īpatnības. Prasītāja apstrīd arī Komisijas apsvērumus, saskaņā ar kuriem apakšprogrammā “Sadarbība” paredzētie pasākumi esot orientēti uz tirgu. Tā precizē, ka iespējamības pētījumi esot vienīgi uz nākotni vērsti pētījumi, kuru uzdevums ir novērtēt sadarbības potenciālu.

95      Prasītāja uzskata, ka Komisija nevar paziņot, ka tirdzniecības ārvalstīs grupējumi ir nesaderīgi ar kopējo tirgu, pamatojoties uz savu lēmumu pieņemšanas praksi, jo tā jau ir atļāvusi pasākumus, kas – tā kā tie tieši atbalstīja līgumu noslēgšanu – ir daudz tuvāki izplatīšanai ārvalstīs nekā šajā lietā paredzētie pasākumi.

96      Attiecībā uz Komisijas norādi apstrīdētā lēmuma 69. apsvērumā, ka Vācijas Federatīvajai Republikai “esot pilnīga rīcības brīvība īstenot “Sadarbības biroju Vācijā izveidošanas” pasākumu” de minimis atbalsta formā, prasītāja apgalvo, ka šāds rīcības veids neesot lietderīgs tieši tāpēc, ka runa ir par sadarbības veicināšanu, jo, piemēram, potenciālo atbalsta saņēmēju, kas vēlētos sadarboties, loks pastāvīgi mainās un vispār nav pietiekami zināms vai definējams minētās veicināšanas [kampaņas] sākumā. Tādējādi pieeja katrai lietai atsevišķi neesot piemērota, un arī šis jautājums Komisijai bija jāizvērtē.

97      Komisija apstrīd prasītājas izvirzītos argumentus.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

98      Prasītājas galvenais arguments attiecas uz sadarbības biroju un tirdzniecības grupējumu paredzētajiem uzdevumiem un darbībām. Prasītāja norāda, ka šie grupējumi jānošķir no tirdzniecības pārstāvniecībām un ka attiecīgajā apakšprogrammā paredzētais atbalsts saistībā ar sadarbības birojiem nevar tikt uzskatīts par darbības atbalstu.

99      Jānorāda arī, ka lietas dalībnieki nav snieguši faktoloģisku informāciju par sadarbības biroju un tirdzniecības grupējumu izveidošanu, ģeogrāfisko atrašanās vietu, darbību veidu un sasniegtajiem rezultātiem.

100    Tomēr ir mazticami, ka tāda reģiona, kurš joprojām pieredz grūtības saistībā ar pāreju uz tirgus ekonomiku un kam trūkst savu līdzekļu, mazs vai vidējs uzņēmums ieguldītu sadarbības birojā vai tirdzniecības grupējumā, kura darbības tieši neattiecas uz jaunu tirgu iekarošanu.

101    Turklāt no dokumentiem, kurus Komisija iesniegusi pielikumos atbildēs uz sākotnējiem Vispārējās tiesas jautājumiem, izriet, ka šo biroju izveidošanas mērķis ir eksporta veicināšana, kuras finansēšana ir prettiesiska ne vien saskaņā ar Līgumu, bet arī atbilstoši PTO Nolīgumam par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem, kā tas ir atzīts apstrīdētā lēmuma 70. apsvērumā.

102    Attiecībā uz attiecīgā atbalsta kvalificēšanu par darbības atbalstu jānorāda, ka jaunu tirgu iekarošana, kā arī centieni palikt tirgū ietilpst ikviena uzņēmuma, kurš vēlas ilgstoši palikt tirgū, parastajā stratēģijā. Lai nodrošinātu šo ilgstošo un plašo klātbūtni tirgū, ir nepieciešami izdevumi, un šajos nolūkos piešķirts valsts atbalsts nenovēršami samazina mazo un vidējo uzņēmumu kārtējos izdevumus. Tādējādi šī līdzdalība ietilpst darbības atbalsta kategorijā.

103    Attiecībā uz prasītājas pieminēto iespēju atļaut attiecīgo atbalstu, ņemot vērā praksi, ir jāuzskata par pietiekamiem Komisijas sniegtie precizējumi tostarp par to, ka Vācijas reģionālā atbalsta piešķiršanas kartes termiņš beidzas 2003. gada 31. decembrī, savukārt attiecīgajai programmai bija jābeidzas vēlāk. Turklāt agrākos lēmumos Komisija arī paskaidrojusi, kāpēc tā vienīgi izņēmuma kārtā atkāpjas no pakāpeniskas samazināšanas principa.

104    Attiecībā uz prasītājas argumentu par de minimis regulu: tas jānoraida kā neefektīvs, jo Komisijas argumenti par šo regulu apstrīdētajā lēmumā norādīti vienīgi kā papildu argumenti.

105    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, jāatzīst, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka atbalsts, kura intensitāte pārsniedz regulā par MVU atbrīvojumu paredzēto, arī atbilstoši EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktam nevar tikt uzskatīts par saderīgu ar kopējo tirgu. Turklāt Komisija pamatoti uzskatīja, ka, tā kā apakšprogramma “Sadarbība” paredzēja darbības atbalstu, tā bija nesaderīga ar kopējo tirgu.

