1

Prasītāja, ACEA SpA, ir kapitāla sabiedrība, kuras 51 % daļu pieder Romas pašvaldībai (Itālija). Šī sabiedrība tika izveidota 1997. gadā, pārveidojot pašvaldības uzņēmumu ar tādu pašu nosaukumu. Tāpat kā šis uzņēmums, minētā sabiedrība darbojas gan elektroenerģijas nozarē kā sabiedrisko vietu apgaismošanas pakalpojumu sniedzēja un elektroenerģijas ražotāja, transportētāja, izplatītāja un pārdevēja, gan ūdensapgādes nozarē tiktāl, ciktāl tā sniedz dzeramā ūdens ieguves, piegādes un izplatīšanas pakalpojumus un notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas pakalpojumus.

2

Ar Legge no 142 ordinamento delle autonomie locali (1990. gada 8. jūnija Likums Nr. 142 par vietējo pašpārvalžu organizēšanu, GURI Nr. 135, turpmāk tekstā — “Likums Nr. 142/90”) Itālijā tika reformēti juridiskie organizēšanas instrumenti, kas nodoti pašvaldību rīcībā, lai pārvaldītu sabiedriskos pakalpojumus, it īpaši ūdens, gāzes, elektrības izplatīšanas nozarēs un transporta nozarē. Grozītajā minētā likuma 22. pantā pašvaldībām ir paredzēta iespēja dibināt dažādu juridisko formu sabiedrības, lai sniegtu sabiedriskos pakalpojumus. Šajās iespējās ietilpst komercsabiedrības vai sabiedrības ar ierobežotu atbildību, kuru akciju vairākums pieder valstij (turpmāk tekstā — “Likuma Nr. 142/90 sabiedrības”), dibināšana. Prasītāja ir Likuma Nr. 142/90 sabiedrība.

3

Šajā sakarā saskaņā ar Legge no 488 di conversione in legge, con modificazioni, del decreto-legge 1o luglio 1986, no 318, recante provvedimenti urgenti per la finanza locale (1986. gada 9. augusta Likums Nr. 488 par Dekrētlikuma Nr. 318, ar kuru tika ieviesti steidzami pasākumi par labu vietējām finansēm, pārvēršanu ar grozījumiem par likumu, GURI Nr. 190) 9.a pantu Likuma Nr. 142/90 sabiedrībām, kas bija sabiedrisko pakalpojumu sniedzējas, laikposmā no 1994. gada līdz 1998. gadam tika piešķirti aizdevumi ar īpašu likmi no Cassa Depositi e Prestiti (turpmāk tekstā — “CDDPP”).

4

Turklāt saskaņā ar kopā apskatāmajām Legge no 549 (su) misure di razionalizzazione della finanza pubblica (1995. gada 28. decembra Likums Nr. 549 par valsts finanšu racionalizēšanas pasākumiem, GURI Nr. 302 parastais pielikums, turpmāk tekstā — “Likums Nr. 549/95”) 3. panta 69. un 70. punkta un Decreto-legge no 331 (su) armonizzazione delle disposizioni in materia di imposte sugli oli minerali, sull’alcole, sulle bevande alcoliche, sui tabacchi lavorati e in materia di IVA con quelle recate da direttive CEE e modificazioni conseguenti a detta armonizzazione, nonché disposizioni concernenti la disciplina dei centri autorizzati di assistenza fiscale, le procedure dei rimborsi di imposta, l’esclusione dall’ILOR dei redditi di impresa fino all’ammontare corrispondente al contributo diretto lavorativo, l’istituzione per il 1993 di un’imposta erariale straordinaria su taluni beni ed altre disposizioni tributarie ( Dekrētlikums Nr. 331 par nodokļu tiesību normu saskaņošanu dažādās jomās, GURI Nr. 203, turpmāk tekstā — “Dekrētlikums Nr. 331/93”) tiesību normām par labu Likuma Nr. 142/90 sabiedrībām tika veikti šādi pasākumi:

5

Pēc sūdzības par minētajiem pasākumiem Komisija ar 1997. gada 12. maija, un vēstulēm pieprasīja Itālijas iestādēm šajā sakarā informāciju.

6

Ar 1997. gada 17. decembra vēstuli Itālijas iestādes sniedza daļu no pieprasītās informācijas. Turklāt notika sanāksme pēc Itālijas iestāžu lūguma.

7

Ar 1999. gada 17. maija vēstuli Komisija paziņoja Itālijas iestādēm par savu lēmumu uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru. Šis lēmums tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (OV C 220, 14. lpp.).

8

Saņēmusi ieinteresēto trešo personu un Itālijas iestāžu apsvērumus, Komisija vairākas reizes lūdza minētajām iestādēm papildu informāciju. Notika arī tikšanās starp Komisiju, no vienas puses, un Itālijas iestādēm, no otras puses, kā arī iesaistītajām ieinteresētajām trešajām personām.

9

Tādas noteiktas Likuma Nr. 142/90 sabiedrības kā AEM SpA un Azienda Mediterranea Gas e Acqua SpA (AMGA), kas turklāt ir cēlušas prasību atcelt lēmumu, kurš tiek izskatīts šajā lietā (lieta T-301/02 un lieta T-300/02), it īpaši norāda, ka attiecīgie trīs tipu pasākumi nebija valsts atbalsts.

10

Itālijas iestādes un Confederazione Nazionale dei Servizi (Confservizi), konfederācija, kas it īpaši aptver Likuma Nr. 142/90 sabiedrības un pašvaldību speciālos uzņēmumus Itālijā, būtībā atbalstīja šo nostāju.

11

Taču Bundesverband der deutschen Industrie eV (BDI), Vācijas rūpniecības un ar to saistīto pakalpojumu sniedzēju asociācija, uzskatīja, ka attiecīgie pasākumi varēja izraisīt konkurences kropļojumus ne tikai Itālijā, bet arī Vācijā.

12

Tāpat Gas-it, Itālijas gāzes izplatītāju nozares privāto tirgus dalībnieku asociācija, paziņoja, ka attiecīgie pasākumi, it īpaši trīs gadu atbrīvojums no sabiedrību ienākumu nodokļa bija valsts atbalsts.

13

2002. gada 5. jūnijā Komisija pieņēma Lēmumu 2003/193/EK par valsts atbalstu, ko Itālija piešķīrusi Likuma Nr. 142/90 sabiedrībām atbrīvojumu no nodokļiem un aizdevumu ar izdevīgākiem nosacījumiem formā (OV 2003, L 77, 21. lpp.; turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”).

14

Vispirms Komisija uzsver, ka tās veiktā izvērtēšana attiecas vienīgi uz vispārpiemērojamām atbalsta, kas noteikts ar pasākumiem, par kuriem ir strīds, shēmām, nevis uz individuālajiem atbalstiem, kas piešķirti dažādiem uzņēmumiem, līdz ar ko tās veiktais vērtējums apstrīdētajā lēmumā ir vispārējs un abstrakts. Šajā sakarā Komisija paziņo, ka Itālijas Republika “nav piešķīrusi individuālas nodokļu priekšrocības un [nav tai] paziņojusi [..] nevienu individuālu atbalsta gadījumu, nosūtot visu izvērtēšanai nepieciešamo informāciju”. Komisija norāda, ka tā uzskata, ka tai ir jāveic vispārēja un abstrakta attiecīgo shēmu izvērtēšana gan saistībā ar to kvalificēšanu, gan saistībā ar to saderību ar kopējo tirgu (apstrīdētā lēmuma 42.–45. apsvērums).

15

Komisija uzskata, ka CDDPP aizdevumi un trīs gadu atbrīvojums no sabiedrību ienākuma nodokļa ir valsts atbalsts. Šādu priekšrocību piešķiršanas, izmantojot valsts resursu starpniecību, Likuma Nr. 142/90 sabiedrībām sekas ir tādas, ka tiek stiprināta to konkurētspējas pozīcija salīdzinājumā ar visiem citiem uzņēmumiem, kas vēlas sniegt tos pašus pakalpojumus (apstrīdētā lēmuma 48.–75. apsvērums). Attiecīgie pasākumi nav saderīgi ar kopējo tirgu, jo tie neatbilst ne EKL 87. panta 2. un 3. punkta nosacījumiem, ne EKL 86. panta 2. punkta nosacījumiem un turklāt ar tiem tiek pārkāpts EKL 43. pants (apstrīdētā lēmuma 94.–122. apsvērums).

16

Taču Komisija uzskata, ka atbrīvojums no maksājumiem par atsavināšanu nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, jo šie maksājumi ir jāmaksā saistībā ar jaunas ekonomiskas vienības izveidošanu vai aktīvu nodošanu starp dažādām ekonomiskām vienībām. Būtībā pašvaldības uzņēmumi, no vienas puses, un Likuma Nr. 142/90 sabiedrības, no otras puses, iemieso vienu un to pašu ekonomisko vienību. Tādēļ to atbrīvojums no minētajiem maksājumiem ir pamatots ar sistēmas raksturu vai uzbūvi (apstrīdētā lēmuma 76.–81. apsvērums).

17

Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:

“1. pants

Atbrīvojums no maksājumiem par atsavināšanu [..] nav atbalsts [EKL] 87. panta 1. punkta nozīmē.

2. pants

Trīs gadu atbrīvojums no sabiedrību ienākuma nodokļa [..] un priekšrocības, kas izriet no [CDDPP..] aizdevumiem, ir valsts atbalsts [EKL] 87. panta 1. punkta nozīmē.

Šis atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu.

3. pants

Itālija veic visus pasākumus, kas nepieciešami, lai atgūtu no saņēmēja atbalstu, kas aprakstīts 2. pantā un kas tam tika nelikumīgi piešķirts.

Atbalsta atgūšana notiek nekavējoties valsts tiesību aktos paredzētajā kārtībā tiktāl, ciktāl atbilstoši tiem ir iespējama efektīva un tūlītēja [apstrīdētā] lēmuma izpilde.

Atgūstamajā atbalstā ietilpst procenti, kas tiek aprēķināti no brīža, kad saņēmējs saņēma nelikumīgo atbalstu, līdz tā faktiskai atmaksāšanai. Šie procenti tiek aprēķināti, pamatojoties uz reģionālā atbalsta dotāciju ekvivalentu aprēķiniem izmantotajām standartlikmēm.

