TIESAS SPRIEDUMS

1999. gada 21. septembrī (*)

Obligāta piederība nozares pensiju fondam – Saderība ar konkurences noteikumiem – Nozares pensiju fonda klasificēšana par uzņēmumu

Lieta C‑67/96

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 177. pantam (jaunajā redakcijā – EK līguma 234. pants) iesniedza Kantongerecht te Arnhem (Nīderlande) nolūkā saņemt prāvā, kuru iztiesā šī tiesa, starp

Albany International BV

un

Stichting Bedrijfspensioenfonds Textielindustrie

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EK līguma 85., 86. un 90. pantu (jaunajā redakcijā – EK līguma 81., 82. un 86. pants).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātas priekšsēdētāji Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], G. Hiršs [G. Hirsch] un P. Janns [P. Jann], tiesneši Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida] (referents), K. Gulmans [C. Gulmann], Dž. L. Marejs [J. L. Murray], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], H. Ragnemalms [H. Ragnemalm], L. Sevons [L. Sevón] un M. Vatelē [M. Wathelet],

ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs],

sekretāre D. Lautermane-Ibo [D. Louterman-Hubeau], galvenā administratore,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Albany International BV vārdā – T. R. Otervangers [T. R. Ottervanger], Roterdamas Advokātu kolēģijas advokāts, un H. van Kuverdēns [H. van Coeverden], Hāgas Advokātu kolēģijas advokāts,

–        Stichting Bedrijfspensioenfonds Textielindustrie vārdā – E. Lutjēns [E. Lutjens], Amsterdamas Advokātu kolēģijas advokāts, un O. Melenbelts [O. Meulenbelt], Utrehtas Advokātu kolēģijas advokāts,

–        Nīderlandes valdības vārdā – A. Boss [A. Bos], Ārlietu ministrijas juriskonsults [Legal Adviser], pārstāvis,

–        Vācijas valdības vārdā – E. Rēders [E. Röder], Federālās Ekonomikas ministrijas padomnieks, un K. D. Kvasovskis [C.‑D. Quassowski], tās pašas ministrijas nodaļas vadītājs [Regierungsdirektor], pārstāvji,

–        Francijas valdības vārdā – K. Rispāla-Belanžē [K. Rispal-Bellanger], Ārlietu ministrijas Juridisko lietu direkcijas Starptautisko ekonomikas tiesību un Kopienas tiesību apakšdirekcijas vadītāja, un K. Šovāns [C. Chavance], tā paša direktorāta ārlietu sekretārs, pārstāvji,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – V. Vilss [W. Wils], Komisijas Juridiskā dienesta loceklis, pārstāvis,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 1998. gada 17. novembrī sniedza Albany International BV, ko pārstāv T. R. Otervangers; Stichting Bedrijfspensioenfonds      Textielindustrie, ko pārstāv E. Lutjēns un O. Melenbelts; Nīderlandes valdība, ko pārstāv pilnvarnieka pienākumu izpildītājs M. A. Fīrstrā [M. A. Fierstra], Ārlietu ministrijas Eiropas likumdošanas nodaļas vadītājs; Francijas valdība, ko pārstāv K. Šovāns; Zviedrijas valdība, ko pārstāv pilnvarnieka pienākumu izpildītājs A. Kruse [A. Kruse], Ārlietu ministrijas Juridiskā sekretariāta (ES) nodaļas vadītājs (DepartementsrÊåd), un Komisija, ko pārstāv V. Vilss,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 1999. gada 28. janvāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1996. gada 4. marta spriedumu, kas Tiesā saņemts 1996. gada 11. martā, Kantongerecht te Arnhem (Arnemas Miertiesa) saskaņā ar EK līguma 177. pantu (jaunajā redakcijā – EK līguma 234. pants) iesniedza Tiesai trīs jautājumus, lai saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EK līguma 85., 86. un 90. pantu (jaunajā redakcijā – Līguma 81., 82. un 86. pants).

2        Minētie jautājumi tika izvirzīti prasībā, ko Albany International BV (turpmāk tekstā – “Albany”) vērsa pret Stichting Bedrijfspensioenfonds Textielindustrie (Tekstilrūpniecības Pensiju fonds, turpmāk tekstā – “Fonds”) saistībā ar Albany atteikšanos veikt maksājumus Fondam par 1989. gadu, pamatojoties uz to, ka obligāta piederība Fondam, kas nosaka šādu maksājumu nepieciešamību, ir pretrunā EK līguma 3. panta g) punktam (jaunajā redakcijā – 3. panta 1. punkta g) apakšpunkts) un Līguma 85., 86. un 90. pantam.

 Valsts tiesību akti

3        Nīderlandes pensiju sistēma balstās uz 3 pīlāriem.

4        Pirmā ir ar likumu garantētā pamatpensija, ko maksā valsts, pamatojoties uz Algemene Ouderdomswet (Vispārējais likums par vecuma pensijām, turpmāk tekstā – “AOW”) un Algemene Nabestaandenwet (Vispārējais likums par apgādnieka zaudējuma pabalstu). Šī likumā noteiktā obligātā sistēma dod tiesības visiem iedzīvotājiem saņemt ierobežota apjoma pensiju neatkarīgi no iepriekšējās darba samaksas. Pensijas summa tiek aprēķināta no likumā noteiktās minimālās algas.

5        Otrais pīlārs ietver papildpensijas, kas tiek maksātas saistībā ar personu darba attiecībām vai pašnodarbinātību, kas vairumā gadījumu palielina pamatpensiju. Šādas papildu pensijas parasti pārvalda ar kolektīvu sistēmu palīdzību, kādas tiek izmantotas kādā ekonomikas nozarē, profesijā vai attiecībā uz kāda uzņēmuma darba ņēmējiem un kuras prasa obligātu piederību, tāpat kā pamata lietā, pamatojoties uz Wet van 17 maart 1949 houdende vaststelling van en regeling betreffende verplichte deelneming in een bedrijfspensioenfonds (1949. gada 17. marta Likumu par obligātu piederību nozares pensiju fondam, turpmāk tekstā – “BPW”).

6        Trešajā pīlārā ir ietvertas individuālās pensijas vai dzīvības apdrošināšanas polises, kas var tikt noslēgtas brīvprātīgi.

7        Wet op de loonbelasting (Darba algu nodokļu likums) paredz, ka no pensiju fonda iemaksām veic ar nodokļiem apliekamās summas atskaitījumus tikai tad, ja pensija nepārsniedz “saprātīgu” līmeni. Atskaitījumus neveic, ja pensija pārsniedz līmeni, kas ir 70 % no pēdējās darba algas pēc 40 gadu ilga darba stāža. Šā nodokļu režīma sekas ir tādas, ka pašreizējais Nīderlandes pensijas noteikšanas standarts, ietverot arī AOW paredzēto valsts pensiju, ir pensijas apjoms, kas atbilst 70 % no pēdējās darba algas.

8        BPW 1. panta 1. punkts, kurā izdarīti grozījumi ar 1988. gada 11. februāra likumu, nosaka:

“1. Turpmāk norādītajiem terminiem šajā likumā un noteikumos, kas uz to pamatojas, ir šāda nozīme:

[..]

b) nozares pensiju fonds – fonds, kas darbojas kādā nozares sektorā un kurā ir uzkrāti naudas līdzekļi vai nu vienīgi attiecīgās nozares darba ņēmēju labā vai arī vēl papildus tādu citu personu labā, kuras veic cita veida darbu minētajā nozarē.

[..]

f) mūsu ministrs – sociālo un darba lietu ministrs.”

9        BPW grozītais 3. pants paredz:

“1. Mūsu ministrs pēc tādas nozares organizācijas pieprasījuma, kuru viņš uzskata par darbības nozares uzņēmējdarbības struktūru pietiekami pārstāvošu un pēc apspriešanās ar attiecīgās administratīvās struktūrvienības vadītāju, kurš atbild par attiecīgā sektora darbību, kā arī ar Sociaal-Economische Raad (Sociālā un ekonomikas padome) un Verzekeringskamer (Apdrošināšanas valde) var noteikt, ka piederība nozares pensiju fondam ir obligāta visiem attiecīgās darbības nozares darba ņēmējiem vai atsevišķām darba ņēmēju kategorijām.

2. Paliekot spēkā iepriekšējā pantā norādītajiem apstākļiem, visām personām, uz kurām attiecas šajā pantā minētās kategorijas, un algotu darba ņēmēju gadījumā – to darba devējiem ir jāņem vērā nozares pensiju fonda statūti un nolikums, vai jebkuri noteikumi, kas no tiem izriet. Minēto noteikumu ievērošanu vajadzības gadījumā panāk, izmantojot tiesvedību, it īpaši attiecībā uz iemaksu veikšanu.”

10      BPW 5. panta 2. punkts ar tā grozījumiem paredz vairākus konkrētus nosacījumus, kuriem jābūt ievērotiem, pirms sociālo un darba lietu ministrs var apstiprināt prasību par obligātu piederību saskaņā ar 3. panta 1. punktu. Tādējādi, ņemot vērā BPW grozītā 5. panta 2. punkta III un IV daļu, nozares pensiju fonda statūtiem un nolikumam ir adekvāti jāaizsargā fonda biedru intereses un attiecīgā sektora darba devēju un darba ņēmēju asociāciju pārstāvjiem jābūt vienlīdzīgi pārstāvētiem fonda valdē.

11      BPW 5. panta 2. punkta II daļas 1) apakšpunkta grozījumi nosaka arī, ka nozares pensiju fonda statūtiem un nolikumam ir jāparedz gadījumi un ar tiem saistītie nosacījumi, saskaņā ar kuriem attiecīgā sektora darba ņēmējiem nav obligāti jāpievienojas fondam vai arī tie var tikt atbrīvoti no atsevišķām fonda saistībām.

