TIESAS SPRIEDUMS

2002. gada 11. jūlijā (*)

Pakalpojumu sniegšanas brīvība – EK līguma 49. pants – Padomes Direktīva 73/148/EEK – Dalībvalsts pilsonis, kas veic uzņēmējdarbību šai valstī un sniedz pakalpojumus personām, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī – Uzturēšanās tiesības šai valstī laulātajam, kas ir trešās valsts pilsonis

Lieta C‑60/00

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 234. pantam iesniedza Immigration Appeal Tribunal (Apvienotā Karaliste) nolūkā saņemt lietā, kuru izskata šī tiesa, starp

Mary Carpenter

un

Secretary of State for the Home Department

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EK līguma 49. pantu un Padomes 1973. gada 21. maija Direktīvu 73/148/EEK par dalībvalstu pilsoņu pārvietošanās un dzīvesvietas Kopienā ierobežojumu atcelšanu saistībā ar uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanu (OV L 172, 14. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji N. Kolnerika [N. Colneric] un S. fon Bārs [S. von Bahr], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], M. Vatelē [M. Wathelet], R. Šintgens [R. Schintgen] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents),

ģenerāladvokāte K. Štiksa-Hakla [C. Stix-Hackl],

sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

izvērtējot rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Kārpenteres [Carpenter] vārdā – Dž. Velšs [J. Walsh], barrister ar Dž. Vaimanes [J. Wyman], solicitor, pilnvarām,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – Dž. Amodeo [G. Amodeo], pārstāve, kam palīdz D. Vaijats [D. Wyatt], QC,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – N. Jerela [N. Yerrell], pārstāve,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 2001. gada 29. maijā sniedza Kārpenteres pārstāvis Dž. Velšs; Apvienotās Karalistes valdības pārstāve R. Megrila [R. Magrill], kam palīdzēja D. Vaijats; kā arī Komisijas pārstāves N. Jerela un H. Mišāra [H. Michard],

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2001. gada 13. septembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1999. gada 16. decembra rīkojumu, kas Tiesā iesniegts 2000. gada 21. februārī, Immigration Appeal Tribunal [Imigrācijas apelācijas tiesa] atbilstoši EK līguma 234. pantam lūdza Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EK līguma 49. panta un Padomes 1973. gada 21. maija Direktīvu 73/148/EEK par dalībvalstu pilsoņu pārvietošanās un dzīvesvietas Kopienā ierobežojumu atcelšanu saistībā ar uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanu (OV L 172, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva”).

2        Šie jautājumi tika ierosināti tiesvedībā starp Filipīnu pilsoni Kārpenteri un Secretary of State for Home Department (turpmāk tekstā – “Secretary of State”) par viņas uzturēšanās tiesībām Apvienotajā Karalistē.

 Atbilstošās tiesību normas

 Valsts tiesiskais regulējums

3        EK līguma 49. panta pirmajā daļā noteikts:

“Kā paredz še turpmāk izklāstītie noteikumi, Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.”

4        Direktīvas pirmajā apsvērumā izklāstīts:

“tā kā personu pārvietošanās brīvība, kas paredzēta Līgumā un Vispārējās programmās par brīvības veikt uzņēmējdarbību un sniegt pakalpojumus ierobežojumu atcelšanu, ir saistīta ar pārvietošanās un dzīvesvietas Kopienā ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz tiem dalībvalstu pilsoņiem, kas vēlas darboties vai sniegt pakalpojumus citā dalībvalstī.”

5        Direktīvas 1. panta 1. punktā noteikts:

“Dalībvalstis, rīkojoties saskaņā ar šajā direktīvā paredzēto, atceļ pārvietošanās un dzīvesvietas ierobežojumus attiecībā uz

a)      dalībvalsts pilsoņiem, kas jau darbojas vai vēlas uzsākt darbību citā dalībvalstī kā pašnodarbinātas personas vai kas vēlas attiecīgajā valstī sniegt pakalpojumus;

b)      dalībvalstu pilsoņiem, kas vēlas doties uz citu dalībvalsti kā pakalpojumu saņēmēji;

c)      minēto pilsoņu laulātajiem un bērniem, kas nav sasnieguši 21 gada vecumu, neatkarīgi no to pilsonības;

d)      minēto pilsoņu un to laulāto augšupējiem un lejupējiem radiniekiem, kas ir viņu apgādībā, neatkarīgi no to pilsonības.”

