—

Šajā pirmajā ievaddaļā ir paskaidrots, kādēļ Komisija sniedz norādījumus par vertikālajiem nolīgumiem, un noteikts šo norādījumu tvērums. Tajā arī izskaidroti Līguma 101. panta mērķi, paskaidrots, kā Līguma 101. pants tiek piemērots vertikālajiem nolīgumiem un izskaidroti galvenie posmi vertikālo nolīgumu novērtēšanā saskaņā ar Līguma 101. pantu.

—

Otrajā iedaļā sniegts pārskats par vertikālo nolīgumu pozitīvo un negatīvo ietekmi. Regula (ES) 2022/720, šīs pamatnostādnes un Komisijas pieeja konkrētu gadījumu izskatīšanai balstās uz šīs divējādās ietekmes ievērošanu.

—

Trešajā iedaļā skatīti vertikālie nolīgumi, uz kuriem Līguma 101. panta 1. punkts principā neattiecas. Lai gan Regula (ES) 2022/720 minētajiem nolīgumiem nav piemērojama, ir lietderīgi sniegt norādījumus par nosacījumiem, kuru izpildes gadījumā Līguma 101. panta 1. punkts uz vertikālajiem nolīgumiem var neattiekties.

—

Ceturtajā iedaļā sniegti sīkāki norādījumi par Regulas (ES) 2022/720 darbības jomu. Tajā sniegti skaidrojumi par regulā noteikto likumīguma prezumpciju un vertikālā nolīguma definīciju. Tāpat iedaļā sniegti norādījumi par vertikālajiem nolīgumiem tiešsaistes platformu ekonomikā, kam ir arvien lielāka nozīme preču un pakalpojumu izplatīšanā. Iedaļā arī izskaidrotas Regulas (ES) 2022/720 piemērošanas robežas, kas noteiktas regulas 2. panta 2., 3. un 4. punktā. Sniegti skaidrojumi par īpašajiem ierobežojumiem, kas attiecas uz informācijas apmaiņu starp piegādātāju un pircēju duālās izplatīšanas scenārijos saskaņā ar regulas 2. panta 5. punktu, kā arī uz nolīgumiem par tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniegšanu, ja šo pakalpojumu sniedzējam ir hibrīdfunkcija saskaņā ar regulas 2. panta 6. punktu. Ceturtajā iedaļā arī paskaidrots, kā Regulu (ES) 2022/720 piemēro gadījumos, kad uz nolīgumu attiecas kāda cita grupu atbrīvojuma regula, kā noteikts regulas 2. panta 7. punktā. Visbeidzot, minētajā iedaļā aprakstīti konkrēti biežākie izplatīšanas sistēmu veidi, it īpašie tie, uz kuriem attiecas regulas 4. panta īpašie noteikumi par stingrajiem ierobežojumiem.

—

Piektajā iedaļā ir skatīta konkrēto tirgu definīcija un tirgus daļu aprēķināšana ar atsauci uz Paziņojumu par tirgus definīciju (5). Tas ir būtiski tāpēc, ka Regulā (ES) 2022/720 paredzēto grupu atbrīvojumu var piemērot vertikālajiem nolīgumiem tikai tad, ja uzņēmumu, kas ir nolīguma puses, tirgus daļas nepārsniedz Regulas (ES) 2022/720 3. pantā noteiktos robežlielumus.

—

Sestajā iedaļā aplūkoti Regulas (ES) 2022/720 4. pantā noteiktie stingrie ierobežojumi un regulas 5. pantā noteiktie izslēgtie ierobežojumi un sniegts skaidrojums par to, kāda nozīme ir ierobežojuma atzīšanai par stingro vai izslēgto ierobežojumu.

—

Septītajā iedaļā ir sniegti norādījumi par Komisijas un dalībvalstu konkurences iestāžu (“VKI”) pilnvarām atsevišķos gadījumos atsaukt Regulas (ES) 2022/720 atbrīvojuma piemērošanu saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (6) 29. pantu un Regulas (ES) 2022/720 6. pantu; tajā sniegti arī norādījumi par Komisijas pilnvarām pieņemt regulas, ar kurām saskaņā ar Regulas (ES) 2022/720 7. pantu nosaka, ka Regula (ES) 2022/720 nav piemērojama.

—

Astotajā iedaļā aprakstīta Komisijas pieeja konkrētu gadījumu izskatīšanai. Šajā sakarā tajā ir paskaidrots, kā vertikālie nolīgumi, uz kuriem Regula (ES) 2022/720 neattiecas, tiek novērtēti saskaņā ar Līguma 101. panta 1. un 3. punktu, un sniegti norādījumi par dažādiem izplatītiem vertikālo ierobežojumu veidiem.

—

vispirms attiecīgajiem uzņēmumiem ir jānosaka piegādātāja un pircēja tirgus daļas konkrētajā tirgū, kurā tie attiecīgi pārdod un pērk līguma preces vai pakalpojumus,

—

ja ne piegādātāja, ne pircēja tirgus daļa nepārsniedz Regulas (ES) 2022/720 3. pantā noteikto 30 % robežlielumu, uz vertikālo nolīgumu attiecas regulā paredzētā likumīguma prezumpcija, tomēr ar nosacījumu, ka vertikālajā nolīgumā nav ne stingro ierobežojumu regulas 4. panta nozīmē, ne tādu izslēgto ierobežojumu regulas 5. panta nozīmē, ko nevar nodalīt no pārējā nolīguma,

—

ja piegādātāja vai pircēja konkrētā tirgus daļa pārsniedz 30 % robežlielumu vai ja nolīgumā ir viens vai vairāki stingrie ierobežojumi vai nenodalāmi izslēgtie ierobežojumi, jānovērtē, vai vertikālais nolīgums ietilpst Līguma 101. panta 1. punkta darbības jomā,

—

ja vertikālais nolīgums ietilpst Līguma 101. panta 1. punkta darbības jomā, jāpārbauda, vai ir izpildīti nosacījumi atbrīvojuma piešķiršanai saskaņā ar Līguma 101. panta 3. punktu.

a)

Vertikālās ārējās ietekmes problēmas risināšana. To, ka izplatītājs nosaka pārāk augstu cenu, neņemot vērā savu lēmumu ietekmi uz piegādātāju, var novērst tādējādi, ka piegādātājs nosaka izplatītājam maksimālo tālākpārdošanas cenu. Līdzīgi, lai izplatītāju mudinātu izvērst pārdošanas pasākumus, piegādātājs var izmantot selektīvo vai ekskluzīvo izplatīšanu.

b)

