TIESAS SPRIEDUMS (Tiesas plēnums)

2004. gada 23. martā (*)

Ar Amerikas Savienotajām Valstīm noslēgtās Vadlīnijas jautājumā par sadarbību tiesiskā regulējuma un pārskatāmības jomā – Saistoša rakstura neesamība

Lieta C‑233/02

Francijas Republika, ko pārstāv R. Abraāms [R. Abraham], Ž. de Bergess [G. de Bergues] un P. Busaroks [P. Boussaroque], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv P. J. Keipers [P. J. Kuijper] un A. van Solinge [A. van Solinge], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja,

ko atbalsta

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv Dž. Kolinss [J. Collins], pārstāvis, kam palīdz M. Hoskinss [M. Hoskins], barrister, kas norādīja adresi Luksemburgā,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību atcelt lēmumu, ar kuru Komisija ar Amerikas Savienotajām Valstīm noslēdza vienošanos par vadlīnijām jautājumā par sadarbību tiesiskā regulējuma un pārskatāmības jomā.

TIESA (Tiesas plēnums)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] (referents), K. Gulmans [C. Gulmann] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši A. La Pergola [A. La Pergola], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], R. Šintgens [R. Schintgen], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric] un S. fon Bārs [S. von Bahr],

ģenerāladvokāts Z. Albērs [S. Alber],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā tiesneša referenta ziņojumu,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2003. gada 25. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2002. gada 21. jūnijā, Francijas Republika saskaņā EKL 230. pantu cēla prasību atcelt lēmumu, ar kuru Eiropas Kopienu Komisija ar Amerikas Savienotajām Valstīm ir noslēgusi vienošanos ar nosaukumu “Vadlīnijas jautājumā par sadarbību tiesiskā regulējuma un pārskatāmības jomā” (turpmāk tekstā attiecīgi – “apstrīdētais lēmums” un “Vadlīnijas”).

 Atbilstošās tiesību normas un fakti

 Līgums

2        EK līguma trešās daļas IX sadaļā ar nosaukumu “Kopējā tirdzniecības politika” ietilpst 133. pants, kura 1.–4. punktā ir noteikts:

“1.      Kopējās tirdzniecības politikas pamatā ir vienādi principi, jo īpaši attiecībā uz pārmaiņām tarifu likmēs, uz tarifu un tirdzniecības nolīgumu slēgšanu, uz liberalizācijas pasākumu, eksporta politikas un tirdzniecības aizsardzības pasākumu vienādošanu, tostarp to pasākumu, ko veic dempinga vai subsīdiju gadījumā.

2.      Komisija iesniedz Padomei priekšlikumus par to, kā īstenot kopējo tirdzniecības politiku.

3.      Ja ar vienu vai vairākām valstīm vai starptautiskām organizācijām vajadzīgas sarunas par nolīgumiem, Komisija iesniedz ieteikumus Padomei, kas pilnvaro Komisiju sākt vajadzīgās sarunas.

Komisija risina šīs sarunas, apspriežoties ar īpašu komiteju, ko ieceļ Padome, lai tā palīdzētu Komisijai veikt šo uzdevumu, un ievērojot direktīvas, ko Padome var tai izdot.

Piemēro attiecīgos 300. panta noteikumus.

4.      Padome, īstenojot pilnvaras, ko tai piešķir šis pants, pieņem lēmumus ar kvalificētu balsu vairākumu.”

3        Saskaņā ar EKL 300. panta 1.–3. punktu:

“1.      Gadījumā, ja šis Līgums paredz slēgt nolīgumus starp Kopienu un vienu vai vairākām valstīm vai starptautiskām organizācijām, Komisija sniedz ieteikumus Padomei, kas pilnvaro Komisiju sākt vajadzīgās sarunas. Šīs sarunas vada Komisija, apspriežoties ar īpašām Padomes ieceltām komitejām, kas tai palīdz veikt šo uzdevumu, un saskaņā ar direktīvām, ko Padome var tai izdot.

Izmantojot ar šo punktu piešķirtās pilnvaras, Padome pieņem lēmumus ar kvalificētu balsu vairākumu, izņemot 2. punkta pirmajā daļā paredzētos gadījumus, kad tā pieņem lēmumus vienprātīgi.

