EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 17.10.2023

COM(2023) 649 final

2023/0376(COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA,

ar ko groza Direktīvu 2013/11/ES par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu, kā arī Direktīvas (ES) 2015/2302, (ES) 2019/2161 un (ES) 2020/1828

(Dokuments attiecas uz EEZ)

{SEC(2023) 347 final} - {SWD(2023) 334 final} - {SWD(2023) 335 final} - {SWD(2023) 337 final}

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

Priekšlikuma pamatojums un mērķi

Direktīva 2013/11/ES 1 par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu (SAI direktīva) dod iespēju patērētājiem ES ar kvalitatīvām ārpustiesas procedūrām izšķirt strīdus, kas izriet no līgumsaistībām pret tirgotājiem, kuri veic uzņēmējdarbību ES. Galvenais mērķis ir nodrošināt, ka visās dalībvalstīs SAI vienības, kas atbilst kopējiem kvalitātes kritērijiem, ir pieejamas, lai ātri, draudzīgi, pieņemamā un godīgā veidā atrisinātu strīdus visās patēriņa tirgus nozarēs. Šis tiesību akts ir bijis ļoti svarīgs, lai nodrošinātu augstu patērētāju aizsardzības līmeni iekšējā tirgū, ļaujot patērētājiem izšķirt mazvērtīgus strīdus, ar kuriem viņi nevēlas vērsties tiesā, jo tas varētu būt saistīts ar izmaksām un laiku. Tirgotājiem direktīva palīdz saglabāt labu reputāciju, ja tie piedalās SAI procedūrās un nodrošina atbilstību SAI iznākumam.

Tomēr direktīva tika izstrādāta pirms vairāk nekā 10 gadiem, un tā nav piemērota strīdiem, kas izriet no jaunām patēriņa tirgus tendencēm. ES patērētāji daudz vairāk pērk tiešsaistē, tai skaitā no trešo valstu tirgotājiem. Diemžēl tas notiek vienlaikus ar aizvien biežāku negodīgo praksi — izmantojot tiešsaistes saskarnes —, kas vai nu ar nolūku, vai faktiski būtiski kropļo vai vājina pakalpojuma saņēmēju spēju izdarīt autonomas un informētas izvēles vai lēmumus (maldinošas saskarnes), slēptu reklāmu, viltus atsauksmes, sagrozītus cenu izklāstus vai nesniedzot svarīgu informāciju pirms līguma noslēgšanas. Šīs tendences zināmā mērā ietekmē arī pirkumus bezsaistē, jo patērētājus arvien vairāk ietekmē digitālais mārketings, kas skar viņu pieķeršanos konkrētiem zīmoliem un tirgotājiem. Šīs norises apdraud patērētāju uzticēšanos digitālajiem tirgiem un izmanto patērētāju neaizsargātību. Tas nozīmē, ka patērētājiem ir vajadzīgas efektīvas procedūras, lai izšķirtu strīdus, kas kļūst arvien sarežģītāki.

Komisija 2023. gada novērtējumā par SAI direktīvas īstenošanu visā ES tika secināts, ka SAI, jo īpaši pārrobežu SAI, joprojām netiek pietiekami izmantota daudzās dalībvalstīs vairāku faktoru, piemēram, izmaksu, sarežģītu procedūru, valodas un piemērojamo tiesību aktu, dēļ. SAI direktīvas darbības joma, kas ir šauri definēta, nav piemērota, lai atrisinātu plašu strīdu loku, jo īpaši digitālajos tirgos. SAI direktīvā izmantotā minimālās saskaņošanas pieeja ir ļāvusi dalībvalstīm pielāgot savu SAI regulējumu atbilstoši to kultūrai, investīcijām, resursiem, infrastruktūrai, informētībai utt. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija paziņoja par patērētāju tiesību aktu īstenošanas paketi savā likumdošanas darba programmā 2023. gadam 2 , kurā bija paredzēti Komisijas priekšlikumi ar mērķorientētiem grozījumiem SAI direktīvā un Regulas par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē (SIT) atcelšana 3 .

Šā priekšlikuma mērķis ir saglabāt pašreizējo minimālās saskaņošanas pieeju un tikai veikt grozījumus, lai to labāk piemērotu mūsdienu patēriņa tirgiem.

Pārskatītās SAI direktīvas mērķi ir šādi:

·padarīt SAI regulējumu piemērotu digitālajiem tirgiem, nepārprotami aptverot plašu ES patērētāju tiesību loku, kuras var nebūt nepārprotami izklāstītas līgumos vai kuras attiecas uz posmiem pirms līguma noslēgšanas;

·uzlabot SAI izmantošanu pārrobežu strīdos, sniedzot pielāgotāku palīdzību patērētājiem un tirgotājiem;

·vienkāršot SAI procedūras visu dalībnieku labā; cita starpā samazināt SAI vienību ziņošanas pienākumus un tirgotāju informācijas sniegšanas pienākumus, vienlaikus mudinot tirgotājus palielināt savu iesaistīšanos SAI prasībās, ieviešot pienākumu sniegt atbildi.

Lai sasniegtu šos mērķus, šajā priekšlikumā ir ierosināti šādi elementi:

·piemērošanas joma. Precizēta un paplašināta SAI direktīvas materiālā un ģeogrāfiskā darbības joma, lai ietvertu:

·dažādus ES patērētāju tiesību strīdus (proti, ne tikai strīdus, kas saistīti ar līgumu). Pašreizējās direktīvas problēma ir tā, ka tās darbības joma ir šauri definēta, un tāpēc tajā var nebūt ietverti strīdi, kas saistīti ar posmiem pirms līguma noslēgšanas vai likumā noteiktām tiesībām, piemēram, par pakalpojumu sniedzēja maiņu vai aizsardzību pret ģeogrāfisko bloķēšanu;

·iekļauti strīdi starp ES patērētājiem un trešo valstu tirgotājiem (kas varēs brīvprātīgi piedalīties SAI procedūrās, tāpat kā ES tirgotāji);

·pienākums sniegt atbildi. Noteikts, ka tirgotājiem ir jāsniedz atbilde uz SAI vienības pieprasījumu neatkarīgi no tā, vai tie plāno piedalīties ierosinātajā SAI procesā vai nē (bet nav uzlikts pienākums piedalīties SAI procesos);

·informēšanas pienākumi. Atcelts tirgotāju pienākums informēt patērētājus par SAI vienībām, ja tie neplāno iesaistīties;

·pārrobežu SAI. Attiecīgajām iestādēm un jo īpaši Eiropas patērētāju centriem (EPC) piešķirta jauna atbalsta funkcija, lai tie sniegtu palīdzību un dotu norādījumus patērētājiem pārrobežu strīdos, un Komisijai uzdots ieviest lietotājam ērtus digitālos rīkus, lai palīdzētu izšķirt strīdus patērētājiem, kuri novirzīti uz kompetento iestādi.

Ziņošanas prasībām ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu tiesību aktu pareizu izpildi un pienācīgu uzraudzību. To izmaksas kopumā lielā mērā kompensē ieguvumi, ko tās sniedz, jo īpaši attiecībā uz galveno politikas pasākumu uzraudzību un atbilstības nodrošināšanu. Tomēr ziņošanas prasības var arī radīt nesamērīgu slogu ieinteresētajām personām, jo īpaši skartajiem MVU un mikrouzņēmumiem. To kumulācija laika gaitā var radīt liekus, dublējošus vai novecojušus pienākumus, neefektīvu biežumu un laiku vai nepiemērotas datu vākšanas metodes. Turpinot racionalizēt SAI regulējumu visā ES, iniciatīvai būtu jārada izmaksu ietaupījumi un jāsamazina administratīvais slogs gan SAI kompetentajām iestādēm, gan tirgotājiem saskaņā ar REFIT un principu “viens pieņemts – viens atcelts”, kā arī jāveicina vienlīdzīgāki konkurences apstākļi ES un trešo valstu tirgotājiem.

Tāpēc prioritāte ir racionalizēt ziņošanas pienākumus un samazināt administratīvo slogu.

