—

ņemot vērā Parlamenta 2018. gada 17. aprīļa rezolūciju par Eiropas stratēģiju proteīnaugu popularizēšanai — proteīnaugu un pākšaugu ražošanas veicināšana Eiropas lauksaimniecības nozarē (1),

—

ņemot vērā Parlamenta 2022. gada 24. marta rezolūciju par nepieciešamību pēc steidzama ES rīcības plāna, ar ko garantēt pārtikas nodrošinājumu ES un ārpus tās, ņemot vērā Krievijas iebrukumu Ukrainā (2),

—

ņemot vērā 2021. gada 20. oktobra rezolūciju par stratēģiju “No lauka līdz galdam” taisnīgas, veselīgas un videi draudzīgas pārtikas sistēmas vārdā (3),

—

ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) 2022. gada ziņojumu “ Thinking about the future of food safety and food allergies with regard to certain types of novel foods and protein sources ” (“Pārtikas nekaitīguma un pārtikas alerģiju nākotne attiecībā uz konkrētiem jaunu pārtikas produktu veidiem un proteīnu avotiem”),

—

ņemot vērā Kopīgā pētniecības centra (JRC) 2020. gada jūlija pētījumu “ Future of EU livestock: how to contribute to a sustainable agricultural sector? ” (“ES Lauksaimniecības dzīvnieku nākotne: kā veicināt lauksaimniecības nozares ilgtspēju?”),

—

ņemot vērā 2022. gada Dublinas deklarāciju par lauksaimniecības dzīvnieku sociālo nozīmi,

—

ņemot vērā jaunākās zinātnes atziņas, tostarp 2022. gada Dublinas deklarāciju un saistītās publikācijas zinātniskajā žurnālā “ Animal Frontiers ”,

—

ņemot vērā ANO FAO 2022. gada ziņojumu “ Thinking on the future of food safety — A foresight report ” (“Pārdomas pat pārtikas nekaitīguma nākotni – nākotnes plānošanas ziņojums”),

—

ņemot vērā Komisijas 2022. gada 15. novembra paziņojumu “Ceļā uz spēcīgu un ilgtspējīgu ES aļģu nozari” (COM(2022)0592),

—

ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) un FAO Lauksaimniecības perspektīvas 2021.–2030. gadam,

—

ņemot vērā Komisijas 2022. gada decembra ziņojumu “ EU agricultural outlook – For markets, income and environment 2022 - 2032 ” (“ES lauksaimniecības perspektīvas — tirgiem, ienākumiem un videi 2022.–2032. gadam”),

—

ņemot vērā FAO 2023. gada jūnija ziņojumu “ Contribution of land animal origin food to healthy diets for better nutrition and health results — An evidence and policy overview on the state of knowledge and gaps ” (“Sauszemes dzīvnieku izcelsmes pārtikas ieguldījums veselīgos ēšanas paradumos uztura un veselības rezultātu uzlabošanai — pierādījumi un politikas pārskats par zināšanām un trūkumiem”),

—

ņemot vērā FAO un Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2019. gada ziņojumu “ Sustainable healthy diets – guiding principles ” (“Ilgtspējīga veselīga uztura pamatprincipi”),

—

ņemot vērā FAO 2021. gada ziņojumu “ Integration of environment and nutrition in life cycle assessment of food items: opportunities and challenges ” (“Vides un uztura integrēšana pārtikas produktu aprites cikla novērtējumā: iespējas un problēmas”),

—

ņemot vērā Komisijas 2018. gada 22. novembra ziņojumu par augu izcelsmes proteīnu ražošanas attīstību Eiropas Savienībā (COM(2018)0757),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2023. gada 4. janvāra darba dokumentu “ Drivers of food security ” (“Pārtikas nodrošinājuma dzinējspēki”) (SWD(2023)0004),

—

ņemot vērā Komisijas 2020. gada 20. maija paziņojumu “Stratēģija “No lauka līdz galdam”. Taisnīgas, veselīgas un videi draudzīgas pārtikas sistēmas vārdā” (COM(2020)0381),

