Lieta C‑41/02

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Nīderlandes Karalisti

 

Valsts pienākumu neizpilde – EK līguma 30. un 36. pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 28. un 30. pants) – Pārtikas produkti, kam pievienoti vitamīni un minerālsāļi – Valsts tiesību akti, kuros to tirdzniecībai kā nosacījums izvirzīta vajadzības pēc uzturvielām esamība – Pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību – Pamatojums – Veselības aizsardzība – Samērīgums

Sprieduma kopsavilkums

Preču brīva aprite – Kvantitatīvie ierobežojumi – Pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību – Valsts tiesiskais regulējums, kurā tirdzniecībai ar pārtikas produktiem, kas bagātināti ar uzturvielām, kā nosacījums sistemātiski tiek izvirzīta iedzīvotāju vajadzības pēc uzturvielām esamība – Nepieļaujamība – Pamatojums – Sabiedrības veselības aizsardzība – Neesamība – Samērīguma principa pārkāpums

(EK līguma 30. un 36. pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 28. un 30. pants))

Īstenojot administratīvo praksi, saskaņā ar kuru plaša patēriņa pārtikas produktus, kas bagātināti ar A vitamīnu (retinoīdu veidā), D vitamīnu, folskābi, selēnu, varu vai cinku un ko likumīgi ražo vai pārdod citās dalībvalstīs, var tirgot tās teritorijā, ja tie nav ne aizstājējprodukti, ne atjaunoti produkti valsts tiesiskā regulējuma nozīmē, tikai tad, ja šī bagātināšana atbilst šīs dalībvalsts iedzīvotāju vajadzībām pēc [konkrētām] uzturvielām, turklāt nepārbaudot, vai šie produkti nav aizstājami ar produktiem, kurus jau tirgo un kuriem to pašu uzturvielu pievienošana ir obligāta, dalībvalsts neizpilda pienākumus, kas tai uzlikti ar Līguma 30. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 28. pants).

Kaut arī Kopienu tiesības pieļauj, ka dalībvalsts tiesiskajā regulējumā, ievērojot piesardzības principu, ir aizliegts bez iepriekšējas atļaujas tirgot pārtikas produktus, ja tiem ir pievienotas uzturvielas, kas minētajā regulējumā nav atzītas par atļautām, jo dalībvalstīm, ņemot vērā to, ka netiek veikta saskaņošana un ka joprojām pašreizējos zinātniskajos pētījumos pastāv neskaidrības, jāizlemj tas, cik lielā mērā paredzēts nodrošināt personu veselības un dzīvības aizsardzību, tomēr šīs vērtējuma pilnvaras ir jāīsteno, ievērojot samērīguma principu. Turklāt valsts iestādēm katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā valsts tradīcijas attiecībā uz pārtiku un ievērojot starptautiskos zinātniskos pētījumus, ir jāpierāda, ka dalībvalsts tiesiskais regulējums ir vajadzīgs, lai nodrošinātu sabiedrības veselības aizsardzību, un it īpaši jāpierāda, ka attiecīgo produktu tirdzniecība rada tai reālu apdraudējumu.

Šajos apstākļos bagātinātu pārtikas produktu tirdzniecības aizlieguma sistemātiskais raksturs, kas izriet no attiecīgās dalībvalsts administratīvās prakses, neļauj ievērot Kopienu tiesības attiecībā uz reālā sabiedrības veselības apdraudējuma identifikāciju un izvērtējumu, kas katrā atsevišķā gadījumā prasa padziļinātu pārbaudi attiecībā uz sekām, kādas var rasties, ja pārtikai pievieno vitamīnus un minerālsāļus, par ko ir strīds.

(sal. ar 42., 44., 46., 47., 63. un 70. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2004. gada 2. decembrī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – EK līguma 30. un 36. pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 28. un 30. pants) – Pārtikas produkti, kam pievienoti vitamīni un minerālsāļi – Valsts tiesību akti, kuros to tirdzniecībai kā nosacījums izvirzīta vajadzības pēc uzturvielām esamība – Pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību – Pamatojums – Veselības aizsardzība – Samērīgums

Lieta C‑41/02

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2002. gada 13. februārī cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv H. van Līrs [H. van Lier] un H. M. H. Speijarts [H. M. H. Speyart], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Nīderlandes Karalisti, ko pārstāv H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un S. Terstala [S. Terstal], pārstāves,

atbildētāja.

TIESA (trešā palāta)

ģenerāladvokāts L. M. Pojarešs Maduru [L. M. Poiares Maduro],

sekretārs H. fon Holšteins [H. von Holstein], sekretāra palīgs,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2004. gada 14. jūlija tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 14. septembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, ietverot un saglabājot savos tiesību aktos, vispirms, 1992. gada 10. decembra WarenwetbesluitBereidingenbehandelingvanlevensmiddelen (lēmums par to, kā piemērot Warenwet par pārtikas produktu sagatavošanu un apstrādi) 10. panta 1. punktu (Stb. 1992, 678, turpmāk tekstā – “BBL lēmums”), un pēc tam – 1996. gada 24. maija Warenwetbesluit Toevoeging micro-voedingsstoffen aan levensmiddelen (lēmums par to, kā piemērot Warenwet par mikroelementu pievienošanu pārtikas produktiem) 2. panta 1. punktu un 5. pantu (Stb. 1996, 311, turpmāk tekstā – “TML lēmums”), kā arī piemērojot atkāpju sistēmu, saskaņā ar kuru attiecīgā gadījumā netiek ņemta vērā dažu bagātināto pārtikas produktu aizstājamība, kā rezultātā pārtikas produktus, ko sagatavo un likumīgi tirgo citā dalībvalstī un kas bagātināti ar A vitamīnu (retinoīdu veidā), D vitamīnu, folskābi, selēnu, varu vai cinku, un kas nav aizstājējprodukti vai atjaunoti produkti TML lēmuma nozīmē, nevar pārdot Nīderlandes tirgū, izņemot gadījumus, kad bagātinātāju pievienošana nekādi neapdraud sabiedrības veselību un kad tā atbilst reālajām vajadzībām pēc uzturvielām, Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar EKL 30. un 36. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 28. un 30. pants).