Parazītisma problēmas risināšana. Parazītisms pircēju starpā var notikt gan vairumtirdzniecības, gan mazumtirdzniecības līmenī, īpaši, ja piegādātājam nav iespējas visiem pircējiem izvirzīt tirdzniecības veicināšanas pasākumu vai pakalpojumu sniegšanas prasības. Tomēr šāds parazītisms pircēju starpā ir iespējams tikai attiecībā uz pirmspārdošanas pakalpojumiem un citiem tirdzniecības veicināšanas pasākumiem, bet ne attiecībā uz pēcpārdošanas pakalpojumiem, par kuriem izplatītājs var individuāli iekasēt maksu no klientiem. Pirmspārdošanas pasākumi, attiecībā uz kuriem var notikt parazītisms, var būt apjomīgi, piemēram, ja attiecīgās preces vai pakalpojumi ir salīdzinoši jauni, tehniski sarežģīti vai ar augstu vērtību vai ja preču vai pakalpojumu pieprasījuma būtisks noteicējs ir to reputācija (22). Ekskluzīvas vai selektīvas izplatīšanas sistēmu ierobežojumi vai citi ierobežojumi var palīdzēt novērst vai samazināt šādu parazītismu. Parazītisms var notikt arī starp piegādātājiem, piemēram, ja viens ražotājs iegulda līdzekļus tādā tirdzniecības veicināšanas pasākumā pircēja telpās, kas piesaista klientus arī šā ražotāja konkurentiem. Parazītismu piegādātāju starpā var palīdzēt novērst ar nekonkurēšanu saistīti ierobežojumi (23).

c)

Jaunu tirgu atvēršana vai ieiešana tajos. Ja piegādātājs vēlas ieiet jaunā ģeogrāfiskajā tirgū, piemēram, eksportējot uz citu valsti, tā izplatītājam var nākties veikt konkrētas neatgūstamas investīcijas, lai nostiprinātu zīmolu attiecīgajā tirgū. Lai vietējo izplatītāju pārliecinātu veikt investīcijas, var būt vajadzīgs nodrošināt teritoriālo aizsardzību, kas izplatītājam ļautu atpelnīt šīs investīcijas. Tāpēc var būt attaisnojami ierobežot citos ģeogrāfiskajos tirgos darbojošos izplatītāju pārdošanu jaunajā tirgū (sk. arī (118), (136) un (137) punktu). Šis ir īpašs gadījums, kas saistīts ar b) apakšpunktā minēto parazītisma problēmu.

d)

Sertificēšanas parazītisma problēmas risināšana. Dažās nozarēs konkrēti izplatītāji ir pazīstami ar to, ka tie pārdod vienīgi augstas kvalitātes preces vai attiecīgi sniedz vienīgi augstas kvalitātes pakalpojumus (premium distributors). Tādā gadījumā var būt ļoti svarīgi pārdošanai izmantot tieši šos izplatītājus, jo īpaši, lai sekmīgi ieviestu jaunu produktu. Ja piegādātājs nespēj nodrošināt, ka tā produktus var izplatīt tikai šādi augstākās kvalitātes izplatītāji, tas riskē, ka šie izplatītāji ar to nesadarbosies. Šādā gadījumā ekskluzīvas vai selektīvas izplatīšanas izmantošana var būt pamatota.

e)

Investīciju aizturēšanas problēmas risināšana. Gan piegādātājam, gan pircējam var būt nepieciešams veikt konkrētajām komercattiecībām nepieciešamas investīcijas (piemēram, īpašā aprīkojumā vai apmācībā), kuras ir neatgūstamas un kurām ir maza vērtība vai nav nekādas vērtības ārpus konkrētajām vertikālajām attiecībām. Piemēram, detaļu ražotājam var nākties izgatavot īpašas iekārtas, lai apmierinātu viena klienta prasības, bet šīs iekārtas var būt nepiemērotas izmantošanai citiem klientiem, un tās, iespējams, nevar pārdot tālāk. Ja vienošanās netiks panākta, investētāja puse nonāks vājā sarunu pozīcijā, tiklīdz tā būs veikusi konkrētajām komercattiecībām nepieciešamās investīcijas, jo pastāv risks, ka tās tiks aizturētas sarunu laikā ar tirdzniecības partneri. Šādas oportūnistiskas investīciju aizturēšanas draudi var novest pie tā, ka investētāja puse neveic optimālas investīcijas. Vertikālie nolīgumi var novērst investīciju aizturēšanas iespējas (jo īpaši tad, ja par investīciju var pilnībā noslēgt līgumu un var paredzēt visus turpmākos neparedzētos izdevumus) vai arī samazināt tās. Piemēram, nekonkurēšanas saistības, daudzuma noteikšana vai ekskluzīva iepirkšana var mazināt investīciju aizturēšanas problēmu, ja konkrētajām komercattiecībām nepieciešamās investīcijas veic piegādātājs, savukārt ekskluzīva izplatīšana, ekskluzīva klientu iedalīšana vai ekskluzīva piegāde var mazināt investīciju aizturēšanas problēmu, ja investīciju veic pircējs.

f)

Tās konkrētās investīciju aizturēšanas problēmas risināšana, kas var rasties būtiskas zinātības nodošanas gadījumā. Zinātības nodrošinātājs var nevēlēties, lai šo zinātību izmantotu tā konkurenti vai lai tā nāktu par labu konkurentiem, piemēram, franšīzes gadījumā. Ja zinātība nav bijusi pieejama pircējam un tā ir būtiska un obligāti vajadzīga nolīguma īstenošanai, tās nodošanā var būt attaisnojami piemērot nekonkurēšanas saistības, uz kurām šādos gadījumos Līguma 101. panta 1. punkts parasti neattiektos.

g)

Apjomradītu ietaupījumu gūšana izplatīšanā. Lai gūtu apjomradītus ietaupījumus un tādējādi pazeminātu savu preču vai pakalpojumu mazumtirdzniecības cenas, ražotājs var vēlēties, lai ar preču vai pakalpojumu tālākpārdošanu nodarbojas ierobežots skaits izplatītāju. Tālab ražotājs var izmantot ekskluzīvo izplatīšanu, daudzuma noteikšanu minimālā iepirkuma prasības veidā, selektīvo izplatīšanu, kas ietver minimālā iepirkuma prasību, vai ekskluzīvo iepirkšanu.

h)