[..]”

18

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2002. gada 30. septembrī, prasītāja cēla šo prasību.

19

Ar attiecīgi 2002. gada 29. novembrī un Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegtajiem dokumentiem ACSM Como SpA un AEM — Azienda Energetica Metropolitana Torino SpA lūdza atļauju iestāties lietā, lai atbalstītu prasītājas prasījumus. Ar rīkojumu Pirmās instances tiesas (iepriekšējais sastāvs) piektās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs minētajām sabiedrībām ļāva iestāties lietā. Personas, kas iestājušās lietā, iesniedza savus procesuālos rakstus un pārējie lietas dalībnieki noteiktajā termiņā iesniedza par tiem apsvērumus.

20

Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 6. janvārī, Komisija saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību.

21

2003. gada 14. martā prasītāja iesniedza savus apsvērumus attiecībā uz iebildi par nepieņemamību.

22

2002. gada 8. augustā Itālijas Republika arī cēla prasību Tiesā atcelt apstrīdēto lēmumu un šī prasība tika reģistrēta ar numuru C-290/02. Tiesa konstatēja, ka šai prasībai un prasībām lietās T-292/02, T-297/02, T-300/02, T-301/02 un T-309/02 bija viens un tas pats priekšmets, proti, apstrīdētā lēmuma atcelšana, un ka tās bija saistītas, jo katrā lietā izklāstītie pamati lielā mērā atkārtojās. Ar rīkojumu Tiesa saskaņā ar savu Statūtu 54. panta trešo daļu apturēja tiesvedību lietā C-290/02, līdz Pirmās instances tiesa pieņem galīgo nolēmumu lietās T-292/02, T-297/02, T-300/02, T-301/02 un T-309/02.

23

Ar 2004. gada 8. jūnija rīkojumu Tiesa nolēma nosūtīt lietu C-290/02 Pirmās instances tiesai, kas ir kļuvusi kompetenta lemt par dalībvalstu prasībām pret Komisiju saskaņā ar Padomes Lēmuma 2004/407/EK, Euratom, kas groza 51. un 54. pantu Protokolā par Eiropas Kopienu Tiesas Statūtiem (OV L 132, 5. lpp.), 2. pantu. Līdz ar to šī lieta tika reģistrēta Pirmās instances tiesas kancelejā ar numuru T-222/04.

24

Ar 2004. gada 5. augusta rīkojumu Pirmās instances tiesa Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību nolēma izskatīt, lemjot par lietu pēc būtības.

25

Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa (astotā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Pirmās instances tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lietas dalībniekiem rakstveidā uzdeva jautājumus, uz kuriem tie atbildēja noteiktajā termiņā.

26

Ar Pirmās instances tiesas astotās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2008. gada 13. marta rīkojumu atbilstoši Reglamenta 50. pantam lietas T-292/02, T-297/02, T-300/02, T-301/02, T-309/02, T-189/03 un T-222/04 tika apvienotas mutvārdu procesam.

27

2008. gada 16. aprīļa tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem.

28

Prasītājas, kuru atbalsta personas, kas iestājušās lietā, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

29

Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

30

Komisija vispirms apstrīd prasītājas interesi celt prasību tiktāl, ciktāl tās prasība ir vērsta, lai atceltu apstrīdētā lēmuma 2. pantu, kas attiecas uz CDDPP aizdevumiem. Būtībā prasītāja nebija no tiem guvusi labumu.

31

Pēc tam Komisija apstrīd prasītājas tiesības celt prasību. Komisija apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nav skāris prasītāju individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.

32

Komisija būtībā norāda, ka apstrīdētais lēmums ir jākvalificē kā vispārpiemērojams akts, jo tas attiecas uz atbalsta shēmu un līdz ar to uz nenoteiktu un nenosakāmu skaitu uzņēmumu, kuri ir definēti atbilstoši tādam vispārējam kritērijam kā to piederība pie kādas uzņēmumu kategorijas. Tā uzskata, ka tiesību akta vispārējais raksturs un tādējādi normatīvais spēks nevar tikt apstrīdēts, pamatojoties uz to, ka ir iespējams vairāk vai mazāk skaidri noteikt tiesību subjektu skaitu, kuriem tas noteiktā laika brīdī ir piemērojams, vai pat to identitāti, ja ir skaidrs, ka tas ir piemērojams objektīvai šajā aktā definētai juridiskai vai faktiskai situācijai saistībā ar šī akta mērķi.

33

Komisija uzskata, ka, lai privātpersonu individuāli skartu vispārpiemērojams akts, šim aktam ir jāaizskar šīs personas specifiskās tiesības vai iestādei, kas ir šī akta autors, ir jāņem vērā šī akta sekas attiecībā uz minētās attiecīgās privātpersonas situāciju. Taču Komisija uzskata, ka šajā lietā tas tā nav. Apstrīdētajam lēmumam esot bijusi ietekme uz visu uzņēmumu, kuri guva labumu no attiecīgajiem pasākumiem, situāciju. Līdz ar to netika pārkāptas noteiktu uzņēmumu, kuri varēja sevi diferencēt attiecībā pret jebkuru citu uzņēmumu, kas guva labumu no attiecīgajiem pasākumiem, specifiskās tiesības. Turklāt, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisijai nebija jāņem vērā un tā nevarēja ņemt vērā sava lēmuma sekas attiecībā uz noteikta uzņēmuma situāciju. Ne paziņojums par nesaderību, ne rīkojums par atgūšanu, kas ietverts apstrīdētajā lēmumā, nenorāda uz individuālu saņēmēju situāciju.

34

Komisija uzskata, ka tās analīzi apstiprina valsts atbalsta jomā izstrādātā judikatūra, saskaņā ar kuru fakts, ka attiecīgā persona gūst labumu no tāda atbalsta shēmas, kas atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu, nevar būt pietiekams, lai pierādītu individuālo skaršanu EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē.

35

Visjaunākās lietas neatspēko pastāvīgo judikatūru. Komisija uzskata, ka Tiesas 2000. gada 19. oktobra spriedumā apvienotajās lietās C-15/98 un C-105/99 Itālija un Sardegna Lines/Komisija (Recueil, I-8855. lpp.; turpmāk tekstā — “spriedums apvienotajās lietās Sardegna Lines”) izmantotais risinājums nevar tikt piemērots visām prasībām, kuras cēlusi persona, kas guvusi labumu no atbalstu, kuri atzīti par nelikumīgiem un nesaderīgiem, shēmām, un kurai ir uzdots tos atmaksāt. Šāds secinājums it īpaši jāizdara gadījumā, ja gluži kā šajā lietā attiecīgā atbalsta shēma tika izvērtēta abstrakti. Turklāt lietā, kurā tika pasludināts iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Sardegna Lines, prasītāja faktiski bija saņēmusi individuālu atbalstu, jo runa bija par priekšrocību, kas piešķirta saskaņā ar tiesību aktu, kurš pieņemts, pamatojoties uz reģionālu likumu, kuru raksturoja plaša rīcības brīvība. Turklāt šī situācija tika rūpīgi izvērtēta formālās izmeklēšanas procedūras laikā.

36

Šīs lietas fakti arī atšķiras no faktiem, saistībā ar kuriem tika pasludināts Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-298/00 Itālija/Komisija (Recueil, I-4087. lpp.; turpmāk tekstā — “spriedums lietā Alzetta”), jo tajā lietā Komisija nezināja ne attiecīgā atbalsta saņēmēju precīzo skaitu, ne to identitāti, tās rīcībā nebija visas atbilstošās informācijas un tā nezināja atbalsta, kas piešķirts katrā atsevišķā gadījumā, summu. Turklāt šajā lietā trīs gadu atbrīvojums no sabiedrību ienākuma nodokļa tika piemērots automātiski, bet attiecīgie atbalsti lietā, kurā tika pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā Alzetta, tika piešķirti ar vēlāku aktu.

37

Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, jautājumā par pieņemamību nav svarīga uzņēmuma identitātes zināšana, bet gan fakts, ka Komisijas uzmanību pievērsa šīs lietas raksturiezīmes, kas var pamatot individuālu izvērtēšanu. Apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka tai netika iesniegta nekāda informācija, kas pierādītu, ka saistībā ar prasītāju attiecīgie pasākumi nebija atbalsts vai bija pastāvošs vai ar kopējo tirgu saderīgs atbalsts.

38

Katrā ziņā ne fakts, ka tā piedalījās formālajā procedūrā, kas paredzēta EKL 88. panta 2. punktā, ne apstrīdētajā lēmumā ietvertais rīkojums atmaksāt atbalstu, pēc Komisijas domām, nav pietiekams, lai individualizētu prasītāju. Tā kā prasības, kuras cēluši potenciālie paziņotās atbalsta shēmas saņēmēji, nav pieņemamas EKL 230. panta nozīmē, tādai pašai nostājai ir jābūt pret nepaziņotas atbalsta shēmas saņēmēju celtajām prasībām.

39

Visbeidzot, ar to, ka prasītājas celtā prasība šajā lietā tiek atzīta par nepieņemamu, netiek pārkāpts princips par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jo EKL 241. un 234. pantā paredzētie tiesību aizsardzības līdzekļi ir pietiekami (Tiesas 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C-50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I-6677. lpp.).

40

Saistībā ar tiesībām celt prasību prasītāja būtībā apgalvo, ka tā ir individuāli skarta kā Likuma Nr. 142/90 sabiedrība un līdz ar to kā uzņēmums, uz ko attiecas apstrīdētā atbalsta shēma, kas apskatīta apstrīdētajā lēmumā.

41

Saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona var celt prasību Tiesā par lēmumu, kas adresēts citai personai, tikai tad, ja šis lēmums to skar tieši un individuāli.

