TIESAS SPRIEDUMS

2002. gada 5. novembrī (*)

EKL 43. un 48. pants – Sabiedrība, kas ir izveidota saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem, kur ir arī tās juridiskā adrese – Sabiedrība, kas izmanto brīvību veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī – Sabiedrība, par kuru ir zināms, ka tā pārcēlusi savu faktisko atrašanās vietu uzņēmējas dalībvalsts teritorijā saskaņā ar šīs valsts tiesībām – Uzņēmējas dalībvalsts atteikums atzīt sabiedrības tiesībspēju un procesuālo rīcībspēju – Brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums – Attaisnojums

Lieta C‑208/00

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 234. pantam iesniedza Bundesgerichtshof (Vācija) nolūkā saņemt strīdā, kuru izskata šī tiesa starp

Überseering BV

un

Nordic Construction Company Baumanagement GmbH (NCC),

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EKL 43. un 48. pantu,

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji Ž. P. Puisošē [J. ‑P. Puissochet], M. Vatelē [M. Wathelet] (referents) un R. Šintgens [R. Schintgen], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola], P. Janns [P. Jann], V. Skouris [V. Skouris], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. Von Bahr] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues],

ģenerāladvokāts: D. Ruiss‑Harabo Kolomers [D. Ruiz‑Jarabo Colomer],

sekretārs: H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

izvērtējusi rakstiskos apsvērumus, ko iesniedza:

–        Überseering BV vārdā – V. H. Vāgenfīrs [W. H. Wagenführ], Rechtsanwalt,

–        Nordic Construction Company Baumanagement GmbH (NCC) vārdā – F. Kesters [F. Kösters], Rechtsanwalt,

–        Vācijas valdības vārdā – A. Ditrihs [A. Dittrich] un B. Mutelzē‑Šēna [B. Muttelsee‑Schön], pilnvarotie pārstāvji,

–        Spānijas valdības vārdā – M. Lopesa‑Monisa Gajego [M. López‑Monís Gallego], pilnvarotā pārstāve,

–        Itālijas valdības vārdā – U. Leanca [U. Leanza], pilnvarotais pārstāvis, kam palīdz F. Kvadri [F. Quadri], avvocato dello Stato,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – R. Megrila [R. Magrill], pilnvarotā pārstāve, kam palīdz Dž. Stratforda [J. Stratford], barrister,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – M. Patakja [M. Patakia] un K. Šmite [C. Schmidt], pilnvarotās pārstāves,

–        EBTA Uzraudzības iestādes vārdā – P. Dirbergs [P. Dyrberg], J. F. Jēnsons [J. F. Jónsson] un E. Raita [E. Wright], pilnvarotie pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies Überseering BV, ko pārstāvēja V. H. Vāgenfīrs [W. H. Wagenführ], Nordic Construction Company Baumanagement GmbH (NCC), ko pārstāvēja F. Kesters [F. Kösters], Vācijas valdības, ko pārstāvēja A. Ditrihs [A. Dittrich], Spānijas valdības, ko pārstāvēja N. Diasa Abada [N. Díaz Abad], pilnvarotā pārstāve, Nīderlandes valdības, ko pārstāvēja H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster], pilnvarotā pārstāve, Apvienotās Karalistes, ko pārstāvēja R. Megrila [R. Magrill], pilnvarotā pārstāve, kam palīdzēja Dž. Stratforda [J. Stratford], Komisijas, ko pārstāvēja K. Šmite [C. Schmidt], un EBTA Uzraudzības iestādes, ko pārstāvēja P. Dirbergs [P. Dyrberg], mutvārdu apsvērumus 2001. gada 16. oktobra tiesas sēdē,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2001. gada 4. decembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2000. gada 30. marta rīkojumu, ko Tiesas kanceleja saņēmusi 25. maijā, Bundesgerichtshof [Federālā Augstākā tiesa] atbilstoši EKL 234. pantam ir iesniegusi divus prejudiciālus jautājumus par EKL 43. un 48. panta interpretāciju.

2        Šie jautājumi radās prāvā starp Überseering BV (turpmāk tekstā – “Überseering”), sabiedrību, kas nodibināta saskaņā ar Nīderlandes tiesībām un reģistrēta Amsterdamas un Hārlemas komercreģistrā 1990. gada 22. augustā, un Nordic Construction Company Baumanagement GmbH (turpmāk tekstā – “NCC”), Vācijā reģistrētu sabiedrību, par trūkumu, kas radušies NCC Vācijā, veicot Überseering uzticētos darbus, novēršanu.

 Valsts tiesības

3        Zivilprozessordnung [Vācijas Civilprocesa kodeksā] paredzēts, ka puses, kurai nav procesuālās rīcībspējas, prasība ir noraidāma kā nepieņemama. Saskaņā ar tā 50. panta 1. punktu procesuālā rīcībspēja ir visām personām, sabiedrības ieskaitot, kam ir tiesībspēja, kas definēta kā spēja būt apveltītam ar tiesībām un pienākumiem.

4        Saskaņā ar Bundesgerichtshof pastāvīgo judikatūru, kurai seko arī Vācijas doktrīna, sabiedrības tiesībspēju nosaka tiesības, kas ir piemērojamas vietā, kur ir sabiedrības faktiskā atrašanās vieta (“Sitztheorie” jeb faktiskās atrašanās vietas teorija), pretēji “Gründungstheorie” jeb dibināšanas teorijai, saskaņā ar kuru tiesībspēju nosaka, pamatojoties uz tās valsts tiesībām, kurā sabiedrība tikusi izveidota. Šis likums ir piemērojams arī situācijās, kad sabiedrība ir likumīgi izveidota citā valstī un tās faktisko sēdekli pārceļ uz Vāciju.

5        Tā kā tādas sabiedrības tiesībspēja ir nosakāma, pamatojoties uz Vācijas tiesībām, tā nevar būt ne apveltīta ar tiesībām un pienākumiem, ne piedalīties tiesvedībā, ja tā nav no jauna izveidota Vācijā, tādējādi iegūstot tiesībspēju Vācijas tiesību izpratnē.

 Pamata strīds

6        1990. gada oktobrī Überseering iegādājās zemi Diseldorfā (Vācija), kuru tā izmantoja komerciāliem mērķiem. Saskaņā ar būvdarbu veikšanas līgumu, kas datēts ar 1992. gada 27. novembri, Überseering uzticēja NCC uz šā zemes gabala uzbūvētās garāžas un moteļa remontdarbus. Kad darbi tika pabeigti, Überseering norādīja uz trūkumiem krāsošanas darbu izpildē.

7        1994. gada decembrī divi Diseldorfā dzīvojošie Vācijas pilsoņi iegādājās visas Überseering kapitāla daļas.

8        Pēc tam, kad NCC mēģinājumi novērst Überseering norādītos trūkumus nebija devuši nekādus rezultātus, 1996. gadā tā uz būvniecības darbu veikšanas līguma pamata cēla prasību Landgericht Düsseldorf [Diseldorfas Apgabaltiesa] nolūkā piespriest NCC samaksāt DEM 1 163 657,77 ar procentiem par izmaksām minēto trūkumu novēršanai un no tā izrietošajiem zaudējumiem.

9        Landgericht noraidīja šo prasību. Oberlandesgericht Düsseldorf [Diseldorfas Federālās zemes Augstākā tiesa] apstiprināja šo nelabvēlīgo lēmumu. Saskaņā ar tās konstatēto Überseering bija pārcēlusi savu faktisko atrašanās vietu uz Diseldorfu pēc tam, kad divi Vācijas pilsoņi bija iegādājušies tās kapitāla daļas. Oberlandesgericht uzskatīja, ka Überseering – kā Nīderlandes tiesību sabiedrībai – nav tiesībspējas Vācijā un ka attiecīgi – tai nav arī procesuālās rīcībspējas.

10      Tādējādi Oberlandesgericht nosprieda, ka Überseering prasība ir nepieņemama.

11      Überseering par šo Oberlandesgericht spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Bundesgerichtshof.