Šajā sakarā šā priekšlikuma mērķis ir vienkāršot iniciatīvas, kas iekļautas patērētāju tiesiskajā aizsardzībā:

(a)atceļot pienākumu tirgotājus informēt par SAI;

(b)SAI vienībām būs jāsniedz SAI kompetentajām iestādēm divgadu nevis gada darbības pārskati, un tām vairs nebūs jāsniedz pārskati par sadarbību SAI vienību tīklos, kas attiecīgā gadījumā atvieglos pārrobežu strīdu izšķiršanu;

(c)SAI vienībām vairs nebūs ik pēc diviem gadiem jāsniedz kompetentajām iestādēm novērtējums par to, cik efektīva ir sadarbība SAI vienību tīklos, par darbiniekiem sniegto apmācību, kā arī par vienības piedāvātās SAI procedūras efektivitāti un par iespējām uzlabot tās sniegumu.

Saskanība ar pašreizējiem noteikumiem konkrētajā politikas jomā

SAI direktīva ir procedūru direktīva, kurā ir paredzēti kvalitātes kritēriji, kas SAI vienībām jāpiemēro līdzīgi visā Savienībā, un procedūras, kas dalībvalstīm jāveic, lai akreditētu šādas vienības, uzraudzītu to atbilstību kritērijiem un nodrošinātu pienācīgu pārskatāmību šādu vienību pastāvēšanā un darbībā.

Ierosināto grozījumu mērķis ir nodrošināt, ka visus patērētāju strīdus, jo īpaši tos, kas rodas digitālajos tirgos, arī par ārpuslīgumiskām saistībām, un tos, kas saistīti ar ārpuslīgumiskām likumā noteiktām tiesībām, var izskatīt SAI vienības. Precizējot un paplašinot SAI direktīvas darbības jomu, grozījumi uzlabos tās atbilstību spēkā esošajiem tiesību aktiem patērētāju tiesību jomā, ļaujot SAI vienībām risināt plašāku strīdu loku, kas norādīts direktīvas pielikumā. Tāpēc uzlabojumi labvēlīgi ietekmēs mērķu sasniegšanu politikas jomā.

Priekšlikums ir daļa no pirmā noteikumu kopuma, lai racionalizētu ziņošanas prasības. Tas ir solis pastāvīgā procesā, kurā pašreizējās ziņošanas prasības tiek vispusīgi aplūkotas, lai novērtētu, vai tās joprojām ir relevantas, un padarītu tās efektīvākas. Ar šiem noteikumiem veiktā racionalizācija neietekmēs politikas jomas mērķu sasniegšanu. Tomēr ar ziņošanas pienākumiem, kas nekādā veidā neuzlabo SAI procesu, saistītais izmaksu un laika ietaupījums ir izdevīgs uzņēmumiem un SAI vienībām.

Saskanība ar citām Savienības politikas jomām

Digitālo pakalpojumu akta 21. pants par strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā neskar SAI direktīvu (21. panta 9. punkts). Turklāt tas reglamentē, kā starpniecības pakalpojumu lietotāji var iesniegt sūdzības par starpnieka pieņemtajiem lēmumiem moderēt saturu saistībā ar nelikumīgu vai kaitīgu saturu, arī gadījumos, kad pakalpojuma sniedzējs pēc paziņojuma nolemj nerīkoties. Pat ja šāds nelikumīgs saturs vai saturs, kas citādi nav saderīgs ar starpnieka noteikumiem un nosacījumiem, attiektos uz trešās personas tirgotāja sliktu komercpraksi, strīds saskaņā ar Digitālo pakalpojumu akta 21. pantu tiktu izšķirts starp starpnieku un pakalpojuma saņēmēju, uz kuru attiecas lēmums moderēt saturu, un tas attiektos vienīgi uz attiecīgajam saturam vai kontam piemērojamajiem ierobežojumiem. SAI direktīva joprojām būs piemērojama patērētāju strīdiem ar trešās puses tirgotāju, kas parasti attiecas uz naudas atgūšanu, bojāta produkta remontu, to, kā izbeigt līgumu, kura pamatā ir negodīgi noteikumi, utt. Tāpēc SAI direktīva nodrošina papildu līdzekļus patērētājiem, lai tie varētu atrisināt problēmas, kas saistītas ar tirgotāja nelikumīgu komercpraksi, nevis ar starpnieka veiktu satura moderāciju.

·ar SAI saistītā informācija, kas obligāti jāsniedz tirgotāju tīmekļa vietnē, nav lietderīga tiem tirgotājiem, kuri neplāno iesaistīties SAI procedūrās un kuriem nav pienākuma to darīt saskaņā ar valsts vai ES tiesību aktiem. Gluži pretēji, tirgotāji, kas aktīvi iesaistās SAI, varēs piemērotā veidā informēt par šo faktu savus klientus;

·SAI vienību ziņošanas pienākums ir vienkāršots, lai samazinātu pārskatu sniegšanas biežumu no reizes gadā uz reizi divos gados. Tas ļaus iegūt vairāk informācijas, ko apkopot, un tādējādi labāku datubāzi, lai novērtētu SAI vienību darbību vidējā termiņā. Dažiem elementiem nevajadzētu būt obligātiem, jo SAI vienībām būtu jālemj par to, kuru informāciju būtu piemērotāk publicēt un/vai nosūtīt kompetentajām iestādēm. Ietaupītās izmaksas un laiks būtu jāizmanto citiem mērķiem, piemēram, darbinieku apmācībai.

2.JURIDISKAIS PAMATS, SUBSIDIARITĀTE UN PROPORCIONALITĀTE

Juridiskais pamats

Subsidiaritāte

Proporcionalitāte

Juridiskā instrumenta izvēle

Izvēlētais instruments ir direktīva, ar ko atceļ Direktīvu 2013/11/ES. Direktīva uzliek saistības attiecībā uz iekšējā tirgus darbības rezultātu, bet ļauj valstu iestādēm noteikt īstenošanas formas un metodes. Tas ļaus dalībvalstīm grozīt spēkā esošos tiesību aktus (ar ko transponēta Direktīva 2013/11/ES), ciktāl tas nepieciešams, lai nodrošinātu atbilstību, un tādējādi tiek samazināta šādas reformas ietekme uz valstu likumdošanas sistēmām.

Vienlaikus ar šo pārskatīšanu ir ierosināts atcelt Regulu (ES) Nr. 524/2013 6 par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē (SIT) un pārtraukt tās nodrošinātās SIT platformas darbību šīs sistēmas neefektivitātes un nesamērīgo izmaksu dēļ, ko tā rada ES uzņēmumiem. Tāpēc ir jāgroza ES direktīvas, kurās ir atsauces uz SIT regulu.

3.EX POST IZVĒRTĒJUMU, APSPRIEŠANOS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI

Ex post izvērtējumi / spēkā esošo tiesību aktu atbilstības pārbaudes

Piekļuve SAI ir atkarīga no maksām, pieejamās palīdzības, lietotājam ērtām procedūrām, informētības utt. Piekļuve SAI ir saistīta ir daudziem šķēršļiem, jo īpaši pārrobežu gadījumos (saistībā ar piemērojamiem tiesību aktiem, valodu, izmaksām, sarežģītām procedūrām). Ir pierādījies, ka SAI vienību investīcijas digitalizācijā ilgtermiņā padara SAI lētāku un uzlabo SAI iznākumu konsekvenci. SAI izmaksas dažādās dalībvalstīs būtiski atšķiras atkarībā no esošās infrastruktūras, finansēšanas modeļa, akreditēto un uzraudzīto SAI vienību skaita, patērētāju un tirgotāju maksām, kā arī no tā, vai SAI vienības pastāvēja iepriekš. Nepietiekami dati par izmaksām traucē aprēķināt SAI izmaksu efektivitāti, tomēr, salīdzinot ar izmaksām, kas rastos patērētājiem, tirgotājiem un dalībvalstīm, ja visi patērētāju strīdi būtu jāizskata tiesā, SAI regulējums ir izmaksu ziņā daudz efektīvāks. Zināmā mērā izmaksas varētu ietaupīt, samazinot dažus ziņošanas pienākumus, ko daudzas ieinteresētās personas ir atzinušas par nesamērīgiem.

