This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52023PC0281
Proposal for a COUNCIL DECISION authorising Member States to become or remain parties, in the interest of the European Union, to the Convention of 13 January 2000 on the International Protection of Adults
Priekšlikums PADOMES LĒMUMS, ar ko dalībvalstis tiek pilnvarotas Eiropas Savienības interesēs kļūt vai turpināt būt par 2000. gada 13. janvāra Konvencijas par pieaugušo personu starptautisko aizsardzību līgumslēdzējām pusēm
Priekšlikums PADOMES LĒMUMS, ar ko dalībvalstis tiek pilnvarotas Eiropas Savienības interesēs kļūt vai turpināt būt par 2000. gada 13. janvāra Konvencijas par pieaugušo personu starptautisko aizsardzību līgumslēdzējām pusēm
COM/2023/281 final
EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 31.5.2023
COM(2023) 281 final
2023/0170(NLE)
Priekšlikums
PADOMES LĒMUMS,
ar ko dalībvalstis tiek pilnvarotas Eiropas Savienības interesēs kļūt vai turpināt būt par 2000. gada 13. janvāra Konvencijas par pieaugušo personu starptautisko aizsardzību līgumslēdzējām pusēm
PASKAIDROJUMA RAKSTS
1.PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS
•Priekšlikuma pamatojums un mērķi
ES mērķis ir izveidot, uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās, tiesu iestāžu pieejamība un pamattiesību pilnīga ievērošana.
Šim mērķim būtu jāietver arī tādu pieaugušo personu pārrobežu aizsardzība, kuras savu personīgo spēju vājuma vai nepietiekamības dēļ nespēj aizsargāt savas intereses (tālāk tekstā “pieaugušie”). Pieaugušais ir persona, kas ir sasniegusi 18 gadu vecumu.
Iepriekš minētajā situācijā esošo pieaugušo skaits ES pieaug, jo sabiedrība noveco un ar vecumu saistītās slimības šajā kontekstā kļūst aizvien izplatītākas, kā arī pieaug personu ar invaliditāti skaits. Atkarībā no šo personu dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktu noteikumiem tām var piemērot aizsardzības pasākumus, ko nosaka tiesa vai administratīva iestāde, vai arī tās var atbalstīt trešā persona, ko tās iepriekš (piešķirot pārstāvības pilnvaras) ir izraudzījušās savu interešu pārvaldības nodrošināšanai.
Pieaugušajiem var būt nepieciešams pārvaldīt savus aktīvus vai nekustamo īpašumu, kas atrodas citā valstī, saņemt neatliekamo vai plānveida medicīnisko aprūpi ārvalstīs vai dažādu iemeslu dēļ pārcelties uz citu valsti.
Šajās pārrobežu situācijās pieaugušie saskaras ar sarežģītajiem un dažkārt pretrunīgajiem dalībvalstu noteikumiem. Tas attiecas uz lēmumu pieņemšanu par to, kurai tiesai vai citai iestādei, kas ir kompetenta noteikt aizsardzības pasākumus, ir jurisdikcija, kuri tiesību akti ir piemērojami viņu gadījumā un kā atzīt vai īstenot ārvalstīs pieņemtu lēmumu vai ārvalstīs noformētas pārstāvības pilnvaras. Tas rada situācijas, kurās pieaugušie, viņu ģimenes locekļi un viņu pārstāvji saskaras ar ievērojamu juridisko nenoteiktību attiecībā uz to, kādi noteikumi tiks piemēroti viņu gadījumā, un uz viņiem piemēroto procedūru un formalitāšu iznākumu. Lai nodrošinātu, ka viņu aizsardzība tiek garantēta arī pārrobežu situācijās vai ka viņi var izmantot savas tiesības ārvalstīs, viņiem nereti ir jāpārdzīvo ilgi un dārgi tiesas procesi. Dažos gadījumos viņu tiesības uz aizsardzību un pārstāvim uzticētās pilnvaras galu galā neatzīst ne tiesas, ne arī citi ar tiesām nesaistīti dalībnieki, piemēram, bankas, medicīnas darbinieki vai nekustamā īpašuma aģenti.
2000. gada 13. janvārī Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences (HCCH), kas ir starpvaldību organizācija, kuras mērķis ir “darboties, lai pakāpeniski vienādotu starptautisko privāttiesību normas” 1 , aizgādībā tika pieņemta Konvencija par pieaugušo personu starptautisko aizsardzību (tālāk tekstā “HCCH 2000. gada konvencija par pieaugušo aizsardzību”). Šī konvencija paredz visaptverošu noteikumu kopumu par jurisdikciju, piemērojamajiem tiesību aktiem un aizsardzības pasākumu atzīšanu un izpildes panākšanu, kā arī noteikumus par tiesību aktiem, kas piemērojami pārstāvības pilnvarām un kas nodrošina šādu pilnvaru spēkā esamību pārrobežu kontekstā. Ar to izveido arī mehānismus sadarbībai starp līgumslēdzēju valstu kompetentajām iestādēm un līgumslēdzēju valstu centrālajām iestādēm.
Šī konvencija tiek uzskatīta par starptautisko privāttiesību efektīvu un elastīgu instrumentu, kas darbojas paredzētajā nolūkā visas pasaules mērogā. Īpašās komisijas HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību praktiskās darbības jautājumos 2 nesen veiktā darba rezultātā speciālistiem drīz būs pieejami noderīgi instrumenti tās pareizai piemērošanai, piemēram, praktiska rokasgrāmata.
Tomēr patlaban tikai 12 ES dalībvalstis 3 ir minētās konvencijas līgumslēdzējas puses. HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību ratifikācija visās dalībvalstīs un visu dalībvalstu pievienošanās tai jau ilgu laiku ir ES mērķis.‑
Laikā kopš 2008. gada Eiropas Savienības Padome 4 , Eiropas Parlaments 5 un Eiropas Komisija 6 ir skaidri apstiprinājušas HCCH 2000. gada konvenciju par pieaugušo aizsardzību. HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību plaša ratifikācija dalībvalstīs un citās valstīs ir būtisks tās efektīvas darbības priekšnosacījums. Parlaments ir aktīvi atbalstījis konvencijas ratifikāciju visās dalībvalstīs, kā arī iespējamu ES likumdošanas iniciatīvu HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību papildināšanai.
Komisija un HCCH 2018. gada 5.–8. decembrī sarīkoja kopīgu starptautisku konferenci, lai sekmētu HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību ratifikāciju un izskatītu iespējamās nepilnības, kuru risināšanai nepieciešama turpmāka rīcība 7 .
Čehijas, Francijas un Slovēnijas tieslietu ministrs 2021. gada 3. maijā rakstiski aicināja Komisiju paātrināt likumdošanas iniciatīvas sagatavošanas darbu.
2021. gada jūnijā tika pieņemti Padomes secinājumi 8 , kuros cita starpā dalībvalstis tika aicinātas pēc iespējas ātrāk ratificēt HCCH 2000. gada konvenciju par pieaugušo aizsardzību, savukārt Komisija tika mudināta apsvērt, vai ES būtu vajadzīgs tiesiskais regulējums, kura mērķis būtu atvieglot aizsardzības pasākumu apriti, un vajadzības gadījumā iesniegt tiesību aktu priekšlikumus.
Prezidentvalstis Portugāle, Francija un Čehija 2021. un 2022. gadā sarīkoja dažādus pasākumus, lai palielinātu informētību par šo jautājumu.
Neraugoties uz šiem pasākumiem, konvencijas ratifikācijas gaita joprojām ir pārāk lēna. Dažās dalībvalstīs ratifikācijas likumprojekts jau gadiem ilgi tiek izskatīts parlamentā vai arī valdība to nemaz nav iesniegusi, neraugoties uz to, ka sagatavošanas darbs ir noslēdzies. Citas dalībvalstis konvenciju daļēji piemēro praksē (jo īpaši noteikumus par jurisdikciju un piemērojamajiem tiesību aktiem), necenšoties to oficiāli ratificēt. Šādā nolūkā būtu jāieceļ centrālā iestāde, lai būtu iespējama līgumslēdzēju valstu efektīva sadarbība.
Ņemot to vērā, Komisija ir nolēmusi ierosināt iniciatīvu, kuras mērķis ir atļaut tām dalībvalstīm, kas vēl nav konvencijas līgumslēdzējas puses, ratificēt konvenciju vai pievienoties tai. Atsauce uz šo iniciatīvu ir iekļauta Komisijas 2022. gada darba programmā: “Mēs ierosināsim pasākumus [...], [lai] stiprinātu tiesu iestāžu sadarbību attiecībā uz neaizsargātu pieaugušo aizsardzību pārrobežu situācijās”.
Tā kā HCCH 2000. gada konvenciju par pieaugušo aizsardzību var parakstīt un ratificēt valstis, kas 1999. gada 2. oktobrī bija Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences dalībvalstis 9 (Konvencijas 53. pants), konvencija būs jāparaksta un jāratificē šādām dalībvalstīm: Bulgārijai, Spānijai, Horvātijai, Ungārijai, Rumānijai, Slovēnijai, Slovākijai un Zviedrijai. Savukārt Īrijai, Itālijai, Luksemburgai, Nīderlandei un Polijai konvencija būs tikai jāratificē, jo tās to jau ir parakstījušas. Lietuvai būs jāpievienojas konvencijai, jo tā ir Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences dalībvalsts kopš 2001. gada 23. oktobra.