12      BPW 5. panta 3. punkta grozījumi paredz:

“Mūsu sociālo un darba lietu ministrs pēc Apdrošināšanas valdes un Sociālās un ekonomikas padomes viedokļu uzklausīšanas pieņem vadlīnijas attiecībā uz jautājumiem, kas minēti 2. punkta II daļas 1) apakšpunktā. Šīm vadlīnijām ir jābūt atbilstošām principam, ka tiem darba ņēmējiem, kuri jau iepriekš bija pievienojušies uzņēmuma pensiju fondam vai bija apdrošināti dzīvības apdrošināšanas sabiedrībā sešus mēnešus, pirms tika iesniegts 3. panta 1. punktā minētais pieprasījums, nav obligāti jāpievienojas attiecīgās nozares pensiju fondam vai arī tie var tikt pilnībā vai daļēji atbrīvoti no pienākuma izdarīt iemaksas šajā fondā, ja viņi var uzskatāmi parādīt, ka laika periodā, kurā viņiem nav obligāti jābūt piederīgiem pie fonda vai arī kurā viņi ir vai nu pilnībā vai daļēji atbrīvoti no pienākuma izdarīt tajā iemaksas, viņi iegūs pensijas tiesības, kuras ir vismaz līdzvērtīgas tām, kādas tie iegūtu, pievienojoties nozares pensiju fondam, un uz tik ilgu laiku, kamēr viņi to var uzskatāmi parādīt. Mūsu ministrs var arī pieņemt vadlīnijas attiecībā uz citām 2. punkta daļām.”

13      Saskaņā ar Beschikkig van 29 december 1952 betreffende de vaststelling van de richtlijnen voor de vrijstelling van deelneming in een bedrijfspensioenfonds wegens een bijzondere pensioenvoorziening (1952. gada 29. decembra Noteikumi attiecībā uz vadlīniju pieņemšanu atbrīvojumam no dalības nozares pensiju fondā īpašas pensiju sistēmas gadījumā), kas ir grozīti ar 1988. gada 15. augusta lēmumu (turpmāk tekstā – “Vadlīnijas atbrīvojumam no piederības” vai “Vadlīnijas”), sociālo un darba lietu ministrs ir pieņēmis vadlīnijas, kas minētas BPW 5. panta 3. punktā, ņemot vērā grozījumus.

14      Vadlīniju atbrīvojumam no piederības grozītais 1. pants paredz:

“Pēc jebkuras ieinteresētās personas pieprasījuma fonds var piešķirt atbrīvojumu no pienākuma būt piederīgam pie nozares pensiju fonda vai no pienākuma izdarīt tajā iemaksas, ja uz attiecīgās nozares darba ņēmēju attiecas īpaša pensiju sistēma, kas atbilst šādiem nosacījumiem:

a)      šīs sistēmas piemērošanai ir jābūt saskaņotai ar uzņēmuma pensiju fondu, citu nozares fondu vai apdrošinātāju, kuram ir sertifikāts, kas minēts Wet toezicht verzekeringsbedrijf (Apdrošināšanas kompāniju uzraudzības likums, Staatsblad, 1986, 638. lpp.) 10. pantā, vai jābūt pamatotai ar Algemene burgerlijke pensioenwet (Vispārējais likums par valsts civildienesta ierēdņu pensijām, Staatsblad, 1986, 540. lpp.), Spoorwegenpensioenwet (Nīderlandes Dzelzceļa darba ņēmēju un to radinieku pensiju likums, Staatsblad, 1986, 541. lpp.) vai ar Algemene Militaire pensioenwet (Vispārējais likums par militārām pensijām, Staatsblad, 1979, 305. lpp.);

b)      tiesībām, kādas var rasties, izmantojot šo sistēmu, kopumā jābūt vismaz līdzvērtīgām tām, kas izriet no nozares pensiju fonda;

c)      attiecīgā darba ņēmēja tiesībām un viņa saistību izpildei ir jābūt pienācīgi aizsargātām;

d)      ja šāds atbrīvojums izraisa izstāšanos no fonda, pēc Apdrošināšanas valdes ieskatiem ir jāpiedāvā piemērota kompensācija par iespējamajiem zaudējumiem (no aktuāra viedokļa), kas fondam radušies saistībā ar izstāšanos.”

15      Vadlīniju grozītais 5. pants nosaka:

“1. Atbrīvojums jāpiešķir, ja ir izpildīti 1. panta a), b) un c) punktā minētie nosacījumi, īpašā pensiju sistēma ir piemērota sešus mēnešus pirms tāda pieprasījuma iesniegšanas, pamatojoties uz kuru tika noteikta obligāta piederība nozares pensiju fondam, un ja ir uzskatāmi parādīts, ka laika periodā, kurā attiecīgajam darba ņēmējam nav obligāti jābūt piederīgam pie fonda vai arī kurā viņš ir vai nu pilnībā vai daļēji atbrīvots no pienākuma izdarīt tajā iemaksas, viņš iegūs pensijas tiesības, kas ir vismaz līdzvērtīgas tām, kādas viņš iegūtu, pievienojoties nozares pensiju fondam.

2. Ja 1. punktā noteiktajā termiņā īpašā pensiju sistēma nav atbilstoša nosacījumam, kas izklāstīts 1. panta b) punktā, ir jāparedz pietiekami ilgs laiks, lai panāktu šā nosacījuma ievērošanu, pirms saistībā ar minēto pieprasījumu tiek pieņemts jebkāds lēmums.

3. Atbrīvojums saskaņā ar šo pantu stājas spēkā brīdī, kad tiek noteikta obligāta piederība nozares pensiju fondam.”

16      Vadlīniju grozītais 9. pants nosaka:

“1. Pret 8. pantā minētajiem lēmumiem var celt iebildumus Apdrošināšanas valdē 30 dienu laikā no dienas, kad attiecīgā persona lēmumu ir saņēmusi. Nozares pensiju fondam ir rakstiski jāpaziņo iepriekš minētais spriedums attiecīgajai personai reizē ar lēmumu.

2. Apdrošināšanas valde dara zināmu savu lēmumu attiecībā uz iebildumiem nozares pensiju fondam un personām, kas iebildumus iesniegušas.”

17      Apdrošināšanas valdes sniegtais novērtējums uzskatāms par izlīguma piedāvājumu. Tas nav lēmums ar saistošu spēku strīda izskatīšanas kontekstā. Pret šo Apdrošināšanas valdes novērtējumu nevar celt iebildumus vai iesniegt apelācijas.

18      Uz nozares pensiju fondiem, attiecībā uz kuriem ir noteikta obligāta piederība, attiecas ne tikai BPW, bet arī Wet van 15 mei 1962 houdende regelen betreffende pensioen – en spaarvoorzieningen (1962. gada 15. maija Pensiju un krājnoguldījumu fondu likums, kurā vairākkārt izdarīti grozījumi; turpmāk tekstā – “PSW”).

19      PSW mērķis ir pēc iespējas nodrošināt, lai darba ņēmējiem garantētās pensijas izmaksu saistības tiktu faktiski izpildītas.

20      Tādēļ PSW 2. panta 1. punkts uzliek darba devējiem pienākumu izvēlēties vienu no trijām pensiju sistēmām, kas paredz nošķirt līdzekļus, kas uzkrāti pensiju uzkrājumu veidošanai, no pārējiem uzņēmuma aktīviem. Darba devējs var izraudzīties nozares pensiju fondu, izveidot uzņēmuma pensiju fondu vai arī vienoties ar apdrošināšanas sabiedrību par kolektīvo vai individuālo dzīvības apdrošināšanas polišu iegādi.

21      PSW 1. panta 6. punkts paredz, ka šis likums ir piemērojams arī nozares pensiju fondiem, kuriem saskaņā ar BPW ir noteikta obligāta piederība.

22      PSW arī nosaka vairākus nosacījumus, kas jāievēro nozares pensiju fonda statūtos un noteikumos. Piemēram, PSW 4. pants paredz, ka par jebkura šāda fonda nodibināšanu ir jāinformē sociālo un darba lietu ministrs un Apdrošināšanas valde. PSW 6. panta 1. punkts apstiprina, ka darba devēju organizāciju pārstāvjiem un attiecīgās nozares darba ņēmēju organizāciju pārstāvjiem ir jāieņem vienāds vietu skaits nozares pensiju fonda valdē.

23      Turklāt PSW 9. un 10. pants nosaka sīki izstrādātus noteikumus uzkrāto līdzekļu pārvaldīšanai. 9. pantā ir izklāstīts vispārīgais noteikums, kas uzliek pensiju fondiem pienākumu nodot vai pārapdrošināt risku, kas saistīts ar pensijas izmaksu saistībām. Atkāpjoties no šīs pēdējās normas, 10. pants ļauj pensiju fondiem pašiem uzņemties atbildību par uzkrātā kapitāla pārvaldi un investēšanu. Pirms šādas atļaujas saņemšanas pensiju fondam jāiesniedz kompetentajām iestādēm pārvaldības plāns, kurā detalizēti izskaidrota rīcība aktuāro un finansiālo risku gadījumā. Šis plāns ir jāapstiprina Apdrošināšanas valdei, un turklāt pensiju fonds tiek pastāvīgi uzraudzīts. Pensiju sistēmas aktuārās peļņas un zaudējumu pārskati regulāri jāiesniedz Apdrošināšanas valdei apstiprināšanai.

24      Visbeidzot, PSW 13. un 16. pants paredz noteikumus uzkrāto summu investēšanai. Saskaņā ar 13. pantu shēmas iegūtajiem līdzekļiem kopā ar paredzamajiem ieņēmumiem jābūt pietiekamiem, lai nodrošinātu pensiju izmaksas. Saskaņā ar 14. pantu investīcijas jāveic apdomīgi.