6        Direktīvas 4. panta 2. punkta pirmajā daļā precizēts:

“Dzīvesvietas tiesību ilgums personām, kas sniedz un saņem pakalpojumus, ir vienāds ar laikposmu, kurā sniedz pakalpojumus.”

 Valsts tiesību akti

7        Immigration Act 1971 (1971. gada Imigrācijas likums) un United Kingdom Immigration Rules (House of Commons Paper 395) (Apvienotās Karalistes parlamenta 1994. gadā pieņemtie Imigrācijas noteikumi, turpmāk tekstā – “Imigrācijas noteikumi”) noteikts, ka persona, kas nav Lielbritānijas pilsonis, vispārīgi nevar ieceļot vai uzturēties Apvienotajā Karalistē, ja nav saņemta atļauja. Šādas atļaujas sauc attiecīgi par “ieceļošanas atļauju” un “uzturēšanās atļauju”.

8        Immigration Act 1988 (1988. gada Imigrācijas likums) 7. panta 1. punktā noteikts:

“Personai atbilstoši [Immigration Act 1971] nav jālūdz ieceļošanas vai uzturēšanās atļauja Apvienotajā Karalistē, ja tai ir tiesības to saņemt atbilstoši Kopienu tiesībām, uz kurām tā var tieši atsaukties, vai jebkuriem citiem noteikumiem, kas pieņemti atbilstoši European Communities Act 1972 [1972. gada likums par Eiropas Kopienām] 2. panta 2. punktam.”

9        Imigrācijas noteikumu 281. punktā paredzēti nosacījumi, lai ieceļošanas atļauju Apvienotajā Karalistē iegūtu tādas personas laulātais, kas uzturas un apmeties uz dzīvi Apvienotajā Karalistē. Minētā punkta pirmās daļas vi) punktā norādīts, ka, lai ieceļotu ar laulātā statusu, lūguma iesniedzējam jābūt derīgai Apvienotās Karalistes ieceļošanas atļaujai (“entry clearance”). Tomēr persona, kas uzturas Apvienotajā Karalistē ar tiesībām ieceļot vai uzturēties ar citu statusu, var to mainīt uz laulātā statusu, ja tā atbilst Imigrācijas noteikumu 284. punktā noteiktajām prasībām.

10      Imigrācijas noteikumu 284. punktā ir noteikti priekšnosacījumi uzturēšanās tiesību Apvienotajā Karalistē pagarināšanai tādas personas laulātajam, kas uzturas un apmeties uz dzīvi Apvienotajā Karalistē. Minētā punkta i) apakšpunktā noteikts, ka lūguma iesniedzējam jābūt ierobežotai uzturēšanās atļaujai Apvienotajā Karalistē – tas var ietvert arī ieceļošanas atļauju – bet iv) apakšpunktā noteikts, ka lūguma iesniedzējs nedrīkst uzturēšanās laikā pārkāpt imigrācijas likumus.

11      Immigration Act 1971 3. panta 5. punkta a) daļā noteikti vispārīgi noteikumi par izraidīšanu (“deportation”) no Apvienotās Karalistes. Tajā noteikts:

“Personu, kas nav Lielbritānijas pilsonis, var izraidīt no Apvienotās Karalistes –

a)      ja, esot tikai ierobežotai ieceļošanas vai uzturēšanās atļaujai valstī, tā neievēro atļaujas izsniegšanas priekšnosacījumus vai arī tā uzturas ilgāku laiku, nekā noteikts atļaujā [..].”