Viendabīguma un kvalitātes standartizācijas nodrošināšana. Vertikālais ierobežojums var palīdzēt radīt vai veicināt zīmola tēlu, liekot izplatītājiem ievērot zināmu viendabīgumu un kvalitātes standartus. Tas var aizsargāt zīmola reputāciju, palielināt attiecīgo preču vai pakalpojumu pievilcību galalietotājiem un palielināt pārdošanas apjomu. Šādu standartizāciju var panākt, piemēram, izmantojot selektīvu izplatīšanu vai franšīzi.

i)

Reaģēšana uz kapitāla tirgus nepilnībām. Kapitāla nodrošinātāji, piemēram, bankas un kapitāla vērtspapīru tirgi, var piedāvāt kapitālu ar nosacījumiem, kas nav optimāli, ja tiem ir nepilnīga informācija par aizņēmēju maksātspēju vai ja nav pieejams pietiekams nodrošinājums aizdevuma piešķiršanai. Pircējam vai piegādātājam var būt pieejama labāka informācija un iespēja ar ekskluzīvu attiecību palīdzību sagādāt papildu nodrošinājumu savām investīcijām. Ja piegādātājs piešķir aizdevumu pircējam, pircējam var tikt noteiktas nekonkurēšanas saistības vai daudzuma prasības. Ja pircējs piešķir aizdevumu piegādātājam, piegādātājam var tikt noteiktas ekskluzīvas piegādes saistības vai daudzuma prasības.

a)

konkurenci ierobežojoša tirgus piekļuves bloķēšana citiem piegādātājiem vai citiem pircējiem, palielinot šķēršļus ieiešanai tirgū vai darbības paplašināšanai tajā;

b)

konkurences vājināšanās starp piegādātāju un tā konkurentiem un/vai aizliegtas (tiešas vai tieši neformulētas) vienošanās iespējas veicināšana starp konkurējošiem piegādātājiem, ko bieži dēvē par zīmolu savstarpējās konkurences mazināšanos;

c)

konkurences vājināšanās starp pircēju un tā konkurentiem vai aizliegtas (tiešas vai tieši neformulētas) vienošanās veicināšana starp konkurējošiem pircējiem, ko bieži dēvē par zīmola iekšējās konkurences mazināšanos, ja tā attiecas uz tā paša piegādātāja preču vai pakalpojumu izplatītājiem (24);

d)

šķēršļu likšana tirgus integrācijai, tai skaitā jo īpaši patērētāja izvēles iespēju ierobežošana attiecībā uz preču vai pakalpojumu pirkšanu jebkurā dalībvalstī.

a)

palielinot cenas, kuras maksā preču vai pakalpojumu pircēji un kuru pieaugums var savukārt novest pie augstākām mazumtirdzniecības cenām;

b)

sašaurinot preču vai pakalpojumu izvēles iespējas;

c)

pazeminot preču vai pakalpojumu kvalitāti;

d)

samazinot piegādātāju inovāciju vai pakalpojumus.

a)

palielinot preču vai pakalpojumu mazumtirdzniecības cenas;

b)

sašaurinot cenu un pakalpojumu kombināciju un izplatīšanas formātu izvēles iespējas;

c)

mazinot mazumtirdzniecības pakalpojumu pieejamību un kvalitāti;

d)

samazinot izplatītāju inovāciju.

a)

pušu kopējā tirgus daļa nevienā konkrētajā Savienības tirgū, kuru ietekmē nolīgums, nepārsniedz 5 %, un

b)

piegādātāja kopējais gada apgrozījums Savienībā par produktiem, uz kuriem attiecas nolīgums, nepārsniedz 40 miljonus euro vai — gadījumos, kad nolīgums noslēgts starp pircēju un vairākiem piegādātājiem, — pircēja kopējā pirkumu summa, ko tas maksā par produktiem, uz kuriem attiecas nolīgums, nepārsniedz 40 miljonus euro (31). Komisija var atspēkot šo prezumpciju, ja nolīguma iezīmju un tā ekonomiskā konteksta analīze ļauj pierādīt pretējo.

a)

uz konkrētajiem līgumiem attiecināmie riski, kas ir tieši saistīti ar līgumiem, kurus aģents noslēdz un/vai sagatavo principāla uzdevumā, piemēram, saistībā ar krājumu finansēšanu;

b)

uz konkrēto tirgu attiecināmo investīciju riski. Runa ir par investīcijām, kas ir konkrēti vajadzīgas darbības veidam, kuram principāls ir iecēlis aģentu, proti, kas ir vajadzīgas, lai aģents varētu sagatavot un/vai noslēgt konkrēta veida līgumus. Šādas investīcijas parasti ir neatgūstamas — pēc darbības pārtraukšanas konkrētajā jomā šīs investīcijas nevar izmantot citām darbībām un var pārdot vienīgi ar ievērojamiem zaudējumiem;

c)

riski, kas saistīti ar citām darbībām tajā pašā produktu tirgū, ja principāls aģenta attiecību ietvaros prasa, lai aģents veiktu šādas darbības nevis kā aģents principāla uzdevumā, bet uz paša risku.

a)

aģents neiegūst saskaņā ar aģenta nolīgumu pirkto vai pārdoto preču īpašumtiesības un pats nesniedz pakalpojumus, kas nopirkti vai pārdoti saskaņā ar aģenta nolīgumu. Ja aģents pagaidu kārtā uz ļoti īsu laiku iegūst līguma preču īpašumtiesības, pārdodot tās principāla uzdevumā, tas neliedz nolīgumu uzskatīt par aģenta nolīgumu, kas neietilpst Līguma 101. panta 1. punkta darbības jomā, ar nosacījumu, ka aģentam sakarā ar šo īpašumtiesību pāreju nerodas nekādas izmaksas un riski;

b)

aģents nepiedalās ar līguma preču vai pakalpojumu piegādi vai pirkšanu saistīto izmaksu segšanā, ieskaitot preču transportēšanas izmaksas. Tas neliedz aģentam sniegt transporta pakalpojumus ar nosacījumu, ka izmaksas sedz principāls;

c)

aģents neglabā līguma preču krājumus uz sava rēķina vai riska, tai skaitā nesedz krājumu finansēšanas izmaksas un krājumu zaudēšanas izmaksas. Aģentam jābūt iespējai nodot nepārdotās preces atpakaļ principālam, ja vien tā nav aģenta vaina, piemēram, tāpēc, ka aģents nav veicis samērīgus drošības pasākumus, lai nepieļautu krājumu zaudēšanu;

d)

aģents neuzņemas atbildību par to, ka klienti nav izpildījuši līgumu, izņemot aģenta komisijas maksas zaudējumus, ja vien tā nav aģenta vaina (piemēram, tāpēc, ka aģents nav veicis saprātīgus drošības vai zādzību novēršanas pasākumus vai nav veicis samērīgus pasākumus, lai informētu principālu vai policiju par zādzību vai paziņotu principālam visu vajadzīgo aģenta rīcībā esošo informāciju par klienta finansiālo uzticamību);