—

ņemot vērā nolīgumu, ko 2015. gada 12. decembrī pieņēma ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā (COP 21) Parīzē (Parīzes nolīgums),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 30. jūnija Regulu (ES) 2021/1119, ar ko izveido klimatneitralitātes panākšanas satvaru un groza Regulas (EK) Nr. 401/2009 un (ES) 2018/1999 (“Eiropas Klimata akts”) (4),

—

ņemot vērā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM),

—

ņemot vērā ANO ziņojumu par pasaules iedzīvotāju skaita prognozi 2022. gadā,

—

ņemot vērā ESAO un ANO FAO Lauksaimniecības perspektīvas 2021.–2030. gadam,

—

ņemot vērā Zinātnisko un tehnoloģisko iespēju novērtēšanas nodaļas pētījumu “ “Got protein?” Alternative protein sources in sustainable animal and human nutrition: Potentials and prospects ” (“No kurienes nāks proteīni? Alternatīvi proteīnu avoti ilgtspējīgā cilvēku uzturā. Potenciāls un perspektīvas”),

—

ņemot vērā 2022. gada 10. un 11. martā pieņemto Versaļas deklarāciju,

—

ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—

ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas atzinumu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A9-0281/2023),

A.

tā kā proteīns ir būtisks gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem un tāpēc ir neaizstājams ikdienā uzņemtās pārtikas un barības komponents;

B.

tā kā Covid-19 pandēmija un Krievijas iebrukums Ukrainā ir būtiski ietekmējuši Eiropas un globālo tirdzniecību, parādot, ka ES ir jādažādo savas pārtikas un barības piegādes ķēdes, lai palielinātu savu atvērto autonomiju un samazinātu atkarību no viena vai dažu ārvalstu piegādātāju resursiem nolūkā stiprināt augu proteīnu ražošanu un ES proteīna nozares vispārējo noturību;

C.

tā kā ES ražo 77 % no barības proteīniem, ko tā izmanto (šis rādītājs ir pat 96 % barībai ar zemu proteīnu saturu un 89 % barībai ar vidēju proteīnu saturu); tā kā tomēr tikai 29 % no augsta proteīna satura ievadresursiem, kas vajadzīgi, lai līdzsvarotu dzīvnieku barību, nāk no ES; tā kā līdz ar to ES ir ļoti atkarīga no augu izcelsmes produktu ar augstu proteīna saturu importa no trešām valstīm, padarot ES atkarīgu no sojas pupu un zivju miltu importa no Amerikas Savienotajām Valstīm un Dienvidamerikas; tā kā jo īpaši Dienvidamerikā šī atkarība bieži vien veicina zemes izmantojuma maiņu un ES ūdens izmantojuma pēdas palielināšanos, kā arī vides problēmas ražotājvalstīs, piemēram, gruntsūdeņu piesārņojumu, ūdens trūkumu, barības vielu zudumu, augsnes eroziju un atmežošanu, kā rezultātā samazinās bioloģiskā daudzveidība; tā kā proteīnaugu audzēšanai ir negatīva ietekme uz ražotājvalstu sociālo un veselības situāciju, ko vēl jo vairāk pasliktina nenostiprinātas tiesības uz zemes lietošanu, zemes sagrābšana, piespiedu atsavināšana un citi cilvēktiesību pārkāpumi;

D.

tā kā, lai gan proteīnaugu ražošana ES pēdējo 10 gadu laikā ir uzlabojusies, joprojām pastāv ievērojams iekšzemes ražošanas deficīts, jo ir palielinājusies arī lopkopība, tādējādi nostiprinot ES lielo atkarību no proteīnaugu importa no trešām valstīm;

E.

tā kā lielāks apritīgums starp augu izcelsmes un dzīvnieku izcelsmes proteīniem, piemēram, augu izcelsmes proteīnu atkritumu plūsmu izmantošana pārtikā kā barība dzīvnieku izcelsmes proteīnu ražošanai, kā arī visu pieejamo proteīnu veidu ilgtspējīgāka ražošana ir būtiska pārejai uz ilgtspējīgākām pārtikas sistēmām ar mazāku ietekmi uz klimatu un biodaudzveidību; tā kā augu izcelsmes proteīnu audzēšanas un patēriņa palielināšana arī ir veicinoši faktori pārejas procesā; tā kā dzīvnieku izcelsmes produktu ietekmi uz vidi var samazināt ar barības piedevām, kas palīdz dzīvniekiem sagremot proteīnus un samazināt metāna un amonjaka emisijas;