12      No Überseering apsvērumiem izriet, ka paralēli tiesvedībai, kas norisinās Bundesgerichtshof, Überseering ir tikusi saukta citas Vācijas tiesas priekšā kā atbildētāja uz citu šeit neprecizētu Vācijas tiesību normu pamata. Tā rezultātā LandgerichtDüsseldorf tai ir piespriedusi izmaksāt arhitektu honorārus, visticamāk, pamatojoties uz to, ka 1991. gada 11. septembrī šī sabiedrība tika ierakstīta Diseldorfas zemesgrāmatā kā zemes, uz kuras tika uzbūvēta NCC izremontētā garāža un motelis, īpašniece.

 Prejudiciālie jautājumi

13      Kaut gan Bundesgerichtshof norāda, ka tās judikatūru, kas ir minēta šā sprieduma 4. un 5. punktā, dažādos aspektos apstrīd daļa Vācijas doktrīnas, Bundesgerichtshof uzskata, ka Kopienas tiesību un sabiedrību tiesību Eiropas Savienībā pašreizējā stāvoklī vairāku iemeslu dēļ būtu vēlams turpināt šīs judikatūras piemērošanu.

14      Pirmkārt, būtu vēlams izvairīties no jebkādiem risinājumiem, kas, ņemot vērā dažādus piesaistes elementus, liktu vērtēt sabiedrības juridisko stāvokli vairāku tiesību sistēmu kontekstā. Pēc Bundesgerichtshof domām, šādi risinājumi varētu novest pie juridiskās nenoteiktības, jo nebūtu iespējams skaidri nodalīt dažādām tiesību sistēmām pakārtotas tiesību jomas.

15      Otrkārt, tāds piesaistes elements kā sabiedrības dibināšanas vieta nostāda sabiedrības dibinātājus privileģētā stāvoklī, dodot viņiem iespēju, nosakot šo vietu, izvēlēties tādu tiesību sistēmu, kas viņiem ir visizdevīgākā. Tas ir dibināšanas teorijas galvenais trūkums, saskaņā ar kuru vērā netiek ņemts fakts, ka sabiedrības dibināšana un tās darbība skar arī trešo personu un tās valsts, kurā šī sabiedrība faktiski atrodas, intereses, ja šī faktiskā atrašanās vieta ir citā valstī, nevis tur, kur šī sabiedrība ir tikusi nodibināta.

16      Visbeidzot, piesaistes elements par faktisko atrašanās vietu savukārt ļauj izvairīties no tā, ka valsts, kurā atrodas sabiedrības faktiskā atrašanās vieta, uzņēmējdarbības tiesību normu, kuru mērķis ir aizsargāt vissvarīgākās intereses, nozīme tiktu mazināta ar faktu, ka sabiedrība ir nodibināta ārvalstīs. Šajā gadījumā intereses, ko aizsargā Vācijas tiesības, ir tostarp sabiedrības kreditoru intereses: tiesību akti “Gesellschaften mit beschränkter Haftung (GmbH)” (sabiedrības ar ierobežotu atbildību Vācijas tiesībās) jomā nodrošina šādu aizsardzību, paredzot sīki izstrādātus noteikumus par ieguldījumiem pamatkapitālā un tā aizsardzību. Saistīto uzņēmumu gadījumā jāaizsargā arī atkarīgās sabiedrības un to dalībnieku mazākums. Vācijā šāda aizsardzība tiek garantēta ar noteikumiem koncernu tiesību jomā un ar noteikumiem par atlīdzību un finansiālo kompensāciju dalībniekiem, kas ar līgumiem par vadību un peļņas nodošanu tiek nostādīti nelabvēlīgā situācijā. Visbeidzot, noteikumi par kopīgo pārvaldi garantē sabiedrībā strādājošo darbinieku aizsardzību. Bundesgerichtshof uzsver, ka līdzīgi noteikumi nav spēkā visās dalībvalstīs.

17      Bundesgerichtshof tomēr jautā, vai faktiskās atrašanās vietas pārcelšanas pāri robežai gadījumā brīvība veikt uzņēmējdarbību, ko garantē EKL 43. un 48. pants, nav šķērslis sabiedrības tiesiskā stāvokļa piesaistei tās dalībvalsts tiesībām, kurā ir šīs sabiedrības faktiskā atrašanās vieta. Pēc šīs tiesas domām, atbilde uz šo jautājumu skaidri neizriet no Tiesas judikatūras.

18      Šajā sakarā tā norāda, ka savā 1988. gada 27. septembra spriedumā lietā 81/87 Daily Mail and General Trust (Recueil, 5483. lpp.) Tiesa, norādījusi, ka sabiedrības var izmantot to tiesības veikt uzņēmējdarbību, nodibinot pārstāvniecības, filiāles vai meitas sabiedrības vai pārceļot visu to kapitālu uz jaunu sabiedrību citā dalībvalstī, ir konstatējusi, ka atšķirībā no privātpersonām sabiedrības pastāv tikai tās tiesiskās kārtības ietvaros, kas nosaka to dibināšanas un pastāvēšanas kārtību. Tāpat no šā sprieduma izriet, ka EK līgums pieļauj atšķirības valstu noteikumos tiesību kolīzijas jomā, atstājot saistīto problēmu tālāku risinājumu vēlākās likumdošanas ziņā.

19      1999. gada 9. marta spriedumā lietā C‑212/97 Centros (Recueil, I‑1459. lpp.) Tiesa ir nosodījusi Dānijas iestāžu atteikumu ierakstīt komercreģistrā sabiedrības, kas tikusi likumīgi izveidota Lielbritānijā, filiāli. Tomēr Bundesgerichtshof norāda, ka šī sabiedrība nebija pārcēlusi tās faktiskās atrašanās vietu, jo kopš tās dibināšanas tās juridiskā adrese bija Lielbritānijā, bet faktiskā atrašanās vieta – Dānijā.

20      Bundesgerichtshof jautā, vai, ņemot vērā iepriekš minēto spriedumu lietā Centros, ar Līguma noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību tādā situācijā kā pamata lietā netiek pieļauts piemērot tiesību kolīzijas normu dalībvalstī, kurā ir citā dalībvalstī likumīgi izveidotas sabiedrības faktiskā atrašanās vieta, kad uz šo normu pamata nav atzīstama šīs sabiedrības tiesībspēja un tādējādi – arī tās procesuālā rīcībspēja šajā dalībvalstī, lai šīs valsts tiesā panāktu līgumā ietverto tiesību izpildi.

21      Šādos apstākļos Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai EKL 43. un 48. pants ir interpretējami tādējādi, ka ar sabiedrību brīvību veikt uzņēmējdarbību netiek pieļauts, ka vienā dalībvalstī likumīgi izveidotas sabiedrības tiesībspēju un procesuālo rīcībspēju nosaka citas valsts tiesības, uz kuru šī sabiedrība ir pārcēlusi savu faktisko atrašanās vietu, kad no šīs otrās valsts tiesībām izriet, ka sabiedrība šīs valsts tiesā vairs nevar prasīt līgumā ietverto tiesību izpildi?

2)      Apstiprinošas atbildes gadījumā:

Vai sabiedrību brīvība veikt uzņēmējdarbību (EKL 43. un 48. pants) pieprasa, ka sabiedrības tiesībspēja un procesuālā rīcībspēja jāvērtē, ņemot vērā tās valsts tiesības, kurā tā ir izveidota?”

 Par pirmo prejudiciālo jautājumu

22      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai ar EKL 43. un 48. pantu tiek pieļauts, ka tādai sabiedrībai, kas ir izveidota saskaņā ar vienas dalībvalsts tiesību aktiem, kurā ir arī tās juridiskā adrese, un kas pārceļ savu faktiskās atrašanās vietu uz citu valsti saskaņā ar šīs pēdējās minētās valsts tiesībām, šī valsts liedz šādai sabiedrībai tiesībspēju un tātad tās procesuālo rīcībspēju šīs valsts tiesās, kā rezultātā šī sabiedrība nevar panākt ar šajā valstī izveidotu sabiedrību noslēgtā līgumā ietverto tiesību izpildi.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

23      Kā apgalvo NCC, kā arī Vācijas, Spānijas un Itālijas valdības, ar Līguma noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību tiek pieļauts, ka vienā dalībvalstī likumīgi izveidotas sabiedrības tiesībspēju un procesuālo rīcībspēju nosaka citas valsts tiesības, uz kuru šī sabiedrība pārceļ tās faktiskās atrašanās vietu, un, attiecīgā gadījumā, to, ka šī sabiedrība šīs valsts tiesā nevar panākt ar šajā valstī izveidotu sabiedrību noslēgtā līgumā ietverto tiesību izpildi.