e)

aģents neuzņemas atbildību attiecībā pret klientiem vai citām trešām personām par zaudējumiem vai kaitējumu līguma preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas rezultātā, ja vien tā nav aģenta vaina;

f)

aģents nav tieši vai netieši saņēmis uzdevumu investēt pārdošanas veicināšanā, tai skaitā veicot iemaksas principāla reklāmas budžetā vai attiecībā uz reklāmas vai tirdzniecības veicināšanas pasākumiem, kuri attiecas konkrēti uz līguma precēm vai pakalpojumiem, ja vien šīs izmaksas pilnībā neatlīdzina principāls;

g)

aģents neveic uz konkrēto tirgu attiecināmas investīcijas aprīkojumā, telpās, personāla apmācībā vai reklāmā, piemēram, degvielas uzglabāšanas tvertnes iegādē degvielas mazumtirdzniecības gadījumā, speciālā programmatūrā, kas vajadzīga apdrošināšanas polišu pārdošanai apdrošināšanas aģentu gadījumā, vai maršrutu vai galamērķu reklāmā ceļojumu aģentu gadījumā attiecībā uz aviobiļešu vai viesnīcu pakalpojumu pārdošanu, izņemot, ja principāls pilnībā atlīdzina šīs izmaksas;

h)

aģents neveic citas darbības tajā pašā produktu tirgū, kuras principāls prasījis veikt aģenta attiecību ietvaros (piemēram, preču piegādi), ja vien principāls pilnībā neatlīdzina minētās darbības.

a)

ierobežojumi attiecībā uz teritoriju, kurā aģents drīkst pārdot līguma preces vai pakalpojumus;

b)

ierobežojumi attiecībā uz klientiem, kuriem aģents drīkst pārdot līguma preces vai pakalpojumus;

c)

cenas un nosacījumi, kas aģentam jāievēro, pārdodot vai pērkot līguma preces vai pakalpojumus.

a)

Tiešu piekrišanu var deducēt no pilnvarām, kas attiecīgajām pusēm piešķirtas iepriekš sagatavotā vispārīgā nolīgumā. Ja šāda nolīguma noteikumos ir paredzēts vai atļauts, ka viena puse vēlāk noteiks konkrētu vienpusēju politiku, kas būs saistoša otrai pusei, uz tā pamata var konstatēt, ka otra puse piekrīt šai politikai (52).

b)

Attiecībā uz netiešu piekrišanu ir jāpierāda, ka viena puse ir tieši vai netieši prasījusi, lai otra puse sadarbotos tās vienpusējās politikas īstenošanā, un ka otra puse šo prasību ir izpildījusi, šo00, vienpusējo politiku īstenojot praksē (53). Piemēram, ja pēc tam, kad piegādātājs paziņojis, ka paralēlās tirdzniecības novēršanas nolūkā vienpusēji samazina piegādes, izplatītāji nekavējoties samazina savus pasūtījumus un pārtrauc paralēlo tirdzniecību, tad var secināt, ka šie izplatītāji ir netieši piekrituši piegādātāja vienpusējai politikai. Šādu secinājumu savukārt nevar izdarīt, ja izplatītāji turpina paralēlo tirdzniecību vai cenšas atrast jaunus paralēlās tirdzniecības kanālus.

a)

uzņēmumu, kas sniedz tiešsaistes starpniecības pakalpojumus, nevar uzskatīt par pircēju regulas 1. panta 1. punkta k) apakšpunkta nozīmē attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, ko, izmantojot minētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumus, piedāvā trešās personas;

b)

lai piemērotu regulas 3. panta 1. punktā noteiktos tirgus daļas robežlielumus, uzņēmuma, kas sniedz tiešsaistes starpniecības pakalpojumus, tirgus daļu aprēķina konkrētajā minēto pakalpojumu sniegšanas tirgū. Konkrētā tirgus apjoms ir atkarīgs no lietas faktiem, jo īpaši no aizstājamības pakāpes starp tiešsaistes un bezsaistes starpniecības pakalpojumiem, starp starpniecības pakalpojumiem, ko izmanto dažādām preču vai pakalpojumu kategorijām, un starp starpniecības pakalpojumiem un tiešās tirdzniecības kanāliem;

c)

uz ierobežojumiem, ko uzņēmums, kurš sniedz tiešsaistes starpniecības pakalpojumus, uzliek minēto pakalpojumu pircējiem attiecībā uz cenu, teritorijām, kurās var pārdot starpniecības preces vai pakalpojumus, vai klientiem, kuriem var pārdot starpniecības preces vai pakalpojumus, tai skaitā uz ierobežojumiem attiecībā uz tiešsaistes reklāmu un pārdošanu tiešsaistē, attiecas regulas 4. panta noteikumi (stingrie ierobežojumi). Piemēram, saskaņā ar regulas 4. panta a) punktu regulas 2. panta 1. punktā paredzētais atbrīvojums neattiecas uz nolīgumu, saskaņā ar kuru tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējs nosaka fiksētu vai minimālo pārdošanas cenu darījumam, ko tas veicina;

d)

saskaņā ar regulas 5. panta 1. punkta d) apakšpunktu regulas 2. panta 1. punktā paredzētais atbrīvojums neattiecas uz platformu mazumtirdzniecības paritātes saistībām, ko uzņēmums, kurš sniedz tiešsaistes starpniecības pakalpojumus, uzliek minēto pakalpojumu pircējiem;

e)

saskaņā ar regulas 2. panta 6. punktu regulas 2. panta 1. punktā paredzēto atbrīvojumu nepiemēro nolīgumiem par tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniegšanu, ja pakalpojumu sniedzējs ir konkurējošs uzņēmums konkrētajā starpniecības preču vai pakalpojumu pārdošanas tirgū (hibrīdfunkcija). Kā skaidrots 4.4.4. iedaļā, šādi nolīgumi jāvērtē saskaņā ar Horizontālo nolīgumu pamatnostādnēm attiecībā uz iespējamo aizliegtas vienošanās ietekmi un saskaņā ar šo pamatnostādņu 8. iedaļu attiecībā uz vertikālajiem ierobežojumiem.

a)

IĪT noteikumi ir iekļauti vertikālajā nolīgumā, t. i., nolīgumā, kas attiecas uz nosacījumiem, ar kādiem puses var pirkt, pārdot vai tālākpārdot konkrētas preces vai pakalpojumus;

b)

IĪT ir nodotas pircējam vai licencētas pircējam izmantošanas nolūkā;

c)

IĪT noteikumi nav galvenais nolīguma priekšmets;

d)

IĪT noteikumi ir tieši saistīti ar preču vai pakalpojumu izmantošanu, pārdošanu vai tālākpārdošanu, ko veic pircējs vai tā klienti. Franšīzes gadījumā, kad IĪT izmantošanas priekšmets ir tirdzniecība, preces vai pakalpojumus izplata galvenās franšīzes ņēmējs vai ņēmēji;

e)

IĪT noteikumi attiecībā uz līguma precēm vai pakalpojumiem neietver konkurences ierobežojumus, kuru mērķis ir tāds pats kā vertikālajiem ierobežojumiem, uz ko atbrīvojums saskaņā ar Regulu (ES) 2022/720 neattiecas.

a)

nolīgumiem, ar kuriem viena puse nodrošina otrai pusei recepti un piešķir šai pusei licenci konkrēta dzēriena ražošanai atbilstoši šai receptei;

b)

tīru licenci attiecībā uz preču zīmi tirdzniecības veicināšanas nolūkā;

c)

sponsorēšanas līgumiem par tiesībām reklamēties kā kāda pasākuma oficiālajam sponsoram;

d)

autortiesību licencēšanu, piemēram, apraides līgumiem par tiesībām ierakstīt vai pārraidīt kādu pasākumu.

a)

franšīzes ņēmēja saistības tieši vai netieši nenodarboties ar līdzīga veida darījumdarbību;

b)

franšīzes ņēmēja saistības neiegūt tādu finansiālo līdzdalību konkurējoša uzņēmuma kapitālā, kas franšīzes ņēmējam dotu iespēju ietekmēt šā uzņēmuma saimniecisko rīcību;

c)

franšīzes ņēmēja saistības neizpaust trešām personām zinātību, ko nodrošinājis franšīzes devējs, ja vien šī zinātība nav vispārpieejama;

d)

franšīzes ņēmēja saistības informēt franšīzes devēju par pieredzi, kas uzkrāta, izmantojot franšīzi, un piešķirt franšīzes devējam un pārējiem franšīzes ņēmējiem neekskluzīvu licenci attiecībā uz zinātību, kas izriet no minētās pieredzes;

e)

franšīzes ņēmēja saistības informēt franšīzes devēju par IĪT licences pārkāpumiem, celt prasību pret pārkāpumu izdarītājiem vai palīdzēt franšīzes devējam tiesvedībā pret pārkāpumu izdarītājiem;

f)

franšīzes ņēmēja saistības neizmantot franšīzes devēja piešķirto zinātības licenci mērķiem, kas nav franšīzes izmantošana;

g)

franšīzes ņēmēja saistības bez franšīzes devēja piekrišanas nenodot citai personai tiesības un saistības, kas paredzētas franšīzes nolīgumā.

a)

ar līguma precēm vai pakalpojumiem saistīta tehniskā informācija, tai skaitā informācija, kas attiecas uz līguma preču vai pakalpojumu reģistrāciju, sertifikāciju, apstrādi, izmantošanu, remontu, modernizēšanu vai reciklēšanu, jo īpaši, ja šāda informācija ir nepieciešama, lai nodrošinātu atbilstību regulatīviem pasākumiem, un informācija, kas ļauj piegādātājam vai pircējam pielāgot līguma preces vai pakalpojumus klienta prasībām;

b)

loģistikas informācija, kas saistīta ar līguma preču vai pakalpojumu ražošanu un izplatīšanu augšupējā vai lejupējā līmenī, tai skaitā informācija par ražošanas procesiem, inventāru, krājumiem un — ievērojot (100) punkta b) apakšpunktu — par pārdošanas apjomiem un ienesīgumu;

c)

ievērojot (100) punkta b) apakšpunktu — informācija, kas attiecas uz klientu veiktajiem līguma preču vai pakalpojumu pirkumiem, klientu vēlmēm un klientu atsauksmēm, ja vien šādas informācijas apmaiņa netiek izmantota, lai ierobežotu, kādā teritorijā vai kādiem klientiem pircējs var pārdot līguma preces vai pakalpojumus Regulas (ES) 2022/720 4. panta b), c) vai d) punkta nozīmē;

d)

informācija par cenām, par kādām piegādātājs pārdod līguma preces vai pakalpojumus pircējam;

e)

ievērojot (100) punkta a) apakšpunktu — informācija par piegādātāja ieteiktajām vai maksimālajām tālākpārdošanas cenām līguma precēm vai pakalpojumiem un informācija par cenām, par kādām pircējs tālākpārdod preces vai pakalpojumus, ar nosacījumu, ka šādas informācijas apmaiņa netiek izmantota, lai ierobežotu pircēja iespējas noteikt savu pārdošanas cenu vai lai uzspiestu fiksētu vai minimālu pārdošanas cenu Regulas (ES) 2022/720 4. panta a) punkta nozīmē (69);

f)

ievērojot (100) punktu un šā punkta e) apakšpunktu — informācija, kas attiecas uz līguma preču vai pakalpojumu tirdzniecību, tai skaitā informācija par reklāmas kampaņām un informācija par jaunām precēm vai pakalpojumiem, ko paredzēts piegādāt saskaņā ar vertikālo nolīgumu;

g)

ar darbības rezultātiem saistīta informācija, tai skaitā apkopota informācija, ko piegādātājs paziņo pircējam par citu līguma preču vai pakalpojumu pircēju tirgvedības un pārdošanas darbībām, ar nosacījumu, ka tā neļauj pircējam identificēt konkrētu konkurējošu pircēju darbības, kā arī informācija, kas attiecas uz pircēja veikto līguma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu vai vērtību salīdzinājumā ar tā veikto konkurējošu preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu.

a)

informācija par turpmākajām cenām, par kādām piegādātājs vai pircējs plāno pārdot līguma preces vai pakalpojumus lejupējā tirgū;

b)

informācija par identificētiem līguma preču vai pakalpojumu galalietotājiem, ja vien šādas informācijas apmaiņa nav nepieciešama šādos nolūkos:

c)

informācija, kas attiecas uz precēm, kuras pircējs pārdod ar savu zīmolu, un ar kuru pircējs apmainās ar konkurējoša zīmola preču ražotāju, ja vien ražotājs nav arī sava zīmola preču ražotājs.

—

Komisijas Regula (ES) Nr. 316/2014,

—

Komisijas Regula (ES) Nr. 1217/2010 (75),

—

Komisijas Regula (ES) Nr. 1218/2010 (76).

a)

ja vertikālajā nolīgumā ir ietverts kāds stingrais ierobežojums Regulas (ES) 2022/720 4. panta nozīmē, šis nolīgums, visticamāk, ietilpst Līguma 101. panta 1. punkta darbības jomā;

b)

nolīgums, kas ietver kādu stingro ierobežojumu Regulas (ES) 2022/720 4. panta nozīmē, visticamāk, neatbilst Līguma 101. panta 3. punkta nosacījumiem.

a)

tālākpārdošanas uzcenojuma noteikšana;

b)

maksimālās atlaides līmeņa, kuru izplatītājs drīkst piešķirt attiecībā pret noteiktu cenu līmeni, noteikšana;

c)

piegādātāja atlaižu piešķiršana vai tirdzniecības veicināšanas izmaksu atlīdzināšana, ja tiek ievērots noteikts cenu līmenis;

d)

minimālo reklamēto cenu (“MRC”) piemērošana, ar ko izplatītājam aizliedz reklamēt cenas, kuras ir zemākas par piegādātāja noteiktu cenu līmeni;

e)

noteiktās tālākpārdošanas cenas piesaistīšana konkurentu tālākpārdošanas cenām;

f)

draudi, iebiedēšana, brīdinājumi, sodi, piegāžu kavēšana vai apturēšana vai līguma izbeigšana saistībā ar noteikta cenu līmeņa ievērošanu.

a)

TCU var sekmēt aizliegtu vienošanos starp piegādātājiem, palielinot cenu pārskatāmību tirgū un tādējādi ļaujot vieglāk atklāt, vai piegādātājs atkāpjas no aizliegtās vienošanās līdzsvara, samazinot savas cenas. Šī negatīvā ietekme ir iespējamāka tirgos, kur ir tendence uz aizliegtu vienošanos, piemēram, kur piegādātāji veido ciešu oligopolu un uz lielu daļu tirgus attiecas TCU vienošanās;

b)

TCU var sekmēt aizliegtu vienošanos starp pircējiem izplatīšanas līmenī, jo īpaši, ja to virza pircēji. Spēcīgiem vai labi organizētiem pircējiem var izdoties piespiest vai pārliecināt vienu vai vairākus savus piegādātājus noteikt to tālākpārdošanas cenu virs konkurences līmeņa, tādējādi palīdzot pircējiem panākt vai uzturēt aizliegtās vienošanās līdzsvara stāvokli. TCU tiek izmantota kā saistību instruments, lai mazumtirgotāji nenovirzītos no aizliegtās vienošanās līdzsvara, piešķirot atlaides;

c)

dažos gadījumos TCU var arī vājināt konkurenci starp ražotājiem un/vai mazumtirgotājiem, jo īpaši tad, ja ražotāji izmanto tos pašus izplatītājus, lai izplatītu savus produktus, un ja tie visi vai daudzi no tiem piemēro TCU;

d)

TCU var mazināt spiedienu uz piegādātāja uzcenojumu, jo īpaši tad, ja ražotājam ir “ieinteresētības” (commitment) problēma, proti, tas ir pamudinājums pazemināt cenu, kas tiek piemērota citiem izplatītājiem. Šādā situācijā ražotājs var izvēlēties piekrist TCU, lai palīdzētu apņemties nepazemināt cenu citiem izplatītājiem un lai samazinātu spiedienu uz savu uzcenojumu;

e)

novēršot cenu konkurenci starp izplatītājiem, TCU var liegt vai kavēt jaunu vai efektīvāku izplatīšanas modeļu ienākšanu un izvēršanos, tādējādi mazinot inovāciju izplatīšanas līmenī;

f)

TCU var īstenot piegādātājs ar tirgus varu, lai bloķētu mazākus konkurentus. Lielāks uzcenojums, ko TCU var piedāvāt izplatītājiem, var tos pamudināt, konsultējot klientus, drīzāk ieteikt piegādātāja zīmolu, nevis konkurējošus zīmolus, pat jā šādi ieteikumi nav klientu interesēs, vai arī tie var izlemt vispār nepārdot konkurentu zīmolu produktus;

g)

TCU tiešās sekas ir zīmola iekšējās konkurences likvidēšana, liedzot visiem vai dažiem izplatītājiem pazemināt pārdošanas cenu attiecīgajam zīmolam un tādējādi izraisot šā zīmola cenu pieaugumu.

a)

Ja ražotājs ievieš jaunu produktu, TCU var būt efektīvs līdzeklis, kā rosināt izplatītājus labāk ņemt vērā ražotāja ieinteresētību popularizēt šo produktu. Līguma 101. panta 3. punktā ir arī prasīts, ka nedrīkst būt reālu un mazāk ierobežojošu alternatīvu līdzekļu, kā motivēt izplatītājus sekmēt produkta noietu. Lai izpildītu šo prasību, piegādātāji var, piemēram, pierādīt, ka praksē nav iespējams visiem pircējiem ar līgumu noteikt efektīvas tirdzniecības veicināšanas saistības. Šādos apstākļos fiksētu vai minimālo mazumtirdzniecības cenu noteikšanu uz ierobežotu laiku nolūkā atvieglot jauna produkta ieviešanu kopumā var uzskatīt par konkurenci veicinošu.

b)

Fiksētas tālākpārdošanas cenas — nevis vienkārši maksimālās tālākpārdošanas cenas — var būt nepieciešamas, lai organizētu koordinētu īstermiņa zemu cenu kampaņu (vairumā gadījumā 2 līdz 6 nedēļas ilgu), jo īpaši izplatīšanas sistēmā, kurā piegādātājs izmanto vienotu izplatīšanas modeli, piemēram, franšīzes sistēmu. Šādā gadījumā, ņemot vērā minētās kampaņas īslaicīgo raksturu, fiksēto mazumtirdzniecības cenu noteikšanu kopumā var uzskatīt par konkurenci veicinošu.

c)

Minimālo tālākpārdošanas cenu vai MRC var izmantot, lai nepieļautu to, ka konkrēts izplatītājs izmanto piegādātāja produktu kā produktu, ko pircēju pievilināšanai pārdot lētāk par tirgus cenu. Ja izplatītājs produktu regulāri pārdod tālāk par cenu, kas ir zemāka par vairumtirdzniecības cenu, tas var kaitēt produkta zīmola tēlam un laika gaitā samazināt vispārējo pieprasījumu pēc šā produkta, kā arī mazināt piegādātāja pamudinājumus investēt kvalitātē un zīmola tēlā. Šādā gadījumā mērķētas minimālās tālākpārdošanas cenas vai MRC noteikšanu minētajam izplatītājam, lai liegtu tam pārdot par cenu, kas ir zemāka par vairumtirdzniecības cenu, kopumā var uzskatīt par konkurenci veicinošu.

d)

Dažos gadījumos papildu uzcenojums, ko nodrošina TCU, var dot mazumtirgotājiem iespēju sniegt papildu pirmspārdošanas pakalpojumus, jo īpaši sarežģītu produktu gadījumā. Ja šos pakalpojumus produkta izvēlei izmanto pietiekami daudz klientu, taču pēc tam tie produktu nopērk par zemāku cenu no mazumtirgotājiem, kuri šādus pakalpojumus nesniedz (un līdz ar to tiem nerodas attiecīgās izmaksas), augstas kvalitātes pakalpojumu mazumtirgotāji var ierobežot pirmspārdošanas pakalpojumu sniegšanu vai pārtraukt pirmspārdošanas pakalpojumus, kas veicina piegādātāja produkta pieprasījumu. Piegādātājam ir jāpierāda, ka pastāv parazitēšanas risks izplatīšanas līmenī, ka fiksētas vai minimālās tālākpārdošanas cenas nodrošina pietiekamus pamudinājumus investīcijām pirmspārdošanas pakalpojumos un nav reālu un mazāk ierobežojošu alternatīvu līdzekļu, kā novērst šādu parazītismu. Šajā situācijā iespēja, ka TCU tiek atzīta par konkurenci veicinošu, ir lielāka nekā tad, ja konkurence starp piegādātājiem ir sīva un piegādātājam ir ierobežota tirgus vara.

a)

prasība, lai pircējs pieprasītu piegādātāja iepriekšēju apstiprinājumu pārdošanai šādiem klientiem (117);

b)

bonusu vai atlaižu atteikšana vai to apjoma samazināšana, ja pārdevējs pārdod preces vai pakalpojumus šādiem klientiem (118), vai kompensējošu maksājumu veikšana pircējam, ja tas pārtrauc pārdošanu šādiem klientiem;

c)

produktu piegāžu pārtraukšana, ja pārdevējs pārdod šādiem klientiem;

d)

piegādātā apjoma pārdošana vai samazināšana, piemēram, lai apjoms atbilstu klientu pieprasījumam noteiktās teritorijās vai noteiktu klientu grupu pieprasījumam;

e)

draudi izbeigt vertikālo nolīgumu (119) vai to neatjaunot, ja pārdevējs pārdod šādiem klientiem;

f)

lielākas cenas piemērošana izplatītājam par produktiem, ko pārdod šādiem klientiem (120);

g)

pircēja pārdošanas daļas ierobežošana šādiem klientiem;

h)

liegums pircējam izmantot papildu valodas uz iepakojuma vai produktu reklāmā (121);

i)

cita produkta piegāde par to, ka pircējs pārtrauc pārdošanu šādiem klientiem;

j)

samaksa pircējam par pārdošanas pārtraukšanu šādiem klientiem;

k)

pienākuma piemērošana pircējam nodot piegādātājam peļņu, kas gūta no šādiem klientiem (122);

l)

tādu produktu izslēgšana no piegādātāja apmaksātas Savienības mēroga garantijas, kuri tiek tālākpārdoti ārpus pircēja teritorijas vai kurus pārdod pircēja teritorijā tādi pircēji, kas atrodas citās teritorijās (123).

a)

prasība pircējam neļaut klientiem, kas atrodas citā teritorijā, skatīt tā tīmekļa vietni vai tiešsaistes veikalu, klientu novirzīšana uz ražotāja vai cita pārdevēja tiešsaistes veikalu. Tomēr pienākuma uzlikšana pircējam piedāvāt saites uz piegādātāja vai citu pārdevēju tiešsaistes veikaliem nav stingrais ierobežojums (125);

b)

prasība izplatītājam izbeigt patērētāju tiešsaistes darījumus, tiklīdz no to kredītkartes datiem kļūst skaidrs, ka attiecīgā adrese neatrodas pircēja teritorijā (126);

c)

prasība pircējam pārdot līguma preces vai pakalpojumus tikai fiziskā telpā vai specializēta personāla fiziskā klātbūtnē (127);

d)

prasība pircējam prasīt piegādātāja iepriekšēju atļauju, pirms veikt individuālus tiešsaistes pārdošanas darījumus;

e)

aizliegums pircējam izmantot piegādātāja preču zīmes vai zīmola nosaukumus savā tīmekļa vietnē vai savā tiešsaistes veikalā;

f)

aizliegums pircējam izveidot vai uzturēt vienu vai vairākus tiešsaistes veikalus neatkarīgi no tā, vai tiešsaistes veikalu mitina pircēja serverī vai trešās personas serverī (128);

g)

aizliegums pircējam izmantot pilnībā tiešsaistes reklāmas kanālu, piemēram, meklētājus (129) vai cenu salīdzināšanas pakalpojumus, vai aizliegums, kas netieši liedz visa tiešsaistes reklāmas kanāla izmantošanu, piemēram, pienākums neizmantot piegādātāju preču zīmes vai zīmola nosaukumus piedāvājumos, ko iekļauj meklētājprogrammās, vai ierobežojums sniegt ar cenu saistītu informāciju cenu salīdzināšanas pakalpojumiem. Šādu ierobežojumu mērķis ir novērst, ka pircējs efektīvi izmanto internetu, lai pārdotu līguma preces vai pakalpojumus noteiktās teritorijās vai noteiktiem klientiem, jo tie ierobežo pircēja spēju vērsties pie klientiem, kas nav tā fiziskās tirdzniecības zonā, informēt tos par savu piedāvājumu un piesaistīt tos savam tiešsaistes veikalam vai citiem pārdošanas kanāliem. Noteiktu cenas salīdzināšanas pakalpojumu vai meklētājprogrammu izmantošanas aizliegums parasti nav stingrais ierobežojums, jo pircējs var izmantot citus tiešsaistes reklāmas pakalpojumus, lai uzlabotu informētību par savām pārdošanas darbībām tiešsaistē. Tomēr aizliegums izmantot vispopulārākos reklāmas pakalpojumus konkrētajā tiešsaistes reklāmas kanālā var tikt uzskatīts par stingro ierobežojumu, ja pārējie pakalpojumi šajā tiešsaistes reklāmas kanālā de facto nespēj piesaistīt klientus pircēja tiešsaistes veikalam.