42

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru fiziska vai juridiska persona, kas nav lēmuma adresāts, apgalvot, ka to individuāli skar šis lēmums, var vienīgi tad, ja tas to skar dažu tās specifisko īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kura to raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu un tādēļ individuāli izceļ līdzīgi kā šāda lēmuma adresātu (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. un 223. lpp., un Tiesas spriedums lietā C-321/95 P Greenpeace Council u.c./Komisija, Recueil, I-1651. lpp., 7. un 28. punkts).

43

Tiesa ir spriedusi, ka uzņēmums principā nevar apstrīdēt Komisijas lēmumu, ar kuru tiek aizliegti atbalsta pasākumi konkrētā nozarē, ja šis lēmums to skar tikai tāpēc, ka tas pieder pie attiecīgās nozares un ir iespējamais atbalsta saņēmējs. Attiecībā uz šādu uzņēmumu — prasītāju — šāds lēmums ir vispārēji piemērojams pasākums, kas ir piemērojams objektīvi noteiktās situācijās un kam ir juridiskas sekas attiecībā uz vispārīgā un abstraktā veidā noteiktu personu kategoriju (skat. Tiesas 1988. gada 2. februāra spriedumu apvienotajās lietās 67/85, 68/85 un 70/85 Van der Kooy u.c./Komisija, Recueil, 219. lpp., 15. punkts, un iepriekš 36. punktā minēto spriedumu lietā Alzetta, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Tomēr iepriekš 35. punktā minētā sprieduma apvienotajās lietās Sardegna Lines 34. un 35. punktā Tiesa nosprieda, ka, tā kā šajā lietā apstrīdētais lēmums uzņēmumu Sardegna Lines skāra ne tikai kā uzņēmumu, kas darbojas kuģniecības nozarē Sardīnijā un kas būtu potenciālais atbalsta shēmas Sardīnijas kuģu īpašniekiem saņēmējs, bet arī kā faktisku tāda individuālā atbalsta saņēmēju, kurš piešķirts atbilstoši šai atbalsta shēmai un kuru Komisija uzdevusi atgūt, to šis lēmums skāra individuāli un prasība pret šo lēmumu ir pieņemama (šajā sakarā skat. arī iepriekš 36. punktā minēto spriedumu lietā Alzetta, 39. punkts).

45

Tādēļ ir jāpārbauda, vai prasītāja ir faktiska tāda individuālā atbalsta saņēmēja, kas piešķirts atbilstoši nozares atbalsta shēmai un ko Komisija ir uzdevusi atgūt (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā T-136/05 Salvat père & fils u.c./Komisija, Krājums, II-4063. lpp., 70. punkts).

46

Šajā sakarā ir jānorāda, ka, pirmkārt, no prasītājas atbildes uz rakstveida jautājumiem, ko šajā sakarā uzdeva Pirmās instances tiesa, izriet, ka prasītāja patiešām ir individuālā atbalsta, kas piešķirts attiecīgās atbalsta shēmas ietvaros, faktiskā saņēmēja. Prasītāja apstiprina, ka tā saņēma trīs gadu atbrīvojumu no sabiedrību ienākuma nodokļa 1998. un 1999. gadā. Šo apgalvojumu Itālijas Republika neapstrīdēja.

47

Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma 3. panta izriet, ka Komisija ir uzdevusi attiecīgā atbalsta atgūšanu.

48

No iepriekš minētā izriet, ka prasītāju individuāli skar apstrīdētais lēmums tiktāl, ciktāl runa ir par trīs gadu atbrīvojumu no sabiedrību ienākuma nodokļa.

49

Saistībā ar prasītājas tiešo skaršanu — tiktāl, ciktāl apstrīdētā lēmuma 3. pantā Itālijas Republikai ir noteikts pienākums veikt visus pasākumus, kas nepieciešami, lai liktu saņēmējam atmaksāt minētā lēmuma 2. pantā aprakstīto atbalstu, kas tam tika nelikumīgi piešķirts, un ciktāl prasītāja ir to saņēmusi un tai tas ir jāatmaksā, ir jāuzskata, ka prasītāju ir tieši skāris šis lēmums (šajā sakarā skat. iepriekš 45. punktā minēto spriedumu lietā Salvat père & fils u.c./Komisija, 75. punkts).

50

Taču, kā izriet no pieteikuma par lietas ierosināšanu un prasītājas atbildēm uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem, prasītāja nav saņēmusi aizdevumus no CDDPP attiecīgajā laika periodā.

51

Līdz ar to ir jākonstatē, ka prasītāju individuāli skāra apstrīdētais lēmums tiktāl, ciktāl runa ir par CDDPP aizdevumiem.

52

No visa iepriekš minētā izriet, ka šī prasība ir pieņemama tiktāl, ciktāl tā ir vērsta pret apstrīdētā lēmuma daļu par trīs gadu atbrīvojumu no sabiedrību ienākuma nodokļa.

53

Lai pamatotu savu prasību, prasītāja izvirza piecus pamatus, ar kuriem tiek attiecīgi apgalvots:

54

Saistībā ar šo pamatu prasītāja it īpaši izvirza EKL 88. panta pārkāpumu un Regulas Nr. 659/1999 pārkāpumu. Tā uzskata, ka Komisija realizēja abstraktu un nepilnīgu izmeklēšanu, jo tā veica attiecīgā pasākuma “vispārēju un abstraktu izvērtēšanu”, konkrēti neizvērtējot dažādās situācijas. Tādēļ apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots.

55

Prasītāja uzskata, ka attiecīgais pasākums praktiski aptvēra ļoti dažādu situāciju gammu gan no juridiskā, gan no faktiskā skatpunkta un attiecās uz ļoti dažādu lielumu uzņēmumiem. Prasītāja precizē, ka šie minētie uzņēmumi darbojās dažādās ekonomikas nozarēs, bija pakļauti dažādiem tiesību aktiem un atradās dažādos tirgus apstākļos no konkurences skatpunkta.

56

Prasītāja atzīst, ka Komisijai ir pilnvaras izvērtēt atbalsta shēmu, neanalizējot atbalstus, kas piešķirti individuālos gadījumos sakarā ar šo shēmu. Tomēr prasītāja uzskata, ka bez detalizētākas izvērtēšanas Komisija nevarēja secināt, ka attiecīgais pasākums nodrošināja “saņēmējiem ievērojamas priekšrocības salīdzinājumā ar to konkurentiem”. Ir jāpierāda priekšrocības pastāvēšana, lai pasākumu kvalificētu kā valsts atbalstu (Tiesas 1999. gada 17. jūnija spriedums lietā C-75/97 Beļģija/Komisija, saukts “Maribel bis/ter”, Recueil, I-3671. lpp., 48. punkts).

57

Šajā sakarā prasītāja uzskata, ka Komisija savā iebildumu rakstā veica konkrētu dažādo attiecīgo nozaru vērtēšanu, lai kompensētu lietas izmeklēšanā un apstrīdētā lēmuma pamatojumā pieļautās būtiskās nepilnības. Šī novēlotā izvērtēšana Pirmās instances tiesai būtu jānoraida.

58

Prasītāja uzskata, ka Komisija atzīst, ka izmeklēšana netika veikta pietiekamā mērā. Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 72., 85. un 126. apsvērumā Komisija min iespēju, ka individuālie atbalsti tiek atzīti par saderīgiem ar kopējo tirgu de minimis noteikuma dēļ vai tādēļ, ka runa ir par pastāvošiem atbalstiem vai par atbalstiem, kas atzīti par saderīgiem ar kopējo tirgu sakarā ar iemesliem, kas attiecas uz konkrēto gadījumu. Otrkārt, Komisija apstiprināja, ka Itālijas iestādes nav sniegušas pietiekamu informāciju, lai individuāli izvērtētu saņēmēju situācijas. Prasītāja noraida šo apgalvojumu. Pat ja būtu jāatzīst, ka informācija nebija pietiekama, Komisijai, pēc prasītājas domām, būtu bijusi jāpieprasa jauna informācija pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, kura dēļ turklāt bija nepieciešams garš izmeklēšanas termiņš, proti, pieci gadi.

59

Personas, kas iestājušās lietā, atbalsta prasītājas nostāju un argumentāciju tiktāl, ciktāl tā attiecas uz šo pamatu.

60

Komisija vispirms norāda, ka sakarā ar attiecīgo pasākumu vispārīgumu un abstraktumu, situāciju, kuras aptver minētie pasākumi, daudzveidību un pilnīgas un ticamas informācijas par individuālajiem saņēmējiem neesamību tai bija vienīgi jāizvērtē attiecīgie pasākumi, atliekot individuālo gadījumu izvērtēšanu uz apstrīdētā lēmuma izpildīšanas fāzi. Visādā ziņā, atbildot uz prasītājas argumentu par izmeklēšanas ilgumu, Komisija uzskata, ka nebija nekāda iemesla pieprasīt papildu informāciju un tādējādi vēl novilcināt procedūru.

61

Vispirms ir jāatgādina, ka šajā lietā runa ir par vispārēju atbalsta shēmu, nevis par individuālu atbalstu.

62

Atbalsta shēmas gadījumā Komisija var tikai izpētīt attiecīgās shēmas vispārējās un abstraktās īpašības, un tai nav pienākuma izvērtēt katru atsevišķo piemērošanas gadījumu, lai pārbaudītu, vai tajā ir ietverti atbalsta elementi (skat. Tiesas 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā C-148/04 Unicredito Italiano, Krājums, I-11137. lpp., 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Šajā gadījumā vispirms ir jākonstatē, ka attiecīgā atbalsta shēma attiecas uz konkrētas kategorijas uzņēmumiem, proti, uz Likuma Nr. 142/90 sabiedrībām. Būt par šādu sabiedrību ir vienīgais nosacījumus, lai būtu iespēja saņemt labumu no šīs shēmas.

