TIESAS SPRIEDUMS (Tiesas plēnums)

2003. gada 2. oktobrī (*)

Eiropas Savienības pilsonība – Uzvārda nodošana – Dalībvalstu pilsoņu bērni – Dubultpilsonība

Lieta C‑148/02

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam iesniedza Conseil d'État (Beļģija) nolūkā saņemt prāvā, kuru iztiesā šī tiesa, starp

Carlos Garcia Avello

un

État belge,

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EKL 17. un 18. pantu.

TIESA (Tiesas plēnums)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji M. Vatelē [M. Wathelet], R. Šintgens [R. Schintgen] un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola], P. Janns [P. Jann], V. Skouris [V. Skouris], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents) un A. Ross [A. Rosas],

ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobs [F. G. Jacobs],

sekretāre M. F. Kontē [M.‑F. Contet], galvenā administratore,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Garsijas Avejo [Garcia Avello] vārdā – P. Kileste [P. Kileste], avocat,

–        État belge vārdā – A. Snūksa [A. Snoecx], pārstāve, kurai palīdz Ž. Burtembūrs [J. Bourtembourg], avocat,

–        Dānijas valdības vārdā – J. Berings Līsbergs [J. Bering Liisberg], pārstāvis,

–        Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster], pārstāve,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – H. L. Iglesiass Buigess [J. L. Iglesias Buhigues], K. O'Reilija [C. O'Reilly] un D. Martins [D. Martin], pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 2003. gada 11. martā sniedza Garsija Avejo, ko pārstāvēja P. Kileste, État belge, ko pārstāvēja K. Molitors [C. Molitor], avocat, Dānijas valdība, ko pārstāvēja J. Molde [J. Molde], pārstāvis, Nīderlandes valdība, ko pārstāvēja N. A. J. Bels [N. A. J. Bel], pārstāvis, un Komisija, ko pārstāvēja H. L. Iglesiass Buigess, K. O'Reilija un D. Martins,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2003. gada 22. maija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2001. gada 21. decembra rīkojumu, kas Tiesā iesniegts 2002. gada 24. aprīlī, Conseil d'État atbilstoši EKL 234. pantam uzdeva Tiesai prejudiciālu jautājumu par EKL 17. un 18. panta interpretāciju.

2        Šis jautājums tika izvirzīts prāvā starp Garsiju Avejo, kas rīkojas kā savu bērnu likumīgais pārstāvis, un État belge (Beļģijas valsts) saistībā lūgumu mainīt šo bērnu uzvārdu.

 Atbilstošās tiesību normas

 A – Kopienu tiesiskais regulējums

3        Atbilstoši EKL 12. panta 1. punktam:

“Piemērojot šo Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”

4        EKL 17. pantā ir noteikts:

“1.      Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.

2.      Savienības pilsoņiem ir ar šo Līgumu piešķirtās tiesības un ar to uzliktie pienākumi.”

5        EKL 18. panta 1. punktā ir noteikts:

“1.      Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus.”

 B – Valsts tiesiskais regulējums un prakse

 Beļģijas starptautiskās privāttiesības

6        Beļģijas Civilkodeksa 3. panta trešajā daļā ir noteikts:

“Likumi par fizisko personu juridisko statusu un juridisko rīcībspēju attiecas uz Beļģijas pilsoņiem, arī ja tie dzīvo ārpus Beļģijas.”

7        Beļģijas tiesas pamatojas uz šo tiesību normu, lai piemērotu noteikumu, saskaņā ar kuru fizisko personu juridisko statusu un juridisko rīcībspēju nosaka valsts likums par šīm personām.