12      It īpaši attiecībā uz britu pilsoņu laulāto izraidīšanu Secretary of State ir pienākums pirms rīkojuma pieņemšanas par izraidīšanu atbilstoši Imigrācijas noteikumu 364. punktam katrā lietā izvērtēt īpašos apstākļus. Tomēr vispārīgās politikas ziņojumā (“published policy concession”) (DP 3/96) ir norādīti apstākļi, kādos Secretary of State principā piešķir uzturēšanās atļauju laulātajiem, kas var tikt izraidīti vai kuri uzturas nelikumīgi. Minētā ziņojuma 5. punktā kā vispārīgs noteikums ir norādīts, ka izraidīšanu parasti neuzsāk, ja attiecīgā persona ir noslēgusi patiesu un stabilu laulību ar personu, kura dzīvo Apvienotajā Karalistē, un laulātie ir dzīvojuši kopā Apvienotajā Karalistē nepārtraukti kopš laulības noslēgšanas vismaz divus gadus pirms izraidīšanas procedūras uzsākšanas. Šajā ziņojumā papildus norādīts, ka ir nepamatoti uzskatīt, ka persona, kura dzīvo Apvienotajā Karalistē, sekos laulātajam izraidīšanas gadījumā.

 Pamata lieta

13      Kārpenterei, kurai ir Filipīnu pilsonība, 1994. gada 18. septembrī tika izsniegta atļauja ieceļošanai Apvienotajā Karalistē ar viesa statusu (“visitor”) uz sešiem mēnešiem. Viņa palika Apvienotajā Karalistē pēc šī perioda beigām un nepieprasīja uzturēšanās atļaujas pagarinājumu. 1996. gada 22. maijā viņa stājās laulībā ar britu pilsoni Pīteru Kārpenteru [Peter Carpenter].

14      No rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka Kārpenters vada uzņēmumu, kas pārdod reklāmas laukumus medicīnas un zinātniskos žurnālos un piedāvā dažādus administratīvus un tipogrāfijas pakalpojumus šo žurnālu izdevējiem. Šis uzņēmums veic uzņēmējdarbību Apvienotajā Karalistē, kur uzņēmējdarbību veic arī žurnālu izdevēji, kuriem viņš pārdod reklāmas laukumus. Nozīmīgu daļu no uzņēmuma darbības aizņem sadarbība ar reklāmas izplatītājiem, kas veic uzņēmējdarbību citās Eiropas Kopienas dalībvalstīs. Sava uzņēmuma interesēs Kārpenters ceļo uz citām dalībvalstīm.

15      1996. gada 15. jūlijā Kārpentere pieprasīja Secretary of State uzturēšanās atļauju Apvienotajā Karalistē kā šīs dalībvalsts pilsoņa laulātā. Šis pieteikums tika noraidīts ar Secretary of State 1997. gada 21. jūlija lēmumu.

16      Secretary of State turklāt pieņēma lēmumu Kārpenteri izraidīt uz Filipīnām. Šajā lēmumā tika paredzēta iespēja Kārpenterei brīvprātīgi atstāt Apvienoto Karalisti. Pretējā gadījumā Secretary of State parakstīs izraidīšanas rīkojumu un Kārpenterei būs jāpanāk šī rīkojuma atcelšana, pirms viņa varēs pieprasīt ieceļošanas atļauju Apvienotajā Karalistē kā britu pilsoņa laulātā.

17      Kārpentere pārsūdzēja izraidīšanas lēmumu Immigration Adjudicator (Apvienotā Karaliste), norādot, ka Secretary of State nav tiesības veikt izraidīšanu, jo viņai ir uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē atbilstoši Kopienu tiesībām. Viņa tāpat apgalvoja, ka, tā kā viņas laulātais uzņēmuma interesēs bieži ceļo uz citām dalībvalstīm pakalpojumu sniegšanai un saņemšanai, šo darbību īstenošana tiks veicināta, jo viņa uzrauga sava laulātā bērnus no pirmās laulības, un tādējādi viņas izraidīšana ierobežos laulātā tiesības sniegt un saņemt pakalpojumus.