64

Pēc tam ir jākonstatē, ka trīs gadu atbrīvojums no sabiedrību ienākuma nodokļa neattiecas vienīgi uz konkrētiem pakalpojumiem. Kā to ir atzinusi prasītāja, uzņēmumi, uz kuriem attiecas šī shēma, darbojas ļoti dažādās ekonomikas nozarēs. Tomēr šajā lietā runa ir par vienu atbalsta shēmu, kas aptver daudzas nozares, nevis par dažādām atbalsta shēmām, kas klasificētas atkarībā no darbības jomas vai attiecīgā tirgus. Tādēļ Komisijai nebija jāņem vērā katrs darbības vai tirgus veids, lai izvērtētu trīs gadu atbrīvojuma no sabiedrību ienākuma nodokļa iedarbību (šajā sakarā skat. Tiesas 1987. gada 14. oktobra spriedumu lietā 248/84 Vācija/Komisija, Recueil, 4013. lpp., 18. punkts; iepriekš 56. punktā minēto spriedumu lietā Maribel bis/ter, 48. punkts; un Tiesas spriedumu lietā C-310/99 Itālija/Komisija, Recueil, I-2289. lpp., 89.–91. punkts.).

65

No iepriekš minētās judikatūras arī izriet, ka Komisijai nav jāizvērtē atbalsta shēma, vienlaicīgi izvērtējot šīs shēmas piemērošanas individuālos gadījumus — tas tai nav jādara vēl jo vairāk tādēļ, ka šāds pienākums varētu samazināt tās kontroles pilnvaru efektivitāti valsts atbalstu jomā. Tādēļ Komisijai nav ex officio jāpieprasa informācija par attiecīgās shēmas piemērošanas konkrētajiem gadījumiem. Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

66

Visbeidzot apstrīdētais lēmums šajā sakarā ir pietiekami pamatots. Būtībā no tā izriet, ka Komisija uzsvēra, ka tās veiktā izvērtēšana attiecās vienīgi uz apstrīdētajiem pasākumiem, kas noteikti ar atbalsta shēmu, nevis uz individuālajiem atbalstiem, kas piešķirti dažādiem uzņēmumiem. Turklāt no iepriekš minētā izriet, ka Komisija var aprobežoties ar atbalsta shēmas vispārējo un abstrakto pazīmju analizēšanu, lai noteiktu, vai minētā shēma ietver valsts atbalstus un vai tie ir saderīgi ar kopējo tirgu.

67

No iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida.

68

Saistībā ar šo pamatu prasītāja apgalvo, ka trīs gadu atbrīvojums no sabiedrību ienākuma nodokļa nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē un ka Komisija šajā sakarā neizpildīja pienākumu norādīt pamatojumu.

69

Šim pamatam ir divas daļas.

70

Saistībā ar pirmo daļu prasītāja atgādina, ka sākotnējais nosacījums, lai secinātu, ka atbalsta shēma traucē konkurenci EKL 87. panta nozīmē, ir tas, ka saņēmēji uzņēmumi faktiski darbojas konkurences tirgū.

71

Prasītāja būtībā apgalvo, ka tad, kad trīs gadu atbrīvojums no sabiedrību ienākuma nodokļa bija spēkā un pat pēc tam, dažādu vietējo sabiedrisko pakalpojumu sniegšana nebija atvērta konkurencei. Elektroenerģijas pārdošanas nozare, kurā visiem elektroenerģijas ražošanas uzņēmumiem bija pienākums pārdot [saražoto] monopola īpašniekam, tika liberalizēta tikai 1999. gadā sakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 19. decembra Direktīvas 96/92/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu transponēšanu (OV 1997, L 27, 20. lpp.). Gāzes izplatīšana tika liberalizēta tikai 2000. gadā, kad Itālijā tika transponēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 98/30/EK par kopīgiem noteikumiem dabasgāzes iekšējam tirgum (OV L 204, 1. lpp.). Turklāt elektroenerģijas izplatīšana, apkures nozare, kā arī ūdens pakalpojumu tirgus bija pakļauts konkurencei. Tādēļ no šiem faktiem izriet, ka attiecīgās vietējo sabiedrisko pakalpojumu nozares tika liberalizētas vienīgi pēc trīs gadu atbrīvojuma no sabiedrību ienākuma nodokļa piemērošanas perioda.

72

Turklāt trīs gadu atbrīvojuma no sabiedrību ienākuma nodokļa piemērošanas periodā konkurēšanas iespējām par vietējo sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu bija izņēmuma raksturs.

73

Prasītāja arī norāda, ka uzņēmumi, kas saņēma trīs gadu atbrīvojumu, varēja piedalīties vienīgi ļoti retos gadījumos — un nekad elektroenerģijas nozarē — sabiedrisko iepirkumu procedūrās, lai nodrošinātu pakalpojumu pārvaldību ārpus to izcelsmes ģeogrāfiskās zonas. Piemēram, ūdens nozarē piešķirto līgumu skaits bija tik mazs, summas pieticīgas un neattiecās uz pakalpojumu piešķiršanu.

74

Prasītāja uzskata, ka trīs gadu atbrīvojums no sabiedrību ienākuma nodokļa nebija tāds, kas traucētu konkurenci, šādu iemeslu dēļ: pirmkārt, Likuma Nr. 142/90 sabiedrības nevarēja pašas brīvi noteikt cenas saskaņā ar tiesību normām, ar kurām tiek regulētas attiecīgās nozares; otrkārt, tās bija saņēmušas ilglaicīgas koncesijas un mantas nodošanu lietojumā, kas nebija beigušies periodā, kad bija spēkā trīs gadu atbrīvojums no sabiedrību ienākuma nodokļa; treškārt, to ienākumi galvenokārt tika paredzēti, lai papildinātu references pašvaldību ieņēmumus, un tika izmaksāti akcionāriem.

75

Prasītāja uzskata, ka tādēļ nevar apgalvot, ka tirgos, uz kuriem attiecas trīs gadu atbrīvojums no sabiedrību ienākuma nodokļa, bija konkurence tiktāl, ciktāl tiek skartas nozares, kurās tā darbojas.

76

Saistībā ar otro daļu prasītāja būtībā apgalvo, ka, tā kā ir pierādīta konkurences neesamība apskatītajos tirgos, jautājums par ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm esamību ir kļuvis lieks.

77

Šajā sakarā tā uzskata, ka apstrīdētā lēmuma 68. apsvērumā izklāstītais apgalvojums, saskaņā ar kuru ““vietējo sabiedrisko pakalpojumu” koncesiju tirgus ir tirgus, kas ir atvērts Kopienu konkurencei”, ir apodiktisks un abstrakts.

78

Turklāt prasītāja uzskata, ka, tā kā nav pierādījumu par šķēršļiem Kopienas iekšējai tirdzniecībai, Komisija nav izpildījusi savu pienākumu izsmeļoši pamatot to, ka tā kvalificējusi trīs gadu atbrīvojumu no sabiedrību ienākuma nodokļa par valsts atbalstu. Apstrīdētajā lēmumā Komisija pilnīgi abstraktā un hipotētiskā veidā konstatēja risku konkurencei, kas izriet no Likuma Nr. 142/90 sabiedrību darbību paplašināšanas attiecībā uz tādām citām darbībām kā sabiedriskās koncesijas vai finanšu priekšrocības, kuras tās ir saņēmušas, nepārbaudījusi faktu patiesumu un neveikusi pareizu dažādu ekonomikas nozaru analīzi.

79

Personas, kas iestājušās lietā, atbalsta prasītājas nostāju un argumentāciju.

80

Komisija apstrīd visus izvirzītos argumentus un uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots.

81

Vispirms ir jāatgādina, ka — lai uzskatītu, ka pastāv atbalsts, — ir jābūt izpildītiem visiem EKL 87. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Pirmkārt, tam jābūt saistītam ar valsts intervenci vai valsts līdzekļu izmantošanu. Otrkārt, šai intervencei jābūt tādai, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek radīta selektīva priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai arī tiek radīti draudi to izkropļot (skat. Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedumu lietā C-280/00 Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, Recueil, I-7747. lpp.; turpmāk tekstā — “spriedums lietā Altmark”, 74. un 75. punkts un tajos minētā judikatūra, un spriedumu lietā C-172/03 Heiser, Krājums, I-1627. lpp., 27. punkts).

82

Šajā lietā prasītāja apgalvo, ka nosacījumi par Kopienas iekšējās tirdzniecības un konkurences ietekmēšanu nav izpildīti.

83

Izvērtējot šos divus nosacījumus, Komisijai nav jākonstatē atbalsta reālā ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un faktiska konkurences izkropļošana, bet gan vienīgi jāpārbauda, vai atbalsts varētu ietekmēt šo tirdzniecību un izkropļot konkurenci (skat. iepriekš 62. punktā minēto spriedumu lietā Unicredito Italiano, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

84

Ir arī jāatgādina, ka saistībā ar atbalsta shēmu Komisija var aprobežoties ar attiecīgās shēmas īpašību izpēti, lai sava lēmuma pamatojumā novērtētu, vai sakarā ar nosacījumiem, ko šī programma paredz, tā ir tāda, kas var galvenokārt dot labumu uzņēmumiem, kas piedalās tirdzniecībā starp dalībvalstīm (iepriekš 64. punktā minētais spriedums lietā Itālija/Komisija).

85

Turklāt ir jāatgādina, ka jebkurš atbalsts, kas piešķirts uzņēmumam, kurš savu darbību veic Kopienas tirgū, var izraisīt konkurences kropļojumus un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās T-92/00 un T-103/92 Diputación Foral de Álava/Komisija, Recueil, II-1385. lpp., 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

86

Turklāt nav sliekšņa vai procentuālās robežas, kuru nesasniedzot, var uzskatīt, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm netiek ietekmēta. Atbalsta salīdzinoši nelielā nozīme vai atbalsta saņēmēja uzņēmuma salīdzinoši mērenais lielums a priori neizslēdz iespēju, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm ir ietekmēta (Tiesas 1990. gada 21. marta spriedums lietā C-142/87 Beļģija/Komisija, saukts “Tubemeuse”, Recueil, I-959. lpp., 43. punkts; spriedums apvienotajās lietās no C-278/92 līdz C-280/92 Spānija/Komisija, Recueil, I-4103. lpp., 42. punkts, un iepriekš 81. punktā minētais spriedums lietā Altmark, 81. punkts).

