52022IP0041

EUR-Lex

Access to European Union law

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

EUROPA
EUR-Lex home
EUR-Lex - 52022IP0041 - EN

Help

Search tips

Need more search options? Use the Advanced search

Document 52022IP0041

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par 2021. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (2021/2181(INI))

OV C 342, 6.9.2022, p. 191–211 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)
OV C 342, 6.9.2022, p. 180–200 (GA)

HTML

PDF

Official Journal

6.9.2022

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/191

P9_TA(2022)0041

2021. gada ziņojums par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē

Eiropas Parlamenta 2022. gada 17. februāra rezolūcija par 2021. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (2021/2181(INI))

(2022/C 342/15)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—	ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 8., 21. un 23. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 17. un 207. pantu,

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un citus ANO cilvēktiesību līgumus un instrumentus,

—	ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—	ņemot vērā ANO 1948. gada Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to un Cilvēktiesību padomes 2020. gada 22. jūnijā pieņemto Rezolūciju 43/29 par genocīda novēršanu,

—	ņemot vērā ANO 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

—	ņemot vērā Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju un ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu, kuru pasludināja, pieņemot Ģenerālās asamblejas 1981. gada 25. novembra Rezolūciju 36/55,

—	ņemot vērā ANO 1992. gada 18. decembra Deklarāciju par to personu tiesībām, kuras pieder pie nacionālām vai etniskām, reliģiskām un lingvistiskām minoritātēm,

—	ņemot vērā 1998. gada 10. decembrī vienprātīgi pieņemto ANO Deklarāciju par cilvēktiesību aizstāvjiem,

—	ņemot vērā ANO 1989. gada 20. novembra Konvenciju par bērna tiesībām un abus tās fakultatīvos protokolus, kas ir pieņemti 2000. gada 25. maijā,

—	ņemot vērā ANO Ieroču tirdzniecības līgumu par eksportu un eksporta novērtējumu un ES Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu,

—	ņemot vērā 1995. gada septembra Pekinas deklarāciju,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes 1997. gada 4. aprīlī pieņemto Konvenciju par cilvēktiesību un cilvēka cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā (CETS Nr. 164) un tās protokolus, 2005. gada 16. maijā pieņemto Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību (CETS Nr. 197) un 2007. gada 25. oktobrī pieņemto Konvenciju par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību (CETS Nr. 201),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk — “Stambulas konvencija”), kuru ratificējušas ir ne visas dalībvalstis,

—	ņemot vērā Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. protokolu par nāvessoda atcelšanu,

—	ņemot vērā Padomes Regulu (ES) 2020/1998 (2020. gada 7. decembris) par ierobežojošiem pasākumiem pret nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/821 (2021. gada 20. maijs), ar ko izveido Savienības režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, starpniecības, tehniskās palīdzības, tranzīta un pārvadājumu kontrolei (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/947 (2021. gada 9. jūnijs), ar ko izveido Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu “Eiropa pasaulē” (3),

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 18. novembrī pieņemto ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam,

—	ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra aicinājumu rīkoties cilvēktiesību jomā,

—	ņemot vērā Padomes 2015. gada 16. novembra secinājumus par ES atbalstu pārejas tiesiskumam,

—	ņemot vērā Padomes 2020. gada 17. februāra secinājumus par ES prioritātēm ANO cilvēktiesību forumos 2020. gadā un Padomes 2021. gada 22. februāra secinājumus par ES prioritātēm ANO cilvēktiesību forumos 2021. gadā,

—

ņemot vērā Padomes 2020. gada 13. jūlija secinājumus par ES prioritātēm Apvienoto Nāciju Organizācijā un Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 75. sesijā laikposmā 2020. gada septembris–2021. gada septembris un Padomes 2021. gada 12. jūlija secinājumus par ES prioritātēm Apvienoto Nāciju Organizācijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 76. sesijā laikposmā 2021. gada septembris–līdz 2022. gada septembris,

—	ņemot vērā 2015. gada 25. septembrī pieņemto Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam, jo īpaši tās 1., 4., 5., 8. un 10. mērķi,

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325, Nr. 1820, Nr. 1888, Nr. 1889, Nr. 1960, Nr. 2106, Nr. 2122 un Nr. 2242 par sievietēm, mieru un drošību,

—	ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2019. gada 28. maija rezolūciju, ar kuru iedibina reliģijas vai ticības vārdā izdarītas vardarbības upuru starptautisko piemiņas dienu un 2017. gada 19. decembra rezolūciju, ar ko nosaka terorisma upuru atceres un piemiņas starptautisko dienu,

—	ņemot vērā ANO īpašā referenta tiesību uz miermīlīgu pulcēšanos un biedrošanos jautājumos 2019. gada 17. maija ziņojumu par minēto tiesību izmantošanu digitālajā laikmetā,

—	ņemot vērā ANO īpašā referenta tiesību uz miermīlīgu pulcēšanos un biedrošanos jautājumos informatīvo dienesta vēstuli par stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību un tiesībām uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību,

—	ņemot vērā ANO īpašā referenta tiesību uz vārda brīvību veicināšanas un aizsardzības jautājumos 2019. gada 28. maija ziņojumu par uzraudzības nozares negatīvo ietekmi uz vārda brīvību,

—	ņemot vērā ES rīcības plānu par dzimumu līdztiesību sieviešu iespēcināšanu ārējā darbībā laikposmam 2025.–2025. gads (GAP III),

—	ņemot vērā ES stratēģiju par bērna tiesībām (2021.-2024. gads),

—	ņemot vērā Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra 2020. gada 27. oktobrī sniegto komentāru par cilvēktiesībām “Laiks vērsties pret stratēģiskām tiesvedībām pret sabiedrības līdzdalību”,

—	ņemot vērā Padomes 2019. gada 16. septembra pārskatītās pamatnostādnes par ES politiku attiecībā uz trešām valstīm jautājumos, kas skar spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu rīcību vai sodīšanu,

—	ņemot vērā 2013. gada 24. jūnija ES pamatnostādnes par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību,

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 12. septembra paziņojumu “Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības saknes: Eiropas mijiedarbība ar pilsonisko sabiedrību ārējo attiecību jomā” (COM(2012)0492)

—	ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2020. gada 8. aprīļa kopīgo paziņojumu par ES globālo atbildes reakciju uz Covid-19 (JOIN(2020)0011),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 23. septembra paziņojumu par jaunu Migrācijas un patvēruma paktu (COM(2020)0609),

—	ņemot vērā Komisijas 2020. gada 12. novembra paziņojumu “Savienība, kurā valda līdztiesība: LGBTIK līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam” (COM(2020)0698),

—	ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos 2021. gada 17. februāra kopīgo paziņojumu par ES ieguldījumu regulējumā balstītā multilaterālismā (JOIN(2021)0003),

—	ņemot vērā ES 2020. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē,

—	ņemot vērā Parlamenta 2018. gada 3. jūlija rezolūciju par pirmiedzīvotāju tiesību pārkāpumiem visā pasaulē, tostarp zemes piesavināšanos (4),

—	ņemot vērā Parlamenta 2019. gada 15. janvāra rezolūciju par ES pamatnostādnēm un pilnvarām ES īpašajam sūtnim reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus ES (5),

—	ņemot vērā 2020. gada 23. oktobra rezolūciju par dzimumu līdztiesību ES ārpolitikā un drošības politikā (6),

