TIESAS SPRIEDUMS

1987. gada 26. martā (*)

Vispārējās tarifa preferences – Prasība atzīt par spēkā neesošu – Juridiskais pamats – Pienākums norādīt Kopienas tiesību aktu pamatojumu

Lieta C‑45/86

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv juriskonsults Pēters Gilsdorfs [Peter Gilsdorf], pārstāvis, kas norādījis adresi Luksemburgā, Office of      Georges      Kremlis, Jean Monnet      building, Kirchberg,

prasītāja,

pret

Eiropas Kopienu Padomi, ko pārstāv Juridiskā dienesta ģenerāldirektors Žans Luī Devo [Jean-Louis Dewost], pārstāvis, kam palīdz Padomes Juridiskā dienesta padomdevējs Džons Kārberijs [John Carbery], kas norādījuši adresi Luksemburgā, Office of      Jörg Käser, 100, boulevard      Konrad-Adenauer,

atbildētāja,

par prasību atzīt par spēkā neesošu Padomes 1985. gada 17. decembra Regulu (EEK) Nr. 3599/85 par vispārējo tarifa preferenču piemērošanu 1986. gadā attiecībā uz dažiem jaunattīstības valstu rūpniecības ražojumiem un Padomes 1985. gada 17. decembra Regulu (EEK) Nr. 3600/85 par vispārējo tarifa preferenču piemērošanu 1986. gadā attiecībā uz dažiem jaunattīstības valstu tekstilizstrādājumiem.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs Makenzijs Stjuarts [Mackenzie Stuart], palātu priekšsēdētāji Ī. Galmo [Y. Galmot], K. Kakuris [C. Kakouris], T. F. O’Higinss [T. F. O’Higgins] un F. Šokveilers [F. Schockweiler], tiesneši Dž. Bosko [G. Bosco], T. Kopmanss [T. Koopmans], U. Everlings [U. Everling], K. Bālmans [K. Bahlmann], R. Žolijē [R. Joliet] un G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias],

ģenerāladvokāts K. O. Lencs [C. O. Lenz],

sekretāre D. Lautermane [D. Louterman], administratore,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē un pēc mutvārdu procesa 1986. gada 2. decembrī,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1987. gada 29. janvārī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 1986. gada 17. februārī, Komisija saskaņā ar EEK līguma 173. panta pirmo daļu cēla prasību atzīt par spēkā neesošu Padomes 1985. gada 17. decembra Regulu (EEK) Nr. 3599/85 par vispārējo tarifa preferenču piemērošanu 1986. gadā attiecībā uz dažiem jaunattīstības valstu rūpniecības ražojumiem un Padomes 1985. gada 17. decembra Regulu (EEK) Nr. 3600/85 par vispārējo tarifa preferenču piemērošanu 1986. gadā attiecībā uz dažiem jaunattīstības valstu tekstilizstrādājumiem (OV L 352, 1. un 107. lpp.).

2        Informācija par šīs lietas faktiem un lietas dalībnieku izvirzītajiem pamatiem un argumentiem ir izklāstīta ziņojumā tiesas sēdē un turpmāk šajā spriedumā tiks pieminēta vai iztirzāta tikai tik daudz, cik tas nepieciešams Tiesas argumentācijai.

3        Attiecībā uz Padomes izteiktajām šaubām par prasības pieņemamību saistībā ar Komisijas interesēm prasības iesniegšanā pietiek konstatēt, ka Līguma 173. pants skaidri nodala, no vienas puses, Kopienas iestāžu un dalībvalstu tiesības iesniegt prasību un, no otras puses, tādas pašas fizisku un juridisku personu tiesības. Minētā panta pirmā daļa Komisijai un visām dalībvalstīm, iesniedzot prasību atzīt par spēkā neesošu, piešķir tiesības apstrīdēt jebkuras Padomes regulas likumību un neizvirza nosacījumu par to, ka šo tiesību īstenošana ir pamatota ar interesēm prasības celšanā. Tādēļ prasība ir pieņemama.

4        Pamatojot savu prasību, Komisija izvirza divus pamatus, kas pēc tās uzskata veido vienu sūdzību – precīza juridiskā pamata neesamību, kas vien jau ir pretrunā ar Līguma 190. pantu un kas šajā gadījumā vienlaikus ir arī Līguma pārkāpums, jo tas noteic, ka ir jāizmanto vienprātīga lēmuma pieņemšanas procedūra, nevis procedūra, kura piemērojama saskaņā ar Līguma 113. pantu un kura, pēc Komisijas domām, ir vienīgais pareizais juridiskais pamats.