87

Turklāt Tiesa norādīja, ka nebija pilnībā izslēgts, ka valsts subsīdija, kas piešķirta uzņēmumam, kurš vienīgi sniedz vietējā vai reģionālā transporta pakalpojumus un nesniedz transporta pakalpojumus ārpus savas izcelsmes valsts, tomēr var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm EKL 87. panta 1. panta nozīmē. Ja dalībvalsts piešķir valsts subsīdiju uzņēmumam, tad šī uzņēmuma veiktais pakalpojumu sniegšanas apjoms var tikt uzturēts vai palielināts ar tādām sekām, ka citās dalībvalstīs dibinātiem uzņēmumiem iespējas sniegt šajā dalībvalstī savus transporta pakalpojumus tiek samazinātas (iepriekš 81. punktā minētais spriedums lietā Altmark, 77. un 78. punkts).

88

Šajā lietā saistībā ar konkurences ietekmēšanas nosacījumu ir jākonstatē, ka, tā kā prasītāja, protams, ir norādījusi, ka Likuma Nr. 142/90 sabiedrības neveica savu darbību konkurējošos tirgos, atsaucoties it īpaši uz savām darbības nozarēm, tā nav iesniegusi nevienu pienācīgu pierādījumu, lai pamatotu apgalvojumu, ka vietējo sabiedrisko pakalpojumu nozarēs attiecīgajā laikā nebija konkurences. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka šajā lietā runa ir par atbalsta shēmu, kas aptver daudzas nozares, nevis par dažādām atbalsta shēmām, kas katra attiecas uz specifisku nozari.

89

Fakts, ka attiecīgā atbalsta shēma attiecas vienīgi uz Likuma Nr. 142/90 sabiedrībām neatkarīgi no to darbības veidiem, un apstāklis, ka šie uzņēmumi faktiski darbojas dažādās ekonomikas nozarēs, kuru starpā ir konkurencei atklātas nozares, ir pietiekams, lai secinātu, ka attiecīgais pasākums pats par sevi var ietekmēt konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm.

90

Šajā sakarā ir jānorāda, ka, gluži kā to paveikusi Komisija apstrīdētā lēmuma 73. un 84. apsvērumā, noteiktās attiecīgās nozarēs, tādās kā farmaceitisko produktu, atkritumu, gāzes, elektroenerģijas un ūdens nozarēs, bija noteikts konkurences līmenis laikā, kad stājās spēkā attiecīgie pasākumi.

91

Turklāt ir jākonstatē, ka Likuma Nr. 142/90 sabiedrību darbības nozarēs uzņēmumi konkurē, lai saņemtu vietējo sabiedrisko pakalpojumu koncesijas dažādās pašvaldībās, un ka šo koncesiju tirgus ir atvērts konkurencei (apstrīdētā lēmuma 67. un 68. apsvērums).

92

Arguments par konkurences neesamību un tādēļ ietekmes uz starpvalstu tirdzniecību neesamību sakarā ar to, ka praksē attiecīgie pakalpojumi tika tiešā veidā piešķirti Likuma Nr. 142/90 sabiedrībām, ir jānoraida. Pirmkārt, tieša piešķiršana nevājina iepriekšējos punktos veikto konstatāciju, ka attiecīgajā tirgū bija vismaz noteikta līmeņa konkurence. Otrkārt, arguments drīzāk bija vērsts uz to, lai pierādītu attiecīgo pasākumu ierobežojošo ietekmi uz konkurenci un nevis konkurences neesamību attiecīgajā tirgū. Kā to Komisija uzsver apstrīdētā lēmuma 71. apsvērumā, nevar tikt noliegts, ka pati atbalsta par labu Likuma Nr. 142/90 sabiedrībām pastāvēšana radīja pašvaldībām stimulu tiešā veidā piešķirt šīm sabiedrībām pakalpojumus, nevis piešķirt koncesijas atklātās procedūrās.

93

Saistībā tieši ar jautājumu, vai attiecīgie pasākumi kropļoja vai draudēja kropļot tirgū pastāvošo konkurenci, ir jākonstatē, ka attiecīgie pasākumi pastiprināja Likuma Nr. 142/90 sabiedrību konkurētspējas stāvokli salīdzinājumā ar jebkuru citu Itālijas vai ārvalstu uzņēmumu, kas darbojas attiecīgajā tirgū. Kā Komisija pamatoti norāda apstrīdētā lēmuma 62. apsvērumā, uzņēmumi, kuru juridiskā forma nav kapitālsabiedrība un kuru akciju vairākums nepieder vietējām pašvaldībām, ir nelabvēlīgā stāvoklī, ja tie vēlas piedalīties konkursā par noteikta pakalpojumu noteiktā teritorijā sniegšanas piešķiršanu.

94

Turklāt Likuma Nr. 142/90 sabiedrību darbība neaprobežojas vienīgi ar vietējo sabiedrisko pakalpojumu nozari. Līdz ar to attiecīgais pasākums var veicināt minēto sabiedrību izplešanos konkurencei atvērtos tirgos, tādējādi radot kropļojošu iedarbību pat citās nozarēs, kas nav vietējo sabiedrisko pakalpojumu nozares. Šajā sakarā no Likuma Nr. 142/90, kā to interpretējusi Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa, Itālija) 1995. gada 6. maija spriedumā lietā Nr. 4989 un Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) spriedumā lietā Nr. 4586, izriet, ka Likuma Nr. 142/90 sabiedrībām ir iespēja darboties gan Itālijā, gan ārvalstīs un jomās, kas atšķiras no tām, kuras paredzētas to statūtos, izņemot gadījumus, ja tas ievērojami ierobežotu resursus un līdzekļus un ja tas varētu kaitēt references pašvaldībai.

95

No iepriekš minētā izriet, ka attiecīgais pasākums kropļo vai draud kropļot konkurenci EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.

96

Saistībā ar nosacījumu par starpvalstu tirdzniecības ietekmēšanu vispirms ir jāatgādina, ka fakts, ka Likuma Nr. 142/90 sabiedrības darbojas vienīgi savas valsts tirgū vai savas izcelsmes teritorijā, nav noteicošs. Būtībā starpvalstu tirdzniecību attiecīgais pasākums ietekmē, ja uzņēmumu, kas dibināti citās dalībvalstīs, iespēja sniegt savus pakalpojumus Itālijas tirgū ir samazinājusies (skat. šī sprieduma 87. punktu).

97

Tādēļ Komisija apstrīdētā lēmuma 70. apsvērumā pamatoti konstatēja, ka attiecīgais pasākums varēja radīt šķērsli uzņēmumiem, kas vēlas ienākt Itālijā un tur piedāvāt savus pakalpojumus, un tādējādi ietekmēja Kopienas iekšējo tirdzniecību EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.

98

Pirmkārt, attiecīgais pasākums rada kaitējumu ārvalstu uzņēmumiem, kas piedalās konkursā par vietējām sabiedrisko pakalpojumu koncesijām Itālijā, tāpēc ka sabiedriskie uzņēmumi, kas gūst labumu no attiecīgās shēmas, var piedāvāt konkurētspējīgākas cenas nekā to valsts vai Kopienas konkurenti, kuri negūst labumu no minētās shēmas. Otrkārt, attiecīgais pasākums padara citu dalībvalstu uzņēmumiem mazāk pievilcīgas investīcijas iespējas vietējo sabiedrisko pakalpojumu nozarē Itālijā (piemēram, ar daļu vairākuma iegūšanu), jo atpirktie uzņēmumi nevarētu gūt labumu (vai varētu zaudēt labumu) no attiecīgā pasākuma sakarā ar to jauno akcionāru būtību (skat. apstrīdētā lēmuma 69. apsvērumu).

99

No iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka nosacījumi par tirdzniecības ietekmēšanu starp dalībvalstīm un konkurences kropļošanu ir izpildīti šajā lietā.

100

Attiecībā uz apgalvoto pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā saistībā ar šiem diviem nosacījumiem ir jāatgādina, ka Komisija kodolīgā, bet skaidrā veidā attiecīgi apstrīdētā lēmuma 62.–64., 69., 73. un 74. apsvērumā izklāstīja iemeslus, kādēļ tā uzskatīja, ka trīs gadu atbrīvojums no sabiedrību ienākuma nodokļa varētu traucēt konkurenci un ietekmēt starpvalstu tirdzniecību starp dalībvalstīm. Turklāt, kā tas jau tika izvirzīts, Komisijai nebija jāpierāda jau piešķirto atbalstu reālā iedarbība (Tiesas 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C-301/87 Francija/Komisija, Recueil, I-307. lpp., 33. punkts).

101

No visa iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida.

102

Saistībā ar šo pamatu prasītāja pakārtoti norāda, ka attiecīgais pasākums ir pastāvošs atbalsts un ka tādēļ Komisija ir pārkāpusi EKL 88. panta un Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta i) un v) apakšpunkta prasības. Tā arī izvirza to, ka šajā sakarā apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums.

103

Šim pamatam ir divas daļas.

104

Saistībā ar pirmo daļu prasītāja uzskata, ka runa ir par pastāvošiem atbalstiem Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunkta nozīmē, jo attiecīgie tirgi bija slēgti konkurencei atskaites perioda laikā. Būtībā Likuma Nr. 142/90 sabiedrības varēja darboties vienīgi savā piederības teritorijā un ekskluzivitātes režīmā. Tādēļ attiecīgais pasākums jebkurā gadījumā kļuva par valsts atbalstu visagrākais pēc apgalvotās attiecīgo nozaru atvēršanas konkurencei.

105

Saistībā ar otro pamatu, kas balstīts uz Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta i) apakšpunktu, prasītāja norāda, ka pašvaldību un pašvaldību uzņēmumu sabiedrisko interešu pakalpojumu ekspluatēšana monopola režīmā ir tikusi atbrīvota no nodokļiem kopš pagājušā gadsimta sākuma.

106

Prasītāja uzskata, ka pastāvēja turpinātība starp, no vienas puses, nodokļu režīmu, kuru baudīja pašvaldības un pašvaldību uzņēmumi sakarā ar vietējo sabiedrisko pakalpojumu ekspluatēšanas darbībām, un, no otras puses, trīs gadu atbrīvojumu, kas piešķirts Likums Nr. 142/90 sabiedrībām, no sabiedrību ienākuma nodokļa. Pašvaldības uzņēmumi un Likuma Nr. 142/90 sabiedrības būtībā iemieso vienu un to pašu vienību.