2.      Ievērojot pilnvaras, kas Komisijai piešķirtas šajā jomā, Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem lēmumus par nolīgumu parakstīšanu, reizē ar ko var pieņemt arī lēmumus par nolīgumu pagaidu piemērošanu pirms to stāšanās spēkā, kā arī pieņem lēmumus par nolīgumu slēgšanu. Padome lēmumus pieņem vienprātīgi, ja nolīgums attiecas uz jomu, kur vajadzīga vienprātība, lai pieņemtu iekšējus noteikumus un slēgtu 310. pantā minētos nolīgumus.

[..]

3.      Padome slēdz nolīgumus, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, izņemot nolīgumus, kas minēti 133. panta 3. punktā, tostarp gadījumos, kad nolīgums attiecas uz jomu, attiecībā uz kuru jāievēro 251. vai 252. pantā paredzētā procedūra, lai pieņemtu iekšējus noteikumus. [..]”

 Deklarācija par Transatlantisko ekonomisko partnerību starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm

4        1998. gada 18. maija galotņu tikšanās laikā Londonā Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis (turpmāk tekstā – “partneri”) pieņēma Deklarāciju par Transatlantisko ekonomisko partnerību.

5        Šīs deklarācijas 10. punktā partneri būtībā norāda, ka vēlas koncentrēt savas pūles, lai likvidētu šķēršļus, kas nozīmīgi ietekmē transatlantisko tirdzniecību un investīcijas, it īpaši reglamentējoša rakstura šķēršļus, kas ierobežo iespējas ienākt preču un pakalpojumu tirgū.

6        Šīs deklarācijas 17. punktā partneri paziņo par savu nodomu:

–        cik ātri vien iespējams, izstrādāt plānu, kurā tiktu identificētas gan divpusējās, gan daudzpusējās kopējās darbības jomas, kā arī noteikti termiņi konkrētu rezultātu sasniegšanai;

–        veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai ļautu šo plānu nekavējoties īstenot, tostarp saņemt visas sarunu uzsākšanai nepieciešamās atļaujas.

7        Piezīme deklarācijas beigās norāda, ka nekas tajā nav uzskatāms par Eiropas Savienības mandātu sarunām.

 Darbības plāns saistībā ar Transatlantisko ekonomisko partnerību

8        Partneri pieņēma darbības plānu saistībā ar Transatlantisko ekonomisko partnerību, ko Eiropas Savienības Padome apstiprināja 1998. gada 9. novembrī (turpmāk tekstā – “darbības plāns”). Šai saistībā Padome pilnvaroja Komisiju uzsākt sarunas ar mērķi noslēgt divpusējus nolīgumus ar Amerikas Savienotajām Valstīm, tostarp tehnisko šķēršļu tirdzniecībai jomā (Padomes 1998. gada 9. novembra paziņojums presei Nr. 12560/98).

9        Darbības plāna trešajā daļā, kas veltīta divpusējai darbībai, ietilpst 3.1. punkts par tehniskajiem šķēršļiem preču tirdzniecībai. Šī plāna 3.1.1. punktā ar nosaukumu “Sadarbība tiesiskā regulējuma jomā” paredzēts, ka partneri veiks dažādus pasākumus, tostarp:

–        kopīgi noteiktu vispārēju vadlīniju izstrādāšanu un īstenošanu, lai nodrošinātu efektīvu sadarbību tiesiskā regulējuma jomā;

–        kopīgi vienojoties noteiktu jautājumu kopīgu izskatīšanu, tostarp pieeju vienai otras reglamentējošām procedūrām pārskatāmības un sabiedrības līdzdalības ziņā, ieskaitot iespēju visām ieinteresētajām pusēm sniegt efektīvu ieguldījumu šajās procedūrās un tikt saprātīgi uzklausītām;

–        pamatojoties uz šo izskatīšanu – tādu līdzekļu identificēšanu, kas ļauj uzlabot savstarpēju pieeju katra partnera reglamentējošām procedūrām, un kopīgu principu/vadlīniju noteikšanu attiecībā uz šīm procedūrām, ievērojot katra partnera pārvaldes iestāžu neatkarību.

 Vadlīnijas

 Sarunas par Vadlīnijām

10      Diskusijas par Vadlīnijām starp kompetentajiem Komisijas dienestiem un ASV tirdzniecības pārstāvja un Tirdzniecības departamenta attiecīgajiem dienestiem sākās 1999. gada jūlijā.