5        Līguma 190. pantā noteikts, ka “Komisijas un Padomes regulās, direktīvās un lēmumos norāda to pamatojumu”. No Tiesas judikatūras (it īpaši 1981. gada 7. jūlija spriedums lietā 158/80 Rewe-Handelsgesellscaft Nord mbh pret Hauptzollamt Kiel, Recueil, 1805. lpp.) izriet, ka, lai izpildītu šo pienākumu sniegt pamatojumu, Kopienas tiesību aktos ir jānorāda faktiskie un tiesību apstākļi, uz kuriem iestāde ir pamatojusies tādējādi, lai Tiesa varētu veikt savu kontroli un lai dalībvalstis un to pilsoņi zinātu nosacījumus, saskaņā ar kuriem Kopienas iestādes ir piemērojušas Līgumu.

6        Tāpēc ir jāpārliecinās, vai apstrīdētās regulas atbilst šīm prasībām.

7        Šajā ziņā Padome ir norādījusi, ka, lai gan juridiskā pamata norāde nav precīza, apsvērumi regulu preambulās kopumā sniedz pietiekamu papildu informāciju par Padomes mērķiem, kas ietver gan tirdzniecības politikas mērķus, gan attīstības atbalsta politikas mērķus.

8        Šie elementi tomēr nav pietiekami, lai noskaidrotu Padomes rīcības juridisko pamatu. Kaut arī regulu preambulu apsvērumos ir minēts, ka jāatvieglo jaunattīstības valstu piekļuve preferenču piešķīrējas valsts tirgiem, šie apsvērumi faktiski norāda tikai uz nepieciešamību pielāgot Kopienas vispārējo preferenču sistēmu, ņemot vērā piecpadsmit gadu laikā gūto pieredzi. Turklāt saskaņā ar informāciju, ko Padome pati iesniegusi Tiesai, formulējums “ņemot vērā Līgumu” tika pieņemts tāpēc, ka bija atšķirīgi uzskati par pienācīga juridiskā pamata izvēli. Šā formulējuma mērķis patiešām bija precīzi nenorādīt attiecīgo regulu juridisko pamatu.

9        Tas, ka nav precīzas norādes uz Līguma noteikumiem, nav būtisks procesuāls pārkāpums, ja tiesību akta juridisko pamatu var noteikt, pamatojoties uz citiem šā akta elementiem. Šāda precīza norāde tomēr ir nepieciešama, ja bez tās ieinteresētajām personām un Tiesai nav iespējams precīzi noteikt juridisko pamatu.

10      Atbildot uz Tiesas jautājumu, Padome norādīja, ka, pieņemot minētās regulas, tā bija paredzējusi pamatot tās ar Līguma 113. un 235. pantu. Padome paskaidroja, ka tā ir noraidījusi Komisijas priekšlikumu izmantot tikai 113. pantu, jo bijusi pārliecināta, ka minētās regulas paredz īstenot ne tikai tirdzniecības politikas mērķus, bet arī svarīgus attīstības politikas mērķus. Šīs politikas īstenošana pārsniedz 113. panta darbības jomu, un tāpēc ir nepieciešama norāde uz 235. pantu.

11      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Kopienas kompetences sistēmu tiesību akta juridiskā pamata izvēle nevar būt atkarīga vienīgi no iestādes viedokļa par izvirzītajiem mērķiem – tās pamatā jābūt objektīviem faktoriem, ko iespējams pārbaudīt tiesā.

12      Šajā gadījumā pareiza juridiskā pamata izvēle nebija tikai formāls arguments, jo Līguma 113. un 235. pants katrs paredz atšķirīgus noteikumus attiecībā uz to, kā Padome var pieņemt attiecīgo lēmumu, un juridiskā pamata izvēle varēja ietekmēt minēto regulu saturu.

13      No pašiem 235. panta noteikumiem izriet, ka šā panta izmantošana par tiesību akta juridisko pamatu ir attaisnojama tikai tad, ja neviens cits Līguma noteikums Kopienas iestādēm nepiešķir minētā akta pieņemšanai vajadzīgās pilnvaras.

14      Tātad ir jāpārliecinās, vai šajā gadījumā Padome bija kompetenta pieņemt minētās regulas vienīgi saskaņā ar Līguma 113. pantu, kā to apgalvo Komisija.

15      Parasti tarifa preferences, ko piešķir minētās regulas, ir “tarifu likmju grozījumi” 113. panta izpratnē. Tomēr Padome apgalvo, ka šo regulu mērķi attīstības atbalsta politikas jomā pārsniedz kopējās tirdzniecības politikas robežas.