24      Savu analīzi tās pamato, pirmkārt, ar EKL 293. panta trešo ievilkumu, kurā noteikts:

“Vajadzības gadījumā dalībvalstis rīko savstarpējas sarunas, lai nodrošinātu šādas savu pilsoņu intereses:

[..]

–        savstarpēji atzītu sabiedrības, kas definētas 48. panta otrajā daļā, saglabātu sabiedrību juridiskas personas statusu, tām pārceļot atrašanās vietu no vienas valsts uz citu [..].”

25      Pēc NCC domām, EKL 293. pants ir pamatots ar to, ka visas dalībvalstis atzīst faktu, ka sabiedrība, kas ir izveidota vienā dalībvalstī, automātiski nesaglabā savu juridiskās personu statusu, tai pārceļot atrašanās vietu uz citu dalībvalsti, un ka šajā ziņā dalībvalstu starpā ir jānoslēdz vienošanās, kas līdz šim vēl nav noticis. Tādēļ NCC secina, ka fakts, ka sabiedrība zaudē juridiskās personas statusu, tai pārceļot faktisko atrašanās vietu uz citu dalībvalsti, ir saderīgs ar Kopienas noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību. Vienas dalībvalsts atteikums atzīt ārvalsts juridiskās personas statusu sabiedrībai, kas ir izveidota citā dalībvalstī un kas pārceļ savu faktisko atrašanās vietu pirmās dalībvalsts teritorijā, neveido brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu, jo pastāv iespēja no jauna izveidot šo sabiedrību uz šīs valsts tiesību pamata. Vienīgās tiesības, ko aizsargā brīvība veikt uzņēmējdarbību, ir tiesības sabiedrībai tikt no jauna izveidotai šajā valstī un dibināt tur savus uzņēmumus.

26      Saskaņā ar Vācijas valdības nostāju Līguma autori iekļāvuši tajā 43. un 48. pantu, pilnībā apzinoties būtiskās atšķirības, kādas pastāv starp dalībvalstu sabiedrību tiesībām, un ar nodomu neskart valsts kompetenci un valsts tiesību autoritāti, kamēr netiks veikta tiesību normu tuvināšana. Pat ja pastāv vairākas saskaņošanas direktīvas sabiedrību tiesību jomā, kas tikušas pieņemtas uz EKL 44. panta pamata, nepastāv neviena šāda veida direktīva attiecībā uz faktiskās atrašanās vietas pārcelšanu, un šajā jomā nav noslēgtas nekādas daudzpusējas vienošanās, pamatojoties uz EKL 293. pantu. Citiem vārdiem sakot, pašreizējā Kopienu tiesību stāvoklī reālās jeb faktiskās atrašanās vietas teorijas piemērošana Vācijā un tās sekas attiecībā uz sabiedrības tiesībspēju un procesuālo rīcībspēju ir saderīgas ar Kopienu tiesībām.

27      Arī Itālijas valdība uzskata, ka fakts, ka EKL 293. pantā paredzēta vienošanos noslēgšana dalībvalstu starpā, lai it īpaši garantētu, ka sabiedrība saglabā savu juridiskās personas statusu, tai pārceļot atrašanās vietu no vienas valsts uz citu, liecina par to, ka jautājums par juridiskās personas statusa saglabāšanu pēc sabiedrības faktiskās atrašanās vietas pārcelšanas nav atrisināts ar Kopienu tiesību normām par brīvību veikt uzņēmējdarbību.

28      Spānijas valdība gan uzsver, ka Konvencija par sabiedrību un juridisko personu savstarpējo atzīšanu, kas tika parakstīta 1968. gada 29. februārī Briselē, tā arī nav stājusies spēkā. Tā kā nav spēkā nekādas vienošanās starp dalībvalstīm, pamatojoties uz EKL 293. pantu, Kopienas līmenī nav veikta saskaņošana, kas ļautu atrisināt jautājumu par sabiedrības juridiskās personas statusa saglabāšanu sabiedrības faktiskās atrašanās vietas pārcelšanas gadījumā.

29      NCC, kā arī Vācijas, Spānijas un Itālijas valdības apgalvo, ka viņu analīzi apstiprina arī iepriekš minētais spriedums lietā Daily Mail and General Trust, kura 23. un 24. punktā ir paredzēts:

“[..] Līguma atšķirības valsts tiesībās attiecībā uz nepieciešamo piesaistes elementu, kā arī jautājumu par sabiedrības, kas ir izveidota saskaņā ar valsts tiesībām, juridiskās adreses un faktiskās atrašanās vietas pārcelšanas iespējamību no vienas dalībvalsts uz otru un šādas pārcelšanas veidiem tiek uzskatītas par problēmām, kas nav atrisinātas ar noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību, bet kurām jābūt atrisinātām ar tiesību aktu palīdzību vai konvencijām, kas tomēr vēl nav noticis.

Šādos apstākļos Līguma 52. pants [EEK līguma (jaunajā redakcijā – EKL 43. pants)] un 58. pants [EEK (jaunajā redakcijā – EKL 48. pants)] nav interpretējami tādējādi, ka ar tiem sabiedrībām, kas ir izveidotas uz valsts tiesību pamata, tiek piešķirtas tiesības pārcelt to galveno pārvaldes vai galveno vadības vietu uz citu dalībvalsti, tai pašā laikā saglabājot savu kā tās dalībvalsts sabiedrības, saskaņā ar kuras tiesību aktiem tās tikušas izveidotas, statusu.”

30      Vācijas valdība uzskata, ka, pat ja nav apstrīdams, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Daily Mail and General Trust runa bija par attiecībām starp dalībvalsti un sabiedrību, kas tika izveidota saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem un kura pārcēla faktisko atrašanās vietu no vienas valsts uz citu, Tiesas argumentācija šajā spriedumā ir attiecināma arī uz jautājumu par attiecībām starp sabiedrību, kas ir likumīgi izveidota vienā dalībvalstī, un citu dalībvalsti (uzņemošā valsts pretstatā valstij, kurā sabiedrība tika izveidota), uz kuru sabiedrība pārcēlusi savu faktisko atrašanās vietu. Uz šā pamata tā apgalvo, ka tad, kad sabiedrība, kas ir likumīgi izveidota vienā dalībvalstī, izmanto savas tiesības veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, nododot visas tās kapitāla daļas šīs valsts pilsoņiem, kur tie arī dzīvo, jautājums ir par to, vai noteikumi, kas ir piemērojami uzņemošajā valstī uz tiesību kolīzijas normu pamata un kas ļauj sabiedrībai turpināt tās pastāvēšanu, neietilpst noteikumos par brīvību veikt uzņēmējdarbību.

31      Arī Itālijas valdība norāda, ka no iepriekš minētā sprieduma lietā Daily Mail and General Trust izriet, ka kritēriji, kas raksturo sabiedrības identitāti, neattiecas uz EKL 43. un 48. pantā reglamentēto tiesību veikt uzņēmējdarbību īstenošanu, bet gan uz valsts tiesību sistēmām. Tātad nav iespējams atsaukties uz noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību kā uz pamatojumu piesaistes kritēriju saskaņošanai, jo pašreizējā Kopienu tiesību stāvoklī šos kritērijus nosaka tikai dalībvalstu tiesību akti. Tā kā sabiedrībai var būt piesaistes elementi vairākām valstīm, ir svarīgi, ka katras valsts tiesību sistēmā ir noteikts, kādos apstākļos uz sabiedrību ir attiecināmas šīs valsts normas.

32      Spānijas valdības viedoklis ir tāds, ka ar EKL 48. pantu nav nesaderīgi prasīt, lai sabiedrība, kas ir izveidota saskaņā ar vienas dalībvalsts tiesību aktiem un kuras faktiskā atrašanās vieta ir šajā valstī, citā dalībvalstī tiktu uzskatīta par sabiedrību, kas izmanto brīvību veikt uzņēmējdarbību.

