—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Nikaragvu, jo īpaši 2021. gada 16. decembra (1), 2021. gada 8. jūlija (2), 2020. gada 8. oktobra, 2019. gada 19. decembra (3), 2019. gada 14. marta (4) un 2018. gada 31. maija rezolūcijas (5),

—

ņemot vērā Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšsēdētājas vietnieka 2021. gada 15. augusta, 2021. gada 8. novembra un 2022. gada 14. marta paziņojumus, kas sniegti ES vārdā,

—

ņemot vērā ANO augstās cilvēktiesību komisāres paziņojumus Cilvēktiesību padomes 48. un 49. sesijā un 2022. gada 7. marta ikgadējo ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Nikaragvā,

—

ņemot vērā Amerikas Cilvēktiesību komisijas 2021. gada 23. jūnija, 2021. gada 20. novembra un 2022. gada 11. februāra paziņojumus,

—

ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā 2004. gada jūnijā pieņemtās un 2008. gadā atjauninātās ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

—

ņemot vērā Nolīgumu, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Centrālameriku, no otras puses (“Asociācijas nolīgums starp ES un Centrālameriku”),

—

ņemot vērā Padomes regulējumus un lēmumus par pasākumiem, ar ko ierobežo nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus un aizskārumus |Nikaragvā,

—

ņemot vērā 1969. gada Amerikas Cilvēktiesību konvenciju (“Sanhosē pakts”),

—

ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ANO Standartnoteikumus par izturēšanos pret ieslodzītajiem (“Nelsona Mandelas noteikumi”), ANO Noteikumus par izturēšanos pret ieslodzītām sievietēm un par sievietēm likumpārkāpējām paredzētiem ar brīvības atņemšanu nesaistītiem pasākumiem (“Bangkokas noteikumi”) un Vīnes konvenciju,

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2022. gada 31. marta Rezolūciju A/HRC/49/L.20 par cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību Nikaragvā,

—

ņemot vērā Nikaragvas Republikas Konstitūciju,

—

ņemot vērā Reglamenta 144. panta 5. punktu un 132. panta 4. punktu,

A.

tā kā kopš 2018. gada aprīļa Ortega–Murillo režīms Nikaragvā ir ieviesis valsts represiju satvaru, ko raksturo sistēmiska nesodāmība par cilvēktiesību pārkāpumiem, iestāžu un tiesiskuma stāvokļa pasliktināšanās un pasūtītas stratēģijas īstenošana ar skaidru tiesu iestāžu atbalstu un mērķi apklusināt jebkādus atšķirīgus viedokļus;

B.

tā kā kopš 2018. gada Nikaragvas iestādes sistemātiski un mērķēti veikušas politisko oponentu, opozīcijas, studentu un lauku līderu, žurnālistu, cilvēktiesību aizstāvju, uzņēmējdarbības pārstāvju un mākslinieku ieslodzīšanu, vajāšanu un iebiedēšanu, un viņi vairākkārt saskārušies ar nāves draudiem, iebiedēšanu, neslavas celšanas kampaņām tiešsaistē, vajāšanu, novērošanu, uzbrukumiem, saukšanu pie tiesas un patvaļīgu brīvības atņemšanu; tā kā, neraugoties uz daudzajiem apdraudējumiem, žurnālisti un citi cilvēktiesību aizstāvji joprojām būtiski piedalās cilvēktiesību un brīvību stāvokļa uzraudzībā Nikaragvā;

C.

tā kā iepriekšējos gados Ortega–Murillo režīms ir pieņēmis un piemēro aizvien represīvāku tiesisko regulējumu;

D.

tā kā saskaņā ar īpašo kontroles mehānismu Nikaragvai (MESENI) pašlaik vismaz 182 politiskie oponenti atrodas cietumā necilvēcīgos apstākļos, kas ir pretrunā starptautiskajām cilvēktiesību saistībām, piemēram, Nelsona Mandelas noteikumiem; tā kā septiņi no šiem politieslodzītajiem bija prezidenta kandidāti 2021. gada vēlēšanām; tā kā Nikaragvas režīma kritiķi aizturēšanas laikā sistemātiski cietuši no aizskaršanas, tostarp no necilvēcīgas, pazemojošas un aizvainojošas attieksmes un pat spīdzināšanas, kā rezultātā cita starpā gājis bojā politieslodzītais un bijušais nemiernieku līderis Hugo Torres; tā kā Nikaragvas iestādes vajājušas arī politieslodzīto ģimenes un radiniekus, kuri tikuši pakļauti aizskaršanai un draudiem;

E.

tā kā Nikaragvā nepastāv varas nošķiršana un režīms pilnībā kontrolē iestādes, un līdz ar to tiesu iestādes un prokuratūra ir pakļautas režīma gribai, kas izslēdz tiesiskumu, tiesu iestāžu neatkarību un pilsoniskās sabiedrības organizācijas un attiecīgi arī demokrātiju, un šādas rīcības mērķis ir izveidot diktatūru Nikaragvā;

F.

tā kā Nikaragvas tiesu tiesvedībās aiz slēgtām durvīm, kurās nav ievērotas taisnīgas tiesas pamatgarantijas, par vainīgu tiek atzīta un ar bargu sodu notiesāta ikviena persona, kura uzdrošinājusies paust pretēju viedokli;

G.

tā kā tiesneši un prokurori šajos tiesu procesos pastāvīgi pārkāpj taisnīga procesa prasības; tā kā prokuratūra ar publisku paziņojumu pārkāpusi nevainīguma prezumpciju;

H.

tā kā nepārtrauktās vajāšanas un represijas likušas tūkstošiem Nikaragvas iedzīvotāju bēgt no valsts; tā kā līdzīgi represiju modeļi ir novēroti gadījumos, kad pieaug uzbrukumi vārda brīvībai; tā kā prokuratūras draudi vairākiem žurnālistiem un mediju darbiniekiem likuši daudziem no viņiem pamest Nikaragvu un meklēt aizsardzību;

I.

tā kā 2022. gadā Ortega–Murillo režīms aizliedza gandrīz 400 bezpeļņas organizāciju un atņēma tām juridisko statusu; tā kā no Ortega–Murillo režīma cietusi arī katoļu baznīca, kā arī Nikaragvas Valodu akadēmija, pirmiedzīvotāju kopienas un citu mazākumtautību pārstāvji;

J.

tā kā Ortega–Murillo režīms pārkāpis starptautiskās tiesības, jo īpaši Vīnes konvenciju, jo ieņēmis Amerikas valstu organizācijas galveno mītni un okupējis tās telpas, un 2022. gada 25. aprīlī šī organizācija tika izraidīta no Nikaragvas;

K.

tā kā atbilstīgi stingri atbalstītai pilsoniskās sabiedrības iniciatīvai ANO Cilvēktiesību padome izveidoja Cilvēktiesību ekspertu grupu, lai rūpīgi un neatkarīgi izmeklētu visus iespējamos cilvēktiesību pārkāpumus un aizskārumus, kas pastrādāti kopš 2018. gada aprīļa, ietverot dzimuma dimensiju; tā kā gan ES, gan ASV ir noteikušas sankcijas pret Nikaragvu,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.

17.