TIESAS SPRIEDUMS

2002. gada 15. janvārī (*)

Prejudiciāls nolēmums – EK līguma 12. pants un 39. panta 2. punkts – Vecuma pabalsti – Starp Itālijas Republiku un Šveices Konfederāciju noslēgts Sociālā nodrošinājuma līgums – Francijas pilsoņa Šveicē uzkrātu apdrošināšanas laikposmu neņemšana vērā

Lieta C‑55/00

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 234. pantam iesniedza Tribunale ordinario di Roma (Itālija) nolūkā saņemt lietā, kuru izskata šī tiesa, starp

Elide Gottardo

un

Istituto nazionale della previdenza sociale (INPS)

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EK līguma 12. pantu un 39. panta 2. punktu.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji F. Makena [F. Macken] un S. fon Bārs [S. von      Bahr], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward] (referents), A. La Pergola [A. La      Pergola], L. Sevons [L. Sevón], M. Vatelē [M. Wathelet], V. Skouris [V. Skouris], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha      Rodrigues] un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans],

ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], administratore,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Gotardo [Gottardo] vārdā – R. Čankaljīni [R. Ciancaglini] un M. Rosi [M. Rossi], avvocatesse,

–        Istituto nazionale della previdenza sociale (INPS) vārdā – K. De Andželi [C. De Angelis] un M. Di Lulo [M. Di Lullo], avvocati,

–        Itālijas valdības vārdā – U. Leanca [U. Leanza], pilnvarotais pārstāvis, kam palīdz D. Del Gaico [D. DelGaizo], avvocato dello Stato,

–        Austrijas valdības vārdā – K. Pezendorfere [C. Pesendorfer], pilnvarotā pārstāve,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – P. Hillenkamps [P. Hillenkamp], E. Traversa [E. Traversa] un N. Jerela [N. Yerrel], pilnvarotie pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 2001. gada 6. martā sniedza Gotardo, Istituto nazionale della previdenza sociale (INPS), Itālijas valdība un Komisija,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2001. gada 5. aprīlī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2000. gada 1. februāra rīkojumu, kas iesniegts Tiesā 2000. gada 21. februārī, Tribunale ordinario di Roma (Romas Tiesa) atbilstoši EK līguma 234. pantam uzdeva Tiesai prejudiciālu jautājumu par EK līguma 12. panta un 39. panta 2. punkta interpretāciju.

2        Šis jautājums tika ierosināts strīdā starp Francijas pilsoni Gotardo un Istituto nazionale della previdenza sociale (Itālijas Nacionālais Sociālā nodrošinājuma institūts, turpmāk tekstā – “INPS”) par Gotardo tiesībām uz Itālijas vecuma pensiju.

3        Kopienu tiesiskais regulējums

4        EK līguma 12. pantā noteikts:

“Piemērojot šo Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.

Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru var pieņemt noteikumus, kas aizliedz šādu diskrimināciju.”

5        Saskaņā ar EK līguma 39. panta 1. un 2. punktu:

6        “1.   Kopienā nodrošina darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.

7        2.     Pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka likvidē jebkādu dalībvalstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.”

8        Valsts tiesību aktu koordinācija sociālā nodrošinājuma jomā notiek personu brīvas pārvietošanās ietvaros un to nosaka Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, kas grozīta un precizēta ar Padomes 1983. gada 2. jūnija Regulu (EEK) Nr. 2001/83 (OV L 230, 6. lpp.), kas savukārt grozīta ar Padomes 1995. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 3096/95 (OV L 335, 10. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”).

9        Regulas Nr. 1408/71 3. pantā noteikts:

10      “1. Ievērojot šīs regulas īpašos noteikumus, uz personām, kas dzīvo kādā dalībvalstī, uz kuru attiecas šī regula, attiecas tie paši pienākumi un tie paši pabalsti saskaņā ar jebkuras dalībvalsts tiesību aktiem, kā uz šīs valsts pilsoņiem.

11      2. [..]

12      3. Izņemot III pielikumā paredzētos noteikumus, tās sociālā nodrošinājuma konvencijas, kas paliek spēkā saskaņā ar 7. panta 2. punkta c) apakšpunktu, un tās konvencijas, kas noslēgtas saskaņā ar 8. panta 1. punktu, attiecas uz tām visām personām, uz kurām attiecas šī regula”.

13      Regulas Nr. 1408/71 1. panta j) punkta pirmajā daļā un k) punktā noteikts:

14      “Šajā regulā:

15      [..]