33      Šajā sakarā Spānijas valdība atgādina, ka EKL 48. panta pirmajā daļā ir paredzēti divi nosacījumi, lai šā paša panta otrajā daļā minētās sabiedrības varētu izmantot tiesības veikt uzņēmējdarbību līdzīgi citu dalībvalstu pilsoņiem: no vienas puses, tām jābūt izveidotām saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem; no otras puses, to juridiskajai adresei, galvenajai vadības vai galvenajai uzņēmējdarbības vietai jābūt Kopienā. Tā norāda, ka otrais nosacījums ticis grozīts ar 1961. gada 18. decembrī Briselē pieņemto Vispārējo programmu ierobežojumu atcelšanai attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību (OV 1962, 2, 36. lpp.; turpmāk tekstā – “Vispārējā programma”).

34      Vispārējās programmas I sadaļā “Personas, uz kurām attiecas ierobežojumu atcelšana” ir noteikts:

“Ierobežojumu atcelšana attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību [..] tiks veikta [..] ar mērķi gūt labumu:

[..]

–        sabiedrībām, kas izveidotas saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem [..] un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība[s] vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Kopienas teritorijā vai aizjūras zemē vai teritorijā,

to izveidošanai nolūkā darboties pastāvīgi citas dalībvalsts teritorijā;

[..]

–        iepriekš minētām sabiedrībām ar nosacījumu, ka gadījumā, ja tām nav juridiskās adreses Kopienas teritorijā vai aizjūras zemē vai teritorijā, to pašreizējām darbībām ir reāla un pastāvīga piesaiste [..] dalībvalsts vai aizjūras zemes vai teritorijas ekonomik[ai], un šī saikne nav atkarīga no valsts piederības [..]

kas vēlas dalībvalsts teritorijā izveidot pārstāvniecības, filiāles vai meitas uzņēmumus.”

35      Spānijas valdība uzskata, ka, pat ja Vispārējā programmā paredzēts reālas un pastāvīgas piesaistes kritēriju piemērot tikai attiecībā uz brīvību veidot sekundāro uzņēmējdarbības vietu, šis kritērijs ir jāpiemēro arī attiecībā uz galveno uzņēmējdarbības vietu, lai nodrošinātu, ka nosacījumi par piesaistēm, kas ir nepieciešamas, lai varētu izmantot brīvību veikt uzņēmējdarbību, ir vienādi.

36      Saskaņā ar Überseering, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdību, kā arī Komisijas un EBTA Uzraudzības iestādes viedokli EKL 43. un 48. pantā, tos aplūkojot kopā, netiek pieļauts, ka attiecībā uz sabiedrību, kas ir likumīgi izveidota vienā dalībvalstī un kas saskaņā ar citas valsts tiesībām pārceļ savu faktisko atrašanās vietu uz šo otru valsti, tiktu piemēroti šīs otrās valsts tiesību kolīzijas noteikumi, kas paredz, ka šīs sabiedrības tiesībspēja un procesuālā rīcībspēja ir nosakāma saskaņā ar šīs valsts tiesībām. Tā tas ir gadījumos, kad saskaņā ar otrās dalībvalsts tiesībām šai sabiedrībai ir liegta jebkura iespēja panākt ar šajā valstī izveidotu sabiedrību noslēgtajā līgumā ietverto tiesību izpildi. Viņu argumenti šai sakarā ir šādi.

37      Vispirms Komisija norāda, ka saskaņā ar EKL 293. pantu savstarpējo sarunu, kuru nolūks ir mazināt atšķirības starp valstu tiesību aktiem sabiedrību savstarpējas atzīšanas jomā, uzsākšana ir paredzēta tikai “vajadzības gadījumos”. Tās argumenti ir, ka, ja attiecīgā judikatūra būtu pastāvējusi 1968. gadā, nebūtu jāizmanto 293. pants. Tas izskaidro, kāpēc šodienas Tiesas judikatūrai ir nozīme, nosakot EKL 43. un 48. pantā paredzētās sabiedrību brīvības veikt uzņēmējdarbību saturu un piemērojamību.

38      Otrkārt, Überseering, Apvienotās Karalistes valdība, Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde secina, ka iepriekš minētajam spriedumam lietā Daily Mail and General Trust nav nozīmes šajā lietā.

39      Tās norāda, ka no tā faktiem izriet, ka Tiesa izskatīja sabiedrības faktiskās atrašanās vietas pārcelšanas no vienas valsts uz citu juridiskās sekas, kas iestājās dalībvalstī, kurā šī sabiedrība tika izveidota; t.i., šis spriedums nevar būt pamats tādas pārcelšanas juridisko seku analīzei uzņemošajā dalībvalstī.

40      Iepriekš minētais spriedums lietā Daily Mail and General Trust ir piemērojams tikai attiecībās starp dalībvalsti, kurā sabiedrība tika izveidota, un sabiedrību, kas vēlas atstāt šo valsti, saglabājot savu juridiskās personas statusu, kas tai ticis piešķirts saskaņā ar šīs valsts tiesībām. Tā kā sabiedrības ir valsts tiesību veidojumi, tām jāturpina ievērot valsts, kurā šīs sabiedrības tikušas izveidotas, tām noteiktos pienākumus. Tādējādi iepriekš minētajā spriedumā lietā Daily Mail and General Trust ir atzītas valsts, kurā sabiedrība tikusi izveidota, tiesības noteikt sabiedrību dibināšanas un likumīgas pastāvēšanas kārtību, ievērojot starptautisko privāttiesību normas. Toties Tiesa nav lēmusi par to, vai sabiedrība, kas tikusi izveidota saskaņā ar vienas dalībvalsts tiesību aktiem, jāatzīst citā dalībvalstī.

41      Treškārt, Überseering, Apvienotās Karalistes valdība, Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka, lai atbildētu uz šajā lietā uzdoto jautājumu, ir jāatsaucas nevis uz iepriekš minētā sprieduma lietā Daily Mail and General Trust judikatūru, bet uz iepriekš minēto spriedumu lietā Centros, kurā pamata prāvas priekšmets, tāpat kā šajā lietā, bija uzņemošās dalībvalsts attieksme pret sabiedrību, kas tikusi izveidota saskaņā ar citas dalībvalsts tiesībām un kas izmantoja savas tiesības veikt uzņēmējdarbību.

42      Tās atgādina, ka iepriekš minētais spriedums lietā Centros bija par sekundāra uzņēmuma, Centros Ltd., izveidi Dānijā, uzņemošajā dalībvalstī; šī sabiedrība tika likumīgi izveidota Apvienotajā Karalistē, kuras teritorijā atradās arī sabiedrības juridiskā adrese, bet kurā tā neveica savu komercdarbību. Centros Ltd. vēlējās Dānijā izveidot filiāli, lai šajā valstī veiktu lielāko daļu savas komercdarbības. Dāņu iestādes neapšaubīja šīs, saskaņā ar angļu tiesībām izveidotās sabiedrības kā tādas pastāvēšanu, bet neļāva tai Dānijā īstenot brīvību veikt uzņēmējdarbību, izveidojot tur tās filiāli, jo šādā veidā šis sekundārais uzņēmums mēģināja izvairīties no Dānijas tiesību normu par sabiedrību dibināšanu, it īpaši no normu par ieguldījumiem minimālajā kapitālā, piemērošanas.

43      Iepriekš minētajā spriedumā lietā Centros Tiesa ir nospriedusi, ka dalībvalstij (uzņemošajai dalībvalstij) jāļauj sabiedrībai, kas ir likumīgi izveidota citā dalībvalstī, kurā ir tās juridiskā adrese, reģistrēt tās teritorijā citu uzņēmumu (šajā gadījumā – filiāli), ar kura starpniecību tā kopumā var veikt savu komercdarbību. Uz šāda pamata uzņemošā dalībvalsts attiecībā pret sabiedrību, kas ir pienācīgi izveidota citā dalībvalstī, nevar piemērot savas materiālās uzņēmējdarbības tiesības, it īpaši noteikumus par pamatkapitālu. Komisija uzskata, ka tas pats ir piemērojams, kad uzņēmēja dalībvalsts atsaucas uz savām starptautiskajām sabiedrību privāttiesībām.

44      Nīderlandes valdība uzskata, ka ar Līguma noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību tiek pieļauta faktiskās atrašanās vietas teorija kā tāda. Toties sekas, kas iestājās Vācijas tiesību normu piemērošanas rezultātā, sabiedrībai pārceļot savu atrašanās vietu uz Vāciju, proti, atteikums atzīt juridiskās personas statusu sabiedrībai, kurai šis statuss ir, pamatojoties uz tās dibināšanas faktu citā dalībvalstī, rada brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu.