16      Pirmkārt, ir jānorāda – kā Tiesa to jau ir noteikusi – ka tirdzniecības politikas jēdziena saturs nemainās atkarībā no tā, vai šo politiku piemēro atsevišķas valsts vai visas Kopienas starptautiskajā darbībā (1975. gada 11. novembra atzinums 1/75, Recueil, 1355. lpp.).

17      Mūsdienu starptautiskajās attiecībās aizvien vairāk nostiprinās saikne starp tirdzniecību un attīstību; to ir atzinusi ANO, it īpaši ANO konferencē par tirdzniecību un attīstību (ANKTA), un VVTT, it īpaši iekļaujot VVTT IV nodaļu ar nosaukumu “Tirdzniecība un attīstība”.

18      Tieši tādēļ tika izstrādāts modelis, kas izmantots, pamatojot Kopienas Vispārējo preferenču sistēmu, kura daļēji ieviesta ar minētajām regulām. Šī sistēma atspoguļo jaunu starptautisko tirdzniecības attiecību koncepciju, kurā būtiska nozīme ir attīstības mērķiem.

19      Definējot kopējās tirdzniecības politikas iezīmes un instrumentus 110. un turpmākajos pantos, Līgumā ir ņemta vērā iespējamā evolūcija. Tāpēc 110. pantā tirdzniecības politikas mērķos ir iekļauts arī tāds mērķis kā veicināt “pasaules tirdzniecības harmonisku attīstību”; šis mērķis paredz minētās politikas pielāgošanu iespējamajām pārmaiņām starptautiskajās attiecībās. Tāpat arī 113.–116. pantā ir paredzēta ne tikai iestāžu tiesību aktu pieņemšana un nolīgumu slēgšana ar trešām valstīm, bet arī kopīga rīcība “starptautiskās ekonomiskās organizācijās” – šis formulējums ir pietiekami plašs, lai ietvertu starptautiskas organizācijas, kas varētu nodarboties ar tirdzniecības problēmu risināšanu no attīstības politikas viedokļa.

20      Tiesa jau ir atzinusi, ka tiesību akta saistība ar attīstības problēmām nenozīmē, ka uz šādu aktu neattiecas kopējā tirdzniecības politika, kas definēta Līgumā. Tiesa ir uzskatījusi, ka kopējo tirdzniecības politiku vairs nevarētu efektīvi vadīt, ja Kopienas rīcībā nebūtu citu līdzekļu, bet tikai tie instrumenti, ar kuriem paredzēts ietekmēt vienīgi tradicionālos ārējās tirdzniecības aspektus. Šādi saprasta “tirdzniecības politika” pakāpeniski zaudētu savu nozīmi (1979. gada 4. oktobra atzinums 1/78, Recueil, 2871. lpp.).

21      No tā izriet, ka minētās regulas ir tiesību akti, kas pieder kopējās tirdzniecības politikas jomai, un ka Padomei, kas bija kompetenta pieņemt šīs regulas saskaņā ar Līguma 113. pantu, nebija pamatojuma izvēlēties par juridisko pamatu 235. pantu.

22      No iepriekš minētā izriet, ka – no vienas puses – minētās regulas neatbilst Līguma 190. panta prasībai norādīt pamatojumu un – no otras puses – to pieņemšanā netika izmantots pareizs juridiskais pamats. Tādēļ tās ir atzīstamas par spēkā neesošām.

23      Tomēr ņemot vērā lietas apstākļus un tiesiskās drošības prasības, regulu, kas atzītas par spēkā neesošām, tiesiskās sekas ir jāatzīst par saistošām saskaņā ar Līguma 174. panta otro daļu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

24      Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā Padomei spriedums nav labvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

TIESA

nospriež:

1)      Padomes 1985. gada 17. decembra Regula (EEK) Nr. 3599/85 par vispārējo tarifa preferenču piemērošanu 1986. gadā attiecībā uz dažiem jaunattīstības valstu rūpniecības ražojumiem un Padomes 1985. gada 17. decembra Regula (EEK) Nr. 3600/85 par vispārējo tarifa preferenču piemērošanu 1986. gadā attiecībā uz dažiem jaunattīstības valstu tekstilizstrādājumiem (OV L 352, 1. un 107. lpp.) nav spēkā;

2)      regulu, kas atzītas par spēkā neesošām, tiesiskās sekas ir uzskatāmas par saistošām;

3)      Padome atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē 1987. gada 26. martā Luksemburgā.

* Tiesvedības valoda – franču.