16      j)     “tiesību akti” nozīmē visus likumus un citus normatīvos aktus un visus pārējos katras dalībvalsts pastāvošos vai turpmākos īstenošanas pasākumus attiecībā uz tām sociālā nodrošinājuma sistēmu jomām, ko aptver 4. panta 1. un 2. punkts.

17      [..]

18      k)     “sociālā nodrošinājuma konvencija” nozīmē jebkādu divpusēju vai daudzpusēju dokumentu, kurš saista vai saistīs vienīgi divas vai vairākas dalībvalstis, un jebkādu citu daudzpusēju dokumentu, kurš saista vai saistīs vismaz divas dalībvalstis un vienu vai vairākas trešās valstis sociālā nodrošinājuma jomā, attiecībā uz visām 4. panta 1. un 2. punktā noteiktajām jomām un sistēmām vai daļu no tām, kopā ar jebkāda veida nolīgumiem, kas noslēgti saskaņā ar minētajiem dokumentiem.”

 Valsts tiesiskais regulējums

19      Itālijas Republika un Šveices Konfederācija 1962. gada 14. decembrī Romā parakstīja divpusēju Sociālā nodrošinājuma līgumu, kā arī tās noslēguma protokolu un kopīgās deklarācijas (turpmāk tekstā – “Itālijas un Šveices līgums”). Šis līgums Itālijas Republikā tika ratificēts ar 1963. gada 31. oktobra likumu Nr. 1781 (GURI Nr. 326, 1963. gada 17. decembris) un stājās spēkā 1964. gada 1. septembrī.

20      Itālijas un Šveices līguma 1. panta 1. punktā noteikts:

21      ‘Šis līgums tiek piemērots:

22      a)     Šveicē;

23      [..]

24      b)     Itālijā;

25      i)     tiesību aktiem invaliditātes, vecuma un apgādnieku zaudējuma apdrošināšanas jomā, ieskaitot īpašas sistēmas, kas aizvieto vispārējās sistēmas noteiktu kategoriju darba ņēmējiem;

26      [..].”

27      Saskaņā ar Itālijas un Šveices līguma 2. pantu, “Šveices un Itālijas pilsoņiem tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme attiecībā uz to tiesībām un pienākumiem, kas izriet no 1. pantā uzskaitīto tiesību aktu noteikumiem”.

28      Itālijas un Šveices līguma 1. nodaļas ar virsrakstu “Invaliditātes, vecuma un apgādnieku zaudējuma apdrošināšana” 9. pantā noteikts, ko var kvalificēt par “summēšanas principu”. Šī panta 1. punktā noteikts:

“Kad, pamatojoties vienīgi uz apdrošināšanas laikposmiem un citiem tiem pielīdzināmiem laikposmiem, kas uzkrāti atbilstoši Itālijas tiesību aktiem, apdrošinātais nevar izmantot tiesības uz invaliditātes un vecuma pabalstu vai pabalstu nāves gadījumā atbilstoši šo tiesību aktu noteikumiem, laikposmi, kas ir uzkrāti atbilstoši Šveices vecuma un apgādnieka zaudējuma apdrošināšanai (iemaksu laikposms vai cits laikposms, kas tam pielīdzināms), ir jāsummē ar laikposmiem, kas uzkrāti atbilstoši Itālijas apdrošināšanai, lai varētu piešķirt tiesības uz minētajiem pabalstiem, ciktāl šie laikposmi savstarpēji nepārklājas.”

29      1980. gada 2. aprīlī abas līgumslēdzējas valstis parakstīja papildvienošanos pie Itālijas un Šveices līguma, kuru Itālijas Republika 1981. gada 7. oktobrī ratificēja ar likumu Nr. 668 (GURI Nr. 324, 1981. gada 25. novembris) un kas stājās spēkā 1982. gada 10. februārī. Šīs papildvienošanās 3. panta mērķis bija palielināt “ summēšanas principa” iedarbību, kā tas noteikts iepriekšējā punktā, papildinot Itālijas un Šveices līguma 9. panta 1. punktu ar šādu daļu:

“Kad apdrošinātais nevar izmantot tiesības uz pabalstiem pat atbilstoši iepriekšējam punktam, uzkrāti apdrošināšanas laikposmi trešās valstīs, kas vienlaicīgi saistītas ar Šveici un Itāliju ar sociālā nodrošinājuma līgumiem par vecuma, apgādnieka zaudējuma un invaliditātes apdrošināšanu, tāpat ir summējami.”

