Lieta C‑104/02

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Vācijas Federatīvo Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – Regula (EEK) Nr. 2913/92 un Regula (EEK) Nr. 2454/93 – Kopienas ārējais tranzīts – Muitas iestādes – Ievedmuitas nodokļu iekasēšanas procedūras – Termiņi – Neievērošana – Kopienu pašu resursi – Nodošana – Termiņš – Neievērošana – Kavējuma nauda – Attiecīgā dalībvalsts – Nesamaksāšana

Ģenerāladvokātes Kristīnes Štiksas‑Haklas [Christine Stix-Hackl] secinājumi, sniegti 2004. gada 13. jūlijā 

Tiesas spriedums (otrā palāta) 2005. gada 14. aprīlī. 

Sprieduma kopsavilkums

1.     Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi — Priekšmets — Lūgums, kura mērķis ir panākt, ka dalībvalstij tiek dots rīkojums veikt konkrētus pasākumus — Nepieņemamība

(EKL 226. pants)

2.     Preču brīva aprite — Kopienas tranzīts — Kopienas ārējais tranzīts — Nodarījumi vai pārkāpumi — Dalībvalstu pienākumi — Ievedmuitas nodokļu iekasēšanai paredzētajām procedūrām noteikto termiņu neievērošana — Pašu resursu novēlota atzīšana un nodošana — Pienākumu neizpilde

(Padomes Regulas Nr. 1552/89 2. pants un Padomes Regulas Nr. 2913/92 218. panta 3. punkts un 221. panta 1. punkts)

1.     Saskaņā ar EKL 226. pantu iesniegtajā prasībā ir lūgts konstatēt, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus pret Kopienu. Konstatējot šādu pienākumu neizpildi, konkrētajai dalībvalstij saskaņā ar EKL 228. panta noteikumiem ir jāveic pasākumi, tostarp Tiesas sprieduma izpilde. Taču Tiesa nevar uzdot šai valstij veikt noteiktus pasākumus.

Tādējādi prasībās sakarā ar valsts pienākumu neizpildi Tiesai nevajadzētu lemt par iebildumiem, kas ir saistīti ar prasījumiem, kuros Tiesai lūgts uzdot dalībvalstij ieskaitīt kavējuma naudu. Šādi prasījumi ir jāatzīst par nepieņemamiem.

(sal. ar 49.–51. punktu)

2.     Gadījumā, kas attiecas uz muitas parādiem, kuri radušies pēc tam, kad Kopienas ārējā tranzīta režīmā tikuši pieļauti pārkāpumi, no 379. panta 2. punkta trešā teikuma Regulā Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, izriet, ka dalībvalstīm atgūšanas procedūra šī noteikuma nozīmē ir jāuzsāk, beidzoties trīs mēnešu termiņam pēc tam, kad izbraukšanas muitas punkts ir nosūtījis paziņojumu, ka sūtījums nav piegādāts galamērķa muitas punktam. Šāda pati interpretācija jāņem vērā, arī lai nodrošinātu, ka kompetentās iestādes rūpīgi un vienādi piemēro noteikumus, kas attiecas uz muitas parāda atgūšanu, lai efektīvi un ātri varētu nodot Kopienu pašu resursus.

Ja dalībvalsts parāda summu galvenajam atbildīgajam paziņo novēloti, neievērojot Regulas Nr. 2913/92 218. panta 3. punktu un 221. panta 1. punktu, katrā ziņā novēloti arī tiek atzītas Kopienu tiesības uz pašu resursiem Regulas Nr. 1552/89, ar ko īsteno Lēmumu 88/376 par Kopienu pašu resursu sistēmu, 2. panta nozīmē.

(sal. ar 78., 89. un 91. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2005. gada 14. aprīlī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Regula (EEK) Nr. 2913/92 un Regula (EEK) Nr. 2454/93 – Kopienas ārējais tranzīts – Muitas iestādes – Ievedmuitas nodokļu iekasēšanas procedūras – Termiņi – Neievērošana – Kopienu pašu resursi – Nodošana – Termiņš – Neievērošana – Kavējuma nauda – Attiecīgā dalībvalsts – Nesamaksāšana

Lieta C‑104/02

par prasību sakarā ar pienākumu neizpildi saskaņā ar EKL 226. pantu, ko 2002. gada 20. martā cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv G. Vilmss [G. Wilms], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Vācijas Federatīvo Republiku, ko pārstāv V. D. Plesings [W.‑D. Plessing] un R. Štūve [R. Stüwe], pārstāvji, kam palīdz D. Zelners [D. Sellner], Rechtsanwalt,

atbildētāja,

ko atbalsta

Beļģijas Karaliste, ko pārstāv A. Snoeksa [A. Snoecx], pārstāve, kas norādīja adresi Luksemburgā,

persona, kas iestājusies lietā.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši R. Šintgens [R. Schintgen] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents),

ģenerāladvokāte K. Štiksa-Hakla [C. Stix-Hackl],

sekretāre M. F. Kontē [M.‑F. Contet], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 27. maijā,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 13. jūlijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Savā prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka:

–       pārāk vēlu nododot Kopienai pašas resursus, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi saistības, kas izriet no 49. panta Komisijas 1992. gada 21. aprīļa Regulā (EEK) Nr. 1214/92, ar ko paredz noteikumus par to, kā piemērot Kopienas tranzīta režīmu, kā arī par šā režīma vienkāršošanas pasākumiem (OV L 132, 1. lpp.), vai no 379. panta Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 253, 1. lpp.), turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”, vienlaikus ņemot vērā arī 2. panta 1. punktu Padomes 1989. gada 29. maija Regulā (EEK, Euratom) Nr. 1552/89, ar ko īsteno Lēmumu 88/376/EEK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 155, 1. lpp.),

–       atbilstoši Regulas Nr. 1552/89 11. pantam par laikposmu līdz 2000. gada 31. maijam un atbilstoši 11. pantam Padomes 2000. gada 22. maija Regulā (EK, Euratom) Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 94/728/EK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 130, 1. lpp.) par laikposmu pēc 2000. gada 31. maija Vācijas Federatīvajai Republikai Kopienas budžetā jāiemaksā procenti par novēlotu iegrāmatošanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienas muitas tiesības

2       Lai arī būtībā identisks, tomēr dažāds tiesiskais regulējums bija piemērojams laikposmā no 1993. gada 1. janvāra līdz 1996. gada 31. decembrim, uz kuru attiecas šī prasība.

3       Attiecībā uz Kopienas tranzīta režīmu 1993. gadā bija piemērojama Padomes 1990. gada 17. septembra Regula (EEK) Nr. 2726/90 par Kopienas tranzītu (OV L 262, 1. lpp.) un Regula Nr. 1214/92, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 1992. gada 21. decembra Regulu (EEK) Nr. 3712/92 (OV L 378, 15. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1214/92”).

4       1993. gadā muitas parāda režīmam bija piemērojama Padomes 1987. gada 13. jūlija Regula (EEK) Nr. 2144/87 par muitas parādu (OV L 201, 15. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1988. gada 21. decembra Regulu (EEK) Nr. 4108/88 (OV L 361, 2. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2144/87”), un Komisijas 1989. gada 8. marta Regula (EEK) Nr. 597/89, ar ko paredz īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2144/87 (OV L 65, 11. lpp.).

5       Jautājumā par muitas parāda iegrāmatošanu un atgūšanu 1993. gadā bija piemērojama Padomes 1989. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1854/89 par muitas parāda rezultātā radušos ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu iegrāmatošanu un par šo nodokļu samaksas nosacījumiem (OV L 186, 1. lpp.).

6       Ar Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulu (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Kodekss”) tika uzsākta tiesiskā regulējuma kodifikācija Kopienas muitas tiesību jomā. Kodeksā tika iestrādāti noteikumi, kas iekļauti Īstenošanas regulā. Šie noteikumi bija piemērojami no 1994. gada 1. janvāra.

7       Ņemot vērā, ka šajā prasībā sakarā ar pienākumu neizpildi paredzētajā laikposmā secīgi piemērojamie dažādie muitas nodokļu režīmi būtībā ir identiski, lietas dalībnieki savā argumentācijā Tiesā principā atsaucas tikai uz tiem noteikumiem, kas piemērojami, sākot no 1994. gada 1. janvāra, proti, Kodeksu un Īstenošanas regulu. Šī iemesla dēļ tabulā vienkārši uzskaitīti noteikumi, kas secīgi piemērojami laikposmos, uz kuriem attiecas strīds. Savukārt Kodeksa un Īstenošanas regulas noteikumu formulējums izklāstīts pēc šīs tabulas.