18      Immigration Adjudicator atzina, ka Kārpenteres laulība ir patiesa un ka viņai ir svarīga loma vīra bērnu audzināšanā. Tāpat tika atzīts, ka viņa varētu netieši veicināt sava laulātā uzņēmuma attīstības pieaugumu un ka viņš sniedz pakalpojumus Kopienu tiesību izpratnē. Saskaņā ar Immigration Adjudicator nostāju Kārpenteram ir tiesības ceļot uz citām dalībvalstīm, lai sniegtu pakalpojumus, un uz to, ka laulātā viņu šādā nolūkā pavada. Tomēr tad, kad viņš uzturas Apvienotajā Karalistē, nevar uzskatīt, ka viņš īsteno kādu pārvietošanās brīvību Kopienu tiesību izpratnē. Immigration Adjudicator tādēļ ar 1998. gada 10. jūnija lēmumu Kārpenteres pārsūdzību noraidīja.

19      Saņēmusi Kārpenteres apelācijas sūdzību, Immigration Appeal Tribunal uzskatīja, ka jautājums par Kopienu tiesībām iesniegtajā lietā ir par to, vai Kopienu tiesībām, it īpaši EK līguma 49. pantam un/vai Direktīvai, ir pretrunā tas, ka Secretary of State atsaka uzturēšanās tiesību piešķiršanu un ir nolēmis izraidīt Kārpenteri, lai gan, pirmkārt, Kārpenters īsteno savas tiesības brīvi sniegt pakalpojumus citās dalībvalstīs un, otrkārt, bērnu uzraudzība un mājsaimniecības darbi, ko veic Kārpentere, var netieši palīdzēt un veicināt Kārpentera tiesību īstenošanu atbilstoši EK līguma 49. pantam, nodrošinot viņam ekonomisku atbalstu, kas viņam dod iespēju vairāk laika veltīt savam uzņēmumam.

20      Uzskatot, ka lietas risinājums ir saistīts ar Kopienu tiesību interpretāciju, Immigration Appeal Tribunal nosprieda apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai gadījumos, kad:

a)      dalībvalsts pilsonis, kas veic uzņēmējdarbību šajā dalībvalstī un sniedz pakalpojumus personām citās dalībvalstīs

b)      un kuram ir laulātais, kas nav dalībvalsts pilsonis,

laulātais, kas nav dalībvalsts pilsonis, var pamatoties uz

i)      EK līguma 49. pantu un/vai

ii)      Padomes 1973. gada 21. maija Direktīvu 73/148/EEK par dalībvalstu pilsoņu pārvietošanās un dzīvesvietas Kopienā ierobežojumu atcelšanu saistībā ar uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanu,

lai piešķirtu laulātajam, kas nav dalībvalsts pilsonis, uzturēšanās tiesības kopā ar viņa laulāto tā izcelsmes dalībvalstī?

Vai atbilde uz uzdoto jautājumu būtu atšķirīga, ja laulātais, kas nav dalībvalsts pilsonis, netieši palīdzētu dalībvalsts pilsonim sniegt pakalpojumus citā dalībvalstī, veicot bērnu uzraudzību?”

 Par prejudiciālo jautājumu

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

21      Kārpentere atzīst, ka viņai individuāli nav uzturēšanās tiesību kādā dalībvalstī, bet prasa, lai viņas tiesības tiktu atvasinātas no Kārpenteram piešķirtajām tiesībām, lai viņš varētu sniegt pakalpojumus un pārvietoties Eiropas Savienībā. Viņas laulātais ir tiesīgs veikt uzņēmējdarbību visā iekšējā tirgū, nenosakot viņam nelikumīgus ierobežojumus. Kārpenteres izraidīšanas rezultātā Kārpenteram būtu jādodas kopā ar viņu uz Filipīnām vai arī ģimenes locekļu vienotība tiktu šķirta, ja viņš paliktu Apvienotajā Karalistē. Abos gadījumos Kārpentera profesionālā darbība tiktu ietekmēta. Citiem vārdiem runājot, nevar apgalvot, ka ierobežojums pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kuram tiktu pakļauts Kārpenters viņa laulātās izraidīšanas gadījumā, būtu vienīgi iekšēja rakstura, jo viņš nodrošina pakalpojumus visā iekšējā tirgū.