30      Kad papildvienošanās stājās spēkā, valstis, kurās bija iespējama apdrošināšanas laikposmu summēšana, bija šādas: Beļģijas un Dānijas Karalistes, Vācijas Federatīvā Republika, Grieķijas Republika, Spānijas Karaliste, Luksemburgas Lielhercogiste, Nīderlandes Karaliste, Austrijas Republika, Zviedrijas Karaliste, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, Lihtenšteinas Firstiste, Amerikas Savienotās Valstis un Dienvidslāvijas Federatīvā Republika. Ievērojot, ka Francijas Republika nebija noslēgusi līgumu ar Šveices Konfederāciju, Francijā uzkrātus apdrošināšanas laikposmus – saskaņā ar Itālijas un Šveices līgumu – nevar ņemt vērā, lai iegūtu tiesības uz vecuma, apgādnieka zaudējuma un invaliditātes pabalstiem.

 Pamata strīds un prejudiciālie jautājumi

31      Gotardo, kopš dzimšanas Itālijas pilsone, atteicās no šīs pilsonības par labu Francijas pilsonībai pēc laulībām Francijā 1953. gada 7. februārī ar Francijas pilsoni. Atbilstoši lietas materiālos esošajai informācijai Gotardo tolaik bija pienākums pieņemt sava vīra pilsonību.

32      Gotardo vēlāk secīgi strādāja Itālijā, Šveicē un Francijā, kur viņa maksāja sociālās apdrošināšanas iemaksas: 100 iknedēļas iemaksas Itālijā, 252 iknedēļas iemaksas Šveicē un 429 iknedēļas iemaksas Francijā. Viņa saņem Šveices un Francijas vecuma pensijas, kas tika piešķirtas, nesummējot apdrošināšanas laikposmus.

33      Saskaņā ar Tiesai iesniegto informāciju, Gotardo vēlas saņemt Itālijas vecuma pensiju atbilstoši Itālijas sociālā nodrošinājuma noteikumiem. Tomēr, pat ja Itālijas iestādes ņemtu vērā Francijā uzkrātus apdrošināšanas laikposmus atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 45. pantam, Itālijas un Francijas laikposmu summēšana neļautu viņai sasniegt minimālo iemaksu termiņu, kāds prasīts Itālijas noteikumos, lai saņemtu tiesības uz Itālijas pensiju. Gotardo varētu iegūt tiesības uz Itālijas vecuma pensiju tikai tad, ja papildus tiktu ņemti vērā Šveicē uzkrātie apdrošināšanas laikposmi, piemērojot summēšanas principu, kas paredzēts Itālijas un Šveices līguma 9. panta 1. punktā.

34      Gotardo 1996. gada 3. septembra pieteikumu vecuma pensijai INPS noraidīja ar 1997. gada 14. novembra lēmumu sakarā ar to, ka viņa ir Francijas pilsone un tādēļ Itālijas un Šveices līgums viņai nav piemērojams. Administratīvo pieteikumu, ar kuru Gotardo apstrīdēja šo lēmumu, INPS noraidīja ar 1998. gada 9. jūnija lēmumu ar tādu pašu pamatojumu.

35      Gotardo pēc tam lietu iesniedza Tribunale ordinario di Roma, norādot, ka, tā kā viņa ir dalībvalsts pilsone, INPS ir jāatzīst viņas tiesības uz pensiju saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem, kādi tiek piemēroti tās pašas pilsoņiem.

36      Lai noskaidrotu, vai INPS Gotardo pieteikuma atteikums, kas motivēts vienīgi ar viņas Francijas pilsonību, nav pretrunā EK līguma 12. vai 39. pantam, Tribunale ordinario di Roma apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai darba ņēmējs, kas ir dalībvalsts pilsonis un kas ir maksājis sociālās apdrošināšanas iemaksas citas dalībvalsts kompetentā iestādē, [..] var saņemt tiesības uz vecuma pensiju vai nē, pamatojoties uz iemaksu iestādē, kas atrodas valstī ārpus Eiropas Savienības, summēšanu atbilstoši līgumam, ko iepriekš minētā dalībvalsts ir noslēgusi ar attiecīgo valsti ārpus Eiropas Savienības un kuru šī dalībvalsts piemēro tās pašas pilsoņu labā [?]”