F.

tā kā pākšaugu kultūras un zālāji palīdz saglabāt un uzlabot augsnes kvalitāti un auglīgumu, palielināt bioloģisko daudzveidību, kā arī piesaistīt oglekli un slāpekli un sekmēt ūdens uzkrāšanu; tā kā pākšaugus var audzēt ar mazāk ķīmisko mēslojumu, pateicoties simbiozei ar augsnes baktērijām; tā kā pākšaugu audzēšana, neraugoties uz tās zemo ekonomisko rentabilitāti, pozitīvi ietekmē klimata pārmaiņas un citu ietekmi uz vidi, kā arī samazina nezāļu spiedienu, tādējādi risinot vides un klimata problēmas saskaņā ar zaļā kursa mērķiem;

G.

tā kā jaunām selekcijas metodēm varētu būt būtiska nozīme rentabilitātes uzlabošanā un ES zaļā kursa mērķrādītāju sasniegšanā, piemēram, palielinot ražu, palielinot proteīna saturu un kvalitāti un ļaujot ES uzlabot kultūraugu reģionālo pielāgošanos un padarīt tos noturīgākus pret klimata pārmaiņām un patogēniem;

H.

tā kā kopējā lauksaimniecības politika (KLP) ļauj atbalstīt proteīnaugu un zālāju audzēšanu;

I.

tā kā proteīnaugu un zālāju produkcijas pārstrāde rada blakusproduktus, ko var izmantot, lai veicinātu aprites ekonomiku, piemēram, tos izmantojot cilvēku patēriņam, atjaunojamas enerģijas ražošanā, mēslošanas līdzekļos, dzīvnieku barībā vai zaļo ķīmisko vielu ražošanā; tā kā no lauksaimniecības dzīvniekiem kā blakusproduktu iegūst vērtīgus mēslošanas līdzekļus, kas atbalsta ES noturību pārtikas ražošanā; tā kā kultūraugu audzēšanai nepieciešamo slāpekli galvenokārt nodrošina sintētiskie mēslošanas līdzekļi, kuru ražošana ir dārga un energoietilpīga; tā kā RENURE (REcovered Nitrogen from manURE jeb no kūtsmēsliem atgūtais slāpeklis) kā daļa no kūtsmēslu apsaimniekošanas sistēmām, kā arī droša notekūdeņu dūņu izmantošana palielina resursefektivitāti un veicina virzību uz pilnīgāku aprites ekonomiku;

J.

tā kā lopkopība var radīt ļoti biopieejamus proteīnus cilvēku uzturam;

K.

tā kā visu veidu lauksaimniecības kultūru, tostarp proteīnaugu, augkopība ražo biomasu, kas lielākoties ir neēdama cilvēkiem (viens kilograms augu izcelsmes proteīnu rada aptuveni trīs līdz piecus kilogramus biomasas, ko var ēst tikai atgremotāji);

L.

tā kā vietēji un ilgtspējīgi ražotu dzīvnieku proteīnu patēriņš veicina ES nodrošinātību ar pārtiku un uzlabo Eiropas lauku apvidu dzīvotspēju; tā kā dzīvnieku izcelsmes proteīni ES tiek ražoti saskaņā ar vieniem no pasaulē augstākajiem ilgtspējas standartiem dzīvnieku labturības, klimata un vides ziņā un bieži vien tie ir svarīga līdzsvarota uztura sastāvdaļa; tā kā ES lopkopība ir lielā mērā atkarīga no tādu kultūraugu importa, kuros ir augsts proteīnu saturs un kuri ir jāaudzē aramzemē ārpus ES;

M.

tā kā Eiropas pārtikas noturības un pārtikas nodrošinājuma uzlabošana, patērējot ES ražotos dzīvnieku proteīnus, veicina ilgtspējīgāku ražošanu visā pasaulē;

N.