1993. kalendārais gads	1994. un 1995. kalendārais gads
Regulas Nr. 2726/90 1. pants un 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts	Kodeksa 91. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 2. punkta a) apakšpunkts
Regulas Nr. 2726/90 11. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts	Kodeksa 96. panta 1. punkta a) apakšpunkts
Regulas Nr. 2144/87 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts	Kodeksa 203. pants
Regulas Nr. 2144/87 2. panta 1. punkta d) apakšpunkts	Kodeksa 204. pants
Regulas Nr. 1854/89 2. panta 1. punkts	Kodeksa 217. panta 1. punkts
Regulas Nr. 1854/89 3. panta 3. punkts	Kodeksa 218. panta 3. punkts
Regulas Nr. 1854/89 4. pants	Kodeksa 219. pants
Regulas Nr. 1854/89 6. panta 1. punkts un 7. pants	Kodeksa 221. panta 1. un 3. punkts
Regulas Nr. 2726/90 22. panta 1. un 4. punkts	Īstenošanas regulas 356. panta 1. un 5. punkts
Regulas Nr. 2726/90 34. panta 3. punkts	Īstenošanas regulas 378. pants
Regulas Nr. 1214/92 49. pants	Īstenošanas regulas 379. pants
Regulas Nr. 1214/92 50. pants	Īstenošanas regulas 380. pants

 

 Kodekss

8       Saskaņā ar Kodeksa 91. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 2. punkta a) apakšpunktu:

“1.      Ārējā tranzīta procedūra atļauj Kopienas muitas teritorijā pārvietot no viena punkta uz otru:

a)      ārpuskopienas preces, neattiecinot uz tām ievedmuitas nodokļus un citus maksājumus vai tirdzniecības politikas pasākumus;

[..]

2.      1. punktā minētā pārvietošana ir jāveic:

[..] saskaņā ar Kopienas ārējā tranzīta procedūru,

[..].”

9       Atbilstoši Kodeksa 96. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktam:

“Kopienas ārējā tranzīta procedūras izmantotājs ir galvenais atbildīgais. Viņš ir atbildīgs:

a)      par preču neskartu nogādāšanu galamērķa muitas iestādē noliktajā termiņā, pienācīgi izpildot muitas dienestu noteiktos identifikācijas nodrošināšanas pasākumus;

b)      par Kopienas tranzīta procedūras noteikumu ievērošanu.”

10     Saskaņā ar Kodeksa 203. pantu:

“1.      Ievedmuitas parāds rodas:

–       nelikumīgi izņemot no muitas uzraudzības ar ievedmuitas nodokli apliekamās preces.

2.      Muitas parāds rodas brīdī, kad preces tiek izņemtas no muitas uzraudzības.

3.      Parādnieki ir:

–       persona, kas izņēmusi preces no muitas uzraudzības,

–       jebkura persona, kas piedalījusies šādā izņemšanā vai apzinājusies, vai kurai būtu bijis jāapzinās, ka preces tikušas izņemtas no muitas uzraudzības,

–       jebkura persona, kas ieguvusi vai valdījusi attiecīgās preces un preču iegūšanas vai saņemšanas brīdī apzinājusies, vai kurai būtu bijis jāapzinās, ka tās izņemtas no muitas uzraudzības,

un

–       attiecīgā gadījumā – persona, kam jāizpilda pienākumi, ko uzliek preču pagaidu glabāšana vai tās muitas procedūras piemērošana, kurā preces nodotas.”

11     Atbilstoši Kodeksa 204. pantam:

“1.      Ievedmuitas parāds rodas:

a)      neizpildot kādu no pienākumiem, ko uzliek ievedmuitas nodoklim pakļaujamo preču pagaidu glabāšana vai tās muitas procedūras izmantošana, kurā tās nodotas,

vai

b)      neievērojot kādu nosacījumu preču nodošanai šajā muitas procedūrā, vai pazeminātas ievedmuitas nodokļa likmes vai nulles likmes piemērošanai precēm sakarā ar to galapatēriņu,

gadījumos, kas nav minēti 203. pantā, ja vien netiek konstatēts, ka neizpildīšana nav būtiski iespaidojusi attiecīgās pagaidu glabāšanas vai muitas procedūras pareizu norisi.

2.      Muitas parāds rodas vai nu brīdī, kad pienākums, kura neizpildīšana rada muitas parādu, netiek vairs pildīts, vai brīdī, kad preces tiek nodotas attiecīgajā muitas procedūrā, ja pēcāk tiek konstatēts, ka faktiski nav bijis izpildīts kāds nosacījums, kas regulē preču nodošanu attiecīgajā procedūrā ar pazeminātas ievedmuitas nodokļa likmes vai nulles likmes piemērošanu sakarā ar preču galapatēriņu.

3.      Parādnieks ir persona, kam atkarībā no apstākļiem vai nu jāpilda pienākumi, ko uzliek ievedmuitas nodoklim pakļaujamo preču pagaidu glabāšana vai tās muitas procedūras izmantošana, kurā tās nodotas, vai arī jāievēro nosacījumi preču nodošanai šajā procedūrā.”

12     Kodeksa 215. pantā noteikts:

“1.      Muitas parāds rodas vietā, kur notiek tie notikumi, kas to rada.

2.      Ja nav iespējams noteikt 1. punktā minēto vietu, uzskata, ka muitas parāds radies tajā vietā, kur muitas dienesti secinājuši, ka preces atrodas apstākļos, kur rodas muitas parāds.

3.      Ja kāda muitas procedūra attiecībā uz precēm nav slēgta, uzskata, ka muitas parāds ir radies vietā, kur:

–       preces nodotas attiecīgajā procedūrā

vai

–       preces ievestas Kopienā saskaņā ar šo procedūru.

4.      Ja muitas dienestiem pieejamā informācija ļauj tiem konstatēt, ka muitas parāds jau ir radies citā vietā, kur preces atradušās agrāk, muitas parādu uzskata par radušos vietā, par kuru var konstatēt, ka tā ir pirmā preču atrašanās vieta, kurā varēts konstatēt muitas parāda esamību.”

13     Kodeksa 217. panta 1. punktā paredzēts:

“Ikvienu muitas parāda rezultātā radušos ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu, turpmāk sauktu “nodokļa summa”, muitas dienesti aprēķina, tiklīdz to rīcībā ir nepieciešamie dati, un ieraksta uzskaites dokumentos vai jebkurā citā līdzvērtīgā dokumentā (iegrāmatošana).”

14     Saskaņā ar Kodeksa 218. panta 3. punktu:

“Ja muitas parāds rodas apstākļos, kas nav minēti 1. punktā, attiecīgā nodokļa summa iegrāmatojama divu dienu laikā pēc datuma, kad muitas dienesti:

a)      aprēķina attiecīgā nodokļa summu

un

b)      nosaka parādnieku.”

15     Atbilstoši Kodeksa 219. pantam:

“1.      218. pantā noteiktos iegrāmatošanas termiņus var pagarināt:

a)      dalībvalstu administratīvās organizācijas vajadzībām, īpaši, ja grāmatvedība ir centralizēta,

b)      ja īpaši apstākļi neļauj muitas dienestiem iekļauties noteiktajos termiņos.

Šāds termiņa pagarinājums nedrīkst pārsniegt 14 dienas.

2.      1. punktā noteiktie ierobežojumi nav piemērojami neparedzamos apstākļos vai nepārvaramas varas gadījumos.”

16     Saskaņā ar Kodeksa 221. panta 1. un 3. punktu:

“1.      Muitas nodokļa summu, tiklīdz tā iegrāmatota, dara zināmu parādniekam saskaņā ar attiecīgajām procedūrām.

[..]

3.      Paziņošana parādniekam nav vajadzīga pēc triju gadu termiņa izbeigšanās, skaitot no muitas parāda rašanās dienas. Tomēr, ja muitas dienesti nav varējuši aprēķināt precīzu pēc likuma maksājamo summu tādas darbības rezultātā, kas var būt par pamatu kriminālvajāšanai, šādu paziņošanu var izdarīt pēc triju gadu termiņa beigām, ciktāl to ļauj spēkā esošie noteikumi.”

17     Kodeksa 236. panta 1. punktā noteikts:

“Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļi ir jāatmaksā, ja tiek konstatēts, ka to maksāšanas brīdī šāda muitas nodokļu summa pēc likuma nav bijusi maksājama vai ka tā iegrāmatota pretēji 220. panta 2. punktam.

Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļus atlaiž, ja tiek konstatēts, ka iegrāmatošanas brīdī šāda muitas nodokļu summa pēc likuma nav bijusi maksājama vai ka tā iegrāmatota pretēji 220. panta 2. punktam.

Atmaksu vai atlaišanu neizdara, ja par pamatu tādas summas samaksai vai iegrāmatošanai, kura pēc likuma nav bijusi maksājama, bijusi attiecīgās personas apzināta rīcība.”

 Īstenošanas regula

18     Saskaņā ar Īstenošanas regulas 356. panta 1. un 5. punktu:

“1.      Preces un T1 dokumentu uzrāda galamērķa muitas punktā.

[..]

5.      Ja preces galamērķa muitas punktā uzrāda pēc tam, kad beidzies izbraukšanas muitas punkta noteiktais termiņš, bet termiņš nav ievērots tādu apstākļu dēļ, kas pēc galamērķa muitas punkta ieskatiem ir pamatoti un nav pārvadātāja vai galvenā atbildīgā izraisīti, tad uzskata, ka pārvadātājs vai galvenais atbildīgais termiņu ir ievērojis.”

19     Īstenošanas regulas 378. pantā paredzēts:

“1.      Neskarot Kodeksa 215. pantu, ja sūtījumu galamērķa muitas punktā neuzrāda un nodarījuma vai pārkāpuma vietu nevar konstatēt, tad nodarījumu vai pārkāpumu uzskata par izdarītu:

–       dalībvalstī, kurai pieder izbraukšanas muitas punkts,

vai

–       dalībvalstī, kurai pieder caurbraucamais muitas punkts vietā, kur preces ieved Kopienā, un kurā iesniegts robežšķērsošanas paziņojums,

ja vien 379. panta 2. punktā minētā nosakāmā termiņā muitas iestādēm pieņemamā veidā netiek sniegti pierādījumi par tranzītpārvadājuma likumību vai par vietu, kurā nodarījums vai pārkāpums izdarīts.

2.      Ja tādi pierādījumi netiek sniegti un ja tādēļ attiecīgo nodarījumu vai pārkāpumu uzskata par izdarītu izbraukšanas dalībvalstī vai ievešanas dalībvalstī, kā tas minēts 1. punkta otrajā ievilkumā, tad attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar Kopienas vai valsts noteikumiem ievāc par precēm maksājamos nodokļus un citus maksājumus.

3.      Ja dalībvalsti, kurā nodarījums vai pārkāpums reāli izdarīts, atklāj, pirms pagājuši trīs gadi no T1 deklarācijas reģistrācijas dienas, tad tāda dalībvalsts saskaņā ar Kopienas vai valsts noteikumiem piedzen par attiecīgām precēm nomaksātos nodokļus un citus maksājumus (izņemot tos nodokļus un maksājumus, kas atbilstoši otrajai daļai ievākti kā Kopienu pašu resursi). Tādā gadījumā, tiklīdz ir sniegti pierādījumi par tādu piedziņu, sākotnēji ievāktos nodokļus un citus maksājumus (izņemot tos, kas ievākti kā Kopienu pašu resursi) atmaksā.

4.      Par tranzītpārvadājumu sniegtu galvojumu neatlaiž, pirms nav beidzies iepriekš minētais trīs gadu termiņš vai pirms nav nomaksāti nodokļi un citi maksājumi, ko piemēro dalībvalstī, kurā nodarījums vai pārkāpums reāli izdarīts.

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodarījumus vai pārkāpumus risinātu un uzliktu iedarbīgus sodus.”

20     Saskaņā ar Īstenošanas regulas 379. pantu:

“1.      Ja sūtījumu galamērķa muitas punktā neuzrāda un nodarījuma vai pārkāpuma vietu nevar konstatēt, tad izbraukšanas muitas punkts par to ziņo galvenajam saistītam pēc iespējas drīz, bet ne vēlāk kā līdz 11. mēneša beigām pēc Kopienas tranzīta deklarācijas reģistrācijas dienas.

2.      Šā panta 1. punktā minētajā paziņojumā, cita starpā, min termiņu, līdz kuram muitas iestādēm pieņemamā veidā izbraukšanas muitas punktam jāsniedz pierādījumi par tranzītpārvadājuma likumību vai par vietu, kur nodarījums vai pārkāpums faktiski izdarīts. Termiņš ir trīs mēneši no 1. punktā minētās paziņošanas. Ja līdz termiņa beigām pierādījumi nav sniegti, tad kompetentā dalībvalsts rīkojas, lai piedzītu attiecīgos nodokļus un citus maksājumus. Gadījumā, ja attiecīgā dalībvalsts nav tā, kurā atrodas izbraukšanas muitas punkts, tad izbraukšanas muitas punkts minētajai dalībvalstij tūlīt ziņo visu informāciju.”

21     Atbilstoši Īstenošanas regulas 380. pantam:

“Pierādījumus par tranzītpārvadājuma likumību 378. panta 1. punkta nozīmē muitas iestādēm pieņemamā veidā, cita starpā, sniedz:

a)      uzrādot muitas iestāžu apliecinātu dokumentu, kurā minēts, ka konkrētās preces ir uzrādītas vai nu galamērķa muitas punktā vai, ja piemēro 406. pantu, atzītam kravas saņēmējam. Tādā dokumentā jāiekļauj pietiekami daudz informācijas, lai varētu identificēt minētās preces,

vai

b)      uzrādot trešā valstī izsniegtu muitas dokumentu, kurš apliecina preču nodošanu patēriņam, vai arī šāda dokumenta kopiju vai fotokopiju; kopijas vai fotokopijas pareizību apliecina iestāde, kura apliecinājusi arī dokumenta oriģinālu, attiecīgās trešās valsts iestādes vai kādas dalībvalsts iestādes. Dokumentā jāiekļauj pietiekami daudz informācijas, lai varētu identificēt konkrētās preces.”

22     Īstenošanas regulas 859. pantā noteikts:

“Uzskata, ka šāda saistību nepildīšana būtiski neietekmē pagaidu glabāšanas vai muitas procedūras pareizu norisi Kodeksa 204. panta 1. punkta izpratnē, ar noteikumu, ka:

–       saistību nepildīšanas mērķis nav bijis nelikumīgi izvairīties no muitas pārraudzības pār precēm,

–       saistību nepildīšanas cēlonis nav attiecīgās personas acīm redzama nolaidība un

–       vēlāk tiek nokārtotas visas formalitātes, kas vajadzīgas preču stāvokļa labošanai:

1)      ir nokavēts termiņš, kāds noteikts preču nodošanai muitas noteikumos atzītai izmantošanai, kas paredzēta saskaņā ar attiecīgo pagaidu glabāšanu vai muitas procedūru, ja šo termiņu būtu bijis iespējams pagarināt, laicīgi uz to piesakoties;

2)      attiecībā uz precēm, kurām piemēro kādu tranzīta procedūru – ir nokavēts termiņš, kādā preces uzrādāmas galamērķa muitas punktā, ja preces uzrāda vēlāk;

3)      attiecībā uz precēm, kuras nodotas pagaidu glabāšanā vai nodotas muitas noliktavas procedūrā – preces ir apstrādātas bez muitas iestāžu iepriekšējas atļaujas, ar noteikumu, ka pieteikšanās gadījumā tāda apstrāde būtu atļauta;

4)      attiecībā uz precēm, kurām piemēro pagaidu ievešanas procedūru – preces ir izmantotas citādi, nekā paredzēts atļaujā, ar noteikumu, ka pieteikšanās gadījumā tāda izmantošana saskaņā ar konkrēto procedūru būtu atļauta;

5)      attiecībā uz precēm, kuras nodotas pagaidu glabāšanā vai nodotas kādā muitas procedūrā – preces ir pārvestas bez atļaujas, ar noteikumu, ka preces pēc muitas iestāžu lūguma var uzrādīt;

6)      attiecībā uz precēm, kuras nodotas pagaidu glabāšanā vai nodotas kādā muitas procedūrā – preces ir izvestas no Kopienas muitas teritorijas vai ievestas brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā, par to nenokārtojot vajadzīgās formalitātes;

7)      attiecībā uz precēm, kurām, pamatojoties uz to īpašo izmantošanu, piešķirti tarifa atvieglojumi – preces, par to neziņojot muitas iestādēm, ir nodotas citam īpašniekam pirms to nodošanas paredzētajai izmantošanai, ar noteikumu, ka:

a)      īpašnieka maiņa ir reģistrēta sākotnējā īpašnieka krājumu uzskaitē

un ka

b)      īpašumtiesību pārņēmējs saistībā ar konkrētām precēm ir atļaujas turētājs.”