—	ņemot vērā Parlamenta 2021. gada 20. janvāra rezolūciju par 2019. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā — gada ziņojumu (7), kā arī iepriekšējās rezolūcijas par agrākajiem gada ziņojumiem,

—	ņemot vērā Parlamenta 2021. gada 10. marta rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par pienācīgu rūpību uzņēmumu darbībā un uzņēmumu atbildību (8),

—	ņemot vērā Parlamenta 2021. gada 19. maija rezolūciju par klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēktiesībām un vides aizstāvju lomu šajā jautājumā (9),

—	ņemot vērā Parlamenta 2021. gada 16. septembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par to, lai dzimumbalstīta vardarbība tiktu iekļauta kā jauna noziegumu joma LESD 83. panta 1. punktā uzskaitītajā noziegumu jomu sarakstā (10),

—	ņemot vērā visas Parlamenta 2020. un 2021. gadā pieņemtās rezolūcijas par cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārkāpumiem (tā dēvētās steidzamās rezolūcijas), kas ir pieņemtas saskaņā ar Reglamenta 144. pantu,

—	ņemot vērā to, ka Parlamenta Saharova balvu par domas brīvību, kuru 2020. gadā piešķīra demokrātiskajai opozīcijai Baltkrievijā, 2021. gadā piešķīra Aleksejam Navaļnijam,

—	ņemot vērā publicēto pilsoniskās sabiedrības organizācijas definīciju, kas ir sniegta ES tiesību aktus skaidrojošajos kopsavilkumos,

—	ņemot vērā ES politikas sistēmu, ar kuru atbalsta pārejas tiesiskumu,

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0353/2021),

tā kā Savienība ir dibināta, pamatojoties uz tādu vērtību ievērošanu kā cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesības, kā tas ir noteikts LES 2. pantā; tā kā neviens par savu piedalīšanos cilvēktiesību vai demokrātijas aizsardzības darbībās nekādā veidā aizskarts vai vajāts tikt nedrīkst; tā kā oponējošu viedokļu slāpēšana un sabiedrības līdzdalības un piekļuves informācijai ierobežošana cilvēktiesības un demokrātiju ietekmē nepastarpināti;

tā kā pašreiz novērojamie nopietnie draudi multilaterālismam un starptautiskajām tiesībām ir tādi, ka ES cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā visā pasaulē ir jāuzņemas vēl ieinteresētāka loma; tā kā ES politikas risinājumu un darbību cilvēktiesību jomā īstenošanas rezultātā, izmantojot visus tās rīcībā esošos instrumentus, būtu jāveic uzstājīgākas, izlēmīgākas un efektīvākas darbības; tā kā ES būtu pastāvīgi jāizpēta, kā vislabāk rīkoties efektīvi, izmantojot vispiemērotākos instrumentus, ar kuriem var apkarot cilvēktiesību pārkāpumus un pāridarījumus visā pasaulē, un šajā nolūkā būtu regulāri jāizvērtē cilvēktiesību instrumentārijs;

C.	tā kā Eiropas Parlamentam ir izšķiroša loma kā ES iestādei, kas dzirdami iestājas par cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, un kā dedzīgam cilvēktiesību aizstāvju no visas pasaules atbalstītājam;

tā kā ES Rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam ir uzskatāms par tādu ES prioritāšu cilvēktiesību jomā ceļvedi, kurām vajadzētu būt visu ES ārpolitikas jomu degpunktā; tā kā, lai efektīvi veicinātu cilvēktiesību ievērošanu pasaulē, ES ir jānodrošina dažādu iekšpolitikas un ārpolitikas jomu saskaņotība,

Vispārīgi uzdevumi un politikas instrumenti

ir ārkārtīgi nobažījies par cilvēktiesību un demokrātijas jomā pastāvošām problēmām, kuru rezultātā tiek vājināta demokrātiskās pārvaldības un un institūciju, un vispārējo cilvēktiesību aizsardzība, kā arī par visā pasaulē vērojamo pilsoniskās sabiedrības rīcības brīvības sarukšanu; uzsver tiesiskuma saikni ar demokrātiju un cilvēktiesību pārkāpumiem; prasa ES un tās dalībvalstīm, risinot globālas cilvēktiesību problēmas — gan individuāli, gan sadarbībā ar līdzīgi domājošiem starptautiskiem partneriem, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijā, — pielikt saskaņotākas pūles; prasa ES un tās dalībvalstīm kalpot par priekšzīmi un rīkoties kā patiesam globālam līderim, veicinot un aizsargājot cilvēktiesības, dzimumu līdztiesību un tiesiskumu, un stingri iestāties pret jebkādiem uzbrukumiem cilvēktiesību universāluma, neatņemamības, nedalāmības, savstarpējās atkarības un savstarpējās saistības principiem;

uzsver, cik no šā mērķa viedokļa svarīgs ir gan jaunais Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instruments “Eiropa pasaulē” (NDICI), gan ES Rīcības plāns cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam; atgādina, ka kvalificēta vairākuma balsošanas noteikumu izmantošana Padomē par cilvēktiesību jautājumiem nodrošinātu efektīvāku un proaktīvāku ES ārpolitiku un drošības politiku un stiprinātu sadarbību jautājumos, kas ES stratēģiski ir vissvarīgākie, vienlaikus atspoguļojot tās pamatvērtības; uzsver, ka dalībvalstu starpā ir jāpanāk kopēja nostāja un vienprātība; uzsver, cik svarīga ir dalībvalstu līdzatbildība par ES rīcības plānu un cik būtiski ir publiski ziņot par dalībvalstu darbībām, kas tiek veiktas saskaņā ar šo stratēģisko dokumentu; mudina valstu un reģionālos parlamentus, valstu cilvēktiesību iestādes un vietējās pilsoniskās sabiedrības organizācijas mijiedarboties ar savas dalībvalsts iestādēm par to ieguldījumu ES cilvēktiesību ārpolitikas īstenošanā;

pauž dziļas bažas par to, ka pieaug to neliberālo demokrātiju un autokrātisko režīmu skaits, kuri pasaulē pirmo reizi 20 gadu laikā veido lielāko daļu un kuru mērķis ir apspiest savus iedzīvotājus un vājināt brīvību, demokrātisku pārvaldību un starptautiskās normas; prasa ES un dalībvalstīm pilnībā izmantot to rīcībā esošos instrumentus, tostarp savstarpējās tirdzniecības attiecībās — ekonomiskos ietekmes līdzekļus, lai izstrādātu vērienīgāku atbalstu brīvībai, labai pārvaldībai, tiesiskumam un demokrātiskām iestādēm, kā arī, lai palīdzētu nodrošināt pilsoniskās sabiedrības rīcības brīvību visā pasaulē;

aicina ES arī turpmāk pastiprināt sadarbību ar Amerikas Savienotajām Valstīm un citiem līdzīgi domājošiem demokrātiskiem partneriem, lai visā pasaulē atbalstītu brīvību un demokrātiju un autoritāriem un totalitāriem režīmiem dot pretsparu; prasa pieņemt jaunus starptautiskus instrumentus un demokrātijas aizsardzības rīkus; aicina Komisiju pārskatīt, atjaunināt un pilnveidot arī turpmāk ES valsts veidošanas programmas, palielināt to efektivitāti un uzlabot panākto rezultātu ilgtspēju;