Tomēr, ierobežojot darbības jomu, iekļaujot tajā tikai tos tirgotājus, kas veic uzņēmējdarbību ES, daudziem patērētājiem ir liegta piekļuve taisnīgām tiesiskās aizsardzības sistēmām. Krīzes situācijās, piemēram, Covid-19 pandēmijas un nesenās enerģētikas krīzes laikā, SAI procedūras izrādījās svarīgi mehānismi, ar ko risināt patērētāju problēmas, kuru skaits krīžu dēļ pieauga. Tādēļ šīs krīzes nerada šaubas par direktīvas atbilstību, bet jautājums ir par to, vai noteikti mehānismi būtu jāstiprina, jo īpaši, lai SAI vienības varētu vienlaikus izskatīt vairāk lietu, tās apvienojot.

Minimālas saskaņošanas pieeja ir atzinīgi novērtēta, un ieinteresētās personas stingri iesaka to saglabāt. SAI vienības ir izmantojušas ES līmeņa darbību priekšrocības, kas tām piedāvāja platformu, kurā apmainīties ar paraugpraksi un saņemt finansiālu palīdzību, lai uzlabotu infrastruktūru, kā arī lietu izskatīšanu, spēju veidošanu un informētību par SAI.

Izvērtējuma secinājumi lika Komisijai apsvērt tiesību akta priekšlikumu nolūkā grozīt pašreizējo SAI direktīvu, lai tā būtu piemērotāka digitālajiem tirgiem.

Apspriešanās ar ieinteresētajām personām

(a)veica divas sabiedriskās apspriešanas daudzās valodās, izmantojot uz pagātni un nākotni vērstu pieeju SAI; un savā tīmekļa vietnē “Izsakiet viedokli” publicēja uzaicinājumu iesniegt atsauksmes, kurā tika uzsvērti politikas pasākumi SAI direktīvas pārskatīšanai;

(b)organizēja dažādus fiziskus un hibrīdus apspriešanas seminārus, arī 2021. gada SAI asambleju; organizēja paneļdiskusiju Patērētāju samitā un apaļā galda sanāksmē pārrobežu SAI jautājumos 2022. gadā;

(c)izstrādāja anketu, lai palīdzētu SAI kompetentajām iestādēm apkopot valstu SAI pārskatus par 2022. gadu saskaņā ar SAI direktīvas 26. pantu;

(d)piedalījās dažādos pasākumos, lai apkopotu atsauksmes par to, kā varētu uzlabot SAI (piemēram, SAI vienību jubilejas pasākumos, FIN-Net un Travel-net SAI tīkla pasākumos, informatīvās sesijās utt.);

(e)pasūtīja pētījumu, kurā galvenā uzmanība tika pievērsta SAI īstenošanai uz vietas četrās jurisdikcijās, un rīcības izpēti par SAI;

(f)izskatīja galveno ieinteresēto personu, ieskaitot ECC-Net 8 , BEUC 9 u. c., jaunākos nostājas dokumentus par SAI.

Lielākā daļa ieinteresēto personu visās kategorijās uzsvēra nepieciešamību pārskatīt SAI direktīvu, paplašinot tās darbības jomu, nepārprotami iekļaujot strīdus, kas saistīti ar likumā noteiktajām patērētāju tiesībām neatkarīgi no līguma esamības vai neesamības, vai no tā, kas ir iekļauts līgumā, padarot SAI regulējumu plašāk pieejamu un tādējādi izmaksu ziņā efektīvāku, jo īpaši pārrobežu strīdu gadījumā. Ir bijuši atšķirīgi viedokļi par to, vai stimulēt kolektīvu SAI, apvienojot lietas, atsevišķu SAI vienību ierobežoto resursu un spējas dēļ. Atklātā sabiedriskā apspriešanā 58 % no 111 respondentiem pauda atbalstu kolektīvai SAI. Pārrobežu apaļā galda sanāksmē arī tika secināts, ka būtu jāveicina kolektīva SAI kā veids, kādā nodrošināt SAI vienību ilgtspēju krīzes laikā. Tomēr ieinteresētās personas uzsvēra, ka kolektīvas SAI izstrāde būtu jāatstāj dalībvalstu ziņā.

Dažas ieinteresētās personas uzskata, ka SIT kontaktpunktu funkciju modernizēšana, lai tie kļūtu par de facto SAI kontaktpunktiem, ievērojami uzlabotu iespējas izšķirt pārrobežu strīdus. Vairums ieinteresēto personu pauda uzskatu, ka SIT platforma nav efektīva, tāpēc ir jānodrošina lietotājiem ērtāki rīki, lai patērētāji būtu labāk informēti par savām tiesiskās aizsardzības iespējām un SAI vienībām, kuras varētu izmantot.

Ieinteresētās personas arī uzsvēra, ka EPC ir ļoti svarīga loma, jo tie palīdz patērētājiem risināt problēmas, kas saistītas ar pārrobežu pirkumiem. Piemēram, neformālā patērētāju lietu ministru sanāksme, ko Padomes prezidentvalsts Čehija organizēja 2022. gada septembrī, apstiprināja, ka visas dalībvalstis ir apmierinātas ar ECC-Net sniegto palīdzību patērētājiem pārrobežu strīdos un uzskata, ka to loma nākotnē tiks nostiprināta.

2021. gada SAI asamblejas dalībnieki uzsvēra, cik svarīgi ir samazināt SAI vienību ziņošanas pienākumus, lai atbrīvotu resursus, ko varētu izmantot to darbības paplašināšanai.

Ekspertu atzinumu pieprasīšana un izmantošana

Komisija ārējiem darbuzņēmējiem pasūtīja trīs ar SAI saistītus pētījumus:

(1)datu vākšanas pētījumu, lai analizētu atbildes, kas saņemtas sabiedriskajā apspriešanā, kas vērsta uz pagātni, valstu SAI pārskatiem, ko Komisijai iesniegušas visas ES dalībvalstis, Norvēģija un Islande, un pieciem gadījumu pētījumiem, kuru pamatā bija dokumentu izpēte un intervijas dažādās nozarēs (e-komercija, ceļojumi, finanses, mākslīgais intelekts SAI jomā un SAI vienību akreditācija);

(2)SAI rīcības izpēti par to, kā mudināt patērētājus izmantot SAI un kā mākslīgā intelekta atbalstītais robots-jurists palīdzētu patērētājiem labāk izprast tiesisko aizsardzību un atrast pareizo SAI vienību;

(3)juridisku pētījumu, kurā tika izskatīta akadēmiskā literatūra par SAI/SIT četrās ES dalībvalstīs.

Ietekmes novērtējums

Ietekmes novērtējumā tika analizēti četri dažādi risinājumi. Vēlamais risinājums bija direktīvas materiālās piemērošanas jomas paplašināšana, pārrobežu SAI vienkāršošana un pienākuma sniegt atbildi ieviešana tirgotājiem.

Īstenojot šo risinājumu, potenciālo SAI strīdu skaits palielinātos par aptuveni 4,5 %, kas būtu tieši saistīts ar direktīvas materiālās darbības jomas paplašināšanu, iekļaujot tajā patērētāju strīdus, kuri skar ne tikai stingrus līgumiskos jautājumus, bet arī, piemēram strīdus par likumā noteiktām tiesībām, kas nav nepārprotami pieminētas līgumā, vai par tādiem jautājumiem, kas izriet no patērētāju tiesībām, piemēram, par pakalpojumu sniedzēju maiņu, diskrimināciju, cenu pārredzamību un informāciju pirms līguma slēgšanas vai satura pārnesamību. Kā redzams ietekmes novērtējuma problēmas definīcijā, pašlaik ar problēmām saskaras aptuveni 2 250 000 patērētāju kuri, iespējams, vēlētos tās atrisināt, izmantojot SAI, tomēr šis lielais SAI ieinteresēto patērētāju skaits ievērojami samazinās, tiklīdz SAI procedūra ir faktiski jāpieprasa. Tas ir saistīts ar dažādiem faktoriem, piemēram, nepietiekamām zināšanām par esošajām SAI vienībām, paredzamu ilgu kavēšanos utt. Patērētāji salīdzina savu zaudējumu summu ar paredzamo slogu un nolemj pieprasīt SAI procedūru tikai tad, ja attiecīgā summa ir salīdzinoši liela. SAI vienības veic atbilstības pārbaudes, piemēram, par attiecīgo tiesību jomu un atsauksmju veidu, kas jāsniedz saistībā ar iepriekšējo saziņu ar tirgotāju. Šīs pārbaudes vēl vairāk samazina to lietu skaitu, kurās galu galā piemēro SAI procesu. Saskaņā ar datiem, ko nosūtījušas 23 valstu kompetentās iestādes, vidēji tikai 300 000 lietu gadā visā ES tiek pieņemtas kā piemērotas risināšanai, izmantojot SAI procedūru. Apmēram puse no tām netiek turpinātas, jo vairumā gadījumu tirgotājiem nav pienākuma piekrist piedalīties vai tirgotājs un patērētājs vienojas izšķirt strīdu pirms SAI procesa pabeigšanas, vai arī nevar atrast pieņemamu risinājumu un nolemj atteikties no SAI procesa.