•Atbilstība šajā politikas jomā spēkā esošajiem noteikumiem
Patlaban nav ES tiesību aktu par pieaugušo personu pārrobežu aizsardzību. Tomēr šis priekšlikums ir daļa no tiesību aktu kopuma, kurā ietilpst arī Komisijas priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par jurisdikciju, piemērojamajiem tiesību aktiem, aizsardzības pasākumu, publisku aktu un pārstāvības pilnvaru atzīšanu un izpildes panākšanu, kā arī sadarbību ar pieaugušo personu aizsardzību saistītās civillietās. Priekšlikums paredz dažu HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību noteikumu piemērošanu dalībvalstīs, kā arī papildu noteikumus, lai veicinātu vēl ciešāku ES iekšējo sadarbību šajā jomā.‑
Šis priekšlikums attiecas uz HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību ratifikāciju tajās dalībvalstīs un uz to dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai, kas vēl nav tās līgumslēdzējas puses. Šī konvencija ir vienīgais starptautiskais instruments, kas attiecas uz starptautisko privāttiesību jautājumiem saistībā ar pieaugušo personu pārrobežu aizsardzību.‑
Abi priekšlikumi attiecas uz starptautiskajām privāttiesībām, kas Eiropas Savienībā ir labi attīstīta politikas joma. Kopš 2000. gada ES ir pieņēmusi virkni tiesību aktu par tiesu iestāžu sadarbību civillietās ar pārrobežu ietekmi. Tomēr neviens no šiem tiesību aktiem nereglamentē personu tiesībspējas un rīcībspējas pārrobežu aspektus 10 vai tādu pieaugušo personu aizsardzību, kuras “savu personīgo spēju vājuma vai nepietiekamības dēļ” 11 nespēj aizsargāt savas intereses.
Ierosinātā regula būtu piemērojama dalībvalstīs, savukārt HCCH 2000. gada konvencija par pieaugušo aizsardzību būtu jāpiemēro trešām valstīm, kas ir konvencijas līgumslēdzējas puses. Tā kā pieaugušajiem Eiropas Savienībā var būt attiecības gan ar dalībvalstīm, gan ar trešām valstīm (piemēram, īpašums vai personiskas saites), lai nodrošinātu pieaugušo personu aizsardzību starptautiskās situācijās, izšķiroša nozīme ir saskaņotam starptautisko privāttiesību regulējumam, kas piemērojams pieaugušo aizsardzībai gan ES teritorijā, gan trešās valstīs, kas ir konvencijas līgumslēdzējas puses.
Tādējādi abi priekšlikumi viens otru papildina, un tāpēc tie ir iesniegti kopā.
•Saskaņotība ar citiem Savienības politikas virzieniem
ES un tās dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD), kas kopš tās pieņemšanas 2006. gadā ir personu ar invaliditāti tiesību starptautiskais regulējums.
HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību 3. panta c) punktā ir ietverti noteikumi, ar kuriem, iespējams, tiek atbalstīta vai attaisnota lēmumu pieņemšana pieaugušās personas vietā (galvenokārt tāpēc, ka tiek izmantots termins “aizbildnība, aizgādnība un līdzīgi tiesiski režīmi”). Ir radies jautājums, vai tādējādi varētu tikt veicināta vai atļauta tādu pasākumu atzīšana, ar kuriem paredz lēmumu pieņemšanu pieaugušo personu vietā, nevis atbalsta sniegšanu lēmumu pieņemšanā, un vai tas būtu pretrunā pieaugušo personu tiesībām uz autonomiju un līdztiesību.
HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību saskaņotība un papildināmība ar UNCRPD noteiktajām tiesībām ir vairākkārt atzīta, piemēram, secinājumos un ieteikumos (2. un 3. secinājums), kas pieņemti iepriekš minētajā EK un HCCH kopīgajā konferencē 2018. gadā 12 .
HCCH 2000. gada konvencija par pieaugušo aizsardzību ir starptautisko privāttiesību instruments. Tā ir neitrāla attiecībā uz materiālajām tiesībām, neparedzot nekādus pasākumus šajā jomā, un tās preambulā par primārajiem apsvērumiem ir izvirzītas pieaugušās personas intereses, kā arī tās cieņas un autonomijas respektēšana. Atvieglojot pārrobežu sadarbību un novēršot juridiskos un praktiskos šķēršļus, tā veicina dažu svarīgu UNCRPD mērķu sasniegšanu. To vidū ir 12. pants par vienlīdzīgu tiesībspējas atzīšanu un 32. pants par starptautisko sadarbību, kuras nodrošināšanas nolūkā HCCH 2000. gada konvencijā par pieaugušo aizsardzību ir paredzēts izveidot centrālo iestāžu sistēmu.
Turklāt ne visi cilvēki ar invaliditāti ir uzskatāmi par pieaugušajiem, kuriem nepieciešama pārrobežu aizsardzība HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību nozīmē, šādas personas ir tikai tās, kuras nespēj aizsargāt savas personīgās vai finansiālās intereses. Un otrādi, ne visi pieaugušie ar vājām psihosociālajām spējām ir personas ar invaliditāti.
Ir arī jāatgādina, ka UNCRPD komiteja savā 2015. gada ziņojumā par UNCRPD īstenošanu Eiropas Savienībā pauda bažas par šķēršļiem, ar kuriem saskaras personas ar invaliditāti, pārceļoties no vienas dalībvalsts uz citu. Komiteja ieteica ES “nekavējoties rīkoties, lai nodrošinātu, ka visas personas ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļi var vienlīdzīgi ar citiem izmantot savas tiesības uz pārvietošanās brīvību” 13 .
Īpašais referents personu ar invaliditāti tiesību jautājumos pasūtīja juridisku pētījumu 14 un kopā ar neatkarīgo eksperti vecāka gadagājuma cilvēku cilvēktiesību ievērošanas jautājumos sniedza ar to saistītu kopīgu paziņojumu 15 . Šajos dokumentos ir sniegta atbilde uz minēto jautājumu, secinot, ka HCCH 2000. gada konvencijā par pieaugušo aizsardzību ir paredzētas pietiekami plašas interpretācijas un praktisku uzlabojumu iespējas un ka to var grozīt, lai ņemtu vērā valstu tiesību aktu modernizāciju. Īpašais referents atgādina, ka HCCH 2000. gada konvencijā par pieaugušo aizsardzību ir ietverti noteikumi nolūkā novērst jebkādas pretrunas ar UNCRPD un ka abi instrumenti var viens otru papildināt un tiem tas būtu arī jādara. ES un visām tās dalībvalstīm sniegtās interpretācijas iespējas ir jāizmanto tā, lai nodrošinātu konvencijas ievērošanu.
Piemērojot HCCH 2000. gada konvenciju par pieaugušo aizsardzību, līgumslēdzējām valstīm, kas ir arī UNCRPD puses, ir pienākums ievērot UNCRPD un tajā izklāstītos principus. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas iedibināto judikatūru starptautiskās konvencijas ir Savienības tiesību neatņemama sastāvdaļa, tāpēc to īstenošanai ir jāatbilst proporcionalitātes principam, kas ir Savienības tiesību vispārējs princips 16 .
Komisija 2021. gada martā pieņēma Personu ar invaliditāti tiesību stratēģiju 2021.–2030. gadam 17 . Tajā jo īpaši ir risināts jautājums par “tiesu iestāžu pieejamības, tiesiskās aizsardzības, brīvības un drošības uzlabošanu” personām ar invaliditāti. Lai sasniegtu šo mērķi, papildus citām iniciatīvām ir arī skaidri norādīts, ka “Komisija sadarbosies ar dalībvalstīm, lai īstenotu 2000. gada Hāgas konvenciju par neaizsargātu pilngadīgo starptautisko aizsardzību saskaņā ar UNCRPD, tostarp veicot pētījumu par neaizsargātu pilngadīgo aizsardzību pārrobežu situācijās, jo īpaši attiecībā uz personām ar intelektuālās attīstības traucējumiem, un lai pavērtu ceļu tās ratifikācijai visās dalībvalstīs” 18 .
Komisijas juridiskais pētījums tika veikts 2021. gadā 19 , un tajā tika secināts arī tas, ka, ja visas dalībvalstis ratificētu HCCH 2000. gada konvenciju par pieaugušo aizsardzību, tiktu atrisinātas dažas no problēmām, kas saistītas ar būtiskajām nepilnībām un pretrunām pieaugušo personu pārrobežu aizsardzībā.
Kad Padome būs pieņēmusi šo lēmumu, HCCH 2000. gada konvencija par pieaugušo aizsardzību kļūs par daļu no Savienības tiesībām. Tādējādi Eiropas Savienības Tiesa to varēs interpretēt, ņemot vērā gan ES vispārējos principus — nodrošināt personu brīvu pārvietošanos, tiesu iestāžu pieejamību un pamattiesību pilnīgu ievērošanu —, gan UNCRPD.
2.JURIDISKAIS PAMATS, SUBSIDIARITĀTE UN PROPORCIONALITĀTE
•Juridiskais pamats
Šis priekšlikums attiecas uz atļauju dažām dalībvalstīm ratificēt starptautisku konvenciju vai pievienoties tai ES interesēs. Tiesu iestāžu sadarbību civillietās un komerclietās reglamentē LESD 81. pants, kas attiecīgi ir juridiskais pamats ES kompetencei šajā jomā. Tāpēc piemērojamais juridiskais pamats ir Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 218. panta 6. punkts kopā ar materiālo juridisko pamatu, proti, LESD 81. panta 2. punktu.
LESD 81. panta 3. punkts nav piemērojams, jo pieaugušo personu pārrobežu aizsardzība nav ģimenes tiesību jautājums.
Jēdziens “ģimenes tiesības” LESD 81. panta 3. punkta nozīmē ir jāinterpretē neatkarīgi no dalībvalstu tiesību aktos noteiktās definīcijas.
Līdz šim ES tiesību aktos šis jēdziens ir interpretēts diezgan šauri un tiek attiecināts tikai uz noteikumiem, kas reglamentē ģimenes attiecības, piemēram, laulības lietas, vecāku atbildību vai uzturēšanas saistības.