11      Visā diskusiju laikā Komisijas dienesti uzstāja uz to, ka Vadlīnijas Eiropas Kopienai un Amerikas Savienotajām Valstīm neradīs nekādas starptautiska rakstura tiesības vai pienākumus.

12      Vadlīniju izstrādāšana tika pabeigta 2002. gada februārī, sazinoties Komisijas dienestu un atbilstošo ASV dienestu sarunu vedējiem. Dokuments netika parakstīts.

13      Dokumenta teksts tika paziņots Komisijai, kas to pieņēma zināšanai savā 2002. gada 9. aprīļa sanāksmē. Tas netika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

 Komisijas dienestu 2002. gada 9. aprīļa memorands par Vadlīnijām

14      2002. gada 9. aprīlī Komisijas dienesti atbilstoši EKL 133. panta 3. punktam izveidotajai komitejai nosūtīja memorandu, kura pielikumā bija iekļauts Vadlīniju teksts to 2002. gada 13. februāra galīgajā redakcijā.

15      Šajā memorandā Komisijas dienesti citastarp norāda:

“Transatlantiskās ekonomiskās partnerības (TEP) ietvaros izstrādātais darbības plāns ir divpusēja apņemšanās kopā ar ASV administrāciju izstrādāt Vadlīnijas sadarbībai tiesiskā regulējuma un pārskatāmības jomā. Mēs esam turpinājuši sarunas par šīm Vadlīnijām kopš 1999. gada beigām. Iepriekš, pēdējo reizi 2001. gada janvārī, mēs jūs esam informējuši par šo sarunu attīstību. Es priecājos jums šodien paziņot, ka mēs ekspertu līmenī ar Amerikas Savienoto Valstu tirdzniecības pārstāvi esam panākuši vienošanos par šeit klāt pievienoto tekstu.”

16      Šī memoranda tekstā ir uzsvērts arī, pirmkārt, ka Vadlīnijas, kā tajās norādīts, partneri piemēros brīvprātīgi, katrs atbilstoši saviem noteikumiem un īstenotajai politikai, un, otrkārt, ka šīs Vadlīnijas nav starptautisks nolīgums, bet gan drīzāk rezultāts, kas jānodod nākošajai Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu galotņu sanāksmei, pie kura nonākuši katra partnera kompetentie dienesti.

 Vadlīniju teksts

17      Vadlīniju teksts ietver sešas daļas: ievadu (I), mērķus (II), piemērošanas jomu (III), darbības elementus attiecībā uz sadarbību tiesiskā regulējuma jomā (IV), darbības elementus attiecībā uz sadarbību pārskatāmības jomā (V) un Vadlīniju procesuālos aspektus (VI).

18      Vadlīniju I daļā ir atgādināts konteksts, kādā tās ir pieņemtas, it īpaši Transatlantiskā ekonomiskā partnerība un tās darbības plāns.

19      Šo Vadlīniju II daļā ir norādīts, ka to mērķi ir uzlabot sadarbību starp partneru reglamentējošajām iestādēm un sekmēt pārskatāmību attiecībā pret sabiedrību normatīvo aktu izstrādes laikā, lai mazinātu un atrisinātu tirdzniecības saspīlējumus starp partneriem un sekmētu preču tirdzniecību. Šai nolūkā atbilstoši Vadlīniju 4. punkta a) apakšpunktam sadarbības mērķi ir uzlabot normatīvo aktu priekšlikumu plānošanu un attīstīšanu, normatīvo aktu kvalitāti un līmeni, mazināt un pat novērst atšķirības starp normatīvajiem aktiem ar sistemātiskāka dialoga starp normatīvo aktu pieņēmējiem palīdzību, un atbilstoši šī paša punkta b) apakšpunktam – ar informācijas apmaiņas palīdzību nodrošināt labāku normatīvo aktu izmaiņu paredzamību. Attiecībā uz pārskatāmību atbilstoši minētā punkta d) apakšpunktam mērķi ir, pirmkārt, sekmēt sabiedrības piedalīšanos normatīvo aktu pieņemšanas procesā, tai sniedzot pieeju attiecīgajiem sagatavošanas dokumentiem, analīzei un datiem un visām ieinteresētajām personām – gan pašmāju, gan ārvalstu – atzīstot iespēju savlaicīgi sniegt komentārus par normatīvo aktu projektiem; tālāk – atbilstoši šī punkta f) apakšpunktam – sniegt sabiedrībai paskaidrojumus un informāciju par dažādiem apsvērumiem, kuru rezultātā ir pieņemti normatīvie akti, un, visbeidzot, saskaņā ar šī paša punkta g) apakšpunktu – uzlabot sabiedrības uztveri attiecībā uz normatīvo aktu projektu mērķiem un sekām, kā arī veicināt pieņemto normatīvo aktu akceptēšanu no sabiedrības puses.