45      Nīderlandes valdība atzīmē, ka Līgumā minētajiem trim piesaistes elementiem, proti, juridiskajai adresei, faktiskajai atrašanās vietai (galvenajai vadībai) un galvenajai uzņēmējdarbības vietai, ir vienāds statuss. Līgumā nav ierakstīts, ka, lai atsauktos uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, juridiskajai adresei un galvenajai vadībai ir jāatrodas vienā un tajā pašā dalībvalstī. Nīderlandes valdība attiecīgi uzskata, ka tiesības veikt uzņēmējdarbību pieder arī sabiedrībai, kuras galvenā vadība vairs neatrodas tajā valstī, kurā šī sabiedrība tika izveidota. Tādējādi vienas dalībvalsts atteikums atzīt tiesībspēju sabiedrībai, kas tikusi likumīgi nodibināta citā dalībvalstī un kas īsteno savu brīvību veikt blakus uzņēmējdarbību uzņemošās valsts teritorijā, ir pretrunā Līguma noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību.

46      Apvienotās Karalistes valdība savukārt norāda, ka šajā lietā apskatāmās Vācijas tiesību normas ir pretrunā EKL 43. un 48. pantam, jo to rezultātā tādai sabiedrībai kā Überseering ir liegta iespēja veikt savas darbības ar pārstāvniecības vai filiāles starpniecību Vācijā, kur šī pārstāvniecība vai filiāle Vācijas tiesībās tiek uzskatīta par sabiedrības faktisko atrašanās vietu, jo šie noteikumi liek zaudēt tiesībspēju, bez kuras neviena sabiedrība nevar darboties.

47      EBTA Uzraudzības iestāde piebilst, ka brīvība veikt uzņēmējdarbību nozīmē ne tikai tiesības veikt sekundāro uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, bet arī sabiedrības, kas pārceļ savu faktisko atrašanās vietu uz citu dalībvalsti, tiesības turpināt veikt sākotnējo uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā tā tika izveidota. Ja šādas Vācijas tiesību normas tiktu piemērotas pamata prāvā, brīvība veikt uzņēmējdarbību, ja sabiedrība vēlētos saglabāt tās tiesībspēju un, tātad, arī tās procesuālo rīcībspēju, pārtaptu par pienākumu veikt uzņēmējdarbību. Tādējādi šie noteikumi radītu Līgumā paredzētās brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu. Šis secinājums nenozīmē, ka dalībvalstis nevar radīt piesaistes elementus starp sabiedrību un to teritoriju, bet gan, ka tām sava vara jāīsteno, ievērojot Līgumu.

48      Turklāt Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī EBTA Uzraudzības iestāde īpašu uzmanību pievērš faktam, ka Überseering nodomos neietilpa pārcelt uz Vāciju tās faktisko atrašanās vietu Vācijas tiesību izpratnē. Überseering uzsver, ka tā nav plānojusi izbeigt savu darbību Nīderlandē, lai tiktu no jauna izveidota Vācijā, un ka tā vēlas turpināt pastāvēt kā sabiedrība ar ierobežotu atbildību (BV) saskaņā ar Nīderlandes tiesībām. Turklāt ir tikai paradoksāli, ka Vācijas tiesības to uzskata par šādu sabiedrību tiesvedībā, kurā no tās tiek prasīts piedzīt arhitektu honorārus.

49      Nīderlandes valdība tiesas sēdē norādīja, ka situācija, kāda tā ir pamata lietā, Nīderlandes tiesībās tiek uzskatīta par tādu, kas attiecas uz filiāles dibināšanu, t.i., par sekundāro uzņēmējdarbību. Tās skatījumā būtu aplami analizēt šo lietu, pamatojoties uz Überseering faktiskās atrašanās vietas pārcelšanas faktu uz Vāciju tikai tāpēc, ka sabiedrības kapitāla daļas pārgāja Vācijā dzīvojošu vācu pilsoņu rokās. Tiesa, šī analīze būtu korekta no Vācijas privāttiesību viedokļa. Nekas lietas apstākļos neliecina, ka Überseering nodoms bija pārcelt uz Vāciju savu faktisko atrašanās vietu. Jo vairāk, spriežot, ka te varētu būt runa par galveno uzņēmējdarbības vietu, nozīmētu noliegt saikni ar iepriekš minēto spriedumu lietā Centros, kurā runa bija par sekundāro uzņēmējdarbības vietu, kas bija filiāles dibināšanas rezultāts, un mēģināt pielīdzināt šo lietu iepriekš minētajam spriedumam lietā Daily Mail and General Trust.

50      Apvienotās Karalistes valdība atzīmē, ka Überseering tika likumīgi izveidota Nīderlandē, ka tā vienmēr bijusi reģistrēta Amsterdamas un Hārlemas komercreģistrā kā Nīderlandes tiesību sabiedrība un ka tā nav mēģinājusi pārcelt savu faktisko atrašanās vietu uz Vāciju. Vienkārši no 1994. gada pēc savu īpašumu pārcelšanas tā veica lielāko daļu savas komercdarbības un rīkoja dažas sanāksmes Vācijā. T.i., varētu uzskatīt, ka praktiski tā darbojās Vācijā ar pārstāvniecības vai filiāles starpniecību. Šī situācija visos aspektos atšķiras no tās, kāda bija pamatā iepriekš minētajam spriedumam lietā Daily Mail and General Trust par apzinātu mēģinājumu pārcelt angļu tiesību sabiedrības faktiskās atrašanās vietu un vadību no Apvienotās Karalistes uz citu dalībvalsti, saglabājot tādas sabiedrības statusu, kas ir likumīgi izveidota Apvienotajā Karalistē, bet izvairoties no nodokļu saistībām Apvienotajā Karalistē, pārceļot sabiedrības vadību un kontroli ārpus šīs valsts teritorijas.

51      Pēc EBTA Uzraudzības iestādes domām, atteikums atzīt Überseering procesuālo rīcībspēju Vācijā, pamatojoties uz acīmredzami netīšu sabiedrības faktiskās atrašanās vietas pārcelšanu šajā valstī, norāda uz nenoteiktību, kādu dažādu dalībvalstu starptautisko privāttiesību piemērošana var izraisīt pārrobežu darījumu līmenī. Tā kā sabiedrības faktiskās atrašanās vietas kvalifikācija lielā mērā tiek pamatota ar faktiem, vienmēr ir iespējams, ka dažādām valsts tiesību sistēmām un to ietvaros dažādiem tiesnešiem var būt atšķirīgs vērtējums par to, kas ir faktiskās atrašanās vieta. Vēl jo vairāk, būs vēl grūtāk noteikt faktisko atrašanās vietu starptautiskā un informatizētā ekonomikā, kurā lēmēju fiziskā klātbūtne vairs nebūs nepieciešama.

 Tiesas vērtējums

 Par Līguma noteikumu par brīvību veikt uzņēmējdarbību piemērošanu

52      Vispirms un pretēji tam, ko apgalvo NCC, kā arī Vācijas, Spānijas un Itālijas valdības, ir jāprecizē, ka sabiedrībai, kas ir likumīgi izveidota vienā dalībvalstī, kurā atrodas arī tās juridiskā adrese, pamatojoties uz citas dalībvalsts tiesībām, pārceļot savu faktisko atrašanās vietu uz šo pēdējo minēto dalībvalsti pēc tam, kad visas tās kapitāla daļas pārgājušas šīs valsts pilsoņu rokās, kas tur arī dzīvo, pašreizējā Kopienu tiesību stāvoklī šīs otrās dalībvalsts normas, kas ir piemērojamas attiecībā uz šo sabiedrību, ietilpst Kopienas noteikumu par brīvību veikt uzņēmējdarbību piemērošanas jomā.

53      Šajā sakarā, pirmkārt, ir jāatspēko argumenti, kas pamatoti ar EKL 293. pantu un uz kuriem atsaukušās NCC, kā arī Vācijas, Spānijas un Itālijas valdības.