 Pamata lieta

25      Fonds tika nodibināts saskaņā ar BPW. Ar sociālo un darba lietu ministra 1975. gada 4. decembra rīkojumu tika noteikta obligāta piederība Fondam (turpmāk tekstā – “obligātās apvienošanas rīkojums”).

26      Albany pieder tekstiluzņēmums, kas ir pievienojies Fondam 1975. gadā.

27      Līdz 1989. gadam Fonda pensiju sistēma izmaksāja pabalstus pēc vienotas likmes. Darba ņēmējiem izmaksājamā pensija nebija proporcionāla viņu algai, bet bija noteikta summa katram darba ņēmējam. Albany nolēma, ka šī pensiju sistēma nav pietiekami dāsna, un 1981. gadā noslēdza līgumu ar apdrošināšanas sabiedrību par papildpensijām saviem darba ņēmējiem, lai viņu pensijas apjoms pēc 40 gadu darba stāža būtu 70 % apjomā no pēdējās algas.

28      No 1989. gada 1. janvāra Fonds ir mainījis savu pensiju sistēmu. Kopš šā laika saskaņā ar šo sistēmu darba ņēmējiem izmaksā summu, kas arī ir vienāda ar 70 % no pēdējās algas.

29      Sakarā ar Fonda pensiju sistēmas izmaiņām Albany 1989. gada 22. jūlijā iesniedza pieprasījumu par izstāšanos no Fonda. 1990. gada 28. decembrī Fonds šo pieprasījumu atteica. Fonds uzskatīja, ka saskaņā ar Vadlīnijām atbrīvojumam no piederības to var piešķirt tikai tad, kad ir izpildīti Vadlīnijās paredzētie nosacījumi un ja īpašie noteikumi attiecībā uz pensijām ir jau bijuši spēkā sešus mēnešus, pirms sociālie partneri iesnieguši pieprasījumu, kura rezultātā ir noteikta obligāta piederība nozares pensiju fondam.

30      Albany iebildumus par Fonda lēmumu iesniedza Apdrošināšanas valdei. Ar 1992. gada 18. marta lēmumu Valde konstatēja, ka pat tad, ja konkrētajos apstākļos Fondam nebija jāpiešķir atbrīvojums, būtu jālūdz, lai Fonds izmanto savas pilnvaras to tomēr darīt vai vismaz paredz brīdinājuma termiņu, jo Albany ir noslēdzis līgumu par papildu pensiju sistēmu saviem darba ņēmējiem vairākus gadus iepriekš un kopš 1989. gada 1. janvāra ieviestās izmaiņas ir bijušas līdzīgas tām, ko ieviesis Fonds.

31      Fonds nepiekrita Apdrošināšanas valdes ieteikumam un 1992. gada 11. novembrī iesniedza prasību tiesā pret Albany, prasot samaksāt NLG 36 700,29, ko veido visas likumā noteiktās iemaksas kopš 1989. gada kopā ar procentiem, iekasēšanas maksu, ar tiesvedību nesaistītajiem izdevumiem un juridiskās palīdzības izmaksām.

32      Albany apstrīdēja šo prasību Kantongerecht te Arnhem. Tā īpaši norādīja, ka prasība par obligātu piederību Fondam ir pretrunā ar Līguma 3. panta g) punktu, EK līguma 52. un 59. pantu (jaunajā redakcijā – EKL 43. un 49. pants) un Līguma 85., 86. un 90. pantu.

33      Saskaņā ar Albany viedokli Fonda atteikums piešķirt izstāšanās iespēju ir tam radījis zaudējumus. Uzņēmuma apdrošināšanas sabiedrība tam piešķirtu mazāk izdevīgus nosacījumus, ja Albany būtu vajadzējis pievienoties Fonda izveidotajai papildu pensiju sistēmai. Turklāt pretēji Fonda apgalvojumiem citi nozares pensiju fondi, piemēram, Bedrijfspensioenfonds voor de Bouwnijverheid un Bedrijfspensioenfonds voor het Schildersbedrijf, ir ļāvuši izstāties uzņēmumiem, kas iepriekš bija noslēguši līgumus par papildpensijām.

34      Fonds turpināja apgalvot, ka tam šajā gadījumā nebija juridiska pienākuma piešķirt atbrīvojumu. Tāpēc tiesa šajā sakarā varēja veikt tikai ierobežotu pārbaudi. Saskaņā ar BPW 5. panta 3. punktu izstāšanās iespēja būtu jānodrošina tikai tad, ja uzņēmums būtu izveidojis līdzvērtīgu pensiju sistēmu vismaz 6 mēnešus pirms tam, kad tika noteikta obligāta piederība Fondam. Pienākums piešķirt šādu atbrīvojumu attiecas tikai uz sākotnējo piederību Fondam un neattiecas uz gadījumiem, kad tiek mainīta pensiju sistēma. Fonds vērsa uzmanību arī uz to, ka bija svarīgi saglabāt pienācīgu pensiju sistēmu, kas pamatojas uz visu tekstilrūpniecības darba ņēmēju un uzņēmumu solidaritātes principu, un uzsvēra, ka tad, ja Albany tiktu piešķirts atbrīvojums, 110 no aptuveni 8 800 Fonda biedriem izstātos.

35      Kantongerecht pieņēma Apdrošināšanas valdes argumentu, ka kopš 1989. gada 1. janvāra Albany papildu pensiju sistēma bija līdzīga Fonda ieviestajai pensiju sistēmai. Tā uzsvēra, ka attiecības starp nozares pensiju fondu un tā biedriem nosaka saprātīguma un taisnīguma apsvērumi, kā arī vispārējie labas pārvaldības principi. Līdz ar to nozares pensiju fondam, lemjot par atbrīvojuma piešķiršanu, ir nopietni jāapsver atzinums, ko sniedz tāda ar likumu iecelta neatkarīgu ekspertu institūcija kā Apdrošināšanas valde.

36      Kantongerecht uzsvēra, ka savā 1995. gada 14. decembra spriedumā apvienotajās lietās C‑430/93 un C‑431/93 Van Schijndel un Van Veen (Recueil, I‑4705. lpp.) tiesa nav izskatījusi pēdējos trīs jautājumus par to, vai Nīderlandē pastāvošā obligātā piederība fondēto pensiju sistēmai atbilst Kopienas konkurences noteikumiem.

37      Šajos apstākļos Kantongerecht te Arnhem, atsaucoties uz iepriekšējiem 1993. gada 19. aprīļa, 1994. gada 17. janvāra un 1995. gada 9. janvāra spriedumiem, apturēja tiesvedību un prejudiciāla nolēmuma saņemšanai uzdeva Tiesai šādus jautājumus:

1) Vai nozares pensiju fondu BPW 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē var uzskatīt par uzņēmumu EK līguma 85., 86. vai 90. panta nozīmē?

2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai obligātas dalības nozares pensiju fondā noteikšana rūpniecības uzņēmumiem ir līdzeklis, ko izmanto dalībvalsts un kas atņem lietderīgo iedarbību konkurences noteikumiem, kurus attiecina uz uzņēmumiem?

3) Ja atbilde uz otro jautājumu ir negatīva – vai var būt citi apstākļi, kas noteic, ka obligāta dalība nav saderīga ar Līguma 90. pantu; ja var būt, tad kādi apstākļi?

 Pieņemamība

38      Nīderlandes un Francijas valdības, kā arī Komisija apšauba iesniegto jautājumu pieņemamību, paužot viedokli, ka valsts tiesa savā pieteikumā nav pietiekami izskaidrojusi pamata lietas faktisko un juridisko kontekstu. Trūkstot valsts tiesas sniegtam detalizētam pārskatam par pamata lietā piemērojamajām tiesību normām, Fonda dibināšanas apstākļiem un pārvaldības noteikumiem, Tiesa nevar sniegt noderīgu Kopienu tiesību interpretāciju, un dalībvalstis un citas ieinteresētās personas nespēj iesniegt rakstveida apsvērumus, ierosinot atbildes uz jautājumiem, par kuriem tiek prasīts nolēmums.

39      Jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai Tiesa varētu sniegt Kopienu tiesību interpretāciju, kas būtu derīga izmantošanai valsts tiesā, valsts tiesai ir jādefinē uzdoto jautājumu faktiskais un juridiskais konteksts vai vismaz jāizskaidro faktiskie apstākļi, kuros šie jautājumi ir radušies. Īpaša nozīme šīm prasībām ir atsevišķās nozarēs, piemēram, konkurences jomā, kurās faktiskās un juridiskās situācijas bieži vien ir sarežģītas (skat. 1993. gada 26. janvāra spriedumu apvienotajās lietās no C‑320/90 līdz C‑322/90 Telemarsicabruzzo u.c., Recueil, I‑393. lpp., 6. un 7. punkts; 1998. gada 14. jūlija spriedumus lietā C‑284/95 Safety High-Tech, Recueil, I‑4301. lpp., 69. un 70. punkts, un lietā C‑341/95 Bettati, Recueil, I‑4355. lpp., 67. un 68. punkts).

40      Lēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu ietvertajai informācijai ir ne vien jābūt tādai, lai Tiesa varētu sniegt lietderīgu atbildi, bet tai ir arī jānodrošina iespēja dalībvalstu valdībām un citām ieinteresētajām pusēm iesniegt savus apsvērumus saskaņā ar Eiropas Kopienas Tiesas Statūtu 20. pantu. Tiesas pienākums ir nodrošināt apsvērumu iesniegšanas iespējas, ievērojot, ka saskaņā ar iepriekš minēto pantu ieinteresētajām pusēm tiek paziņoti un iesniegti tikai lēmumi par prejudiciālā jautājuma uzdošanu (skat. 1998. gada 30. aprīļa rīkojumu apvienotajās lietās C‑128/97 un C‑137/97 Testa un Modesti, Recueil, I‑2181. lpp., 6. punkts, un 1999. gada 11. maija rīkojumu lietā C‑325/98 Anssens, Recueil, I‑2969. lpp., 8. punkts).