2        Ar Tiesas priekšsēdētāja 2002. gada 30. jūlija rīkojumu Dānijas Karalistei atļāva iestāties lietā, atbalstot Nīderlandes Karalistes prasījumus, bet vēstulē, ko Tiesas Kanceleja saņēma 2004. gada 21. jūlijā, tā atteicās no minētās iestāšanās lietā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Ir skaidrs, ka šīs prasības iesniegšanas dienā, proti, beidzoties divu mēnešu termiņam, kas noteikts 1998. gada 21. decembra papildu argumentētajā atzinumā, kurš paredzēts šā sprieduma 20. punktā, Kopienu tiesiskajā regulējumā nebija noteikumu, kas paredzētu nosacījumus, kuriem jābūt izpildītiem, lai plaša patēriņa pārtikas produktiem varētu pievienot tādas uzturvielas kā vitamīnus un minerālvielas.

4        Uz dažiem īpašas diētas pārtikas produktiem attiecas direktīvas, ko Komisija pieņēmusi, pamatojoties uz Padomes 1989. gada 3. maija Direktīvu 89/398/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz īpašas diētas pārtikas produktiem (OV L 186, 27. lpp.).

 Valsts tiesiskais regulējums

5        Pārtikas produktu ražošanu un tirdzniecību ar tiem Nīderlandē reglamentē Wet van 28 decembre 1935, houdende voorschriften betreffende de hoedanigheid ne aanduiding van waren (1935. gada 28. decembra likums par produktu kvalifikāciju un aprakstu, Stb. 1935, 793) tajā redakcijā, kāda ir spēkā šīs prasības iesniegšanas dienā (turpmāk tekstā – “Warenwet”).

6        No Warenwet 4. panta 1. punkta izriet, ka, lai aizliegtu produktus, kas, tos saprātīgi lietojot, varētu būt bīstami veselībai vai drošībai, kompetentā iestāde, izdodot valsts pārvaldes aktu, var aizliegt šajā aktā paredzētajiem mērķiem izgatavot, ražot, pārdot vai pārstrādāt un izmantot pārtikas produktus, kuri pieder tajā pašā aktā norādītajai kategorijai un kuri neatbilst prasībām, kas minētajā aktā paredzētas attiecībā uz to sastāvu, ražošanu vai to īpašībām un raksturīgajām pazīmēm.

7        Warenwet 16. panta 1. un 2. punkts paredz:

“1. Ministrs – saistībā ar produktiem, kas pieder viņa lēmumā norādītajai kategorijai, – var piešķirt izņēmumu no noteikumiem, piemērojot kādu no 4.–15. panta nosacījumiem.

2. Ministrs – saistībā ar produktiem, kas pieder kādai no attiecīgajā lēmumā norādītajām kategorijām, – pēc pieprasījuma var piešķirt atkāpi attiecībā uz minēto noteikumu piemērošanu. [..]”

8        BBL lēmuma 10. pants sākotnējā redakcijā nosaka:

“1. Pārtikas produktu sastāvā nedrīkst būt vitamīni, fluora vai joda sastāvdaļas, aminoskābes vai to sāļi, ja vien šīs vielas minētajos produktos nav dabiskā veidā tādā pašā sastāvā un tādā pašā daudzumā.

2. Šā panta 1. punkts nav piemērojams pārtikas produktiem, uz kuriem attiecas tiesību noteikumi, kas paredz izņēmumus.”

9        Šā panta 2. punktā ar TML lēmuma 10. pantu ir izdarīti grozījumi, kas stājušies spēkā 1996. gada 26. jūnijā, un tagad tas formulēts šādi:

“1. punkts netiek piemērots:

a) bagātinātiem pārtikas produktiem, kas paredzēti [TML lēmumā], saistībā ar tajos esošajiem vitamīniem;

b) pārtikas produktiem, uz kuriem attiecas tiesību noteikumi, kas paredz izņēmumus.”

10      TML lēmuma 1. panta 1. punkta no a) līdz d) apakšpunktā paredzēts:

“a) mikroelementi – cilvēka organisma darbībai nepieciešamas uzturvielas, ko minētais organisms pats nevar izstrādāt un kas patērējamas nelielos daudzumos;

b) bagātināti pārtikas produkti – produkti, kuriem pievienots viens vai vairāki mikroelementi, bet kuru galvenais mērķis nav mikroelementu apgāde;

c) aizstājējprodukts – bagātināts pārtikas produkts:

–        ar kuru paredzēts aizstāt pastāvošu produktu un kurš, cik vien iespējams, līdzinās šim produktam pēc izskata, konsistences, garšas, krāsas, smaržas un izmantošanas mērķa, un

–        kuram ir pievienots viens vai vairāki mikroelementi tādās proporcijās, kas nepārsniedz tās, kādās šīs vielas ir aizvietojamajā produktā dabiskā veidā;

d) atjaunots produkts – bagātināts produkts;

–        kas sagatavots atbilstoši direktīvām par labu ražošanas praksi, un

–        kam pievienots viens vai vairāki mikroelementi, nepārsniedzot proporcijas, kādās šīs vielas pirms apstrādes dabiskā veidā sastopamas produkta ēdamajā daļā vai produkta izejvielu ēdamajās daļās, bet kas no tā vēlāk vai pārstrādes brīdī izzudušas”.