 Kopienu pašu resursu sistēma

23     Atbilstoši 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktam Padomes 1988. gada 24. jūnija Lēmumā 88/376/EEK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 185, 24. lpp.):

“Kopienu budžetā iekļaujamos pašu resursus veido šādi ieņēmumi:

a)      nodokļi, prēmijas, papildu vai kompensācijas summas, papildu summas vai koeficienti un citas nodevas, ko Kopienas iestādes noteikušas vai noteiks tirdzniecībai ar trešām valstīm, īstenojot kopējo lauksaimniecības politiku, kā arī iemaksas un citas nodevas, kas paredzētas cukura tirgus kopējā organizācijā;

b)      Kopīgā muitas tarifa nodevas un citas nodevas, ko Kopienas iestādes noteikušas vai paredz noteikt attiecībā uz tirdzniecību ar trešām valstīm, un muitas nodokļi par precēm, uz kurām attiecas Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums.”

24     Saskaņā ar Regulas Nr. 1552/89 2. panta noteikumiem:

“1.      Lai piemērotu šo regulu, Kopienu tiesības uz pašu resursiem, kas paredzēti Lēmuma 88/376/EEK, Euratom 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, tiek atzītas, tiklīdz dalībvalsts kompetentais dienests parādniekiem paziņo parāda summu. Paziņojums tiek sniegts, tiklīdz kļūst zināms parādnieks un tiklīdz kompetentās pārvaldes iestādes var aprēķināt nodokļa summu, ievērojot visus Kopienas noteikumus, kas piemērojami šajā jautājumā.

2.      Panta 1. punktu piemēro tad, ja jāgroza paziņojums.”

25     Tās pašas regulas 11. pantā noteikts:

“Ja konkrētā dalībvalsts kavējas iekļaut resursus 9. panta 1. punktā paredzētajā kontā, tā maksā procentus, kuru likme ir vienāda ar to procentu likmi, kas piemērojama īstermiņa finansējuma atmaksāšanas termiņa pēdējā dienā, kura noteikta konkrētās dalībvalsts monetārajā tirgū, kam pieskaitīti divi punkti. Par katru nokavējuma mēnesi šai likmei tiek pieskaitīti 0,25 punkti. Šādu paaugstinātu likmi piemēro visā nokavējuma periodā.”

 Pirmstiesas procedūra

26     Ar 1996. gada 12. janvāra vēstuli Komisija Vācijas iestādēm nosūtīja ziņojumu par tradicionālo pašu resursu kontroli, ko tās dienesti Vācijā veikuši laikposmā no 1995. gada 6. līdz 17. martam. Šajā ziņojumā Komisija atzīst, ka 1993. un 1994. gadā konstatēti daži kavējumi muitas tranzīta režīmā, kas, kā to apgalvo šī iestāde, radīja atbilstošo pašu resursu novēlotu nodošanu. Komisija apgalvo, ka šie nokavējumi radās tādēļ, ka netika ievērots četrpadsmit mēnešu termiņš, kas paredzēts Regulas Nr. 1214/92 49. pantā un Īstenošanas regulas 379. pantā, vienlaicīgi ņemot vērā arī Regulas Nr. 1552/89 2. panta 1. punktu.

27     Atzīstot, ka novēlota pašu resursu nodošana dod tiesības uz kavējuma naudu atbilstoši Regulas Nr. 1552/89 11. pantam, Komisija lūdza, lai Vācijas iestādes reģionālajās finanšu pārvaldēs nekavējoties uzsāk nodokļu piemērošanas procedūru attiecībā uz visiem T1 dokumentiem, kas iesniegti vairāk nekā pirms četrpadsmit mēnešiem un kas nav pārbaudīti, pārbauda pašu resursu novēlotu nodošanu un sniedz par to informāciju, kā arī nosūta tai sarakstu, kurā attiecībā uz visām reģionālajām pārvaldēm norādīts, kuras vēlākas atgūšanas [darbības] saistībā ar tranzīta procedūrām, kas nav pārbaudītas kopš 1993. gada 1. janvāra, veiktas ar nokavējumu.

28     1997. gada novembrī, Komisijai veicot otru kontroli attiecībā uz 1995. un 1996. gadu, tika atklāti arī citi gadījumi, kuros bija pārsniegts četrpadsmit mēnešu termiņš, kas paredzēts Regulas Nr. 1214/92 49. pantā un Īstenošanas regulas 379. pantā.

29     Iemeslu, uz kuru Vācijas muitas iestādes atsaucās, lai attaisnotu šo termiņa nokavējumu, proti, ka tās sākumā mēģināja noteikt, kas ir preču saņēmējs vai nosūtītājs, lai varētu saņemt maksājumu, Komisija noraidīja, ņemot vērā skaidro Regulas Nr. 1214/92 49. panta un Īstenošanas regulas 379. panta formulējumu.

30     Komisija lūdza Vācijas iestādes uzsākt nodokļu piemērošanas procedūru attiecībā uz visiem T1 dokumentiem, kas iesniegti pēdējos četrpadsmit mēnešos un kas vēl nav pārbaudīti, informē to par nokavējumiem nodokļu piemērošanā, garantē, ka turpmāk četrpadsmit mēnešu termiņā tiks uzsākta nodokļu piemērošanas procedūra attiecībā uz nepārbaudītajiem tranzīta dokumentiem, un atbild uz tās iepriekšējo kontroles ziņojumu.

31     Savā 1998. gada 28. aprīļa vēstulē Vācijas iestādes, nebūt neapstrīdot četrpadsmit mēnešu termiņa pārsniegšanu, uzsvēra, ka ievedmuitas nodokļi tām nebija jāiekasē četrpadsmit mēnešu laikā pēc T1 dokumenta reģistrācijas. Tās uzskata, ka Īstenošanas regulas 379. pants neparedz tādu termiņu, kuram beidzoties, tiesības tiek zaudētas, bet gan vienkārši orientējošu termiņu. Izbraukšanas muitas punkta rīcībā vēl bija pietiekami daudz laika, ņemot vērā Kodeksa 221. panta 3. punktā paredzēto trīs gadu termiņu, lai no parādnieka atgūtu nodokļus. Tādējādi no tām nevar pieprasīt maksāt kavējuma naudu saskaņā ar Regulas Nr. 1552/89 11. pantu.

32     Nosūtot vēstuli 1998. gada 14. jūlijā, Komisija atkārtoti lūdza, lai Vācijas iestādes ne vēlāk kā 1998. gada 1. septembrī iesniedz informāciju, ko tā pieprasījusi savā 1995. gada kontroles ziņojumā, lai atbilstoši Regulas Nr. 1552/89 11. pantam aprēķinātu kavējuma naudu.

33     Savā 1998. gada 18. septembra vēstulē Vācijas iestādes atkārtoti izteica un apstiprināja argumentus attiecībā uz 1997. gada kontroles ziņojumu, ko tās izvirzījušas jau iepriekš 1998. gada 28. aprīļa vēstulē. Informācija, ko Komisijas inspektori minētajā ziņojumā pieprasījuši atkārtoti, tiem netika nosūtīta.

34     1999. gada 15. novembrī Komisija Vācijas iestādēm nosūtīja brīdinājuma vēstuli par parāda nokārtošanu, kurā tā atkārtoti izteica savu iepriekš izklāstīto nostāju, lūdzot tām divu mēnešu termiņā iesniegt savus paskaidrojumus par šo jautājumu.

35     2000. gada 1. februāra atbildē, ko Vācijas valdība sniegusi tā paša gada 24. februāra vēstulē, tā apstiprina savu nostāju par to, ka četrpadsmit mēnešu termiņš ir tikai orientējošs, jo nodokļus var iekasēt arī pēc tam, kad beidzies šis termiņš, ja izmeklēšanas procedūra notikusi ilgāk par vienpadsmit mēnešiem. Turklāt tā uzsver, ka ļoti daudzos gadījumos izmeklēšanas procedūru nav iespējams pabeigt vienpadsmit mēnešu termiņā, jo informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm var aizņemt vairāk laika. Kodeksa 217. un 221. pants paredz, ka tad, ja nav informācijas, kas vajadzīga nodokļu aprēķināšanai un iegrāmatošanai, nodokļu iekasēšanai kopumā vienmēr tiek piešķirts trīs gadu termiņš.