tā kā dzīvnieku izcelsmes proteīni nodrošina augstas kvalitātes proteīnus un ir biopieejamākais proteīnu avots cilvēkiem, kas ir īpaši svarīgi auglīgām sievietēm, bērniem, pusaudžiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem vai neaizsargātiem cilvēkiem;

O.

tā kā ekstensīva lopkopība, jo īpaši attālos un kalnu apgabalos, ir ļoti ilgtspējīga darbība un palīdz nodrošināt šo apgabalu apdzīvotību;

P.

tā kā ilgtspējīgi ūdens un akvakultūras proteīni var veicināt globālo nodrošinātību ar pārtiku, uzturu un veselīgu un līdzsvarotu uzturu; tā kā intensīvajai akvakultūrai bieži vien var būt dažāda negatīva ietekme uz vidi, piemēram, ķīmisko vielu vai antibiotiku izmantošanas sekas; tā kā aļģes var sniegt iespēju samazināt akvakultūras negatīvo ietekmi uz vidi;

Q.

tā kā alternatīviem proteīniem, piemēram, sēnēm vai fermentācijas produktiem, ir vajadzīgi ar ogļhidrātiem bagāti resursi; tā kā šajā ražošanā varētu izmantot atliekas un atkritumu plūsmas no tradicionālās pārtikas ražošanas, tādējādi veicinot pilnīgāku aprites ekonomiku; tā kā ES tiesību akti atkritumu apsaimniekošanas jomā rada lielu regulatīvo slogu ražotājiem, kas pārstrādā pārtikas atkritumus;

R.

tā kā pieaug kukaiņu izcelsmes proteīnu potenciāls cilvēku un jo īpaši dzīvnieku ēdināšanā un varētu potenciāli samazināt ES atkarību no proteīnu importa; tā kā ir vajadzīgas plašākas zināšanas par kukaiņu audzēšanas ilgtspēju un patērētājiem būtu jāsaņem skaidra informācija, ko viņi vēlas un uz ko viņiem ir tiesības, par kukaiņu izcelsmes sastāvdaļu klātbūtni dažādos gatavos izstrādājumos;

S.

tā kā pēdējos gados ir attīstījies visu veidu ilgtspējīgi ražotu proteīnu, jo īpaši augu un dzīvnieku izcelsmes proteīnu, tirgus; tā kā šo proteīnu ražošana rada daudzas iespējas Eiropas lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem; tā kā augu izcelsmes proteīniem jau tagad ir liels un pieaugošs patērētāju pieprasījum, pieņemšana un tehnoloģiskais briedums;

T.

tā kā patērētāji aicina nodrošināt lielāku pārredzamību un informāciju par pārtikas ilgtspēju; tā kā nav brīvprātīgu standartizētu marķējumu vai produktu deklarāciju, lai pārliecinātos par cilvēka uzturam vai dzīvnieku barībai un barības piedevām paredzētu proteīnu vides ilgtspēju;

U.

tā kā ir svarīgi pieņemt vērtības ķēdes pieeju, lai radītu pievienoto vērtību ilgtspējīgi ražotiem proteīniem, jo īpaši augu izcelsmes proteīniem, jo vietēji iegūtu produktu ar augstu pievienoto vērtību ražošana uzlabo vērtību ķēdi un mudina lauksaimniekus veikt ieguldījumus;

V.

tā kā pētniecībā un inovācijā visu proteīnu avotu ilgtspējīgā ražošanā ir jāiekļauj lauksaimnieki un būtu vairāk jākoncentrējas uz augu un dzīvnieku izcelsmes proteīniem, jo pēdējās desmitgadēs ES privātā un publiskā pētniecība un inovācija galvenokārt ir koncentrējusies uz graudaugiem un eļļas augiem;

W.

tā kā vispārējā apmācība un zināšanu nodošana sasniedz tikai aptuveni 10 % no ES lauku saimniecībām; tā kā ir ļoti svarīgi turpināt ieguldījumus lauksaimnieku apmācībā un konsultāciju pakalpojumos, lai izplatītu zinātību par proteīnaugiem, paraugpraksi, uzvedības maiņu, pļavu audzēšanu un proteīnu ieguvi no alternatīviem avotiem,