54      Kā to savu secinājumu 42. punktā apgalvojis ģenerāladvokāts, EKL 293. pantā nav paredzēts atstāt likumdošanas pilnvaras dalībvalstu rokās. Šī norma aicina dalībvalstis tikai “vajadzības gadījumos” rīkot savstarpējas sarunas, lai vienkāršotu tādu problēmu risinājumu, kas rodas atšķirību starp tiesību aktiem par sabiedrību savstarpējo atzīšanu un šādu sabiedrību juridiskās personas statusa saglabāšanu rezultātā to faktiskās atrašanās vietas pārcelšanas pāri robežai gadījumā, t.i., gadījumos, kad Līguma noteikumi neļauj sasniegt tā mērķus.

55      It īpaši ir jāuzsver, ka, ja sarunas, ko ar EKL 293. pantu tiek aicināts rīkot, tāpat kā EKL 44. pantā paredzētās saskaņošanas direktīvas vienkāršo brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošanu, šīs brīvības īstenošanas priekšnosacījums tomēr nevar būt šo sarunu noslēgšanas fakts.

56      Šajā sakarā ir jāatgādina Tiesas iepriekš uzsvērtais, ka Kopienu pilsoņu brīvība veikt uzņēmējdarbību, kas ir atzīta Līguma 43. pantā, nozīmē, ka viņiem ir tiesības būt pašnodarbinātiem un kā tādiem vadīt un veidot uzņēmumus ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus dalībvalsts tiesību akti par tiesībām veikt uzņēmējdarbību nosaka saviem pilsoņiem. Turklāt saskaņā ar EKL 48. pantu “tiesiskais statuss tām sabiedrībām, kas izveidotas saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība[s] vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Kopienā, [Līguma noteikumu par brīvību veikt uzņēmējdarbību piemērošanai] ir pielīdzināts to fizisko personu tiesiskajam statusam, kuras ir dalībvalstu pilsoņi”.

57      No tā izriet, ka sabiedrībām ir tiesības veikt savu komercdarbību citā dalībvalstī un to juridiskā adrese, galvenā vadības vai galvenā uzņēmējdarbības vieta palīdz noteikt to piesaisti vienas dalībvalsts tiesību sistēmai līdzīgi fizisko personu pilsonībai.

58      Tiesas argumentācija spriedumā lietā Centros (19. un 20. punkts) bija pamatota šādi.

59      Brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošana nozīmē, ka šīs sabiedrības tiek automātiski atzītas visās dalībvalstīs, kurās tās vēlas veikt savu uzņēmējdarbību.

60      Tas ir, dalībvalstu starpā noslēgtas vienošanās par sabiedrību savstarpējo atzīšanu nav priekšnosacījums, lai sabiedrības, kas atbilst EKL 48. panta nosacījumiem, varētu īstenot brīvību veikt uzņēmējdarbību, ko tām garantē EKL 43. un 48. pants, kas ir tieši piemērojami, sākot no pārejas perioda beigām.

61      Otrkārt, ir jāizvērtē arguments, kas pamatots ar iepriekš minēto spriedumu lietā Daily Mail and General Trust un kas izraisījis visvairāk diskusiju Tiesā. Šis arguments bija pamats, lai zināmā mērā pielīdzinātu situāciju, kas bija par iemeslu iepriekš minētajam spriedumam lietā Daily Mail and General Trust, situācijai, kurā Vācijas tiesībās bija paredzēta juridiskās personas statusa un procesuālās rīcībspējas noliegšana sabiedrībai, kas tikusi izveidota saskaņā ar citas dalībvalsts tiesībām.

62      Šajā sakarā ir jāuzsver, ka atšķirībā no iepriekš minētā sprieduma lietā Daily Mail and General Trust par attiecībām starp sabiedrību un dalībvalsti, saskaņā ar kuras tiesību aktiem tā bija izveidota, kad šī sabiedrība vēlējās pārcelt savu faktisko atrašanās vietu uz citu dalībvalsti, saglabājot savu juridiskās personas statusu, kas viņai tika piešķirts valstī, kurā tā bija izveidota, šī lieta ir par sabiedrības, kas ir izveidota saskaņā ar citas dalībvalsts tiesībām, atzīšanu vienā dalībvalstī, kad šai sabiedrībai ir liegta tās tiesībspēja uzņemošajā dalībvalstī, kas uzskata, ka sabiedrība pārcēlusi savu faktisko atrašanās vietu tās teritorijā, neatkarīgi no tā, vai šīs sabiedrības nodoms bija pārcelt tās faktiskās atrašanās vietu vai nē.

63      Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde norāda, ka Überseering nav paudusi vēlmi pārcelt tās faktisko atrašanās vietu uz Vāciju. Pēc tam, kad visas tās kapitāla daļas pārgāja vācu pilsoņu rokās, tās juridiskā pastāvēšana nekad nav tikusi apšaubīta, pamatojoties uz to valstu tiesībām, kurā tā tika izveidota. Tā nekad nav uzsākusi procesu par savas darbības izbeigšanu saskaņā ar Nīderlandes tiesībām, kuru kontekstā tā nekad nav pārstājusi likumīgi pastāvēt.

64      Vēl jo vairāk, pat ja pamata prāva ir uzskatāma par faktiskās atrašanās vietas pāri robežai pārcelšanu, iepriekš minētā sprieduma lietā Daily Mail and General Trust interpretācija, ko piedāvā NCC kopā ar Vācijas, Itālijas un Spānijas valdībām, ir kļūdaina.

65      Lietā, kas bija šā sprieduma pamatā, Daily Mail and General Trust plc, sabiedrība, kas tika izveidota saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem, kurā atradās tās juridiskā adrese un kurā tā faktiski atradās, vēlējās pārcelt šo pēdējo minēto uz citu dalībvalsti, nezaudējot savu juridiskās personas statusu vai angļu tiesību sabiedrības statusu; lai to izdarītu, bija nepieciešama angļu iestāžu atļauja, šī atļauja sabiedrībai tika atteikta. Sabiedrība tādējādi aizsāka prāvu pret šīm iestādēm High Court of Justice, Queen’s Bench Division (Apvienotā Karaliste), lai tiktu atzīts, ka ar EEK līguma 52. un 58. pantu tai ir piešķirtas tiesības pārcelt savu faktisko atrašanās vietu uz citu valsti bez iepriekšējas atļaujas un, nezaudējot savu juridiskās personas statusu.

66      Tā atšķirībā no pamata lietas lietā, kas bija pamatā iepriekš minētajam spriedumam Daily Mail and General Trust, runa nebija par vienas dalībvalsts attieksmi pret sabiedrību, kas tikusi likumīgi izveidota citā dalībvalstī un kas īsteno savu brīvību veikt uzņēmējdarbību pirmajā dalībvalstī.

67      Uz High Court of Justice jautājumu, vai ar Līguma noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību sabiedrībai tiek piešķirtas tiesības pārcelt savu vadības atrašanās vietu uz citu dalībvalsti, iepriekš minētajā spriedumā lietā Daily Mail and General Trust Tiesa norādīja, ka sabiedrība, kas ir izveidota saskaņā ar vienas valsts tiesību sistēmu, pastāv, tikai pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, kas nosaka tās dibināšanas un darbības kārtību.

68      Tā paša sprieduma 20. punktā Tiesa uzsvēra, ka pastāv atšķirības valstu tiesību aktos attiecībā uz piesaisti valsts teritorijai, kas ir nepieciešama sabiedrības dibināšanai, kā arī attiecībā uz sabiedrības, kas ir izveidota saskaņā ar šiem tiesību aktiem, iespēju vēlāk grozīt šo piesaisti.

69      Sprieduma 23. punktā Tiesa secināja, ka Līgumā šīs atšķirības uzskatītas par problēmām, kas nav atrisinātas ar Līguma noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību, un ka tās būtu jāatrisina ar likumdošanu vai sarunu starpniecību, kas, kā Tiesa to konstatēja, vēl nav ticis panākts.