11      Saskaņā ar TML lēmuma 2. panta 1. punktu “aizliegts izgatavot vai pārdot bagātinātus pārtikas produktus, kas neatbilst šajā lēmumā paredzētajām prasībām attiecībā uz to sastāvu”.

12      Tā paša lēmuma 5. pants nosaka:

“Tādi mikroelementi kā A vitamīns retinoīdu veidā, D vitamīns, folskābe, selēns, varš un cinks bagātinātam pārtikas produktam tiek pievienoti tikai tāpēc, lai izgatavotu aizstājējproduktu vai atjaunotu produktu.”

13      Atbilstoši Warenwet 16. panta 1. un 2. punktam Nīderlandes veselības ministrs var piešķirt izņēmumu vai atkāpi no TML lēmumā paredzēta aizlieguma pārdot kādu pārtikas produktu. Atbilstoši Warenwet 23. pantam pret viņa lēmumu prasību var iesniegt College van Beroep voor het berijfsleven.

14      Nīderlandes veselības ministra pastāvīgā politika, ko apstiprinājusi College van Beroep voor het berijfsleven, attiecībā uz produktiem, kas bagātināti ar mikroelementiem, paredz piešķirt atkāpi tikai tad, ja ir izpildīti divi kritēriji:

–        pārtikas produkts, kuram pievienoti mikroelementi, pats par sevi nedrīkst būt kaitīgs sabiedrības veselībai;

–        bagātinātāju pievienošanai jāatbilst reālajām vajadzībām, it īpaši vajadzībām pēc uzturvielām.

 Pirmstiesas procedūra

15      Pirmkārt, Komisija tika informēta, ka 1995. un 1996. gadā diviem uzņēmumiem – Kellogg's un Inkosport Nederland – netika piešķirta atļauja Nīderlandē tirgot attiecīgi brokastu graudu pārslas, kas bagātinātas ar D vitamīnu un folskābi, un enerģētiskās tāfelītes, kuras bagātinātas ar folskābi, kaut gan šie produkti jau tika likumīgi tirgoti citās dalībvalstīs.

16      Uzskatot, ka šis atteikums ir pretrunā ar Līguma 30. pantu, Komisija, 1996. gada 26. jūnijā nosūtot divas oficiālas paziņojuma vēstules, pieprasīja Nīderlandes iestādēm šajā sakarā sniegt paskaidrojumus.

17      Tā kā Komisiju neapmierināja minēto iestāžu sniegtās atbildes, tā 1997. gada 23. septembrī Nīderlandes Karalistei nosūtīja divus argumentētus atzinumus. Nīderlandes iestādes uz šiem atzinumiem atbildēja, nosūtot vēstules 1997. gada 12. un 18. decembrī.

18      Otrkārt, lēmuma projekts un vēlāk TML lēmums tika paziņots Komisijai atbilstoši Padomes 1983. gada 28. marta Direktīvai 83/189/EEK, ar ko paredz procedūru informācijas sniegšanai tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV L 109, 8. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 23. marta Direktīvu 94/10/EK (OV L 100, 30. lpp.).

19      Pēc vēstuļu apmaiņas, uzskatot, ka sistēma, kas paredz atkāpes no tirdzniecības aizlieguma, nav samērīga ar veselības aizsardzības prasībām, jo tā vienlaicīgi paredz, ka mikroelementu pievienošana nedrīkst radīt kaitīgas sekas un ka bagātinātāju pievienošanai jāatbilst reālajām vajadzībām pēc uzturvielām, Komisija, 1997. gada 22. decembrī nosūtot vēstuli, oficiāli pieprasīja, lai Nīderlandes iestādes sniegtu paskaidrojumus par attiecīgo tiesībpārkāpumu.

20      Tā kā Komisija nebija apmierināta ar iestāžu atbildi, tā Nīderlandes Karalistei 1998. gada 31. augusta vēstulē nosūtīja argumentētu atzinumu, 1998. gada 21. decembrī tai nosūtot vēl arī papildu argumentētu atzinumu. Uz šiem diviem atzinumiem Nīderlandes iestādes atbildēja, nosūtot vēstules attiecīgi 1998. gada 8. septembrī un 1999. gada 21. aprīlī.

21      Šajos apstākļos Komisija nolēma celt šo prasību.

 Par prasību

22      Sākumā ir svarīgi norādīt, ka, neraugoties uz prasības pieteikuma prasījumu formulējumu, šī prasība sakarā ar pienākumu neizpildi nav vērsta pret Nīderlandes tiesisko regulējumu. Tādējādi Komisija norāda, ka prasība neattiecas uz tirdzniecības aizliegumu sistēmu, kas ieviesta ar TML lēmumu. Tāpat arī Komisija norāda, ka tā neizvirza jautājumu par to, vai procedūra, kas piemērojama pieteikumiem par atkāpju piešķiršanu, formāli atbilst Kopienu tiesībām.

23      Komisija neapstrīd arī to, ka dažu bagātinātu pārtikas produktu ražotājiem vai importētājiem ir pienākums panākt, ka tiem tiek piešķirta atkāpe no aizlieguma pārdot šos produktus, kas oficiāli noteikti Nīderlandes tiesiskajā regulējumā. Tās prasība attiecas tikai uz šā sprieduma 14. punktā norādīto praksi, kas nozīmē, ka Nīderlandes pārvaldes iestādēm kā priekšnosacījums šādas atkāpes piešķiršanai jāizvirza reālu vajadzību pēc uzturvielām pastāvēšana. Šādi ir formulēts prasības priekšmets, par kuru Tiesai jāpieņem lēmums.