a)

prasības, kuru mērķis ir nodrošināt kvalitāti vai pircēja tiešsaistes veikala noteiktu izskatu;

b)

prasības attiecībā uz līguma preču vai pakalpojumu izstādīšanu tiešsaistes veikalā (piemēram, minimālais izstādīto vienību skaits, veids, kā tiek parādītas piegādātāja preču zīmes vai zīmoli);

c)

tiešs vai netiešs aizliegums izmantot tiešsaistes tirdzniecības vietas (133);

d)

prasība, ka pircējam ir viens vai vairāki fiziski veikali vai tirdzniecības zāles, kas, piemēram, ir priekšnosacījums, lai kļūtu par piegādātāja selektīvās izplatīšanas sistēmas dalībnieku;

e)

prasība, ka pircējs pārdod minimālu absolūto skaitu līguma preču vai pakalpojumu bezsaistē (pēc vērtības vai apjoma, bet ne kā daļu no kopējā pārdošanas apjoma), lai nodrošinātu tā fiziskā veikala faktisku darbību. Šī prasība var būt vienāda visiem pircējiem vai arī dažādā līmenī dažādiem pircējiem, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, piemēram, pircēja lielumu attiecībā pret citiem pircējiem vai tā ģeogrāfisko atrašanās vietu.

a)

prasība, ka tiešsaistes reklāma atbilst noteiktiem kvalitātes standartiem vai ietver noteiktu saturu vai informāciju;

b)

prasība, ka pircējs neizmanto noteiktu tiešsaistes reklāmas pakalpojumu sniedzēju, kuri neatbilst noteiktiem kvalitātes standartiem, pakalpojumus;

c)

prasība, ka pircējs neizmanto piegādātāja zīmola nosaukumu sava tiešsaistes veikala domēna nosaukumā.

a)

saistības ir obligāti vajadzīgas, lai aizsargātu zinātību, ko piegādātājs nodevis pircējam;

b)

saistības attiecas tikai uz pārdošanas punktu, kur pircējs ir darbojies līguma darbības laikā;

c)

saistību ilgums nepārsniedz vienu gadu.

a)

mazumtirdzniecības paritātes saistības, kas attiecas uz tiešsaistes starpniecības pakalpojumu pircēju tiešās tirdzniecības kanāliem (t. s. “šaurās” mazumtirdzniecības paritātes saistības);

b)

paritātes saistības, kas attiecas uz nosacījumiem, ar kādiem preces vai pakalpojumi tiek piedāvāti uzņēmumiem, kas nav galalietotāji;

c)

paritātes saistības, kas attiecas uz nosacījumiem, ar kādiem ražotāji, vairumtirgotāji vai mazumtirgotāji iegādājas preces vai pakalpojumus, lai tās/tos izmantotu kā izejresursus (“vislielākās labvēlības klientu” saistības).

a)

nolīguma būtība;

b)

pušu stāvoklis tirgū;

c)

(augšupējo un lejupējo) konkurentu stāvoklis tirgū;

d)

līguma preču vai pakalpojumu pircēju stāvoklis tirgū;

e)

šķēršļi ienākšanai tirgū;

f)

skartais ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmenis;

g)

produkta raksturs;

h)

tirgus dinamika.

a)

tādas kumulatīvas ietekmes pastāvēšana, kas izriet no fakta, ka tirgu skar līdzīgi vertikālie ierobežojumi, kurus piemēro citi piegādātāji vai pircēji;

b)

tas, vai nolīgums ir “uzspiests” (proti, vairums ierobežojumu vai saistību attiecas tikai uz vienu nolīguma pusi) vai “saskaņots” (proti, abas puses uzņemas ievērot ierobežojumus vai saistības);

c)

regulatīvā vide;

d)

rīcība, kas var liecināt pa aizliegtu vienošanos vai veicināt to, piemēram, noteicošas cenas, iepriekš paziņotas cenu izmaiņas un cenu apspriešana, neelastīgas cenas, reaģējot uz jaudas pārpalikumu, cenu diskriminācija un aizliegtas vienošanās precedenti.

a)

tam ir jārada objektīvi ekonomiski ieguvumi;

b)

patērētājiem ir jābauda pienācīga daļa no efektivitātes pieauguma (161);

c)

konkurences ierobežojumiem ir jābūt obligāti vajadzīgiem, lai panāktu šo efektivitātes pieaugumu;

d)

nolīgums nedrīkst dot tā pusēm iespēju likvidēt konkurenci saistībā ar attiecīgo preču vai pakalpojumu būtisku daļu (162).

a)

piegādātājs pats izmanto tiešsaistes tirdzniecības vietu, kuru pircējam neļauj lietot;

b)

piegādātājs piemēro ierobežojumu dažiem izplatītājiem, bet ne citiem;

c)

tiešsaistes tirdzniecības vietas operators pats ir selektīvas izplatīšanas sistēmas pilnvarotais dalībnieks.

a)

piegādātāja un tā konkurentu stāvoklis tirgū;

b)

cenu salīdzināšanas pakalpojumu kā reklāmas kanāla nozīme konkrētajā līguma preču vai pakalpojumu pārdošanas tirgū;

c)

ierobežojumu veids un tvērums un tā konkrētā cenu salīdzināšanas pakalpojuma relatīvais nozīmīgums, kura izmantošana tiek ierobežota vai aizliegta;

d)

tas, vai piegādātājs ierobežo arī pircēja iespējas izmantot citus tiešsaistes reklāmas veidus.

a)

tās var vājināt konkurenci un veicināt aizliegtu vienošanos starp tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem. Proti, ir lielāka iespēja, ka piegādātājs, kas uzliek šāda veida paritātes saistības, spēs paaugstināt cenu vai samazināt savu starpniecības pakalpojumu kvalitāti, nezaudējot tirgus daļu. Neatkarīgi no pakalpojumu sniedzēja pakalpojumu cenas vai kvalitātes preču vai pakalpojumu pārdevējiem, kas izvēlas izmantot pakalpojumu sniedzēja platformu, ir pienākums platformā piedāvāt nosacījumus, kas ir vismaz tikpat labi kā nosacījumi, kurus tie piedāvā konkurējošās platformās;

b)

tās var bloķēt jaunu vai mazāku tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēju ienākšanu tirgū vai paplašināšanos, ierobežojot to spēju piedāvāt pircējiem un galalietotājiem diferencētas cenu un pakalpojumu kombinācijas.

a)

tā tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēja stāvoklis tirgū, kurš nosaka saistības, kā arī tā konkurentu stāvoklis tirgū;

b)

attiecīgo tiešsaistes starpniecības pakalpojumu pircēju daļa, uz ko attiecas saistības;

c)