8        Saskaņā ar Beļģijas valsts apgalvoto, ja Beļģijas pilsonim vienlaicīgi ir viena vai vairākas citas pilsonības, Beļģijas iestādes viņu uzskata par Beļģijas pilsoni atbilstoši paražu tiesību noteikumam, kas kodificēts 1930. gada 12. aprīļa Hāgas konvencijas par dažiem jautājumiem, kas skar valsts piederības likumu kolīzijas (Recueil des traités de la Société des Nations, 179. sēj., 89. lpp.; turpmāk tekstā – “Hāgas konvencija”), 3. pantā, saskaņā ar kuru personu, kurai ir divas vai vairākas pilsonības, katra valsts, kuras pilsonība šai personai ir, var uzskatīt par savu pilsoni.

 Beļģijas Civilkodekss

9        Atbilstoši Civilkodeksa 335. pantam, kurš ietverts VII daļas (“Izcelšanās”) V nodaļā ar nosaukumu “Izcelšanās noteikšanas sekas”:

“1.      Bērns, kuram noteikta vienīgi izcelšanās no tēva vai kura izcelšanās no tēva un mātes tiek noteikta vienlaicīgi, saņem tēva uzvārdu, izņemot, ja viņa tēvs ir precējies un atzīst bērnu, ko laulības pastāvēšanas laikā ieņēmusi sieviete, kas nav viņa sieva.

[..]”

10      1987. gada 15. maija Likuma par uzvārdiem un vārdiem II nodaļas ar nosaukumu “Uzvārda un vārda maiņa” 2. pantā ir noteikts:

“Jebkura persona, kurai ir kāds iemesls mainīt savu uzvārdu vai vārdu, par to iesniedz pamatotu lūgumu tieslietu ministram.

Šādu lūgumu var iesniegt pati persona vai tās likumīgais pārstāvis.”

11      Šai pašā iepriekš minētā likuma nodaļā iekļautajā 3. pantā ir noteikts:

“Tieslietu ministrs var atļaut mainīt vārdu, ja pieprasītie vārdi nerada sajukumu un nevar kaitēt pieprasītāja vai trešo personu interesēm.

Karalis izņēmuma kārtā var atļaut mainīt uzvārdu, ja viņš uzskata, ka lūgumu pamato nopietni iemesli un pieprasītais uzvārds nerada sajukumu un nevar kaitēt pieprasītāja vai trešo personu interesēm.”

 Administratīvā prakse uzvārda maiņas jautājumā

12      Beļģijas valsts norāda, ka, lai mazinātu ar dubultpilsonību saistītās neērtības, Beļģijas iestādes tādās kā pamata prāvā aplūkotā situācija piedāvā veikt uzvārda maiņu tādējādi, lai bērniem tiktu piešķirta tikai pirmā viņu tēva uzvārda daļa. Izņēmuma kārtā, proti, tad, ja ir maz faktoru, kas veido saikni ar Beļģiju, lai negatīvi neietekmētu bērna integrāciju, var tikt piešķirts uzvārds atbilstoši ārvalstu tiesību normām, proti, gadījumos, ja ģimene ir dzīvojusi ārvalstīs vai bērns ir reģistrēts ar dubultu uzvārdu. Pēdējā laikā administrācija esot izraudzījusies elastīgāku pieeju, proti, tad, ja pirmajam bērnam, kurš piedzimis Spānijas jurisdikcijā, ir dubults uzvārds atbilstoši Spānijas tiesībām, otrajam bērnam, kuram ir Beļģijas un Spānijas pilsonība, lai atjaunotu to pašu uzvārdu ģimenes ietvaros, atbilstoši Civilkodeksa 335. panta 1. punktam ir viņa tēva dubultuzvārds.

 Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

13      Garsija Avejo, kas ir Spānijas pilsonis, un I. Vēbere, kas ir Beļģijas pilsone, dzīvo Beļģijā, kur viņi 1986. gadā noslēdza laulību. Viņu laulībā dzimušajiem bērniem, Esmeraldai un Djego, kas dzimuši attiecīgi 1988. un 1992. gadā, ir dubulta Beļģijas un Spānijas pilsonība.