41      Šajā gadījumā no dalībvalstu valdību un ieinteresēto personu saskaņā ar EK Tiesas Statūtu 20. pantu iesniegtajiem apsvērumiem ir skaidrs, ka pieteikumā ietvertā informācija bija pietiekama, lai tās varētu ieņemt savu nostāju attiecībā uz Tiesai uzdotajiem jautājumiem.

42      Francijas valdība savos apsvērumos atsaucas uz apsvērumiem, kurus tā iesniedza apvienotajās lietās no C‑115/97 līdz C‑117/97 Brentjens (1999. gada 21. septembra spriedums, Recueil, I‑6025. lpp.) ar skaidru atsauci uz lietu C‑219/97 Drijvende Bokken (1999. gada 21. septembra spriedums, Recueil, I‑6121. lpp.), kurpretim Komisija savos apsvērumos atsaucas tieši uz pēdējo lietu. Nolēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu lietā Drijvende Bokken, kura arī ir saistīta ar nozares pensiju fonda obligātas piederības atbilstību Kopienas konkurences noteikumiem, ir sīks pārskats par pamata lietā piemērojamajiem tiesību aktiem.

43      Turklāt, pat ja Francijas un Nīderlandes valdības, iespējams, šajā lietā ir pieņēmušas viedokli, ka valsts tiesa nav sniegusi pietiekami daudz informācijas, kas ļautu tām ieņemt nostāju par konkrētiem Tiesai iesniegto jautājumu aspektiem, ir jāuzsver, ka valsts tiesas nosūtītajos dokumentos, rakstveida apsvērumos un atbildēs uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem bija pieejama papildu informācija. Visa šī informācija, kas tika iekļauta ziņojumā tiesas sēdē, tika nodota dalībvalstu valdībām un citām ieinteresētajām personām izmantošanai tiesas sēdē, kur tām bija iespēja vajadzības gadījumā precizēt savus apsvērumus.

44      Visbeidzot, tiesas iesniegtā informācija, kas papildināta ar iepriekš minētajām ziņām, pietiekami nodrošina Tiesu ar faktiskajiem un juridiskajiem pamata lietas materiāliem, lai tā varētu interpretēt konkurences tiesību normas saskaņā ar šīs tiesvedības apstākļiem.

45      Tātad uzdotie jautājumi ir pieņemami.

 Par otro jautājumu

46      Otrajā jautājumā, kuru pareizāk būtu izskatīt kā pirmo, valsts tiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Līguma 3. panta g) punkts, EK līguma 5. pants (jaunajā redakcijā – EKL 10. pants) un Līguma 85. pants iestājas pret to, ka valsts iestādes pieņem lēmumu noteikt obligātu piederību nozares pensiju fondam pēc konkrētās nozares darba devēju un darba ņēmēju organizāciju pārstāvju pieprasījuma.

47      Albany apgalvo, ka sociālo partneru prasība par obligātu piederību nozares pensiju fondam veido tādu līgumu starp attiecīgās nozares uzņēmumiem, kas ir pretrunā ar Līguma 85. panta 1. punktu.

48      Šāds līgums Albany skatījumā ierobežo konkurenci divos veidos. Pirmkārt, uzticot obligātas sistēmas izpildi vienam vadītājam, tas nedod attiecīgās nozares uzņēmumiem iespēju pievienoties citai pensiju sistēmai, ko vadītu citi apdrošinātāji. Otrkārt, šāds līgums izslēdz minētos apdrošinātājus no būtiskas pensiju apdrošināšanas tirgus daļas.

49      Šāda līguma ietekme uz konkurenci ir “vērā ņemama”, jo tas ietekmē visu Nīderlandes tekstilrūpniecības nozari. Šādu ietekmi vēl palielina kumulatīvais efekts prasībai par obligātu piederību pensiju sistēmām vairākās ekonomikas nozarēs un attiecībā uz visiem uzņēmumiem šajās nozarēs.

50      Turklāt šāds līgums ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm tiktāl, ciktāl tas attiecas uz uzņēmumiem, kas veic pārrobežu darbības, un liedz iespēju citās dalībvalstīs reģistrētiem apdrošinātājiem piedāvāt Nīderlandē pilnu pensiju sistēmu, vai nu sniedzot pārrobežu pakalpojumus, vai arī ar meitas uzņēmumu vai filiāļu starpniecību.

51      Tādējādi saskaņā ar Albany viedokli, pievienojoties sociālo partneru prasībai padarīt piederību nozares pensiju fondam obligātu un radot tam tiesisko regulējumu, valsts iestādes atbalstīja vai veicināja tādu līgumu īstenošanu un darbību starp attiecīgo nozaru uzņēmumiem, kas ir pretrunā Līguma 85. panta 1. punktam, tādējādi pārkāpjot Līguma 3. panta g) punktu, kā arī 5. un 85. pantu.

52      Lai atbildētu uz otro jautājumu, vispirms ir jāaplūko, vai lēmums, ko koplīguma kontekstā pieņem darba devēju un darba ņēmēju pārstāvju organizācijas attiecīgajā nozarē, nosakot nozarē tikai vienu pensiju fondu, kas atbild par papildu pensiju sistēmas pārvaldību, un pieprasot valsts iestādēm noteikt obligātu piederību šim fondam visiem attiecīgās nozares darba ņēmējiem, ir pretrunā Līguma 85. pantam.

53      Vispirms jāatgādina, ka Līguma 85. panta 1. punkts aizliedz visus uzņēmumu līgumus, uzņēmumu asociāciju lēmumus un saskaņotas darbības, kas varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū. Šā noteikuma nozīmīgums mudināja Līguma autorus tā 85. panta 2. punktā skaidri noteikt, ka jebkādi nolīgumi vai lēmumi, kas aizliegti saskaņā ar šo pantu, nav spēkā.

54      Jāatgādina, ka saskaņā ar EK līguma 3. panta g) un i) punktu (jaunajā redakcijā – EK līguma 3. panta 1. punkta g) un j) apakšpunkts) Kopienas kompetencē ir ne tikai “sistēma, kas nodrošina, ka iekšējā tirgū nav izkropļota konkurence”, bet arī “sociālā politika”. EK līguma 2. pants nosaka konkrētu Kopienas uzdevumu “veicināt harmonisku, līdzsvarotu un noturīgu saimnieciskās darbības attīstību” un “augstu nodarbinātības un sociālās aizsardzības līmeni”.

55      Šajā saistībā EK līguma 118. pants (EK līguma 117.–120. pants ir aizstāts ar EKL 136. un 143. pantu) noteic, ka Komisijai jāveicina cieša sadarbība starp dalībvalstīm sociālajā jomā, jo sevišķi lietās, kas attiecas uz asociāciju tiesībām un koplīgumiem starp darba devējiem un darba ņēmējiem.

56      EK līguma 188.B pants (EK līguma 117.–120. pants ir aizstāts ar EKL 136.–143. pantu) papildus paredz, ka Komisijai ir jācenšas attīstīt dialogu starp darba devējiem un darba ņēmējiem Eiropas līmenī, kas var, ja puses to uzskata par vēlamu, novest līdz līgumattiecībām.

57      Turklāt Nolīguma par sociālo politiku (OV 1992, C 191, 91. lpp.; turpmāk tekstā – “Nolīgums”) 1. pants noteic, ka mērķi, kas jāsasniedz Kopienai un dalībvalstīm, ietver dzīves un darba apstākļu uzlabošanu, pienācīgu sociālo aizsardzību, dialogu starp darba devējiem un darba ņēmējiem, cilvēkresursu attīstību, kas vērsta uz pastāvīgi augstas nodarbinātības uzturēšanu un cīņu pret sociālo atstumtību.

58      Saskaņā ar Nolīguma 4. panta 1. un 2. punktu dialogs starp sociālajiem partneriem Kopienas līmenī, ja abas puses to vēlas, var iegūt līgumattiecību formu, ietverot vienošanās, kuras tiks īstenotas vai nu saskaņā ar sociālo partneru un dalībvalstu īpašajām procedūrām un praksi, vai pēc abu nolīguma parakstītāju pušu kopīga pieprasījuma ar Padomes lēmumu pēc Komisijas priekšlikuma.

59      Nav šaubu, ka koplīgumos starp darba devējus un darba ņēmējus pārstāvošajām organizācijām sastopami atsevišķi konkurences ierobežojumi. Tomēr sociālās politikas mērķu, ko vēlas panākt ar šādu nolīgumu palīdzību, nozīme tiktu būtiski mazināta, ja uz sociālajiem partneriem attiektos Līguma 85. panta 1. punkts, kad tie kopīgi censtos veikt pasākumus, lai uzlabotu darba un nodarbinātības apstākļus.

60      Tādējādi no Līguma noteikumu interpretācijas ir secināms, ka tie nolīgumi, kuri noslēgti kopīgās sarunās starp sociālajiem partneriem, lai panāktu šādu mērķu izpildi, ir jāuzskata par tādiem, uz kuriem neattiecas Līguma 85. panta 1. punkta piemērošanas joma.

61      Tādējādi nākamais būtiskais jautājums ir par to, vai būtība un mērķis konkrētajam nolīgumam pamata lietā attaisno tā izslēgšanu no Līguma 85. panta 1. punkta piemērošanas jomas.