36     Savā 2000. gada 19. jūlija argumentētajā atzinumā Komisija jo īpaši apgalvo, ka Vācijas Federatīvās Republikas argumentācija nav saderīga ar Īstenošanas regulas 379. panta nepārprotamo formulējumu. Turklāt no šā noteikuma nozīmes un mērķa izriet, ka ātrai pārkāpumu atklāšanai ir jāizmanto paātrināta procedūra.

37     2000. gada 14. septembra paziņojumā, kas ar vēstuli nosūtīts tajā pašā dienā, Vācijas valdība informēja Komisiju par to, ka nemaina savu nostāju. Šajos apstākļos Komisija nolēma celt šo prasību.

 Par prasību

38     Iesniedzot prasību, Komisija, pirmkārt, vēlas, lai tiek atzīts, ka Vācijas Federatīvā Republika nav ievērojusi attiecīgi Īstenošanas regulas 379. panta 2. punktu, kas stājās spēkā 1994. gada 1. janvārī, Regulas Nr. 1214/92 49. panta 2. punkta trešo teikumu, kas bija piemērojams 1993. gadā, kā arī Regulas Nr. 1552/89 2. pantu, jo laicīgi nebija nodevusi pašas resursus gadījumos, kad novēloti pārbaudīti Kopienas ārējie tranzītpārvadājumi, kas veikti no 1993. līdz 1996. gadam.

39     Otrkārt, Komisija prasa, lai Tiesa uzliek Vācijas Federatīvajai Republikai par pienākumu “Kopienas budžetā ieskaitīt procentus, kas maksājami novēlotas iegrāmatošanas gadījumā” atbilstoši Regulas Nr. 1552/89 11. pantam par laikposmu līdz 2000. gada 31. maijam un atbilstoši Regulas Nr. 1150/2000 11. pantam par laikposmu pēc 2000. gada 31. maija.

 Par pieņemamību

 Lietas dalībnieku argumenti

40     Vācijas valdība izsaka šaubas par prasības pieņemamību kopumā. Procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi bija vērsta uz to, lai novērstu pastāvošu pienākumu neizpildi. To, vai pastāv pienākumu neizpilde, var novērtēt, vienīgi ņemot vērā, vai, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, dalībvalsts atradās situācijā, kas ir pretrunā ar Kopienu tiesībām. Komisija neapliecināja, ka attiecīgajā 2000. gada septembra dienā, kad beidzās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš, Vācijas Federatīvā Republika būtu pārkāpusi Kopienu tiesības. Ir skaidrs, ka jau ilgu laiku pirms šīs dienas Komisijas pārbaudes veicēji bija izteikuši piezīmes Vācijas valdībai, lai tā lūgtu muitas iestādes vēl stingrāk ievērot Īstenošanas regulas 379. pantā paredzētos termiņus, tomēr neatsakoties no sava apgalvojuma, ka pretēji Komisijas izvirzītajai nostājai šie termiņi nav obligāti.

41     Savukārt Komisija uzskata, ka prasība ir pieņemama. Pārkāpums pastāvēja, jo procenti, kas maksājami par konkrēto novēloto pārskaitījumu, netika ieskaitīti Kopienas budžetā, tādējādi tā uzskata, ka šajā gadījumā pastāv skaidra pienākumu neizpilde.

42     Vācijas valdība prasības pieņemamību apšauba arī tāpēc, ka savu prasījumu otrajā daļā Komisija lūdz uzlikt atbildētājai par pienākumu iemaksāt Kopienas budžetā kavējuma naudu novēlotas kreditēšanas dēļ. No EKL 228. panta 1. punkta izriet, ka procesā sakarā ar pienākumu neizpildi Tiesai tikai jākonstatē pienākumu neizpilde un ka valsts iestāžu uzdevums ir noteikt sekas, kas iestājas šīs atzīšanas rezultātā, ņemot vērā, ka pienākumu neizpilde nekavējoties jānovērš. Tādējādi prasījumu otrā daļa jānoraida kā nepieņemama, jo, izvirzot šo lūgumu, Komisija tikai vēlējās uzsvērt lūgumu samaksāt iespējamo kavējuma naudu.

43     Komisija norāda, ka Regulas Nr. 1552/89 11. pants paredz precīzu beznosacījuma pienākumu – samaksāt kavējuma naudu. Tiesa uz šādu pienākumu norādījusi jau citās prasībās sakarā ar pienākumu neizpildi (1986. gada 20. marta spriedums lietā 303/84 Komisija/Vācija, Recueil, 1171. lpp., 19. punkts). Turklāt EKL 228. pants neradīja Tiesai šķēršļus sniegt attiecīgus paziņojumus, lai novērstu konstatēto pienākumu neizpildi. Visbeidzot, dalībvalstij nebija nekādas rīcības brīvības noteikt, kādā veidā novēršama pienākumu neizpilde, jo attiecīgas kavējuma naudas ieskaitīšana bija vienīgā iespēja izpildīt spriedumu, kurā konstatēta pienākumu neizpilde.

 Tiesas vērtējums

44     Attiecībā uz pirmo izvirzīto nepieņemamības pamatojumu – ka, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, Vācijas iestādes ievēroja Īstenošanas regulas 379. pantā paredzētos termiņus – jāatgādina, ka tad, ja pieņem, ka tā tas bija šajā gadījumā, Vācijas Federatīvā Republika atsakās ieskaitīt kavējuma naudu, ko Komisija pieprasījusi par šajā prasībā paredzēto laikposmu, proti, no 1993. līdz 1996. gadam, kurā šī dalībvalsts konstatēja un atzina šo termiņu pārsniegšanu.

45     Kā jau tas izriet no pastāvīgās judikatūras (skat. it īpaši 1991. gada 16. maija spriedumu lietā C‑96/89 Komisija/Nīderlande, Recueil, I‑2461. lpp., 38. punkts), pienākums atzīt Kopienu pašu resursus, pienākums noteiktos termiņos tos ierakstīt Komisijas kontā un pienākums ieskaitīt kavējuma naudu nav nodalāmi.

46     Tādējādi, izdarot pieņēmumu, ka Komisijas iebildums par nokavētu muitas parāda summas iegrāmatošanu un atbilstošo resursu ierakstīšanu Kopienas kontā bija pamatots, nevajadzētu izslēgt iespēju, ka, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, nav novērstas visas pienākumu neizpildes sekas, jo īpaši nav ieskaitīta kavējuma nauda atbilstoši Regulai Nr. 1552/89. Tāpēc attiecīgā gadījumā jākonstatē, ka pastāv norādītā pienākumu neizpilde.

47     Tādējādi pirmais nepieņemamības pamatojums jānoraida.

48     Attiecībā uz otro nepieņemamības pamatojumu, kas attiecas tikai uz prasījumu otro daļu, jāatgādina, ka šajā prasības daļā Komisija lūdz Tiesu piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai “ieskaitīt Kopienas budžetā procentus par novēlotu iegrāmatošanu” atbilstoši Regulas Nr. 1552/89 11. pantam par laikposmu līdz 2000. gada 31. maijam un atbilstoši Regulas Nr. 1150/2000 11. pantam par laikposmu pēc 2000. gada 31. maija.

49     Ir skaidrs, ka saskaņā ar EKL 226. pantu iesniegtajā prasībā lūgts konstatēt, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus pret Kopienu. Konstatējot šādu pienākumu neizpildi, konkrētajai dalībvalstij saskaņā ar EKL 228. panta noteikumiem jāveic pasākumi, tostarp Tiesas sprieduma izpilde. Taču Tiesa nevar uzdot šai valstij veikt noteiktus pasākumus.

50     Tādējādi prasībās sakarā ar pienākumu neizpildi Tiesai nevajadzētu lemt par iebildumiem, kas saistīti ar prasījumiem, kuros Tiesai lūgts uzdot dalībvalstij ieskaitīt kavējuma naudu, kā tas ir šajā gadījumā.

51     Tā kā šajā prasībā izvirzītie prasījumi vērsti uz to, lai atbilstoši Regulas Nr. 1552/89 11. pantam tiktu ieskaitīta kavējuma nauda, tie šajos apstākļos jāatzīst par nepieņemamiem, un tādējādi iebildums par šā panta pārkāpumu, kas celts, lai pamatotu šo prasījumu daļu, jānoraida kā nepieņemams.

52     Šajos apstākļos šī prasība jāpārbauda tikai saistībā ar tā iebilduma novērtējumu, kas attiecas uz nokavējumu, ar kādu Vācijas Federatīvā Republika no 1993. līdz 1996. gadam nodeva pašas resursus, pārkāpjot Regulas Nr. 1214/92 49. pantu vai Īstenošanas regulas 379. pantu, kā arī vienlaicīgi Regulas Nr. 1552/89 2. panta 1. punktu.