No 2 250 000 patērētāju, kas ir ieinteresēti SAI, aptuveni 4,5 % ir strīds, kas pašlaik neietilpst SAI direktīvas darbības jomā, un tādējādi viņi nav tiesīgi izmantot SAI (100 000 strīdu). Tāpēc, īstenojot šo risinājumu, potenciālais strīdu skaits palielināsies no 300 000 faktisko strīdu līdz 400 000. Par katru atbilstīgo strīdu SAI vienība, kas saņem attiecīgajam uzņēmumam adresētu sūdzību, nosūta paziņojumu par to, ka ir ierosināta strīda izšķiršana ārpus tiesas. No šiem 400 000 paziņojumu, ko SAI vienības nosūta uzņēmumiem, 240 000 kļūtu par strīdiem 10 , bet aptuveni 128 000 paliktu neatbildēti 11 .

Ja direktīvā tiks ieviests pienākums sniegt atbildi, tiek lēsts, ka vienas atbildes nosūtīšanas izmaksas uzņēmumiem būs aptuveni 20 EUR (ieskaitot sagatavošanu, apstrādi un nosūtīšanu), tādējādi uzņēmumu kopējās izmaksas būs 2,6 miljoni EUR gadā jeb 23 miljoni EUR 10 gados 12 . Daļa no iespējamiem 128 000 strīdu, par kuriem uzņēmumiem tagad būtu jāsniedz atbilde 13 , varētu pārvērsties par faktiskiem strīdiem, un uzņēmumu negatīvas atbildes radītu lielāku noteiktību patērētājiem, kuri varētu izlemt ierosināt (vai neierosināt) prasību citur. Tiek lēsts, ka no iespējamiem 128 000 strīdu aptuveni 77 000 kļūtu par reāliem strīdiem 14 (galvenokārt tie, kas saistīti ar uzņēmumiem, kuri iepriekš nezināja par SAI, kopā gandrīz 200 000 jaunu strīdu saskaņā ar šo politikas risinājumu 15 ). Ja patērētāji uzvarētu 90 % gadījumu (un uzņēmumi pieņemtu SAI iznākumu), tas samazinātu zaudējumus par 33 miljoniem EUR gadā 16 , t. i., par 290 miljoniem EUR 10 gados. Tomēr šo 200 000 jauno strīdu izskatīšana SAI vienībām varētu izmaksāt līdz pat 60 miljoniem EUR gadā 17 (527 miljoni EUR 10 gados), ko varētu finansēt dažādos veidos 18 . Ja SAI vienības varētu apvienot līdzīgas lietas pret konkrētu tirgotāju, tās radītu ietaupījumus (pateicoties efektīvākai izskatīšanai), kompensējot izmaksas 11 miljonu EUR apmērā gadā (t. i., 97 miljoni EUR 10 gados) 19 . SAI vienību neto papildu izmaksas, ņemot vērā apjomradītus ietaupījumus, varētu būt no 0 EUR līdz 49 miljoniem EUR gadā (vidēji 25 miljoni EUR) vai no 0 EUR līdz 430 miljoniem EUR 10 gados (vidēji 215 miljoni EUR). SAI vienības, kurām rodas izmaksas, var arī tās nodot tirgotājiem, zinot, ka tās tomēr ietaupītu, salīdzinot ar vēršanos tiesā. Pienākums sniegt atbildi aizstātu pašreizējo prasību atklāt informāciju par SAI uzņēmumiem, kuri neplāno izšķirt strīdus, izmantojot SAI, un kuriem nav tāda pienākuma (64 % 20 tirgotāju) 21 . No ietekmes novērtējuma, kas saistīts ar pašreizējo SAI direktīvu 22 , ir zināms, ka patērētājiem sniegtās informācijas sniegšanas izmaksas, ņemot vērā inflāciju, ir aptuveni 310 EUR vienam uzņēmumam 23 . Tās galvenokārt ir vienreizējas izmaksas. Katru gadu jaundibinātiem uzņēmumiem, kas nepievienojas nevienai SAI vienībai 24 , kopējais ietaupījums būtu 99 miljoni EUR gadā 25 , t. i., 870 miljoni EUR 10 gados; daļa izmaksu, kas rodas no “informācijas par SAI iekļaušanas līgumos, rēķinos, čekos, tīmekļa vietnēs, brošūrās/bukletos” 26 , tādējādi tiktu samazinātas arī esošajiem uzņēmumiem, kopumā 165 miljonu EUR apmērā gadā, t. i., 1,4 miljardi EUR 10 gados (kopā uzņēmumi ietaupītu 2,3 miljardus EUR 10 gados).

Atbalsta lomas piešķiršana EPC (vai citām struktūrām) nozīmē, ka EPC būs jāpalīdz SAI jautājumos par citās dalībvalstīs piemērojamiem tiesību aktiem, jātulko korespondence un dokumenti, kas attiecas uz lietu utt. Tiek lēsts, ka tam būs vajadzīgi aptuveni 50 pilnslodzes ekvivalenti (FTE) visā ES, vēlreiz pārņemot līdzvērtīgu skaitu amatu, kas darbojas kā SAI kontaktpunkti dalībvalstīs. Savukārt šis pasākums bez izmaksām 27 vēl vairāk samazinātu patērētājiem nodarīto kaitējumu un ietaupītu izmaksas SAI vienībām.

Sociālā ietekme. Pārliecība par to, ka atbilde uz sūdzībām, kas iesniegtas attiecīgai SAI vienībai, tiks saņemta ātri, krasi samazinātu patērētāju satraukumu un viņi labāk novērtētu dažādu strīdu risināšanas iespēju īstenojamību. Paplašinot direktīvas piemērošanas jomu, samazinātos arī neizskatīto lietu uzkrājums tiesās, jo pašlaik patērētāji var rast risinājumu tikai tiesā. SIT platformas aizstāšanai nebūtu sociālas ietekmes uz nodarbinātību, jo dalībvalstu kontaktpunktus (apmēram 50 FTE visā ES) pārņemtu EPC ar jauniem pārrobežu pienākumiem SAI jomā.

Vidiskā ietekme. Direktīvas darbības jomas paplašināšana, iekļaujot tajā ārpuslīguma strīdus, ļautu patērētājiem pieprasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies negodīgas komercprakses dēļ, arī par zaudējumiem, kas saistīti ar zaļmaldināšanu. Iespēja saņemt tiesisko aizsardzību pret zaļmaldināšanu, izmantojot SAI, pastiprinātu valstu patērētāju aizsardzības iestāžu centienus un palīdzētu sasniegt Eiropas zaļā kursa stratēģijas mērķus. Šajā pašā saistībā patērētāji varētu iesniegt SAI prasību arī citos gadījumos ar vidisku ietekmi, piemēram, par maldinošu informāciju pirms līguma noslēgšanas saistībā ar līgumiem par energoapgādi vai ar vides prasībām.

Normatīvā atbilstība un vienkāršošana

Ierosinātajā pārskatīšanā paredzētie noteikumi nodrošinās šādas iespējas uzlabot efektivitāti, ko aprēķina katru gadu:

·pastāvīgo pielāgošanas izmaksu ietaupījums uzņēmumiem 370 miljoni EUR apmērā (ES SIT platformas aizstāšana);

·pastāvīgo pielāgošanas izmaksu ietaupījums uzņēmumiem 264 miljonu EUR apmērā (pienākuma atklāt informāciju par SAI atcelšana).

Vēlamais politikas risinājums ir saistīts ar šādām nelielām ikgadējām pielāgošanas izmaksām:

·uzņēmumu pastāvīgās pielāgošanas izmaksas 2,6 miljonu EUR apmērā (kas izriet no pienākuma sniegt atbildi);

·SAI vienību pastāvīgās pielāgošanas izmaksas 25 miljonu EUR apmērā (papildu strīdu izskatīšana);

·11 miljoni EUR, kas saistīti ar privāto SIT platformas nodrošinātāju atbilstību.