20      Vadlīniju III daļā ir paredzēts, ka to piemērošanas joma aptver Pasaules Tirdzniecības organizācijas nolīgumā par tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecībā minētā tehniska rakstura tiesiskā regulējuma izstrādāšanu. Tajā ir noteikts, ka šajā dokumentā minētā reglamentējošā darbība ir tehniska rakstura tiesiskā regulējuma izstrādāšana, lai to iesniegtu kā likumdošanas priekšlikumus. Vadlīniju 7. punktā ir norādīts, ka šajā dokumentā paredzētās reglamentējošās iestādes ir, pirmkārt, ASV federālās valdības reglamentējošās iestādes un, otrkārt, Komisijas dienesti un ka šo iestāžu nodoms ir piemērot šīs Vadlīnijas “uz brīvprātības pamatiem un pēc iespējas plaši”.

21      Vadlīniju IV daļas par darbības elementiem attiecībā uz sadarbību tiesiskā regulējuma jomā 10. un 12. punktā ir iekļauti noteikumi par savstarpēju apmaiņu ar informāciju un konsultācijām, it īpaši jautājumā par plānotu vai izstrādes procesā esošu tiesisko regulējumu. Vadlīniju 11. punktā ir ietverti noteikumi par tādu datu savākšanu un analīzi, kas attiecas uz problēmām, kuras var pamatot reglamentējošu iejaukšanos, kā arī prioritāšu noteikšanu attiecībā uz to risināšanu, 13. punktā – noteikumi par regulējumam būtisko izpētes un izstrādes programmu koordinēšanu, 14. punktā – noteikumi par reglamentējošo metožu un pieeju salīdzināšanu un tuvināšanu, 15. punktā – noteikumi par iespēju samazināt nevajadzīgas atšķirības starp tehniskajiem noteikumiem izskatīšanu, attiecīgi vai nu meklējot saskaņotus vai saderīgus risinājumus, vai ar savstarpējas atzīšanas palīdzību, un 16. punktā – noteikumi par tiesiska rakstura regulējuma īstenošanas izskatīšanu.

22      Runājot par darbības elementiem attiecībā uz pārskatāmību, Vadlīniju V daļā ir paredzēta sīki izstrādāta kārtība attiecīgo iestāžu veiktai iepriekšējai sabiedrības informēšanai un konsultācijām ar to tehniska rakstura noteikumu plānošanas un izstrādes procesa laikā. Citastarp ir precizēts, ka reglamentējošajām iestādēm jāsniedz informācija par pašreizējo un nākotnē paredzēto darbību attiecībā uz noteikumu izstrādāšanu, tām jākonsultējas ar sabiedrību, sniedzot tai iespēju savlaicīgi izteikt savu viedokli par tiesiskā regulējuma projektiem, jāsniedz tai visa šajā sakarā nepieciešamā un atbilstošā informācija, jāņem vērā sabiedrības komentāri un jāsniedz paskaidrojumi par to, kā šie komentāri tikuši izskatīti.

23      Visbeidzot, Vadlīniju VI daļā, kas veltīta procesuāliem jautājumiem, ir paredzēta kārtība Vadlīniju ieviešanas un attīstības uzraudzīšanai. Konkrētāk, to 18. punktā ir norādīts, ka šī īstenošana un panāktais progress attiecībā uz identificējamiem tiesiskā regulējuma projektiem tiks pastāvīgi izskatīti Transatlantiskās ekonomiskās partnerības ietvaros izveidotajā tehnisko šķēršļu darba grupā. Saskaņā ar šo pašu Vadlīniju 19. punktu abas puses kopīgi strādās pie tā, lai identificētu sadarbības jomas, kurās varētu tikt panākts progress, kā arī jaunas jomas sadarbībai starp reglamentējošajām iestādēm. Vadlīniju 20. punktā ir paredzēts, ka abas puses turpinās pielikt pūles, lai identificētu veidus, kā uzlabot pārskatāmību attiecīgajos reglamentējošajos procesos, izskatīs veidus, kā uzlabot sabiedrības piekļuvi to reglamentējošajām procedūrām, un turpinās konsultēties ar sabiedrību. Saskaņā ar šo pašu Vadlīniju 21. punktu par atbilstības pārbaudēm un par standartu attīstīšanu atbildīgās iestādes, interpretējot tehniska rakstura tiesisko regulējumu, tiks mudinātas ievērot Vadlīnijas attiecībā uz pārskatāmību. Šo pašu Vadlīniju 22. punktā ir precizēts, ka abas puses centīsies identificēt konkrēta tiesiskā regulējuma priekšlikumus šo Vadlīniju sākotnējai piemērošanai.