106    Kas attiecas uz apstrīdētajā lēmumā ietverto pamatojumu attiecībā uz apakšprogrammu “Sadarbība” un tā kā prasītāja šajā ziņā neizvirza specifiskus argumentus, jānorāda, ka Komisija ir atsevišķi analizējusi atbalstu sadarbības biroju Vācijā izveidošanai un ekspluatācijai un atbalstu tirdzniecības grupējumu izveidošanai Kopienā un ārpus tās. Pirmkārt, Komisija atbalstu sadarbības biroju izveidošanai Vācijā ir atzinusi par darbības atbalstu, kas jānovērtē, ņemot vērā Pamatnostādnes, un kuram jāatbilst visiem nosacījumiem bez izņēmumiem, tostarp 4.17. punkta nosacījumiem. Tā paskaidro, kādu iemeslu dēļ šie nosacījumi nav ievēroti. Otrkārt, Komisija atbalstu tirdzniecības grupējumu, kuru uzdevums ir palīdzēt maziem un vidējiem uzņēmumiem izpētīt ārvalstu tirgus un ienākt šajos tirgos, izveidošanai atzina par eksporta atbalstu, kurš ar regulas par MVU atbrīvojumu 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir izslēgts no šīs regulas piemērošanas jomas. Tā piebilda, ka maksimālā atbalsta intensitāte 80 % apmērā, lai šīs apakšprogrammas ietvaros veicinātu uz tirgu orientētus pasākumus, mainītu tirdzniecības nosacījumus pretēji vispārējām interesēm un ka šī pasākuma daļa nevar tikt atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu, piemērojot EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

107    Šie apsvērumi skaidri atspoguļo Komisijas argumentāciju un tādējādi atbilst iepriekš 27. punktā atgādinātās pastāvīgās judikatūras kritērijiem attiecībā uz pienākumu sniegt pamatojumu.

108    Tādējādi ceturtā pamata ceturtā daļa jānoraida kopumā.

 Par piekto daļu – apakšprogrammas “Dizaina veicināšana” kļūdainu vērtējumu un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

109    Attiecībā uz apakšprogrammu “Dizaina veicināšana” prasītāja apgalvo, ka arī [šajā gadījumā] Komisija kā vienīgo kritēriju izmanto regulā par MVU atbrīvojumu paredzēto atbalsta intensitāti, un atsaucas uz argumentiem, ko tā šajā jautājumā ir iztirzājusi saistībā ar pārējām apakšprogrammām. Komisija kļūdaini neesot izmantojusi savu rīcības brīvību.

110    Komisija apstrīd prasītājas izvirzītos argumentus

–       Vispārējās tiesas vērtējums

111    Prasītāja šīs daļas ietvaros nav izvirzījusi specifiskus argumentus, aprobežodamās ar atsauci un argumentāciju attiecībā uz pārējām apakšprogrammām.

112    Tādējādi, tā kā prasītājas argumenti iepriekšējās daļās ir tikuši noraidīti, ņemot vērā to, ka Komisija aplūkojamo apakšprogrammu uzskata par nesaderīgu ar kopējo tirgu iemeslu dēļ, kas ir “analoģiski” iemesliem, kuri minēti attiecībā uz pārējām apakšprogrammām, arī attiecībā uz šo daļu jāatzīst, ka Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka atbalsta intensitāte, kas ir augstāka par regulā par MVU atbrīvojumu paredzēto, nevar tikt atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu arī atbilstoši EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktam.

113    Kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu attiecībā uz aplūkojamo apakšprogrammu, jānorāda, ka Komisija 41. apsvērumā ir norādījusi, ka “principā uz šajā apakšprogrammā paredzēto atbalstu [..] attiecas regulas [par MVU atbrīvojumu] 5. pants (konsultācijas un citi pakalpojumi un darbības), bet, tā kā šajā apakšprogrammā paredzēta atbalsta intensitāte, kas arī pārsniedz 5. panta b) punktā paredzēto 50 % maksimumu, Komisijai bija nopietnas šaubas par tās saderīgumu ar kopējo tirgu” [neoficiāls tulkojums]. Komisija arī apstrīdētā lēmuma 73. apsvērumā uzskata, ka iemeslu dēļ, kas ir analoģiski iemesliem, kuri minēti attiecībā uz pārējām apakšprogrammām, apakšprogramma “Dizaina veicināšana” neatbilst regulai par MVU atbrīvojumu un, konsultantu pakalpojumu izmantošanai paredzot atbalsta bruto intensitāti, kas pārsniedz 50 %, tā nav saderīga ar kopējo tirgu.

114    Tā kā prasītāja nav izvirzījusi specifiskus argumentus, jāatzīst, ka iepriekš minētie Komisijas apsvērumi skaidri atspoguļo tās domu gaitu un tādējādi atbilst iepriekš 27. punktā atgādinātajiem pastāvīgās judikatūras kritērijiem attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu.

115    Tādējādi ceturtā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.

116    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, apstrīdētajā lēmumā, to skatot kopumā, ir iekļauta attiecīgo apakšprogrammu saderīguma ar Līgumu analīze un tas no juridiskā viedokļa ir pietiekami pamatots.

117    Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida pilnībā.

118    Ņemot vērā iepriekš minēto, prasība ir jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

119    Saskaņā ar Vispārējās tiesas spriedumu Komisijai piesprieda atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Saskaņā ar Tiesas spriedumu lēmums par tiesāšanās izdevumiem tika atlikts. Attiecīgi Vispārējai tiesai atbilstoši Reglamenta 121. pantam šajā spriedumā ir jālemj par visiem tiesāšanās izdevumiem, kas radušies dažādajās tiesvedībās.

120    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Freistaat Sachsen (Vācija) sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus gan Vispārējā tiesā, gan Tiesā.

Czúcz

Cremona

Labucka

Frimodt Nielsen

O’Higgins

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 14. jūlijā.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.