 Par valsts administratīvo praksi

24      Tā kā Komisijai un Nīderlandes valdībai ir atšķirīgs viedoklis par Nīderlandes administratīvās prakses raksturīgajām pazīmēm jautājumos par atkāpju piešķiršanu attiecībā uz aizliegumu pārdot dažus bagātinātus pārtikas produktus, vispirms ir jāpārbauda, kāda šī prakse ir patiesībā.

25      Pirmkārt, ir skaidrs, ka plaša patēriņa pārtikas produktus, kas bagātināti ar A vitamīnu (retinoīdu veidā), D vitamīnu, folskābi, selēnu, varu un cinku, ja tie nav aizstājējprodukti vai atjaunoti produkti, Nīderlandē drīkst tirgot tikai tad, ja attiecībā uz tiem piešķirta atkāpe no tirdzniecības aizlieguma, kas paredzēts gan grozītā BBL lēmuma 10. panta, gan arī TML lēmuma 2. panta 1. punkta un 5. panta noteikumos.

26      Ir skaidrs arī tas, ka šo atkāpi Nīderlandes veselības ministrs piešķir tikai tad, ja, pirmkārt, produkts, kam pievienota viena no šīm uzturvielām, nav kaitīgs sabiedrības veselībai un, otrkārt, pievienošana atbilst reālajām vajadzībām pēc uzturvielām. Šie divi kritēriji ir kumulatīvi.

27      Šajā sakarā pretēji tam, ko apgalvo Komisija, nepietiek tikai konstatēt, ka bagātināts pārtikas produkts atbilst pirmajam kritērijam, lai varētu secināt, ka tā tirdzniecība nerada nekādu risku sabiedrības veselībai.

28      Līdz ar to gan no Nīderlandes valdības paskaidrojumiem, gan no lēmumiem, ko pieņēmušas kompetentās valsts iestādes par iepriekš iesniegtajiem pieteikumiem atkāpju piešķiršanai, izriet, ka pirmais kritērijs ir izpildīts tad, ja pats bagātinātais produkts nav kaitīgs, proti, ja to uzturvielu daudzums, ko tas satur, pats par sevi nav bīstams neatkarīgi no citiem šīs vielas avotiem Nīderlandes iedzīvotāju uzturā.

29      Vitamīni un minerālsāļi parasti paši par sevi nav kaitīgi, taču tie var radīt atsevišķas kaitīgas sekas, ja tos patērē pārmērīgā daudzumā kopā ar pārtiku, kuras sastāvu nevar ne paredzēt, ne kontrolēt (skat. attiecībā uz vitamīniem 1983. gada 14. jūlija spriedumu lietā 174/82 Sandoz, Recueil, 2445. lpp., 17. punkts; 2003. gada 23. septembra spriedumu lietā C‑192/01 Komisija/Dānija, Recueil, I‑9693. lpp., 43. punkts; 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā C‑24/00 Komisija/Francija, Recueil, I‑1277. lpp., 50. punkts).

30      Tādējādi pats fakts, ka ar vienu konkrētu uzturvielu bagātināts produkts pats par sevi nav kaitīgs sabiedrības veselībai un ka tas atbilst pirmajam kritērijam, neļauj secināt, ka tas nav bīstams. Kā to norāda Nīderlandes valdība, vēl arī jānoskaidro, vai tas nerada risku sabiedrības veselībai saistībā ar citiem šīs uzturvielas avotiem visā uzturā kopumā.

31      Nīderlandes valdība apgalvo, ka šāds novērtējums jāveic, pārbaudot otro kritēriju par to, vai pastāv vajadzība pēc uzturvielām.

32      Otrkārt, no procedūrām, kuras norisinājušās Nīderlandes kompetentajās iestādēs un kurās izskatīts pieteikums par atkāpju piešķiršanu, izriet, ka atkāpju piešķiršana tiek sistemātiski noraidīta, jo bagātinātie produkti neatbilst otrajam kritērijam.

33      Piemērs, uz kuru atsaucas Nīderlandes valdība, lai pierādītu, ka attiecīgā gadījumā atkāpi var piešķirt bagātinātam produktam, kuram nav nepieciešamas uzturvielas, nav piemērots. Norādītais piemērs attiecas uz tādu atļauju tirgot ar D vitamīnu bagātinātu margarīnu, kas izdota 2002. gadā, t.i., pēc tam, kad bija beidzies termiņš, kurš bija noteikts 1998. gada 21. decembra papildu argumentētajā atzinumā. Turklāt nākas secināt, ka šajā atļaujas piešķiršanas procedūrā kompetentās Nīderlandes iestādes konstatējušas, ka uzturvielu vajadzība pēc D vitamīna pastāv personām, kas vecākas par 60 gadiem, un ka tirdzniecības atļauju piešķiršana ir atkarīga no nosacījuma, ka uz minētā margarīna ir izvietota etiķete, kurā norādīts, ka šo produktu ietiecams lietot vismaz 60 gadu vecumu sasniegušām personām.

34      Tādējādi Komisijai ir pamats norādīt, ka aizliegums pārdot bagātinātus produktus, kuriem faktiski nav nepieciešamas uzturvielas, tiek noteikts sistemātiski.

35      Visbeidzot, pretēji Komisijas izvirzītajiem apgalvojumiem no Nīderlandes iestādēs notikušajām procedūrām, kurās tika izskatīti pieteikumi par atkāpes piešķiršanu, izriet, ka Nīderlandes iestādēm jānoskaidro, vai nepastāv vajadzība pēc uzturvielām, lai varētu noraidīt pieteikumu par atkāpju piešķiršanu. Nīderlandes Labklājības, veselības un kultūras sekretāra 1994. gada 10. marta lēmumā, kas pieņemts lietā Punica, noteikts, ka “attiecībā uz pierādāmo vajadzību [Nīderlandes Veselības ministrijas sūdzību] komisija uzskata, ka apelācijas iesniedzējs nav pietiekami pārliecinoši pierādījis [vajadzību] pastāvēšanu, bet ka ministrs padarījis ticamu faktu, ka pievienošana nav nepieciešama”.