uzsver, ka ES cilvēktiesību ārpolitikas vērienīgā apņemšanās un retorika uzliek tai par pienākumu būt konsekventai un kalpot par priekšzīmi, lai, pretojoties globālai demokrātiskajai lejupslīdei, nepieļautu tās uzticamības tēla graušanu; šajā nolūkā prasa, lai ES īpašu uzmanību pievērstu tam, ka tiek novērtēti un nepieļauti nekādi pārkāpumi, kas ir izdarīti, īstenojot tās politikas risinājumus un projektus un tērējot tās finansējumu trešās valstīs, un nodrošināt to pārredzamību, lai izvairītos no nekonsekventas pieejas salīdzināmām cilvēktiesību situācijām visā pasaulē, un izveidot sūdzību iesniegšanas mehānismu personām, kuru tiesības, iespējams, ir pārkāptas, veicot ES darbības;

uzsver, cik ES atbalsts ir svarīgs mediācijai un vēlēšanu procesiem, sniedzot palīdzību vietējiem novērotājiem un izmantojot vēlēšanu novērošanas misijas, kurās Parlaments ņem aktīvu dalību; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt maksimālu aizsardzības līmeni vietējiem vēlēšanu novērotājiem, un prasa šajā jomā sniegt atbalstu arī turpmāk; vērš uzmanību uz apstākli, ka ir nepieciešama efektīva reakcija uz ziņojumiem par darba braucieniem un tajos formulētajiem ieteikumiem, lai attiecīgajās valstīs stiprinātu demokrātijas standartus un veicinātu turpmāku miermīlīgu pāreju uz demokrātiju, kā arī demokrātijas attīstību; atgādina par Parlamenta politiskās starpniecības instrumentiem, kurus būtu vērts pilnveidot arī turpmāk, lai šo vispārējo pieeju palīdzētu īstenot; uzsver, cik svarīgi Komisijas priekšsēdētāja vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) ir Eiropas Parlamentam izpētes braucienos izstrādātos ziņojumus turpināt iesniegt savlaicīgi un pienācīgi noformētus — atbilstoši saskaņotajai praksei;

prasa ES cieši sadarboties ar vietējām un starptautiskām organizācijām, piemēram, Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), Eiropas Padomi un organizācijām, kas ir atbalstījušas Deklarāciju par starptautiskās vēlēšanu novērošanas principiem, lai efektīvi noteiktu šķēršļus ikviena kandidāta vēlēšanu kampaņai, vēlēšanu krāpniecību, balsošanas pārkāpumus un brīvu plašsaziņas līdzekļu vajāšanu par to, ka tie ir atspoguļojuši vēlēšanu procesus;

uzsver, ka Eiropas Parlamentam būtu jācenšas panākt efektīvāku saziņu par cilvēktiesību aizsardzību, tostarp, iztulkojot savas steidzamās rezolūcijas par cilvēktiesību aizskārumiem konkrēto valstu vietējās valodās un attiecīgi tās publicējot un izplatot;

Tematiskā programma “Cilvēktiesības un demokrātija”

atgādina, ka cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma ievērošana caurauž visu NDICI — “Eiropa pasaulē” instrumentu, kā tas ir noteikts regulas 3. pantā (mērķi); uzsver, cik svarīga ir tematiskā programma “Cilvēktiesības un demokrātija”, ko pieņēma saskaņā ar NDICI – “Eiropa pasaulē” instrumentu, lai visā pasaulē aizsargātu cilvēktiesības un brīvības un veicinātu demokrātiju;

10.

atkārtoti norāda, ka NDICI ietvaros īstenoto pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem paredzēto finansēšanas risinājumu un mehānismu dažādošana un maksimāla izmantošana ir uzskatāma par būtiskiem elementiem un būtu jāveicina, ņemot vērā šo aktīvistu īpatnības un nodrošinot, ka netiek ierobežota ne to darbības joma, ne potenciālo partneru skaits, kā arī, ka ir jāturpina darbs pie pilsoniskās rīcības brīvības telpas palielināšanas saskaņā ar attīstības politikas saskaņotības principu; prasa nodrošināt, lai tā finansējuma līmenis un elastīgums, ko pilsoniskajai sabiedrībai un cilvēktiesību aizstāvjiem, tostarp ProtectDefenders.eu un Eiropas Demokrātijas fondam, piešķir NDICI — “Eiropa pasaulē” cilvēktiesību un demokrātijas tematiskās programmas ietvaros, atspoguļotu pašreizējās neliberālās atpakaļslīdēšanas un pilsoniskās sabiedrības rīcības brīvības telpas sarukšanas visā pasaulē nozīmīgumu;

11.

prasa gādāt par to, lai atbilstoši NDICI slēgto finansējumu reglamentējošās normas būtu pārredzamākas, un precizēt mehānismu un kritērijus, saskaņā ar kuriem šādu nolīgumu darbību aptur, ja tiek pārkāptas cilvēktiesības, demokrātijas principi un tiesiskums, kā arī nopietnos korupcijas gadījumos; aicina Komisiju nekādā ziņā neizmaksāt budžeta atbalstu trešo valstu valdībām kā funkcionālu palīdzības sniegšanas risinājumu valstīm, kurās ir vērojami plaši cilvēktiesību pārkāpumi un represijas pret cilvēktiesību aizstāvjiem;

12.

atzinīgi vērtē Komisijas un Parlamenta stratēģisko dialogu par visiem NDICI komponentiem un aicina Komisiju pilnībā ņemt vērā Parlamenta ieguldījumu cilvēktiesību prioritāšu īstenošanā gan tematiskajā programmā, gan visās ģeogrāfiskajās programmās; uzsver, ka minētā instrumenta pilnīgu ietekmi var panākt tikai tad, ja cilvēktiesību programma tiek integrēta visās ES ārējās politikas nozarēs un programmās, ja tā ir saskaņota ar tās iekšpolitiku un ja ES tiek uztverta kā uzticams starptautisks subjekts, kas ir apņēmies aizstāvēt un veicināt cilvēktiesības;

13.

atzinīgi vērtē Eiropas Demokrātijas fonda darbu pilsonisko sabiedrību un neatkarīgo mediju atbalstīšanā visās ES dienvidu un austrumu kaimiņvalstīs, kā arī Rietumbalkānos; aicina Komisiju palielināt ES demokrātijas atbalsta programmās īstenotos atkārtotas piešķiršanas mehānismus, kas stiprinātu augšupējas pieejas demokrātijas atbalstam un nodrošinātu, ka ES atbalstu var saņemt arī mazākas iniciatīvas reģionālā vai vietējā līmenī;

14.

atkārtoti norāda, ka atbalsta Eiropas politisko fondu darbu nākamo politisko līderu paaudzes ES kaimiņvalstīs un citviet atbalstīšanā un pilnvērtīgu iespēju šai paaudzei nodrošināšanā;

ES īpašais pārstāvis cilvēktiesību jautājumos

15.

atzinīgi vērtē ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos (ESĪP) ieguldījumu cilvēktiesību aizsardzībā un veicināšanā pasaulē; uzsver ESĪP svarīgo lomu ES cilvēktiesību politikas risinājumu efektivitātes palielināšanā, mijiedarbojoties ar trešām valstīm un sadarbojoties ar līdzīgi domājošiem partneriem, un tādējādi veicinot cilvēktiesību programmas īstenošanu un palielinot ES politikas risinājumu iekšējo un ārējo saskaņotību šajā jomā; atkārtoti norāda, ka pirms ESĪP iecelšanas ir jārīko viņa uzklausīšana Parlamentā;