 Par pamatu

 Lietas dalībnieku argumenti

53     Komisija uzsver, ka no Īstenošanas regulas 379. panta un Regulas Nr. 1214/92 49. panta, kā arī no Kopienas likumdevēja izvirzītā mērķa izriet, ka šie noteikumi muitas iestādēm uzliek par pienākumu nodrošināt muitas parāda vēlāku atgūšanu, cik vien drīz iespējams, bet ne vēlāk kā līdz vienpadsmitā mēneša beigām, ja šīs iestādes ir noteikušas parādnieku un tam paziņojamo nodokļu parāda summu (Regulas Nr. 1552/89 2. panta 1. punkts).

54     Īstenošanas regulas 379. panta mērķis bija mudināt muitas iestādes rīkoties, cik vien ātri iespējams, lai novērstu negatīvo ietekmi uz Kopienas budžetu. Risks, ka muitas parādu nevarēs konstatēt, ar laiku palielinās (parādnieks nav nosakāms vai ir maksātnespējīgs). Tādējādi četrpadsmit mēnešu termiņš, kas piemērojams tikai izņēmuma gadījumos, bija maksimālais termiņš, kura neievērošanas gadījumā konkrētā dalībvalsts novēloti nodod pašas resursus.

55     Īstenošanas regulas 379. pantā paredzēto termiņu neievērošana apdraudēja Kopienas intereses un turklāt arī dalībvalstu intereses, kam novēlotas pašu resursu iegrāmatošanas gadījumā vajadzēja apmierināt iespējamās vajadzības pēc Kopienas budžeta finansējuma.

56     Vācijas Federatīvā Republika uzsver, ka ne Īstenošanas regulas 379. pants, ne arī Regulas Nr. 1214/92 49. pants iestādēm nenosaka nekādu maksimālo termiņu vai termiņu, kuram beidzoties, tiek zaudētas tiesības.

57     Īstenošanas regulas 379. panta 1. punkta formulējums vien jau norāda, ka tas neparedz nekādu termiņu, kuram beidzoties, tiek zaudētas tiesības. Šo noteikumu nekādā veidā nevarēja izmantot arī Kopienas interesēs muitas nodokļu ātrai atgūšanai, kas reglamentēta tikai Kodeksa 217. un turpmākajos pantos. Īstenošanas regulas 378. un turpmākie panti, kas balstīti uz EKL 215. pantu, attiecas uz jautājumu, kas risināms pirms atgūšanas, proti, tādu faktu konstatēšanu, pamatojoties uz kuriem varētu noteikt, ka daži apstākļi var aizkavēties.

58     Vācijas valdība norāda, ka tad, ja izmeklēšana aizkavējas, Vācijas muitas iestādes vienpadsmit mēnešu termiņu nevar ievērot visbiežāk tādu apstākļu dēļ, kas uz tām tieši neattiecas, bet kas jāņem vērā citu dalībvalstu muitas pārvaldēm.

59     Ne Īstenošanas regulas 379. panta 2. punkts, ne arī tā paša panta 1. punkts muitas iestādēm nenoteica maksimālo termiņu. No šā noteikuma formulējuma vien izrietēja, ka Kopienas likumdevējs nenosaka, ka iestādēm nodokļi un maksājumi jāatgūst jau tad, kad beidzas trīs mēnešu termiņš, vai pirms šā termiņa.

60     Ja pierādīšanas līdzekļi iesniegti tikai neilgi pirms minētā trīs mēnešu termiņa beigām, muitas iestādēm ir pienākums pārbaudīt, vai tos var izmantot kā pierādījumus. Turklāt nodokļu maksātājs var iesniegt alternatīvus pierādīšanas līdzekļus Īstenošanas regulas 380. panta nozīmē. Attiecīgā gadījumā tikai izmeklēšanas beigās muitas iestādes var konstatēt, vai pastāv muitas parāds, un noteikt tā summu, kā arī parādnieku. Šīs pārbaudes reizēm var būt ļoti garas.

61     Nav faktu, kas ļautu secināt, ka dalībvalstīm pret Kopienu ir pienākums uzsākt pašas resursu atgūšanu un nodošanu, kaut arī attiecībā uz muitas nodokļu parādnieku tās var uzsākt atgūšanu arī pēc tam, kad ir iestājies četrpadsmit mēnešu termiņš. Muitas iestādēm obligāti jāievēro vienīgi Kodeksa 221. panta 3. punktā paredzētais trīs gadu termiņš.

62     Vācijas valdība uzsver arī, ka pat tad, ja šos divus termiņus uzskatītu par obligātiem, tos nevarētu saskaitīt, jo tiem ir dažādi adresāti. Īstenošanas regulas 379. panta 1. punkts vērsts uz to, lai mudinātu dalībvalstu iestādes, cik vien iespējams, rūpīgi īstenot izmeklēšanas procedūru un ātri sadarboties, kaut arī tā 2. punkts mudina galveno atbildīgo aktīvi sadarboties situācijas noskaidrošanai, lai izvairītos no pienākuma maksāt nodokļus izbraukšanas muitas punkta dalībvalstī. Vienīgie termiņi, kurus jebkurā gadījumā varēja saskaitīt, bija maksimālie termiņi, kas paredzēti vieniem un tiem pašiem adresātiem.

63     Pie Īstenošanas regulas 379. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem termiņiem noteikti bija pieskaitāms termiņš, kurā muitas iestādēm jāveic izmeklēšana un pārbaudes attiecībā uz tās pašas regulas 380. pantā paredzētajiem pierādīšanas līdzekļiem.

64     Visbeidzot, uz noteikumiem par muitas parāda summas iegrāmatošanu un tās paziņošanu attiecas Kodeksa 217.–221. pants. Tikmēr, kamēr nav pieejamas norādes, kas vajadzīgas ieguldījumu aprēķināšanai un iegrāmatošanai, Kopienas likumdevējs nodokļu atgūšanas uzsākšanai nosaka trīs gadu termiņu.

65     Beļģijas valdība, kas iestājusies lietā, atbalstot atbildētājas valdības prasījumus, apgalvo, ka četrpadsmit mēnešu beigas nav ne beigu datums, ne arī termiņš, kurā tiek zaudētas tiesības, bet gan saprātīgs termiņš, kas norāda uz brīdi, kurā dalībvalsts uzsāk muitas parāda noteikšanas procedūru.

66     Šī pati valdība apgalvo, ka muitas parāda noteikšana saistīta ar to, ka atbilstoši Kodeksa 220. un turpmākajiem pantiem dalībvalstij ir pietiekami daudz laika. Beidzoties četrpadsmit mēnešiem, izbraukšanas muitas punktam nebija visu datu, kas vajadzīgi konkrētā muitas parāda aprēķināšanai.

 Tiesas vērtējums

67     Sākumā jāatgādina, ka Vācijas valdība neapstrīd ar faktiem saistītos Komisijas secinājumus, kas attiecas uz muitas parādiem, kuri radušies pēc tam, kad Kopienas ārējā tranzīta režīmā tika pieļauti pārkāpumi, un ko šajā prasībā paredzētajā laikposmā, proti, no 1993. līdz 1996. gadam, Vācijas muitas iestādes nav atguvušas Kodeksa 218. pantā paredzētajā divu dienu termiņā pēc tam, kad bija beidzies trīs mēnešu termiņš, kas minēts Īstenošanas regulas 379. panta 2. punkta trešajā teikumā un attiecīgos noteikumos, kas bija piemērojami iepriekš. Tomēr pretēji Komisijai šī valdība uzskata, ka, uzsākot atgūšanas procedūru vairākus mēnešus pēc tam, kad bija beidzies šis trīs mēnešu termiņš, to nevar vainot no Kopienas muitas tiesībām izrietošu pienākumu neizpildē.

68     Šajā sakarā jāatgādina, ka saskaņā ar Īstenošanas regulas 379. panta 1. punktu gadījumā, ja sūtījums nav piegādāts galamērķa muitas punktā un ja nevar noteikt nodarījuma vai pārkāpuma izdarīšanas vietu, izbraukšanas muitas punkts par to paziņo galvenajam atbildīgajam, cik vien iespējams, laicīgi, bet ne vēlāk kā vienpadsmitā mēneša beigās, skaitot no dienas, kad reģistrēta Kopienas tranzīta deklarācija.