36      Uzņēmēji, protams, centīsies pierādīt, ka viņu produkti atbilst tādām vajadzībām, bet tas nenozīmē, ka mainās pierādīšanas pienākums.

37      Jāizpēta, vai iepriekš minētā Nīderlandes administratīvā prakse jautājumos par atkāpju piešķiršanu ir pasākums ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību un, ja tas tā ir, vai tā ir pamatota, ievērojot Līguma 36. pantu, kā to apgalvo Nīderlandes valdība.

 Tāda pasākuma pastāvēšana, kam ir importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīga iedarbība

38      Brīva preču aprite dalībvalstīs ir Līguma pamatprincips, kas izpaužas kā Līguma 30. pantā paredzēts aizliegums dalībvalstīs noteikt importa kvantitatīvus ierobežojumus, kā arī jebkādus citus pasākumus ar līdzvērtīgu iedarbību.

39      Aizliegums noteikt pasākumus ar ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, kas paredzēti Līguma 30. pantā, attiecas uz jebkuru dalībvalstu tiesisko regulējumu, kas tieši vai netieši, faktiski vai iespējami varētu ietekmēt Kopienas iekšējo tirdzniecību (skat. it īpaši 1974. gada 11. jūlija spriedumu lietā 8/74 Dassonville, Recueil, 837. lpp., 5. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 39. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Francija, 22. punkts).

40      Ir skaidrs, ka Nīderlandes administratīvā prakse ir pasākums ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību Līguma 30. panta nozīmē.

41      Tādējādi šī prakse, kas nosaka, ka tirdzniecība ar pārtikas produktiem, kas bagātināti ar vitamīniem vai minerālsāļiem un kas ievesti no citām dalībvalstīm, kur tie likumīgi ražoti un tirgoti, ir atkarīga no tā, vai tiek pierādīts, ka Nīderlandes iedzīvotājiem ir vajadzīgas attiecīgās uzturvielas, padara šo produktu tirdzniecību vēl sarežģītāku vai pat neiespējamu un tādējādi traucē tirdzniecībai starp dalībvalstīm (šajā sakarā skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Dānija 41. punktu).

 Pamatojums, kas balstīts uz sabiedrības veselības aizsardzību

42      Izskatot jautājumu par to, vai Nīderlandes administratīvā prakse ir pamatota, balstoties uz Līguma 36. pantu, dalībvalstīm, ņemot vērā to, ka netiek veikta saskaņošana un ka joprojām pašreizējos zinātniskajos pētījumos pastāv neskaidrības, jāizlemj, cik lielā mērā paredzēts nodrošināt personu veselības un dzīvības aizsardzību un vai nepieciešams izvirzīt prasību par iepriekšējas atļaujas saņemšanu pārtikas produktu laišanai tirgū, jebkurā gadījumā ņemot vērā prasības par brīvu preču apriti Kopienā (skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Sandoz 16. punktu, iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Dānija 42. punktu un iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija 49. punktu).

43      Šīs vērtējuma pilnvaras attiecībā uz veselības aizsardzību ir īpaši būtiskas, jo ir pierādīts, ka pašreizējos zinātniskajos pētījumos ir neskaidrības par atsevišķām vielām, piemēram, vitamīniem, kuri, kā norādīts šī sprieduma 29. pantā, paši par sevi parasti nav kaitīgi, bet kuru pārmērīga lietošana kopā ar pārtiku, kuras sastāvu nevar paredzēt vai kontrolēt, var izraisīt atsevišķas kaitīgas sekas (skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Sandoz 17. punktu, iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Dānija 43. punktu un iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija 50. punktu).

44      Tādējādi Kopienu tiesības pieļauj, ka dalībvalsts tiesiskajā regulējumā, ievērojot piesardzības principu, ir aizliegts bez iepriekšējas atļaujas tirgot pārtikas produktus, ja tiem ir pievienotas uzturvielas, kas minētajā regulējumā nav atzītas par atļautām (šajā sakarā skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Dānija 44. punktu un iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija 51. punktu).

45      Jāatgādina, ka saskaņā ar EK līguma 130.R pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 174. pants) cilvēku veselības aizsardzība ir viens no mērķiem Kopienas politikā attiecībā uz vidi, ka šī politika, kurā ir paredzēts augsts aizsardzības līmenis, balstās tostarp uz piesardzības principu un ka šīs politikas prasības ir jāievēro, nosakot un īstenojot pārējās Kopienas politikas jomas. Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka piesardzības princips ir piemērojams cilvēku veselības aizsardzības politikā, kurā saskaņā ar EK līguma 129. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 152. pants) tāpat ir paredzēts augsts aizsardzības līmenis (šajā sakarā skat. 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C‑157/96 National Farmers' Union u.c., Recueil, I‑2211. lpp., 63. un 64. punkts; 2003. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑236/01 Monsato Agricoltura Italia u.c., Recueil, I‑8105. lpp., 128. un 133. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 49. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Francija, 56. punkts; šajā sakarā skat. arī Pirmās instances tiesas 2002. gada 11. septembra spriedumus lietā T‑13/99 Pfizer Animal Health/Padome, Recueil, II‑3305. lpp., 139. un 140. punkts, un lietā T‑70/99 Alpharma/Padome, Recueil, II‑3495. lpp., 152. un 153. punkts, un 2004. gada 10. marta spriedumu lietā T‑177/02 Malagutti-Vezinhet/Komisija, Recueil, II‑827. lpp., 54. punkts).