 Tiesas vērtējums

37      Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, lai saņemtu tiesības uz vecuma pabalstu, pirmās dalībvalsts kompetentajām sociālā nodrošinājuma iestādēm (pamata lietā – Itālijas Republikas) atbilstoši to saistošajiem Kopienu pienākumiem, kas noteikti EK līguma 12. vai 39. pantā, ir jāņem vērā apdrošināšanas laikposmi, ko otras dalībvalsts pilsonis (pamata lietā – Francijas Republikas) ir uzkrājis trešā valstī (pamata lietā – Šveices Konfederācijā), ja tādu pašu iemaksu nosacījumu gadījumā tās kompetentās iestādes atbilstoši divpusējam starptautiskajam līgumam, kas noslēgts starp pirmo dalībvalsti un trešo valsti, šādus laikposmus, kurus uzkrājuši tās pašas pilsoņi, ievēro.

38      Ir jāuzsver, ka saskaņā ar EK līguma 12. pantu nediskriminācijas princips ir spēkā, “piemērojot šo Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus”. Ar šo pēdējo frāzi EK līguma 12. pants it īpaši norāda uz citiem Līguma noteikumiem, kuros vispārējā principa piemērošana ir konkretizēta atbilstoši noteiktiem apstākļiem. Tā tas ir, cita starpā, attiecībā uz darba ņēmēju brīvas pārvietošanās noteikumiem (šajā ziņā skat. 1989. gada 2. februāra spriedumu lietā 186/87 Cowan, Recueil, 195. lpp., 14. punkts).

 Par Līgumā noteikto vienlīdzīgas attieksmes principu

39      Strādājot par skolotāju, kā algota darba ņēmēja divās dažādās dalībvalstīs Gotardo izmantoja savas brīvas pārvietošanās tiesības. Viņas pieteikums par vecuma pensijas piešķiršanu, pamatojoties uz viņas uzkrāto apdrošināšanas laikposmu summēšanu, skar gan EK līguma 39. panta piemērošanas jomas ratione personae, gan ratione materiae.

40      No rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka kompetentās Itālijas iestādes atzīst iespēju saviem pilsoņiem, kas ir maksājuši sociālās apdrošināšanas iemaksas gan Itālijas, gan Šveices sociālā nodrošinājuma sistēmās un kuri tādējādi atrodas ar Gotardo identiskā situācijā, saņemt vecuma pensiju, summējot Itālijas un Šveices apdrošināšanas laikposmus.

41      Kā INPS norāda savos apsvērumos, gadījumā, ja Gotardo būtu saglabājusi Itālijas pilsonību, viņa atbilstu tiesību uz Itālijas vecuma pensiju saņemšanas nosacījumiem. INPS neapstrīd, ka vienīgais Gotardo pieteikuma noraidīšanas pamats ir viņas Francijas pilsonība. Tādējādi ir konstatējams, ka strīds ir par atšķirīgu attieksmi tikai pilsonības dēļ.

42      Tomēr saskaņā ar Itālijas valdības un INPS norādīto INPS atteikšanās piešķirt Gotardo vecuma pensiju, summējot apdrošināšanas laikposmus, ko viņa uzkrājusi Itālijā un Francijā, kā arī Šveicē, ir attaisnojama ar faktu, ka vienas dalībvalsts – šajā gadījumā, Itālijas Republikas – divpusēja starptautiskā līguma noslēgšana ar trešo valsti – šajā gadījumā, ar Šveices Konfederāciju – nav Kopienas kompetencē.

43      Itālijas valdība šajā sakarā atsaucas uz Regulas Nr. 1408/71 3. panta redakciju, kas skatīta kontekstā ar šīs regulas 1. panta j) un k) punktā norādītajām definīcijām, ko Tiesa interpretējusi 1993. gada 2. augusta spriedumā lietā C‑23/92 Grana-Novoa, Recueil, I‑4505. lpp.

44      Ir jāatgādina, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Grana-Novoa pieteicēja, kas bija Spānijas pilsone, veica profesionālu darbību, kas bija pakļauta obligātai sociālai apdrošināšanai vispirms Šveicē un pēc tam Vācijā. Vācijas iestādes viņai atteica Vācijas invaliditātes pensiju ar pamatojumu, ka viņa Vācijā strādājusi nepietiekošu gadu skaitu. Prasītāja Grana-Nova [Grana-Novoa] kundze, līdzīgi kā Gotardo pamata lietā, atsaucās uz Vācijas Federatīvās Republikas un Šveices Konfederācijas noslēgtā līguma noteikumiem, kura piemērošana bija attiecināta tikai uz Vācijas un Šveices pilsoņiem, lai ņemtu vērā apdrošināšanas laikposmus, kurus tā bija uzkrājusi Šveicē.