22      Saskaņā ar Apvienotās Karalistes valdības norādīto Direktīvas noteikumi nozīmē, piemēram, ka Apvienotās Karalistes pilsonim, kas vēlas sniegt pakalpojumus citā dalībvalstī, ir uzturēšanās tiesības šajā valstī uz pakalpojumu sniegšanas laiku un arī viņa laulātajam ir tiesības uzturēties šai valstī to pašu periodu. Tomēr šie noteikumi nedod uzturēšanās tiesības Apvienotās Karalistes teritorijā britu pilsoņiem, kuriem šādas tiesības jebkurā gadījumā ir nodrošinātas atbilstoši Apvienotās Karalistes likumiem, nedz arī to laulātajiem. Tiesa šādu interpretāciju ir apstiprinājusi 1992. gada 7. jūlija spriedumā lietā C‑370/90 Singh (Recueil, I‑4265. lpp., 17. un 18. punkts).

23      Minētā valdība atgādina, ka Tiesa 1996. gada 27. jūnija spriedumā lietā C‑107/94 Asscher (Recueil, I‑3089. lpp.) ir izvērtējusi jautājumu, vai dalībvalstu pilsonis, kas īsteno uzņēmējdarbību kā pašnodarbināta persona citā dalībvalstī, kurā viņš uzturas, var atsaukties uz EK līguma 52. pantu (jaunajā redakcijā – EK līguma 43. pants) attiecībā uz savu izcelsmes dalībvalsti, kuras teritorijā viņš tāpat veic uzņēmējdarbību kā pašnodarbināta persona. Tiesa minētā sprieduma 32. punktā nosprieda, ka, lai gan Līguma noteikumus par brīvību veikt uzņēmējdarbību nevar piemērot dalībvalsts pilnīgi iekšējās lietās, Līguma 52. panta piemērojamību tomēr nevar interpretēt tādējādi, lai minētās dalībvalsts pilsoņiem liegtu Kopienu tiesību sniegtās priekšrocības, kad to izturēšanās dēļ viņi attiecībā pret savu izcelsmes valsti atrodas jebkurai citai personai, kam piešķirtas Līgumā garantētās tiesības un brīvības, pielīdzināmā situācijā.

24      Tomēr, tā kā Kārpenters nav īstenojis savas tiesības uz pārvietošanās brīvību, viņa laulātā nevar paļauties uz iepriekš minēto judikatūru Singh vai Asscher lietās. Tātad personai, kura atrodas tādā pašā situācijā kā Kārpentere, Kopienu tiesības nepiešķir ieceļošanas vai uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē.

25      Saskaņā ar Komisijas viedokli skaidri jānošķir Kārpenteres situācija no tādas situācijas, kas saistās ar laulāto – dalībvalsts pilsoni, kas īsteno savas tiesības uz pārvietošanās brīvību, atstāj savu izcelsmes dalībvalsti un dodas uz citu dalībvalsti uzņēmējdarbības veikšanai vai darba uzsākšanai.

26      Šajā gadījumā uz laulāto neatkarīgi no tā pilsonības neapšaubāmi būtu attiecināmas Kopienu tiesības un tas būtu tiesīgs kopā ar dalībvalsts pilsoni uzsākt uzņēmējdarbību uzņemošajā dalībvalstī, jo pretējā gadījumā iepriekš minētajam pilsonim varētu tikt liegta pārvietošanās brīvības īstenošana. Vēl jo vairāk, kā Tiesa ir nospriedusi sava iepriekš minētā sprieduma Singh 23. punktā, personai, kas ir laulībā ar Kopienas pilsoni, kad tas atgriežas savā izcelsmes valstī, ir jāpiešķir vismaz tādas pašas ieceļošanas un uzturēšanās tiesības, kādas tam piešķirtu Kopienu tiesības, ja viņas laulātais vai viņa laulātā izvēlētos ieceļot un uzturēties citā dalībvalstī.