Nav nekas neparasts, ja neaizsargāti pieaugušie nepieciešamo aizsardzību saņem no ģimenes locekļiem. Dažās dalībvalstīs neaizsargātu pieaugušo tiesiskā aizsardzība saskaņā ar likumu tiek uzticēta laulātajam vai ģimenes locekļiem. Tomēr pieaugušās personas ģimene, ja personai tāda tiešām ir, ir tikai viens no kontekstiem, kurā var nodrošināt aizsardzību. Ģimenes locekļu iesaistīšana nav obligāta prasība, un starptautisko privāttiesību noteikumi to nekādi nereglamentē. Tā vietā būtiskas bažas pieaugušo aizsardzības jomā rada sniegtais atbalsts un pieaugušo personu tiesību uz cieņu, pašnoteikšanos, nediskrimināciju un sociālo iekļaušanu nodrošināšana neatkarīgi no to ģimenes attiecībām.
Jānorāda, ka pretēji ES regulām par ģimenes tiesību jautājumiem HCCH 2000. gada konvencijā par pieaugušo aizsardzību nav atsauču uz ģimenes attiecībām (piemēram, “vecāki”, “bērni” vai “laulātais”).
Ierosinātā regula papildinās HCCH 2000. gada konvenciju par pieaugušo aizsardzību un ietvers dažus konvencijas noteikumus, jo īpaši noteikumus par starptautisko jurisdikciju un piemērojamajiem tiesību aktiem, padarot tos tieši piemērojamus dalībvalstīs.
Tāpēc saskaņā ar EST iedibināto judikatūru pastāv risks, ka HCCH 2000. gada konvencija par pieaugušo aizsardzību var ietekmēt vai mainīt ierosinātās regulas darbības jomu.
Starptautiskās saistības var ietekmēt vai mainīt Savienības noteikumu piemērošanas jomu tad, ja šīs saistības ietilpst nozarē, kura lielākoties jau tiek regulēta ar šiem noteikumiem, vai arī ņemot vērā Savienības tiesību paredzamo attīstību, kā tas ir šajā gadījumā 20 .
Tāpēc HCCH 2000. gada konvencija par pieaugušo aizsardzību ietilpst Savienības ekskluzīvā kompetencē saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu.
Tāpēc ES var pilnvarot dalībvalstis kļūt vai turpināt būt par HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību līgumslēdzējām pusēm.
Tā kā par konvencijas, kurā nav klauzulas, kas ļautu ES kļūt par tās līgumslēdzēju pusi, līgumslēdzējām pusēm var kļūt tikai valstis, tad dalībvalstis var to ratificēt vai pievienoties tai, kā arī turpināt būt konvencijas puses, rīkojoties Savienības interesēs, saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas iedibināto judikatūru 21 .
Līdzīga iniciatīva tika īstenota jau 2008. gadā, lai pilnvarotu dažas dalībvalstis ratificēt HCCH 1996. gada Konvenciju par bērnu aizsardzību vai arī tai pievienoties 22 .
Saskaņā ar Protokolu Nr. 21, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, tiesību akti, kas pieņemti tiesiskuma jomā, Īrijā nav saistoši un piemērojami. Tomēr, ja šajā jomā ir iesniegts priekšlikums, Īrija var paziņot, ka vēlas piedalīties pasākuma pieņemšanā un piemērošanā, un, ja pasākums ir pieņemts, tā var paziņot, ka vēlas akceptēt minēto pasākumu.
Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro.
•Proporcionalitāte
Šis priekšlikums ir izstrādāts pēc analoģijas ar jau pieņemtajiem Padomes lēmumiem, ar kuriem dalībvalstis pilnvaro pievienoties starptautiskai konvencijai. Tajā ir paredzēti tikai tie pasākumi, kas ir nepieciešami, lai panāktu saskaņotu ES rīcību pieaugušo personu pārrobežu aizsardzības jomā, nodrošinot dalībvalstīm, kas vēl nav konvencijas līgumslēdzējas puses, iespēju noteiktā termiņā ratificēt HCCH 2000. gada konvenciju par pieaugušo aizsardzību vai pievienoties tai.
Dalībvalstis arī saglabā savu kompetenci attiecībā uz tādu materiālo tiesību normu pieņemšanu, kas vērstas uz pieaugušo aizsardzību.
Tādējādi priekšlikumā ir ievērots proporcionalitātes princips.
•Juridiskā instrumenta izvēle
Tā kā priekšlikums attiecas uz starptautisku nolīgumu, kas dažām dalībvalstīm Savienības interesēs jāratificē un kam tām jāpievienojas, vienīgais piemērojamais instruments ir Padomes Lēmums saskaņā ar 218. panta 6. punktu.
3.EX POST IZVĒRTĒJUMU, APSPRIEŠANĀS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI
•Apspriešanās ar ieinteresētajām personām
Pirms šā priekšlikuma un paralēlā priekšlikuma regulai par šo jautājumu sagatavošanas notika intensīva un plaša apspriešanās ar ieinteresētajām personām.
Atklātā sabiedriskā apspriešana 23 un aicinājums sniegt atsauksmes 24 notika 2022. gada sākumā. Lielākā daļa respondentu, tostarp dalībvalstis un profesionālās organizācijas, kas pārstāv juristus un notārus, atbalstīja ES iniciatīvu, kas liktu dalībvalstīm ratificēt HCCH 2000. gada konvenciju par pieaugušo aizsardzību. Tās arī aicināja izstrādāt ES instrumentu, kas papildinātu konvenciju. Viena NVO, kas ir personu ar invaliditāti tiesību aizsardzības jumta organizācija, pauda bažas par pieaugušo personu ar invaliditāti pamattiesībām, ja ES instruments veicinātu tādu lēmumu apriti, kas pieņemti, pārkāpjot UNCRPD un pieaugušo personu ar invaliditāti pamattiesības. Šis jautājums par saikni starp UNCRPD un HCCH 2000. gada konvenciju par pieaugušo aizsardzību radās atkārtoti un jau ir aplūkots 14. un 15. zemsvītras piezīmē minētajā pētījumā un kopīgajā paziņojumā.
Apspriešanās stratēģijas satvarā 2022. gada 29. septembrī tika sarīkota neformāla tiešsaistes sanāksme ar ieinteresētajām personām. Turklāt 2022. gada 27. oktobrī Komisija noorganizēja tiešsaistes sanāksmi ar dalībvalstu ekspertiem, lai sniegtu informāciju par iniciatīvu par pieaugušo personu aizsardzību un apmainītos ar sākotnējiem viedokļiem.
Visbeidzot, 2022. gada 7. un 8. novembra sanāksmē notika apspriešanās ar Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās (EJN-civil) par tā iespējamo lomu turpmākas iniciatīvas īstenošanā.
Rezumējot, visās apspriešanas darbībās tika pausts spēcīgs atbalsts HCCH 2000. gada konvencijai par pieaugušo aizsardzību un par to sniegtās atsauksmes kopumā bija pozitīvas. Turklāt apspriešanās parādīja, ka lielākajai daļai ieinteresēto personu ir praktiska nepieciešamība pēc papildu pasākumiem ES līmenī un tās atbalsta to ieviešanu.
•Ekspertu atzinumu vākšana un izmantošana
2021. gadā tika veikts juridisks pētījums 25 . Pētījuma autori izdarīja šādus secinājumus: i) neaizsargātu pieaugušo personu pārrobežu aizsardzības jomā pastāv būtiskas nepilnības un pretrunas (noteikumi par jurisdikciju, pārstāvības pilnvaru atzīšana, juridiskās noteiktības trūkums un praktiskas problēmas, ar ko saskaras iestādes); ii) HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību vispārēja ratifikācija ES tiešā veidā atrisinātu dažas no šīm problēmām gan starp dalībvalstīm, gan ar trešām valstīm; un iii) ES instruments vēl vairāk stiprinātu neaizsargātu pieaugušo personu aizsardzību un atvieglotu viņu dzīvi un atbildīgo iestāžu darbu.
Papildu ekspertu atzinumi par pieaugušo personu pārrobežu aizsardzību tika apkopoti arī pētījumā, kas pievienots Eiropas Parlamenta likumdošanas iniciatīvas ziņojumam 26 (2016. g.), un Eiropas Tiesību institūta ziņojumā 27 (2020. g.).
•Ietekmes novērtējums
2022. gadā tika veikts ietekmes novērtējums, lai izpētītu dažādās ES pieejamās politikas iespējas uzlabot pieaugušo personu pārrobežu aizsardzību un novērtētu to ietekmi.
Tā kā šis priekšlikums attiecas tikai uz HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību ratifikāciju dažās dalībvalstīs un šo valstu pievienošanos tai, ietekmes novērtējuma konstatējumu sīkāks skaidrojums tiks sniegts saistītajā regulas priekšlikumā. Ir lietderīgi pašreizējā analīzē norādīt tikai galīgo politikas variantu.
Tas ietver regulu, kas papildina konvenciju, un konvencijas ratifikāciju dalībvalstīs, kuras vēl nav konvencijas līgumslēdzējas puses, un šo valstu pievienošanos tai. Tas nodrošinātu, ka atbilstoši starptautisko privāttiesību noteikumi pieaugušo personu aizsardzībai pārrobežu situācijās būtu piemērojami ne tikai ES līmenī, bet arī starp dalībvalstīm un trešām valstīm. Paredzams arī, ka ratifikācija visās dalībvalstīs pamudinās konvencijai pievienoties arī vairāk trešo valstu.
•Pamattiesības
Ierosinātās darbības vispārējais mērķis ir aizsargāt pieaugušo personu pamattiesības saskaņā ar LESD 6. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un UNCRPD.
Pārrobežu situācijās tas jo īpaši nozīmētu novērst to, ka pieaugušai personai tiek atsavināts īpašums ārvalstīs vai liegta piekļuve tam, un nodrošināt tiesu iestāžu pieejamību un pieaugušo personu pašnoteikšanos un autonomiju.