45      Ar tās pirmo jautājumu Bundessozialgericht (Federālā Sociālo lietu tiesa) [Vācija] lūdza Tiesu darīt zināmu Regulas Nr. 1408/71 1. panta j) punktā norādītā jēdziena “tiesību akti” interpretāciju. Tiesa ir nospriedusi, ka līgumu, kas noslēgts starp vienu dalībvalsti un vienu vai vairākām trešām valstīm, nevar kvalificēt par tiesību aktu Regulas Nr. 1408/71 izpratnē. Bundessozialgericht otrais jautājums par vienlīdzīgas attieksmes principu tika uzdots tikai tādam gadījumam, ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu apstiprinoša, tāpēc Tiesa to neizskatīja.

46      Tā kā šajā lietā uzdotais jautājums ir vērsts uz to principu piemērošanu, kas tieši izriet no Līguma noteikumiem, ir jāatgādina par Tiesas judikatūru starptautisku divpusēju līgumu jautājumos.

47      Attiecībā uz divu dalībvalstu noslēgtiem nolīgumiem kultūras jomā, kuros studiju stipendijas paredzētas tikai šo divu dalībvalstu pilsoņiem, Tiesa ir nospriedusi, ka 7. pants Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulā Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienu iekšienē (OV L 257, 2. lpp.) uzlika šo divu dalībvalstu iestādēm pienākumu attiecināt iespēju saņemt šajā divpusējā nolīgumā paredzēto izglītības atbalstu arī uz Kopienu darba ņēmējiem, kas apmetušies uz dzīvi to teritorijā (skat. 1988. gada 27. septembra spriedumu lietā 235/87 Matteucci, Recueil, 5589. lpp., 16. punkts).

48      Tiesa tāpat ir nospriedusi, ka, ja Kopienu tiesību noteikumu piemērošanu var kavēt pasākums, ar ko ievieš divpusēju līgumu, pat gadījumā, ja tas ir noslēgts ārpus Līguma piemērošanas jomas, visām dalībvalstīm jāveicina šo noteikumu piemērošana un šajā nolūkā jāpalīdz visām citām dalībvalstīm, kurām jāuzņemas pienākums atbilstoši Kopienu tiesību normām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Matteucci, 19. punkts).

49      Attiecībā uz starptautisku divpusēju līgumu, kas noslēgts starp dalībvalsti un trešo valsti par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, Tiesa atgādināja, ka, lai arī tiešie nodokļi ir tikai pašu dalībvalstu kompetencē, tās tomēr nedrīkst neievērot Kopienu noteikumus un tām jārealizē savas pilnvaras saskaņā ar Kopienu tiesībām. Tiesa nosprieda, ka princips par vienādu tiesību piešķiršanu savas un citu dalībvalstu pilsoņiem uzliek dalībvalstij, kas ir puse šādā līgumā, pienākumu piešķirt līgumā paredzētās priekšrocības sabiedrībām, kuru sēdeklis ir citā dalībvalstī, pēc tiem pašiem noteikumiem kā sabiedrībām, kuru sēdeklis ir dalībvalstī, kas ir puse līgumā (šajā sakarā skat. 1999. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑307/97 Saint-Gobain ZN, Recueil, I‑6161. lpp., 57.–59. punkts).

50      No šīs tiesu prakses izriet, ka dalībvalstīm, īstenojot atbilstoši starptautiskiem līgumiem, kas noslēgti starp dalībvalstīm vai starp dalībvalsti un vienu vai vairākām trešām valstīm, ievērojot EK līguma 307. panta noteikumus, uzņemtās saistības, ir jāievēro pienākumi, kurus tām uzliek Kopienu tiesības. Faktam, ka trešām valstīm pašām kā tādām nav nekāda pienākuma ievērot Kopienu tiesības, šajā gadījumā nav piešķirama nozīme.

51      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka gadījumos, kad dalībvalsts noslēdz starptautisku divpusēju sociālā nodrošinājuma līgumu ar trešo valsti, kurā paredzēti šajā trešā valstī uzkrāti apdrošināšanas laikposmi, kas jāievēro, lai iegūtu tiesības uz vecuma pabalstiem, vienlīdzīgas attieksmes pamatprincips uzliek šai dalībvalstij pienākumu nodrošināt citas dalībvalsts pilsoņiem tādas pat priekšrocības, kādas iegūst tās pašas pilsoņi atbilstoši šim līgumam, ja vien nav objektīva pamatojuma to atteikt.