27      Savukārt iepriekš minētā sprieduma Singh 23. punktā noteiktais princips nav piemērojams pamata lietas apstākļiem, kur dalībvalsts pilsonim nekad nav bijis nodoms veikt uzņēmējdarbību kopā ar savu laulāto citā dalībvalstī, bet tikai sniegt pakalpojumus no savas izcelsmes valsts. Komisija ierosina šādus apstākļus drīzāk uzskatīt par iekšēju lietu 1982. gada 27. oktobra sprieduma apvienotajās lietās 35/82 un 36/82 Morson un Jhanjan (Recueil, 3723. lpp.) izpratnē, kā rezultātā jautājums par Kārpenteres uzturēšanās tiesībām Apvienotajā Karalistē, ja tāds pastāv, attiecas vienīgi uz valsts tiesību normām.

 Tiesas vērtējums

28      Vispirms jāatgādina, ka Līguma noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību un pieņemtie noteikumi to izpildei nav piemērojami apstākļiem, kuriem nav nekādas piesaistes jebkuriem apstākļiem, kas paredzēti Kopienu tiesībās (šajā sakarā skat. it īpaši 1999. gada 21. oktobra spriedumu lietā C‑97/98 Jägerskiöld, Recueil, I‑7319. lpp., 42.–45. punkts).

29      Otrkārt, jāatzīmē – kā tas izriet no 14. punkta –, ka nozīmīgu Kārpentera profesionālās darbības daļu veido pakalpojumu sniegšana pret atlīdzību reklāmas izplatītājiem, kas veic uzņēmējdarbību citās dalībvalstīs. Šādi pakalpojumi ir atbilstoši pakalpojumu sniegšanas jēdzienam EK līguma 49. panta izpratnē, gan kamēr pakalpojumu sniedzējs ceļo šim nolūkam uz pakalpojuma saņēmēja dalībvalsti, gan kamēr viņš sniedz pārrobežu pakalpojumus, neizbraucot no dalībvalsts, kurā viņš veic uzņēmējdarbību (attiecībā uz t.s. “cold-calling” praksi skat. 1995. gada 10. maija spriedumu lietā C‑384/93 Alpine Investments, Recueil, I‑1141. lpp., 15. un 20.–22. punkts).

30      Kārpenters tādējādi izmanto EK līguma 49. pantā garantētās pakalpojumu sniegšanas brīvības tiesības. Turklāt, kā arī Tiesa vairākkārt ir spriedusi, pakalpojumu sniedzējs uz šīm tiesībām var atsaukties attiecībā pret valsti, kurā viņš veic uzņēmējdarbību, ja pakalpojumi tiek sniegti saņēmējiem, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī (skat. it īpaši iepriekš minētā sprieduma Alpine Investments 30. punktu).

31      Tāpat jāatzīmē, ka uzņēmējdarbības veikšanas un pakalpojumu sniegšanas brīvības tiesību jomā Direktīvas mērķis ir novērst dalībvalstu pilsoņu pārvietošanās un uzturēšanās ierobežojumus Kopienas iekšienē.

32      No ar Direktīvu sasniedzamā mērķa un 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta formulējuma izriet, ka tā piemērojama, ja dalībvalsts pilsonis atstāj savu izcelsmes dalībvalsti un dodas uz citu dalībvalsti vai nu veikt uzņēmējdarbību, vai sniegt pakalpojumus, vai arī tikai saņemt tādus pakalpojumus.

33      Šādu interpretāciju it īpaši apstiprina Direktīvas 2. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru “dalībvalstis piešķir 1. pantā minētajām personām tiesības atstāt valstu teritoriju”; 3. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru “dalībvalstis 1. pantā minētajām personām ļauj ieceļot savā teritorijā, uzrādot tikai derīgu personu apliecinošu dokumentu vai pasi”; 4. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru “visas dalībvalstis piešķir pastāvīgas dzīvesvietas tiesības citu dalībvalstu pilsoņiem, kas to teritorijā vēlas darboties kā pašnodarbinātas personas, ja šādas darbības ierobežojumi ir atcelti atbilstīgi Līgumam”; un Direktīvas 4. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru “dzīvesvietas tiesību ilgums personām, kas sniedz un saņem pakalpojumus, ir vienāds ar laikposmu, kurā sniedz pakalpojumus”.