Saskaņojot starptautisko privāttiesību noteikumus, HCCH 2000. gada konvencija par pieaugušo aizsardzību savieno dažādas tiesību sistēmas, lai konvencijas darbības jomā veicinātu pieaugušo personu tiesību nediskriminējošu ievērošanu, viņu interešu aizsardzību un viņu tiesībspējas īstenošanu.
Šīs vērtības ir atspoguļotas Konvencijas preambulā: tā apstiprina, ka gan pieaugušā cieņas, gan autonomijas respektēšanai ir jābūt primārajiem apsvērumiem. Šādas prioritātes ir noteiktas arī UNCRPD preambulā.
Saskaņā ar Konvencijas noteikumiem, ja aizsardzības pasākumu kādā līgumslēdzējā valstī veic kompetenta iestāde, šim pasākumam būtu jāpaliek spēkā arī citā līgumslēdzējā valstī, piemēram, ja pieaugušais pārceļas no vienas līgumslēdzējas valsts uz citu. Konvencijā ir ietvertas arī garantijas, kas ļauj pasākumus neatzīt vai nepanākt to izpildi, ja, piemēram, pasākumu ir veikusi iestāde, kuras jurisdikcija nav bijusi pamatota vai nav bijusi saskaņā ar kādu no konvencijā paredzētajiem pamatojumiem, vai ja pasākuma atzīšana būtu pretrunā lūgumu saņēmušās valsts sabiedriskajai kārtībai 28 . Šajā kontekstā pieaugušās personas, uz kuru attiecas pasākums, pamattiesību neievērošana varētu būt atzīšanas atteikuma pamatojums.
4.IETEKME UZ BUDŽETU
Ierosinātais lēmums neietekmē Eiropas Savienības budžetu.
5.CITI JAUTĀJUMI
•Īstenošanas plāni un uzraudzīšanas, novērtēšanas un ziņošanas kārtība
Tā kā šis priekšlikums attiecas uz dažu Eiropas Savienības dalībvalstu pilnvarošanu ratificēt HCCH 2000. gada konvenciju par pieaugušo aizsardzību vai pievienoties tai, tās īstenošanas uzraudzība ir galvenokārt vērsta uz to, lai minētās dalībvalstis ievērotu konvencijas ratificēšanas vai pievienošanās termiņu saskaņā ar Padomes lēmumu.
Tomēr, tiklīdz visas dalībvalstis būs konvencijas līgumslēdzējas puses, ir plānots veikt vairākas darbības, lai palielinātu informētību par konvenciju un nodrošinātu tās pareizu piemērošanu. Turklāt, gatavojoties veidot turpmākas īpašās komisijas konvencijas praktiskās darbības jautājumos, tiks pieņemtas saskaņotas ES nostājas; tas sniegs ES iespēju uzraudzīt, kā dalībvalstis īsteno šo instrumentu.
2023/0170 (NLE)
Priekšlikums
PADOMES LĒMUMS,
ar ko dalībvalstis tiek pilnvarotas Eiropas Savienības interesēs kļūt vai turpināt būt par 2000. gada 13. janvāra Konvencijas par pieaugušo personu starptautisko aizsardzību līgumslēdzējām pusēm
EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 81. panta 2. punktu saistībā ar tā 218. panta 6. punkta a) apakšpunktu,
ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,
ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu 29 ,
tā kā:
(1)Savienība ir izvirzījusi mērķi, pilnīgi ievērojot pamattiesības, radīt, uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās un tiesu iestāžu pieejamība.
(2)Lai sasniegtu šo mērķi, Savienība ir pieņēmusi virkni tiesību aktu par tiesu iestāžu sadarbību civillietās ar pārrobežu ietekmi. Savienība pati vai ar dalībvalstu, kuras rīkojas Savienības interesēs, starpniecību ir arī vairāku starptautisku konvenciju līgumslēdzēja puse šajā jomā.
(3)Tomēr nav Savienības tiesību aktu, kas attiektos uz tādu pieaugušo personu pārrobežu aizsardzību, kuras savu personīgo spēju vājuma vai nepietiekamības dēļ nespēj aizsargāt savas intereses vai kuras var prasīt, lai atbalsts tiesībspējas īstenošanai, kas tām tiek sniegts vienā dalībvalstī, tiktu nodrošināts visā Savienībā.
(4)Pieaugušajiem pārrobežu situācijās var rasties dažādas grūtības, tostarp tad, ja šie pieaugušie pārceļas uz citu dalībvalsti vai ja viņiem pieder īpašums vai aktīvi citā dalībvalstī. Grūtības var rasties, piemēram, ja pasākumi, kas vienā dalībvalstī tiek veikti nolūkā aizsargāt pieaugušās personas, ir jāīsteno citā dalībvalstī, vai ja pārstāvības pilnvaras, ko pieaugušie ir piešķīruši saviem pārstāvjiem, ja paši nespēj aizsargāt savas intereses, ir jāizmanto ārvalstīs. Šīs grūtības var nopietni un negatīvi ietekmēt juridisko noteiktību pārrobežu darījumos, pieaugušo tiesības un labklājību, kā arī viņu cieņas ievērošanu. Konkrētāk, var tikt negatīvi ietekmētas pieaugušo pamattiesības, piemēram, tiesu iestāžu pieejamība, tiesības uz pašnoteikšanos un autonomiju, tiesības uz īpašumu un brīvu pārvietošanos.
(5)Tāpēc ir nepieciešami vienoti starptautisko privāttiesību noteikumi, kas reglamentē pārrobežu situācijas, lai uzlabotu to pieaugušo personu pamattiesību aizsardzību, kurām ir vājas vai nepietiekamas personīgās spējas. Starptautiskā līmenī šādi noteikumi ir ietverti 2000. gada 13. janvāra Konvencijā par pieaugušo personu starptautisko aizsardzību (tālāk tekstā “HCCH 2000. gada konvencija par pieaugušo personu aizsardzību”). Konvencijā ir paredzēti noteikumi par jurisdikciju, piemērojamajiem tiesību aktiem, šo pieaugušo personu aizsardzības pasākumu atzīšanu un izpildes panākšanu, pārstāvības pilnvarām piemērojamajiem tiesību aktiem, kā arī noteikumi par sadarbību starp konvencijas līgumslēdzēju pušu iestādēm.
(6)Saskaņā ar HCCH 2000. gada konvenciju par pieaugušo aizsardzību tās līgumslēdzējas puses var būt tikai suverēnas valstis. Šā iemesla dēļ Savienība nevar noslēgt minēto konvenciju.
(7)HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību ratifikācija visās dalībvalstīs un visu dalībvalstu pievienošanās tai jau ilgu laiku ir Eiropas Savienības mērķis.
(8)Patlaban HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību līgumslēdzējas puses ir Beļģija, Čehijas Republika, Vācija, Igaunija, Grieķija, Francija, Kipra, Latvija, Malta, Austrija, Portugāle un Somija. Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Polija to ir tikai parakstījušas.
(9)Komisija [...] iesniedza tiesību akta priekšlikumu Regulai par jurisdikciju, piemērojamajiem tiesību aktiem, aizsardzības pasākumu, publisku aktu un pārstāvības pilnvaru atzīšanu un izpildes panākšanu, kā arī sadarbību ar pieaugušo personu aizsardzību saistītās civillietās (tālāk tekstā “ierosinātā regula”). Priekšlikums paredz dažu HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību noteikumu piemērošanu starp dalībvalstīm, kā arī papildu noteikumus, lai veicinātu vēl ciešāku ES iekšējo sadarbību šajā jomā. Ierosinātās regulas noteikumi pārklājas un ir cieši saistīti ar HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību noteikumiem.
(10)Tāpēc pastāv risks, ka HCCH 2000. gada konvencija par pieaugušo aizsardzību var ietekmēt vai mainīt ierosinātās regulas darbības jomu. Tāpēc HCCH 2000. gada konvencija par pieaugušo aizsardzību ietilpst Savienības ekskluzīvā kompetencē saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 3. panta 2. punktu.
(11)Līdz ar to Padomei būtu jāpilnvaro dalībvalstis, kuras vēl nav HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību līgumslēdzējas puses, Savienības interesēs parakstīt, ratificēt konvenciju vai pievienoties tai saskaņā ar šajā lēmumā izklāstītajiem nosacījumiem. Padomei būtu arī jāpilnvaro dalībvalstis, kuras ir HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību līgumslēdzējas puses, turpināt būt par šīs konvencijas pusēm.
(12)Savienība un tās dalībvalstis ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (tālāk tekstā “UNCRPD”) līgumslēdzējas puses.
(13)Atbilstīgi Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību materiālo un procesuālo noteikumu pieņemšana pieaugušo personu aizsardzības jomā ir dalībvalstu kompetencē. Dalībvalstīm kā UNCRPD līgumslēdzējām pusēm ir jānodrošina, ka to valsts materiālās un procesuālās tiesības par attieksmi pret pieaugušām personām atbilst UNCRPD noteiktajām saistībām cilvēktiesību jomā, tostarp “aizbildnības” un “aizgādnības” pasākumiem, kā arī darbnespējas pasākumiem, kā minēts HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību 3. pantā.
(14)HCCH 2000. gada konvencijas par pieaugušo aizsardzību noteikumi būtu jāpiemēro atbilstoši UNCRPD noteiktajām saistībām cilvēktiesību jomā.
(15)Šo saistību neievērošanai būtu arī jāietekmē trešo valstu veikto pasākumu atzīšana un izpildes panākšana dalībvalstīs.
(16)[Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Īrija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un šis lēmums tai nav saistošs un nav jāpiemēro.] VAI
(17)Saskaņā ar 3. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Īrija [ar … vēstuli] ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā.
(18)Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro,
IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU:
1. pants
1.Ar šo Padome pilnvaro dalībvalstis Savienības interesēs kļūt vai palikt par 2000. gada 13. janvāra Konvencijas par pieaugušo personu starptautisko aizsardzību (“konvencija”) līgumslēdzējām pusēm, ievērojot 2. pantā izklāstītos nosacījumus.