 Par prasības pieņemamību

24      Komisija izvirza divas iebildes par nepieņemamību. Pirmkārt, tā apgalvo, ka tā kā iestāde un koleģiāla institūcija nekad nav izteikusi savu piekrišanu būt saistītai ar Vadlīnijām, kas turklāt ir vienīgi administratīvs risinājums, kas noslēgts dienestu līmenī. Tādējādi nepastāv nekāds Komisijas tiesību akts, par kuru varētu tikt celta prasība atcelt tiesību aktu.

25      Otrkārt, pat pieņemot, ka varētu tikt uzskatīts, ka Vadlīnijas saista Komisiju, tā apgalvo, ka šīs Vadlīnijas nav apstrīdams akts, jo tās nevar tikt uzskatītas par aktu, kurš nosaka un rada tiesiskas sekas.

26      Šajā ziņā Tiesa uzskata, ka šīs lietas apstākļos nav jālemj par Komisijas izvirzītajām iebildēm par nepieņemamību, jo Francijas Republikas prasījumi katrā ziņā ir jānoraida pēc būtības.

 Par lietas būtību

27      Francijas valdība savas prasības pamatojumam izvirza divus pamatus, pirmkārt, par Komisijas kompetences pieņemt apstrīdēto aktu neesamību un, otrkārt, par ar Līgumu Komisijai piešķirtā likumdošanas iniciatīvas monopola pārkāpumu.

 Par pirmo pamatu

 Lietas dalībnieku argumenti

28      Ar savu pirmo pamatu Francijas valdība apgalvo, ka Komisijas kompetencē nebija pieņemt apstrīdēto aktu tiktāl, ciktāl Vadlīnijas ir starptautisks nolīgums ar saistošu spēku, kura noslēgšana, kā izriet no EKL 300. pantā noteiktās pilnvaru sadales, ietilpst Padomes kompetencē (1994. gada 9. augusta spriedums lietā C‑327/91 Francija/Komisija, Recueil, I‑3641. lpp.).

29      Pēc šīs valdības domām, neraugoties uz zināmu piesardzību, izvēloties Vadlīnijās izmantotos formulējumus, tām ir pilnīgs un iedarbīgs raksturs un tajās ļoti precīzi aprakstīti sasniedzamie mērķi, to sasniegšanai paredzētais darbības plāns un veicamie pasākumi. No tā izriet, ka tās ir juridisks dokuments, kas ir pietiekami izstrādāts, lai tas tiktu uzskatīts par saistībām, kuras uzņēmušies starptautisko tiesību subjekti, un kuram ir tiem saistošs raksturs. Tiesa šajā ziņā ir nospriedusi, ka šāds raksturs ir nolīgumam, kas ietver “normu”, proti, uzvedības noteikumu, kas attiecas uz konkrētu jomu un ir noteikts ar precīzu formulu palīdzību, kas saista dalībniekus (1975. gada 11. novembra atzinums 1/75, Recueil, 1355. un 1360. lpp.).

30      Starp norādēm, kas nosaka, vai [dokuments] kvalificējams par starptautisku nolīgumu vai nē, priekšroka dodama ar nolīguma saturu saistītiem apsvērumiem, un tādējādi tas, ka, piemēram, Komisija pastāvīgi norādīja saviem partneriem, ka Vadlīnijas nebūs šāds starptautisks nolīgums, vai ka šie partneri paši par to bija pārliecināti, nevar būt noteicošais, veicot šādu kvalificēšanu.