46      Tomēr, īstenojot savas vērtējuma pilnvaras attiecībā uz sabiedrības veselības aizsardzību, dalībvalstīm ir jāievēro samērīguma princips. Tādējādi līdzekļi, ko tās izvēlas, nevar pārsniegt to, kas ir faktiski vajadzīgs, lai nodrošinātu sabiedrības veselības aizsardzību, un šiem līdzekļiem jābūt samērīgiem ar izvirzīto mērķi, ko nevar skart nekādi pasākumi, kas kaut mazākajā mērā ierobežotu Kopienas iekšējo tirdzniecību (skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Sandoz 18. punktu, iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Dānija 45. punktu un iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija 52. punktu).

47      Turklāt, tā kā Līguma 36. pantā ir paredzēts izņēmums, kas interpretējams šauri, attiecībā uz preču brīvas aprites noteikumu Kopienā, valsts iestādēm, kas norāda uz minēto izņēmumu, katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā valsts tradīcijas attiecībā uz pārtiku un ievērojot starptautiskos zinātniskos pētījumus, ir jāpierāda, ka dalībvalsts tiesiskais regulējums ir vajadzīgs, lai faktiski aizsargātu intereses, kas paredzētas minētajā noteikumā, un it īpaši jāpierāda, ka attiecīgo produktu tirdzniecība rada reālu veselības aizsardzības apdraudējumu (skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Dānija 46. punktu un iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija 53. punktu).

48      Tādējādi aizliegumam tirgot pārtikas produktus, kuriem pievienotas uzturvielas, jābūt balstītam uz padziļinātu to risku izpēti, kurus minējusi dalībvalsts, norādot uz Līguma 36. pantu (skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Dānija 47. punktu un iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija 54. punktu).

49      Lēmumu aizliegt kāda bagātināta pārtikas produkta tirdzniecību, kas turklāt ir ļoti ierobežojošs šķērslis tirdzniecībai attiecībā uz citās dalībvalstīs likumīgi ražotiem un pārdotiem produktiem, var pieņemt tikai tad, ja apgalvojumi par reālo veselības aizsardzības apdraudējumu ir pietiekami pamatoti ar jaunākajiem zinātniskajiem datiem, kas pieejami minētā lēmuma pieņemšanas dienā. Šajā sakarā dalībvalstij, veicot riska novērtējumu, ir jāizvērtē, cik liela ir iespējamība, ka atsevišķu uzturvielu pievienošana pārtikas produktiem var kaitēt sabiedrības veselībai, un cik būtisks var būt šis iespējamais kaitējums (skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Dānija 48. punktu un iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija 55. punktu).

50      Novērtējot attiecīgo risku, ir svarīgas ne tikai konkrētās atsevišķa produkta, kurš satur konkrētu atbilstošo uzturvielu daudzumu, tirdzniecības sekas. Būtu jāņem vērā arī sekas, ko izraisa vairāku dabīgu vai mākslīgu atsevišķas uzturvielas avotu esamība tirgū, kopā ar sekām, ko izraisa iespējamā pienācīgi paredzamu papildu avotu esamība nākotnē (iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Dānija 50. punkts).

51      Vairākos gadījumos no minēto datu novērtējuma varēs secināt, ka šajā sakarā ir liela zinātniska un praktiska neskaidrība. Šāda neskaidrība, kas nav nošķirama no piesardzības jēdziena, ietekmē dalībvalsts vērtējuma pilnvaru apjomu un tādējādi iespaido noteikumus par samērīguma principa piemērošanu.

52      Šādos apstākļos jāatzīst, ka dalībvalsts saskaņā ar piesardzības principu var ieviest aizsardzības pasākumus, negaidot, kamēr šo risku esamība un pakāpe ir pierādīta pilnībā (šajā sakarā skat. iepriekš minētā sprieduma lietā National Farmers' Union u.c. 63. punktu). Tomēr riska novērtējums nevar balstīties tikai uz pieņēmumiem (skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Monsato Agricoltura Italia u.c. 106. punktu, iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Dānija 49. punktu un iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija 56. punktu).

53      Pareizi piemērot piesardzības principu nozīmē, pirmkārt, identificēt iespējamo negatīvo ietekmi uz veselību, ko var izraisīt atsevišķas uzturvielas, un, otrkārt, vispārēji izvērtēt risku veselībai, pamatojoties uz uzticamākajiem pieejamajiem zinātniskajiem datiem un jaunākajiem starptautisko pētījumu rezultātiem (skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Dānija 51. punktu).

54      Ja izrādās, ka veikto pētījumu rezultātu nepietiekamības, nepārliecinošā rakstura vai neprecizitātes dēļ nav iespējams skaidri noteikt atsevišķa riska esamību vai pakāpi, bet gadījumā, ja risks iestātos, pastāv iespējamība, ka var rasties reāls kaitējums sabiedrības veselībai, piesardzības princips pieļauj ierobežojošu pasākumu ieviešanu, ja vien tie nav diskriminējoši un ir objektīvi (skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Dānija 52. un 53. punktu).

55      Šajā gadījumā Nīderlandes kompetentās iestādes, acīmredzot, ir atsevišķi izvērtējušas, pirmkārt, konkrētās tāda atsevišķa pārtikas produkta tirdzniecības sekas, kurš satur konkrētu uzturvielu daudzumu – to [minētās iestādes] ir novērtējušas saistībā ar pirmo kritēriju – un, otrkārt, sekas, ko izraisa vairāku dabīgu vai mākslīgu atsevišķas uzturvielas avotu esamība tirgū – to [minētās iestādes] ir novērtējušas saistībā ar otro kritēriju – norādot uz Nīderlandes iedzīvotāju vajadzību pēc [konkrētām] uzturvielām.