16.

konstatē, ka, ESĪP pilnvaras un viņu funkcijas atpazīstamība būtu jāpalielina, lai būtiski ietekmētu cilvēktiesības; uzsver, ka ESĪP ir piešķirts elastīgs mandāts, ko varētu pielāgot mainīgajiem apstākļiem; uzskata, ka ESĪP amatu varētu padarīt efektīvāku, ja tiktu uzlabota komunikācijas aktivitāte un panākta plašāka publiskā rezonanse, cita starpā, publicējot publiskus paziņojumus, ar kuriem atbalsta apdraudētos cilvēktiesību aktīvistus, tostarp Saharova balvas laureātus un pēdējās kārtas kandidātus, un ilgstoši ieslodzītos cilvēktiesību aizstāvjus, tādējādi palīdzot aizsargāt viņu fizisko neaizskaramību un būtisko darbību; uzsver, ka ir svarīgi, lai ESĪP, cilvēktiesības integrējot ES reģionālā apakšpolitikā, cieši sadarbotos ar ES īpašajiem pārstāvjiem valstīs un reģionos;

17.

iesaka ESĪP īpašu uzmanību pievērst valstīm un jautājumiem, kas ir minēti Parlamenta ikmēneša steidzamajās rezolūcijās par cilvēktiesību pārkāpumiem, un jebkādiem cilvēktiesību pārkāpumiem, jo īpaši tiem, kas ir izdarīti autoritāro režīmu laikā;

18.

aicina Komisiju, PV/AP un dalībvalstis nodrošināt ESĪP un viņa komandai politisko atbalstu un pienācīgus cilvēkresursus un finanšu resursus;

19.

mudina ESĪP turpināt īstenot diplomātiskus centienus uzlabot ES atbalstu starptautiskajām humanitārajām tiesībām un starptautiskajam tiesiskumam; atkārtoti prasa izveidot specializēta ES īpašā pārstāvja šajā jautājumā amatu;

ES cilvēktiesību dialogi

20.

atzīst, ka ES cilvēktiesību dialogiem ir potenciāls veicināt cilvēktiesības un demokrātiju divpusējās attiecībās ar trešām valstīm, taču uzsver, ka, lai tie būtu efektīvi, tie ir jāīsteno uz rezultātiem orientētā veidā un pamatojoties uz precīziem to rezultātu novērtēšanas kritērijiem; pauž nožēlu par to, ka pārskatītajās ES pamatnostādnēs par cilvēktiesību dialogiem ar partnervalstīm/ trešām valstīm nav noteikti rādītāji, kas ļautu veikt pienācīgu izvērtēšanu, kaut arī īpaši mērķi tajās noteikti ir; prasa Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) veikt šādus izvērtējumus par katru dialogu saskaņā ar ES pamatnostādnēm un veikt arī reaģēšanas pasākumus uz atsevišķām lietām, kas ir apspriestas gan cilvēktiesību dialogos, gan Parlamentā; uzskata, ka, tā kā cilvēktiesību dialogos ar trešām valstīm konkrēti rezultāti sasniegti netiek, būtu jāveic papildu novērtējums par to, kā veidot divpusējas attiecības;

21.

atkārto savu apņemšanos, kas ir pausta ES pamatnostādnēs par cilvēktiesību aizstāvjiem, ES cilvēktiesību dialogos ar partnervalstīm/trešām valstīm apspriest apdraudētu cilvēktiesību aizstāvju konkrētus gadījumus un uzsver vajadzību konsekventi nodrošināt to, lai minētie gadījumi šādos forumos tiktu apspriesti; sagaida, ka EĀDD pievērsīs īpašu uzmanību konkrētiem Parlamenta it sevišķi Parlamenta steidzamības rezolūcijās, aplūkotajiem gadījumiem, kā arī apdraudētiem Saharova balvas laureātiem un pēdējās kārtas kandidātiem un ziņos par šādos gadījumos īstenoto rīcību;

22.

uzsver, ka dialogiem būtu jābūt vienam no ES visaptverošās iesaistes cilvēktiesību jomā instrumentiem un ka tos nevajadzētu uzskatīt par mehānismu, kas aizstātu ar cilvēktiesībām saistītas diskusijas augsta līmeņa forumos ar visiem attiecīgajiem dalībniekiem un jo īpaši ar ES stratēģiskajiem partneriem; aicina EĀDD pietiekami savlaicīgi apmainīties ar informāciju par plānotajiem dialogiem — gan divpusējos, gan starptautiskos forumos — ar Parlamenta Ārlietu komiteju un Cilvēktiesību apakškomiteju un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

23.

uzsver, ka visiem pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, jo īpaši neatkarīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, ticībā balstītām organizācijām, arodbiedrībām, kopienas vadītām organizācijām un cilvēktiesību aizstāvjiem, šajos dialogos ir būtiska loma, jo tie sniedz ieguldījumu gan pašos dialogos, gan to rezultātu izvērtēšanā; uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm būtu jānodrošina patiesa, pieejama un iekļaujoša apspriešanās ar šādām organizācijām un to līdzdalība oficiālos un neformālos dialogos, ja tas ir iespējams un lietderīgi, kā arī izpētes sarunās; aicina EĀDD un Komisiju uzlabot saziņu un pārredzamību attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības organizācijām; šajā nolūkā aicina EĀDD un Komisiju stiprināt un palielināt cilvēktiesību kontaktpunktu atpazīstamību to galveno mītņu ģeogrāfiskajās nodaļās un stiprināt atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, tostarp tehnisko atbalstu, jo īpaši valstīs, kurās represīvi režīmi cenšas pilsoniskās sabiedrības darbu nepieļaut;

24.

vērš uzmanību uz to, ka cilvēktiesību dialogi ir paredzēti kā ES ārpolitikas instrumentārija centrālais elements, un ka tāpēc tie par pašmērķi kļūt nevar; atkārtoti norāda, ka saskaņā ar LES 21. pantu vērtībām, kas ir Savienības pamatā, ir jākalpo par visu tās ārpolitikas aspektu orientieri; tādēļ aicina EĀDD un Padomi labāk līdzsvarot diplomātiju, intereses un vērtības, vairāk ievērojot cilvēktiesību mērķus, kas ir uzskatāmi par ES ārējās darbības pamatu, lielāku uzmanību pievēršot ilgtermiņa perspektīvai; tādēļ atkārtoti norāda, ka cilvēktiesību ievērošanai ir jābūt ES atbalsta sniegšanu trešām valstīm izceļošam nosacījumam;

Multilaterālisms un starptautiskais tiesiskums

25.

konstatē, ka 2020. gadā tika atzīmēta Apvienoto Nāciju Organizācijas — būtiska universāla foruma, kurā tiek kaldināta starptautiska vienprātība par mieru un drošību, — ilgtspējīgu attīstību un cilvēktiesību un starptautisko tiesību ievērošanu, — 75. gadadiena; prasa ES un tās dalībvalstīm saglabāt savu vitāli svarīgo atbalstu ANO un arī turpmāk pielikt pūliņus paust vienotu nostāju ANO un citos daudzpusējos forumos; izgaismo problēmas, kas ir saistītas ar cilvēktiesību vispārēju izmantošanu, un izceļ nepieciešamību pēc iekļaujošākas un efektīvākas daudzpusējības un starptautiskās sadarbības; uzsver ANO struktūru kā miera veicināšanas, konfliktu noregulējuma un cilvēktiesību aizsardzības neatsveramo nozīmi un prasa šajā sakarībā rīkoties aktīvāk un piešķirt vairāk resursu; atzinīgi vērtē ANO ģenerālsekretāra aicinājumu rīkoties cilvēktiesību jomā,