31      Pēc Francijas valdības domām, Vadlīnijas tādējādi ietver vismaz pušu apņemšanos sadarboties, par ko liecina tostarp tas, ka atbilstoši šo Vadlīniju 18. punktam to piemērošanu, kā arī attiecībā uz noteiktiem tiesiskā regulējuma projektiem panākto progresu pastāvīgi uzrauga kopīga darba grupa, vai arī apstāklis, ka puses šo pašu Vadlīniju 22. punktā norāda, ka tās centīsies identificēt konkrēta tiesiskā regulējuma priekšlikumus šo Vadlīniju sākotnējai piemērošanai.

32      Komisija savukārt uzskata, ka Vadlīnijas nav juridiski saistošs nolīgums, ko apstiprina pušu nodomu analīze, kas starptautiskajās tiesībās ir vienīgais izšķirošais kritērijs, nosakot, vai pastāv šāda saistoša iedarbība.

33      Šajā gadījumā nodoms neuzņemties juridiskas saistības pirmām kārtām izriet no Vadlīniju teksta. Šajā ziņā noteicošais ir Vadlīniju 7. punkts, kurā ir precizēts, ka tās tiek piemērotas brīvprātīgi, un apstāklis, ka rīcība, ko puses paredz brīvi izvēlēties, tiek aprakstīta, izmantojot angļu vārdus “should” un “will”, nevis “shall”.

34      Turpinot, šis nodoms izriet no noteiktiem faktoriem, kas saistīti ar Vadlīniju struktūru, tādiem kā noslēguma klauzulu neesamība par jautājumiem par parakstīšanu, stāšanos spēkā, iespēju izdarīt grozījumus, atcelšanu vai strīdu noregulēšanu.

35      Visbeidzot, šis nodoms izriet no tā konteksta analīzes, kādā Vadlīnijas tika pieņemtas, un Komisija saistībā ar to apgalvo, ka ne Transatlantiskā ekonomiskā partnerība, ne tās darbības plāns nav ietvari, kas ļautu noslēgt līgumus vai pieņemt citus juridiski saistošus dokumentus, savukārt diskusiju vēsture liecina par to, ka abas puses nekādā ziņā nevēlējās radīt “tiesības un pienākumus”. Šī iemesla dēļ par Vadlīnijām nekad nav ticis paziņots Amerikas Savienoto Valstu Kongresam, kas būtu obligāti, ja pastāvētu saistošs starptautisks nolīgums.

36      Pēc Komisijas domām, no Tiesas judikatūras turklāt izriet, ka Komisijai ir liegta vienīgi kompetence noslēgt starptautiskus nolīgumus ar saistošu spēku (iepriekš minētais spriedums lietā Francija/Komisija).

37      Komisija no tā secina, ka, tā kā Vadlīnijas ir vienkāršs praktisks sadarbības risinājums bez juridiski saistoša spēka, tā bija pilnībā kompetenta ar ASV iestādēm vienoties par šādu dokumentu.

 Tiesas vērtējums

38      Ievadam jāatzīmē, ka ar savu pirmo pamatu Francijas valdība vienīgi apgalvo, ka atbilstoši EKL 300. panta noteikumiem Vadlīnijas bija jānoslēdz Padomei, nevis Komisijai, jo, pēc Francijas Republikas domām, tās ir nolīgums ar saistošu spēku.

39      No otras puses, Francijas Republika nekādā ziņā nav apgalvojusi, ka dokuments, kuram ir Vadlīnijām raksturīgas iezīmes, pat ja tam nav saistoša spēka, ietilptu vienīgi Padomes kompetencē. Tādējādi Tiesai nav jāpaplašina tās izskatāmās prasības priekšmets.

40      Tomēr jāprecizē, ka šis spriedums nav jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiktu apstiprināta Komisijas aizstāvētā nostāja, ka apstāklis, ka tādam aktam kā Vadlīnijas nav saistoša spēka, ir pietiekams, lai šai iestādei piešķirtu kompetenci to pieņemt. To apstākļu noteikšana, pie kādiem šāds akts var tikt pieņemts, prasa, šajā gadījumā attiecībā uz aktu, kurš vērsts uz to, lai mazinātu ar tehnisku šķēršļu preču tirdzniecībai pastāvēšanu saistīto saspīlējumu risku, lai pienācīgi tiktu ņemta vērā pilnvaru sadale un kopējās tirdzniecības politikas jomā Līgumā noteiktais institucionālais līdzsvars.