62      Pirmkārt, tāpat kā iepriekš minēto tādu nolīgumu kategorija, kuri tiek noslēgti sociālā dialoga ceļā, attiecīgais nolīgums pamata lietā tika noslēgts kā koplīgums un ir rezultāts kopīgām sarunām starp darba devēju un darba ņēmēju organizācijām.

63      Otrkārt, attiecībā uz minētā nolīguma mērķi, tas attiecīgajā nozarē nodibina papildu pensiju sistēmu, ko pārvalda pensiju fonds, kuram var tikt noteikta obligāta piederība. Šāda sistēma vispārīgi garantē noteiktu pensijas līmeni visiem šīs nozares darba ņēmējiem un tādējādi tieši uzlabo vienu no to darba apstākļiem, proti, darba samaksu.

64      No tā secināms, ka nolīgums, kas ir pamata lietā, pēc savas būtības un mērķa neattiecas uz Līguma 85. panta 1. punkta piemērošanas jomu.

65      Jāatceras arī, ka Tiesa ir nospriedusi, tostarp 1988. gada 21. septembra spriedumā lietā 267/86 Van Eycke (Recueil, 4769. lpp., 16. punkts), ka Līguma 85. pants attiecas tikai uz attiecībām starp uzņēmumiem, bet ne uz likumdošanu vai dalībvalstu pieņemtajiem noteikumiem. Tomēr saskaņā ar Tiesas judikatūru Līguma 85. pants, ja to skata saistībā ar 5. pantu, pieprasa dalībvalstīm neieviest vai neuzturēt spēkā tiesību aktus vai normatīvos aktus, kas var atņemt uzņēmumiem piemērojamo konkurences noteikumu lietderīgo iedarbību. Tāds saskaņā ar to pašu Tiesas judikatūru ir gadījums, kad dalībvalsts pieprasa vai atbalsta nolīgumu, lēmumu vai saskaņotas darbības pieņemšanu pretēji Līguma 85. pantam vai pastiprina to sekas, vai atņem savai likumdošanai tās oficiālo raksturu, deleģējot privātajiem uzņēmējiem atbildību pieņemt lēmumus, kas ietekmē ekonomikas sfēru (skat. arī 1993. gada 17. novembra spriedumus lietā C‑2/91 Meng, Recueil, I‑5751. lpp., 14. punkts; lietā C‑185/91 Reiff, Recueil, I‑5801. lpp., 14. punkts, un lietā C‑245/91 Ohra Schadeverzekeringen, Recueil, I‑5851. lpp., 10. punkts; 1998. gada 18. jūnija spriedumus lietā 35/96 Komisija/Itālija, Recueil, I‑3851. lpp., 53. un 54. punkts, un lietā C‑266/96 Corsica Ferries France, Recueil, I‑3949. lpp., 35., 36. un 49. punkts).

66      Šajā sakarā darba devēju un darba ņēmēju pārstāvošu organizāciju prasība valsts iestādēm noteikt obligātu piederību nozares pensiju fondam, ko šīs organizācijas ir izveidojušas, ir daļa no kārtības, ko noteikuši vairāki valsts tiesību akti, kas ir veidoti, lai realizētu regulējošo varu sociālajā sfērā. Tā kā nolīgums, kas ir šajā pamata lietā, neattiecas uz Līguma 85. panta 1. punkta piemērošanas jomu, par ko liecina šā sprieduma 52.–64. punkts, dalībvalstis ir tiesīgas tos padarīt par obligātiem tām personām, kas nav puses šajā nolīgumā.

67      Turklāt Nolīguma par sociālo politiku 4. panta 2. punkts skaidri noteic, ka Kopienas līmenī sociālie partneri var kopīgi vērsties pie Kopienas un prasīt sociālo vienošanos izpildi.

68      Valsts iestāžu lēmums par obligātas piederības noteikšanu fondam nevar tikt uzskatīts par pieprasījumu vai atbalstu vienošanos, lēmumu vai saskaņotu darbību pieņemšanai pretēji Līguma 85. pantam vai arī, lai pastiprinātu to efektivitāti.

69      No iepriekšējiem apsvērumiem izriet, ka valsts iestāžu lēmums noteikt obligātu piederību nozares pensiju fondam neietilpst tiesību aktu kategorijā, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru mazina Līguma 3. panta g) punkta, ka arī 5. un 85. panta lietderīgo iedarbību.

70      Līdz ar to atbildei uz otro jautājumu ir jābūt tādai, ka Līguma 3. panta g) punkts, kā arī 5. un 85. pants neiestājas pret lēmumu, ar kuru valsts iestādes nosaka obligātu piederību nozares pensiju fondam, pamatojoties uz attiecīgās nozares darba devēju un darba ņēmēju organizāciju lūgumu.

 Par pirmo jautājumu

71      Ar pirmo jautājumu valsts tiesa būtībā cenšas noskaidrot, vai pensiju fonds, kas ir uzņēmies izveidot papildu pensiju sistēmu, kura tiek izveidota, pamatojoties uz koplīgumu starp attiecīgās nozares darba devēju un darba ņēmēju organizācijām, un kurai valsts iestādes noteikušas obligātu pievienošanos visiem attiecīgās nozares darba ņēmējiem, ir uzņēmums Līguma 85. un turpmāko pantu izpratnē.

72      Saskaņā ar Fonda un valdību, kas iestājušās šajā lietā, viedokļiem šāds fonds neatbilst uzņēmuma definīcijai saskaņā ar Līguma 85. un turpmākajiem pantiem. Tajos aprakstīti nozares pensiju fonda un tā pārvaldītās papildu pensiju sistēmas dažādie aspekti.

73      Pirmkārt, obligāta visu attiecīgās nozares darba ņēmēju piederība papildu pensiju sistēmai veic nozīmīgu sociālu funkciju Nīderlandē pastāvošās pensiju sistēmas ietvaros, jo ar likumu noteiktās pensijas apjoms, ko aprēķina pēc minimālās algas lieluma, ir ļoti niecīgs. Ja papildu pensiju sistēma ir izveidota, pamatojoties uz koplīgumu un ievērojot likumā noteiktās prasības, un ja valsts iestādes ir noteikušas obligātu piederību šai sistēmai, tā ir Nīderlandes sociālās aizsardzības sistēmas sastāvdaļa, un līdz ar to nozares pensiju fonds, kurš pārvalda attiecīgo shēmu, ir uzskatāms par tādu, kas veicina valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas pārvaldīšanu.

74      Otrkārt, pensiju fonds ir bezpeļņas organizācija. To kopīgi pārvalda sociālie partneri, kuri ir vienādi pārstāvēti pārvaldības komitejā. Nozares pensiju fonds uzkrāj vidējās iemaksas, ko nosaka šī komiteja un kuru apjoms ir vidējais lielums starp iemaksu lielumu, peļņas apjomu un iespējamajiem riskiem. Turklāt, lai uzkrātu pienācīgas rezerves, iemaksas nedrīkst būt zemākas par noteiktu robežu, kā arī nedrīkst pārsniegt zināmu augšējo robežu, lai saglabātu savu bezpeļņas organizācijas statusu, un šo rādītāju stāvokli nodrošina sociālie partneri un Apdrošināšanas valde. Kaut arī iekasētie līdzekļi tiek investēti, pamatojoties uz kapitāla uzkrāšanas principiem, noguldījumi tiek veikti Apdrošināšanas valdes uzraudzībā un saskaņā ar PSW noteikumiem, kā arī Nozares pensiju fonda statūtiem.

75      Treškārt, Sektora pensiju fonda darbībā tiek ievērots solidaritātes princips. Šī solidaritāte izpaužas tādējādi, ka tiek pieņemti visi darba ņēmēji bez iepriekšējas medicīniskas pārbaudes, pensijas tiesības tiek saglabātas, neņemot vērā faktu, ka nav veiktas kārtējās iemaksas darba nespējas gadījumos, tiek izmaksāti līdzekļi no fonda pat situācijās, kad darba devēja maksātnespējas dēļ netiek saņemtas paredzētās iemaksas, un pensijas tiek indeksētas, lai uzturētu to vērtību. Solidaritātes princips izpaužas arī faktā, ka attiecībā uz privātpersonām nav nekādas saistības starp veiktajām iemaksām, kuras ir vidēja apjoma un nav saistītas ar risku, un tiesībām uz pensiju, kura tiek noteikta, pamatojoties uz vidējo algu. Šāda solidaritāte obligātu piederību papildu pensiju sistēmai padara par ļoti būtisku. Pretējā gadījumā, ja “labie” riski no shēmas tiktu izņemti, sekotu spirālveida lejupslīde, kas apdraudētu tās finansiālo līdzsvaru.

76      Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto, Fonds un lietā iestājušās valdības uzskata, ka nozares pensiju fonds ir organizācija, kurai uzdots pārvaldīt tādas sociālā nodrošinājuma programmas, kas pieminētas 1993. gada 17. februāra spriedumā apvienotajās lietās C‑159/91 un C‑160/91 Poucet un Pistre (Recueil, I‑637. lpp.), un nelīdzinās organizācijai, kas minēta 1995. gada 16. novembra spriedumā lietā C‑244/94 Fédération française des sociétés d’assurance u.c. (Recueil, I‑4013. lpp.) un kura tika klasificēta kā uzņēmums Līguma 85. un turpmāko pantu nozīmē.

77      Ir jāpatur prātā, ka kontekstā ar konkurences tiesībām Tiesa ir noteikusi, ka uzņēmuma jēdziens ietver katru vienību, kas iesaistīta saimnieciskā darbībā, neatkarīgi no šīs vienības tiesiskā statusa un finansējuma avotiem (skat. it īpaši 1991. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C‑41/90 Hofner un Elser, Recueil, I‑1979. lpp., 21. punkts; iepriekš minētos spriedumus lietā Poucet un Pistre, 17. punkts; un lietā Fédération française des sociétés d’assurance u.c., 14. punkts).