Šos pavisam 39 miljonus EUR gadā kompensē vienkāršošanas radītais ikgadējais izmaksu ietaupījums 634 miljonu EUR apmērā.

Nav zināms, cik strīdu ir ar MVU un cik ar lieliem uzņēmumiem, tāpēc izmaksas, kas saistītas ar pienākumu sniegt atbildi, būtībā varētu dalīt ar MVU. Tomēr, tā kā MVU veido lielāko daļu uzņēmumu, tie arī būs galvenie ieguvēji no informācijas sniegšanas izmaksu ietaupījuma gan saistībā ar SIT platformas aizstāšanu, gan SAI kopumā. Šis risinājums labvēlīgi ietekmēs ES MVU konkurētspēju, jo ietaupījumus tie varēs izmantot, lai padarītu pievilcīgākas savas cenas un, iespējams, veicinātu inovāciju.

Rīcības izpēte, kas tika veikta saistībā ar prasībām informēt par SAI, apliecināja, ka pašreizējā prasība tirgotājiem savās tīmekļa vietnēs nepārprotami norādīt SIT saiti, neietekmē labvēlīgi patērētāja nodomu izmantot SAI, tāpēc tās atcelšana neradīs nekādas nelabvēlīgas sekas attiecībā uz patērētāju iesaistīšanos SAI. Uzņēmumiem, kas darbojas tiešsaistē, nebūtu jāuztur e-pasta adrese sarakstei par SIT, tādējādi ietaupot 100 EUR gadā. Kopējais ieguvums uzņēmumiem tādā gadījumā būtu 370 miljoni EUR gadā, t. i., 3,3 miljardi EUR 10 gados. Arī jaundibinātiem uzņēmumiem ES nākamajos 10 gados neradīsies izmaksas saistībā ar informācijas par SIT sniegšanu to tīmekļa vietnēs, taču šī aplēse jau ir iekļauta aprēķinos, kas saistīti ar informācijas par SAI izņemšanu.

Pamattiesības

Komisijas priekšlikums kopumā labvēlīgi ietekmē pamattiesības. Direktīvas paplašinātā materiālā un ģeogrāfiskā darbības joma nodrošinātu, ka patērētājiem ir pieejama privāta tiesiskā aizsardzība plašākam strīdu lokam, tādējādi stiprinot viņu tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību, kā noteikts ES Pamattiesību hartas (Harta) 47. pantā. Lai gan līdz ar pienākuma sniegt atbildi ieviešanu tirgotājiem būtu jāizskata visi iespējamie strīdi, ko tiem nosūtījušas SAI vienības, tas, ka saskaņā ar direktīvu uzņēmumiem nav pienākuma piedalīties SAI, nodrošina, kas ir ievērota to darījumdarbības brīvība.

4.IETEKME UZ BUDŽETU

5.CITI ELEMENTI

Īstenošanas plāni un uzraudzīšanas, izvērtēšanas un ziņošanas kārtība

Detalizēts konkrētu priekšlikuma noteikumu skaidrojums

2023/0376 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA,

ar ko groza Direktīvu 2013/11/ES par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu, kā arī Direktīvas (ES) 2015/2302, (ES) 2019/2161 un (ES) 2020/1828

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/11/ES 29 tika pieņemta, lai nodrošinātu, ka patērētājiem Savienībā ir pieejamas kvalitatīvas strīdu alternatīvas izšķiršanas (“SAI”) procedūras, lai izšķirtu līgumstrīdus, kas izriet no tirgotāju, kuri veic uzņēmējdarbību ES, preču pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas Savienībā dzīvojošiem patērētājiem. Tajā paredzēts, ka SAI procedūras ir pieejamas visu veidu iekšzemes un pārrobežu patērētāju strīdiem Savienībā, nodrošinot, ka SAI procedūras atbilst minimālajiem kvalitātes standartiem. Tajā noteikts, ka dalībvalstīm ir jāuzrauga SAI vienību darbība. Lai palielinātu patērētāju informētību un veicinātu SAI izmantošanu, tajā arī paredzēts, ka tirgotājiem būtu jāinformē patērētāji par iespēju strīdu izšķirt ārpustiesas kārtībā, izmantojot SAI procedūras.

(2)Komisija 2019. gadā pieņēma ziņojumu par Direktīvas 2013/11/ES un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 524/2013 30 īstenošanu, kurā atklājās, ka ar Direktīvu 2013/11/ES, izmantojot kvalitatīvas SAI vienības visā Savienībā, ir palielināts patēriņa tirgu tvērums. Tomēr ziņojumā arī konstatēts, ka patērētāji un uzņēmumi dažās nozarēs un dalībvalstīs atpaliek SAI procedūru izmantošanas ziņā. Viens no iemesliem bija tirgotāju un patērētāju nepietiekamā informētība par šādām procedūrām dalībvalstīs, kurās tās tika ieviestas tikai nesen. Vēl viens iemesls bija patērētāju un tirgotāju neuzticēšanās nereglamentētām SAI vienībām. Dati, ko valstu kompetentās iestādes sniedza 2022. gada sākumā, kā arī 2023. gadā veiktais Direktīvas 2013/11/ES īstenošanas novērtējums liecina, ka izmantošanas līmenis saglabājās samērā stabils (izņemot nelielu ar Covid-19 pandēmiju saistīto lietu skaita pieaugumu). Lielākā daļa ieinteresēto personu, ar kurām notika apspriešanās saistībā ar šo novērtējumu, apstiprināja, ka nepietiekama patērētāju informētība un izpratne par SAI procedūrām, reta tirgotāju iesaistīšanās, nepilnības SAI tvērumā atsevišķās dalībvalstīs, valstu SAI procedūru lielās izmaksas un sarežģītība, kā arī SAI vienību kompetenču atšķirības bieži ir faktori, kas kavē SAI procedūru izmantošanu. Pārrobežu SAI ir arī citi šķēršļi, piemēram, valoda, nepietiekamas zināšanas par piemērojamiem tiesību aktiem, kā arī īpašas piekļuves grūtības neaizsargātiem patērētājiem.

(3)Tā kā vismaz divi no pieciem tiešsaistes darījumiem, ko veikuši patērētāji, kas dzīvo Savienībā, ir ar tirgotājiem, kuri atrodas trešās valstīs, Direktīvas 2013/11/ES darbības joma būtu jāpaplašina, lai SAI procedūrā varētu piedalīties tie trešo valstu tirgotāji, kuri to vēlas. Nekādi procedūras šķēršļi nedrīkstētu liegt patērētājiem, kas dzīvo Savienībā, izšķirt strīdus pret tirgotājiem neatkarīgi no to uzņēmējdarbības veikšanas vietas, ja tirgotāji piekrīt ievērot SAI procedūru ar kādā dalībvalstī reģistrētas SAI vienības starpniecību.

(4)Kopš Direktīvas 2011/13/ES pieņemšanas patērētāju strīdi ir kļuvuši daudz sarežģītāki. Preču un pakalpojumu digitalizācija, e-komercijas un digitālās reklāmas pieaugošā nozīme patērētāju līgumu izstrādē ir izraisījusi to patērētāju skaita pieaugumu, kuri saskaras ar maldinošu tiešsaistes informāciju un manipulatīvām saskarnēm, kas liedz viņiem pieņemt pārdomātus lēmumus par pirkumu. Tādēļ ir jāprecizē, ka līgumstrīdi, kas izriet no preču vai pakalpojumu pārdošanas, ietver digitālo saturu un digitālos pakalpojumus, un ir jāpaplašina Direktīvas 2011/13/ES darbības joma, iekļaujot šādus strīdus, lai patērētāji arī varētu pieprasīt kompensāciju par darbībām, ar ko viņiem nodarīts kaitējums posmos pirms līguma noslēgšanas, neatkarīgi no tā, vai līgums viņiem vēlāk kļūst saistošs.