41      Šajā kontekstā jāatzīmē arī, ka gan Transatlantisko ekonomisko partnerību, gan darbības plānu ir apstiprinājusi Padome, un no 2002. gada 9. aprīļa memoranda, ko Komisija adresējusi atbilstoši EKL 133. panta 3. punktam izveidotajai komitejai, izriet, ka Komisijas dienesti minēto komiteju regulāri informēja par sarunu par Vadlīniju izstrādi norises gaitu.

42      Ņemot vērā iepriekš minētos precizējumus, jānorāda, ka pušu nodomi – kā Komisija pamatoti apgalvojusi – principā ir izšķirošais kritērijs, nosakot, vai Vadlīnijām ir vai nav saistošs spēks.

43      Šajā gadījumā, kā ģenerāladvokāts atzīmējis savu secinājumu 56. un 57. punktā, šis nodoms ir skaidri izteikts pašā Vadlīniju tekstā, jo to 7. punktā ir precizēts, ka Amerikas Savienoto Valstu federālās valdības reglamentējošo iestāžu un Komisijas dienestu “nodoms ir piemērot [šīs Vadlīnijas] uz brīvprātības pamatiem”. Šādos apstākļos, nepastāvot vajadzībai pārbaudīt īpašo nozīmi, kāda vajadzības gadījumā varētu būt tam, ka Kopienas noslēgtā starptautiskā nolīgumā tiek izmantoti vārdi “should” un “will”, nevis “shall”, ir pietiekami atzīt, ka no iepriekš minētā precizējuma izriet, ka, noslēdzot Vadlīnijas, pusēm nekādā ziņā nebija nodoma uzņemties juridiski saistošas saistības.

44      Kā to uzsvērusi Komisija un Francijas Republika nav apstrīdējusi, sarunu norise citastarp apstiprina, ka pušu nodoms neuzņemties saistošas saistības tika vairākkārtīgi skaidri atkārtots sarunu par Vadlīnijām gaitā.

45      No tā izriet, ka Vadlīnijas nav nolīgums ar saistošu spēku un ka tādējādi EKL 300. pants uz tām neattiecas.

46      No iepriekš norādītajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais prasības pamats ir nepamatots.

 Par otro pamatu

47      Ar savu otro pamatu Francijas valdība apgalvo, ka Vadlīnijas ir pretrunā Līgumam, jo tās aizskar likumdošanas iniciatīvas monopola īstenošanu, kas Komisijai ir Kopienu likumdošanas procesa ietvaros, un tādējādi ietekmē visu šo likumdošanas procesu.

48      Pirmkārt, Komisijai uz to attiecošās likumdošanas procesa fāzes ietvaros esot obligāti jāievēro Vadlīnijas un tādējādi tās ierobežojot Komisijai uzticēto likumdošanas iniciatīvas funkciju.

49      Otrkārt, šī Komisijas likumdošanas iniciatīvas tiesību ierobežošana ietekmējot visu Kopienu likumdošanas procesu, tāpēc ka Komisijas iesniegto priekšlikumu raksturs ietekmē Padomes rīcības brīvību, jo tā šos priekšlikumus var noraidīt vienīgi vienbalsīgi.

50      Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka pirmā pamata pārbaudes ietvaros tika atzīts, ka Vadlīnijas nav saistošas. No tā izriet tostarp, ka pretēji Francijas valdības apgalvotajam Vadlīnijas nevar radīt pienākumus Komisijai, tai īstenojot savu likumdošanas iniciatīvas funkciju.

51      Otrkārt, kā to pamatoti apgalvojušas Komisija un Apvienotās Karalistes valdība, iniciatīvas tiesības likumdošanas jomā ietver iespējas pirms piemērotu priekšlikumu iesniegšanas noturēt par nepieciešamām uzskatītās iepriekšējas konsultācijas un savākt informāciju. Tādējādi nevar apgalvot, ka tikai tas vien, ka Vadlīnijās paredzētas šādas iespējas, ir Komisijas likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas aizskārums.

52      No iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats ir nepamatots.

53      Tā kā neviens no prasības pamatiem nav pamatots, tā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

54      Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

TIESA (Tiesas plēnums)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Francijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Skouris

Jann

Timmermans

Gulmann

Cunha Rodrigues

La Pergola

Puissochet

Schintgen

Macken

Colneric

von Bahr

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2004. gada 23. martā.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

V. Skouris

---

* Tiesvedības valoda – franču.