14      Atbilstoši Beļģijas tiesībām Beļģijas civilstāvokļa aktu reģistra ierēdnis bērnu dzimšanas apliecībās kā viņu uzvārdu ierakstīja viņu tēva uzvārdu, proti, “Garsija Avejo”.

15      Ar pamatotu 1995. gada 7. novembra lūgumu, kas adresēts tieslietu ministram, Garsija Avejo un viņa sieva kā abu savu bērnu likumīgie pārstāvji lūdza mainīt viņu uzvārdu uz “Garsija Vēbers”, norādot, ka saskaņā ar Spānijas tiesībās iedibinātu principu laulībā dzimušu bērnu uzvārdu veido viņu tēva uzvārda pirmā daļa, kam seko viņu mātes uzvārda pirmā daļa.

16      No lietas materiāliem izriet, ka attiecīgie bērni Spānijas vēstniecības Beļģijā Konsulārajā daļā reģistrēti ar uzvārdu “Garsija Vēbers”.

17      Ar 1997. gada 30. jūlija vēstuli Beļģijas iestādes prasītājam pamata prāvā pieprasītā uzvārda vietā ierosināja mainīt viņa bērnu uzvārdu uz “Garsija”. Ar 1997. gada 18. augusta vēstuli prasītājs pamata prāvā un viņa sieva šo priekšlikumu noraidīja.

18      Ar 1997. gada 1. decembra vēstuli tieslietu ministrs informēja Garsiju Avejo par viņa lūguma noraidīšanu, to pamatojot šādi: “Valdība uzskata, ka nav pietiekamu iemeslu ierosināt Viņa Majestātei Karalim atļaut Jums mainīt Jūsu vārdu uz “Garsija Vēbers”. Jebkurš lūgums tēva uzvārdam bērna uzvārdā pievienot mātes uzvārdu parasti tiek noraidīts ar pamatojumu, ka Beļģijā bērniem ir viņu tēva uzvārds.”

19      1998. gada 29. janvārī prasītājs pamata prāvā kā savu bērnu Esmeraldas un Djego likumīgais pārstāvis cēla prasību atcelt šo lēmumu Conseil d’État, kas, ņemot vērā pušu argumentāciju un noraidot EKL 43. pantu kā uz lietu neattiecošos, jo brīvība veikt uzņēmējdarbību acīmredzami neattiecas uz nepilngadīgiem bērniem, par kuriem ir strīdīgais lūgums, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Kopienu tiesību principi jautājumā par Eiropas pilsonību un personu brīvu pārvietošanos, kas īpaši nostiprināti 1957. gada 25. marta Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 17. un 18. pantā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz Beļģijas iestādei, kurai iesniegts lūgums mainīt uzvārdu nepilngadīgiem bērniem, kas dzīvo Beļģijā un kuriem ir dubulta Beļģijas un Spānijas pilsonība, un šis lūgums bez kādiem citiem īpašiem apstākļiem pamatots ar to, ka šiem bērniem jābūt uzvārdam, kāds tiem būtu atbilstoši Spānijas tiesībām un tradīcijai, atteikt šo uzvārda maiņu, atsaucoties uz to, ka šāda veida lūgums “parasti tiek noraidīts ar pamatojumu, ka Beļģijā bērniem ir viņu tēva uzvārds”, īpaši tad, ja iestādes parasti pieņemtā nostāja izriet no tā, ka tā uzskata, ka citas personas uzvārda piešķiršana Beļģijas sabiedriskās dzīves kontekstā var radīt jautājumus par attiecīgā bērna izcelšanos, bet, lai mazinātu ar dubultpilsonību saistītās neērtības, lūguma iesniedzējiem, kas atrodas šādā situācijā, tiek piedāvāts pieņemt tikai pirmo tēva uzvārdu, un vai izņēmuma gadījumos, ja ir maz faktoru, kas veido saikni ar Beļģiju, vai ir jāatjauno uzvārda vienotība starp brāļiem un māsām, var tikt pieņemts labvēlīgs lēmums?”