107

Tādēļ Komisija neizpildīja pienākumu pierādīt, ka jaunais pasākums ietekmēja “sākotnējās shēmas būtību”, kas ir pamatnosacījums, lai pastāvošu atbalstu varētu kvalificēt par jaunu atbalstu Tiesas 2002. gada 30. aprīļa sprieduma apvienotajās lietās T-195/01 un T-207/01 Government of Gibraltar/Komisija (Recueil, II-2309. lpp.) nozīmē. Attiecīgās nodokļu priekšrocības netika grozītas un saņēmēju kategorija netika paplašināta.

108

Komisijas ieviestais pārrāvums starp pašvaldības uzņēmumu režīmu un Likuma Nr. 142/90 sabiedrību režīmu nevar tikt pieņemts, jo pašvaldības uzņēmumi turpināja gūt labumu no iepriekšējā nodokļu režīma līdz pat šo uzņēmumu pārveidošanai par Likuma Nr. 142/90 sabiedrībām, kura tika veikta jaunā nodokļu režīma izveidošanas laikā. Tādēļ Likuma Nr. 142/90 sabiedrībām nekad nav bijis jāmaksā ienākuma nodoklis no 1990. gada līdz 1993. gadam.

109

Prasītāja uzskata, ka Komisijas argumentācija ir pretrunīga tiktāl, ciktāl tā vispirms atzīst ekonomiska un materiāla identiskuma pastāvēšanu starp Likuma Nr. 142/90 sabiedrībām un bijušajiem pašvaldības uzņēmumiem saistībā ar atbrīvojumu no maksājumiem par aktīvu atsavināšanu, bet pēc tam neņem vērā šo identiskumu, analizējot trīs gadu atbrīvojumu no sabiedrību ienākuma nodokļa.

110

Prasītāja uzskata, ka ne Likuma Nr. 142/90 22. panta 3. punkta formulējums, ne Komisijas minētā valsts judikatūra neparedz diferencēšanu materiāltiesiskās vai teritoriālās piemērošanas ziņā starp Likuma Nr. 142/90 sabiedrībām un pašvaldību vai specializētajiem uzņēmumiem.

111

Personas, kas iestājušās lietā, atbalsta prasītājas nostāju un argumentāciju.

112

Komisija uzskata, ka šis pamats ir jānoraida.

113

1994. gada 9. augusta spriedumā lietā C-44/93 Namur-Les assurances du crédit (Recueil, I-3829. lpp.) Tiesa nosprieda, ka gan no EKL 88. panta tiesību normu satura, gan no to mērķiem izriet, ka par pastāvošiem atbalstiem šī panta 1. punkta nozīmē ir jāuzskata atbalsti, kas pastāvēja pirms EK līguma stāšanās spēkā un kas varēja tikt likumīgi realizēti atbilstoši EKL 88. panta 3. punktā noteiktajiem nosacījumiem, ieskaitot nosacījumus, kas izriet no šī panta interpretācijas, kuru Tiesa veikusi spriedumā lietā 120/73 Lorenz (Recueil, 1471. lpp., 4.–6. punkts), bet par jauniem atbalstiem, kas ir pakļauti paziņošanas pienākumam, kas izklāstīts minētajā tiesību normā, ir jāuzskata pasākumi, ar kuriem tiek noteikti vai grozīti atbalsti, un šie grozījumi var attiekties gan uz pastāvošiem atbalstiem, gan uz sākotnējiem projektiem, kas paziņoti Komisijai.

114

Saistībā ar pastāvošiem atbalstiem Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punktā ir pārņemti un nostiprināti judikatūrā izstrādātie noteikumi.

115

Saskaņā ar šo tiesību normu pastāvošs atbalsts ir:

116

Saskaņā ar minētās regulas 1. panta c) punktu visi pastāvošā atbalsta grozījumi ir jāuzskata par jaunu atbalstu.

117

Būtībā pasākumi, ar kuriem tiek noteikti atbalsti vai grozīti pastāvošie atbalsti, ir jauni atbalsti. Konkrētāk, ja grozījums skar pašas sākotnējās shēmas būtību, tad šī shēma tiek transformēta par jaunu atbalsta shēmu. Tomēr nevar būt runas par tādu būtisku grozījumu, ja jaunais elements ir skaidri nodalāms no sākotnējās shēmas (iepriekš 107. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Government of Gibraltar/Komisija, 109.–111. punkts.).

118

Šajā lietā nav strīda par to, ka trīs gadu atbrīvojums no sabiedrību ienākuma nodokļa neietilpst Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punktā paredzētajā otrajā, trešajā un ceturtajā situācijā, kas ļauj uzskatīt atbalsta pasākumu par pastāvošu atbalstu. Turklāt prasītāja neizvirzīja šīs situācijas.

119

Pirmās instances tiesa uzskata par atbilstošu vispirms izvērtēt šī pamata otro daļu.

120

Saistībā ar pirmo no Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punktā paredzētajām situācijām vispirms ir jākonstatē, ka trīs gadu atbrīvojums no sabiedrību ienākuma nodokļa tika noteikts ar Dekrētlikumu Nr. 331/93 un Dekrētlikumu Nr. 549/95. 1990. gadā, kad ar Likumu Nr. 142/90 tika reformēti juridiskie organizēšanas instrumenti, kas nodoti pašvaldību rīcībā, lai pārvaldītu vietējos sabiedriskos pakalpojumus, un kuru starpā ir iespēja dibināt sabiedrības ar ierobežotu atbildību, kuru akciju vairākums pieder valstij, nekādi ienākuma nodokļa atbrīvojumi šīm sabiedrībām netika paredzēti.

121

Visām Likuma Nr. 142/90 sabiedrībām, kas izveidotas laikposmā no 1990. gada līdz 1993. gada 30. augustam, kad stājās spēkā Dekrētlikuma Nr. 331/93 66. pants, bija jāmaksā ienākuma nodoklis.

122

Līdz ar to, kā to Komisija pamatoti norādījusi apstrīdētā lēmuma 91. apsvērumā, lai attiecinātu uz Likuma Nr. 142/90 sabiedrībām nodokļu režīmu, kas attiecas uz vietējām pašvaldībām, Itālijas likumdevējam bija jāpieņem jauns tiesību akts vairākas desmitgades pēc EK līguma stāšanās spēkā.

123

Turklāt, pat atzīstot, ka pašvaldības uzņēmumu atbrīvojums no nodokļiem tika noteikts pirms EK līguma stāšanās spēkā un ka šis atbrīvojums bija spēkā līdz 1995. gadam, tomēr Likuma Nr. 142/90 sabiedrības būtiski atšķiras no pašvaldības uzņēmumiem. Tomēr nodokļu priekšrocību, kas noteiktas pašvaldības vai specializētiem uzņēmumiem, paplašināšana attiecībā uz tādu jaunu saņēmēju kategoriju kā Likuma Nr. 142/90 sabiedrības ir no sākotnējās shēmas nošķirams grozījums. Kā tas ir norādīts Consiglio di Stato2001. gada 3. septembra spriedumā lietā Nr. 4586, starp Likuma Nr. 142/90 sabiedrībām un pašvaldības uzņēmumiem pastāv juridiskas atšķirības it īpaši tādēļ, ka minētajām sabiedrībām nav noteikti stingri teritoriālie ierobežojumi, kas ir noteikti minētajiem uzņēmumiem, un ka minēto sabiedrību darbības jomas ir daudz plašākas. Tādēļ, kā tas jau tika uzsvērts šī sprieduma 94. punktā, Likuma Nr. 142/90 sabiedrībām ir iespēja darboties ārpus references teritorijas gan Itālijā, gan ārvalstīs un citās jomās, kas nav to statūtos minētās sabiedrisko pakalpojumu jomas, izņemot gadījumus, ja tas ievērojami ierobežotu resursus un līdzekļus un ja tas varētu kaitēt references pašvaldībai.

124

Līdz ar to, kā to Komisija izskaidro apstrīdētā lēmuma 92. apsvērumā, pat ja Likuma Nr. 142/90 sabiedrības ir pārņēmušas pašvaldības uzņēmumu tiesības un pienākumus, tiesību akti, kas nosaka to materiālās un ģeogrāfiskās darbības jomas, ir būtiski mainījušies.

125

Tādēļ ir jāsecina, ka uz trīs gadu atbrīvojumu no sabiedrību ienākuma nodokļa, kurš ieviests ar Likuma Nr. 549/95 3. panta 70. punkta un Dekrētlikuma Nr. 331/93 66. panta 14. punkta tiesību normām, neattiecas Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta i) apakšpunkts.

126

Saistībā ar šī pamata pirmo daļu, kas balstīta uz Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunktu, ir jānorāda, ka šī tiesību norma var tikt piemērota vienīgi attiecībā uz pasākumiem, kas nebija atbalsti to īstenošanas brīdī. Šajā sakarā ir pietiekami konstatēt, kā to izskaidro Komisija apstrīdētā lēmuma 83.–85. apsvērumā, ka attiecīgais pasākums tika noteikts brīdī, kad tirgi jebkurā gadījumā bija atvērti konkurencei, ļoti iespējams, dažādās pakāpēs. Tādēļ ir jāuzskata, ka uz trīs gadu atbrīvojumu no ienākuma nodokļa neattiecas Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunkts.

127

Šo secinājumu neatspēko prasītājas apgalvojums, ka elektroenerģijas ražošana tika liberalizēta vienīgi 1999. gadā. Ir jāatgādina, ka šajā lietā runa ir par atbalsta shēmu, kas attiecas uz specifisku uzņēmumu kategoriju, kura aptver vairākas nozares. Tādēļ nevar Komisijai izvirzīt prasību veikt izvērtēšanu pa nozarei. Tas nenoliedz iespēju, ka noteikti īpaši gadījumi tiek uzskatīti par pastāvošiem atbalstiem. Tas ir iemesls, kādēļ Komisija apstrīdētajā lēmumā ņēma vērā šo iespēju (apstrīdētā lēmuma 85. apsvērums).

128

Šī iemesla dēļ nevar secināt, ka netika norādīts pamatojums.