26.

pauž nožēlu par to, ka atsevišķas valstis cilvēktiesību situāciju risināšanā visā pasaulē joprojām piemēro dubultstandartus; nosoda to, ka, apšaubot cilvēktiesību universālo raksturu, pieaug mēģinājumi traucēt ANO struktūru, jo īpaši Cilvēktiesību padomes, darbību un sabotēt uz noteikumiem balstītu starptautisko kārtību; pauž nožēlu par to, ka Cilvēktiesību padomē darbojas valstis, kurās ir valdījuši autokrātiski režīmi un kurās atkārtoti ir izdarīti cilvēktiesību pārkāpumi, un pauž nožēlu par to, ka tās klaji neievēro savas saistības cilvēktiesību jomā un gūst nožēlojamus rezultātus sadarbībā ar ANO mehānismiem, kas ir izveidoti ar Cilvēktiesību padomes starpniecību; šajā sakarībā aicina Cilvēktiesību padomi reformēt pašos pamatos, tostarp, šīs padomes locekļiem izvirzot skaidrus kritērijus; jo īpaši aicina EĀDD būt tādu centienu ierosinātājam un galvenajam to īstenotājam, ar kuriem panākt koordinētu ES un dalībvalstu nostāju attiecībā uz dalību Cilvēktiesību padomē un kas veicinātu lielāku vēlēšanu procesa pārredzamību, piemēram, publiskojot ES dalībvalstu balsojumu, kā arī to pamatojot; turklāt uzsver vajadzību pēc patiesi konkurētspējīga procesa, nodrošinot, ka trīs reģionālie bloki, kuros ir pārstāvētas dalībvalstis, piedāvā vairāk kandidātu nekā vietas, un uzlabo kandidātu pārskatatbildību, rūpīgi pārbaudot viņu brīvprātīgi uzņemtās saistības un rezultātus sadarbībā ar Cilvēktiesību padomi un ANO līgumu struktūrām un īpašajām procedūrām;

27.

stingri nosoda visus uzbrukumus ANO īpašo procedūru pilnvarotajām personām un viņu pilnvaru neatkarības un objektivitātes pārkāpumus; uzsver, ka valsts suverenitāti nevar izmantot kā ieganstu, lai izvairītos no cilvēktiesību uzraudzības, ko īsteno starptautiskā sabiedrība, jo saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem un ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 60/251 visām valstīm neatkarīgi no to politiskās, ekonomiskās un kultūras sistēmas ir pienākums un atbildība veicināt un aizsargāt visu personu visas cilvēktiesības un pamatbrīvības un ANO Cilvēktiesību padomei būtu jāizskata cilvēktiesību pārkāpumu gadījumi;

28.

aicina ES dalībvalstis un ES demokrātiskos partnerus apņēmīgi šos mēģinājumus apkarot un stiprināt to reakciju uz nopietniem starptautisko cilvēktiesību pārkāpumiem; aicina Padomi un dalībvalstis strādāt pie daudzpusējo iestāžu reformas, lai padarītu tās noturīgākas un spējīgākas pieņemt konsekventākus un pielāgojamākus lēmumus;

29.

uzsver, ka pienācīgs finansējums ir nepieciešams visām ANO cilvēktiesību struktūrām, jo īpaši līguma struktūrām un īpašajām procedūrām; šajā nolūkā aicina ANO ģenerālsekretāru nodrošināt pienācīgus līdzekļus no ANO budžeta un mudina ES dalībvalstis palielināt to brīvprātīgās iemaksas;

30.

uzsver, ka objektīvi, taisnīgi un pārredzami ir jāpārskata nevalstisko organizāciju (NVO) pieteikumi par konsultatīvā statusa piešķiršanu ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomē; atbalsta ES prasību apstiprināt atsevišķu solīdu NVO ilgstoši iekavētus pieteikumus;

31.

nosoda represijas un iebiedēšanu, kas ir vērstas pret aptuveni 240 pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, aktīvistiem un žurnālistiem 45 valstīs par to, ka viņi iepriekšējā gada laikā ir sadarbojušies ar ANO, kā par to ziņoja ANO ģenerālsekretārs; aicina ES un dalībvalstis pret šādām represijām vērsties asi, tostarp, pret attiecīgajām valstīm īstenojot globālu rīcību, un veikt visus iespējamos pasākumus, kas palīdzētu piedāvāt drošu un atvērtu telpu, kurā personas un pilsoniskās sabiedrības organizāciju varētu mijiedarboties ar ANO, tās pārstāvjiem un mehānismiem;

32.

atkārtoti pauž stingru atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai (SKT) kā vienīgajai starptautiskai iestādei, kas spēj izskatīt dažus no pasaules visnekrietnākajiem noziegumiem un tajos cietušajām personām nodrošināt tiesisku gandarījumu; uzsver SKT neatkarību un objektivitāti; aicina ES un dalībvalstis rast pienācīgu finansiālo atbalstu, pateicoties kuram, Starptautiskā Krimināltiesa varētu veikt savus uzdevumus; atbalsta Romas statūtu universālismu un prasa ES nolīgumos, kas ir jānoslēdz ar trešām valstīm, iekļaut īpašu klauzulu par to ratifikāciju un iespējām tos izmantot; prasa ES pastiprināt sadarbību ar valstīm, kuras Romas Statūtiem vēl pievienojušās nav; kategoriski nosoda jebkādus uzbrukumus SKT personālam vai neatkarībai; pauž viedokli, ka mēģinājumi graut SKT uzticamību un būtisko lomu ir uzskatāmi par uzbrukumiem daudzpusējībai un ka ES un tās dalībvalstīm pret tiem kā pret tādiem arī ir jāvēršas, arī gadījumos, kad tie tiek izdarīti no tuvu partnervalstu puses; uzsver, ka SKT ir vajadzīga pilnīga piekļuve valstīm, par kurām tā veic izmeklēšanu, lai tā varētu veikt savus uzdevumus; uzsver citu tādu inovatīvu instrumentu potenciālu, ar kuru palīdzību pie atbildības sauc starptautisko noziegumu izdarītājus, tostarp vispārējās jurisdikcijas paredzēšanas valsts līmeņa tiesu iestādēm iespējamo lietderību; šajā sakarībā uzsver pašreizējās, ANO Starptautisko tiesību komisijā notiekošās diskusijas par valsts amatpersonu imunitāti un prasa uz tām reaģēt; prasa ES arī turpmāk stiprināt valsts līmeņa spēju veidošanu trešās valstīs, vienlaikus atbalstot starptautiskās krimināltiesas un mehānismus, kā arī platformas un organizācijas, kas ir izveidotas, lai cīnītos pret nesodāmību, piemēram, SKT koalīciju;

33.

atkārtoti prasa rīkoties, lai apkarotu nesodāmību un veicinātu saukšanu pie atbildības konfliktu skartajos reģionos un valstīs; konstatē, ka Parlaments un Padome ir pieņēmuši izmēģinājuma projektu par Eiropas novērošanas centru cīņai pret nesodāmību; šajā sakarībā aicina Komisiju un EĀDD pielietot līdzīgus instrumentus, kas cietušajiem sniegtu pilnvērtīgas iespējas un atbalstītu viņus, izmantojot tiesiskās aizsardzības līdzekļus un kompensācijas, tostarp ar korupciju saistītās kompensācijas;

Ar cilvēktiesībām saistītas īpašas problēmas

COVID-19

34.

uzsver, ka Covid-19 ir ievērojami pastiprinājis nesenās neliberālo demokrātiju un autoritāro režīmu tendences, kas vājina demokrātiju; pauž nožēlu par to, ka šie režīmi ļaunprātīgi izmanto epidemioloģisko krīzi, lai vēl vairāk ierobežotu vārda, pulcēšanās, reliģijas un ticības brīvību, ierobežojot demokrātisko iestāžu darbību un apspiežot opozīciju, tostarp ierobežojot mediju brīvību gan tiešsaistē, gan bezsaistē un ar goda aizskaršanas kampaņām torpedējot kritiķus un trauksmes cēlējus; pie viena pauž nožēlu par to, ka šie režīmi ir veicinājuši arī marginalizēto iedzīvotāju grupu, jo īpaši pamatiedzīvotāju un citu minoritāšu, diskrimināciju, ir masveidā izmantojuši novērošanas rīkus, dezinformācijas kampaņas, ir ierobežojuši piekļuvi informācijai, jo īpaši plurālistisku un neatkarīgu mediju sniegtajai informācijai, pilnībā slēdzot internetu, ierobežojot joslas platumu un bloķējot saturu, ir pasludinājuši ārkārtas stāvokli, neprecizējot tā atcelšanas kritērijus, ierobežojuši vēlēšanu demokrātisku norisi un selektīvi izmantojuši veselības aprūpes pakalpojumus, lai diskriminētu atsevišķas iedzīvotāju kategorijas;

35.

atzīst cilvēktiesību aizstāvju svarīgo nozīmi, reaģējot uz Covid-19, proti, papildus savam ikdienas darbam cilvēktiesību jomā uzņemoties dažādas jaunas lomas, neskatoties uz būtiskajiem un nesamērīgajiem riskiem, ar ko viņi saskaras; ar bažām konstatē, ka visā pasaulē valdības izmantoja pandēmiju kā līdzekli, lai, atsakoties cilvēktiesību aizstāvjus atbrīvot no apcietinājuma, pagarinot viņu aizturēšanu bez tiesībām sazināties ar ārpasauli, ierobežojot viņu apmeklējumus cietumā un slēgtās tiesas sēdēs viņus notiesājot par izdomātām apsūdzībām, cilvēktiesību aizstāvjus represētu īpaši;

36.

uzsver, ka Covid-19 pandēmija ir negatīvi ietekmējusi ekonomiskās un sociālās tiesības lielākajā daļā pasaules valstu, savukārt veselības krīze un tai sekojošā ekonomikas krīze ir pastiprinājusi nevienlīdzību valstu iekšienē un to starpā; nosoda iestāžu nepārtrauktos mēģinājumus starptautiskajiem izmeklētājiem vitāli svarīgu informāciju par Covid-19 izcelsmi un izplatīšanos neizpaust; uzsver Covid-19 ārkārtīgi negatīvo ietekmi, kas ir nesamērīgi ietekmējusi neaizsargātās grupas, tostarp sievietes, LGBTIQ, nabadzīgos iedzīvotājus, bērnus, personas ar invaliditāti, migrantus, bēgļus, patvēruma meklētājus, reliģiskās, uzskatu un cita veida minoritātes, neformālus darba ņēmējus un ieslodzītās vai aizturētās personas u.c.; uzsver, ka no pandēmijas negatīvajām ekonomiskām un sociālajām sekām, kā arī no piekļuves veselības aprūpei un izglītībai ierobežojumiem arī vairāk cieš neaizsargātās grupas; ar bažām konstatē neiecietības, diskriminācijas un naida pret konkrētām neaizsargātām grupām runas pieaugumu, jo īpaši naida pret minoritāšu grupām runas pieaugumu, kā arī pamatbrīvību ierobežojumus;

37.

uzsver, ka ES būtu jāpalielina Covid-19 negatīvo seku novēršanai paredzētais atbalsts, jo īpaši, ja runa ir par neaizsargātā stāvoklī esošām grupām; šajā nolūkā aicina ES steidzami pastiprināt centienus novērst pasaulē vakcīnu izplatīšanā vērojamo satraucošo nelīdzsvarotību, tādējādi izpildot savu iepriekšējo apņemšanos atbalstīt Covid-19 vakcīnu kā globālu sabiedrisku labumu, cita starpā, izmantojot tehnoloģiju nodošanu un vietējās ražošanas palielināšanu, tostarp, izmantojot Covid-19 tehnoloģiju piekļuves krātuvi (C-TAP), lai nodrošinātu, ka vakcīnas ir pieejamas, piekļūstamas un cenas ziņā pieņemamas maksimālam cilvēku skaitam; uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt izglītības un veselības aprūpes sistēmu stiprināšanu, lai tās padarītu noturīgākas turpmāko apdraudējumu gadījumā; mudina ES un tās dalībvalstis palielināt finansējumu sabiedrisko pamatpakalpojumu sniegšanai; šajā sakarā uzsver to, cik liela nozīme ir sociālajai aizsardzībai; tādēļ prasa sniegt lielāku atbalstu inovatīvām tehnoloģijām un šajā sakarībā atzinīgi vērtē Eiropas grupas reakciju; atzīst tiesības uz fizisko un garīgo veselību, kas daudzās valstīs joprojām stigmatizētas un diskriminētas, un vērš uzmanību uz to, cik lielā mērā Covid-19 pandēmija garīgās veselības aprūpes sniegšanā ir izgaismojusi milzīgu nevērību;

Cilvēktiesību aizstāvji

38.

uzteic nozīmīgo darbu, ko visā pasaulē veic visi cilvēktiesību aizstāvji (dažreiz par to maksājot ar visvērtīgāko), un izmanto šo iespēju, lai atzītu visu cilvēktiesību aizstāvju ieguldījumu cilvēktiesību kustībā; atkārtoti norāda, ka cilvēktiesību aizstāvji ļoti bieži ir vienīgie partneri, kas spēj veikt uzraudzību uz vietas un cilvēktiesību aizsardzību teritorijās, kas, piemēram, ir okupētas vai anektētas, jo īpaši atsevišķās iesaldētu konfliktu zonās, kur gan starptautiskajai kopienai, gan ES ir ierobežotas iesaistīšanas spējas;

39.

ir nopietni nobažījies par cilvēktiesību aizstāvju nestabilo situāciju un pauž nožēlu par to, ka viņi cieš no aizvien lielākas vardarbības, tostarp kļūst par mērķtiecīgu slepkavību upuriem; norāda, ka dažās valstīs ir fiksēti sevišķi satraucoši rādītāji attiecībā uz cilvēktiesību aizstāvju vajāšanu, aizskaršanu, iebiedēšanu, nolaupīšanu un ārpustiesas noslepkavošanu; uzsver īpaši smago sieviešu, darba ņēmēju, vides un pirmiedzīvotāju cilvēktiesību aizstāvju situāciju, ko vēl vairāk pasliktina Covid-19; pauž nožēlu par to, ka tādi paņēmieni kā uzmākšanās, kriminalizācijas un nomelnošanas kampaņas, patvaļīgi aresti un neierobežota ieslodzīšana necilvēcīgos apstākļos tiek izmantoti, lai apklusinātu cilvēktiesību aizstāvjus, bieži vien, pamatojoties uz ļoti aptuveni formulētām apsūdzībām terorismā; atkārtoti aicina ES delegācijas un dalībvalstu vēstniecības trešās valstīs analizēt notikumus un problēmas, kas ir saistīti ar tiesībām veicināt un aizsargāt cilvēktiesības un lūgt un saņemt un informāciju par cilvēktiesību aizstāvju situāciju un reaģēt uz to, regulāri viņus apmeklēt apcietinājuma vietās, sekot līdzi viņu tiesas procesiem un iestāties par viņu tiesībām vērsties tiesu iestādēs un baudīt aizsardzību; turklāt aicina ES un tās dalībvalstis izstrādāt tādas vērienīgas ES rīcības stratēģiju, ar kuru nepieļauj aizvien daudzskaitlīgākos uzbrukumus cilvēktiesību aizstāvjiem;

40.

steidzami prasa izstrādāt ES mēroga tādu īstermiņa vīzu izsniegšanas shēmu, ar kuru palīdzību uz noteiktu laiku tiktu pārvietoti cilvēktiesību aizstāvji, it sevišķi, ES Vīzu rokasgrāmatā ietverot norādījumus un grozot tiesību aktus, kas attiecas uz vīzām, it sevišķi Vīzu kodeksu; pauž nožēlu par to, ka pēdējā gada laikā šajā jautājumā progress panākts nav un mudina dalībvalstis konstruktīvi pārskatīt ES politiku attiecībā uz ārkārtas vīzu izsniegšanu cilvēktiesību aizstāvjiem, lai to padarītu saskaņotāku;

41.

prasa stiprināt Eiropas Parlamenta uzraudzību pār ES delegāciju darbībām, kuras veic, reaģējot uz trešās valstīs izdarītiem cilvēktiesību pārkāpumiem un aizskārumiem un īstenot konkrētus un stingrus pasākumus gadījumā, ja tās minētos pienākumus nepilda; norāda, ka ir jāpanāk tas, lai ES delegācijas var rēķināties ar visiem vajadzīgajiem un atbilstīgajiem resursiem un spējām nolūkā efektīvi rīkoties cilvēktiesību problēmu gadījumā trešās valstīs;

42.

stingri nosoda cilvēktiesību aizstāvju nogalināšanu visā pasaulē un pieprasa lēmumu pieņemšanas augstākajā līmenī panākt tiesiskumu un šo uzbrukumu izdarītāju saukšanu pie atbildības; uzsver, ka lielākā cilvēktiesību aizstāvju daļa iesaistījās viņu zemes un vides aizsardzībā un pirmiedzīvotāju tiesību aizsardzībā; atkārtoti aicina nodrošināt, lai saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām pilnībā tiktu ievērots brīvas, iepriekšējas un apzinātas piekrišanas princips; uzsver nepieciešamību visā pasaulē uzlabot tiesu iestāžu pieejamību, lai cīnītos pret plaši izplatīto šādas slepkavības pastrādājušo personu nesodāmību; tomēr konstatē, ka ir jāpieliek vēl lielākas pūles ne tikai attiecībā uz kompensāciju un tiesisko aizsardzību, bet arī, īstenojot preventīvus pasākumus, cita starpā, stiprinot valstu plānus par cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību trešās valstīs;

Vārda, miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvība

43.

uzsver, ka nesenie atklājumi, piemēram, NSO Pegasus skandāls, apstiprina, ka ārkārtīgi satraucošs cita starpā ir cilvēktiesību aizstāvju un žurnālistu izspiegošanas jautājums, un, šķiet, apliecina risku, ka uzraudzības tehnoloģiju varētu izmantot cilvēktiesību ierobežošanas nolūkā; prasa veicināt drošu un atvērtu telpu un lielākas pilsoniskās sabiedrības organizāciju, cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu un citu attiecīgo personu spējas, lai aizsargātu viņus no kibernovērošanas un iejaukšanās; uzsver, ka šajā jomā ir vajadzīgs stingrāks valsts un starptautiskais regulējums;

44.

pauž nopietnas bažas par vārda, miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvības īpašajiem ierobežojumiem un uzsver nepieciešamību tās garantēt un ievērot; atkārtoti norāda uz viedokļa un vārda brīvības īpašajām problēmām un to saikni ar informācijas brīvību, tostarp piekļuvi neatkarīgai un uzticamai informācijai tiešsaistē un bezsaistē;

45.

konstatē, ka neatkarīga žurnālistika un uzticamu mediju kanālu esamība vēl nekad nav bijuši tik nozīmīgi kā šobrīd, lai garantētu drošas, veselīgas un pienācīgi funkcionējošas sabiedrības dzīvi, un uzsver, ka neatkarīgai žurnālistikai visā pasaulē ir vajadzīgs lielāks publiskais atbalsts; nosoda to, ka pieņemas spēkā juridiskās vajāšanas un aizvien vairāk tiek pieņemti ierobežojoši tiesību akti, ar kuriem apklusina kritiskus viedokļus, piemēram, izmantojot stratēģisku tiesvedību pret sabiedrības līdzdalību un nosakot kriminālatbildību par neslavas celšanu tiešsaistē un bezsaistē, kura daudzās valstīs kalpo tam, lai iebiedētu žurnālistus, trauksmes cēlējus un cilvēktiesību aizstāvjus, un panāktu to, ka viņi korupcijas izmeklēšanu un atklāšanu un citu sabiedrības interešu jautājumu izmeklēšanu izbeidz; atgādina, ka ir jānodrošina mediju īpašumtiesību, tostarp akcionāru, pārredzamība, ņemot vērā to lomu mediju plurālisma garantēšanā;

46.

atkārtoti vērš uzmanību uz īpašajām problēmām, kuras biedrošanās brīvībai rada pret pilsoniskās sabiedrības organizācijām vērstie ierobežojošie tiesību akti, piemēram, terorisma, ekstrēmisma un korupcijas apkarošanas tiesību akti, un uz minēto aktu radīto risku, ka var tikt noteiktas apgrūtinošas reģistrācijas, finansējuma un ziņošanas prasības, kas ir vērtējamas kā valsts īstenotas kontroles izpausmes, un uz citiem pasākumiem, piemēram, demonstrāciju apspiešanu, izmantojot spēku, vajāšanu un patvalīgu aizturēšanu; nosoda šādu ļaunprātīgu likumdošana, policijas vara vai drošības pasākumu izmantošanu, lai ierobežotu tiesības protestēt; uzsver, ka 2020. un 2021. gadā tika apspiestas desmitiem demonstrācijas, tostarp noslepkavoti protestētāji un patvaļīgi aizturēti simtiem miermīlīgu protestētāju, daudzi no kuriem tika spīdzināti un pakļauti sliktai attieksmei un bija spiesti maksāt lielus naudas sodus, kas tika piespriesti tiesas procesos, kuros minimālie procesuālie standarti garantēti nebija; nosoda darba koplīguma slēgšanas sarunu, apspriešanās ar darba ņēmējiem un arodbiedrībām un to līdzdalības tiesību pārkāpumus;