78      Turklāt iepriekš minētajā spriedumā lietā Poucet un Pistre Tiesa nolēma, ka jēdziens neietver organizācijas, kuras pārvalda noteiktas obligātās sociālās nodrošināšanas shēmas, kurās tiek ievērots solidaritātes princips. Saskaņā ar slimības un maternitātes shēmu, kas veido daļu no šīs sistēmas, visiem saņēmējiem bija vienāds pabalsts, kaut arī to iemaksas bija proporcionālas to ienākumiem; saskaņā ar pensiju sistēmu izdienas pensijas finansēja strādājošie; turklāt ar likumu noteiktās pensijas apjoms nebija proporcionāls pensiju sistēmā veiktajām iemaksām; visbeidzot, ar līdzekļiem no shēmām, kurās bija pārpalikums, finansēja shēmas, kurām bija strukturālas finansiālas grūtības. Solidaritāte radīja nepieciešamību pēc sistēmas, kurā dažādas shēmas pārvalda viena organizācija un lai piederība tām būtu obligāta.

79      Pretstatā tam iepriekš minētajā lietā Fédération française des sociétés d’assurance u.c. Tiesa lēma, ka bezpeļņas organizācija, kas pārvalda pensiju sistēmu, ar ko bija paredzēts papildināt obligāto shēmu un kas ar likumu tika izveidota kā brīvprātīga shēma un darbojās saskaņā ar kapitāla uzkrāšanas principu, ir uzņēmums Līguma 85. un turpmāko pantu izpratnē. Brīvprātīga piederība, kapitāla uzkrāšanas principa piemērošana un fakts, ka pensijas lielums bija atkarīgs tikai no dalībnieku iemaksu lieluma un no pārvaldošās organizācijas veikto investīciju finansiālajiem rezultātiem, netieši norāda, ka šī organizācija veica saimniecisko darbību, konkurējot ar dzīvības apdrošināšanas uzņēmumiem. Nedz izvirzītais sociālais mērķis, nedz fakts, ka šī organizācija ir bezpeļņas organizācija, nedz solidaritātes prasības, nedz citi noteikumi, it īpaši ierobežojumi, kas attiecās uz pārvaldošās organizācijas aktivitātēm, veicot investīcijas, nemainīja faktu, ka pārvaldošā organizācija veica saimniecisko darbību.

80      Jautājums par to, vai uzņēmuma jēdziens Līguma 85. un turpmāko pantu izpratnē ir plašāk attiecināms arī uz tādu organizāciju kā pensiju fonds, ir jāskata, ņemot vērā minētos apsvērumus.

81      Nozares pensiju fonds pats nosaka iemaksu un pabalstu apjomus, un fonds darbojas saskaņā ar kapitāla uzkrāšanas principu.

82      Tādējādi atšķirībā no tiem pabalstiem, ko saņem no organizācijām, kas pārvalda tādas obligātās sociālā nodrošinājuma shēmas, kas minētas lietā Poucet un Pistre, Fonda nodrošinātais ienākuma apjoms ir atkarīgs no veikto investīciju finansiālajiem rezultātiem, attiecībā uz kuriem līdzīgi kā apdrošināšanas uzņēmumu to pārrauga Apdrošināšanas valde.

83      Turklāt, kā redzams BPW 5. pantā un Vadlīniju atbrīvojumam no piederības 1. un 5. pantā, nozares pensiju fondam ir jāpiešķir atbrīvojums uzņēmumam, ja vismaz sešus mēnešus, pirms tika iesniegts pieprasījums, pamatojoties uz kuru tika noteikta obligāta piederība fondam, šis uzņēmums ir devis iespēju saviem darba ņēmējiem pieteikties pensiju sistēmai, kas tiem garantē tiesības, kuras ir vismaz līdzvērtīgas tām, kādas tiem būtu, ja tie pievienotos fondam. Turklāt saskaņā ar iepriekš minēto Vadlīniju 1. pantu fondam ir tiesības arī piešķirt atbrīvojumu uzņēmumiem, kas nodrošina saviem dalībniekiem pieeju pensiju sistēmai, kas garantē tiem tiesības, kuras ir vismaz līdzvērtīgas tām, kādas tie saņemtu, pievienojoties fondam, ja, izstājoties no fonda, Apdrošināšanas valde ir paredzējusi pienācīgu kompensāciju, lai segtu jebkādus zaudējumus, kas radušies fondam no aktuāra viedokļa šādas izstāšanās rezultātā.

84      No tā izriet, ka šāda veida nozares pensiju fonds, kas tiek izskatīts pamata lietā, iesaistās saimnieciskā darbībā, konkurējot ar apdrošināšanas uzņēmumiem.

85      Šādos apstākļos fakts, ka fonds ir bezpeļņas organizācija, un solidaritātes izpausmes, uz kurām norāda fonds un valdības, kuras iestājušās lietā, nav pietiekams, lai atņemtu nozares pensiju fondam tā uzņēmuma statusu Līguma konkurences noteikumu izpratnē.

86      Nav šaubu, ka sakarā ar centieniem īstenot sociālus mērķus, iepriekš minētajām solidaritātes izpausmēm un ierobežojumiem vai kontroli attiecībā uz investīcijām, ko veicis nozares pensiju fonds, šā fonda piedāvātie pakalpojumi var izrādīties ne tik konkurētspējīgi kā pakalpojumi, ko piedāvā apdrošināšanas uzņēmumi. Lai gan šādi ierobežojumi nekavē uzskatīt darbību, kurā iesaistījies fonds, par saimniecisku darbību, ar tiem var pamatot fonda ekskluzīvās tiesības pārvaldīt papildu pensiju sistēmu.

87      Tādēļ atbildei uz pirmo jautājumu ir jābūt tādai, ka pensiju fonds, kuram uzticēts pārvaldīt papildu pensiju sistēmu, kas izveidota, pamatojoties uz koplīgumu starp konkrētās nozares darba devējus un darba ņēmējus pārstāvošām organizācijām, un attiecībā uz kuru valsts iestādes noteikušas obligātu piederību visiem attiecīgās nozares darba ņēmējiem, ir uzņēmums Līguma 85. un turpmāko pantu izpratnē.

 Par trešo jautājumu

88      Ar trešo jautājumu valsts tiesa būtībā jautā, vai Līguma 86. un 90. pants neliedz valsts iestādēm piešķirt pensiju fondam ekskluzīvas tiesības pārvaldīt attiecīgās nozares papildu pensiju sistēmu.

89      Nīderlandes valdība uzskata, ka noteikumu, kas paredz obligātu pievienošanos fondam, vienīgās sekas ir prasība attiecīgās nozares darba ņēmējiem pievienoties Fondam. Tā uzskata, ka šis noteikums nepiešķir fondam ekskluzīvas tiesības papildu pensiju jomā. Fondam nav arī dominējošas pozīcijas Līguma 86. panta izpratnē.

90      Jau pašā sākumā ir jākonstatē, ka valsts iestāžu lēmums noteikt obligātu piederību nozares pensiju fondam, kā tas noticis šajā gadījumā, būtībā nozīmē ekskluzīvu tiesību piešķiršanu šim fondam to iemaksu pieņemšanai un pārvaldīšanai, kas veiktas, lai nodrošinātu tiesības uz pensiju. Tādēļ šāds fonds uzskatāms par uzņēmumu, kuram valsts iestādes ir piešķīrušas ekskluzīvas tiesības, kā minēts Līguma 90. panta 1. punktā.

91      Turpinājumā ir jāpiebilst, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uzņēmums, kuram ir tiesisks monopolstāvoklis ievērojamā tirgus daļā, ir uzskatāms par dominējošu Līguma 86. panta nozīmē (skat. 1991. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑179/90 Merci Convenzionali Porto diGenova, Recueil, I‑5889. lpp., 14. punkts, un 1991. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑18/88 GB-Inno-BM, Recueil, I‑5941. lpp., 17. punkts).

92      Šāda veida nozares pensiju fondu, ko aplūko pamata lietā un kuram ir ekskluzīvas tiesības pārvaldīt papildu pensiju sistēmu kādas dalībvalsts rūpniecības nozarē un tādējādi arī ievērojamā kopējā tirgus daļā, var uzskatīt par tādu, kas ieņem dominējošu stāvokli Līguma 86. panta nozīmē.

93      Tomēr nedrīkst aizmirst, ka dominējoša stāvokļa radīšana, piešķirot ekskluzīvas tiesības Līguma 90. panta 1. punkta nozīmē, nenozīmē, ka tā nav saderīga ar Līguma 86. pantu. Dalībvalsts ir pārkāpusi šajos divos nosacījumos ietvertos aizliegumus tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums, vienkārši izmantojot tam piešķirtās ekskluzīvās tiesības, ir ļaunprātīgi izmantojis savu dominējošo stāvokli vai arī ja šādas tiesības var radīt situāciju, kuras rezultātā šis uzņēmums ļaunprātīgi izmanto savu stāvokli (iepriekš minētais spriedums lietā Hofner un Elser, 29. punkts; 1991. gada 18. jūnija spriedums lietā C‑260/89 ERT, Recueil, I‑2925. lpp., 37. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Merci Convenzionali Portodi Genova, 16. un 17. punkts; 1994. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑323/93 Centre d’insémination de la Crespelle, Recueil, I‑5077. lpp., 18. punkts, un 1998. gada 12. februāra spriedums lietā C‑163/96 Raso u.c., Recueil, I‑533. lpp., 27. punkts).