34      Saprotams, ka Direktīvas 1. panta 1. punkta c) apakšpunkts attiecas arī uz dalībvalstu pilsoņu laulāto, kas minēti tā paša punkta a) un b) apakšpunktā, pārvietošanās un uzturēšanās tiesībām citā dalībvalstī, lai kāda būtu to pilsonība. Bet, tā kā Direktīvas mērķis ir atvieglot dalībvalstu pilsoņiem īstenot uzņēmējdarbības un pakalpojumu sniegšanas brīvību, šīs tiesības tiek atzītas arī attiecībā uz pilsoņu laulātajiem, lai tie dotos līdzi, kad šie laulātie pārvietojas vai uzturas citā dalībvalstī, kas nav to izcelsmes dalībvalsts, un, ievērojot direktīvā noteiktos priekšnosacījumus, īsteno Līgumā noteiktās tiesības.

35      Tādējādi, kā izriet gan no sasniedzamā mērķa, gan satura, Direktīvā paredzēti priekšnosacījumi, kuros dalībvalsts pilsonis, kā arī citas personas atbilstoši 1. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktam var atstāt šī pilsoņa izcelsmes dalībvalsti, ieceļot un uzturēties citā dalībvalstī ar kādu no mērķiem, kas noteikti 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā uz termiņu, kas norādīts 4. panta 1. un 2. punktā.

36      Direktīvā nav noteiktas uzturēšanās tiesības pakalpojumu sniedzēja ģimenes locekļiem viņa izcelsmes dalībvalstī, tādēļ atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu ir atkarīga no tā, vai pamata lietas apstākļos uzturēšanās tiesības laulātā labā var atvasināt no Kopienu tiesību principiem vai citām normām.

37      Kā tika konstatēts šī sprieduma 29. un 30. punktā, Kārpenters īsteno pakalpojumu sniegšanas brīvības tiesības, kas paredzētas EK līguma 49. pantā. Kārpentera veiktā pakalpojumu sniegšana atbilst ievērojamai viņa uzņēmējdarbības daļai, kas veikta gan viņa izcelsmes valsts teritorijā to personu labā, kas apmetušās/veic uzņēmējdarbību citu dalībvalstu teritorijā, gan šo dalībvalstu teritorijā.

38      Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka Kopienas likumdevējs ir atzinis dalībvalstu pilsoņu ģimenes dzīves aizsardzības nodrošināšanas nozīmi, lai novērstu šķēršļus Līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanai, kā tas it īpaši izriet no Padomes regulu noteikumiem un direktīvām par darba ņēmēju un pašnodarbināto personu pārvietošanās brīvību Kopienu iekšienē (skat., piemēram, Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā 10. pantu (OV L 257, 2. lpp.), Padomes 1968. gada 15. oktobra Direktīvas 68/360/EEK par ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz dalībvalstu darba ņēmēju un viņu ģimeņu pārvietošanos un dzīvesvietu Kopienā 1. un 4. pantu (OV L 257, 13. lpp.) un Direktīvas 1. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 4. pantu).

39      Ir skaidrs, ka laulāto Kārpenteru šķiršana ir kaitējoša viņu ģimenes dzīvei un, tātad, arī apstākļiem, kādos Kārpenters īsteno savas pamatbrīvības. Tā rezultātā šīs pamatbrīvības nebūtu pilnībā izmantotas, ja Kārpenters būtu ierobežots to īstenošanā, pamatojoties uz šķēršļiem, kas radušies viņa izcelsmes valstī ar viņa laulātās ieceļošanu un uzturēšanos (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Singh, 23. punkts).

40      Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka dalībvalsts uz vispārēju interešu iemesliem, lai attaisnotu valsts pasākumu, kas var radīt šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanai, var atsaukties tikai tad, ja šis mērķis ir atbilstošs pamattiesībām, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa (šajā sakarā skat. 1991. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑260/89 ERT, Recueil, I‑2925. lpp., 43. punkts, un 1997. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑368/95 Familiapress, Recueil, I‑3689. lpp., 24. punkts).

41      Lēmums izraidīt Kārpenteri ir iejaukšanās Kārpentera tiesību uz ģimenes dzīvi īstenošanā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “Konvencija”), 8. panta izpratnē, kas ir daļa no pamattiesībām, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru, kura vēlreiz apstiprināta Vienotā Eiropas Akta preambulā un Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktā, ir aizsargātas Kopienu tiesībās.