 Par prejudiciālo jautājumu

20      Vispirms ir jāpārbauda, vai pretēji Beļģijas valsts, kā arī Dānijas un Nīderlandes valdību apgalvotajam situācijā, kas ir pamata prāvas pamatā, ir jāpiemēro Kopienu tiesības, it īpaši Līguma normas par Savienības pilsonību.

21      Ar EKL 17. pantu Savienības pilsoņa statusu piešķir visām personām, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība (it īpaši skat. 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑224/98 D'Hoop, Recueil, I‑6191. lpp., 27. punkts). Tā kā Garsijas Avejo bērniem ir divu dalībvalstu pilsonība, viņiem ir šis statuss.

22      Kā Tiesa ir vairākkārtīgi atzīmējusi (it īpaši skat. 2002. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑413/99 Baumbast un R, Recueil, I‑7091. lpp., 82. punkts), Savienības pilsoņa statuss ir dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss.

23      Šis statuss ļauj šiem pilsoņiem, kuri atrodas tādā pašā situācijā, neatkarīgi no viņu pilsonības un, neskarot izņēmumus, kas šajā ziņā ir īpaši paredzēti, EK līguma ratione materiae piemērošanas jomā īstenot tādu pašu tiesisku attieksmi (it īpaši skat. 2001. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑184/99 Grzelczyk, Recueil, I‑6193. lpp., 31. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā D’Hoop, 28. punkts).

24      Gadījumi, uz kuriem attiecas Kopienu tiesību ratione materiae piemērojamība, ietver gadījumus, kas ir saistīti ar Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanu, tostarp EKL 18. pantā noteikto brīvību pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā (1998. gada 24. novembra spriedums lietā C‑274/96 Bickel un Franz, Recueil, I‑7637. lpp., 15. un 16. punkts, kā arī iepriekš minētie spriedumi lietā Grzelczyk, 33. punkts, un lietā D’Hoop, 29. punkts).

25      Lai arī pašreizējā Kopienu tiesību attīstības stadijā noteikumi par personas uzvārdu ietilpst dalībvalstu kompetencē, tām, izmantojot šīs pilnvaras, tomēr ir jāievēro Kopienu tiesības (pēc analoģijas skat. 1997. gada 2. decembra spriedumu lietā C‑336/94 Dafeki, Recueil, I‑6761. lpp., 16.–20. punkts), it īpaši – Līguma normas par ikvienam Savienības pilsonim piešķirto brīvību pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā (it īpaši skat. 2000. gada 23. novembra spriedumu lietā C‑135/99 Elsen, Recueil, I‑10409. lpp., 33. punkts).

26      EKL 17. pantā paredzētās Savienības pilsonības mērķis nav paplašināt Līguma ratione materiae piemērošanu uz tādām iekšējām situācijām valstī, kam nav nekādas saiknes ar Kopienu tiesībām (1997. gada 5. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑64/96 un C‑65/96 Uecker un Jacquet, Recueil, I‑3171. lpp., 23. punkts).

27      Tomēr šāda saikne ar Kopienu tiesībām pastāv attiecībā uz personām, kas atrodas tādā situācijā kā Garsijas Avejo bērni, kas ir vienas dalībvalsts pilsoņi, kuri likumīgi dzīvo citas dalībvalsts teritorijā.

28      Šim secinājumam nevar pretnostatīt apstākli, ka attiecīgajām personām pamata prāvā ir arī tās dalībvalsts pilsonība, kurā viņi dzīvo kopš dzimšanas un ko saskaņā ar šīs valsts iestāžu teikto šī iemesla dēļ tās atzīst kā vienīgo. Dalībvalsts nedrīkst ierobežot citas dalībvalsts pilsonības piešķiršanas sekas, izvirzot papildu nosacījumu šīs pilsonības atzīšanai saistībā ar Līgumā paredzēto pamatbrīvību īstenošanu (šajā sakarā it īpaši skat. 1992. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑369/90 Micheletti u.c., Recueil, I‑4239. lpp., 10. punkts). Turklāt Hāgas konvencijas 3. pantā, uz kuru atsaucas Beļģijas Karaliste, lai vairāku pilsonību, no kurām viena ir Beļģijas pilsonība, gadījumā atzītu tikai vienu pilsonību, paredzēts nevis pienākums, bet gan tikai iespēja līgumslēdzējām pusēm dot priekšrocību šai pēdējai pilsonībai salīdzinājumā ar jebkuru citu pilsonību.