94      Albany šajā sakarā apgalvo, ka sistēma, kad tiek noteikta obligāta piederība Fonda pārvaldītajai papildu pensiju sistēmai, ir pretrunā Līguma 86. un 90. panta noteikumiem. Pensijas pabalsti, ko nodrošina Fonds, neatbilst vai vairs neatbilst uzņēmumu vajadzībām. Pabalsti ir pārāk mazi, tie nav saistīti ar algu apmēru un līdz ar to ir nepietiekami. Tādēļ darba devējiem ir jānāk klajā ar citiem pensijas risinājumiem. Pastāvot obligātās piederības sistēmai, darba devējiem tiek liegta iespēja rast visaptverošu pensiju risinājumu no apdrošināšanas sabiedrībām. Pensiju sistēmas, ja tās būtu sadalītas starp vairākiem apdrošinātājiem, paaugstinātu administratīvos izdevumus un samazinātu efektivitāti.

95      Jāatgādina, ka iepriekš minētā sprieduma lietā Hofner un Elser 34. punktā Tiesa nosprieda, ka dalībvalsts, kura piešķīrusi valsts nodarbinātības aģentūrai ekskluzīvas darbā pieņemšanas tiesības, ir pārkāpusi Līguma 90. panta 1. punktu, ja tā radījusi situāciju, kurā šī aģentūra nevarēja izvairīties no Līguma 86. panta pārkāpšanas, it īpaši tādēļ, ka tā acīmredzami nespēja apmierināt milzīgo pieprasījumu, kāds valdīja šādu pakalpojumu tirgū.

96      Šajā lietā ir svarīgi atzīmēt, ka Fonda piedāvātā papildu pensiju sistēma pamatojas uz pašreiz Nīderlandē pastāvošo normu, proti, ka katrs darba ņēmējs, kurš ir veicis iemaksas šajā shēmā maksimāli iespējamo laiku, saņem pensiju, tostarp valsts pensiju saskaņā ar likumu “Par vispārējo vecuma apdrošināšanu”, kas atbilst 70 % no viņa pēdējās algas.

97      Nav šaubu, ka daži nozares uzņēmumi, iespējams, vēlētos nodrošināt savus darba ņēmējus ar pensiju sistēmu, kas būtu labāka nekā Fonda piedāvātā. Tomēr fakts, ka šādi uzņēmumi nevar uzticēt šādas pensiju sistēmas pārvaldīšanu vienam apdrošinātājam, un no tā izrietošā konkurences ierobežošana izriet tieši no ekskluzīvajām tiesībām, kas piešķirtas nozares pensiju fondam.

98      Tādēļ ir nepieciešams apsvērt, vai, kā to apgalvo Fonda, Nīderlandes valdības un Komisijas pārstāvji, nozares pensiju fonda ekskluzīvās tiesības pārvaldīt attiecīgās nozares papildu pensiju sistēmu un no tā izrietošā konkurences ierobežošana ir attaisnojamas saskaņā ar Līguma 90. panta 2. punktu kā pasākums, kas ir nepieciešams, lai fonds varētu īstenot tam uzticēto sociālo uzdevumu sabiedrības interesēs.

99      Albany uzskata, ka obligāta piederība nozares pensiju fondam, lai nodrošinātu darba ņēmējiem atbilstošu pensiju apmēru, nav nepieciešama. Šo mērķi varētu sasniegt, paredzot pensijām minimālas prasības, kuras noteiktu sociālie partneri pēc valsts iestāžu iniciatīvas vai arī tikai pēdējie. Darba koplīgumi nereti ietver pienākumu darba devējiem darīt pieejamu minimālo pensiju sistēmu, vienlaicīgi saglabājot tiem tiesības izveidot pensiju fondu tieši savam uzņēmumam, pievienoties nozares pensiju fondam, vai arī uzsākt sadarbību ar apdrošināšanas sabiedrību.

100    Saskaņā ar Albany viedokli fakts, ka dalībnieki maksā “vidējā apmēra iemaksas” tāpat neattaisno obligātu piederību. Pirmkārt, ne BPW, ne kārtība, kas nosaka obligātu piederību, neprasa sistēmu, kas būtu pamatota ar šādām iemaksām. Otrkārt, vairāki nozares pensiju fondi, kuriem pievienošanās nav obligāta, teicami darbojas, pamatojoties uz “vidējām iemaksām”.

101    Kas attiecas uz visu vienas nozares darba ņēmēju pieņemšanu bez iepriekšējas medicīniskas pārbaudes tā, lai nevarētu atraidīt “riskantākos” dalībniekus, Albany pārstāvji ir novērojuši, ka praksē ar apdrošinātājiem noslēgtie pensijas apdrošināšanas līgumi prasa darba devējam sniegt ziņas par visiem saviem darba ņēmējiem, kā arī nosaka pienākumu apdrošinātājam pieņemt ikvienu norādīto darba ņēmēju bez iepriekšējas medicīniskas pārbaudes.

102    Ir svarīgi atcerēties, pirmkārt, ka saskaņā ar Līguma 90. panta 2. punktu uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt vispārējus ekonomiskus pakalpojumus, kas ir sabiedrības interesēs, ir jāievēro konkurences noteikumi tādā mērā, lai tie nedz juridiski, nedz faktiski netraucētu uzņēmumiem veikt uzticētos uzdevumus.

103    Īpašās situācijās pieļaujot atkāpes no vispārējiem Līguma noteikumiem, 90. panta 2. punktā mēģināts saskaņot dalībvalstu intereses noteiktu uzņēmumu izmantošanā, it īpaši valsts sektorā, izmantojot tos kā ekonomikas vai fiskālās politikas instrumentu, Kopienas interesēs nodrošinot atbilstību konkurences noteikumiem un vienotā tirgus saglabāšanas nolūkā (1991. gada 19. marta spriedums lietā C‑202/88 Francija/Komisija, Recueil, I‑1223. lpp., 12. punkts, un 1997. gada 23. oktobra spriedums lietā C‑157/94 Komisija/Nīderlande, Recueil, I‑5699. lpp., 39. punkts).

104    Paturot prātā dalībvalstu intereses, izlemjot, kādu vispārēju ekonomiska rakstura pakalpojumu veikšanu tās uzticēs konkrētiem uzņēmumiem, nevar novērst, ka tās ņem vērā mērķus, kas saistīti ar valstu nacionālajām interesēm vai arī cenšas tos īstenot, izmantojot saistības un ierobežojumus, kurus tās uzliek šādiem uzņēmumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 40. punkts).

105    Papildu pensiju sistēma, kas tiek aplūkota pamata lietā, veic nozīmīgu sociālu funkciju Nīderlandes pensiju sistēmas ietvaros; to nosaka ierobežotais ar likumu noteiktās pensijas apmērs, kuru aprēķina atkarībā no minimālās ar likumu noteiktās algas.

106    Turklāt sociālās funkcijas nozīmīgumu, ko piedēvē papildu pensijām, nesen atzina arī Kopienas likumdevējs, pieņemot Padomes 1998. gada 29. jūnija Direktīvu 98/49/EK par papildu pensiju tiesību nodrošināšanu nodarbinātajiem un pašnodarbinātajām personām visā Kopienas teritorijā (OV L 209, 46. lpp.).

107    Tālāk, lai tiktu īstenoti nosacījumi Līguma 90. panta 2. punkta piemērošanai, nav nepieciešams, lai uzņēmuma, kuram uzticēts piedāvāt vispārējus ekonomiska rakstura pakalpojumus, finansiālais līdzsvars vai ekonomiskā dzīvotspēja būtu apdraudēti. Pietiktu ar to, ka, neesot spēkā attiecīgajām tiesībām, uzņēmumam nebūtu iespējams veikt konkrētos tam uzticētos uzdevumus, kurus nosaka, atsaucoties uz pienākumiem un ierobežojumiem, kas tam jāievēro (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 52. punkts), vai ka šo tiesību uzturēšana būtu nepieciešama, lai ļautu to turētājam veikt vispārējus ekonomiska rakstura uzdevumus, kuri tam uzticēti ar ekonomiski pieņemamiem nosacījumiem (1993. gada 19. maija spriedums lietā C‑320/91 Corbeau, Recueil, I‑2533. lpp., 14.–16. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 53. punkts).

108    Ja fonda ekskluzīvās tiesības pārvaldīt papildu pensiju sistēmu visiem attiecīgās nozares darba ņēmējiem tiktu atņemtas, uzņēmumi ar gados jauniem, veseliem darba ņēmējiem, kas veic drošas darbības, meklētu daudz izdevīgākus apdrošināšanas nosacījumus pie privātajiem apdrošinātājiem. Pakāpeniska “labo” risku atmešana atstātu nozares pensiju fondu atbildīgu par arvien pieaugošu “slikto” risku daļu, tādējādi paaugstinot darba ņēmējiem pensiju izmaksas, it īpaši darba ņēmējiem mazos un vidējos uzņēmumos, kuros bīstamos darbos nodarbināti vecāki cilvēki, kuriem fonds nevarētu turpināt piedāvāt pensijas par pieņemamām izmaksām.

109    It īpaši šāda situācija veidotos gadījumā, ja – kā tas ir pamata lietā – papildu pensiju sistēma, kuru pārvalda vienīgi Fonds, izrāda augsta līmeņa solidaritāti, kam par iemeslu lielākoties ir bijis tāds apstāklis, ka iemaksas neatspoguļo patieso riska līmeni, kas izriet no pienākuma pieņemt visus darba ņēmējus bez iepriekšējas medicīniskās pārbaudes, tāpat kā no turpmākas pensijas uzkrāšanas nodrošinājuma pieauguma, neraugoties uz darba nespējas radītiem atbrīvojumiem no pienākuma veikt iemaksas, no fakta, ka maksātnespējas gadījumā Fonds nepiedzen paredzētās iemaksas no darba devējiem un ka tiek veikta pensijas apjomu indeksēšana, lai saglabātu pensiju vērtību.