(5)Turklāt Direktīva 2011/13/ES būtu jāattiecina arī uz patērētāju tiesībām, kas izriet no Savienības tiesību aktiem, kuri reglamentē attiecības starp patērētājiem un tirgotājiem gadījumos, kad nepastāv līgumiskas attiecības, attiecībā uz tiesībām piekļūt precēm un pakalpojumiem un maksāt par tiem bez jebkādas diskriminācijas valstspiederības, dzīvesvietas vai uzņēmējdarbības veikšanas vietas dēļ, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/302 31 4. un 5. pantā; tiesībām atvērt un mainīt bankas kontus, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/92/ES 32 9., 10., 11. un 16. pantā, un netikt diskriminētam, kā paredzēts minētās direktīvas 15. pantā; tiesībām saņemt pārskatāmu informāciju par mazumtirdzniecības nosacījumiem viesabonēšanas zvaniem un īsziņām, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2022/612 33 13., 14. un 15. pantā, tiesībām uz gaisa pārvadājumu maksu un tarifu pārredzamību, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1008/2008 34 23. pantā. Tādēļ būtu jāparedz, ka strīdus, kas rodas saistībā ar šādām patērētāju tiesību kategorijām, var risināt ar SAI procedūrām.

(6)Dalībvalstīm vajadzētu būt tiesībām piemērot SAI procedūras arī strīdos, kas attiecas uz citām ārpuslīgumiskām tiesībām, kas izriet no Savienības tiesību aktiem, ieskaitot tiesības, kas izriet no LESD 101. un 102. panta, vai lietotāju tiesības, kas paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2022/1925 35 . Tas neskar šo noteikumu publiski tiesisko izpildi.

(7)Ja starp tiešsaistes platformu nodrošinātāju un attiecīgā pakalpojuma saņēmēju izceļas strīds saistībā ar minētā nodrošinātāja veiktām nelikumīga vai kaitīga satura moderēšanas darbībām viņa platformā, minētajam strīdam piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2022/2065 36 21. pantu par strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā saskaņā ar minētās regulas 2. panta 4. punktu, ņemot vērā, ka tajā ir paredzēti sīkāk izstrādāti noteikumi attiecībā uz šādiem strīdiem.

(8)Attiecīgi būtu jāpielāgo “iekšzemes strīdu” un “pārrobežu strīdu” definīcijas, lai atspoguļotu Direktīvas 2013/11/ES darbības jomas paplašināšanu.

(9)Lai nodrošinātu, ka SAI procedūras ir piemērotas digitālajam laikmetam, kurā saziņa notiek tiešsaistē, arī pārrobežu kontekstā, ir jānodrošina ātri un godīgi procesi visiem patērētājiem. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka SAI vienības, kuras izveidotas to teritorijā, ir kompetentas nodrošināt strīdu izšķiršanas procedūras strīdos starp tirgotājiem, kas veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības, un patērētājiem, kuri dzīvo to teritorijā.

(10)Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka vajadzības gadījumā SAI ļauj patērētājam uzsākt un ievērot SAI procedūras arī bezsaistē. Būtu arī jānodrošina, ka, tiklīdz būs pieejami digitālie rīki, tos varēs izmantot visi patērētāji, arī neaizsargāti patērētāji vai patērētāji ar atšķirīgu digitālās pratības līmeni. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka strīdā iesaistītās personas vienmēr var pieprasīt, lai automatizētu procedūru pārskatītu fiziska persona.

(11)Dalībvalstīm arī būtu jāļauj SAI vienībām apvienot līdzīgas lietas pret konkrētu tirgotāju, lai SAI iznākumi būtu konsekventi attiecībā uz patērētājiem, kuri pakļauti vienai un tai pašai nelikumīgai praksei, un būtu izmaksu ziņā izdevīgāki SAI vienībām un tirgotājiem. Patērētāji būtu attiecīgi jāinformē, un viņiem būtu jādod iespēja atteikties no strīdu apvienošanas.

(12)Dalībvalstīm arī nevajadzētu pieļaut nesamērīgu noteikumu ieviešanu attiecībā uz iemesliem, kuru dēļ SAI vienība var atteikt strīda izskatīšanu, piemēram, pienākums izmantot uzņēmuma eskalācijas sistēmu pēc pirmās negatīvas saziņas ar sūdzību izskatīšanas dienestu, vai pienākums pierādīt, ka notika saziņā ar konkrētu uzņēmuma pēcpārdošanas pakalpojumu daļu.

(13)Saskaņā ar Direktīvu 2013/11/ES papildus Savienības nozaru tiesību aktiem, kas paredz tirgotāju obligātu dalību SAI, dalībvalstis var ieviest valsts tiesību aktus, lai padarītu tirgotāju dalību SAI obligātu nozarēs, kuras tās uzskata par piemērotām. Lai mudinātu tirgotājus piedalīties SAI procedūrās un nodrošinātu pienācīgas un ātras SAI procedūras, jo īpaši gadījumos, kad tirgotāju dalība nav obligāta, būtu jāprasa tiem noteiktā termiņā atbildēt uz SAI vienību pieprasījumiem par to, vai tie plāno piedalīties ierosinātajā procedūrā.

(14)Lai samazinātu informācijas un ziņošanas prasības un ietaupītu izmaksas SAI vienībām, valstu kompetentajām iestādēm un tirgotājiem, būtu jāvienkāršo ziņošanas un informācijas prasības un jāsamazina informācijas apjoms, ko SAI vienības sniedz kompetentajām iestādēm.

(15)Lai sniegtu efektīvu palīdzību patērētājiem un tirgotājiem pārrobežu strīdos, ir jānodrošina, ka dalībvalstis izveido SAI kontaktpunktus ar skaidri noteiktiem uzdevumiem. Eiropas patērētāju centri (EPC) ir piemēroti šādu uzdevumu veikšanai, jo tie ir specializējušie palīdzēt patērētājiem ar pārrobežu pirkumiem saistītos jautājumos, taču dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties arī citas struktūras ar atbilstošām zināšanām. Šie norīkotie SAI kontaktpunkti būtu jāpaziņo Komisijai.

(16)Neraugoties uz to, ka SAI procedūrām vajadzētu būt vienkāršām, SAI procedūrās patērētājiem var palīdzēt viņu izvēlēta trešā persona. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šāda palīdzība tiek sniegta godprātīgi, lai nodrošinātu godīgu procedūru un pilnīgu pārredzamību, jo īpaši attiecībā uz iespējamām maksām apmaiņā par palīdzību.

(17)Lai nodrošinātu, ka patērētāji var viegli atrast piemērotu SAI vienību, jo īpaši pārrobežu gadījumos, Komisijai būtu jāizstrādā un jāuztur digitāls interaktīvs rīks, kas sniedz informāciju par SAI vienību galvenajām iezīmēm un saites uz SAI vienību tīmekļa vietnēm, kas tai paziņotas.

(18)Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Direktīva 2013/11/ES.

(19)Tā kā Regula (ES) Nr. 524/2013 ir jāatceļ ar atsevišķu aktu, šīs atcelšanas dēļ ir jāgroza arī Eiropas Parlamenta un Direktīvas (ES) 2015/2302 37 , (ES) 2019/2161 38 un (ES) 2020/1828 39 ,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants
Direktīvas 2013/11/ES grozījumi

Direktīvu 2013/11/ES groza šādi:

1.direktīvas 2. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1. Šī direktīva attiecas uz procedūrām tādu strīdu starp patērētājiem, kas dzīvo Savienībā, un tirgotājiem, kas minētajiem patērētājiem piedāvā preces vai pakalpojumus, kas ietver digitālo saturu un digitālus pakalpojumus, izšķiršanai ārpustiesas kārtībā, kuru risināšanā iesaistās SAI vienība, kas piedāvā vai nosaka risinājumu vai saved kopā strīdā iesaistītās personas, lai atvieglotu izlīguma panākšanu:

(a)vai nu par līgumsaistībām, kas izriet no pārdošanas līgumiem, tai skaitā par digitālā satura piegādi, vai pakalpojumu līgumiem,

(b)vai par patērētāju tiesībām, kas piemērojamas ārpuslīguma un pirmslīguma situācijās un ir paredzētas Savienības tiesību aktos attiecībā uz:

i)negodīgu komercpraksi un noteikumiem;

ii)informāciju, kas obligāti sniedzama pirms līguma noslēgšanas;

iii)nediskriminēšanu valstspiederības vai dzīvesvietas dēļ;

iv)piekļuvi produktiem un pakalpojumiem;

v)tiesiskās aizsardzības līdzekļiem produktu un digitālā satura neatbilstības gadījumā;

vi)tiesībām mainīt pakalpojumu sniedzējus;

vii)pasažieru un ceļotāju tiesībām.