29      Šādos apstākļos prasītāja pamata prāvā bērni var atsaukties uz EKL 12. pantā paredzētajām tiesībām netikt diskriminētiem pilsonības dēļ attiecībā uz noteikumiem par viņu uzvārdu.

30      Tādējādi jāpārbauda, vai EKL 12. un 17. pants Beļģijas administratīvajai iestādei liedz atteikt lūgumu par uzvārda maiņu tādā kā pamata prāvā aplūkojamā situācija.

31      Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka nediskriminācijas princips prasa, lai attieksme pret līdzīgām situācijām nebūtu atšķirīga un lai attieksme pret atšķirīgām situācijām nebūtu tāda pati (it īpaši skat. 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑354/95 National Farmers’ Union u.c., Recueil, I‑4559. lpp., 61. punkts). Šādu attieksmi var attaisnot, tikai pamatojoties uz objektīviem un no attiecīgās personas pilsonības neatkarīgiem apsvērumiem, kas ir samērīgi ar leģitīmo mērķi, ko iecerēts sasniegt (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā D’Hoop, 36. punkts).

32      Šajā gadījumā nav strīda, ka attieksme pret personām, kurām bez Beļģijas pilsonības ir arī citas dalībvalsts pilsonība, visumā ir tāda pati kā pret personām, kurām ir tikai Beļģijas pilsonība, tā iemesla dēļ, ka Beļģijā personas, kurām ir Beļģijas pilsonība, tiek uzskatītas vienīgi par Beļģijas pilsoņiem. Tāpat kā Beļģijas pilsoņiem, Spānijas pilsoņiem, kuriem ir arī Beļģijas pilsonība, uzvārda maiņa parasti tiek atteikta ar pamatojumu, ka Beļģijā bērniem ir tēva uzvārds.

33      Beļģijas administratīvā prakse, kas, kā izriet no šī sprieduma 12. punkta un prejudiciālā jautājuma, pieļauj atkāpes no šī pēdējā minētā noteikuma, atsakās starp šīm atkāpēm paredzēt tādu personu gadījumu, kas atrodas tādā situācijā kā pamata prāvā aplūkojamā un kas vēlas labot tās atšķirības savā uzvārdā, kas rodas, piemērojot divu dalībvalstu tiesību aktus.

34      Tādējādi jāpārliecinās, vai šīs divas personu kategorijas atrodas identiskā situācijā vai arī, gluži pretēji, tās atrodas dažādās situācijās, un šai gadījumā nediskriminācijas princips nozīmētu, ka Beļģijas pilsoņi, kuriem, kā Garsijas Avejo bērniem, ir arī citas dalībvalsts pilsonība, var pieprasīt, lai attieksme pret viņiem būtu citādāka nekā attieksme pret personām, kurām ir vienīgi Beļģijas pilsonība, ja vien apstrīdētajai attieksmei nav objektīva pamatojuma.

35      Pretēji personām, kurām ir vienīgi Beļģijas pilsonība, Beļģijas pilsoņiem, kuriem ir arī Spānijas pilsonība, saskaņā ar divām attiecīgajām tiesību sistēmām ir dažādi uzvārdi. Konkrētāk – tādā situācijā kā pamata prāvā attiecīgajiem bērniem tiek liegts uzvārds, kāds tiem ir, piemērojot tās dalībvalsts tiesību aktus, kas ir noteikusi viņu tēva uzvārdu.