69     Ja 2002. gada 14. novembra spriedumā lietā C‑112/01 SPKR (Recueil, I‑10655. lpp., 40. punkts) Tiesa nospriedusi, ka tā ir vienīgā, kam vienpadsmit mēnešu termiņa neievērošana nerada šķēršļus atgūt muitas parādu no galvenā atbildīgā, tad šā paša sprieduma 34. punktā tā norādījusi arī to, ka minētais termiņš attiecas uz pārvaldes iestādēm un tā mērķis ir nodrošināt, lai šīs iestādes rūpīgi un vienādi piemērotu noteikumus par muitas parāda atgūšanu, tādējādi nodrošinot ātru Kopienu pašu resursu nodošanu. Tādējādi, neietekmējot muitas parāda maksāšanas pienākumu, dalībvalstīm tomēr obligāti jāievēro vienpadsmit mēnešu termiņš, izpildot saistības pret Kopienu, kas attiecas uz Kopienu pašu resursu nodošanu.

70     Turklāt atbilstoši Īstenošanas regulas 379. panta 2. punktam tā 1. punktā paredzētajā paziņojumā jānorāda it īpaši termiņš, kurā muitas iestādēm pieņemamā veidā izbraukšanas muitas punktam var iesniegt pierādījumus par tranzītpārvadājuma likumību vai vietu, kurā nodarījums faktiski izdarīts. Šis termiņš ir trīs mēneši, skaitot no dienas, kurā sniegts minētā panta 1. punktā paredzētais paziņojums. Ja, beidzoties šim termiņam, nav iesniegti minētie pierādījumi, kompetentā dalībvalsts “atgūst” nodokļus un citus attiecīgus maksājumus.

71     2005. gada 20. janvāra sprieduma lietā C‑300/03 Honeywell Aerospace (Krājums, I‑689. lpp.) 24. un 25. punktā Tiesa nospriedusi, ka tieši no Īstenošanas regulas 378. panta 1. punkta un 379. panta 2. punkta izriet, ka izbraukšanas muitas punktam galvenajam atbildīgajam obligāti jāpaziņo termiņš, kurā iespējams iesniegt pieprasītos pierādījumus, un ka paziņojums jāsniedz pirms muitas parāda atgūšanas. Šā termiņa mērķis ir aizsargāt galvenā atbildīgā intereses, tam piešķirot trīs mēnešus, lai attiecīgā gadījumā iesniegtu pierādījumus par tranzītpārvadājuma likumību vai vietu, kurā nodarījums vai pārkāpums faktiski izdarīts. Tādējādi dalībvalsts, kurai pieder izbraukšanas muitas punkts, ievedmuitas nodokļus var sākt atgūt tikai tad, ja tā galvenajam atbildīgajam ir norādījusi, ka pieprasīto pierādījumu iesniegšanai tā rīcībā ir trīs mēnešu termiņš, un ja tie nav iesniegti šajā termiņā.

72     No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka gadījumā, ja pieņem, ka strīdīgie sūtījumi nav nonākuši galamērķa muitas punktā un ka nav iespējams noteikt vietu, kurā nodarījums vai pārkāpums izdarīts, kā tas ir šajā prasībā, izbraukšanas muitas punktam par to jāpaziņo galvenajam atbildīgajam, cik vien iespējams drīz, bet ne vēlāk kā vienpadsmit mēnešu termiņa beigās, skaitot no dienas, kurā reģistrēta Kopienas tranzīta deklarācija, lai ātri nodotu Kopienu pašu resursus. Šajā paziņojumā ieinteresētajai personai jānorāda, ka tās rīcībā ir trīs mēnešu termiņš, kurā muitas iestādēm pieņemamā veidā izbraukšanas muitas punktam var iesniegt pierādījumus par tranzītpārvadājuma likumību vai vietu, kurā faktiski izdarīts nodarījums. Ja šā termiņa beigās pierādījumi nav iesniegti, kompetentā dalībvalsts “atgūst” muitas parādu.

73     Šajā gadījumā Kodeksa 217. panta 1. punktā noteikts, ka ikvienu muitas parāda rezultātā radušos ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu muitas iestādes aprēķina, tiklīdz to “rīcībā ir nepieciešamie dati”, un ka “minētās iestādes to ieraksta uzskaites dokumentos”.

74     Saskaņā ar Kodeksa 218. panta 3. punktu “attiecīgā nodokļa summa iegrāmatojama” divu dienu laikā pēc datuma, kurā muitas iestādēm “bija iespēja aprēķināt attiecīgā nodokļa summu un noteikt muitas parāda parādnieku”. Kodeksa 219. pants ļauj šo termiņu pagarināt, nepārsniedzot četrpadsmit dienas, vai nu dalībvalstu administratīvās organizācijas vajadzībām, vai tad, ja īpaši apstākļi neļauj muitas iestādēm iekļauties noteiktajos termiņos. Atbilstoši Kodeksa 221. panta 1. punktam nodokļa summu, “tiklīdz tā iegrāmatota, dara zināmu parādniekam”.

75     Šajā prasībā Komisija būtībā Vācijas muitas iestādēm pārmet, ka tās divu dienu laikā pēc Īstenošanas regulas 379. panta 2. punktā paredzētā trīs mēnešu termiņa beigām neuzsāka muitas parāda atgūšanas procedūru. Komisija minētajām iestādēm it īpaši pārmet, ka tās atbilstoši Kodeksa 218. panta 3. punktam nav iegrāmatojušas attiecīgo nodokļu summu, kā arī šo summu nav paziņojušas parādniekam saskaņā ar tā paša Kodeksa 221. panta 1. punktu, t.i., nav veikušas darbības, kas saistītas ar pašu resursu noteikšanu Regulas Nr. 1552/89 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

76     Vācijas valdība uzskata, ka dalībvalstīm muitas parāda atgūšanas procedūra nav jāuzsāk tūlīt pēc tam, kad beidzies trīs mēnešu termiņš, ko sāk skaitīt, beidzoties Īstenošanas regulas 379. panta 1. punktā paredzētajam vienpadsmit mēnešu termiņam.

77     Šis apgalvojums jānoraida.

78     Kā Komisija pamatoti apgalvo, tieši no Īstenošanas regulas 379. panta 2. punkta trešā teikuma noteikumiem izriet, ka dalībvalstīm atgūšanas procedūra šā noteikuma nozīmē jāuzsāk, beidzoties tajos paredzētajam trīs mēnešu termiņam. Šāda pati interpretācija jāņem vērā, lai nodrošinātu, ka kompetentās iestādes rūpīgi un vienādi piemēro noteikumus, kas attiecas uz muitas parāda atgūšanu, lai efektīvi un ātri varētu nodot Kopienu pašu resursus.

79     Minētā interpretācija nav nesaderīga arī ar Kodeksa 221. panta 3. punktu, kurā paredzēts, ka paziņojumu par atmaksājamo nodokļu summu var sniegt trīs gadu laikā, skaitot no muitas parāda rašanās dienas. Šis noteikums it īpaši paredz nodrošināt tiesisko drošību, jo tajā paredzēts maksimālais termiņš, kādā muitas parāda summa jāpaziņo parādniekam. Šajā interpretācijā tomēr netiek apšaubītas muitas iestāžu saistības pret Kopienu, kas izriet no Kodeksa un Īstenošanas regulas noteikumiem, nodrošinot rūpīgu un vienādu noteikumu piemērošanu jautājumā par muitas parāda atgūšanu, lai ātri un efektīvi varētu nodot Kopienu pašu resursus.

80     Saskaņā ar Kodeksa 217. panta 1. punktu, 218. panta 3. punktu un 219. pantu šajā prasībā paredzētajam muitas parādam atbilstošā summa jāiegrāmato divu dienu termiņā, ko var pagarināt, kopumā nepārsniedzot četrpadsmit dienas. Turklāt šiem parādiem atbilstošā summa saskaņā ar Kodeksa 221. panta 1. punktu parādniekam jāpaziņo, tiklīdz tā iegrāmatota. Šo termiņu sāk skaitīt dienā, kurā muitas iestāžu rīcībā ir vajadzīgie dati, un tādējādi tās var aprēķināt nodokļu summu un noteikt parādnieku. Pretēji tam, ko apgalvo Vācijas valdība, par tieši šādu dienu uzskatāma, vēlākais, Īstenošanas regulas 379. panta 2. punktā paredzētā trīs mēnešu termiņa beigu diena.