110    Šādi ierobežojumi, kas negatīvi ietekmē Fonda piedāvāto pakalpojumu konkurētspēju salīdzinājumā ar līdzvērtīgiem pakalpojumiem, kurus sniedz apdrošināšanas sabiedrības, liecina par to, ka ekskluzīvu tiesību piešķiršana Fondam pārvaldīt papildu pensiju sistēmu ir pamatota.

111    No tā izriet, ka Fondam piešķirto ekskluzīvo tiesību anulēšana var izraisīt Fonda nespēju veikt vispārēja ekonomiska rakstura uzdevumus, kuri Fondam uzticēti ar ekonomiski pieņemamiem nosacījumiem, un var izjaukt tā finansiālo līdzsvaru.

112    Atsaucoties uz iepriekš citēto spriedumu lietā GB-Inno-BM, Albany tomēr uzskata, ka, pamatojoties uz faktu, ka Fonda darbībai ir duāls raksturs – tas pārvalda pensiju sistēmu un vienlaicīgi ir iestāde, kurai dotas tiesības piešķirt atbrīvojumus – Fondam ir iespējams pieņemt patvaļīgus lēmumus par šādu atbrīvojumu piešķiršanu.

113    Iepriekš minētā sprieduma lietā GB-Inno-BM 28. pantā Tiesa nosprieda, ka Līguma 3. panta g) punkts, kā arī 86. un 90. pants neļauj dalībvalstīm piešķirt uzņēmumiem, kas darbojas kā sabiedrisko telekomunikāciju tīklu operatori, tiesības noteikt telefona iekārtu standartus un pārbaudīt, vai uzņēmumi nodrošina atbilstību šādiem standartiem, ja pats uzņēmums konkurē ar citiem uzņēmumiem šo iekārtu tirgū.

114    Minētā sprieduma 25. punktā Tiesa konstatēja, ka, piešķirot uzņēmumam tiesības gan atļaut, gan atteikt telefona aparātu pieslēgšanu tīklam un noteikt šādu iekārtu atbilstību tehniskajiem standartiem, kā arī pārbaudīt, vai cita ražotāja izgatavoti aparāti atbilst paša uzņēmuma noteiktajām specifikācijām, tiek radīta situācija, kas līdzvērtīga apstākļiem, kuros uzņēmumam tiek dotas tiesības pēc saviem ieskatiem noteikt, kādas gala iekārtas var tikt pieslēgtas pie sabiedriskā telekomunikāciju tīkla, tādējādi radot uzņēmumam acīmredzamas priekšrocības salīdzinājumā ar tā konkurentiem.

115    Tomēr situācija pamata lietā atšķiras no GB-Inno-BM gadījuma.

116    Pirmkārt, saskaņā ar Vadlīniju atbrīvojumam no piederības 5. panta 1. punktu nozares pensiju fondam ir jāpiešķir uzņēmumam atbrīvojums, ja vismaz sešus mēnešus, pirms tika iesniegts pieprasījums, pamatojoties uz kuru tika noteikta obligāta piederība fondam, šis uzņēmums ir devis iespēju saviem darba ņēmējiem pieteikties pensiju sistēmai, kas tiem garantē tiesības, kuras ir vismaz līdzvērtīgas tām, kādas tiem būtu, ja tie pievienotos fondam.

117    Tā kā iepriekš minētais noteikums nozares pensiju fondam ir saistošs attiecībā uz tā tiesībām piešķirt atbrīvojumu, nav pamata uzskatīt, ka tādējādi tiek radīti apstākļi, kuru rezultātā fonds šīs tiesības izmantos ļaunprātīgi. Šādos apstākļos fonds vienīgi pārbauda, vai tiek ievēroti kompetentā ministra pieņemtie nosacījumi (šajā sakarā skat. 1993. gada 27. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑46/90 un C‑93/91 Lagauche u.c., Recueil, I‑5267. lpp., 49. punkts).

118    Turklāt saskaņā ar Vadlīniju atbrīvojumam no piederības 1. pantu nozares pensiju fonds ir pilnvarots piešķirt atbrīvojumu uzņēmumam, kurš piedāvā saviem darba ņēmējiem pensiju sistēmu, kura piešķir tiem tiesības, kas ir vismaz līdzvērtīgas tām, kuras nodrošinātu minētais fonds, ja, izstājoties no fonda, Apdrošināšanas valde ir paredzējusi pienācīgu kompensāciju, lai segtu jebkādus zaudējumus, kas no aktuāra viedokļa radušies fondam šādas izstāšanās rezultātā.

119    Tādējādi šis noteikums ļauj nozares pensiju fondam atbrīvot uzņēmumu no pienākuma pievienoties, ja tas saviem darba ņēmējiem piedāvā pensiju sistēmu, kas ir līdzvērtīga fonda pārvaldītajai shēmai, ar noteikumu, ka šāda atbrīvošana neapdraud tā finansiālo līdzsvaru. Šādu atbrīvošanas tiesību izmantošana ir saistīta ar komplicētu datu izvērtēšanu saistībā ar attiecīgajām pensiju sistēmām un fonda finansiālo līdzsvaru, kas noteikti nozīmē plašus novērtējuma ietvarus.

120    Ņemot vērā šādas novērtēšanas sarežģītību un šādu atbrīvojumu radīto risku nozares pensiju fonda finansiālajai stabilitātei un tādējādi arī fondam uzticēto sociālo uzdevumu izpildei, dalībvalsts var pieņemt lēmumu, kas aizliedz piešķirt tiesības uz atbrīvojuma piešķiršanu kādam atsevišķam uzņēmumam.

121    Tomēr jāpiebilst, ka valstu tiesām, kas līdzīgi kā šajā gadījumā izskata lietu par iebildumiem pret prasību veikt iemaksas, ir jāpārskata fonda lēmums par atteikumu atbrīvot no piederības, kas vismaz ļautu tām pārbaudīt, vai fonds nav patvaļīgi izmantojis savas tiesības piešķirt atbrīvojumu un vai šis lēmums ir pieņemts saskaņā ar nediskriminācijas principu un citiem noteikumiem, kas ļauj šādu lēmumu uzskatīt par tiesisku.

122    Visbeidzot, saistībā ar Albany argumentu, ka darba ņēmēju pensiju atbilstošu līmeni varētu nodrošināt, nosakot minimālās prasības, kas jāievēro apdrošināšanas sabiedrībām, kuras piedāvā pensiju fonda pakalpojumus, ir jāuzsver, ka, ņemot vērā papildu pensiju sistēmu sociālās funkcijas un novērtējuma robežu, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir dalībvalstu rīcībā, veidojot savas sociālās nodrošināšanas shēmas (1984. gada 7. februāra spriedums lietā 238/82 Duphar u.c., Recueil, 523. lpp., 16. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Poucet un Pistre, 6. punkts, un 1997. gada 17. jūnija spriedums lietā C‑70/95 Sodemare u.c., Recueil, I‑3395. lpp., 27. punkts), katras dalībvalsts kompetencē ir lemt par to, vai, ņemot vērā attiecīgās valsts pensiju sistēmas raksturīgās iezīmes, minimālo prasību noteikšana ļautu nodrošināt tādu pensiju līmeni, kādu attiecīgajā nozarē ir paredzēts garantēt, paredzot obligātu piederību pensiju fondam.

123    Līdz ar to atbildei uz trešo jautājumu ir jābūt tādai, ka Līguma 86. un 90. pants neiestājas pret to, ka valsts iestādes piešķir pensiju fondam ekskluzīvas tiesības pārvaldīt papildu pensiju sistēmu attiecīgajā nozarē.

 Par tiesāšanās izdevumiem

124    Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Nīderlandes, Vācijas, Francijas un Zviedrijas valdībām un Komisijai, kuras iesniegušas Tiesai savus apsvērumus, nav atlīdzināmi. Tā kā šī tiesvedība attiecībā uz pusēm pamata lietā ir stadija procesā, ko izskata valsts tiesa, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai iesniedza Kantongerecht te Arnhem ar 1996. gada 4. marta spriedumu, nospriež:

1)      EK līguma 3. panta g) punkts (jaunajā redakcijā – EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunkts), kā arī EK līguma 5. un 85. pants (jaunajā redakcijā – EKL 10. un 81. pants) neiestājas pret lēmumu, ka valsts iestādes nosaka obligātu piederību nozares pensiju fondam, pamatojoties uz attiecīgās nozares darba devēju un darba ņēmēju organizāciju lūgumu;

2)      pensiju fonds, kam uzticēts pārvaldīt papildu pensiju sistēmu, kura izveidota ar koplīgumu, kas noslēgts starp organizācijām, kuras pārstāv attiecīgās nozares darba devējus un darba ņēmējus, un attiecībā uz kuru valsts iestādes ir noteikušas obligātu piederību visiem attiecīgās nozares darba ņēmējiem, ir uzņēmums Līguma 85. un turpmāko pantu nozīmē;

3)      EK līguma 86. un 90. pants (jaunajā redakcijā – EKL 82. un 86. pants) neiestājas pret to, ka valsts iestādes piešķir pensiju fondam ekskluzīvas tiesības pārvaldīt papildu pensiju sistēmu attiecīgajā nozarē.

Rodríguez Iglesias

Puissochet

Hirsch

Jann

Moitinho de Almeida

Gulmann

Murray

Edward

Ragnemalm

Sevón

Wathelet

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1999. gada 21. septembrī.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

G. C. Rodríguez Iglesias

---

* Tiesvedības valoda – holandiešu.