36      Kā atzīmējis ģenerāladvokāts savu secinājumu 56. punktā, nav strīda, ka šāda situācija ar uzvārdu dažādību attiecīgajām personām var radīt nopietnas gan profesionāla, gan privāta rakstura neērtības, kuras rodas cita starpā saistībā ar to, ka dalībvalstī, kuras pilsoņi ir šie bērni, ir sarežģīti panākt, lai tiktu atzītas aktu vai dokumentu, kuros ir ietverts citā dalībvalstī, kuras pilsoņi arī ir šie bērni, atzītais uzvārds, juridiskās sekas. Kā ir atzīts šī sprieduma 33. punktā, ar iestāžu piedāvāto risinājumu, kas ļautu bērniem piešķirt vienīgi viņu tēva pirmo uzvārdu, netiktu atrisināta situācija ar uzvārdu dažādību, no kuras attiecīgās personas cenšas izvairīties.

37      Šādos apstākļos Beļģijas pilsoņi, kuriem dažādu likumu dēļ, ar kuriem tie ir saistīti pilsonības dēļ, ir dažādi uzvārdi, var atsaukties uz grūtībām, ko rada viņu situācija un kas tos atšķir no personām, kurām ir vienīgi Beļģijas pilsonība un kurām ir tikai viens uzvārds.

38      Tomēr, kā atzīmēts šī sprieduma 33. punktā, Beļģijas administratīvās iestādes lūgumus par uzvārda maiņu, ko iesnieguši Beļģijas pilsoņi, kas atrodas tādā situācijā kā prasītāji pamata prāvā, lai izvairītos no uzvārdu dažādības, tikai tā iemesla dēļ, ka Beļģijā bērniem, kuriem ir Beļģijas pilsonība, ir viņu tēva uzvārds, atsakās uzskatīt par pamatotiem ar “nopietnu iemeslu” iepriekš minētā 1987. gada 15. maija likuma 3. panta otrās daļas izpratnē.

39      Jāpārbauda, vai strīdīgo praksi var attaisnot ar iemesliem, ko Beļģijas valsts, kā arī Dānijas un Nīderlandes valdības ir izvirzījušas pakārtoti.

40      Beļģijas valsts atzīmē, ka uzvārda nemainīguma princips ir sociālās kārtības, kuras būtiska sastāvdaļa tas turpina būt, pamatprincips un ka karalis var atļaut uzvārda maiņu tikai ārkārtējos apstākļos, kas pamata lietā nepastāv. Tāpat kā Beļģijas valsts, Nīderlandes valdība apgalvo, ka prasītāja pamata prāvā bērnu tiesību aizskārumu mīkstina tas, ka viņi uz savu Spānijas pilsonību un uzvārdu, kas piešķirts saskaņā ar Spānijas tiesībām, katrā ziņā var atsaukties jebkurā citā dalībvalstī, atskaitot Beļģiju. Strīdīgā prakse ļaujot novērst sajaukšanas iespēju attiecībā uz attiecīgo personu identitāti vai izcelšanos. Pēc Dānijas valdības domām, minētā prakse, piemērojot tos pašus noteikumus Beļģijas pilsoņiem, kuriem ir arī citas dalībvalsts pilsonība, un personām, kurām ir vienīgi Beļģijas pilsonība, veicina pirmo minēto personu integrāciju Beļģijā, tādējādi sekmējot ar nediskriminācijas principu izvirzītā mērķa sasniegšanu.

