Lieta C-30/02

Recheio - Cash & Carry SA

pret

Fazenda Pública/Registo Nacional de Pessoas Colectivas

(Tribunal Tributário de Primeira Instância de Lisboa lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Neesoša parāda izpildījuma atprasījums – 90 dienu termiņš prasības celšanai – Efektivitātes princips

Sprieduma kopsavilkums

Kopienu tiesības – Tieša iedarbība – Nodokļi vai nodevas, kas nav saderīgi ar Kopienu tiesībām – Atprasījums – Noteikumi – Valsts tiesību piemērošana – Nosacījumi – Līdzvērtības un efektivitātes principa ievērošana – 90 dienu noilguma termiņš – Pieļaujamība

 

Nepastāvot Kopienu tiesiskajam regulējumam jautājumā par prettiesiski iekasēto nodokļu vai nodevu atprasījumu, katras dalībvalsts tiesību sistēmai ir jānosaka kompetentās tiesas un tiesvedības procesuālie noteikumi, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras lietas dalībniekiem piešķir Kopienu tiesības; tomēr, no vienas puses, šie noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām (līdzvērtības princips), un, no otras puses, tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Kopienu tiesību sistēmas (efektivitātes princips).

Attiecībā uz efektivitātes principu tiesiskās drošības interesēs, kam ir jāaizsargā gan attiecīgais nodokļu maksātājs, gan nodokļu administrācija, par saderīgu ar Kopienu tiesībām ir uzskatāma saprātīgu termiņu noteikšana, kuru neievērošanas gadījumā tiek zaudētas attiecīgās tiesības. Šajā sakarā valsts tiesībās noteikts 90 dienu noilguma termiņš, skaitot no nodokļa vai nodevas labprātīgas samaksas termiņa beigām, ir uzskatāms par saprātīgu, jo tas ir pietiekami ilgs, lai ļautu nodokļu  maksātajam, zinot visus lietas apstākļus, nolemt celt prasību atzīt lēmumu par spēkā neesošu un apkopot visus vajadzīgos faktiskos un tiesiskos apstākļus.

No tā izriet, ka Kopienu tiesību efektivitātes princips neiestājās pret to, ka nodokļu vai nodevu, kas iekasētas, pārkāpjot  Kopienu tiesības, atprasījuma prasībai tiek noteikts 90 dienu noilguma termiņš, skaitot no brīža, kad beidzies termiņš labprātīgai nodokļu vai nodevu samaksai.

 (sal. ar 17., 18., 21., 22., 26. punktu un  rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2004. gada 17. jūnijā (*)

Neesoša parāda izpildījuma atprasījums – 90 dienu termiņš prasības celšanai – Efektivitātes princips

Lieta C-30/02

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam iesniedza Tribunal Tributário de Primeira Instância de Lisboa (Portugāle) nolūkā saņemt prāvā, kuru iztiesā šī tiesa, starp

Recheio – Cash & Carry SA

un

Fazenda Pública / Registo Nacional de Pessoas Colectivas,

piedaloties Ministério Público,

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Kopienu tiesības neesoša parāda izpildījuma atprasījuma jomā.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Jāns [P. Jann], tiesneši A. La Pergola [A. La Pergola], S. fon Bārs [S. Von Bahr] (referents), R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] un K. Lēnartss [K. Lenaerts],

ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer],

sekretāre Mugika Arsamendi [Múgica Arzamendi], galvenā administratore,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko sniedza:

–      Recheio – Cash & Carry SA vārdā – K. Tīkseira Ozoriu di Kaštru [C. Teixeira Osório de Castro] un Ž. Vjeira Perišs [J. Vieira Peres], advogados,

–      Portugāles valdības vārdā – L. Fernandišs [L. Fernandes] un A. I. Pintu [A. I. Pinto], pilnvarotie pārstāvji,

–      Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – A. Alviža Vjeira [A. Alves Vieira] un R. Liāls [R. Lyal], pilnvarotie pārstāvji, kam palīdz N. Kastru Markešs [N. Castro Marques], advogado,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 2003. gada 13. novembrī sniedza Recheio – Cash & Carry SA, ko pārstāv Ž. Vjeira Perišs, kā arī P. Soza Mašadu [P. Sousa Machado] un Fontēns di Kampušs [Fontaine de Campos], advogados; Portugāles valdība, ko pārstāv L. Fernandišs, kam palīdz K. Baptista Lobu [C. Baptista Lobo], advogado; un Komisija, ko pārstāv A. Alviža Vjeira un R. Liāls,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2003. gada 11. decembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2001. gada 27. decembra rīkojumu, kas Tiesā saņemts 2002. gada 4. februārī, Tribunal Tributário de Primeira Instância de Lisboa (Lisabonas Pirmās instances nodokļu tiesa) atbilstoši EKL 234. pantam uzdeva trīs prejudiciālus jautājumus par Kopienu tiesību interpretāciju neesoša parāda izpildījuma atprasījuma jomā.

2        Šie jautājumi radās prāvā starp Recheio – Cash & Carry SA (turpmāk tekstā – Recheio) un Fazenda Pública/Registo Nacional de Pessoas Colectivas (Valsts kasi/Juridisko personu Valsts reģistru) par reģistrācijas atlīdzības atmaksāšanu, ko Recheio samaksāja atbilstoši 3. panta 4. punktam Juridisko personu Valsts reģistra tarifu tabulā, kas apstiprināta ar 1989. gada 22. maija lēmumu Nr. 366/89 (Diário da RepúblicaI, sērija A, Nr. 11, 1989. gada 22. maijs).

 Pamata prāva un atbilstošās tiesību normas

3        Ar notariālu aktu, kas sastādīts Lisabonā 1997. gada 5. novembrī, Recheio palielināja savu pamatkapitālu no PTE 100 000 000 līdz PTE 1 000 000 000.

4        1998. gada 4. martā tā reģistrēja pamatkapitāla palielinājumu Juridisko personu Valsts reģistrā. Tajā pašā dienā atbilstoši juridisko personu valsts reģistra tarifu tabulas 3. panta 4. punktam tika pieprasīts samaksāt reģistrācijas atlīdzību PTE 2 251 000, kas arī tika izdarīts.

5        2001. gada 11. jūlijā Recheio iesniedza Tribunal Tributário de Primeira Instância de Lisboa prasību par PTE 2 250 000 atprasījuma tiesību atzīšanu. Tā norādīja, ka atlīdzības iekasēšana ir notikusi, pārkāpjot Kopienu tiesības, jo īpaši Padomes 1969. gada 17. jūlija Direktīvas 69/335/EEK par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai (OV L 249, 25. lpp.), 10. panta c) apakšpunktu un 12. panta 1. punkta e) apakšpunktu.

6        Recheio pamatoja šo prasību ar Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru samaksa par kapitālsabiedrības pamatkapitāla palielināšanas reģistrāciju Juridisko personu Valsts reģistrā, līdzko tā tiek uzskatīta par nodokļu uzlikšanu Direktīvas nozīmē, principā ir aizliegta saskaņā ar Direktīvas 69/335 10. panta c) apakšpunktu (skat., jo īpaši, 1999. gada 29. septembra spriedumu lietā C-56/98 Modelo, Recueil 1999, I-6427. lpp., un 2000. gada 26. septembra spriedumu lietā C-134/99 IGI, Recueil 2000,   I-7717. lpp., 25. punkts).

7        Tribunal Tributário de Primeira Instância de Lisboa pārkvalificēja Recheio prasību par prasību atzīt lēmumu par spēkā neesošu. Tā uzskatīja, ka šī prasība bija jāiesniedz 90 dienu laikā pēc "labprātīgai nodokļu vai nodevu samaksai piešķirtā termiņa beigām", piemērojot Código de Processo Tributário (Nodokļu procesa kodeksa, turpmāk tekstā – "CPT") 123. pantu, kas ieviests ar 1991. gada 23. aprīļa dekrētu-likumu Nr. 154/91 (Diário da RepúblicaI, sērija A, Nr. 94, 1991. gada 23. aprīlis) un kuram šobrīd atbilst Código de Procédimento e Processo Tributário (Nodokļu procesa un strīdu izskatīšanas kodeksa, turpmāk tekstā – "CPPT") 102. pants, kas ieviests ar 1999. gada 26. oktobra dekrētu-likumu Nr. 433/99 (Diário da RepúblicaI, sērija A, Nr. 250, 1999. gada 26. oktobris) un grozīts ar 2001. gada 5. jūnija likumu Nr. 15/2001 (Diário da RepúblicaI, sērija A, Nr. 130, 2001. gada 5. jūnijs).

8        Tribunal Tributário de Primeira Instância uzsvēra, ka 90 dienu termiņam, kas atvēlēts prasības  iesniegšanai atzīt lēmumu par spēkā neesošu, nevajadzētu, no vienas puses, būt mazāk labvēlīgam par valsts tiesībās noteiktajiem termiņiem atprasījuma prasībai, un, no otras puses, tam nevajadzētu padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Kopienu tiesību sistēmas.

9        Tā konstatēja, ka attiecīgais termiņš attiecas uz visām darbībām iekasēto nodokļu atmaksāšanai gan tad, kad tās ir pamatotas ar Kopienu tiesībām, gan tad, kad tās ir pamatotas ar valsts tiesībām.

10      Šajā kontekstā Tribunal Tributário de Primeira Instância de Lisboa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

"1)      Vai Kopienu tiesības aizliedz dalībvalstij attiecībā uz nodokļu vai nodevu, kas iekasētas, pārkāpjot  Kopienu tiesības, atprasījumu noteikt 90 dienas kā noilguma termiņu, skaitot no brīža, kad beidzies termiņš labprātīgai nodokļu vai nodevu samaksai, šādā veidā pārmērīgi apgrūtinot atprasījuma tiesību izmantošanu?

2)      Apstiprinošas atbildes gadījumā – kādu minimālo termiņu var uzskatīt par saderīgu ar visa veida pārmērīgu grūtību aizliegumu?

3)      Kādi kritēriji ir jāievēro, nosakot šādu termiņu?"

 Par lūgumu atkārtoti sākt procesu

11      Ar pieteikumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2004. gada 23. janvārī, Recheio lūdza atkārtoti sākt mutvārdu procesu pēc ģenerāladvokāta secinājumu noklausīšanās. Recheio apgalvoja, ka ģenerāladvokāts savus secinājumus ir pamatojis ar acīmredzami nepareizu Portugāles tiesību interpretāciju, saskaņā ar kuru attiecīgais noilguma termiņš nav 90 dienas, bet piecarpus mēneši.

12      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesa pēc savas ierosmes vai pēc ģenerāladvokāta priekšlikuma, vai arī pēc lietas dalībnieku pieteikuma var ar rīkojumu noteikt mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 61. pantu, ja tā uzskata, ka nav pietiekami informēta vai arī ka lieta ir jāiztiesā, pamatojoties uz argumentu, ko nav apsprieduši lietas dalībnieki (skat., jo īpaši, 2002. gada 18. jūnija spriedumu lietā C-299/99 Philips, Recueil 2002, I-05475. lpp., 20. punkts, 2002. gada 7. novembra spriedumu lietā C-184/01 P Hirschfeldt/AEE, Recueil 2002, I-10173. lpp., 30. punkts, un 2003. gada 13. novembra spriedumu lietā C-209/01 Schilling un Fleck-Schilling u. c., Krājumā vēl nav publicēts, 19. punkts).

13      Neviens no šiem gadījumiem nav attiecināms uz konkrēto lietu, un Tiesa nolemj, ka nav pamata atkārtoti sākt mutvārdu procesu. Līdz ar to ir jānoraida pieteikums par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

14      Ar šiem jautājumiem, kas jāskata kopā, iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai Kopienu tiesību efektivitātes princips iestājās pret to, ka nodokļu vai nodevu, kas iekasētas, pārkāpjot  Kopienu tiesības, atprasījuma prasībai tiek noteikts 90 dienu noilguma termiņš, sākot no brīža, kad beidzies termiņš labprātīgai nodokļu vai nodevu samaksai.

15      Jāatgādina, ka dalībvalstīm principā ir jāatmaksā nodokļi vai nodevas, kas iekasētas, pārkāpjot  Kopienu tiesības (skat. 1997. gada 14. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C-192/95 līdz 218/95 Comateb u. c., Recueil 1997, I-165. lpp., 20. punkts).

16      Šajā sakarā Tiesa ir arī vairākkārt uzsvērusi, ka prettiesiski iekasētu nodokļu vai nodevu atprasījuma problēma, atkarībā no nodokļu un nodevu veida, ir risināta atšķirīgi dažādās dalībvalstīs un pat vienas dalībvalsts robežās. Dažos gadījumos šāda veida pretenzijas vai prasības ir pakļautas likuma prasībām, kas attiecas uz formu un termiņu, gan vēršoties ar sūdzību pie nodokļu administrācijas, gan ceļot prasību tiesā. Citos gadījumos prasība par prettiesiski iekasētu nodokļu atmaksāšanu ir jāsniedz parastajās tiesās atprasījuma prasības formā, un to var celt ilgākā vai īsākā termiņā; dažos gadījumos uz to attiecas vispārējais noilguma termiņš (skat., jo īpaši, 1999. gada 9. februāra spriedumu lietā C-343/96 Dilexport, Recueil 1999, I-579. lpp., 24. punkts).

17      Šī valstu sistēmu dažādība izriet no Kopienu tiesiskā regulējuma trūkuma jautājumā par prettiesiski iekasētu nodokļu vai nodevu atprasījumu. Šādā situācijā katras dalībvalsts tiesību sistēmai ir jānosaka kompetentās tiesas un tiesvedības procesuālie noteikumi, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras lietas dalībniekiem piešķir Kopienu tiesības; tomēr, no vienas puses, šie noteikumi nedrīkst būt  mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām (līdzvērtības princips), un, no otras puses, tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Kopienu tiesību sistēmas (efektivitātes princips) (skat., jo īpaši, 1998. gada 15. septembra spriedumu lietā C-231/96 Edis, Recueil 1998, I-4951. lpp., 34. punkts).

18      Attiecībā uz pēdējo minēto principu tiesiskās drošības interesēs, lai aizsargātu gan attiecīgo nodokļu maksātāju, gan nodokļu administrāciju, Tiesa atzina par saderīgu ar Kopienu tiesībām saprātīgu termiņu noteikšanu, kuru neievērošanas gadījumā tiek zaudētas attiecīgās tiesības (iepriekš minētā sprieduma lietā Edis 35. punkts).

19      Šajā gadījumā CPT 123. pants, ko aizstāja CPPT 102. panta 1. punkta a) apakšpunkts, paredz 90 dienu noilguma termiņu, skaitot no nodokļa vai nodevas labprātīgas samaksas veikšanas brīža, lai iesniegtu prasību atzīt par spēkā neesošu lēmumu, kas paredz nodokļa vai nodevas samaksu.

20      Kaut arī iepriekš minētais spriedums lietā Edis attiecās uz trīs gadu noilguma termiņu, skaitot no nodokļa vai nodevas samaksas brīža, t. i., termiņu, kas nepārprotami ir garāks nekā pamata strīdā aplūkotais, tomēr no šī sprieduma un Tiesas iedibinātās judikatūras arī izriet, ka dalībvalstis ir tiesīgas noteikt garāku vai īsāku termiņu atprasījumam, ja vien netiek padarīta praktiski neiespējama vai pārmērīgi grūta to tiesību izmantošana, ko piešķir Kopienu tiesību sistēma.

21      Šajā gadījumā 90 dienu termiņš, skaitot no nodokļa vai nodevas labprātīgas samaksas termiņa beigām, ir uzskatāms par pietiekami ilgu, lai ļautu nodokļu  maksātajam, zinot visus lietas apstākļus, nolemt iesniegt prasību atzīt konkrēto lēmumu par spēkā neesošu un apkopot visus vajadzīgos faktiskos un tiesiskos apstākļus.

22      Kā minējis ģenerāladvokāts savu secinājumu 41. punktā, šo termiņu var kvalificēt kā saprātīgu, salīdzinot ar līdzīgiem termiņiem, kas noteikti daudzu citu dalībvalstu tiesību sistēmās.

23      Attiecībā uz Recheio argumentu, ka šāds termiņš nav pieņemams, jo Portugāles Republika nebija transponējusi Direktīvu 69/335 nodevas samaksas brīdī, bet tikai divus gadus pēc iepriekš minētā sprieduma lietā Modelo, ir jāmin, ka Kopienu tiesības neaizliedz dalībvalstij, kas nav pareizi transponējusi Direktīvu 69/335, prettiesiski iekasētu nodevu atprasījuma prasībām piemērot valsts noteiktu noilguma termiņu. Apstāklim, ka Tiesa ir pasludinājusi prejudiciālu spriedumu par attiecīgās Kopienu tiesību normas interpretāciju, šajā sakarā nav nozīmes (skat., jo īpaši, iepriekš minētā sprieduma lietā Edis 20. un 47. punktu).

24      Attiecībā uz Recheio argumentu, ka attiecīgais termiņš nav pamatots, jo nodokļu administrācijai ir noteikti ilgāki termiņi, lai pieņemtu lēmumu par nodokļu uzlikšanu nodokļu maksātājam, kā arī pēc savas ierosmes izlabotu lēmumus par nodokļu uzlikšanu, pietiek ar secinājumu, ka šis apstāklis nenozīmē, ka attiecīgais 90 dienu termiņš būtu nepietiekams efektivitātes principa kontekstā. Termiņi, kas ir nodokļu administrācijas rīcībā, lai pildītu savā kompetencē esošos pienākumus, parasti ir noteikti, vadoties pēc citiem mērķiem nekā termiņš, kas noteikts prasībai par lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu.

25      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka tāds valsts noteikts noilguma termiņš kā šajā pamata prāvā aplūkotais pārmērīgi neapgrūtina vai nepadara par neiespējamu to tiesību izmantošanu, ko piešķir Kopienu tiesību sistēma.

26      Šajos apstākļos uz Tribunal Tributário de Primeira Instância uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Kopienu tiesību efektivitātes princips neiestājās pret to, ka nodokļu vai nodevu, kas iekasētas, pārkāpjot  Kopienu tiesības, atprasījuma prasībai tiek noteikts 90 dienu noilguma termiņš, skaitot no brīža, kad beidzies termiņš labprātīgai nodokļu vai nodevu samaksai.

 Par tiesāšanās izdevumiem

27      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Portugāles valdībai un Komisijai, kuras iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pusēm pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA (pirmā palāta),

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 2001. gada 27. decembra rīkojumu iesniedza Tribunal Tributário de Primeira Instância de Lisboa, nospriež:

Kopienu tiesību efektivitātes princips neiestājās pret to, ka nodokļu vai nodevu, kas iekasētas, pārkāpjot  Kopienu tiesības, atprasījuma prasībai tiek noteikts 90 dienu noilguma termiņš, skaitot no brīža, kad beidzies termiņš labprātīgai nodokļu vai nodevu samaksai.

Jāns

La Pergola

fon Bārs

Silva de Lapuerta                     Lēnartss

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2004. gada 17. jūnijā.

Sekretārs

Pirmās palātas priekšsēdētājs

R. Grass [R. Grass]

P. Jāns

---

* Tiesvedības valoda – portugāļu.