70      Tādā veidā Tiesa aprobežojās ar secinājumu, ka sabiedrības, kas ir izveidota saskaņā ar vienas dalībvalsts tiesību aktiem, iespēja pārcelt savu juridisko adresi vai faktisko atrašanās vietu uz citu dalībvalsti, nezaudējot savu juridiskās personas statusu, kas tai ir saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību sistēmu, kurā tā tikusi izveidota, un vajadzības gadījumā šīs pārcelšanās noteikumi ir izvirzāmi ar valsts tiesību aktiem, saskaņā ar kuriem šī sabiedrība tikusi izveidota. Tā secināja, ka dalībvalsts sabiedrībai, kas tikusi izveidota saskaņā ar tās tiesību sistēmu, var paredzēt ierobežojumus faktiskās atrašanās vietas pārcelšanai ārpus valsts teritorijas, ja šī sabiedrība vēlas saglabāt juridiskās personu statusu, kas viņai ir piešķirts, pamatojoties uz šīs valsts tiesībām.

71      Tai pašā laikā Tiesa nelēma par to, vai līdzīgi kā pamata lietā, kad sabiedrība, kas ir izveidota saskaņā ar vienas valsts tiesību aktiem, uz otrās dalībvalsts tiesību pamata pārceļ savu faktisko atrašanās vietu uz šo dalībvalsti, šai valstij ir tiesības atteikt atzīt sabiedrības juridiskās personas statusu, kas viņai bija atzīts saskaņā ar tās valsts tiesību sistēmu, kurā tā tika izveidota.

72      Šādi, neraugoties uz to, cik vispārīga ir iepriekš minētā sprieduma lietā Daily Mail and General Trust 23. punkta redakcija, Tiesas nodoms nebija atzīt dalībvalstu tiesības pakļaut viņu teritorijā esošo sabiedrību brīvību veikt uzņēmējdarbību valstu tiesībām par uzņēmējdarbību, kad šīs sabiedrības ir likumīgi izveidotas citās dalībvalstīs un kad tiek uzskatīts, ka šīs sabiedrības pārceļ savu atrašanās vietu šo valstu teritorijā.

73      Tātad no iepriekš minētā sprieduma lietā Daily Mail and General Trust nebūtu loģiski secināt, ka tad, kad sabiedrība ir izveidota saskaņā ar vienas dalībvalsts tiesību aktiem un kā juridiskā persona īsteno brīvību veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, jautājums par tās juridiskās personas statusu un tās procesuālo rīcībspēju tajā valstī, kurā viņa veic uzņēmējdarbību, neietilpst Kopienas noteikumos par brīvību veikt uzņēmējdarbību pat gadījumos, kad sabiedrība pārceļ savu faktisko atrašanās vietu uz citu dalībvalsti, pamatojoties uz tās dalībvalsts tiesībām, kurā tā tikusi izveidota.

74      Treškārt, ir noraidāms Spānijas valdības arguments, ka tādā situācijā kā pamata lietā Vispārējās programmas I. sadaļā labums no Līgumā garantētās brīvības veikt uzņēmējdarbību ir pakārtots reālas un pastāvīgas piesaistes dalībvalsts ekonomikai pastāvēšanas faktam.

75      No Vispārējās programmas formulējuma izriet, ka tajā prasība attiecībā uz reālo un pastāvīgo piesaisti ir izvirzīta tikai gadījumos, kad sabiedrībai Kopienā ir tikai tās juridiskā adrese. Tas tā noteikti nav Überseering gadījumā, kuras juridiskā adrese un faktiskā atrašanās vieta ir Kopienā. Attiecībā uz šo situāciju Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Centros ir konstatējusi, ka ar Līguma 58. pantu sabiedrības, kas izveidotas saskaņā ar vienas valsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadības vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Kopienā, tiek pielīdzinātas fiziskām personām, kas ir dalībvalstu pilsoņi.

76      No augstāk minētajiem apsvērumiem izriet, ka Überseering ir tiesības pamatoties uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, lai apstrīdētu Vācijas tiesību noliegumu uzskatīt to par juridisko personu ar procesuālo rīcībspēju.

77      Tālāk jāatgādina, ka uz sabiedrības, kas izveidota citā dalībvalstī, kapitāla daļu iegādi vienas vai vairāku fizisku personu īpašumā attiecas Līguma noteikumi par brīvu kapitāla apriti ar nosacījumu, ka šāda veida piedalīšanās nedod fiziskām personām iespēju būtiski ietekmēt sabiedrības lēmumus un neļauj tām noteikt sabiedrības saimnieciskās darbības veidus. Bet, ja šī iegāde attiecas uz visām sabiedrības, kuras juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, kapitāla daļām, un ja šāda piedalīšanās būtiski ietekmē sabiedrības lēmumus un ļauj šādām personām noteikt tās saimnieciskās darbības veidus, tad ir piemērojami Līguma noteikumi par brīvību veikt uzņēmējdarbību (šajā sakarā skat. 2000. gada 13. aprīļa spriedumu lietā C‑251/98 Baars, Recueil, I‑2787. lpp., 21. un 22. punkts).

 Par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojuma esamību

78      Turpmāk ir jāizvērtē, vai Vācijas tiesu atteikums atzīt sabiedrības, kas ir likumīgi izveidota saskaņā ar citas dalībvalsts tiesībām, tiesībspēju un procesuālo rīcībspēju ir ierobežojums brīvībai veikt uzņēmējdarbību.

79      Šajā sakarā un tādā situācijā kā pamata lietā sabiedrībai, kas ir likumīgi izveidota saskaņā ar citas dalībvalsts, ne Vācijas Federatīvās Republikas, tiesībām, kurā atrodas arī tās juridiskā adrese, saskaņā ar Vācijas tiesībām nav citu iespēju celt prasību Vācijas tiesā, lai panāktu līgumā ar Vācijas tiesību sabiedrību ietverto tiesību izpildi, kā tikai tikt no jauna izveidotai Vācijā.

80      Überseering, kas ir likumīgi izveidota Nīderlandē, kur atrodas tās juridiskā adrese, saskaņā ar EKL 43. un 48. pantu ir tiesības īstenot savu brīvību veikt uzņēmējdarbību Vācijā kā Nīderlandes tiesību sabiedrībai. Šajā sakarā nav svarīgi, ka pēc šīs sabiedrības dibināšanas visu tās pamatkapitālu iegādājušies Vācijā dzīvojoši Vācijas pilsoņi, jo šis fakts neliedz sabiedrībai juridiskās personas statusu, kas viņai ir piešķirts saskaņā ar Nīderlandes tiesību sistēmu.

81      Tās pastāvēšana nav atdalāma no tās kā Nīderlandes tiesību sabiedrības, jo, kā Tiesa norādījusi iepriekš, tā var pastāvēt, tikai pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, kas nosaka tās dibināšanas un darbības kārtību (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Daily Mail and General Trust, 19. punkts). Prasība no jauna izveidot to pašu sabiedrību Vācijā faktiski nozīmē brīvības veikt uzņēmējdarbību noliegumu.

82      Šādos apstākļos dalībvalsts atteikums atzīt tiesībspēju sabiedrībai, kas ir izveidota saskaņā ar tādas citas dalībvalsts tiesībām, kurā atrodas arī tās juridiskā adrese, kas pamatots ar to, ka pēc visu tās kapitāla daļu iegādes tās pirmās minētās dalībvalsts pilsoņu īpašumā, uz kuru šī sabiedrība ir pārcēlusi savu faktisko atrašanās vietu un kurā šie pilsoņi arī dzīvo, radot sekas, ka šī sabiedrība nevar uzņemošajā dalībvalstī celt prasību tiesā, lai panāktu līgumā ietverto tiesību aizsardzību, izņemot, ja tā ir no jauna izveidota saskaņā ar šīs valsts tiesībām, veido brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu, kas principā nav saderīgs ar EKL 43. un 48. pantu.

 Par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojuma iespējamo attaisnojumu

83      Visbeidzot, ir jāizvērtē, vai šāds ierobežojums brīvībai veikt uzņēmējdarbību ir attaisnojams, pamatojoties uz iemesliem, uz kuriem atsaucas iesniedzējtiesa, kā arī Vācijas valdība.

84      Vācijas valdība papildus norāda, ka gadījumā, ja Tiesa izlemj, ka faktiskās atrašanās vietas teorija rada ierobežojumu brīvībai veikt uzņēmējdarbību, šis ierobežojums ir piemērojams nediskriminējošā veidā, ir attaisnojams ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem un ir samērīgs attiecībā pret sasniedzamajiem mērķiem.