41      Neviens no šiem pamatojumiem nevar attaisnot strīdīgo praksi.

42      Pirmkārt, attiecībā uz uzvārdu nemainīguma principu kā instrumentu, kas domāts, lai novērstu sajukumu jautājumā par personu identitāti vai izcelšanos, jāatzīmē, ka, lai gan šis princips, bez šaubām, atvieglo personu identitātes un izcelšanās noteikšanu, tas tomēr nav tik neaizstājams, ka nevarētu tikt pielāgots praksei, kas ļautu bērniem, kuriem ir vienas dalībvalsts pilsonība un arī citas dalībvalsts pilsonība, piešķirt uzvārdu, ko veido citi elementi nekā tie, kas paredzēti pirmās dalībvalsts tiesībās, un kas turklāt ir ierakstīts oficiālā otrās dalībvalsts reģistrā. Turklāt nav strīda, ka tostarp migrācijas plūsmas Savienības ietvaros apjoma dēļ dažādu valstu uzvārda piešķiršanas sistēmas pastāv līdzās viena otrai vienā un tai pašā dalībvalstī un tādējādi izcelšanās noteikšana nevar tikt katrā ziņā noteikta dalībvalsts sabiedriskajā dzīvē, pamatojoties vienīgi uz šīs dalībvalsts pilsoņiem piemērojamo sistēmu. Papildus tam sistēma, kas ļauj abu vecāku uzvārdu elementu nodošanu, nebūt nerada sajukumu jautājumā par bērnu izcelšanās saitēm, bet gan, gluži pretēji, var stiprināt šo saišu atzīšanu attiecībā uz abiem vecākiem.

43      Otrkārt, attiecībā uz ar strīdīgo praksi izvirzīto integrācijas mērķi ir pietiekami atgādināt, ka, ņemot vērā, ka dalībvalstīs līdzās pastāv dažādas tajās dzīvojošām personām piemērojamas uzvārda piešķiršanas sistēmas, tāda prakse kā tā, par kuru ir runa pamata prāvā, nav ne nepieciešama, ne pat piemērota, lai sekmētu citu dalībvalstu pilsoņu integrāciju Beļģijā.

44      Beļģijas iestāžu atteikuma uz tādiem lūgumiem kā pamata prāvā nesamērīgais raksturs ir vēl jo skaidrāk redzams tāpēc, ka strīdīgā prakse – kā izriet no šī sprieduma 12. punkta un prejudiciālā jautājuma –,jau pieļauj atkāpes no Beļģijas režīma jautājumā par uzvārda nodošanu piemērošanas situācijās, kas līdzinās tai, kādā atrodas prasītāja pamata prāvā bērni.

45      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka EKL 12. un 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka tādos apstākļos kā pamata prāvā dalībvalsts administratīvā iestāde atsakās apmierināt lūgumu mainīt uzvārdu nepilngadīgiem bērniem, kas dzīvo šajā dalībvalstī un kuriem ir dubulta šīs dalībvalsts un citas dalībvalsts pilsonība, ja šī lūguma mērķis ir panākt, lai šiem bērniem varētu būt uzvārds, kāds tiem būtu atbilstoši otrās dalībvalsts tiesību aktiem un tradīcijai

 Par tiesāšanās izdevumiem

46      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Dānijas un Nīderlandes valdībām, kā arī Komisijai, kas iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA (Tiesas plēnums),

atbildot uz jautājumu, ko tai iesniedza Conseil d'État ar 2001. gada 21. decembra rīkojumu, nospriež:

–        EKL 12. un 17. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka tādos apstākļos kā pamata prāvā dalībvalsts administratīvā iestāde atsakās apmierināt lūgumu mainīt uzvārdu nepilngadīgiem bērniem, kas dzīvo šajā dalībvalstī un kuriem ir dubulta šīs dalībvalsts un citas dalībvalsts pilsonība, ja šī lūguma mērķis ir panākt, lai šiem bērniem varētu būt uzvārds, kāds tiem būtu atbilstoši otrās dalībvalsts tiesību aktiem un tradīcijai.

Rodríguez Iglesias

Wathelet

Schintgen

Timmermans

Edward

La Pergola

Jann

Skouris

Macken

Colneric

von Bahr

Cunha Rodrigues

Rosas

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 2. oktobrī.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

G. C. Rodríguez Iglesias

---

* Tiesvedības valoda – franču.