129

Visbeidzot saistībā ar apgalvoto pretrunu starp atbrīvojuma no maksājumiem par aktīvu atsavināšanu izvērtēšanu un atbrīvojuma, saskaņā ar kuru pašvaldības uzņēmumi un Likuma Nr. 142/90 sabiedrības tiek uzskatīti vai netiek uzskatīti par ekonomiski un substantīvi nošķirtām vienībām, no sabiedrību ienākuma nodokļa izvērtēšanu, ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā, pamatojoties uz Itālijas valdības sniegto informāciju, atzīmēja, ka tā uzskatīja, ka pirmais atbrīvojums bija pamatots ar attiecīgās sistēmas raksturu un vispārējo uzbūvi. Nespriežot par šī vērtējuma pamatotību, ir jānorāda, ka fakts, ka Komisija ir eventuāli pieļāvusi kļūdu saistībā ar atbrīvojumu no maksājumiem par aktīvu atsavināšanu, nenozīmē, ka ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma otrā daļa.

130

Ņemot vērā iepriekš minēto, trešais pamats ir jānoraida.

131

Saistībā ar šo pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija pieļāva kļūdu, jo tā izslēdza to, ka attiecīgais pasākums bija valsts atbalsts, kas saderīgs ar kopējo tirgu EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta nozīmē. Prasītāja uzskata, ka attiecīgā pasākuma saderīgums ar kopējo tirgu atbilstoši minētajai tiesību normai izriet no tā, ka tas ir ļāvis restrukturēt pašvaldības uzņēmumus un pāriet uz konkurences tirgu. Tādēļ Komisija apstrīdētajā lēmumā kļūdaini izvērtēja šo gadījumu.

132

Turklāt analīze, ko Komisija veikusi apstrīdētajā lēmumā, ir pretrunīga, jo Komisija neuzskatīja par atbilstošiem uzņēmumu, kuri iestājās administratīvajā procedūrā, atgādinātos precedentus, tādus kā Komisijas 1999. gada 10. novembra lēmumu par pārejas tiesību normām, ar kurām paredzēts atcelt sabiedrību ienākuma nodokļa atbrīvojumu pašvaldību transporta uzņēmumiem (OV C 379, 11. lpp.), un lēmumu 2000/410/EK par atbalsta shēmu, ko Francija paredz īstenot par labu Francijas ostām (OV 2000, L 155, 52. lpp.). Gluži kā šajā lietā attiecīgie nodokļu pasākumi šajos abos lēmumos bija paredzēti, lai nodrošinātu pāreju no monopola režīma uz liberalizētu režīmu.

133

Prasītāja norāda, ka, nepieņemot attiecīgo pasākumu, pašvaldības uzņēmumu transformēšana kapitālsabiedrībās nekad nebūtu īstenota. Minētais pasākums bija nepieciešams, lai veicinātu vietējo sabiedrisko pakalpojumu atvēršanu konkurencei, garantējot pārskatāmību finanšu attiecībās starp valsts iestādēm un pakalpojumu sniedzējiem. Minētais pasākums atbilda pamatnepieciešamībai nodrošināt pārejas periodu šo uzņēmumu restrukturēšanai, tomēr neapdraudot sabiedrisko pakalpojumu īstenošanas turpinātību. Prasītāja arī izvirza, ka šajā sakarā netika norādīts pamatojums.

134

Personas, kas iestājušās lietā atbalsta prasītājas nostāju un argumentus.

135

Komisija uzskata, ka šis pamats ir neefektīvs. Attiecīgais pasākums tika atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu, jo ar šo pasākumu tika pārkāptas EKL 43. panta prasības, un to neapstrīdēja prasītāja. Pakārtoti Komisija apstrīd šī pamata pamatotību.

136

Vispirms ir jāatgādina, ka EKL 87. panta 3. punkta jomā Komisijai piemīt plaša rīcības brīvība (Tiesas 1987. gada 24. februāra spriedums lietā 310/85 Deufil/Komisija, Recueil, 901. lpp., 18. punkts). Tātad pārbaudei, ko veic Kopienu tiesa, jāaprobežojas ar procesuālo noteikumu ievērošanas un pienākuma norādīt pamatojumu izpildes pārbaudi, kā arī faktu pareizības pārbaudi, pārbaudi tam, vai nav acīmredzamu kļūdu vērtējumā, un tam, vai nav notikusi nepareiza pilnvaru izmantošana.

137

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai atbalstu uzņēmumam, kas nonācis grūtībās, atzītu par saderīgu ar kopējo tirgu atbilstoši EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktam, tam jābūt saistītam ar atbilstošu pārstrukturēšanas plānu, kas ar visiem nepieciešamajiem precizējumiem jāiesniedz Komisijai (Tiesas 2001. gada 22. marta spriedums lietā C-17/99 Francija/Komisija, Recueil, I-2481. lpp., 45. punkts).

138

Saistībā ar apstrīdētā lēmuma pamatojumu — no šī lēmuma izriet, ka Komisija pārbaudīja, vai atbalsts varēja tikt uzskatīts par saderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, ņemot vērā Kopienas pamatnostādnes attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 1999, C 288, 2. lpp.) un pēc tam tās neņemot vērā. Šajā sakarā tā izklāstīja iemeslus, kādēļ tā nonāca pie negatīva secinājuma (apstrīdētā lēmuma 97. un nākamie apsvērumi).

139

No lietas materiāliem skaidri izriet, ka nosacījumi, lai trīs gadu atbrīvojumam no sabiedrību ienākuma nodokļa tiktu piemērota EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētā atkāpe, nebija izpildīti. Trīs gadu atbrīvojums no sabiedrību ienākuma nodokļa nebija vērsts uz saņēmēju rentabilitātes atjaunošanu un nebija paredzēts tikai grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Pat pieņemot, ka tā bija, netika iesniegts neviens pārstrukturēšanas plāns, ne arī kāds pasākums, kas vērsts, lai kompensētu attiecīgā atbalsta piešķiršanas izraisītos inherentos konkurences kropļojumus. Judikatūrā ir noteikts — lai atbalstu grūtībās nonākušiem uzņēmumiem atzītu par saderīgu ar kopējo tirgu atbilstoši EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktam, šim atbalstam ir jābūt saistītam ar saskanīgu pārstrukturēšanas plānu, kas jāiesniedz Komisijai ar visiem nepieciešamajiem precizējumiem (Tiesas 2001. gada 22. marta spriedums lietā C-17/99 Francija/Komisija, Recueil, I-2481. lpp., 45. punkts).

140

Saistībā ar argumentu, ka attiecīgais pasākums veicināja pāreju no monopola tirgus uz konkurences tirgus ekonomiku, ir jānorāda, ka prasītāja nav pierādījusi, kādā ziņā attiecīgais pasākums tika izraisījis konkurences intensificēšanu. Kā tas jau tika norādīts, attiecīgajos tirgos jau bija noteikta līmeņa konkurence un tādēļ attiecīgais pasākums varēja traucēt konkurenci.

141

Saistībā ar apgalvoto pretrunu starp šajā lietā izmantoto pieeju un citos Komisijas lēmumos izmantoto pieeju ir jānorāda, ka no prasītājas norādītajiem abiem lēmumiem izriet, ka attiecīgās situācijas nav salīdzināmas ar šo gadījumu. Runājot par 1999. gada 10. novembra lēmumu, kā to pamatoti norāda Komisija, nodokļu atbrīvojuma saņēmējiem tajā lietā bija aizliegts piedalīties konkursos ārpus savas references teritorijas līdz savu iekšējo tirgu atvēršanai. Saistībā ar Lēmumu 2000/410 ir jāmin, ka attiecīgā atbalsta piešķiršana šajā gadījumā bija pakļauta investīciju realizēšanai sakarā ar pastāvošu iekārtu nodošanu un aizvietošanu.

142

Tādēļ ceturtais pamats ir jānoraida.

143

Saistībā ar šo pamatu prasītāja izvirza, ka Itālijas Republikai adresētais rīkojums atgūt no saņēmējiem atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar shēmām, kuras atzītas par nesaderīgām ar kopējo tirgu, ir prettiesisks un ka ir pārkāpts tiesiskās aizsardzības paļāvības princips un samērīguma princips. Šim pamatam ir divas daļas.

144

Prasītāja uzskata, ka apstrīdētā lēmuma 3. pantā Itālijas Republikai tiek likts atgūt visus atbalstus, kurus ir saņēmušas Likuma Nr. 142/90 sabiedrības, kaut gan Komisija ir atzinusi iespēju, ka noteikti atbalsti nav nesaderīgi ar kopējo tirgu, bet tā nav tos identificējusi. Prasītāja uzskata, ka tādēļ Itālijas Republikai, kuras izvērtēšanas pilnvaras ļoti pārsniegtu tās kompetences, ir jāveic ļoti sarežģīta faktu analīze, un ka tai būtu jāsastopas ar risku atgūt pasākumus, kas nav atbalsts vai kas ir pastāvošs atbalsts, vai kas turklāt var būt atbalsti, kuri var būt saderīgi vai var tikt atzīti par saderīgiem ar kopējo tirgu kādā vēlākā Komisijas lēmumā.

145

Prasītāja uzskata, ka, ņemot vērā, ka Komisijas rīkojumam atgūt atbalstu nav pievienota procesuālā kārtība, Komisijai pašai ir vai nu detalizēti jāizvērtē dažādie gadījumi, saistībā ar kuriem rīkojums atgūt atbalstu varētu tikt faktiski izdots, vai vienīgi jāizvērtē shēma abstraktā veidā. Šajā pēdējā gadījumā tai ir jāatsakās izdot rīkojumu atgūt piešķirtos atbalstus.

146

Prasītāja norāda uz pretrunu Komisijas argumentos starp iespēju valsts iestādēm uzskatīt, ka individuālie atbalsti ir saderīgi ar kopējo tirgu (apstrīdētā lēmuma 126. apsvērums), un apgalvojumu, ka Komisijai ir ekskluzīva kompetence izvērtēt valsts atbalstu saderību ar kopējo tirgu.