Dalībvalstis var attiecināt šajā direktīvā noteiktās SAI procedūras arī uz strīdu kategorijām, kas nav uzskaitītas pirmās daļas b) apakšpunktā.”;

2.direktīvas 4. panta 1. punkta e) un f) apakšpunktu aizstāj ar šādiem:

“e) “iekšzemes strīds” ir strīds starp patērētāju un tirgotāju par līgumsaistībām un/vai patērētāju tiesībām, kas noteiktas Savienības tiesībās, kā norādīts šīs direktīvas 2. panta 1. punktā, ja patērētāja dzīvesvieta ir tajā pašā dalībvalstī, kurā tirgotājs veic uzņēmējdarbību;

f) “pārrobežu strīds” ir strīds starp patērētāju un tirgotāju par līgumsaistībām un/vai patērētāju tiesībām, kas noteiktas Savienības tiesībās, kā norādīts šīs direktīvas 2. panta 1. punktā, ja patērētāja dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā tirgotājs veic uzņēmējdarbību, vai ja patērētāja dzīvesvieta ir kādā dalībvalstī, taču tirgotājs veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības;”;

3.direktīvas 5. pantu groza šādi:

(a)panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1. Dalībvalstis atvieglo patērētāju piekļuvi SAI procedūrām un nodrošina, ka strīdus, uz kuriem attiecas šī direktīva un kuros ir iesaistīts tirgotājs, kas veic uzņēmējdarbību to attiecīgajā teritorijā, vai tirgotājs, kas neveic uzņēmējdarbību kādas dalībvalsts teritorijā, bet piedāvā preces vai pakalpojumus, tai skaitā digitālo saturu un digitālos pakalpojumus, patērētājiem to attiecīgajās teritorijās, var iesniegt SAI vienībai, kas atbilst šajā direktīvā noteiktajām prasībām.”;

(b)panta 2. punkta a)–d) apakšpunktu aizstāj ar šādiem:

“a) nodrošina, ka patērētāji var iesniegt sūdzības un nepieciešamos pavaddokumentus tiešsaistē, kur tiem var izsekot, un nodrošina, ka patērētāji pēc pieprasījuma var iesniegt šos dokumentus un tiem piekļūt arī formātā, kas nav digitāls;

b) piedāvāt digitālas SAI procedūras, izmantojot viegli pieejamus un iekļaujošus rīkus;

c) piešķirt strīdā iesaistītajām personām tiesības pieprasīt, lai SAI procedūras iznākumu pārskatītu fiziska persona, ja procedūra tika veikta, izmantojot automatizētus līdzekļus;

d) var apvienot līdzīgas lietas pret vienu konkrētu tirgotāju vienā procedūrā ar nosacījumu, ka attiecīgais patērētājs ir informēts un neiebilst pret to;”;

(c)panta 4. punkta a) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“a) patērētājs nav centies sazināties ar attiecīgo tirgotāju, lai apspriestu savu sūdzību un mēģinātu jautājumu vispirms risināt tieši ar tirgotāju, nenosakot nesamērīgus noteikumus par šādas saziņas formātu;”;

(d)pantam pievieno šādu 8. punktu:

“8. Dalībvalstis nodrošina, ka tirgotāji, kuri veic uzņēmējdarbību to teritorijā un ar kuriem sazinās viņu valsts vai citas dalībvalsts SAI vienība, informē šo SAI vienību neatkarīgi no tā, vai viņi piekrīt piedalīties piedāvātajā procedūrā vai nē, un sniedz atbildi saprātīgā termiņā, kas nepārsniedz 20 darba dienas.”;

4.direktīvas 7. panta 2. punktu groza šādi:

(a)punkta ievadfrāzē pirmo teikumu aizstāj ar šādu:

“Dalībvalstis nodrošina, ka SAI vienības savās tīmekļa vietnēs, pēc pieprasījuma – uz pastāvīga informācijas nesēja, kā arī ar jebkādiem citiem līdzekļiem, ko tās uzskata par piemērotiem, dara publiski pieejamus divgadu darbības pārskatus.”;

(b)h) apakšpunktu svītro;

5.direktīvas 13. panta 3. punktu svītro;

6.direktīvas 14. pantu aizstāj ar šādu:

“14. pants

Palīdzība patērētājiem

1. Dalībvalstis nodrošina, lai attiecībā uz pārrobežu strīdiem patērētāji un tirgotāji var saņemt palīdzību nolūkā piekļūt SAI vienībai vai vienībām, kas ir kompetentas risināt attiecīgo pārrobežu strīdu.

2. Katra dalībvalsts norīko SAI kontaktpunktu, kas atbild par 1. punktā minēto uzdevumu. Katra dalībvalsts paziņo Komisijai sava SAI kontaktpunkta nosaukumu un kontaktinformāciju. Dalībvalstis atbildību par SAI kontaktpunktu darbību uztic saviem Eiropas patērētāju centru tīkla centriem vai, ja tas nav iespējams, patērētāju organizācijām vai jebkurai citai struktūrai, kas nodarbojas ar patērētāju aizsardzību.

3. SAI kontaktpunkti atvieglo saziņu starp strīdā iesaistītajām personām un kompetento SAI vienību, jo īpaši tie var veikt šādus uzdevumus:

(a)palīdzēt iesniegt sūdzību un vajadzības gadījumā attiecīgos dokumentus;

(b)sniegt strīdā iesaistītajām personām un SAI vienībām vispārīgu informāciju par ES patērētāju tiesībām;

(c)sniegt strīdā iesaistītajām personām skaidrojumus par procedūras noteikumiem, ko piemēro konkrētās SAI vienības;

(d)informēt sūdzētāju par citiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ja strīdu nevar izšķirt, izmantojot SAI procedūru.

4. Dalībvalstis var piešķirt SAI kontaktpunktiem tiesības sniegt šajā pantā minēto palīdzību patērētājiem un tirgotājiem, ja tie vēršas pie SAI vienībām, arī iekšzemes strīdu gadījumā.

5. Dalībvalstis nodrošina, ka visi dalībnieki, kas palīdz patērētājiem pārrobežu vai iekšzemes strīdos, rīkojas labticīgi, lai strīdā iesaistītās personas varētu panākt izlīgumu, un pilnībā pārredzamā veidā sniedz patērētājiem attiecīgo informāciju, tai skaitā informāciju par procedūras noteikumiem un visām piemērojamajām maksām.”;

7.direktīvas 19. panta 3. punkta f), g) un h) apakšpunktu svītro;

8.direktīvas 20. pantam pievieno šādu punktu:

“8. Komisija izstrādā un uztur digitālu interaktīvu rīku, kas sniedz vispārīgu informāciju par patērētāju tiesību aizsardzību un saites uz to SAI vienību tīmekļa vietnēm, par kurām tai paziņots saskaņā ar šā panta 2. punktu.”;

9.direktīvas 24. pantam pievieno šādu 4. punktu:

“4. Līdz [norādīt datumu] dalībvalstis paziņo Komisijai saskaņā ar 14. panta 2. punktu norīkoto SAI kontaktpunktu nosaukumus un kontaktinformāciju.”.

2. pants
Grozījums Direktīvā (ES) 2015/2302

Direktīvas (ES) 2015/2302 7. panta 2. punktā g) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

“g) informācija par pieejamām procedūrām sūdzību izskatīšanai un par strīdu alternatīvas izšķiršanas (SAI) mehānismiem, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/11/ES 40 , un attiecīgā gadījumā par SAI vienību, kas attiecas uz tirgotāju;”.

3. pants
Grozījums Direktīvā (ES) 2019/2161

Direktīvas (ES) 2019/2161 5. pantā b) punktu aizstāj ar šādu:

“b) iesniegt sūdzību kompetentajam Eiropas Patērētāju centra tīkla centram, atkarībā no iesaistītajām pusēm.”.

4. pants 
Grozījums Direktīvā (ES) 2020/1828

Direktīvas (ES) 2020/1828 I pielikumā svītro 44. punktu.

5. pants
Transponēšana

1.Dalībvalstis līdz [dd.mm.gggg. — viens gads pēc stāšanās spēkā] pieņem un publisko noteikumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas 1. pantu. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

Tās piemēro minētos noteikumus no [datums ģenitīvā].

2.Dalībvalstis līdz [dd.mm.gggg. — viens gads pēc Regulas xx/… stāšanās spēkā [priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 524/2013 par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē]] pieņem un publisko noteikumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas 2., 3. un 4. pantu. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

Tās piemēro minētos noteikumus no [ievietot datumu ģenitīvā].

3.Kad dalībvalstis pieņem 1. un 2. punktā minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.

4.Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to valsts tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

6. pants
Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

7. pants
Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē,

(1)     https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32013L0011 .

(2)    Sk. 8. rindu II pielikumā (REFIT) https://commission.europa.eu/strategy-documents/commission-work-programme/commission-work-programme-2023_en .

(3)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 524/2013 (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (Regula par patērētāju SIT); https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/ALL/?uri=celex:32013R0524 . 

(4)    COM (2023) 168.

(5)    LESD 169. pantā noteikts, ka mērķi veicināt patērētāju intereses un nodrošināt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni var sasniegt ar pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar LESD 114. pantu.

(6)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 524/2013 (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (OV L 165, 18.6.2013., 1. lpp.).

(7)    Izvērtējums ir publicēts kā pakete ar priekšlikumu.

(8)     https://www.eccnet.eu/publications .

(9)     https://www.beuc.eu/sites/default/files/publications/beuc-x-2022-062_adr_position_paper.pdf .

(10)    Attiecība 180 000/300 000 tagad attiecināma uz 400 000.

(11)    96 000, kā redzams problēmas definīcijā, t. i., 32 % no kopskaita, kas ir 128 000 no 400 000. Nav zināms, cik neatbildētu paziņojumu ir no MVU un cik no lielajiem uzņēmumiem.

(12)    Aktualizētajām vērtībām tiek piemērots 3 % diskonta faktors.

(13)    Jāņem vērā, ka, kā redzams izvērtējumā (6. pielikums), sešās dalībvalstīs tirgotāju līdzdalība nu jau vienmēr ir obligāta (DK, HU, IS, LT, LV, SK). Citās septiņās dalībvalstīs tirgotāju dalība ir obligāta noteiktās nozarēs (AT, CY, CZ, DE, EL, ES, NL), un vēl četrās dalībvalstīs tirgotāju līdzdalība ir obligāta īpašos apstākļos (BE, HR, PT, SE). Aprēķinu vienkāršības labad šajās aplēsēs tas nav ņemts vērā, un ir atzīts par ierobežojumu.

(14)    Piemērojot to pašu loģiku, ka aptuveni 60 % uzņēmumu, ja tos lūdz EPC, parasti vienojas ar patērētājiem. Tādējādi 60 % uzņēmumu, kuriem tiek lūgts sniegt atbildi, atbildētu apstiprinoši.

(15)    300 000–180 000 bāzes scenārijā +77 000.

(16)    200 000*90 %*185 EUR.

(17)    300 EUR par vienu strīdu, sk. problēmas definīciju.

(18)    Tomēr jāņem vērā, ka SAI vienības pēc noteikta laika gūs apjomradītus ietaupījumus, un būtu jāņem vērā tikai nelielas papildu strīdu pievienošanas izmaksas. Arī izmaksas, ko rada šie papildu strīdi, kompensē lielākas izmaksas, kas rastos vairākām personām, ja lietas nonāktu tiesā.

(19)    Šis ir piesardzīgs aprēķins, kas saistīts ar iespējamiem ietaupījumiem. Tajā ņemts vērā iespējamo strīdu skaitu (380 000) un pieņemts, ka tikai 10 % no tiem ir apvienoti. Ņemot vērā, ka strīda vidējā vērtība ir 300 EUR, ietaupījums ir 11 miljoni EUR.

(20)    Consumer Conditions Scoreboard - Consumers at home in the Single Market, 2019, consumers-conditions-scoreboard-2019_pdf_en.pdf (europa.eu) .

(21)    Rīcības izpētē par SAI/SIT tika konstatēts, ka “informācija, kas sniegta SAI vienību tīmekļa vietnēs, nešķiet galvenais izmantošanas virzītājspēks”. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad tirgotājs, kuram šī informācija ir jāatklāj, neplāno iesaistīties.

(22)    Ietekmes novērtējums dokumentam Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu (“Direktīva par patērētāju SAI”) un Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē (“Regula par patērētāju ODR”) {COM(2011) 793 final} {SEC(2011) 1409 final}.

(23)    254 EUR x 1,2217 kā kumulatīva inflācija laikposmā no 2012. līdz 2023. gadam (vietnē 2013dollars.com/Europe).

(24)    Eurostat: katru gadu 500 000 jaunu vairumtirgotāju un mazumtirgotāju ES x 64 % = 320 000.

(25)    320 000 (sk. zemsvītras piezīmi iepriekš) x 310 EUR (tirgotāju izmaksas, lai izpildītu informēšanas pienākumu).

(26)    35 % no kopējām izmaksām (2011. gada ietekmes novērtējums), t. i., 109 EUR. Mēs pieņemam, ka 10 % būtu jādrukā no jauna katru gadu par 11 EUR katram esošajam uzņēmumam, kas nav pievienojies SAI vienībai (23 000 000 x 64 %) = 15 000 000).

(27)    SAI kontaktpunktu finansē no dalībvalsts budžeta, savukārt EPC līdzfinansē ES. Pārvietojot šīs darbvietas, dalībvalstu izdevumi samazinātos, savukārt ES — palielinātos.

(28)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/690 (2021. gada 28. aprīlis), ar ko izveido iekšējā tirgus, uzņēmumu, tostarp mazo un vidējo uzņēmumu, konkurētspējas, augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības jomas un Eiropas statistikas programmu (vienotā tirgus programma) un atceļ Regulas (ES) Nr. 99/2013, (ES) Nr. 1287/2013, (ES) Nr. 254/2014 un (ES) Nr. 652/2014 (Dokuments attiecas uz EEZ), OV L 153, 3.5.2021., 1.–47. lpp.

(29)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/11/ES (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (OV L 165, 18.6.2013., 63. lpp.).

(30)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 524/2013 (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (OV L 165, 18.6.2013., 1. lpp.).

(31)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/302 (2018. gada 28. februāris), ar ko novērš nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu un citus diskriminācijas veidus iekšējā tirgū klientu valstspiederības, dzīvesvietas vai uzņēmējdarbības veikšanas vietas dēļ un groza Regulas (EK) Nr. 2006/2004 un (ES) 2017/2394 un Direktīvu 2009/22/EK (OV L 60I, 2.3.2018., 1. lpp.).

(32)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/92/ES (2014. gada 23. jūlijs) par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām (OV L 257, 28.8.2014., 214. lpp.).

(33)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2022/612 (2022. gada 6. aprīlis) par viesabonēšanu publiskajos mobilo sakaru tīklos Savienībā (OV L 115, 13.4.2022., 1. lpp.).

(34)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1008/2008 (2008. gada 24. septembris) par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (OV L 293, 31.10.2008., 3. lpp.).

(35)

   Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2022/1925 (2022. gada 14. septembris) par sāncensīgiem un godīgiem tirgiem digitālajā nozarē un ar ko groza Direktīvas (ES) 2019/1937 un (ES) 2020/1828 (Digitālo tirgu akts) (OV L 265, 12.10.2022., .1. lpp.).

(36)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2022/2065 (2022. gada 19. oktobris) par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu un ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK (OV L 277, 27.10.2022., 1. lpp.).

(37)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2302 (2015. gada 25. novembris) par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK (OV L 326, 11.12.2015., 1. lpp.).

(38)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/2161 (2019. gada 27. novembris), ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES attiecībā uz Savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu labāku izpildi un modernizēšanu (OV L 328, 18.12.2019., 7. lpp.).

(39)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2023/988 (2023. gada 10. maijs) par ražojumu vispārēju drošumu, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1025/2012 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2020/1828 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/95/EK un Padomes Direktīvu 87/357/EEK (OV L 135, 23.5.2023., 1.. lpp.).

(40)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/11/ES (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (Direktīva par patērētāju SAI) (OV L 165, 18.6.2013., 63. lpp.).”.