85      Pēc Vācijas valdības domām, šo nediskriminējošo attieksmi pamato fakts, ka tiesību normas, kas izriet no faktiskās atrašanās vietas teorijas, ir piemērojamas ne tikai attiecībā uz visām ārvalstu sabiedrībām, kas ir izveidotas Vācijā, tām pārceļot tajā faktisko atrašanās vietu, bet arī uz Vācijas tiesību sabiedrībām, tām pārceļot faktisko atrašanās vietu ārpus Vācijas.

86      Kas attiecas uz primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, ar kuriem tiek pamatots attaisnojums varbūtējam ierobežojumam, Vācijas valdība vispirmām kārtām uzskata, ka citās jomās atvasinātajās Kopienu tiesībās valda pieņēmums, ka vadības sēdeklis un juridiskā adrese ir identiski. Kopienu tiesībās tādējādi principā atzīta vienotā vadības sēdekļa un juridiskās adreses pamatotība.

87      Pēc Vācijas valdības domām, Vācijas starptautisko privāttiesību normas par uzņēmējdarbību garantē juridisko drošību un kreditoru aizsardzību. Šajā sakarā tā uzsver, ka Kopienu līmenī nepastāv sabiedrību ar ierobežotu atbildību pamatkapitāla aizsardzības veidu saskaņošana un ka sabiedrībām visās dalībvalstīs, izņemot Vāciju, tiek piemērotas mazāk stingras prasības. Faktiskās atrašanās vietas teorija, kas tiek piemērota Vācijas tiesībās, šajā kontekstā garantē, ka sabiedrībai, kuras galvenā komercdarbības vieta atrodas Vācijas teritorijā, ir noteikts minimālais kapitāls, kas savukārt veicina tās līguma partneru un tās kreditoru aizsardzību. Tā arī novērš konkurences izkropļojumus tādā ziņā, ka uz visām sabiedrībām, kuru galvenā komercdarbības vieta atrodas Vācijā, ir attiecināmas vienādas juridiskās prasības.

88      Saskaņā ar Vācijas valdības viedokli cits attaisnojums ir dalībnieku mazākuma aizsardzība. Tā kā šīs aizsardzības jomā nepastāv vienots Kopienas standarts, dalībvalstij ir jābūt tiesībām attiecībā uz visām sabiedrībām, kas veic savu komercdarbību tās teritorijā, piemērot vienādas juridiskās prasības dalībnieku mazākuma aizsardzības jomā.

89      Arī darbinieku aizsardzība, tiem piedaloties uzņēmuma kopīgajā pārvaldē, ar likumā definētiem nosacījumiem attaisno faktiskās atrašanās vietas teorijas piemērošanu. Kā uzskata Vācijas valdība, sabiedrības, kas izveidota saskaņā ar vienas valsts tiesībām, faktiskās atrašanās vietas pārcelšana uz Vāciju, ar nosacījumu, ka tā saglabā sabiedrības statusu, kā tas ir noteikts pirmās minētās valsts tiesībās, var būt pamats Vācijas tiesību normu kopīgās pārvaldes jomā, kas ar zināmiem nosacījumiem ļauj darbiniekiem būt pārstāvētiem sabiedrības uzraudzības padomē, pārkāpumam. Šāda institūcija ne vienmēr pastāv citu dalībvalstu sabiedrībās.

90      Visbeidzot, nodokļu intereses attaisno ierobežojumu, kas izriet no faktiskās atrašanās vietas teorijas piemērošanas. Vācijas valdība šai sakarā norāda, ka dibināšanas teorija lielākā mērā nekā faktiskās atrašanās vietas teorija ļauj tādu sabiedrību dibināšanu, kam ir divas adreses un kam tādējādi nodokļi ir jāmaksā neierobežoti vismaz divās dalībvalstīs. Pastāv risks, ka šādas sabiedrības var prasīt un saņemt nodokļu atvieglojumus paralēli vairākās valstīs. Kā piemēru Vācijas valdība norāda peļņas zaudējumu pārrobežu kompensāciju tā paša koncerna uzņēmumu starpā.

91      Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka apskatāmais ierobežojums nav attaisnojams. It īpaši tās norāda, ka arī Dānijas iestādes iepriekš minētajā spriedumā lietā Centros atsaucās uz kreditoru aizsardzības mērķi kā uz attaisnojumu atteikumam reģistrēt Dānijā tādas sabiedrības filiāli, kas tikusi likumīgi izveidota Apvienotajā Karalistē un kas visas komercdarbības veica Dānijā, bet kas neatbilda Dānijas tiesību prasībām par minimālā pamatkapitāla izveidi un ieguldījumu. Tās piebilst, ka nav droši, ka prasības attiecībā uz minimālo pamatkapitālu ir efektīvs kreditoru aizsardzības līdzeklis.

92      Šajā sakarā nevar izslēgt, ka primārie vispārējo interešu apsvērumi, tādi kā kreditoru, dalībnieku mazākuma, darbinieku un pat nodokļu administrācijas interešu aizsardzība, noteiktos apstākļos un ar zināmiem nosacījumiem attaisno ierobežojumus brīvībai veikt uzņēmējdarbību.

93      Tomēr tādi mērķi nevar attaisnot tiesībspējas un procesuālās rīcībspējas neatzīšanu sabiedrībai, kas ir likumīgi izveidota citā dalībvalstī, kurā atrodas arī tās juridiskā adrese. Faktiski šāds pasākums līdzinās pilnīgam EKL 43. un 48. pantā atzītās brīvības veikt uzņēmējdarbību noliegumam.

94      Attiecīgi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka ar EKL 43. un 48. pantu netiek pieļauts, ka sabiedrībai, kas ir izveidota saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas arī tās juridiskā adrese, un kas saskaņā ar citas dalībvalsts tiesībām pārceļ savu faktisko atrašanās vietu uz šo valsti, šī pēdējā minētā valsts liedz tās tiesībspēju un tā rezultātā arī tās procesuālo rīcībspēju šīs valsts tiesās, kas ir nepieciešamas, lai tā varētu panākt ar šajā valstī izveidotu sabiedrību noslēgtā līgumā ietverto tiesību izpildi.

 Par otro prejudiciālo jautājumu

95      No atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka, sabiedrībai, kas ir izveidota saskaņā ar vienas dalībvalsts tiesību aktiem, kuras teritorijā atrodas arī tās juridiskā adrese, īstenojot savu brīvību veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, ar EKL 43. un 48. pantu šai pēdējai minētai valstij tiek noteikts pienākums ievērot šīs sabiedrības tiesībspēju un procesuālo rīcībspēju, kas šai sabiedrībai ir, pamatojoties uz tās valsts tiesībām, kurā tā tikusi izveidota.

 Par izdevumiem

96      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Vācijas, Spānijas, Itālijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdībām, kā arī Komisijai un EBTA Uzraudzības iestādei, kas iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz Bundesgerichtshof ar 2000. gada 30. marta rīkojumu iesniegtajiem jautājumiem, nospriež:

1)      ar EKL 43. un 48. pantu netiek pieļauts, ka sabiedrībai, kas ir izveidota saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas arī tās juridiskā adrese, un kas saskaņā ar citas dalībvalsts tiesībām pārceļ savu faktisko atrašanās vietu uz šo valsti, šī pēdējā minētā valsts liedz tās tiesībspēju un tā rezultātā arī tās procesuālo rīcībspēju šīs valsts tiesās, kas ir nepieciešamas, lai tā varētu panākt ar šajā valstī izveidotu sabiedrību noslēgtā līgumā ietverto tiesību izpildi;

2)      sabiedrībai, kas ir izveidota saskaņā ar vienas dalībvalsts tiesību aktiem, kuras teritorijā atrodas arī tās juridiskā adrese, īstenojot savu brīvību veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, ar EKL 43. un 48. pantu šai pēdējai minētai valstij tiek noteikts pienākums ievērot šīs sabiedrības tiesībspēju un procesuālo rīcībspēju, kas šai sabiedrībai ir, pamatojoties uz tās valsts tiesībām, kurā tā tikusi izveidota.

Rodríguez Iglesias

Puissochet

Wathelet

Schintgen

Gulmann

Edward

La Pergola

Jann

Skouris

Macken

Colneric

von Bahr

Cunha Rodrigues

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2002. gada 5. novembrī.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

G. C. Rodríguez Iglesias

---

* Tiesvedības valoda – vācu.