2.Konvencijas teksts ir pievienots šim lēmumam.
2. pants
Bulgārija, [Īrija], Spānija, Horvātija, Itālija, Lietuva, Luksemburga, Ungārija, Nīderlande, Polija, Rumānija, Slovēnija, Slovākija un Zviedrija veic vajadzīgos pasākumus, lai ne vēlāk kā [24 mēnešu laikā pēc šā lēmuma pieņemšanas dienas] deponētu savus ratifikācijas vai pievienošanās instrumentus Nīderlandes Karalistes Ārlietu ministrijai, kas ir konvencijas depozitārijs.
3. pants
Šis lēmums ir adresēts dalībvalstīm.
Briselē,
Padomes vārdā
priekšsēdētājs
EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 31.5.2023
COM(2023) 281 final
PIELIKUMS
dokumentam
Priekšlikums Padomes lēmumam,
ar ko dalībvalstis tiek pilnvarotas Eiropas Savienības interesēs kļūt vai turpināt būt par 2000. gada 13. janvāra Konvencijas par pieaugušo personu starptautisko aizsardzību līgumslēdzējām pusēm
PIELIKUMS
KONVENCIJA PAR PIEAUGUŠO PERSONU
STARPTAUTISKO AIZSARDZĪBU
(Noslēgta 2000. gada 13. janvārī)
Šīs Konvencijas parakstītājas valstis,
ņemot vērā nepieciešamību pēc to pieaugušo aizsardzības starptautiskās situācijās, kuri savu personīgo spēju vājuma vai nepietiekamības dēļ nespēj paši aizsargāt savas intereses,
vēlēdamās novērst savu tiesību sistēmu pretrunas saistībā ar jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu un izpildi attiecībā uz pieaugušo aizsardzības pasākumiem,
vēršot uzmanību uz to, cik svarīga ir starptautiska sadarbība pieaugušo aizsardzības jomā,
apstiprinot, ka galvenie apsvērumi ir pieaugušā interešu un cieņas un autonomijas ievērošana,
ir vienojušās par šādiem noteikumiem.
i nodaļa — Konvencijas darbības joma
1. pants
(1) Šo Konvenciju piemēro to pieaugušo aizsardzībai starptautiskās situācijās, kuri savu personīgo spēju vājuma vai nepietiekamības dēļ nespēj paši aizsargāt savas intereses.
(2) Tās mērķi ir:
a) noteikt valsti, kuras iestādēm ir jurisdikcija veikt pasākumus, kas vērsti uz pieaugušā personas vai īpašuma aizsardzību;
b) noteikt, kuri tiesību akti minētajām iestādēm jāpiemēro, īstenojot savu jurisdikciju;
c) noteikt pieaugušo pārstāvībai piemērojamos tiesību aktus;
d) nodrošināt šādu aizsardzības pasākumu atzīšanu un izpildi visās Līgumslēdzējās valstīs;
e) izveidot sadarbību starp Līgumslēdzēju valstu iestādēm, kas var būt vajadzīga šīs Konvencijas mērķu sasniegšanai.
2. pants
(1) Šajā Konvencijā pieaugušais ir persona, kas sasniegusi 18 gadu vecumu.
(2) Šo Konvenciju piemēro arī pasākumiem attiecībā uz pieaugušo, kurš pasākumu veikšanas laikā nav sasniedzis 18 gadu vecumu.
3. pants
1. pantā minētie pasākumi var jo īpaši attiekties uz:
a) rīcībnespējas noteikšanu un aizsardzības režīma noteikšanu;
b) pieaugušā nodošanu tiesu vai administratīvas iestādes aizsardzībā;
c) aizbildnību, aizgādnību un līdzīgiem tiesiskiem režīmiem;
d) jebkuras tādas personas vai iestādes iecelšanu un funkcijām, kas ir atbildīga par pieaugušā personu vai īpašumu, pārstāv pieaugušo vai palīdz viņam;
e) pieaugušā ievietošanu kādā iestādē vai citā vietā, kur var nodrošināt aizsardzību;
f) pieaugušā īpašuma pārvaldīšanu, saglabāšanu vai atsavināšanu;
g) atļauju veikt īpašu iejaukšanos pieaugušā personas vai īpašuma aizsardzībai.
4. pants
(1) Šo Konvenciju nepiemēro attiecībā uz:
a) uzturēšanas saistībām;
b) laulības vai līdzīgu attiecību nodibināšanu, anulēšanu un šķiršanu, kā arī laulāto atšķiršanu;
c) mantiskajām attiecībām saistībā ar laulību vai līdzīgām attiecībām;
d) trastiem un mantošanu;
e) sociālo nodrošinājumu;
f) vispārējiem publiskiem pasākumiem veselības jomā;
g) pasākumiem, kas veikti attiecībā uz personu sakarā ar šīs personas izdarītajiem kriminālpārkāpumiem;
h) lēmumiem par patvēruma tiesībām un imigrāciju;
i) pasākumiem, kas vērsti tikai uz sabiedrības drošību.
(2) Šā panta 1. punkts attiecībā uz tajā minētajiem jautājumiem neietekmē personas tiesības rīkoties kā pieaugušā pārstāvim.
ii nodaļa — Jurisdikcija
5. pants
(1) Pieaugušā personas un īpašumu aizsardzības pasākumu veikšana ir tās Līgumslēdzējas valsts tiesu vai pārvaldes iestāžu jurisdikcijā, kurā ir pieaugušā pastāvīgā dzīvesvieta.
(2) Ja pieaugušā pastāvīgā dzīvesvieta mainās, pārceļoties uz kādu citu Līgumslēdzēju valsti, tad jurisdikcija ir tās valsts iestādēm, kurā ir jaunā pastāvīgā dzīvesvieta.
6. pants
(1) Attiecībā uz pieaugušajiem, kas ir bēgļi, un tiem, kas sakarā ar viņu valstī notiekošām nekārtībām ir pārvietoti uz kādu citu valsti, 5. panta 1. punktā paredzētā jurisdikcija ir tās Līgumslēdzējas valsts iestādēm, kuras teritorijā pieaugušie atrodas pēc šādas pārvietošanas.
(2) Iepriekšējais punkts attiecas arī uz pieaugušajiem, kuru pastāvīgo dzīvesvietu nav iespējams noteikt.
7. pants
(1) Izņemot pieaugušos, kas ir bēgļi vai kas valstspiederības valstī notiekošu nekārtību dēļ ir starptautiski pārvietoti, tās Līgumslēdzējas valsts iestādēm, kuras valstspiederīgais ir pieaugušais, ir jurisdikcija veikt pasākumus pieaugušā personas vai īpašuma aizsardzībai, ja tās uzskata, ka tās spēj labāk novērtēt pieaugušā intereses, un pēc tam, kad tās ir konsultējušas iestādes, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar 5. pantu vai 6. panta 2. punktu.
(2) Šo jurisdikciju neizmanto, ja iestādes, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar 5. pantu, 6. panta 2. punktu vai 8. pantu, ir informējušas tās valsts iestādes, kuras valstspiederīgais ir pieaugušais, ka tās ir veikušas pasākumus, ko prasa situācija, vai ir nolēmušas, ka pasākumi nebūtu jāveic, vai ka tajās notiek tiesvedība.
(3) Saskaņā ar 1. punktu veiktie pasākumi zaudē spēku, tiklīdz iestādes, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar 5. pantu, 6. panta 2. punktu vai 8. pantu, ir veikušas pasākumus, ko prasa situācija, vai ir nolēmušas, ka pasākumi nav jāveic. Šīs iestādes attiecīgi informē iestādes, kuras veikušas pasākumus saskaņā ar 1. punktu.
8. pants
(1) Līgumslēdzējas valsts iestādes, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar 5. vai 6. pantu, ja tās uzskata, ka tas ir pieaugušā interesēs, pēc savas ierosmes vai pēc citas Līgumslēdzējas valsts iestādes lūguma var pieprasīt kādas 2. punktā minētās valsts iestādēm veikt pasākumus pieaugušā personas vai īpašuma aizsardzībai. Pieprasījums var attiekties uz visiem vai dažiem šādas aizsardzības aspektiem.
(2) Līgumslēdzējas valstis, kuru iestādēs var vērsties, kā noteikts iepriekšējā punktā, ir:
a) valsts, kuras valstspiederīgais ir pieaugušais;
b) valsts, kurā bijusi pieaugušā iepriekšējā pastāvīgā dzīvesvieta;
c) valsts, kurā atrodas pieaugušā īpašums;
d) valsts, kuras iestādes pieaugušais ir rakstiski izvēlējies pasākumu veikšanai viņa aizsardzībai;
e) valsts, kurā ir pastāvīgā dzīvesvieta pieaugušajam tuvai personai, kas gatava uzņemties viņa aizsardzību;
f) valsts, kuras teritorijā pieaugušais atrodas, attiecībā uz pieaugušā personas aizsardzību.
(3) Ja saskaņā ar iepriekšējiem punktiem noteiktā iestāde neatzīst savu jurisdikciju, jurisdikciju saglabā Līgumslēdzējas valsts iestādes, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar 5. vai 6. pantu.
9. pants
Tās Līgumslēdzējas valsts iestādēm, kurā atrodas pieaugušā īpašums, ir jurisdikcija veikt aizsardzības pasākumus attiecībā uz šo īpašumu, ciktāl šādi pasākumi ir saderīgi ar pasākumiem, ko veic kompetentās iestādes, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar 5. līdz 8. pantu.
10. pants
(1) Visos steidzamības gadījumos jurisdikcija veikt jebkādus vajadzīgos aizsardzības pasākumus ir tās Līgumslēdzējas valsts iestādēm, kuras teritorijā atrodas pieaugušais vai pieaugušā īpašums.