147

Tā neapstrīd norādi uz iepriekš 64. punktā minēto spriedumu lietā Itālija/Komisija, bet apgalvo, ka ir jānoskaidro brīdis, kad ir jāveic individuālo gadījumu konkrētā analīze — tam būtu jābūt brīdim, kad Komisija pieņem lēmumu.

148

Turklāt prasītāja apgalvo, ka Komisijas minētā judikatūra attiecas vienīgi uz gadījumiem, kuros nebija iespējams, atšķirībā no šīs lietas, nošķirt apstrīdētos atbalstus saistībā ar dažādām saņēmēju individuālajām situācijām. Tiesa tādējādi ir tiešā veidā sodījusi Komisiju par to, ka tā nebija diferencēju izvērtējamos atbalstus saskaņā ar faktiskajiem apstākļiem (Tiesas 2002. gada 26. septembra spriedums lietā C-351/98 Spānija/Komisija, Recueil, I-8031. lpp., un Tiesas spriedums lietā C-409/00 Spānija/Komisija, Recueil, I-1487. lpp.).

149

Personas, kas iestājušās lietā, atbalsta prasītājas nostāju un argumentāciju.

150

Komisija apstrīd visus prasītājas izvirzītos argumentus.

151

Prasītāja apgalvo, ka rīkojums atgūt atbalstu, kas izklāstīts apstrīdētā lēmuma 3. pantā, nav spēkā, jo Komisija pārkāpa tiesiskās paļāvības aizsardzības vispārējo principu un vispārējo samērīguma principu.

152

Tā uzskata, ka vairāki faktori tai ļāva reāli paļauties uz attiecīgā pasākuma tiesiskumu, proti, pārliecība, ka pastāvēja identiskums starp diviem secīgajiem nodokļu režīmiem, Itālijas iestāžu rīcību un visbeidzot Komisijas rīcību tajā ziņā, ka tā sāka formālo izmeklēšanas procedūru tikai četrus gadus pēc attiecīgā pasākuma pieņemšanas un ka tā šīs procedūras laikā nebija atbildējusi ne uz prasītājas iesniegtajiem argumentiem, ne izmantojusi savas pilnvaras izdot rīkojumus, kuras tai piešķir Regulas Nr. 659/1999 10. un 11. pants uz trīs izmeklēšanas gadiem.

153

Katrā ziņā sakarā ar to, ka Itālijas likumdevējs bija pieņēmis trīs gadu atbrīvojumu no sabiedrību ienākuma nodokļa, prasītāja nevarēja maksāt sabiedrību ienākuma nodokli no 1997. gada līdz 1999. gadam, jo uzņēmumam nav jāmaksā nodokļi, kas nav paredzēti valsts tiesību aktos.

154

Visbeidzot, prasītāja norāda, ka sakarā ar tirgus apstākļu un uzņēmumu situācijas būtiskām izmaiņām atbalstu atgūšana acīmredzami nevar atjaunot quo ante situāciju un tādēļ šī atgūšana nav pamatota. Turklāt no trīs gadu atbrīvojuma no ienākuma nodokļa labumu guva ne tikai Likuma Nr. 142/90 sabiedrības, bet arī pašvaldības akcionāres.

155

Personas, kas iestājušās lietā, atbalsta prasītājas nostāju un argumentāciju saistībā ar šo pamata daļu.

156

Komisija apstrīd visus prasītājas izvirzītos argumentus.

157

Kā tas tika atgādināts šī sprieduma 62. punktā, pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka Komisija atbalsta shēmas gadījumā var aprobežoties ar shēmas īpašību analīzi.

158

No judikatūras arī izriet, ka negatīvā lēmumā par atbalsta shēmu nav jābūt tādu atbalstu analīzei, kuri piešķirti individuālos gadījumos saskaņā ar šo shēmu. Vienīgi atbalstu atgūšanas līmenī ir jāpārbauda katra attiecīgā uzņēmuma individuālā situācija (iepriekš 64. punktā minētais spriedums lietā Itālija/Komisija, 91. punkts).

159

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nelikumīgā atbalsta pārtraukšana, to atgūstot, kā arī ar to saistīto procentu samaksa ir loģiskas sekas šī atbalsta atzīšanai par nesaderīgu ar kopējo tirgu (iepriekš 86. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Tubemeuse, 66. punkts; 1997. gada 14. janvāra spriedums lietā C-169/95 Spānija/Komisija, Recueil, I-135. lpp., 47. punkts, un Tiesas spriedums lietā C-110/02 Komisija/Padome, Krājums, I-6333. lpp., 41. punkts).

160

Šajā sakarā ir arī jānorāda, ka šī judikatūra ir piemērojama gan saistībā ar individuālu atbalstu, gan saistībā ar atbalstiem, kas piešķirti saskaņā ar atbalsta shēmu.

161

Tomēr vispārēja un abstrakta atbalsta shēmas analīze neizslēdz, ka individuālā gadījumā uz summu, kas piešķirta saskaņā ar šo shēmu, neattiecas EKL 87. panta 1. punktā noteiktais aizliegums, piemēram, sakarā ar to, ka uz individuālā atbalsta piešķiršanu attiecas de minimis noteikumi. Šis apsvērums izskaidro atrunas, kas izklāstītas apstrīdētā lēmuma 72., 85. un 126. apsvērumā.

162

Protams, ja Komisija pieņem lēmumu, ar kuru atbalsts tiek atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu, tad valsts iestādēm ir vienīgi jāizpilda šis lēmums un šajā sakarā tām nav nekādas rīcības brīvības (Tiesas 1977. gada 22. marta spriedums lietā 78/76 Steinicke & Weinlig, Recueil, 595. lpp., 10. punkts). Šādam lēmumam nav pretrunā tas, ka valsts iestādes, izpildot šo lēmumu, ņem vērā šīs atrunas. Tādēļ pretēji tam, ko apgalvojusi prasītāja, Komisija uzdod vienīgi atgūt atbalstus EKL 87. panta nozīmē, nevis summas, kas — lai gan tās ir pārskaitītas saskaņā ar attiecīgo shēmu — nav atbalsti vai ir pastāvoši atbalsti, vai ir atbalsti, kas saderīgi ar kopējo tirgu saskaņā ar regulu par kategoriju izņēmumiem vai kādu citu Komisijas lēmumu.

163

Runājot par apgalvoto apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu sakarā ar to, ka Itālijas Republikai esot bijis jānosaka, kādi konkrēti pasākumi bija atbalsts, ir jānorāda, ka šāda analīze vajadzības gadījumā tiktu veikta dialoga ietvaros ar Komisiju saskaņā ar EKL 10. pantu. Turklāt atbalsta jēdzienam ir juridisks raksturs un tas ir jāinterpretē, pamatojoties uz objektīviem elementiem. Papildus tam valsts tiesa ir kompetenta interpretēt atbalsta jēdzienu un pastāvoša atbalsta jēdzienu un varēs spriest par viena vai otra piemērošanas gadījuma iespējamajām īpatnībām, vajadzības gadījumā uzdodot prejudiciālu jautājumu Tiesai.

164

Turklāt pieņemt prasītājas argumentu, ka atbalsta shēmas abstrakta izvērtēšana, detalizēti neizvērtējot individuālos piemērošanas gadījumus, nevar būt pamats rīkojumam atgūt atbalstu, nozīmētu sistemātiski izslēgt iespēju atgūt nepamatoti sniegtos atbalstus un tādējādi atņemt jēgu EKL 87. un 88. pantam. Tādā gadījumā Komisijai, vienīgajai iestādei, kas ir kompetenta izvērtēt atbalstu saderību ar kopējo tirgu, nebūtu iespējams izvērtēt daudzos atbalsta shēmu piemērošanas gadījumus.

165

Saistībā ar iebildumu par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu ir jāatgādina, ka atbalsta saņēmējiem uzņēmumiem principā nevar būt tiesiskā paļāvība par atbalsta tiesiskumu, ja vien tas ir piešķirts saskaņā ar EKL 88. pantā noteikto procedūru. Būtībā rūpīgam tirgus dalībniekam parasti ir jābūt spējīgam pārliecināties, ka šī procedūra ir ievērota (iepriekš 159. punktā minētais Tiesas 1997. gada 14. janvāra spriedums lietā Spānija/Komisija, 51. punkts). Tomēr nav izslēgts, ka izņēmuma apstākļos nelikumīga atbalsta saņēmējs var leģitīmi pamatot savu paļāvību ar šī atbalsta tiesisko raksturu (Tiesas spriedums lietā C-5/89 Komisija/Vācija, Recueil, I-3437. lpp., 16. punkts).

166

Tomēr šajā lietā attiecīgā atbalsta shēma netika paziņota Komisijai, līdz ar to tika pārkāpts EKL 88. pants, un prasītāja neizvirza nevienu izņēmuma apstākli, kas varētu pamatot tās apgalvoto tiesisko paļāvību. Konkrētāk, argumentu saistībā ar pārliecību, ka pastāv identiskums starp diviem secīgiem nodokļu režīmiem, Pirmās instances tiesa jau ir noraidījusi ka nepamatotu (skat. šī sprieduma 123. punktu), un tas jebkurā gadījumā nav izņēmuma apstāklis, kas pamatotu attiecīgā atbalsta neatgūšanu. Jebkurai Komisijas bezdarbībai, kas nav pierādīta šajā lietā, nav nozīmes, ja atbalsta shēma tai netika paziņota (Tiesas 2004. gada 11. novembra spriedums apvienotajās lietās C-183/02 P un C-187/02 P Demesa un Territorio Histórico de Álava/Komisija, Krājums, I-10609. lpp., 52. punkts). Visbeidzot, saistībā ar argumentu par Regulas Nr. 659/1999 10. un 11. pantu ir jākonstatē, ka Komisijai nav automātiski jāliek ieinteresētajai dalībvalstij apturēt nepaziņotā atbalsta piešķiršanu.

167

No visa iepriekš minētā izriet, ka piektais pamats arī ir jānoraida.

168

Ņemot vērā iepriekš minēto apsvērumu kopumu, prasība ir jānoraida.

169

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

170

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta trešajai daļai personas, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež: