Lieta T-314/01

Coöperatieve Verkoop- en Productievereniging van Aardappelmeel en Derivaten Avebe BA

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nātrija glukonāts – EKL 81. pants – Naudas sods – Mātes sabiedrības atbildība par asociācijas, kura nav juridiska persona, prettiesisku rīcību – Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts – Tiesības uz aizstāvību – Attaisnojoši dokumenti – Samērīguma princips – Pienākums norādīt pamatojumu

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana

(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 17 19. panta 1. punkts)

2.      Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana

(Padomes Regula Nr. 17)

3.      Konkurence – Administratīvais process – Pieeja lietas materiāliem

(Padomes Regula Nr. 17)

4.      Konkurence – Kopienu noteikumi – Uzņēmuma izdarīts pārkāpums – Attiecināmība uz citu uzņēmumu, ņemot vērā uzņēmumus vienojošās ekonomiskās un juridiskās saiknes

(EKL 81. panta 1. punkts)

1.      Tiesību uz aizstāvību ievērošana ir Kopienu tiesību pamatprincips, kas ir jāievēro visos gadījumos, it īpaši procesā, kura rezultātā var tikt uzlikts sods, pat ja tas ir administratīvais process. Saskaņā ar šo principu attiecīgajiem uzņēmumiem un uzņēmumu asociācijām jāsniedz iespēja, sākot no administratīvā procesa stadijas, paust savu viedokli par Komisijas izvirzīto faktu, iebildumu un apstākļu patiesumu un atbilstību.

Šajā ziņā, ja Komisija vēlas pamatoties uz izvilkumu no atbildes uz Paziņojumu par iebildumiem vai uz dokumentu, kas ir pievienots šādai atbildei, lai pierādītu pārkāpumu procesā, piemērojot EKL 81. panta 1. punktu, citiem lietas dalībniekiem šajā procesā ir jānodrošina iespēja izteikt savu viedokli par šiem pierādījumiem. Šajos apstākļos attiecīgais izvilkums no atbildes uz Paziņojumu par iebildumiem vai no tai pievienotā dokumenta ir inkriminējošs pierādījums pret vairākiem dalībniekiem, par kuriem tiek apgalvots, ka tie ir piedalījušies pārkāpumā.

Šie principi ir piemērojami arī tad, kad Komisija pamatojas uz izvilkumu no atbildes uz Paziņojumu par iebildumiem, lai konstatētu, ka uzņēmums ir vainojams pārkāpumā.

Attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka secinājums, pie kura Komisija nonākusi savā lēmumā, būtu bijis citādāks, ja dokuments, kurš netika nosūtīts šim uzņēmumam un uz kuru Komisija pamatojās, lai konstatētu pārkāpumu, netiktu pieļauts kā pierādījums.

(sal. ar 49.–52. punktu)

2.      Procesā, kas balstīts uz sacīkstes principu, ko nosaka regulas par EKL 81. un 82. panta īstenošanu, Komisija viena pati nevar nolemt, kuri dokumenti ir derīgi iesaistīto uzņēmumu aizstāvībai procesā par konkurences tiesību pārkāpumiem. Ņemot vērā lietas dalībnieku vienlīdzības principu, nav pieņemams, ka Komisija pati var nolemt, vai izmantot dokumentus pret prasītāju, ja prasītājam nav bijusi tiem pieeja un tādējādi tas nav varējis izlemt, vai tos izmantot savai aizstāvībai.

(sal. ar 66. punktu)

3.      Ja ir konstatēts, ka administratīvā procesa laikā, kas tiek veikts par Kopienas konkurences noteikumu pārkāpumu, Komisija nav atklājusi attiecīgajam uzņēmumam dokumentus, kuros varētu būt bijuši attaisnojoši pierādījumi, tiesību uz aizstāvību aizskārums pastāv tikai tad, ja tiek pierādīts, ka administratīvā procesa rezultāts būtu bijis citādāks, ja procesa laikā attiecīgajam uzņēmumam būtu bijusi pieeja attiecīgajiem dokumentiem. Ja šie dokumenti ir Komisijas izmeklēšanas lietas materiālos, šāds tiesību uz aizstāvību pārkāpums nav saistīts ar veidu, kādā attiecīgais uzņēmums rīkojies administratīvā procesa laikā. No otras puses, ja attiecīgie attaisnojošie dokumenti nav Komisijas izmeklēšanas lietas materiālos, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu var konstatēt vienīgi tad, ja uzņēmums ir tieši lūdzis Komisijai piekļūt šiem dokumentiem administratīvā procesa laikā; ja tas to neizdara, uzņēmumam vairs nav tiesību izvirzīt šo pamatu jebkādā prasībā par tiesību akta atcelšanu pret galīgo lēmumu.

(sal. ar 67. punktu)

4.      Uzņēmuma konkurences tiesību aktus pārkāpjošas darbības var attiecināt uz otru uzņēmumu tad, ja pirmais uzņēmums patstāvīgi nenosaka savu rīcību tirgū, bet pēc būtības izpilda otrā uzņēmuma norādījumus, it īpaši, ievērojot tos vienojošās ekonomiskās un juridiskās saiknes.

Komisija nevar pamatoties tikai uz konstatējumu, ka kāds uzņēmums “bija spējīgs” tik izšķiroši ietekmēt kādu citu uzņēmumu, atbrīvojot to no pienākuma pārbaudīt, vai tāda ietekme patiešām ir bijusi. Tieši pretēji, tai principā ir pienākums pierādīt šādu izšķirošu ietekmi, atsaucoties uz virkni faktisko apstākļu, pie kuriem citu starpā pieder arī varbūtējas viena šā uzņēmuma vadības tiesības dot norādījumus citam uzņēmumam.

Tomēr, ja kāda mātes sabiedrība 100 % apmērā kontrolē meitas sabiedrību, kas ir izdarījusi pārkāpumu, tiek izdarīts pieņēmums, kuru var atspēkot, ka mātes sabiedrība patiešām ir izšķiroši ietekmējusi meitas sabiedrības rīcību. Tādējādi mātes sabiedrības pienākums ir atspēkot šo pieņēmumu ar pierādījumiem, kuri var apstiprināt meitas sabiedrības patstāvīgumu.

Tas pats attiecas uz gadījumu, kad katrai no divām sabiedrībām pieder 50 % no vienas vienības, ko tās pārvalda, kopīgi un regulāri vienojoties.

(sal. ar 135.–136., 138. punktu)

PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)

2006. gada 27. septembrī (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nātrija glukonāts – EKL 81. pants – Naudas sods – Mātes sabiedrības atbildība par asociācijas, kas nav juridiska persona, prettiesisku rīcību – Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts – Tiesības uz aizstāvību – Attaisnojoši dokumenti – Samērīguma princips – Pienākums norādīt pamatojumu

Lieta T‑314/01

Coöperatieve Verkoop- en Productievereniging van Aardappelmeel en Derivaten Avebe BA, Vendama [Veendam] (Nīderlande), ko pārstāv K. Dekers [C. Dekker], advokāts,

prasītāja,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv A. Bukē [A. Bouquet], A. Velans [A. Whelan] un V. Vilss [W. Wils], pārstāvji, kam palīdz M. van der Vaude [M. van der Woude], advokāts,

atbildētāja,

par prasību, pirmkārt, atcelt Komisijas 2001. gada 2. oktobra Lēmuma C(2001) 2931 (galīgā redakcija) par EK līguma 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (COMP/E‑1/36.756 – Nātrija glukonāts) 1. punktu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, vai, pakārtoti, šī lēmuma 3. punktu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju.

EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA
(trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši M. Jēgers [M. Jaeger] un F. Deuss [F. Dehousse],

sekretārs J. Plingerss [J. Plingers], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 17. februārī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Prāvas rašanās fakti

1        Coöperatieve Verkoop- en Productievereniging van Aardappelmeel en Derivaten Avebe BA (turpmāk tekstā – “Avebe”) ir mātes sabiedrība uzņēmumu grupai, kuri specializējas amidona pārveidošanā. Kopš attiecīgo faktu laika līdz 1995. gada decembrim Avebe aktīvi piedalījās nātrija glukonāta tirgū sakarā ar savu dalību sabiedrībā Glucona vof – uzņēmumā, kuru tā kopīgi kontrolēja ar sabiedrību Akzo Nobel Chemicals BV (turpmāk tekstā – “ANC”), ko kontrolē Akzo Nobel NV (turpmāk tekstā – “Akzo”). 1995. gada decembrī Avebe ieguva ANC kapitāldaļas Glucona vof, kas kļuva par sabiedrību ar ierobežotu atbildību un ieguva nosaukumu Glucona BV (turpmāk tekstā – sabiedrības Glucona vof un Glucona BV tiks kopā sauktas “Glucona”).

2        Nātrija glukonāts ir daļa no helatoniem, kas ir vielas, kas ražošanas procesā dezaktivizē metāla jonus. Šie procesi īpaši ietver rūpniecisko mazgāšanu (pudeļu vai rīku mazgāšana), virsmu apstrādi (rūsas izturīga apstrāde, attaukošana, alumīnija gravēšana) un ūdens apstrādi. Helatoni tādējādi tiek izmantoti pārtikas rūpniecībā, kosmētikas, farmācijas, papīra un betona ražošanā, kā arī citās rūpniecības nozarēs. Nātrija glukonāts tiek tirgots visā pasaulē, un konkurējošie uzņēmumi darbojas pasaules tirgū.

3        1995. gadā nātrija glukonāts pasaulē kopumā tika pārdots par aptuveni 58,7 miljoniem EUR, Eiropas Ekonomikas zonā (turpmāk tekstā – “EEZ”) – par aptuveni 19,6 miljoniem EUR. Lietas faktu norises laikā gandrīz visu nātrija glukonātu pasaulē saražoja pieci uzņēmumi, proti, pirmkārt, Fujisawa Pharmaceutical Co. Ltd. (turpmāk tekstā – “Fujisawa”), otrkārt – Jungbunzlauer AG, treškārt – Roquette Fréres SA (turpmāk tekstā – “Roquette”), ceturtkārt, Glucona vof un, piektkārt, Archer Daniels Midland Co. (turpmāk tekstā – “ADM”).

4        1997. gada martā Amerikas Savienoto Valstu Tieslietu ministrija [United States Department of Justice] informēja Komisiju, ka pēc lizīna un citronskābes tirgū veiktās izmeklēšanas ir uzsākta izmeklēšana arī par nātrija glukonāta tirgu. 1997. gada oktobrī un decembrī, kā arī 1998. gada februārī Komisijai tika paziņots, ka Akzo, Avebe, Glucona, Roquette un Fujisawa ir atzinušas, ka ir bijušas aizliegtās vienošanās par nātrija glukonāta cenas noteikšanu un šīs preces pārdošanas apjomu sadali Savienotajās Valstīs un citur dalībnieces. Pēc vienošanās noslēgšanas ar Amerikas Tieslietu ministriju Amerikas valsts iestādes šiem uzņēmumiem uzlika naudas sodus.

5        1998. gada 18. februārī Komisija saskaņā ar 11. pantu Padomes 1962. gada 6. februāra Regulā Nr. 17, Pirmā Regula par Līguma [81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 13, 204. lpp.) galvenajiem nātrija glukonāta ražotājiem, importētājiem, eksportētājiem un pircējiem Eiropā nosūtīja informācijas pieprasījumus.

6        Atbilstoši informācijas pieprasījumam Fujisawa sazinājās ar Komisiju, lai to informētu, ka ir sadarbojusies ar Amerikas valsts iestādēm saistībā ar iepriekš aprakstīto izmeklēšanu un ka tā vēlas darīt to pašu, pamatojoties uz Komisijas 1996. gada 18. jūlija Paziņojumu par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās, kas skar aizliegtas vienošanās (OV C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”). 1998. gada 12. maijā pēc 1998. gada 1. aprīļa sanāksmes ar Komisiju Fujisawa iesniedza rakstveida deklarāciju un materiālus, kuri ietvēra aizliegtās vienošanās vēstures kopsavilkumu, un vairākus dokumentus.

7        1998. gada 16. un 17. septembrī Komisija atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktam veica pārbaudes uz vietas sabiedrību Avebe, Glucona, Jungbunzlauer un Roquette mītnēs.

8        1999. gada 2. martā Komisija nosūtīja detalizētus informācijas pieprasījumus Glucona, Roquette un Jungbunzlauer. Ar 1999. gada 14., 19. un 20. aprīļa vēstulēm šie uzņēmumi paziņoja, ka vēlas sadarboties ar Komisiju, un sniedza tai noteiktu informāciju par aizliegto vienošanos. 1999. gada 25. oktobrī Komisija nosūtīja papildu informācijas pieprasījumus ADM, Fujisawa, Glucona, Roquette un Jungbunzlauer.

9        2000. gada 17. maijā, pamatojoties uz tai sniegto informāciju, Komisija Avebe un citiem attiecīgajiem uzņēmumiem nosūtīja paziņojumu par iebildumiem par EKL 81. panta 1. punkta un Līguma par EEZ (turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 53. panta 1. punkta pārkāpumu. Avebe un visi pārējie skartie uzņēmumi, atbildot uz Komisijas izvirzītajiem iebildumiem, iesniedza rakstveida apsvērumus. Neviens no lietas dalībniekiem nepieprasīja noklausīšanos, tāpat tie neapstrīdēja paziņojumā par iebildumiem norādītos faktus pēc būtības.

10      2001. gada 11. maijā Komisija Avebe un citiem attiecīgajiem uzņēmumiem nosūtīja papildu informācijas pieprasījumus.

11      Lēmumu C(2001) 2931 (galīgā redakcija) par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanu (COMP/E‑1/36.756 – Nātrija glukonāts) (turpmāk tekstā – “Lēmums”). Lēmums Avebe tika paziņots ar 2001. gada 10. oktobra vēstuli.

12      Lēmums tostarp ietver šādus noteikumus:

“1. punkts

[Akzo], [ADM], [Avebe], [Fujisawa], [Jungbunzlauer] un [Roquette] ir pārkāpušas EKL 81. panta 1. punktu [..] un – sākot ar 1994. gada 1. janvāri – EEZ 53. panta 1. punktu, piedaloties nolīgumā un/vai turpinātās saskaņotās darbībās nātrija glukonāta sektorā.

Pārkāpums ir ildzis:

–        [Akzo], [Avebe], [Fujisawa] un [Roquette] gadījumā – no 1987. gada februāra līdz 1995. gada jūnijam;

–      [Jungbunzlauer] gadījumā – no 1988. gada maija līdz 1995. gada jūnijam;

–      [ADM] gadījumā – no 1991. gada jūnija līdz 1995. gada jūnijam.

[..]

3. punkts

Par 1. punktā minēto pārkāpumu tiek noteikti šādi naudas sodi:

a)      [Akzo]                                          9 miljoni EUR,

b)      [ADM]                                          10,13 miljoni EUR,

c)      [Avebe]                                          3,6 miljoni EUR,

d)      [Fujisawa]                                 3,6 miljoni EUR,

e)      [Jungbunzlauer         ]                         20,4 miljoni EUR,

f)      [Roquette]                                 10,8 miljoni EUR.”

13      Lēmuma 296.–309. apsvērumā Komisija analizēja attiecības, kas laika periodā, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās, pastāvēja starp Glucona un tās mātes sabiedrībām – Avebe un Akzo. Tā it īpaši atzīmēja, ka līdz 1993. gada 15. augustam Avebe un Akzo pārstāvji kopīgi vadīja Glucona, bet pēc šī datuma – sakarā ar Glucona restrukturizāciju – to ir vadījis tikai Avebe pārstāvis. Tomēr Komisija uzskatīja, ka Avebe un Akzo ir jāuzskata par atbildīgām par meitas sabiedrības pret konkurenci vērsto rīcību visā norādītajā laika periodā un ka tāpēc tām ir jābūt Lēmuma adresātēm.

14      Lai aprēķinātu naudas soda apmēru, Komisija Lēmumā piemēroja metodoloģiju, kas ietverta Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”), kā arī Paziņojumu par sadarbību.

15      Pirmkārt, Komisija naudas soda apmēru noteica, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu un ilgumu.

16      Šajā sakarā attiecībā uz pārkāpuma smagumu Komisija vispirms uzskatīja, ka attiecīgie uzņēmumi ir izdarījuši ļoti smagu pārkāpumu, ņemot vērā tā būtību, konkrēto ietekmi uz nātrija glukonāta tirgu EEZ un ietekmi uz konkrēto ģeogrāfisko tirgu (Lēmuma 371. apsvērums).

17      Turpinājumā Komisija uzskatīja, ka bija jāņem vērā faktiskā ekonomiskā kapacitāte nodarīt kaitējumu konkurencei un naudas sods jānosaka līmenī, kas garantētu pietiekamu preventīvu iedarbību. Tā rezultātā, pamatojoties uz tirdzniecības apgrozījuma apjomu, kuru pasaules mērogā realizējuši attiecīgie uzņēmumi, pārdodot nātrija glukonātu 1995. gadā – pārkāpuma perioda pēdējā gadā –, ko paziņojuši attiecīgie uzņēmumi pēc Komisijas informācijas pieprasījumiem un no kuriem Komisija aprēķināja šiem uzņēmumiem piederošās attiecīgās tirgus daļas, Komisija šos uzņēmumus iedalīja divās kategorijās. Pirmajā kategorijā tā ietvēra uzņēmumus, kuriem atbilstoši Komisijas rīcībā esošajai informācijai piederēja nātrija glukonāta pasaules tirgus daļas, kas lielākas par 20 %, proti, Fujisawa (35,54 %), Jungbunzlauer (24,75 %) un Roquette (20,96 %). Šiem uzņēmumiem Komisija noteica sākuma summu 10 miljonu EUR apmērā. Otrajā kategorijā tā ietvēra uzņēmumus, kuriem saskaņā ar Komisijas rīcībā esošo informāciju piederēja nātrija glukonāta pasaules tirgus daļas, kas mazākas par 10 %, proti, Glucona (aptuveni 9,5 %) un ADM (9,35 %). Attiecībā uz šiem uzņēmumiem Komisija noteica sākuma summu 5 miljonu EUR apmērā, t.i., Akzo un Avebe, kam kopīgi piederēja Glucona, – 2,5 miljonu EUR apmērā katrai (Lēmuma 385. apsvērums).

18      Turklāt, lai nodrošinātu, ka naudas sodam ir pietiekama preventīva iedarbība, no vienas puses, un lai ņemtu vērā faktu, ka lielajiem uzņēmumiem ir zināšanas un juridiski ekonomiskā infrastruktūra, kas tām ļauj labāk novērtēt savas rīcības pārkāpjošo raksturu un tās sekas no konkurences tiesību viedokļa, no otras puses, Komisija veica šīs sākuma summas pielāgojumus. Tā rezultātā, ņemot vērā attiecīgo uzņēmumu lielumu un kopējos resursus, Komisija attiecībā uz ADM un Akzo noteiktajām sākuma summām piemēroja palielinājuma koeficientu 2,5 un tādējādi palielināja šo sākuma summu līdz 12,5 miljoniem EUR ADM gadījumā un 6,25 miljoniem EUR Akzo gadījumā (Lēmuma 388. apsvērums).

19      Attiecībā uz katra uzņēmuma izdarītā pārkāpuma ilgumu sākuma summa tika palielināta par 10 % par gadu, t.i., palielināta par 80 % Fujisawa, Akzo, Avebe un Roquette gadījumā, par 70 % Jungbunzlauer gadījumā un par 35 % ADM gadījumā (Lēmuma 389.–392. apsvērums).

20      Tādējādi Akzo gadījumā Komisija naudas soda pamatsummu noteica 4,5 miljonu EUR apmērā. Attiecībā uz ADM, Avebe, Fujisawa, Jungbunzlauer un Roquette pamatsumma tika noteikta attiecīgi 16,88, 11,25, 18, 17 un 18 miljonu EUR apmērā (Lēmuma 396. apsvērums).

21      Otrkārt, attiecībā uz atbildību pastiprinošiem apstākļiem Jungbunzlauer uzliktā naudas soda pamatsumma tika palielināta par 50 %, pamatojot ar to, ka šis uzņēmums bija pildījis vadošo lomu aizliegtās vienošanās kontekstā (Lēmuma 403. apsvērums).

22      Treškārt, Komisija pārbaudīja un noraidīja noteiktu uzņēmumu, tostarp Avebe, argumentus attiecībā uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem (Lēmuma 404.–410. apsvērums).

23      Ceturtkārt, piemērojot Paziņojuma par sadarbību B sadaļu, Komisija piešķīra Fujisawa “ļoti būtisku samazinājumu” (proti, 80 %) naudas sodam, kas tai būtu uzlikts, ja tā nebūtu sadarbojusies. Visbeidzot, saskaņā ar šī paziņojuma D sadaļu Komisija piešķīra “nozīmīgu samazinājumu” (proti, 40 %) naudas sodam ADM un Roquette un 20 % – Akzo, Avebe un Jungbunzlauer (Lēmuma 418., 423., 426. un 427. apsvērums).

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

24      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 2001. gada 17. decembrī, Avebe cēla šo prasību.

25      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (trešā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un saistībā ar Pirmās instances tiesas reglamenta 64. pantā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem rakstveidā uzdeva lietas dalībniekiem jautājumus, uz kuriem tie sniedza atbildes noteiktajā termiņā.

26      Lietas dalībnieku apsvērumi tika uzklausīti tiesas sēdē 2004. gada 17. februārī.

27      Avebe prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt Lēmuma 1. punktu tiktāl, ciktāl ar to tiek konstatēts, ka Avebe izdarījusi pārkāpumu periodā starp 1987. gada februāri un 1993. gada 15. augustu;

–        pakārtoti, atcelt Lēmuma 1. punktu, ciktāl ar to tiek konstatēts, ka Avebe izdarījusi pārkāpumu pirms 1990. gada 30. aprīļa;

–        pakārtoti, atcelt Lēmuma 3. punktu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Avebe;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

28      Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest Avebe atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

A –  Ievads

29      Avebe nenoliedz, ka aizliegtā vienošanās pārkāpusi EKL 81. pantu. Papildus Avebe atzīst, ka tās atbildība par pārkāpumu attiecināma uz periodu no 1993. gada 15. augusta, sākot no kura tā viena pati vadīja Glucona (skat. šī sprieduma 13. punktu), līdz aizliegtās vienošanās beigām. Savukārt Avebe paziņo, ka Komisija nevarēja Glucona pārkāpumu pamatoti attiecināt uz periodu pirms 1993. gada 15. augusta.

30      Šajā sakarā Avebe izvirza četrus pamatus, ar kuriem tiek apgalvots, pirmkārt, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, otrkārt, tiesību uz aizstāvību pārkāpums, treškārt, EKL 81. panta 1. punkta un Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pārkāpums un, ceturtkārt, samērīguma principa pārkāpums.

31      Pirms tiek lemts par dažādo izvirzīto pamatojumu pamatotību, Pirmās instances tiesa uzskata, ka ir jāatgādina attiecīgie Komisijas veiktā vērtējuma elementi, kā tie izriet no Lēmuma 296.–309. apsvēruma.

32      Lēmuma 296. apsvērumā Komisija uzsāka savu analīzi, apstiprinot, ka “no faktiem izriet, ka Glucona savu darbību nenoteica autonomā veidā, bet tā izpildīja norādījumus, ko tai sniedza mātes sabiedrības [ANC un Avebe]: visi Glucona vadītāji vienlaicīgi arī pildīja pienākumus mātes sabiedrībās”.

33      Pēc tam Lēmuma 297.–299. apsvērumā Komisija aprakstīja Glucona iekšējo organizāciju:

“(297) No 1972. gada 1. aprīļa līdz 1993. gada 15. augustam divi direktori, kurus iecēla atbilstošās mātes sabiedrības, veidoja valdi un bija kopīgi atbildīgi par politiskajiem lēmumiem un Glucona vadīšanu. Akzo pārstāvis bija atbildīgs par pārdošanu un mārketingu, bet Avebe pārstāvis bija atbildīgs par ražošanu, izpēti un attīstību. Glucona bija arī uzraudzības padome, kurā bija pārstāvji no katras mātes sabiedrības. Uzraudzības padomes prezidenta postenī secīgi bija Akzo un Avebe pārstāvji.

(298)          1993. gada 15. augustā notika Glucona vadības struktūras izmaiņas – tika iecelts viens rīkotājdirektors. Šo amatpienākumu izpildei tika norīkots Avebe pārstāvis.

(299)          No dokumentālajiem pierādījumiem izriet, ka Akzo ieceltajam direktoram bija nozīmīga loma Glucona vadīšanā līdz 1993. gada augustam. Attiecīgā perioda laikā Glucona atradās Akzo telpās Amersfortā [Amersfoort] (Nīderlande). Visos attiecīgajos dokumentos, kas ir Komisijas rīcībā, aizliegtās vienošanās dalībnieki uz Glucona atsaucas, izmantojot nosaukumu “Akzo”. Ņemot vērā savu specifisko atbildības jomu (mārketings un pārdošana), Akzo pārstāvji, vismaz līdz 1993. gada augustam, bija tiešāk iesaistīti aizliegtās vienošanās darbībās. Kopš minētā datuma Glucona rīkotājdirektors bija Avebe ieceltais pārstāvis, un ir pierādījumi, ka pēc šī datuma viņš aktīvi iesaistījās aizliegtās vienošanās darbībā. Šajā sakarā viņa priekštecis nodeva viņam nepieciešamo informāciju 1993. gada vasarā.”

34      Lēmuma 300. apsvērumā Komisija turpmāk aprakstītā veidā rezumēja vērtējumu, uz kuru tā bija atsaukusies paziņojumā par iebildumiem tiktāl, ciktāl tas attiecas uz pārkāpumu attiecināšanu uz iesaistītajiem uzņēmumiem:

“Paziņojumā par iebildumiem Komisija paziņoja savu nodomu uzskatīt Akzo un Avebe par solidāri atbildīgām par pārkāpumu visā tā pastāvēšanas laikā. Ņemot vērā divkāršo vadības struktūru, ko izveidoja mātes sabiedrības saistībā ar to līdzvērtīgajām daļām kopuzņēmumā un direktoru solidāro atbildību, Komisija uzskatīja, ka tām bija līdzvērtīga ietekme uz kopuzņēmumu un līdzvērtīga informācija par Glucona iesaistīšanos aizliegtās vienošanās darbībā.”

35      Lēmuma 301.–305. apsvērumā Komisija rezumēja Akzo un Avebe atbildē uz paziņojumu par iebildumiem sniegtos komentārus šajā sakarā. It īpaši Lēmuma 301. apsvērumā Komisija norādīja:

“Atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Akzo piekrita Komisijai un apstiprināja, ka Avebe vienmēr bija informēta par Glucona iesaistīšanos nātrija glukonāta aizliegtās vienošanās darbībā: “Kaut arī ir tiesa, ka Akzo pārstāvis valdē bija atbildīgs par mārketingu un pārdošanu, bet Avebe pārstāvis par ražošanu, izpēti un attīstību, tomēr Avebe vienmēr tika informēta par Glucona iesaistīšanos pret konkurenci vērsto vienošanos darbībās un atbildēja par tām tikpat lielā mērā.” Akzo piebilda, ka “Avebe pilnībā zināja par to, ka Glucona ir pret konkurenci vērstu vienošanos dalībniece, kaut gan tā pati nebija aizliegtās vienošanās dalībniece pirms 1993. gada”.”

36      Lēmuma 306. apsvērumā Komisija apstiprināja, ka “pēc tās rīcībā esošās informācijas Avebe nekad pati nebija piedalījusies aizliegtu vienošanos daudzpusējās sapulcēs pirms 1993. gada oktobra” un ka “tam piekrita pat Akzo, kas apstiprināja, ka “Avebe pati nebija aizliegtās vienošanās dalībniece pirms 1993. gada””. Komisija piebilda, ka “nebija šaubu par to, ka Avebe ieceltie Glucona valdes locekļi bija informēti par to, ka Glucona bija iesaistīta pret konkurenci vērstās darbībās”.

37      Lēmuma 307. un 308. apsvērumā Komisija iekļāva šādus elementus, lai pamatotu savu secinājumu:

–        pirmkārt, Komisija ņēma vērā, ka līdz 1993. gada augustam abi Glucona direktori, kurus attiecīgi iecēla Akzo un Avebe, bija solidāri atbildīgi par Glucona vadīšanu un ar šiem direktoriem Akzo un Avebe līdzvērtīgi piedalījās Glucona valdē un uzraudzības padomē;

–        otrkārt, Komisija pamatojās uz 1990. gada 1. maija paziņojumu no Avebe valdes locekļa par 1990. gada 30. aprīlī notikušo sanāksmi ar ANC un ADM pārstāvjiem (turpmāk tekstā – “1990. gada 1. maija paziņojums”). Šī paziņojuma nosaukums bija “Sarunas ar ADM par nātrija glukonātu”, un tas bija adresēts vairākiem Avebe valdes locekļiem, ieskaitot tajā laikā Avebe iecelto Glucona direktoru. Komisija no šī paziņojuma satura secināja, ka “Avebe nevarēja nezināt, ka Glucona bija iesaistīta darbībās, kas ierobežo konkurenci tirgū”;

–        treškārt, Komisija norāda, ka tad, kad 1993. gada 15. augustā Avebe pārņēma Glucona vadību, “Avebe pārstāvis neizrādīja nekādu iniciatīvu, lai izbeigtu vai vismaz iebilstu pret aizliegto vienošanos, par ko viņš bija pilnībā informēts”, bet tieši pretēji – “Avebe nodrošināja pēctecību un metodiski pārņēma vadību no Akzo, lūdzot sniegt informāciju par aizliegtās vienošanās aspektiem”.

38      Visbeidzot, Lēmuma 309. apsvērumā tika noteikts:

“Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija uzskata, ka abas mātes sabiedrības ir jāuzskata par atbildīgām par meitas sabiedrības rīcību, un tādējādi adresē šo lēmumu gan Avebe, gan Akzo.”

B –  Par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

39      Avebe norāda, ka, pirmkārt, Lēmuma 306. apsvērumā Komisija apgalvoja, ka “nebija šaubu par to, ka Avebe ieceltie Glucona valdes locekļi bija informēti, ka Glucona bija iesaistīta pret konkurenci vērstās darbībās”. Otrkārt, Komisija Lēmuma 308. apsvērumā norādīja, ka tad, kad 1993. gada 15. augustā Avebe iecēla direktoru, kas bija pilnībā atbildīgs par Glucona vadīšanu, viņš informēja Akzo pārstāvi, kas līdz šim bija atbildīgs par Glucona vadīšanu, par aizliegtās vienošanās pastāvēšanu. Saskaņā ar Avebe viedokli no tā izriet, ka Lēmumā ietvertais pamatojums par to, vai tā bija informēta par aizliegtās vienošanās pastāvēšanu pirms 1993. gada 15. augusta ir pretrunīgs vai vismaz nepilnīgs.

40      Komisija noliedz, ka Lēmumā sniegtais pamatojums būtu pretrunīgs vai nepilnīgs attiecībā uz to, vai Avebe bija informēta par aizliegto vienošanos pirms 1993. gada 15. augusta.

41      Pirmās instances tiesa atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojumam, kura sniegšana noteikta EKL 253. pantā, skaidrā un nepārprotamā veidā ir jāparāda Kopienu iestādes, kas ir apstrīdētā akta autore, pamatojums tādējādi, lai ieinteresētās personas varētu noskaidrot veiktā pasākuma iemeslus un kompetentās tiesas varētu veikt savu kontroli (Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts, un 2003. gada 30. septembra spriedums lietā C‑301/96 Vācija/Komisija, Recueil, I‑9919. lpp., 87. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. novembra spriedums lietā T‑251/00 Lagardère un Canal+/Komisija, Recueil, II‑4825. lpp., 155. punkts).

42      Pirmās instances tiesa, pirmkārt, norāda, ka Avebe sūdzība par to, ka starp Lēmuma 306. apsvērumu un 308. apsvērumu pastāv pretruna (šajā sakarā skat. šī sprieduma 36. un 37. punktu), rodas no nepilnīgas Lēmuma izlasīšanas. Lēmuma 308. apsvērumā Komisija nenorādīja, pretēji tam, ko rosina uzskatīt Avebe, ka 1993. gada 15. augustā jaunais Glucona direktors pirmo reizi tika informēts par aizliegtās vienošanās pastāvēšanu, kas patiešām būtu pretrunā ar Lēmuma 306. apsvērumu, kurā Komisija norādīja, ka Avebe valdes locekļi bija informēti par to, ka Glucona bija iesaistīta pret konkurenci vērstās darbībās. Tieši pretēji, Lēmuma 308. apsvērums norāda uz to, ka šajā datumā Avebe pārstāvis kā jaunais Glucona direktors lūdza, lai tam tiktu sniegts apskats par aizliegtās vienošanās darbību.

43      Attiecībā uz Avebe kritiku, ka Komisija nesniedza pietiekamu pamatojumu par to, vai Avebe bija informēta pirms 1993. gada 15. augusta par aizliegtās vienošanās pastāvēšanu, Lēmuma 296. un turpmākie apsvērumi (skat. šī sprieduma 32.–38. punktu) norāda, ka Komisija uzskatīja, ka Avebe bija jāzina par savas meitas sabiedrības pret konkurenci vērsto darbību, jo līdz 1993. gada augustam abi Glucona direktori bija solidāri atbildīgi par vadīšanu un Akzo un Avebe līdzvērtīgi piedalījās Glucona valdē un uzraudzības padomē (Lēmuma 307. apsvērums). Komisija turpinājumā norādīja, ka tās nostāju pamatoja 1990. gada 1. maija paziņojuma saturs un fakts, ka Avebe pārstāvis pēc tam, kad 1993. gada 15. augustā bija pārņemis pilnu atbildību par Glucona vadīšanu, neizrādīja nekādu iniciatīvu izbeigt vai iebilst pret aizliegto vienošanos, par ko viņš pilnībā zināja, bet tieši pretēji – Avebe nodrošināja pēctecību un metodiski pārņēma vadību no Akzo, lūdzot sniegt informāciju par aizliegtās vienošanās funkcionēšanu (Lēmuma 307. un 308. apsvērums).

44      No iepriekš minētā izriet, ka Lēmuma apsvērumos ir sniegts pietiekams pamatojums, ka tādēļ, lai konstatētu, ka Avebe ir atbildīga par pārkāpumu, Komisija, pirmkārt, pamatojās uz Glucona juridisko struktūru un, otrkārt, uz dažādiem faktiem par attiecībām starp mātes sabiedrībām Akzo un Avebe un viņu kopuzņēmumu Glucona.

45      Tā rezultātā pamats, ar kuru tiek apgalvots pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums, ir jānoraida.

C –  Par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

1.     Ievada piezīmes

46      Šis pamats sastāv no divām daļām. Pirmkārt, Avebe kritizē Komisiju par to, ka tā ņēma vērā Akzo paziņojumu (turpmāk tekstā – “Akzo paziņojums”), kas tika sniegts kā atbilde uz paziņojumu par iebildumiem, neļaujot izklāstīt savu nostāju par šo paziņojumu, tādējādi pārkāpjot tās Lēmuma adresāta tiesības uz aizstāvību. Otrkārt, Avebe kritizē Komisiju par to, ka tā neveica nepieciešamos pasākumus, lai iegūtu Akzo pārstāvja iespējami sniegtā paziņojuma, kas tika sniegts Savienoto Valstu Tieslietu ministrijai, kopiju (turpmāk tekstā – “iespējamais Akzo paziņojums ASV iestādēm”.

2.     Par “Akzo” paziņojumu

47      Avebe norāda, ka no Lēmuma 301. un 309. apsvēruma (skat. šī sprieduma 35. un 38. punktu) izriet, ka Komisija pamatojās uz Akzo paziņojumu, lai konstatētu, ka Avebe zināja par aizliegto vienošanos pirms 1993. gada. Avebe apgalvo, ka Komisija nesniedza tai iespēju sniegt komentārus administratīvā procesa laikā par Akzo paziņojumu. Turklāt Avebe uzskata, ka Komisija nevarēja pamatoties uz šo paziņojumu, lai konstatētu, ka Avebe zināja par aizliegto vienošanos pirms 1993. gada, nepārkāpjot tiesības uz aizstāvību.

48      Komisija apgalvo, ka Akzo paziņojumu, kas ir atreferēts Lēmuma 301. apsvērumā, tā nekad nebija izmantojusi kā pierādījumu pret Avebe, bet ka tā to vienkārši iekļāvusi lietas dalībnieku argumentu rezumējumā.

49      Pirmās instances tiesa atgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana ir Kopienu tiesību pamatprincips, kas ir jāievēro visos gadījumos, it īpaši procesā, kura rezultātā var tikt uzlikts sods, pat ja tas ir administratīvais process. Saskaņā ar šo principu attiecīgajiem uzņēmumiem un uzņēmumu asociācijām jāsniedz iespēja, sākot no administratīvā procesa stadijas, paust savu viedokli par Komisijas izvirzīto faktu, iebildumu un apstākļu patiesumu un atbilstību (Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedums lietā 85/76 Hoffmann‑La Roche/Komisija, Recueil, 461. lpp., 11. punkts, un Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. marta spriedums lietā T‑11/89 Shell/Komisija, Recueil, II‑757. lpp., 39. punkts, kas apelācijas tiesvedībā apstiprināts ar Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu).

50      Ir jāatgādina – ja Komisija vēlas pamatoties uz izvilkumu no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem vai uz dokumentu, kas ir pievienots šādai atbildei, lai pierādītu pārkāpumu procesā, piemērojot EKL 81. panta 1. punktu, citiem lietas dalībniekiem šajā procesā ir jānodrošina iespēja izteikt savu viedokli par šiem pierādījumiem. Šajos apstākļos attiecīgais izvilkums no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem vai no tai pievienotā dokumenta ir inkriminējošs pierādījums pret vairākiem dalībniekiem, par kuriem tiek apgalvots, ka tie ir piedalījušies pārkāpumā (Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 386. punkts un tajā minētā judikatūra).

51      Šie principi ir piemērojami arī tad, kad Komisija pamatojas uz izvilkumu no atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, lai konstatētu, ka uzņēmums ir vainojams pārkāpumā.

52      Attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka secinājums, pie kura Komisija nonākusi savā lēmumā, būtu bijis citādāks, ja dokuments, kurš netika nosūtīts šim uzņēmumam un uz kuru Komisija pamatojās, lai konstatētu pārkāpumu, netiktu pieļauts kā pierādījums (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 71.–73. punkts).

53      Tādējādi no Lēmuma 296.–309. apsvēruma izriet, ka Komisijas analīzes struktūra bija šāda: 297.–299. apsvērumā tā aprakstīja Glucona organizāciju; 300. apsvērumā tā aprakstīja sākotnējos secinājumus, kas norādīti paziņojumā par iebildumiem, par attiecīgo uzņēmumu uzskatīšanu par atbildīgiem par pārkāpumu; 301.–305. apsvērumā tā rezumēja attiecīgo uzņēmumu apsvērumus, kas sniegti par šo jautājumu; visbeidzot, 306.–309. apsvērumā tā veica juridisko analīzi (skat. kopsavilkuma veidā šī sprieduma 32.–38. punktu).

54      Lēmuma 301. apsvērumā Komisija norādīja uz Akzo paziņojumu, uz kuru pamatojās Avebe, t.i., Lēmuma daļā, kurā tiek rezumēti šo uzņēmumu apsvērumi par Komisijas sākotnējiem secinājumiem, kas ietverti paziņojumā par iebildumiem, attiecībā uz to, vai attiecīgie uzņēmumi būtu jāuzskata par atbildīgiem pārkāpuma izdarīšanā.

55      Avebe pat neapgalvo, ka Komisija atsaucās uz Akzo paziņojumu savas analīzes daļā, kurā tika veikta juridiskā analīze par Glucona un tās mātes sabiedrību – Avebe un Akzo – saikni.

56      No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Avebe, Komisija nepamatojās uz Akzo paziņojumu. Lēmuma 307. un 308. apsvērumā (skat. šī sprieduma 36. un 37. punktu) Komisija, pirmkārt, atsaucās uz Glucona juridisko struktūru un, otrkārt, uz dažādiem faktiskajiem aspektiem saistībā ar mātes sabiedrību – Akzo un Avebe – un viņu kopuzņēmuma Glucona attiecībām. Avebe nenoliedz, ka tai bija pieeja dokumentiem, uz kuriem Komisija pamatojās šajā sakarā. Lēmuma 309. apsvērumā, pārformulējot secinājumu, kas izriet no tās juridiskās analīzes, ar vārdiem “pamatojoties uz iepriekš minēto” Komisija tādējādi atsaucās tikai uz Lēmuma 307. un 308. apsvērumu un nevis uz 301. apsvērumu tiktāl, ciktāl runa ir par Avebe piedalīšanos.

57      Papildus Pirmās instances tiesa uzskata, ka, pat ja Komisija bija pamatojusies uz Akzo paziņojumu, quod non, Avebe nav pierādījusi saskaņā ar šī sprieduma 52. punktā minēto judikatūru, ka secinājums, pie kura nonāca Komisija, būtu bijis citādāks, ja Akzo paziņojums kā pierādījums pret Avebe nebūtu pieļauts.

58      Tādējādi pamata pirmā daļa par to, ka Akzo paziņojums ir balstīts uz kļūdainu premisu, nevar tikt pieņemts.

3.     Par “Akzo” iespējamo paziņojumu ASV iestādēm

a)     Lietas dalībnieku argumenti

59      Savā replikā Avebe norāda, ka tad, kad to izjautāja ASV Tieslietu ministrija saistībā ar procesu, kas ASV tika uzsākts aizliegtās vienošanās sakarā, Akzo pārstāvis esot apgalvojis, ka Avebe nebija informēta par aizliegto vienošanos pirms 1993. gada 15. augusta. Avebe apgalvo, ka tā administratīvā procesa laikā bija informējusi Komisiju par šo iespējamo paziņojumu. Turklāt, pēc Avebe domām, ņemot vērā, ka tā pati nevarēja saņemt šī paziņojuma kopiju, lai to iesniegtu Komisijai, un, tā kā šis būtu attaisnojošs pierādījums attiecībā uz Avebe, Komisijai šī kopija bija jāpieprasa no ASV iestādēm. Pēc rakstveida jautājumiem no Pirmās instances tiesas Avebe paskaidroja, ka tā šo dokumentu Komisijai nebija lūgusi tieši, jo tajā laikā vēl nezināja, ka Komisija pamatosies uz Akzo paziņojumu, kas tika apskatīts šī sprieduma 49.–58. punktā. Tikai Lēmumā tā iepazinās ar Akzo paziņojumu, kas bija pretrunā ar paziņojumu, ko Akzo, iespējams, esot sniegusi ASV iestādēm.

60      Komisija uzskata, ka šis pamats netika izvirzīts prasības pieteikumā un tādējādi tas ir jānoraida kā nepieņemams. Komisija apgalvo, ka šī pamata daļa jebkurā gadījumā ir nepamatota.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

 Par pieņemamību

61      Saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punktu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tomēr pamats, kas tieši vai netieši pastiprina jau iepriekš izvirzītu pamatu un ir cieši ar to saistīts, ir jāatzīst par nepieņemamu. Tas pats attiecas uz daļas izvirzīšanu pamata atbalstam (Pirmās instances tiesas 2002. gada 21. marta spriedums lietā T‑231/99 Joynson/Komisija, Recueil, II‑2085. lpp., 156. punkts).

62      Šajā lietā Avebe izvirzīja Akzo iespējamo paziņojumu ASV iestādēm kā pamatu, ar kuru tiek apgalvots tiesību uz aizstāvību pārkāpums tikai replikas stadijā.

63      Tomēr Avebe būtībā jau bija izvirzījusi šo pašu iebildumu kā daļu no cita pamata (skat. šī sprieduma 59. punktu). Savā prasības pieteikumā tā bija izvirzījusi šo argumentu, tomēr formāli tā to izdarīja tikai apsvērumos, kas attiecas uz iespējamo EKL 81. panta un Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pārkāpumu.

64      Attiecīgi, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, tā neizvirzīja jaunu pamatu replikas stadijā, bet gan pamatojās uz to pašu pamatu, kas šoreiz tika formāli iekļauts apsvēruma daļā attiecībā uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

65      Tādējādi šī pamata daļa ir jāizvērtē pēc būtības.

 Par lietas būtību

66      Ir jāatgādina, ka, runājot par attaisnojošiem dokumentiem, judikatūrā noteikts, ka procesā, kas balstīts uz sacīkstes principu, ko nosaka regulas par EKL 81. un 82. panta īstenošanu, Komisija viena pati nevar nolemt, kuri dokumenti ir derīgi iesaistīto uzņēmumu aizstāvībai procesā par konkurences tiesību pārkāpumiem (Pirmās instances tiesas 1995. gada 29. jūnija spriedums lietā T‑30/91 Solvay/Komisija, Recueil, II‑1775. lpp., 81. punkts). Ņemot vērā lietas dalībnieku vienlīdzības principu, nav pieņemams, ka Komisija pati var nolemt, vai izmantot dokumentus pret prasītāju, ja prasītājam nav bijusi tiem pieeja un tādējādi tas nav varējis izlemt, vai tos izmantot savai aizstāvībai (iepriekš minētais spriedums lietā Solvay/Komisija, 83. punkts, un Pirmās instances tiesas 1995. gada 29. jūnija spriedums lietā T‑36/91 ICI/Komisija, Recueil, II‑1847. lpp., 111. punkts).

67      Atbilstoši judikatūrai, ja ir konstatēts, ka administratīvā procesa laikā Komisija nav atklājusi prasītājiem dokumentus, kuros varētu būt bijuši attaisnojoši pierādījumi, tiesību uz aizstāvību aizskārums pastāv tikai tad, ja tiek pierādīts, ka administratīvā procesa rezultāts būtu bijis citādāks, ja procesa laikā prasītājam būtu bijusi pieeja attiecīgajiem dokumentiem (Pirmās instances tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T‑7/89 Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, II‑1711. lpp., 56. punkts, un iepriekš 66. punktā minētais spriedums lietā Solvay/Komisija, 98. punkts). Ja šie dokumenti ir Komisijas izmeklēšanas lietas materiālos, šāds tiesību uz aizstāvību pārkāpums nav saistīts ar veidu, kādā attiecīgais uzņēmums rīkojies administratīvā procesa laikā (šī sprieduma 66. punktā minētais spriedums lietā Solvay/Komisija, 96. punkts). Savukārt, ja attiecīgo attaisnojošo dokumentu nav Komisijas izmeklēšanas lietas materiālos, tiesību uz aizstāvību pārkāpumu var konstatēt vienīgi tad, ja prasītājs ir tieši lūdzis Komisijai piekļūt šiem dokumentiem administratīvā procesa laikā, un, ja tas netiek izdarīts, tad prasītājam nav tiesību izvirzīt šo pamatu jebkādā prasībā par tiesību akta atcelšanu pret galīgo lēmumu (iepriekš 50. punktā minētais Pirmās instances tiesas spriedums apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 383. punkts, un 2003. gada 30. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑191/98, no T‑212/98 līdz T‑214/98 Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑3275. lpp., 340. punkts).

68      Šajā lietā ir skaidrs, kā izriet no Lēmuma 300. apsvēruma (skat. šī sprieduma 34. punktu), ka paziņojumā par iebildumiem Komisija paziņoja par savu nodomu uzskatīt Akzo un Avebe par solidāri atbildīgām pārkāpuma izdarīšanā visā tā pastāvēšanas laikā.

69      No lietas dalībnieku atbildēm uz dažiem Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumiem izriet, ka Avebe savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem noliedza, ka tā zināja par aizliegto vienošanos pirms 1993. gada augusta, apgalvojot, ka procesā ASV tā tika atzīta par vainīgu tikai par periodu pēc šī laika. Atbildes uz paziņojuma par iebildumiem zemsvītras atsaucē Avebe norādīja, ka tiktāl, “ciktāl tai ir zināms [..], Akzo pārstāvis šī procesa sēdē bija paziņojis, ka Avebe nezināja par aizliegto vienošanos pirms 1993. gada augusta”.

70      Turklāt pēc rakstveida jautājumiem no Pirmās instances tiesas Avebe iesniedza korespondenci, kas bija notikusi starp tās juriskonsultiem un ASV Tieslietu ministriju, no kuras ir redzams, ka no 2000. gada jūlija Avebe bija vairākkārt mēģinājusi no tās iegūt Akzo iespējamo paziņojumu ASV iestādēm. Avebe to vēlējās iesniegt Komisijai administratīvajā procesā. Tomēr no šīs korespondences izriet, ka ASV iestādes noraidīja šos lūgumus, nosakot, ka nepieciešamības gadījumā tās iesniegs šo dokumentu Komisijai, ja tā to lūgs.

71      Šādā situācijā, kad nav jāizvērtē, vai Komisijai bija jāveic nepieciešamie pasākumi, lai iegūtu Akzo iespējamā paziņojuma ASV iestādēm kopiju, un pat pieņemot, ka tā to varēja izdarīt, jāatzīst, ka Avebe nevar kritizēt Komisiju par to, ka tā attiecīgi nerīkojās, lai iegūtu dokumentu, kurā varēja būt attaisnojoši pierādījumi attiecībā uz Avebe.

72      Kā norādīts šī sprieduma 67. punktā, ņemot vērā ASV iestāžu atbildes uz lūgumiem, Avebe vismaz tiešā veidā jālūdz Komisijai, lai tā iegūst šo dokumentu. Kā redzams no šī sprieduma 69. punkta, Avebe tikai izdarīja vienkāršu un neskaidru zemsvītras atsauci uz šo iespējamo paziņojumu; to nevar uzskatīt par tiešu lūgumu, kā tas tiek saprasts iepriekš minētajā judikatūrā.

73      Avebe nepamatoti apgalvoja, ka tā nav izteikusi tiešu lūgumu administratīvā procesa laikā, jo tā tikai Lēmumā iepazinās ar Akzo apgalvojumu, ar ko tika apstrīdēts Akzo iespējamais paziņojums ASV iestādēm. Avebe nenoliedz, ka jau no paziņojuma par iebildumiem bija skaidrs, ka Komisija grasās uzskatīt Akzo un Avebe par solidāri atbildīgām par pārkāpumu visā tā pastāvēšanas laikā. Avebe jau tad bija jāzina, ka tai pašai atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir jāpievieno visi attiecīgie pierādījumi, lai pierādītu, ka tā nezināja par aizliegto vienošanos pirms 1993. gada augusta. Tāpat ir redzams no korespondences, kas bija notikusi starp tās juriskonsultiem un ASV Tieslietu ministriju, ko Pirmās instances tiesai iesniedza Avebe, ka tās juriskonsulti administratīvā procesa laikā ar Komisiju apzinājās, ka Akzo varētu apgalvot, ka Avebe bija informēta par aizliegto vienošanos visā tās pastāvēšanas laikā. Turklāt, kā jau ir noteikts šī sprieduma 56. punktā, Komisija nepamatojās uz Akzo apgalvojumu, bet tikai atsaucās uz to sava Lēmuma daļā, kurā bija apkopoti lietas dalībnieku argumenti.

74      Ņemot vērā iepriekš minēto, šī pamata otrā daļa, kas attiecas uz Akzo iespējamo paziņojumu ASV iestādēm, arī ir jānoraida.

75      Tādējādi pamats, ar kuru tiek apgalvots par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ir jānoraida.

D –  Par EKL 81. panta 1. punkta un Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pārkāpšanu

1.     Ievads

76      Avebe norāda, ka Komisija ir pieļāvusi juridisku kļūdu, jo pārkāpumu, kas izdarīts pirms 1993. gada 15. augusta, piedēvējusi Glucona, nevis Akzo. Pat ja tomēr pārkāpumu par šo laika posmu varētu piedēvēt Glucona, pašai Glucona nevarot likt atbildēt par tās rīcību, kas ir pretrunā ar konkurences noteikumiem.

2.     2. Par argumentu, ka Komisija nedrīkstēja “Glucona” piedēvēt pirms 1993. gada 15. augusta izdarīto pārkāpumu

a)     Ievada piezīmes

77      Ir jāpārbauda, vai pārkāpumu laika posmā līdz 1993. gada 15. augustam ir izdarījusi nevis Glucona, kas ir mātes sabiedrību Akzo un Avebe izveidots kopuzņēmums, bet vienīgi Akzo, kā to apgalvo Avebe.

78      Avebe neapstrīd, ka Glucona esot bijis uzņēmums Kopienas konkurences tiesību izpratnē, kaut arī tā īpašā komercdarbības veida dēļ neesot bijusi juridiska persona. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uzņēmuma jēdziens saistībā ar konkurences tiesībām aptverot ikvienu vienību, kas īsteno saimniecisku darbību, neatkarīgi no tās komercdarbības veida un finansēšanas veida (Tiesas 1991. gada 23. aprīļa spriedums lietā C‑41/90 Höfner un Elser, Recueil, I‑1979. lpp., 21. punkts, un Pirmās instances tiesas 2000. gada 30. marta spriedums lietā T‑513/93 Consiglio Nazionale degli Spedizionieri Doganali/Komisija, Recueil, II‑1807. lpp., 36. punkts).

79      Savukārt Avebe uzskata, ka, ņemot vērā īpašos šīs lietas apstākļus, pārkāpumu laika posmā līdz 1993. gada 15. augustam tomēr esot izdarījusi Akzo, nevis Glucona. Šai ziņā Avebe, no vienas puses, balstās uz uzņēmuma līguma noteikumiem, kas 1972. gadā tika noslēgts starp Akzo un Avebe par Glucona nodibināšanu (turpmāk tekstā – “1972. gada uzņēmuma līgums”), un, no otras puses, uz dažādiem faktiskiem apstākļiem, kas attiecas uz tās attiecībām ar Akzo un Glucona.

b)     Par 1972. gada uzņēmuma līgumu

 Lietas dalībnieku argumenti

80      Avebe vispirms norāda uz to, ka tās kompetencē, pamatojoties uz jau 1966. gadā ar sabiedrību Noury & van der Lande noslēgto korporatīvo vienošanos par dažādu produktu, tostarp arī nātrija glukonāta, ražošanu un pārdošanu, esot bijusi šī produkta ražošana, turpretim otrā sabiedrība esot pārņēmusi produkta pārdošanu savā ziņā un tādējādi esot atbildīga par tirgū īstenotajām darbībām.

81      Avebe uzsver, ka pēc tam, kad Akzo esot pārņēmusi Noury & van der Lande, lomu sadalījums būtībā esot palicis iepriekšējais līdz brīdim, kad 1993. gada 15. augustā Avebe esot pārņēmusi Glucona operatīvo vadību. Saskaņā ar 1972. gada uzņēmuma līguma attiecīgajiem noteikumiem tā esot bijusi atbildīga par ražošanu, bet Akzo kompetencē savukārt esot bijusi nātrija glukonāta pārdošana.

82      Pirmkārt, kā apgalvo Avebe, saskaņā ar 1972. gada uzņēmuma līgumu Glucona vadīja divi direktori – vienu bija deleģējusi Akzo, bet otru – Avebe, kuri atbildēja par jautājumiem, kas konkrēti skāra to attiecīgos dalībniekus, uzturot ar šiem dalībniekiem individuālus kontaktus un ļoti maz vai vispār nerisinot jautājumus, kas ietilpa otra direktora kompetencē. Turklāt saskaņā ar 1972. gada uzņēmuma līgumu Akzo esot uzticēta nātrija glukonāta pārdošana, nosakot un īstenojot Glucona tirdzniecības politiku, tādējādi tā pati neesot izšķiroši iespaidojusi Glucona tirgū īstenotās darbības. Tieši otrādi, tā kā Glucona pašai neesot bijusi sava pārdošanas sistēma, Akzo īstenotās ar pārdošanu saistītās darbības Glucona interesēs esot bijušas Akzo pārdošanas sistēmas daļa.

83      Otrkārt, Avebe piebilst, ka apstāklis, ka Akzo saskaņā ar 1972. gada uzņēmuma līgumu esot saņēmusi atlīdzību par nātrija glukonāta pārdošanu, liecinot par to, ka Akzo šo produktu esot pārdevusi bez jebkādas Glucona līdzdalības.

84      Treškārt, Avebe uzskata, ka pretēji Komisijas viedoklim Akzo, pamatojoties uz 1972. gada uzņēmuma līgumu, nevarot uzskatīt tikai par tādu pārstāvi, kurš vienīgi rīkojies Glucona uzdevumā. 1972. gada uzņēmuma līgumā esot paredzēts, ka sabiedrības uzdevumus dalībnieku starpā varot sadalīt, kas konkrētajā gadījumā arī esot noticis. Akzo esot pārņēmusi nātrija glukonāta realizācijas un pārdošanas darbības (Glucona vārdā un uz tās riska, bet attiecībā uz pārējo – neatkarīgi un savā vārdā), un šīs darbības veidoja daļu no Akzo organizācijas.

85      Avebe arī turpmāk apgalvo, ka tas, ka Akzo esot īstenojusi pārdošanu Glucona vārdā un uz tās riska, obligāti nenozīmējot, ka Glucona esot uzskatāma par uzņēmumu, kas būtu izdarījis pārkāpumu saskaņā ar EKL 81. pantu. Lai konstatētu, kurš konkrētajā lietā ir pārkāpis EKL 81. pantu, nebūtu jāpārbauda, kā vārdā un uz kā riska esot īstenotas darbības, bet gan galvenokārt, kurš faktiski esot īstenojis darbības, kas attiecas uz pārkāpumu.

86      Komisijas uzskats tādējādi paredz, ka tie pilnvarotāji, kas darbojas vairākos uzņēmumos un pilnvaro attiecīgo pārstāvi, kas pārkāpj EK līguma 81. panta 1. punktu, ir atbildīgi par pārkāpumu, ko šis pārstāvis izdara, veicot savu darbību. Saskaņā ar Avebe viedokli tam būtu jāpiekrīt tikai tad, ja pilnvarotājs būtu pārstāvjus pilnvarojis izdarīt pārkāpumus vai ja viņš būtu zinājis par sava pārstāvja rīcību un nebūtu devis viņam norādījumus pārtraukt pārkāpumu. Tomēr, ja pārstāvis pārkāpumu esot izdarījis, savam pilnvarotājam to nezinot, pilnvarotāju nevarot apsūdzēt pārkāpuma izdarīšanā. Avebe arī piebilst, ka Komisija tomēr neesot pierādījusi, ka Glucona esot pilnvarojusi Akzo noslēgt aizliegtu vienošanos vai pat esot zinājusi par Akzo dalību aizliegtas vienošanās noslēgšanā. Arī tas, ka viens no Glucona direktoriem, kuru pilnvarojusi Akzo, esot bijis informēts par pārkāpumu, neesot pietiekami, lai piedēvētu pārkāpumu Glucona, tā kā attiecīgais direktors esot rīkojies kā Akzo darbinieks, kura kompetencē esot bijusi Glucona produktu pārdošana.

87      Avebe piebilst, ka tā gan nevarot vispārīgi apgalvot, ka pilnvarotāju nevar saukt pie atbildības par tāda pārstāvja rīcību, kurš turklāt ir arī šī pilnvarotāja direktors vai pilda citu vadošu amatu tā struktūrā. Šajā lietā tomēr esot pietiekams pamats nošķirt pārstāvja uzdevumus no direktora uzdevumiem pilnvarotāja struktūrā. Pirmkārt, Akzo neesot iecelta par pārstāvi, lai izvairītos no atbildības par EKL 81. panta pārkāpumiem, bet gan tādēļ, ka tās rīcībā jau esot bijusi nātrija glukonāta realizācijas struktūra, kā tas izrietot no 1972. gada uzņēmuma līguma. Otrkārt, konkrētajā gadījumā pārstāvis Akzo esot liels uzņēmums, kura darbinieks uz nepilnu slodzi pilda Glucona direktora amatu, tomēr cita starpā arī pilda pienākumus pats sava uzņēmuma struktūras ietvaros.

88      Komisija prasa noraidīt Avebe argumentus.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

89      Pirmkārt, saskaņā ar 1972. gada uzņēmuma līguma 1. pantu Avebe un Akzo nodibināja kopīgu uzņēmumu Glucona, lai “kopīgi ražotu un tirgotu” noteiktus produktus, tostarp arī nātrija glukonātu.

90      Otrkārt, saskaņā ar 1972. gada uzņēmuma līguma 5. panta 1. punktu “sabiedrības [Glucona] dalībnieki tikai kopīgi bija pilnvaroti rīkoties sabiedrības interesēs un parakstīt dokumentus sabiedrības vārdā, uzņemties saistības sabiedrības vārdā pret trešām personām un nodrošināt trešo personu saistības pret sabiedrību, kā arī saņemt vai tērēt sabiedrībai pienākošos līdzekļus”. Saskaņā ar līguma 5. panta 2. punktu abiem sabiedrības dalībniekiem Akzo un Avebe jāieceļ divas pilnvarotās personas, kas “kopīgi īstenos 1. punktā noteiktās pilnvaras attiecīgo sabiedrības dalībnieku interesēs, tādējādi neierobežojot attiecīgā sabiedrības dalībnieka tiesības īstenot šis pilnvaras pašam”. Pilnvarotajām personām bija “regulāri jāuztur savstarpēji kontakti un gan savā starpā, gan ar [Glucona] direktoriem jāapspriež visi jautājumi, kas attiecas uz sabiedrību”. Saskaņā ar 1972. gada uzņēmuma līguma 5. panta 3. punktu uzņēmuma pastāvīgā pārvaldība bija jāveic diviem direktoriem, kurus attiecīgi bija iecēlušas Akzo un Avebe. Šiem direktoriem būtiska darba laika daļa bija jāvelta Glucona lietu risināšanai. Viņiem bija “cieši jāsadarbojas un viņu kopējā kompetencē [bija] uzņēmuma politika”; turklāt viņiem bija “regulāri jāsniedz ziņojumi pilnvarotajiem par politiku un jāiesniedz visa attiecīgā informācija šajā sakarā”.

91      Visbeidzot, līguma 13. panta 2. punktā bija noteikts, ka, “ja abi sabiedrības dalībnieki nedod priekšroku citam regulējumam, [Glucona] savu produktu pārdošanu [uzdod Akzo]” un tai bija jāatlīdzina Akzo pārdošanas struktūrai radušās izmaksas, kas tika aprēķinātas atbilstoši Glucona produktu pārdošanai patērētajam laikam.

92      Kaut gan no šiem 1972. gada uzņēmuma līguma noteikumiem izriet, ka Akzo bija “uzticēti” operatīvie jautājumi saistībā ar nātrija glukonāta pārdošanu Glucona vārdā, Avebe tomēr, balstoties tikai uz šā līguma noteikumiem, nevar pamatoti apgalvot, ka pārkāpumu var attiecināt vienīgi uz Akzo, jo tā vienīgā ir bijusi atbildīga par Glucona īstenoto pārdošanas politiku.

93      Pamatojoties uz Glucona juridisko struktūru, Akzo un Avebe kopīgi noteica Glucona uzņēmuma politiku. Tādējādi ar Glucona pilnvaroto un direktoru starpniecību tiem bija regulāri savā starpā jāsadarbojas. Attiecīgi tiesa uzskata, ka atbilstoši 1972. gada uzņēmuma līgumam Avebe bija iesaistīta gan nātrija glukonāta pārdošanas politikas noteikšanā, gan tās īstenošanā.

94      Avebe arguments, ka abi direktori pārsvarā vai pat vienīgi esot risinājuši tos jautājumus, kas galvenokārt attiekušies uz tā attiecīgā sabiedrības dalībnieka uzdevumu loku, kas viņu bija iecēlis, un ka tie esot uzturējuši ar šiem dalībniekiem individuālus kontaktus, ļoti maz vai vispār nerisinot jautājumus, kas ietilpa otra direktora kompetencē, uzņēmuma līguma noteikumos nav atspoguļots un daļēji ir pat pretrunā ar tiem. Kā nupat tika uzsvērts, saskaņā ar 1972. gada uzņēmuma līgumu Akzo un Avebe kompetencē bija Glucona politikas noteikšana, attiecībā uz kuru tiem ar Glucona pilnvaroto un direktoru starpniecību bija regulāri jāsadarbojas savā starpā.

95      Atbilstoši Avebe uzskatiem, pat ja 1972. gada uzņēmuma līguma noteikumi, it īpaši tā 13. panta 2. punkts un 14. panta 1. punkts, būtu interpretējami tā, ka Akzo ieceltais direktors esot rūpējies par nātrija glukonāta tirdzniecību kā Akzo darbinieks, kura kompetencē esot bijusi Glucona produktu pārdošana, tomēr, pamatojoties uz 1972. gada uzņēmuma līguma rezultātā izveidojušos tiesisko situāciju, šī direktora darbības varētu attiecināt uz Glucona.

96      Tātad Komisija, pamatojoties tikai uz 1972. gada uzņēmuma līguma noteikumiem saistībā ar EKL 81. panta piemērošanu, varēja, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu, uzskatīt, ka visiem Glucona valdes locekļiem esot bijusi zināma tās konkurences tiesību aktus pārkāpjošas uzņēmējdarbības metodes.

97      Šādā situācijā administratīvās lietas izskatīšanas gaitā, pamatojoties uz virkni apstākļu, kas veidoja saskaņotu un pārliecinošu netiešu pierādījumu kopumu, Avebe pienācās pierādīt, ka, neraugoties uz šo tiesisko situāciju, tikai Akzo zināja un noteica Glucona konkurences tiesību aktus pārkāpjošo darbību.

c)     Par dažādajiem faktiskajiem apstākļiem

98      Avebe norāda uz sešiem faktiskiem apstākļiem, lai pierādītu, ka tā neesot bijusi informēta par aizliegtās vienošanās pastāvēšanu.

99      Pirmkārt, tās pārstāvji līdz 1993. gada oktobrim neesot piedalījušies nevienā aizliegtās vienošanās dalībnieku sanāksmē.

100    Tieši attiecībā uz šo jautājumu Komisija nav izteikusies.

101    Pirmās instances tiesa šai ziņā konstatē, ka Komisija minēto apstākli neapstrīd un ir arī atzinusi to Lēmuma 306. punktā. Ņemot vērā 1972. gada uzņēmuma līgumā paredzēto uzdevumu sadalījumu un minētā līguma noteikumus, kas paredzēja kopīgu sabiedrības Glucona dalībnieku kompetenci un garantēja katram sabiedrības dalībniekam līdzdalību un tiesības būt informētam attiecībā uz otras puses darbībām (skat. šī sprieduma 90. punktu), šis apstāklis nevar būt pamats, lai izdarītu secinājumu, ka Avebe pārstāvis sabiedrībā Glucona un tādējādi arī pati Avebe nevarēja zināt par konkurences tiesību aktus pārkāpjošo rīcību.

102    Otrkārt, Avebe norāda, ka Komisija Lēmuma 307. punktā nevarēja pamatoti balstīties uz 1990. gada 1. maija dienesta vēstuli. Proti, tā esot jau atbildē uz paziņojumu par iebildumiem izklāstījusi, ka sanāksmei, uz kuru esot bijusi atsauce dienesta vēstulē, neesot bijis nekā kopēja ar daudzpusējām aizliegtās vienošanās dalībnieku sanāksmēm, bet tā esot notikusi attiecībā uz jautājumiem par paredzēto strukturālo sadarbību ar ADM. Šīs pārrunas neesot notikušas saistībā ar Glucona regulārajām pārdošanas darbībām, bet gan esot attiekušās uz strukturālām pārmaiņām Glucona ražošanas procesā Amerikas Savienotajās Valstīs. Šis apstāklis izskaidrojot, kāpēc Glucona direktors kā Avebe ieceltais vadītājs esot piedalījies sanāksmē un kā sabiedrības Glucona dalībnieks bijis informēts par situāciju jautājuma apspriešanā ar ADM.

103    Komisija apgalvo, ka no 1990. gada 1. maija dienesta vēstules izrietot, ka Glucona – un nevis vienīgi Akzo – esot pārdevusi nātrija glukonātu, noteikusi rīcību šajā tirgū, piedalījusies sarunās un pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki esot uzskatījuši to par tirgus dalībnieci.

104    Turklāt ir jākonstatē, ka 1990. gada 1. maija dienesta vēstuli bija sagatavojis Avebe vadības loceklis saistībā ar sanāksmi, kura bija notikusi 1990. gada 30. aprīlī kopā ar pārstāvjiem no ANC un ADM. Saskaņā ar šo dienesta vēstuli sanāksmes dalībnieki apsprieda dažu ADM noslēgto līgumu par nātrija glukonāta piegādi pagarināšanu.

105    Pat pieļaujot, ka sanāksmei neesot bijis nekāda sakara ar daudzpusējām aizliegtās vienošanās dalībnieku sanāksmēm, bet tā atbilstoši Avebe argumentam esot notikusi saistībā ar paredzēto strukturālo sadarbību ar ADM, kā to pamatoti uzsver Komisija, šī dienesta vēstule tomēr pierāda, ka Avebe bija informēta par jautājumiem, kas saistīti ar Glucona īstenoto nātrija glukonāta tirdzniecību. Šis secinājums balstīts arī uz vienošanās projektu starp Akzo, Avebe un ADM, kuru Avebe pati ir iesniegusi Pirmās instances tiesai un saskaņā ar kuru Avebe un Akzo kopīgi bija jānodrošina nātrija glukonāta tirdzniecība Amerikas Savienotajās Valstīs. Šajā dokumentā nav norādījumu par to, ka Avebe darbība attiecās tikai uz nātrija glukonāta ražošanu un ka vienīgi Akzo bija atbildīga par ražojuma tirdzniecību.

106    Avebe tādējādi nepamatoti iebilst pret to, ka Komisija šo dienesta vēstuli minējusi kā faktisko apstākli, kas norāda, ka Avebe nevarēja nezināt par to, ka Glucona ir iesaistīta darbībās, kas pārkāpj konkurenci regulējošus tiesību aktus.

107    Treškārt, Avebe uzskata, ka Komisija Lēmuma 308. apsvērumā esot nepamatoti norādījusi uz prettiesisko Avebe rīcību 1993. gada 15. augustā, pilnībā pārņemot uzņēmuma Glucona vadību, un no tā secinājusi, ka tā esot atbildīga par pārkāpumiem, kas izdarīti līdz šim datumam. Šāda veida argumentācija esot noraidīta Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumā lietā T‑347/94 Mayr-Melnhof/Komisija (Recueil, II‑1751. lpp., 400. un turpmākie punkti).

108    Komisija uzskata, ka Avebe nepamatoti atsaucas uz spriedumu lietā Mayr-Melnhof/Komisija (skat. šī sprieduma 107. punktu), jo spriedums attiecas uz citu situāciju, nevis tādu, kāda ir šajā lietā. Šajā lietā tā apspriežamo apstākli ir minējusi papildus citiem, lai parādītu, ka Avebe jau kopš 1993. gada 15. augusta būtu bijis jāzina par Glucona piedalīšanos aizliegtās vienošanās noslēgšanā.

109    Kā Pirmās instances tiesa norāda, kā arī Komisija pamatoti uzsver, spriedumā Mayr-Melnhof/Komisija (skat. šī sprieduma 107. punktu) ir nolemts, ka sabiedrību Mayr-Melnhof varēja atzīt par atbildīgu attiecībā uz meitas sabiedrības rīcību, tikai sākot ar datumu, kad tā pārņēma kontroli pār attiecīgo meitas sabiedrību. Šajā lietā, ņemot vērā juridiskās īpašuma un kontroles attiecības, kādas pastāvēja jau Glucona dibināšanas brīdī, runa nebija par to, vai Avebe varēja likt atbildēt par darbībām, ko sabiedrība veica brīdī, kad Avebe neīstenoja kontroli pār šo uzņēmumu. Tādēļ Avebe ar attiecīgo spriedumu savu viedokli pamatot nevar.

110    Turklāt, ja arī Avebe rīcība pati par sevi nav pietiekama, lai pierādītu, ka tā jau pirms pilnīgas Glucona uzņēmuma vadības pārņemšanas 1993. gada 15. augustā zināja par Glucona līdzdalību aizliegtās vienošanās noslēgšanā, Komisijai nevar pārmest, ka tā ir atsaukusies arī uz šo apstākli, apsverot citus, īpaši ticamus apstākļus, tostarp Glucona abu līdzdirektoru kopīgo atbildību (skat. Lēmuma 307. apsvērumu un šī sprieduma 90.–96. punktu), lai pamatotu savu viedokli.

111    Ceturtkārt, Avebe norāda, ka Glucona iekšējo sanāksmju protokolos nav norāžu par aizliegtās vienošanās esamību. Glucona struktūrvienības tādējādi neesot piekritušas Akzo rīcībai, ne paužot to nepārprotami, ne arī klusējot.

112    Saskaņā ar Komisijas uzskatu no protokoliem izriet, ka sanāksmēs apspriestie jautājumi attiecās uz visa veida Glucona darbību.

113    Saskaņā ar Pirmās instances tiesas uzskatu apstāklis, ka Glucona iekšējo sapulču protokolos rakstiski nav minēta aizliegtās vienošanās esamība, ņemot vērā aizliegtās vienošanās slepeno raksturu, nav ticams arguments, kas liecinātu, ka Avebe nav bijusi vai nav varējusi būt informēta par aizliegto vienošanos vai vēl vairāk – ka Glucona struktūrvienības būtu nepārprotami paudušas savu piekrišanu vai klusējot piekritušas konkurences tiesību aktus pārkāpjošām darbībām.

114    Turklāt, kā to pamatoti norāda Komisija, no vairākiem protokoliem izriet, ka Avebe – dažkārt ļoti precīzi – ir bijusi informēta par Glucona darbībām, kas attiecas uz tirdzniecību (sal. pārskatus par sanāksmēm, kas notikušas 1991. gada 8. oktobrī, 1992. gada 14. aprīlī un 10. decembrī un 1993. gada 2. septembrī). Piemēram, 1992. gada 10. decembra sanāksmes protokola 8. punktā ir norādīts:

“Jautājums par budžeta apjomu attiecībā uz nātrija glukonātu 1993. gadam, ņemot vērā tirgus konjunktūru (ADM), ir kļuvis ievērojami mazsvarīgāks. Neraugoties uz to, ir paredzamas izdevīgākas cenas. Turklāt jāpieprasa lielākas eksporta kompensācijas. Tas ir saistīts ar apstākli, ka mūsu izejvielas ir atšķaidītas. Galvenā uzmanība tiks pievērsta eksportam uz trešām valstīm ārpus Eiropas Kopienas. Pirmo reizi kopš daudziem gadiem nātrija glukonāta bruto peļņa varētu sasniegt rentabilitātes robežvērtību. Daļēji tas ir saistīts ar pastāvīgo izmaksu pārstrukturēšanu [..].”

115    Tas skaidri parāda, ka šajās sanāksmēs apspriestie jautājumi attiecas uz visa veida Glucona darbību, it īpaši uz tādām jomām kā, piemēram, tirdzniecības stratēģija, tirgus attīstība, kā arī cenu politika un tirgus daļas politika. Tā kā aizliegtās vienošanās noslēgšanai bija izšķiroša nozīme iespējamās rīcības noteikšanā nātrija glukonāta tirgū, pilnīgi izslēgts, ka šīs tēmas varētu būt bijušas iztirzātas, neminot aizliegtās vienošanās esamību un no šīs vienošanās izrietošos parametrus.

116    Tātad arī ar Glucona sanāksmju protokoliem Avebe nevar pamatot savu viedokli.

117    Piektkārt, Avebe norāda, ka Glucona tirdzniecības partneri un konkurenti vienmēr to esot pielīdzinājuši Akzo, bet nekad to nav pielīdzinājuši Avebe, ka Akzo, veicot saraksti ar klientiem, vienmēr esot izmantojusi vēstuļpapīru ar savu logo, nevis vēstuļpapīru ar Glucona logo un ka rēķinu izrakstīšana un inkaso darbības vienmēr esot notikušas ar Akzo starpniecību.

118    Komisija noraida šo argumentu.

119    Pirmās instances tiesa konstatē, ka Avebe arguments ir pretrunā ar iepriekš 105. punktā minētās vienošanās projektu, kurā kā iespējamais ADM tirdzniecības partneris nātrija glukonāta tirdzniecībā Amerikas Savienotajās Valstīs ir minēta ne tikai Akzo, bet arī Avebe. Pat ja izrādītos, ka Glucona partneri un konkurenti vienmēr ir pielīdzinājuši to Akzo, šis apstāklis attiektos tikai uz Glucona ārējām attiecībām un to, kā Glucona uztvēra trešās personas. Tas nekādā gadījumā neattiektos uz jautājumu, vai Avebe, ņemot vērā Glucona organizatorisko struktūru, zināja vai tai bija jāzina par tās konkurences tiesību aktus pārkāpjošām darbībām nātrija glukonāta tirgū.

120    Tādēļ Avebe nevar atsaukties uz šiem apstākļiem, lai pamatotu savu viedokli.

121    Visbeidzot, sestkārt, Avebe norāda, ka Akzo ieceltā direktora birojs esot atradies Akzo telpās Amersfortā (Nīderlande), bet Avebe ieceltais direktors uz vietas esot rūpējies par Avebe fabriku vadību Terapelkanālā [Ter Apelkanaal] (Nīderlande) un ka šīs vietas viena no otras atrodas apmēram 200 km attālumā. Turklāt tā apgalvo, ka nātrija glukonāta ražošana un pārdošana veidoja tikai nelielu daļu gan no Avebe, gan no Akzo īstenotās darbības.

122    Tieši attiecībā uz šo jautājumu Komisija nav izteikusies.

123    Šajā sakarā Pirmās instances tiesa atgādina par to, ka 1972. gada uzņēmuma līgums tieši paredzēja, ka abi direktori savstarpēji vienojas par visiem jautājumiem, kas ir saistīti ar kopīgo uzņēmumu. Kā iepriekš ir konstatēts 115. punktā, no Glucona sanāksmju protokoliem turklāt izriet, ka šajās sanāksmēs apspriestie jautājumi attiecas uz visa veida Glucona darbību, it īpaši uz tādām jomām kā, piemēram, tirdzniecības stratēģija, tirgus attīstība, kā arī cenu politika un tirgus daļas politika. Apstāklis attiecībā uz ģeogrāfisko attālumu starp Akzo un Avebe tādēļ neveido pārliecinošu argumentu par to, ka Avebe ieceltais direktors neko nezināja par konkurences tiesību aktus pārkāpjošajām darbībām.

124    Mazsvarīgs ir arī Avebe minētais apstāklis, ka nātrija glukonāta ražošana un pārdošana veidoja tikai nelielu daļu gan no tās īstenotās darbības, gan no Akzo darbības. Glucona dibināšanas mērķis bija konkrētu produktu, tostarp nātrija glukonāta, kopīga ražošana un kopīga tirdzniecība, kas saskaņā ar 1972. gada uzņēmuma līgumu bija darbības, kurām Glucona direktoriem bija jāvelta ievērojama darba laika daļa.

125    Tādēļ Avebe, argumentējot savu viedokli, izvirza šos apstākļus nepamatoti.

126    Saskaņā ar visu iepriekš minēto Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka no dažādajiem Avebe minētajiem faktiskajiem apstākļiem nevar secināt, ka Avebe, neraugoties uz skaidrību attiecībā uz kopīgā uzņēmuma struktūras tiesisko regulējumu un tā sabiedrības dalībnieku kompetenču sadalījumu, neesot zinājusi par nātrija glukonāta tirdzniecības politikas noteikšanu un īstenošanu un tādēļ neesot bijusi vai neesot varējusi būt informēta par Glucona konkurences tiesību aktus pārkāpjošām darbībām.

127    Tādēļ Komisija varēja nekļūdīgi konstatēt, ka pārkāpumu ir izdarījusi Glucona.

3.     Par argumentu, ka Komisija “Glucona” izdarīto pārkāpumu nevarēja piedēvēt “Avebe”

a)     Lietas dalībnieku argumenti

128    Avebe galvenokārt norāda, ka Komisija, pat ja būtu konstatējama Glucona un nevis Akzo veikta konkurences tiesību aktus pārkāpjoša rīcība, nekādā gadījumā šo rīcību nevarēja attiecināt uz Avebe.

129    Šajā kontekstā Avebe norāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apstāklis, ka meitas sabiedrībai ir juridiskas personas statuss, nav pietiekošs, lai izslēgtu, ka tās rīcību varētu attiecināt uz mātes sabiedrību; tas ir spēkā it īpaši tad, ja meitas sabiedrība savu rīcību tirgū būtiskākajos jautājumos nenosaka autonomi, bet gan izpilda mātes sabiedrības norādījumus (skat. Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑286/98 P StoraKopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, I‑9925. lpp., 26. punkts un tajā minētā judikatūra). No tās izrietot, ka jāņem vērā nevis kāda uzņēmumu formālā juridiskā struktūra, bet gan faktiskā lēmumu pieņemšanas struktūra. Galvenokārt norādot uz argumentiem, ko Avebe jau ir izvirzījusi prasījuma pamatojuma pirmajā daļā, nevis Glucona ir pildījusi tās dotos norādījumus, bet tieši pretēji – Akzo ir rūpējusies par nātrija glukonāta tirdzniecību.

130    Turklāt gadījumā, kad pārkāpumu esot izdarījusi apvienība, kurai nav juridiskas personas statusa, formālais kritērijs par juridisko saikni starp apvienību un tās mātes sabiedrību neesot svarīgs. Šādā situācijā izšķiroši esot, vai Glucona kopā ar Avebe esot veidojusi ekonomisku vienību, kas šajā gadījumā neatbilstot patiesībai, jo Glucona nebija pārdošanas organizatoriskās struktūras un drīzāk lielākā daļa tās darbinieku esot pildījuši savu darbu cita darba devēja uzdevumā. Tikai tādā gadījumā, ja mātes sabiedrībai pieder 100 % meitas sabiedrības akciju, Komisija varot balstīties uz pieņēmumu, ka meitas sabiedrība pēc būtības īsteno tās mātes sabiedrības norādījumus. Tikai šādā sakarā Komisijai neesot jāpierāda, vai mātes sabiedrība tiešām ir izmantojusi savas tiesības dot norādījumus. Šajā gadījumā Avebe piederot tikai 50 % Glucona akciju, bet atlikušie 50 % esot piederējuši Akzo.

131    Turklāt Avebe atsaucas uz Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu apvienotajās lietās no T‑339/94 līdz T‑342/94 Metsä‑Serla u.c./Komisija (Recueil, II‑1727. lpp., 51.–58. punkts). Šajā lietā Pirmās instances tiesa esot ņēmusi vērā apstākli, ka uzņēmumu vienu apvienību tās locekļi esot pilnvarojuši īstenot visas ar kartona pārdošanu saistītās darbības un ka tā esot noteikusi vienotas cenas un turklāt esot rīkojusies ikviena tā dalībnieka vārdā un interesēs. Tādējādi Pirmās instances tiesa šajā lietā esot atsaukusies uz rīcību, kuras pamatā bijis pārkāpums, un tiešo saikni starp šo rīcību un uzņēmumu, kurš būtu jāsauc pie atbildības par šo pārkāpumu.

132    Turklāt Avebe norāda, ka esot neiespējami, ka tā 1993. gada 15. augustā, kad Akzo ieceltais direktors esot informējis Avebe iecelto direktoru par aizliegtās vienošanās esamību, tā jau esot zinājusi par aizliegto vienošanos. Ar 1999. gada 23. aprīļa vēstuli Komisijas uzmanība vērsta uz šo faktu, taču tā šo informāciju esot nepareizi interpretējusi, jo Lēmumā tā esot pasludinājusi, ka Avebe esot lūgusi to sīki informēt par situāciju attiecībā uz aizliegto vienošanos. Komisija neesot arī ņēmusi vērā, kā tas minēts atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 26. punktā, ka Avebe pārstāvis sabiedrībā Glucona esot vēlāk informējis Avebe priekšsēdētāju, kas atspēkojot apgalvojumu, ka Avebe jau esot zinājusi par aizliegto vienošanos.

133    Savā replikā Avebe turklāt norāda, ka tās viedokli apstiprinot 1950. gada 4. novembra Romā parakstītās Eiropas Konvencijas par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību 6. panta 2. punkts, kā to esot interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

134    Komisija atzīst, ka tās minētā judikatūra neattiecoties uz tādu gadījumu kā šis, kurā pārkāpumu esot izdarījusi divu patstāvīgu uzņēmumu apvienība, kas izveidota kopdarbības īstenošanai. Ņemot vērā argumentus, kurus tā jau ir izvirzījusi pirmā prasījuma pamatojuma pirmajā daļā, Komisija tomēr uzskata, ka šajā gadījumā Avebe esot varējusi izšķiroši ietekmēt Glucona rīcību tirgū un it īpaši tā esot varējusi jebkurā laikā izbeigt Glucona līdzdalību aizliegtās vienošanās īstenošanā. Saskaņā ar judikatūru tas esot pietiekami (Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑354/94 Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, II‑2111. lpp., 80. punkts), lai secinātu, ka Avebe esot bijusi līdzatbildīga par pārkāpumu. Tas, ka tā patiešām esot tādējādi ietekmējusi Glucona, neesot jāpierāda.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

135    Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uzņēmuma konkurences tiesību aktus pārkāpjošas darbības var attiecināt uz otru uzņēmumu tad, ja pirmais uzņēmums patstāvīgi nenosaka savu rīcību tirgū, bet pēc būtības izpilda otrā uzņēmuma norādījumus, it īpaši, ievērojot to vienojošās ekonomiskās un juridiskās saiknes (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, C‑205/02 P, C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 117. punkts, un 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑294/98 P Metsä‑Serla Oyj u.c./Komisija, Recueil, I‑10065. lpp., 27. punkts).

136    Turklāt ir skaidri jānorāda, ka saskaņā ar šo judikatūru Komisija nevar pamatoties tikai uz konstatējumu, ka kāds uzņēmums “bija spējīgs” tik izšķiroši ietekmēt kādu citu uzņēmumu, kā Komisija pati uzskata 48.–52. punktā savos iebildumos pret prasību, atbrīvojot to no pienākuma pārbaudīt, vai tāda ietekme patiešām ir bijusi. Tieši pretēji, no šīs judikatūras izriet, ka principā Komisijas pienākums ir pierādīt šādu izšķirošu ietekmi, atsaucoties uz virkni faktisko apstākļu, pie kuriem citu starpā pieder arī varbūtējas viena šā uzņēmuma vadības tiesības dot norādījumus citam uzņēmumam (šajā sakarā skat. iepriekš 135. punktā minēto Tiesas spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 118.–122. punkts, un 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑196/99 P Aristrain/Komisija, Recueil, I‑11005. lpp., 95.–99. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 527. punkts). Komisijas minētajā lietā, kura ir pamatā šī sprieduma 129. punktā minētajam 2000. gada 16. novembra spriedumam Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Tiesa tomēr ir atzinusi, ka, ja kāda mātes sabiedrība 100 % apmērā kontrolē meitas sabiedrību, kas ir izdarījusi pārkāpumu, tiek izdarīts pieņēmums, kuru var atspēkot, ka mātes sabiedrība patiešām ir izšķiroši ietekmējusi meitas sabiedrības rīcību. Tādējādi mātes sabiedrības pienākums ir atspēkot šo pieņēmumu ar pierādījumiem, kuri var apstiprināt meitas sabiedrības patstāvīgumu (šajā sakarā skat. iepriekš 129. punktā minēto 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, 28. un 29. punkts, un iepriekš 134. punktā minēto 1998. gada 14. maija spriedumu lietā Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, 80. punkts).

137    Vēl jāatgādina, ka Glucona saskaņā ar 1972. gada uzņēmuma līgumu tika nodibināta “vennootschap onder firma” (vof) juridiskajā formā. Tādējādi tā atbilstoši Nīderlandes tiesību aktiem ir tikai un vienīgi līgumisks veidojums, kuram nav juridiskas personas statusa, un tā ir nodalīta no sabiedrības dalībniekiem Akzo un Avebe, katrs no kuriem piedalījās šajā veidojumā, pārstāvot 50 %. Saskaņā ar uzņēmuma līguma 5. panta 1. punktu abi sabiedrības dalībnieki bija pilnvaroti tikai kopīgi rīkoties Glucona interesēs un parakstīt dokumentus sabiedrības vārdā, uzņemties saistības sabiedrības vārdā pret trešām personām un nodrošināt trešo personu saistības pret sabiedrību, kā arī saņemt vai tērēt sabiedrībai pienākošos līdzekļus. Saskaņā ar 5. panta 2. punktu abiem sabiedrības dalībniekiem jāieceļ divas pilnvarotās personas, kas “kopīgi īstenos 1. punktā noteiktās pilnvaras attiecīgo sabiedrības dalībnieku interesēs, tādējādi neierobežojot attiecīgā sabiedrības dalībnieka tiesības īstenot šis pilnvaras pašam”. Pilnvarotājām personām bija “regulāri jāuztur savstarpēji kontakti un gan savā starpā, gan ar [Glucona] direktoriem jāapspriež visi jautājumi, kas attiecas uz sabiedrību”. Saskaņā ar uzņēmuma līguma 5. panta 3. punktu uzņēmuma pastāvīgā pārvaldība bija jāveic diviem direktoriem, kurus attiecīgi bija iecēlušas Akzo un Avebe. Šiem direktoriem būtiska darba laika daļa bija jāvelta Glucona lietu risināšanai. Viņiem bija “cieši jāsadarbojas, un viņu kopējā kompetencē [bija] uzņēmuma politika”; turklāt viņiem bija “regulāri jāsniedz ziņojumi pilnvarotajiem par politiku un jāiesniedz visa attiecīgā informācija šajā sakarā”. Visbeidzot, Akzo un Avebe, pamatojoties uz Glucona juridisko struktūru, neierobežoti un solidāri atbild par tās saistībām.

138    No iepriekš minētajiem apstākļiem kopumā izriet, ka 1972. gada uzņēmuma līgums attiecībā uz vadību komerciālajos jautājumos paredzēja kopīgas Akzo un Avebe vadības pilnvaras, kuras attiecībā uz visiem ar Glucona saistītajiem jautājumiem, kopīgi un regulāri vienojoties, bija jāizlemj diviem direktoriem, ko bija iecēlušas Akzo un Avebe, un kuras it īpaši kontrolēja šo abu sabiedrības dalībnieku divas pilnvarotās personas. Ņemot vērā šīs kopīgās vadības pilnvaras un faktu, ka Akzo un Avebe katrai piederēja 50 % Glucona akciju un tādēļ tās kopīgi kontrolēja visu sabiedrības akciju paketi, Pirmās instances tiesa uzskata, ka šis ir analogs gadījums tam, kāds bija pamatā 1998. gada 14. maija spriedumam Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, kad viena mātes sabiedrība 100 % apmērā kontrolēja savu meitas sabiedrību, tā ka tika izvirzīts pieņēmums, ka šī mātes sabiedrība patiešām izšķiroši ietekmēja meitas sabiedrības rīcību.

139    Pirmās instances tiesa uzskata, ka iepriekš 137. punktā minētie faktiskie apstākļi kopā veido pietiekami pārliecinošu pamatu, lai izvirzītu pieņēmumu, ka Akzo un Avebe kopīgi tik lielā mērā noteica Glucona darbības tirgū, ka patiesībā Glucona nebija nekādas reālas patstāvības. Turklāt, kā izriet no iepriekš 92.–126. punktā konstatētā attiecībā uz prasītājas informētību par Glucona rīcību, prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, kas būtu pietiekami, lai atspēkotu šo pieņēmumu.

140    Visbeidzot, ir jākonstatē, ka abu sabiedrības dalībnieku Akzo un Avebe kopīgā atbildība par Glucona rīcību neatkarīgi no Nīderlandes tiesību aktu precīzas piemērojamības pastiprina pieņēmumu, ka Glucona tirdzniecības politiku patiešām kopīgi noteica tās dalībnieki. Šādos apstākļos, ņemot vērā, ka dalībniekiem meitas sabiedrības prettiesisku darbību gadījumā draud pret tiem vērsta izmeklēšana vai trešo personu celtas prasības par kaitējuma atlīdzību, sabiedrības dalībnieki ir noteikti ieinteresēti izvairīties no tā, ka meitas sabiedrība rīkojas neatkarīgi no to norādījumiem.

141    No tā izriet, ka, ņemot vērā ciešās ekonomiskās un juridiskās saiknes starp Glucona, no vienas puses, un Akzo un Avebe, no otras puses, kas kopīgi īstenoja faktisko kontroli pār Glucona, Komisija nav kļūdījusies, konstatējot, ka Glucona konkurences tiesību aktus pārkāpjošo rīcību varētu piedēvēt arī Avebe. Turklāt no tā izriet, ka Glucona, no vienas puses, un Akzo un Avebe, no otras puses, pretēji Avebe uzskatiem veido ekonomisku vienību iepriekš šī sprieduma 78. punktā minētās judikatūras izpratnē, saistībā ar kuru meitas sabiedrības konkurences tiesību aktus pārkāpjošo rīcību var attiecināt uz mātes sabiedrībām, kas ir atbildīgas par šo rīcību, jo tās īsteno faktisko kontroli pār meitas sabiedrības tirdzniecības politiku (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 11. decembra spriedumu lietā T‑66/99 Minoan Lines/Komisija, Recueil, II‑5515. lpp., 122. punkts).

142    Tādējādi prasījuma pamats par EKL 81. panta 1. punkta un Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pārkāpumu ir jānoraida kopumā.

E –  Par samērīguma principa pārkāpumu

143    Saskaņā ar Avebe uzskatu, pat ja uz to varētu attiecināt pārkāpumu, Komisijai, nosakot naudas soda pamatsummu, bija jāņem vērā atbildību mīkstinošais apstāklis attiecībā uz Avebe lomu, kāda tai aizliegtās vienošanās īstenošanā bija līdz 1993. gada 15. augustam.

144    Komisija argumentē, ka Avebe uzliktais naudas sods esot noteikts, pamatojoties uz Glucona rīcību saistībā ar aizliegto vienošanos un ka tā, nosakot naudas sodu, esot ņēmusi vērā Glucona rīcības specifiku. Neesot nekāda pamata samazināt mātes sabiedrības atbildības apmēru attiecībā uz meitas sabiedrības rīcību. Tas vēl jo vairāk esot atbilstoši, jo Glucona neesot bijis no Avebe un Akzo nodalīts juridiskas personas statuss. Avebe tādējādi nekādā gadījumā netiekot saukta pie atbildības par citu personu rīcību, bet gan par tikai un vienīgi līgumiska veidojuma rīcību, kas esot daļa no pašas Avebe juridiskās personas statusa un par ko tā atbildot solidāri.

145    Pirmās instances tiesa pievienojas Komisijas uzskatam, ka tā, pamatojoties gan uz Avebe, gan uz Akzo attiecināmo Glucona rīcību, varēja Avebe uzlikt naudas sodu, nepārkāpjot samērīguma principu. It īpaši Pirmās instances tiesa uzskata, ka, ņemot vērā 1972. gada uzņēmuma līguma noteikumus par Glucona dibināšanu (skat. šī sprieduma 90. un 91. punktu), loma, kuru Avebe līdz 1993. gada 15. augustam pildīja aizliegtās vienošanās īstenošanā, nevar būt atbildību mīkstinošs apstāklis, kas varētu ietekmēt tai uzliktā naudas soda samērīgo raksturu.

146    Tādējādi pamats attiecībā uz samērīguma principa pārkāpumu nav pamatots.

147    Tā kā neviens no prasījuma pamatiem, kas izvirzīti, apstrīdot Lēmuma tiesiskumu, nav apmierināts, prasība ir noraidāma kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

148    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar atbildētājas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA

(trešā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      La Coöperatieve Verkoop- en Productievereniging van Aardappelmeel en Derivaten Avebe BA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Azizi

Jaeger

Dehousse

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2006. gada 27. septembrī.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

E Coulon

J. Azizi

Satura rādītājs

Prāvas rašanās fakti

Process un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

A –  Ievads

B –  Par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

C –  Par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

1.  Ievada piezīmes

2.  Par “Akzo” paziņojumu

3.  Par “Akzo” iespējamo paziņojumu ASV iestādēm

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

Par pieņemamību

Par lietas būtību

D –  Par EKL 81. panta 1. punkta un Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pārkāpšanu

1.  Ievads

2.  2. Par argumentu, ka Komisija nedrīkstēja “Glucona” piedēvēt pirms 1993. gada 15. augusta izdarīto pārkāpumu

a)  Ievada piezīmes

b)  Par 1972. gada uzņēmuma līgumu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

c)  Par dažādajiem faktiskajiem apstākļiem

3.  Par argumentu, ka Komisija “Glucona” izdarīto pārkāpumu nevarēja piedēvēt “Avebe”

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

E –  Par samērīguma principa pārkāpumu

Par tiesāšanās izdevumiem

---

* Tiesvedības valoda – holandiešu.