(2) Pasākumus, ko attiecībā uz pieaugušo, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir kādā Līgumslēdzējā valstī, veic saskaņā ar šā panta iepriekšējo punktu, izbeidz, tiklīdz iestādes, kam ir 5. līdz 9. pantā paredzētā jurisdikcija, ir veikušas apstākļiem atbilstošus pasākumus.
(3) Pasākumus, ko saskaņā ar šā panta 1. punktu Līgumslēdzējās valstīs veic attiecībā uz pieaugušo, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir kādā trešā valstī, izbeidz, tiklīdz attiecīgā Līgumslēdzēja valsts ir atzinusi pasākumus, kas vajadzīgi attiecīgajos apstākļos un ko veic trešās valsts iestādes.
(4) Iestādes, kas veikušas pasākumus saskaņā ar 1. punktu, ja iespējams, informē pieaugušā pastāvīgās dzīvesvietas Līgumslēdzējas valsts iestādes par veiktajiem pasākumiem.
11. pants
(1) Izņēmuma kārtā Līgumslēdzējas valsts, kuras teritorijā atrodas pieaugušais, iestādēm ir jurisdikcija veikt pagaidu pasākumus pieaugušā personas aizsardzībai, kam ir teritoriāla iedarbība tikai attiecīgajā valstī, ciktāl šādi pasākumi ir saderīgi ar pasākumiem, kurus jau ir veikušas iestādes, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar 5.–8. pantu, un pēc tam, kad tās ir konsultējušas iestādes, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar 5. pantu.
(2) Pasākumus, ko attiecībā uz pieaugušo, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir kādā Līgumslēdzējā valstī, veic saskaņā ar šā panta iepriekšējo punktu, izbeidz, tiklīdz iestādes, kam ir 5. līdz 8. pantā paredzētā jurisdikcija, ir pieņēmušas lēmumu par aizsardzības pasākumiem, kuri var būt vajadzīgi attiecīgajos apstākļos.
12. pants
Ievērojot 7. panta 3. punktu, atbilstīgi 5. līdz 9. pantam veiktie pasākumi ir spēkā tiem noteikto laiku, pat ja, mainoties apstākļiem, ir zudis jurisdikcijas pamats, un tie ir spēkā, kamēr iestādes, kurām ir šajā Konvencijā paredzētā jurisdikcija, nav attiecīgos pasākumus grozījušas, aizstājušas vai izbeigušas.
iii nodaļa – Piemērojamie tiesību akti
13. pants
(1) Īstenojot šīs Konvencijas II nodaļā paredzēto jurisdikciju, Līgumslēdzēju valstu iestādes piemēro savas valsts tiesību aktus.
(2) Ja tas vajadzīgs pieaugušā personas vai īpašuma aizsardzībai, tad izņēmuma gadījumos šīs iestādes tomēr var piemērot vai ņemt vērā tādas citas valsts tiesību aktus, ar kuru attiecīgajiem apstākļiem ir nozīmīga saistība.
14. pants
Ja pasākumu, ko pieņem kāda Līgumslēdzēja valsts, īsteno citā Līgumslēdzējā valstī, tad tā īstenošanas nosacījumus reglamentē šīs citas valsts tiesību akti.
15. pants
(1) Pieaugušā piešķirto pārstāvības pilnvaru esību, apmēru, grozīšanu un izbeigšanos vai nu saskaņā ar vienošanos, vai ar vienpusēju aktu, kas jāīsteno, ja šāds pieaugušais nespēj aizsargāt savas intereses, reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā vienošanās vai akta noslēgšanas brīdī ir pieaugušā pastāvīgā dzīvesvieta, ja vien šā panta 2. punktā minētie tiesību akti nav skaidri rakstiski norādīti.
(2) Valstis, kuru tiesību aktus var noteikt, ir:
a) valsts, kuras valstspiederīgais ir pieaugušais;
b) valsts, kurā bijusi pieaugušā iepriekšējā pastāvīgā dzīvesvieta;
c) valsts, kurā atrodas pieaugušā īpašums, attiecībā uz šo īpašumu.
(3) Šādu pārstāvības pilnvaru īstenošanas kārtību reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā tās tiek īstenotas.
16. pants
Ja 15. pantā minētās pārstāvības pilnvaras netiek īstenotas tādā veidā, kas pietiekami nodrošina pieaugušā personas vai īpašuma aizsardzību, tās var atsaukt vai grozīt ar pasākumiem, kurus veic iestāde, kam ir jurisdikcija saskaņā ar šo Konvenciju. Ja šādas pārstāvības pilnvaras tiek atsauktas vai grozītas, pēc iespējas plašāk jāņem vērā 15. pantā minētie valsts tiesību akti.
17. pants
(1) Nevar apstrīdēt tāda darījuma spēkā esību, kas noslēgts starp trešo personu un citu personu, kura saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā veikts darījums, būtu tiesīga rīkoties kā pieaugušā pārstāvis, un trešā persona nevar būt atbildīga tikai tā iemesla dēļ, ka saskaņā ar šajā nodaļā norādītajiem tiesību aktiem otra darījuma puse nebija tiesīga rīkoties kā pieaugušā pārstāvis, izņemot gadījumu, kad trešā persona zināja vai arī tai bija jāzina, ka šādu pārstāvību reglamentē pēdējie no minētajiem tiesību aktiem.
(2) Šā panta iepriekšējo punktu piemēro tikai tad, ja darījumu noslēgušas personas, kas atrodas vienas un tās pašas valsts teritorijā.
18. pants
Šīs nodaļas noteikumus piemēro arī tad, ja norādītie tiesību akti ir trešās valsts tiesību akti.
19. pants
Šajā nodaļā termins “tiesību akti” nozīmē valstī spēkā esošos tiesību aktus, izņemot kolīziju normas.
20. pants
Šī nodaļa neliedz piemērot tās valsts, kurā jānodrošina pieaugušā aizsardzība, tiesību aktu noteikumus, ja šo noteikumu piemērošana ir obligāta neatkarīgi no tā, kuras valsts tiesību akti būtu piemērojami pretējā gadījumā.
21. pants
Ar šīs nodaļas noteikumiem noteikto tiesību aktu piemērošanu var atteikt tikai tad, ja to piemērošana ir acīmredzami pretrunā sabiedriskajai kārtībai.
iv nodaļa — Atzīšana un izpilde
22. pants
(1) Piemērojot Līgumslēdzēju valstu tiesību aktus, atzīst kādas citas Līgumslēdzējas valsts iestāžu veiktos pasākumus.
(2) Atzīšanu tomēr var atteikt:
a) ja pasākumu veikusi iestāde, kuras jurisdikciju nenosaka kāds no II nodaļas noteikumos paredzētajiem pamatojumiem vai tā nav atbildusi kādam no tiem;
b) ja pasākums ir veikts, izņemot steidzamus gadījumus, saistībā ar tiesvedību vai administratīvo procesu, nenodrošinot pieaugušajam iespēju tikt uzklausītam, un pārkāpjot tās valsts procedūras pamatprincipus, kurai izteikts lūgums;
c) ja šāda atzīšana ir acīmredzami pretrunā tās valsts sabiedriskajai kārtībai, kurai izteikts lūgums, vai ir pretrunā minētās valsts tiesību aktu noteikumiem, kuri ir obligāti neatkarīgi no tā, kuras valsts tiesību akti būtu piemērojami pretējā gadījumā;
d) ja pasākums nav saderīgs ar vēlāku pasākumu, kas veikts trešā valstī, kurai būtu bijusi jurisdikcija saskaņā ar 5. līdz 9. pantu, un šis vēlākais pasākums atbilst atzīšanas prasībām valstī, kurai izteikts lūgums;
e) ja nav ievērota 33. pantā paredzētā procedūra.
23. pants
Neskarot 22. panta 1. punktu, ikviena ieinteresētā persona var lūgt Līgumslēdzējas valsts kompetentajām iestādēm pieņemt lēmumu par citā Līgumslēdzējā valstī pieņemta pasākuma atzīšanu vai neatzīšanu. Procedūru reglamentē tās valsts tiesību akti, kurai izteikts lūgums.
24. pants
Tās valsts iestādei, kurai izteikts lūgums, ir saistoši konstatētie fakti, ar ko savu jurisdikciju pamato tās valsts iestāde, kurā ir veikts attiecīgais pasākums.
25. pants
(1) Ja Līgumslēdzējā valstī veikti un šajā valstī izpildāmi pasākumi ir jāizpilda kādā citā Līgumslēdzējā valstī, tad pēc ieinteresētās personas lūguma šādus pasākumus attiecīgajā citā valstī pasludina par izpildāmiem vai reģistrētiem izpildes nolūkā, ievērojot procedūru, kas paredzēta minētās valsts tiesību aktos.
(2) Ikviena Līgumslēdzēja valsts, lai pasludinātu izpildāmību vai reģistrētu, piemēro vienkāršu un ātru procedūru.
(3) Izpildāmības pasludināšanu vai reģistrāciju var atteikt, pamatojoties tikai uz kādu no 22. panta 2. punktā minētajiem iemesliem.
26. pants
Neskarot tādu pārskatīšanu, kas varētu būt vajadzīga iepriekšējo pantu piemērošanai, veiktie pasākumi nav pārskatāmi pēc būtības.
27. pants
Pasākumus, kas veikti vienā Līgumslēdzējā valstī un citā Līgumslēdzējā valstī pasludināti par izpildāmiem vai reģistrēti izpildes nolūkā, pēdējā minētajā valstī izpilda tā, it kā tos būtu veikušas šīs valsts iestādes. Izpildi veic saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurai izteikts lūgums, ciktāl to paredz šādi tiesību akti.
v nodaļa — Sadarbība
28. pants
(1) Līgumslēdzējas valstis norāda centrālo iestādi, kas pilda pienākumus, kurus šī Konvencija uzliek šādām iestādēm.