42      Lai arī pati Konvencija negarantē nekādas tiesības ārvalstniekiem ieceļot vai uzturēties kādas noteiktas valsts teritorijā, personas izraidīšana no valsts, kur dzīvo tās tuvi radinieki, var radīt iejaukšanos Konvencijas 8. panta 1. punktā noteiktajās tiesībās uz ģimenes dzīvi. Ar šādu iejaukšanos Konvencija tiek pārkāpta , ja netiek izpildītas šī panta 2. punktā noteiktās prasības, proti, ja tā ir “paredzēta likumā“, saskaņā ar šo punktu ir pamatota ar vienu vai vairākiem leģitīmiem mērķiem, ir “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, t.i., attaisnota ar neatliekamām sociālām vajadzībām, un, it īpaši, ir samērīga ar leģitīmu sasniedzamo mērķi (skat. it īpaši Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 2. augusta spriedumu lietā Boultif pret Šveici, Recueil des arrêts et décisions 2001‑IX, § 39, 41 un 46).

43      Lēmums izraidīt Kārpenteri pamata lietā esošajos apstākļos neatbilst taisnīgam līdzsvaram starp pastāvošajām interesēm, proti, no vienas puses, Kārpentera ģimenes dzīves tiesību ievērošanu un, no otras puses, sabiedriskās kārtības un valsts drošības aizsargāšanu.

44      Kaut arī pamata lietā Kārpentera laulātā neievēroja Apvienotās Karalistes imigrācijas likumus, neatstājot valsts teritoriju pēc tam, kad beidzās viņas uzturēšanās atļaujas termiņš kā ieceļotājai, par viņas rīcību kopš ieceļošanas Apvienotajā Karalistē 1994. gada septembrī nav bijis nekādu citu sūdzību, kas dotu pamatu bažām, ka viņa nākotnē varētu radīt draudus sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai. Turklāt ir skaidrs, ka Kārpentera un Kārpenteres laulība, kas noslēgta Apvienotajā Karalistē 1996. gadā, ir patiesa un Kārpentere turpina vadīt ģimenes dzīvi, it īpaši, uzraugot sava laulātā bērnus no pirmās laulības.

45      Šādos apstākļos lēmums izraidīt Kārpenteri rada iejaukšanos, kas nav samērīga ar sasniedzamo mērķi.

46      Ievērojot visu iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka EK līguma 49. pants kontekstā ar pamattiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību pamata lietā esošajos apstākļos interpretējams kā tāds, kas nepieļauj pakalpojumu sniedzēja, kurš šajā pašā valstī veic uzņēmējdarbību un sniedz pakalpojumus saņēmējiem, kas veic uzņēmējdarbību citās dalībvalstīs, izcelsmes dalībvalstij aizliegt uzturēšanos tās teritorijā šī pakalpojumu sniedzēja laulātajam, kas ir trešās valsts pilsonis.

 Par tiesāšanās izdevumiem

47      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Apvienotās Karalistes valdībai un Komisijai, kas iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumu, ko tai iesniegusi Immigration Appeal Tribunal ar 1999. gada 16. decembra rīkojumu, nospriež:

EK līguma 49. pants kontekstā ar pamattiesībām uz ģimenes dzīves neaizskaramību pamata lietā esošajos apstākļos interpretējams kā tāds, kas nepieļauj pakalpojumu sniedzēja, kurš šajā pašā valstī veic uzņēmējdarbību un sniedz pakalpojumus saņēmējiem, kas veic uzņēmējdarbību citās dalībvalstīs, izcelsmes dalībvalstij aizliegt uzturēšanos tās teritorijā šī pakalpojumu sniedzēja laulātajam, kas ir trešās valsts pilsonis.

Rodríguez Iglesias

Colneric

von Bahr

Gulmann

Edward

Puissochet

Wathelet

Schintgen

Cunha Rodrigues

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2002. gada 11. jūlijā.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

G. C. Rodríguez Iglesias

---

** Tiesvedības valoda – angļu.