81     Pirmkārt, lai konstatētu, vai pastāv muitas parāds, jāatgādina, ka tad, ja sūtījumus, uz kuriem attiecas Kopienas ārējā tranzīta režīms, izbraukšanas muitas punkts nav piegādājis galamērķa muitas punktam noteiktajā termiņā, kā tas ir šajā prasībā paredzētajos gadījumos, tiek pieņemts, ka muitas parāds ir radies un ka galvenais atbildīgais ir parādnieks. Šādā gadījumā, ja nevar noteikt vietu, kurā izdarīts nodarījums vai pārkāpums, izbraukšanas muitas punktam saskaņā ar Īstenošanas regulas 379. panta 1. punktu galvenajam atbildīgajam par to jāpaziņo, pirms ir beidzies vienpadsmit mēnešu termiņš pēc Kopienas tranzīta deklarācijas reģistrācijas dienas.

82     Saskaņā ar Kodeksa 379. panta 2. punkta pirmo un otro teikumu šajā paziņojumā jānorāda, ka ieinteresētās personas rīcībā ir trīs mēnešu termiņš, lai pierādītu, ka tranzītpārvadājums ir likumīgs. Kā jau tas norādīts šā sprieduma 71. punktā, kompetentās muitas iestādes parāda atgūšanu var uzsākt tikai tad, ja tās galvenajam atbildīgajam norādījušas, ka tā rīcībā ir trīs mēnešu termiņš, lai iesniegtu pierādījumus par to, ka tranzītpārvadājums ir likumīgs, un ja šādi pierādījumi nav iesniegti šajā termiņā.

83     Kā jau ģenerāladvokāte to norādījusi savu secinājumu 50. punktā, nav faktu, kas ļautu secināt, ka tranzītpārvadājuma likumības apliecināšanai iesniegto to pierādījumu novērtēšana, kas Īstenošanas regulas 380. pantā nav uzskaitīti izsmeļoši, pat ja pieņem, ka šie pierādījumi tika iesniegti iepriekš norādītā trīs mēnešu termiņa pēdējā dienā, attaisno atkāpi no Kodeksa 218. un 219. panta noteikumiem, lai iegrāmatotu nodokļu summas un tās paziņotu parādniekam saskaņā ar Kodeksa 221. panta 1. punktu.

84     Otrkārt, lai noteiktu muitas parāda parādnieku, jāatgādina, ka saskaņā ar Īstenošanas regulas 379. panta 1. un 2. punktu šā trīs mēnešu termiņa beigās galvenais atbildīgais tiek uzskatīts par personu, kas atbildīga par muitas parādu, neatkarīgi no tā, ka var mēģināt atrast citas vainīgās personas, kam, kā to norāda Nīderlandes valdība, būtu vajadzīgi papildu termiņi. Tādējādi ne vēlāk kā minētā trīs mēnešu termiņa beigās muitas iestādes acīmredzot var norādīt, ka galvenais atbildīgais ir muitas parāda parādnieks.

85     Treškārt, lai noteiktu nodokļu summu, jāatgādina, ka pat tad, ja izbraukšanas muitas punktam nevar uzlikt par pienākumu sistemātiski aprēķināt ievedmuitas parādam atbilstošo nodokļu summu par katru tranzītpārvadājumu, tiklīdz ir iesniegta tranzīta deklarācija, proti, brīdī, sākot no kura minētās iestādes rīcībā principā ir dati, kas vajadzīgi attiecīgo nodokļu aprēķināšanai, kā jau ģenerāladvokāte to paskaidrojusi savu secinājumu 57.–62. punktā, jebkurā gadījumā nav nekādu šķēršļu tam, lai veiktu šādu aprēķinu, tiklīdz galvenajam atbildīgajam ir norādīts, ka viņa rīcībā ir trīs mēnešu termiņš, kurā viņš var iesniegt pierādījumus par pārvadājuma likumību, proti, ne vēlāk kā Īstenošanas regulas 379. panta 1. punktā paredzētā vienpadsmit mēnešu termiņa beigās.

86     Visbeidzot, lai noteiktu tās muitas iestādes, kuru kompetencē ir muitas parāda atgūšana, Īstenošanas regulas 378. panta 1. un 2. punktā ir iekļauts pieņēmums, ka šāda kompetence ir dalībvalstij, kurai pieder izbraukšanas muitas punkts. Pierādījumus par to, ka nodarījums izdarīts citā valstī, galvenais atbildīgais var iesniegt trīs mēnešu termiņā, kas paredzēts tās pašas regulas 379. panta 2. punktā. Kā jau Komisija to pamatoti norādījusi, nav faktu, kas ļautu secināt, ka, beidzoties trīs mēnešu termiņam, minētajā nolūkā iesniegtos dokumentus nevar novērtēt divu dienu termiņā, kas īpaši attaisnotos gadījumos pienācīgi pagarināts par divpadsmit papildu dienām, kopumā šim termiņam nepārsniedzot četrpadsmit dienas, pat pieņemot, ka minētie dokumenti iesniegti trīs mēnešu termiņa pēdējā dienā.

87     No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem kopumā izriet, ka jānoraida Vācijas valdības argumenti par to, ka trīs mēnešu termiņš ir tikai orientējošs termiņš un ka atgūšanas procedūra nav obligāti jāuzsāk minētā termiņa beigās tādēļ, ka, beidzoties šim termiņam, kompetentās muitas iestādes patiešām nevarēja nekavējoties uzsākt muitas parāda atgūšanas procedūru.

88     Visbeidzot, pretēji Nīderlandes valdības apgalvojumiem prasība parāda summu paziņot galvenajam atbildīgajam tūlīt pēc tam, kad ir beidzies trīs mēnešu termiņš, nav nesamērīga. Ja vēlāk izrādās, ka Kopienas tranzītpārvadājums veikts likumīgi un noteiktajā termiņā vai ka tas veikts ar nokavēšanos, nepastāvot citiem pārkāpumiem, galvenais atbildīgais var atgūt samaksātās summas, kā tas skaidri paredzēts Kodeksa 236. panta 1. punktā, kaut arī ir noteikts, ka atbilstoši Kodeksa 204. panta 1. punktam, kā arī vienlaicīgi Īstenošanas regulas 859. pantam pienākumu neizpilde reāli neietekmē attiecīgā muitas režīma atbilstošu darbību.

89     Ja, pārkāpjot Kodeksa 221. panta 1. punktu un 218. panta 3. punktu, novēloti tiek paziņota attiecīgo nodokļu summa, kas izriet no iepriekš minētajiem apsvērumiem, noteikti novēloti tiek atzītas Kopienu tiesības uz pašu resursiem Regulas Nr. 1552/89 2. panta nozīmē. Atbilstoši šim pēdējam minētajam noteikumam konkrētās tiesības tiek noteiktas, “tiklīdz” kompetentās iestādes atbildīgajai personai dara zināmu maksājamo summu, ievērojot, ka summa jādara zināma, tiklīdz ir noteikta atbildīgā persona un tiklīdz kompetentās pārvaldes iestādes var aprēķināt nodokļu summu, nepārkāpjot Kopienas noteikumus, kas piemērojami šajā jautājumā, šajā gadījumā – Kodeksu un Īstenošanas regulu.

90     Tādējādi pirmais iebildums uzskatāms par pamatotu gan attiecībā uz Kodeksa un Īstenošanas regulas noteikumiem, gan tā tiesiskā regulējuma noteikumiem, kas būtībā ir identisks un kas piemērojams iepriekš šajā prasībā paredzētajā laikposmā.

91     Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka, pārāk vēlu Kopienai nododot pašas resursus, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas izriet no Regulas Nr. 1214/92 49. panta un Īstenošanas regulas 379. panta, vienlaicīgi ņemot vērā Regulas Nr. 1552/89 2. panta 1. punktu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

92     Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums lielākajā daļā nav labvēlīgs, jāpiespriež Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Atbilstoši tā paša panta 4. punktam Beļģijas Karaliste savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1)      pārāk vēlu nododot Kopienai pašas resursus, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi saistības, kas izriet no 49. panta Komisijas 1992. gada 21. aprīļa Regulā (EEK) Nr. 1214/92, ar ko paredz noteikumus par to, kā piemērot Kopienas tranzīta režīmu, kā arī par šā režīma vienkāršošanas pasākumiem, 379. panta Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, vienlaicīgi ņemot vērā arī 2. panta 1. punktu Padomes 1989. gada 29. maija Regulā (EEK, Euratom) Nr. 1552/89, ar ko īsteno Lēmumu 88/376/EEK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu;

2)      prasību pārējā daļā noraidīt;

3)      Vācijas Federatīvā Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

4)      Beļģijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.