(2) Federālas valstis, valstis ar vairākām tiesību sistēmām vai valstis ar autonomām teritoriālām vienībām ir tiesīgas norādīt vairākas centrālās iestādes un precizēt to funkciju teritoriālo un individuālo raksturu. Ja valsts ir izraudzījusies vairāk nekā vienu centrālo iestādi, tā izraugās to centrālo iestādi, kurai var adresēt visus paziņojumus, lai tā tos pārsūtītu šajā valstī kompetentai centrālai iestādei.
29. pants
(1) Lai sasniegtu šīs Konvencijas mērķus, centrālās iestādes sadarbojas un veicina sadarbību starp savu valstu kompetentajām iestādēm.
(2) Saistībā ar Konvencijas piemērošanu tās veic atbilstīgus pasākumus, lai sniegtu informāciju par savu valstu tiesību aktiem un pieejamiem pakalpojumiem, kas saistīti ar pieaugušo personu aizsardzību.
30. pants
Līgumslēdzēju valstu centrālās iestādes tieši vai ar valsts iestāžu vai citu struktūru starpniecību veic visus attiecīgus pasākumus, lai:
a) ar visiem līdzekļiem veicinātu saziņu starp kompetentajām iestādēm situācijās, uz kurām attiecas Konvencija;
b) pēc citas Līgumslēdzējas valsts kompetentās iestādes lūguma sniegtu palīdzību pieaugušā atrašanās vietas noteikšanā, ja ir ziņas, ka pieaugušais varētu atrasties tās valsts teritorijā, kurai izteikts lūgums, un ka viņam varētu būt vajadzīga aizsardzība.
31. pants
Līgumslēdzējas valsts kompetentās iestādes tieši vai ar citu struktūru starpniecību var mudināt izmantot mediāciju, samierināšanu vai līdzīgus līdzekļus, lai rastu saskaņotus risinājumus pieaugušā personas vai īpašuma aizsardzībai situācijās, uz kurām attiecas Konvencija.
32. pants
(1) Ja tiek apsvērts kāds aizsardzības pasākums un ja tas vajadzīgs sakarā ar pieaugušā apstākļiem, Konvencijā paredzētās kompetentās iestādes var lūgt citas Līgumslēdzējas valsts iestādi, kuras rīcībā ir informācija, kas attiecas uz pieaugušā aizsardzību, paziņot šo informāciju.
(2) Ikviena Līgumslēdzēja valsts var paziņot, ka šā panta 1. punktā paredzētie lūgumi jānodod tās iestādēm tikai ar šīs valsts centrālās iestādes starpniecību.
(3) Līgumslēdzējas valsts kompetentās iestādes var lūgt citas Līgumslēdzējas valsts iestādes palīdzēt īstenot aizsardzības pasākumus, ko veic saskaņā ar šo Konvenciju.
33. pants
(1) Ja iestāde, kam ir 5. līdz 8. pantā paredzētā jurisdikcija, apsver pieaugušā ievietošanu iestādē vai citā vietā, kur var nodrošināt aizsardzību, un ja šādai ievietošanai jānotiek kādā citā Līgumslēdzējā valstī, tad minētā iestāde vispirms apspriežas ar pēdējās minētās valsts centrālo iestādi vai kādu citu kompetento iestādi. Šim nolūkam tā pārsūta ziņojumu par pieaugušo kopā ar ierosinātās ievietošanas iemesliem.
(2) Lēmumu par ievietošanu nevar pieņemt valstī, kurai izteikts lūgums, ja valsts, kurai izteikts lūgums, centrālā iestāde vai cita kompetentā iestāde saprātīgā termiņā izsaka iebildumus.
34. pants
Gadījumā, ja pieaugušais ir nopietni apdraudēts, tās Līgumslēdzējas valsts kompetentās iestādes, kurā ir veikti vai tiek apsvērti pieaugušā aizsardzības pasākumi, ja tās ir informētas par pieaugušā pastāvīgās dzīvesvietas maiņu, pārceļoties uz citu valsti, vai par pieaugušā atrašanos citā valstī, informē minētās citas valsts iestādes par apdraudējumu un pasākumiem, kuri tiek veikti vai par kuriem tiek lemts.
35. pants
Iestādes nepieprasa un nepārsūta informāciju, kā paredzēts šajā nodaļā, ja pēc šo iestāžu ieskatiem varētu apdraudēt pieaugušā personu vai īpašumu vai radīt nopietnus draudus pieaugušās personas ģimenes locekļa brīvībai vai dzīvībai.
36. pants
(1) Neskarot iespēju noteikt pamatotu maksu par pakalpojumu sniegšanu, Līgumslēdzēju valstu centrālās iestādes un citas valsts iestādes pašas sedz izmaksas, kas tām rodas, piemērojot šo Konvenciju.
(2) Līgumslēdzējas valstis var slēgt nolīgumus ar vienu vai vairākām citām Līgumslēdzējām valstīm par maksas izlietojumu.
37. pants
Līgumslēdzējas valstis var slēgt nolīgumus ar vienu vai vairākām citām Līgumslēdzējām valstīm, lai to savstarpējās attiecībās uzlabotu šīs nodaļas noteikumu piemērošanu. Valstis, kuras ir noslēgušas šādu nolīgumu, nosūta tā kopiju Konvencijas depozitāram.
vi nodaļa — Vispārīgi noteikumi
38. pants
(1) Tās Līgumslēdzējas valsts iestādes, kurā ir veikts kāds aizsardzības pasākums vai apstiprinātas pārstāvības pilnvaras, var personai, kam uzticēta pieaugušā personas vai īpašuma aizsardzība, pēc pieprasījuma izsniegt apliecību, kurā norādīts statuss, kādā šai personai ir tiesības rīkoties, un tai piešķirtās pilnvaras.
(2) Uzskata, ka apliecībā norādītais statuss un pilnvaras šai personai piešķirtas no apliecības izsniegšanas datuma, ja nekas neliecina par pretējo.
(3) Ikviena Līgumslēdzēja Valsts izvēlas iestādes, kas ir tiesīgas sagatavot šo apliecību.
39. pants
Personas datus, kas iegūti vai pārsūtīti saskaņā ar Konvenciju, izmanto vienīgi tādā nolūkā, kādā tie iegūti vai pārsūtīti.
40. pants
Iestādes, kam pārsūtīta informācija, nodrošina tās konfidencialitāti saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem.
41. pants
Visus dokumentus, ko nosūta vai iesniedz saskaņā ar šo Konvenciju, atbrīvo no legalizācijas vai līdzīgām formalitātēm.
42. pants
Katra Līgumslēdzēja valsts var norādīt iestādes, kurām iesniedz 8. un 33. pantā paredzētos lūgumus.
43. pants
(1) Par norīkotajām iestādēm, kas minētas 28. un 42. pantā, paziņo Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences Pastāvīgajam birojam ne vēlāk kā šīs Konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenta vai pievienošanās dokumenta deponēšanas dienā. Pastāvīgajam birojam paziņo arī par visām izmaiņām attiecībā uz šīm iestādēm.
(2) Konvencijas 32. panta 2. punktā minēto paziņojumu iesniedz Konvencijas depozitāram.
44. pants
Līgumslēdzējai valstij, kurā attiecībā uz pieaugušā vai viņa īpašuma aizsardzību piemēro dažādas tiesību sistēmas vai dažādus tiesību normu kopumus, nav jāpiemēro šīs Konvencijas noteikumi attiecībā uz strīdiem, kas rodas vienīgi saistībā ar šīm dažādajām sistēmām vai tiesību normu kopumiem.
45. pants
Valstī, kurā attiecībā uz šajā Konvencijā reglamentētajiem jautājumiem dažādās teritoriālajās vienībās piemēro divas vai vairākas tiesību sistēmas vai tiesību normu kopumus:
a) norādes uz pastāvīgu dzīvesvietu šādā valstī uzskata par norādēm uz pastāvīgu dzīvesvietu teritoriālajā vienībā;
b) norādes uz pieaugušā atrašanos šādā valstī uzskata par norādēm uz atrašanos teritoriālajā vienībā;
c) norādes uz pieaugušā īpašuma atrašanos šādā valstī uzskata par norādēm uz pieaugušā mantas atrašanos teritoriālajā vienībā;
d) norādes uz valsti, kuras valstspiederīgais ir pieaugušais, uzskata par norādēm uz teritoriālo vienību, kā noteikts šādas valsts tiesību aktos, vai – ja nepastāv attiecīgas tiesību normas – uz teritoriālo vienību, ar kuru pieaugušajam ir visciešākā saikne;
e) norādes uz valsti, kuras iestādes pieaugušais izvēlējies, uzskata:
– par norādi uz teritoriālo vienību, ja pieaugušais izvēlējies šīs teritoriālās vienības iestādes;
– par norādi uz teritoriālo vienību, ar kuru pieaugušajam ir visciešākā saikne, ja pieaugušais izvēlējies valsts iestādes, nenorādot konkrētu teritoriālo vienību attiecīgajā valstī;
f) norādes uz tādas valsts tiesību aktiem, ar kuru attiecīgajiem apstākļiem ir būtiska saikne, uzskata par norādēm uz tās teritoriālās vienības tiesību aktiem, ar kuru attiecīgajiem apstākļiem ir būtiska saikne;
g) norādes uz tās valsts tiesību aktiem, procedūru vai iestādi, kurā veikts pasākums, uzskata par norādēm uz tiesību aktiem vai procedūru, kas ir spēkā šādā teritoriālajā vienībā, vai tās teritoriālās vienības iestādi, kurā šāds pasākums veikts;
h) norādes uz valsts, kurai izteikts lūgums, tiesību aktiem, procedūru vai iestādi uzskata par norādēm uz tiesību aktiem vai procedūru, kas ir spēkā šādā teritoriālajā vienībā, vai tās teritoriālās vienības iestādi, kurā prasīta atzīšana vai izpilde;
i) norādes uz valsti, kurā jāīsteno aizsardzības pasākums, uzskata par norādēm uz teritoriālo vienību, kurā šis aizsardzības pasākums jāīsteno;
j) norādes uz šādas valsts struktūrām vai iestādēm, kas nav centrālā iestāde, uzskata par norādēm uz struktūrām vai iestādēm, kam ir tiesības rīkoties attiecīgajā teritoriālajā vienībā.