52      No minētā tāpat izriet, ka Tiesas sniegtā interpretācija Regulas Nr. 1408/71 1. panta j) punktā norādītajam jēdzienam “tiesību akti” nevar skart katras dalībvalsts pienākumu ievērot vienlīdzīgas attieksmes principu, kas noteikts EK līguma 39. pantā.

 Par objektīva pamatojuma esamību

53      Protams, starp dalībvalsti un trešo valsti noslēgta starptautiska divpusēja līguma līdzsvara un savstarpējības rakstura izvērtēšana var radīt objektīvu pamatojumu dalībvalstij, kas ir puse šajā līgumā, atteikties attiecināt uz citu dalībvalstu pilsoņiem priekšrocības, kuras ar šo līgumu iegūst tās pašas pilsoņi (šajā sakarā skat. iepriekš minētā sprieduma lietā Saint-Gobain ZN 60. punktu).

54      Tomēr INPS un Itālijas valdība nav konstatējuši, ka pamata lietā pienākumi, kurus tiem uzliek Kopienu tiesības, traucētu tiem pienākumiem, kas izriet no Itālijas Republikas saistībām pret Šveices Konfederāciju. Faktiski Itālijas Republikas vienpusēji piemērota priekšrocību paplašināšana attiecībā uz darba ņēmējiem, kas ir citu dalībvalstu pilsoņi, lai ievērotu Šveicē uzkrātus apdrošināšanas laikposmus un iegūtu tiesības uz Itālijas vecuma pabalstiem, nekādi netraucē tiesībām, kuras Šveices Konfederācija gūst no Itālijas un Šveices līguma, un neuzliek tai jaunus pienākumus.

55      Vienīgie INPS un Itālijas valdības minētie iebildumi, lai attaisnotu savu atteikumu summēt apdrošināšanas laikposmus, ko uzkrājusi Gotardo, attiecas uz iespējamu finanšu izdevumu pieaugumu un administratīvām sadarbības ar kompetentajām Šveices Konfederācijas iestādēm grūtībām. Šādi pamatojumi neattaisno to, ka Itālijas Republika neievēro pienākumus, kas izriet no Līguma.

56      Uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka pirmās dalībvalsts kompetentās sociālā nodrošinājuma iestādes pienākums saskaņā ar tās Kopienas pienākumiem, ko uzliek EK līguma 39. pants, ir ņemt vērā apdrošināšanas laikposmus, lai iegūtu tiesības uz vecuma pabalstiem, kurus trešās valstīs ir uzkrājis otras dalībvalsts pilsonis, gadījumos, ja pie vienādiem iemaksu nosacījumiem šīs kompetentās iestādes saskaņā ar divpusēju starptautisko līgumu starp šo dalībvalsti un trešām valstīm atzīst šādus laikposmus, ko uzkrājuši tās pašas pilsoņi.

 Par tiesāšanās izdevumiem

57      Izdevumi, kas radušies Itālijas un Austrijas valdībām, kā arī Komisijai, kas Tiesā iesniedza savus apsvērumus, nav atlīdzināmi. Tā kā šīs lietas izskatīšana lietā iesaistītajām pusēm ir starpposms strīdā, ko izskata valsts tiesa, lēmuma pieņemšana par izdevumu atmaksāšanu ir valsts tiesas kompetencē.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 2000. gada 1. februāra rīkojumu iesniedza Tribunale ordinario di Roma, nospriež:

pirmās dalībvalsts kompetentās sociālā nodrošinājuma iestādes pienākums saskaņā ar tās Kopienas pienākumiem, ko uzliek EK līguma 39. pants, ir ņemt vērā apdrošināšanas laikposmus, lai iegūtu tiesības uz vecuma pabalstiem, kurus trešās valstīs ir uzkrājis otras dalībvalsts pilsonis, gadījumos, ja pie vienādiem iemaksu nosacījumiem šīs kompetentās iestādes saskaņā ar divpusēju starptautisko līgumu starp šo dalībvalsti un trešām valstīm atzīst šādus laikposmus, ko uzkrājuši tās pašas pilsoņi.

Rodríguez Iglesias

Macken

von Bahr

Gulmann

Edward

La Pergola

Sevón

Wathelet

Skouris

Cunha Rodrigues

Timmermans

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2002. gada 15. janvārī.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

G. C. Rodríguez Iglesias

---

* Tiesvedības valoda – itāļu.