56      Nīderlandes valdība apgalvo, ka attiecībā uz A vitamīnu (retinoīdu veidā), D vitamīnu, folskābi, selēnu, cinku un varu, toksikoloģiskā robeža – tas ir, daudzums, kuru pārsniedzot, nevar izslēgt, ka iestāsies kaitīgas sekas – ir tikai nedaudz lielāka par ieteicamo dienas devu – proti, daudzumu, kas principā atbilst jebkuras veselas personas vajadzībām pēc atsevišķas uzturvielas noteiktā iedzīvotāju grupā – tādējādi to pievienošanu pārtikas produktiem var atļaut tikai ierobežotā veidā. Attiecībā uz šīm vielām, “kas ir visai nedrošas”, ir jāievēro līdzsvars starp nepieciešamību tās pievienot pārtikas produktiem un ar to saistīto risku, un, ja riska pakāpe prasa, pēc vajadzības jāpiemēro ierobežojumi tirdzniecībai ar produktiem, kuri neatbilst atsevišķam ar uzturu saistītam mērķim.

57      Tomēr, pat ja būtu zinātniski pierādīts, ka sešas uzturvielas, par ko ir strīds, “ir visai nedrošas”, šo vielu ieteicamo dienas devu nedrīkst jaukt ar toksikoloģisko robežu. Turklāt, kā ģenerāladvokāts norāda secinājumu 42. punktā, nelielā atšķirība starp ieteicamo dienas devu un daudzumu, kuru pārsniedzot, ir apdraudēta veselība, visām uzturvielām nav vienāda.

58      No tā izriet, ka pārtikas produkts, kas bagātināts ar vienu konkrētu uzturvielu, nevar atbilst vajadzībai pēc uzturvielām, jo vidējā pārtikas deva jau sniedz ieteicamo minētās uzturvielas dienas devu, lai uzturvielas tirdzniecība nepārsniegtu toksikoloģiskās robežas, kuras pārkāpjot, saskaņā ar pašreizējiem zinātniskajiem pētījumiem rodas reāls sabiedrības veselības apdraudējums.

59      Jebkurā gadījumā Nīderlandes valdība nav iesniegusi nekādus zinātniskos pētījumus, no kuriem varētu secināt, ka jebkāda dienas devas pārsniegšana attiecībā uz vienu vai otru no sešām uzturvielām, par ko ir strīds, neatkarīgi no tās apjoma rada reālu sabiedrības veselības apdraudējumu.

60      Nīderlandes valdība tāpat apgalvo, ka ir pamatoti atteikt tāda bagātināta pārtikas produkta tirdzniecību, kas neatbilst nekādam pierādāmam mērķim saistībā ar uzturu tieši tāpēc, ka vēl nav sasniegta “augstākā robeža”, lai savukārt pieļautu citus produktus, kuru nepieciešamību dažu iedzīvotāju grupu uzturā var pierādīt.

61      Šajā sakarā, kaut arī tāda bagātināta pārtikas produkta tirdzniecība, kas paredzēts visiem iedzīvotājiem, faktiski samazina atšķirību starp vidējā pārtikas devā esošo uzturvielas daudzumu un toksikoloģisko robežu, tas nekādi neierobežo valsts kompetento iestāžu iespēju atļaut citu produktu tirdzniecību, kuri bagātināti ar to pašu uzturvielu un kuri paredzēti tikai tām iedzīvotāju grupām, kam vidējā pārtikas deva neatbilst vajadzībām pēc minētās vielas. Tādējādi Nīderlandes valdības sniegtais skaidrojums nav attaisnojums praksei, saskaņā ar kuru tiek aizliegta viena bagātināta pārtikas produkta tirdzniecība, kura lietošana uzturā, pat ņemot vērā visu uzturu, nevar sasniegt robežu, kuru pārsniedzot, rastos reāls sabiedrības veselības apdraudējums.

62      Jāpiebilst – kā Komisija pamatoti uzsver – pat pēc tam, kad valsts iestādes ir atļāvušas pārtikas produkta tirdzniecību, kas bagātināts ar atsevišķu uzturvielu, tām ir brīva izvēle noraidīt lūgumu dot iepriekšēju atļauju, pamatojoties uz stāvokli, kāds radies pirmās atļaujas rezultātā (šajā sakarā skat. EBTA Tiesas 2001. gada 5. aprīļa spriedumu lietā E‑3/00 EFTA Surveillance Authority/Norvēģija, EFTA Court Report 2000–2001, 73. lpp., 36. un 37. punkts).

63      Šajos apstākļos bagātinātu pārtikas produktu tirdzniecības aizlieguma sistemātiskais raksturs, kas izriet no Nīderlandes administratīvās prakses, neļauj ievērot Kopienu tiesības attiecībā uz reālā sabiedrības veselības apdraudējuma identifikāciju un izvērtējumu, kas katrā atsevišķā gadījumā prasa padziļinātu pārbaudi attiecībā uz sekām, kādas var rasties, ja pārtikai pievieno vitamīnus un minerālsāļus, par ko ir strīds (šajā sakarā skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Dānija 56. punktu).

64      Turklāt, kā Komisija ir pareizi norādījusi, no lietas materiāliem neizriet, ka, izskatot lūgumus piešķirt atkāpi, Nīderlandes iestādes pārbaudītu, vai pārtikas produkts, kas bagātināts ar atsevišķu uzturvielu, vidējā pārtikas devā nevarētu aizstāt tradicionālos pārtikas produktus, kuriem minētā viela jāpievieno obligāti, ne arī, a fortiori, ka šīs iestādes attiecīgā gadījumā ņemtu vērā šo aizstāšanas iespēju.