46. pants
Lai saskaņā ar III nodaļu noteiktu piemērojamos tiesību aktus attiecībā uz valstīm, kurās ir divas vai vairāk teritoriālās vienības, kam saistībā ar jautājumiem, uz kuriem attiecas šī Konvencija, ir pašām sava tiesību sistēma vai tiesību normu kopums, piemēro šādus noteikumus:
a) ja šādā valstī ir spēkā esošas tiesību normas, kas nosaka to, kuras teritoriālās vienības tiesību akti jāpiemēro, tad piemēro attiecīgās teritoriālās vienības tiesību aktus;
b) ja šādu tiesību normu nav, tad piemēro attiecīgās teritoriālās vienības tiesību aktus, kā noteikts 45. pantā.
47. pants
Lai saskaņā ar III nodaļu noteiktu piemērojamos tiesību aktus attiecībā uz valstīm, kurās ir divas vai vairāk tiesību sistēmas vai tiesību normu kopumi, ko piemēro dažādām personu kategorijām saistībā ar jautājumiem, uz kuriem attiecas šī Konvencija, piemēro šādus noteikumus:
a) ja šādā valstī ir tiesību normas, kas nosaka, kuru no tiesību aktiem jāpiemēro, tad piemēro attiecīgo tiesību aktu;
b) ja šādu tiesību normu nav, tad piemēro to tiesību sistēmu vai tiesību normu kopumu, ar ko pieaugušajam ir visciešākā saikne.
48. pants
Attiecībās starp Līgumslēdzējām valstīm ar šo Konvenciju aizstāj Konvenciju par aizliegumu un tamlīdzīgiem aizsardzības pasākumiem (Convention concernant l'interdiction et les mesures de protection analogues), kas parakstīta Hāgā 1905. gada 17. jūlijā.
49. pants
(1) Konvencija neskar citus starptautiskos nolīgumus, kuru līgumslēdzējas puses ir šīs Konvencijas Līgumslēdzējas valstis un kuros ir noteikumi par jautājumiem, uz ko attiecas šī Konvencija, ja vien šāda nolīguma līgumslēdzējas puses nav deklarējušas ko citu.
(2) Šī Konvencija neskar iespēju vienai vai vairākām Līgumslēdzējām valstīm slēgt nolīgumus, kuros attiecībā uz pieaugušajiem, kas ir šāda nolīguma līgumslēdzējas puses pastāvīgie iedzīvotāji, ir noteikumi par jautājumiem, uz ko attiecas šī Konvencija.
(3) Nolīgumi, ko viena vai vairākas Līgumslēdzējas valstis noslēdz par jautājumiem, uz kuriem attiecas šī Konvencija, neskar šīs Konvencijas piemērošanu attiecībās starp šādām valstīm un pārējām Līgumslēdzējām valstīm.
(4) Šā panta iepriekšējie punkti attiecas arī uz vienotiem tiesību aktiem, ko pamato īpašas reģionālas vai citādas saites starp attiecīgajām valstīm.
50. pants
(1) Konvencija attiecas uz pasākumiem tikai tad, ja tos kādā valstī veic pēc šīs Konvencijas stāšanās spēkā šajā valstī.
(2) Konvencija attiecas uz tādu pasākumu atzīšanu un izpildi, kas veikti pēc tam, kad Konvencija ir stājusies spēkā starp valsti, kur tiek veikti pasākumi, un lūguma saņēmēju valsti.
(3) Konvenciju no tās spēkā stāšanās brīža Līgumslēdzējā valstī piemēro pārstāvības pilnvarām, kas iepriekš piešķirtas saskaņā ar nosacījumiem, kuri atbilst 15. pantā izklāstītajiem nosacījumiem.
51. pants
(1) Visus paziņojumus Līgumslēdzēju valstu centrālajām iestādēm vai citām iestādēm nosūta oriģinālvalodā, pievienojot tulkojumu attiecīgās valsts oficiālajā valodā vai kādā no oficiālajām valodām vai – ja tas nav iespējams – tulkojumu franču vai angļu valodā.
(2) Līgumslēdzējas valstis, izdarot atrunu saskaņā ar 56. pantu, tomēr var iebilst pret angļu vai franču valodas lietojumu, bet ne pret abu valodu lietojumu.
52. pants
Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences ģenerālsekretārs regulāri sasauc īpašo komisiju, lai pārskatītu Konvencijas darbību praksē.
vii nodaļa — Nobeiguma noteikumi
53. pants
(1) Konvencija atvērta parakstīšanai valstīm, kas bija Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences locekles 1999. gada 2. oktobrī.
(2) To ratificē, pieņem vai apstiprina, un ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas instrumentus deponē Nīderlandes Karalistes Ārlietu ministrijai, kas ir Konvencijas depozitārs.
54. pants
(1) Ikviena cita valsts var pievienoties Konvencijai pēc tam, kad tā stājusies spēkā saskaņā ar 57. panta 1. punktu.
(2) Pievienošanās instrumentu deponē depozitāram.
(3) Šāda pievienošanās ir spēkā tikai attiecībās ar valsti, kas pievienojas Konvencijai, un tām Līgumslēdzējām valstīm, kas sešos mēnešos pēc 59. panta b) punktā minētā paziņojuma saņemšanas nav iebildušas pret minētās valsts pievienošanos. Pēc pievienošanās šādu iebildumu valstis var arī izteikt brīdī, kad tās ratificē, pieņem vai apstiprina Konvenciju. Par visiem šādiem iebildumiem paziņo depozitāram.
55. pants
(1) Ja valstij ir divas vai vairākas teritoriālās vienības, kurās saistībā ar jautājumiem, uz ko attiecas šī Konvencija, piemēro dažādas tiesību sistēmas, tad šāda valsts var – parakstot, ratificējot, pieņemot vai apstiprinot Konvenciju vai arī pievienojoties tai – deklarēt, ka Konvencija attiecas uz visām šīs valsts teritoriālajām vienībām vai tikai uz vienu vai vairākām teritoriālajām vienībām, un šādu deklarāciju var jebkurā laikā grozīt, iesniedzot citu deklarāciju.
(2) Par šādu deklarāciju paziņo depozitāram, un tajā skaidri norāda teritoriālās vienības, uz kurām šī Konvencija attiecas.
(3) Ja valsts neiesniedz šajā pantā paredzēto deklarāciju, Konvencija attiecas uz visām šīs valsts teritoriālajām vienībām.
56. pants
(1) Jebkura valsts var ne vēlāk kā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās brīdī, vai arī 55. pantā paredzētās deklarācijas sniegšanas brīdī, veikt 51. panta 2. punktā paredzēto atrunu. Citas atrunas veikt nevar.
(2) Ikviena valsts var jebkurā brīdī atsaukt savu atrunu. Par šādu atsaukumu paziņo depozitāram.
(3) Atruna zaudē spēku trešā kalendārā mēneša pirmajā dienā pēc iepriekšējā punktā minētā paziņojuma saņemšanas.
57. pants
(1) Konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu termiņam pēc trešā ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenta deponēšanas, kā minēts 53. pantā.
(2) Pēc tam Konvencija stājas spēkā šādi:
a) attiecībā uz valstīm, kas Konvenciju ratificē, pieņem vai apstiprina pēc tās stāšanās spēkā, – tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu termiņam pēc attiecīgā ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenta deponēšanas;
b) attiecībā uz valstīm, kas pievienojas Konvencijai, – tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu termiņam pēc 54. panta 3. punktā paredzētā sešu mēnešu termiņa;
c) attiecībā uz teritoriālajām vienībām, uz kurām Konvencija tiek attiecināta saskaņā ar 55. pantu, – tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu termiņam pēc minētajā pantā paredzētā paziņojuma saņemšanas.
58. pants
(1) Šīs Konvencijas Līgumslēdzējas valstis var denonsēt to, iesniedzot depozitāram rakstisku paziņojumu. Denonsēšana var attiekties tikai uz noteiktām teritoriālajām vienībām, uz ko attiecas Konvencija.
(2) Denonsēšana stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko divpadsmit mēnešu termiņam pēc tam, kad depozitārijs ir saņēmis paziņojumu. Ja paziņojumā ir norādīts ilgāks termiņš, pēc kura denonsēšana stājas spēkā, tad denonsēšana stājas spēkā, beidzoties šādam ilgākam termiņam.
59. pants
Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences dalībvalstīm un valstīm, kas pievienojušās saskaņā ar 54. pantu, depozitārs paziņo par:
a) parakstīšanu, ratifikāciju, pieņemšanu un apstiprināšanu, kas minēta 53. pantā;
b) pievienošanos un iebildumiem, kas celti sakarā ar 54. pantā minēto pievienošanos;
c) dienu, kad saskaņā ar 57. pantu Konvencija stājas spēkā;
d) deklarācijām, kas minētas 32. panta 2. punktā un 55. pantā;
e) nolīgumiem, kas minēti 37. pantā;
f) atrunām, kas minētas 51. panta 2. punktā, un par 56. panta 2. punktā minētajiem atsaukumiem;
g) denonsēšanu, kas minēta 58. pantā.
To apliecinot, attiecīgi pilnvarotās personas ir parakstījušas šo Konvenciju.
Parakstīta Hāgā 2000. gada 13. janvārī angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz autentiski, vienā kopijā, ko deponē Nīderlandes Karalistes valdības arhīvos un kuras apliecinātu kopiju, izmantojot diplomātiskos kanālus, izsūta katrai valstij, kas ir Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences locekle.