65      Tādējādi Nīderlandes valdība atzīst, ka kopumā graudaugi var būt aizstājējprodukts sviestmaizēm. Līdz 1999. gada 1. decembrim Nīderlandes tiesiskais regulējums ietvēra pienākumu bagātināt ar D vitamīnu smērējamas taukvielas. Tomēr no lietas materiāliem neizriet, ka, izskatot lūgumu atļaut ar D vitamīnu bagātinātu graudaugu tirdzniecību, ko iesniedzis uzņēmējs Kellogg’s, Nīderlandes iestādes būtu ņēmušas vērā šo apstākli, pārbaudot, vai šo graudaugu tirdzniecība – un kādās proporcijās – palielinātu D vitamīna daudzumu graudaugu patērētāju vidējā pārtikas devā salīdzinājumā ar daudzumu, kas atzīts par pieņemamu vai pat vajadzīgu vidējā pārtikas devā sviestmaižu pastu patērētājiem.

66      Pētījumiem par aizstāšanas iespēju tomēr ir jābūt ņemtiem vērā padziļinātā novērtējumā, ko prasa Tiesas judikatūra. Ja šāda aizstāšanas iespēja pastāv, tad, ņemot to vērā, var nonākt pie secinājuma, ka jauna bagātināta pārtikas produkta tirdzniecība nepalielinās uzturvielas daudzumu vidējā pārtikas devā, un tātad var tikt noteikta atkāpe. Gluži pretēji, ja šī iespēja netiek ņemta vērā, var tikt mainīti ēšanas paradumi, nepamatojot tos ar veselības aizsardzību.

67      Tādējādi jāsecina, ka Nīderlandes iestādes nav ievērojušas Kopienu tiesību prasības, it īpaši prasību katrā atsevišķā gadījumā padziļināti izvērtēt, kā tādu pārtikas produktu tirdzniecība, kas bagātināti ar kādu no sešām uzturvielām, par ko ir strīds, varētu ietekmēt sabiedrības veselību.

68      Kaut arī Nīderlandes iestādes saistībā ar vajadzību pēc [konkrētām] uzturvielām izvērtē arī sekas, ko izraisa vairāku dabīgu vai mākslīgu atsevišķas uzturvielas avotu esamība tirgū kopā ar reāla sabiedrības veselības apdraudējuma esamību, no lietas materiāliem tomēr izriet, ka bagātinātu pārtikas produktu tirdzniecības atļauja tiek dota tikai tad, ja turklāt ir atzīts, ka tā ir nepieciešama, lai apmierinātu Nīderlandes iedzīvotāju vajadzības pēc vitamīniem vai minerālsāļiem (skat. Nīderlandes Valsts sekretāra labklājības, veselības aprūpes un kultūras lietās lēmumu lietā Punica, kas norādīta šī sprieduma 35. punktā). Šī pieeja tomēr neattiecas uz sabiedrības veselības apdraudējuma bīstamības izvērtējumu.

69      Ja attiecībā uz kādas dalībvalsts iedzīvotājiem var būt svarīgs kritērijs, kas nosaka, vai pastāv vajadzība pēc [konkrētām] uzturvielām, minētajai dalībvalstij padziļināti izvērtējot apdraudējumu, ko sabiedrības veselībai var radīt uzturvielu pievienošana pārtikas produktiem, tad tas vien, ka šāda vajadzība nepastāv, neattaisno pilnīgu aizliegumu tirgot citās dalībvalstīs likumīgi ražotus un/vai pārdotus produktus, pamatojoties uz Līguma 36. pantu (skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Dānija 54. punktu un iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija 59. un 60. punktu).

70      No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka, īstenojot administratīvo praksi, saskaņā ar kuru plaša patēriņa pārtikas produktus, kas bagātināti ar A vitamīnu (retinoīdu veidā), D vitamīnu, folskābi, selēnu, varu vai cinku un ko likumīgi ražo vai pārdod citās dalībvalstīs, var tirgot Nīderlandē, ja tie nav ne aizstājējprodukti, ne atjaunoti produkti TML lēmuma 1. panta 1. punkta c) un d) apakšpunkta nozīmē, tikai tad, ja šī bagātināšana atbilst Nīderlandes iedzīvotāju vajadzībām pēc [konkrētām] uzturvielām, turklāt nepārbaudot, vai šie bagātinātie produkti nav aizstājami ar produktiem, kurus jau tirgo un kuriem to pašu uzturvielu pievienošana ir obligāta, Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Līguma 30. pantu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

71      Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Nīderlandes Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Nīderlandes Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1)      īstenojot administratīvo praksi, saskaņā ar kuru plaša patēriņa pārtikas produktus, kas bagātināti ar A  vitamīnu (retinoīdu veidā), D vitamīnu, folskābi, selēnu, varu vai cinku un ko likumīgi ražo vai pārdod citās dalībvalstīs, var tirgot Nīderlandē, ja tie nav ne aizstājējprodukti, ne atjaunoti produkti 1. panta 1. punkta c) un d) apakšpunkta nozīmē 1996. gada 24. maija Warenwetbesluit Toevoeging micro-voedingsstoffen aan levensmiddelen (lēmumā par to, kā piemērot Warenwet par mikroelementu pievienošanu pārtikas produktiem), tikai tad, ja šī bagātināšana atbilst Nīderlandes iedzīvotāju vajadzībām pēc [konkrētām] uzturvielām, turklāt nepārbaudot, vai šie bagātinātie produkti nav aizstājami ar produktiem, kurus jau tirgo un kuriem to pašu uzturvielu pievienošana ir obligāta, Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Līguma 30. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumeim – EKL 28. pants);

2)      Nīderlandes Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – holandiešu.