47.

pauž nopietnas bažas par visā pasaulē vērojamo akadēmiskās brīvības ierobežošanu un pētnieku cenzēšanas un ieslodzīšanas gadījumu skaita pieaugumu, kas būtiski ietekmē tiesības uz izglītību; mudina ES un dalībvalstis pastiprināt savus diplomātiskos centienus, divpusēji un daudzpusēji risinot valsts un nevalstisko subjektu izteiktos draudus vai veiktos uzbrukumus akadēmiķu brīvībai; aicina EĀDD un Komisiju pārskatīt pašreizējos cilvēktiesību aizstāvjiem sniegtā atbalsta un aizsardzības mehānismus, lai pilnveidotu spēju apzināt un sniegt palīdzību, tostarp aizsardzību ārkārtas situācijās un atbalstu gadījumos, kad ir notikuši uzbrukumi akadēmiskajai brīvībai; aicina Komisiju nodrošināt pastāvīgu augsta līmeņa atbalstu Eiropas Starpuniversitāšu cilvēktiesību un demokratizācijas centram un Globālajam cilvēktiesību tīklam, kuri ir izcils piemērs tam, kā ES visā pasaulē atbalsta cilvēktiesību izglītību;

48.

nosoda arvien pieaugošo praksi atļaut autoritārām valstīm rīkot liela mēroga sporta vai kultūras pasākumus, lai vairotu šo valstu starptautisko leģitimitāti, kaut arī tās turpina ierobežot vietējo opozīciju; aicina ES un dalībvalstis mijiedarboties ar valsts sporta federācijām, korporatīvajiem dalībniekiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām attiecībā uz līdzdalības risinājumiem šādos pasākumos, tostarp Pekinas ziemas olimpiskajās spēlēs 2022. gadā; prasa izstrādāt ES politikas satvaru sporta un cilvēktiesību jomā;

Tiesības uz drošu un veselīgu vidi

49.

atzīst, ka klimata pārmaiņas ir uzskatāmas par vienu no lielākajiem mūsu un turpmāko paaudžu cilvēktiesību apdraudējumiem, jo īpašu risku tās rada indivīdu un kopienu pamattiesībām uz dzīvību, veselību, pārtiku, mājokli un atbilstīgu dzīves līmeni; uzsver, ka valdībām ir pienākumi nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu un ilgtspējīgu attīstību; apzinās cilvēktiesību, veselīgas vides, bioloģiskās daudzveidības un klimata pārmaiņu apkarošanas ciešo saistību un atzinīgi vērtē ANO prasījumu visā pasaulē atzīt tiesības uz drošu, tīru, veselīgu un ilgtspējīgu vidi; uzsver vides cilvēktiesību aizstāvju un vietējo iedzīvotāju un pirmiedzīvotāju būtisko nozīmi šādas vides saglabāšanā, neraugoties uz vardarbības draudiem, ar kuriem viņi bieži saskaras no to personu puses, kas ir atbildīgas par videi kaitējošām darbībām un gūst no tām labumu; mudina ES un tās dalībvalstis sekmēt ekocīda kā tāda starptautiska noziedzīga nodarījuma atzīšanu, kas būtu paredzēts Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtos, un prasa Komisijai noskaidrot ekocīda nozīmību no ES tiesību aktu un ES diplomātijas viedokļa; mudina ES un dalībvalstis uzņemties drosmīgas iniciatīvas, lai pasaules līmenī cīnītos pret nesodāmību vides noziegumu jomā;

50.

uzsver valstu un citu atbildīgo personu un struktūru, tostarp uzņēmumu, pienākumus un atbildību mazināt klimata pārmaiņu ietekmi, nepieļaut to negatīvo ietekmi uz cilvēktiesībām un bioloģiskās daudzveidības degradāciju un izzušanu un veicināt pienācīgu politiku, kas būtu pietiekami vērienīga un nediskriminējoša un nodrošinātu iedzīvotāju līdzdalību un piekļuvi efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un būtu samērīga ar cilvēktiesību jomā uzņemtām saistībām; mudina ES vērsties pret globālo klimata krīzi, cita starpā nākot klajā ar efektīviem un ilgtspējīgiem politikas pasākumiem, un izpildīt Parīzes nolīguma mērķus; atkārtoti aicina ES un tās dalībvalstis visā savā ārējā darbībā stiprināt cilvēktiesību un vides saikni un cilvēktiesību un vides tiesību aizstāvjiem nodrošināt reālu aizsardzību;

51.

īpašu uzmanību pievērš resursu izmantošanas un konfliktu, kara un vardarbības finansēšanas saiknei un atzīst, ka klimata pārmaiņu ietekme uz vidi var saasināt migrāciju un piespiedu pārvietošanu;

52.

uzsver, ka pirmiedzīvotāji bieži vien ir bijuši pirmie, kas ir cietuši no atmežošanas, kura citu tiesību starpā apdraud viņu tiesības uz zemi un piekļuvi vitāli svarīgiem resursiem; šajā sakarībā uzsver tiesības noteikt un izstrādāt pirmiedzīvotāju pašattīstības un viņu zemes, teritoriju un citu resursu izmantošanas prioritātes un stratēģijas; atgādina, ka nesodāmība par pirmiedzīvotāju tiesību pārkāpumiem ir uzskatāma par atmežošanas virzītājspēku, un tādēļ uzskata, ka ir būtiski par šiem pārkāpumiem saukt pie atbildības;

Sieviešu tiesības, sieviešu emancipācija un dzimumu līdztiesība

53.

uzsver, ka ārkārtīgi svarīgi ir veicināt sieviešu tiesību ievērošanu, un atzinīgi vērtē ES Rīcības plānu par dzimumu līdztiesību un sieviešu emancipāciju ārējās darbībās 2021.–2025. gadā (GAP III), tādējādi apliecinot ES nolūku nopietnību šajā jomā; uzteic sieviešu politisko vadītāju un pilsoniskās sabiedrības aktīvistu svarīgo lomu politiskajās, sociālajās un vides kustībās un pauž nožēlu par to, ka sievietes gan dzimuma, gan savas darbības dēļ bieži cieš no vardarbības un minēto cēloņu dēļ pat tiek noslepkavotas;

54.

atgādina, ka Stambulas konvencijā kā pirmajā vispārēji saistošā līgumā, ar kuru apkaro vardarbību pret sievietēm un meitenēm un vardarbību ģimenē, ir noteikti starptautiskie standartu kritēriji, kurus ir jāturpina ratificēt un īstenot;

55.

atzīst pandēmijas nesamērīgo ietekmi uz sievietēm, it sevišķi vardarbības ģimenē pieaugumu pārvietošanās ierobežojumu dēļ; pauž nožēlu par to, ka sievietes, tostarp arī Eiropas Savienībā, joprojām veido lielāko to personu daļu, kas ir cietušas no dzimumnosacītas vardarbības, piemēram, vardarbības ģimenē, seksuālas vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, un par to, ka viņas saskaras ar diskrimināciju politiskajā un profesionālajā dzīvē, kā arī attiecībā uz piekļuvi izglītībai un veselības aprūpei; uzsver, ka pandēmijas rezultātā ir ievērojami samazinājusies aprūpes, aizsardzības un tiesu iestāžu pieejamības nodrošināšana personām, kas ir cietušas no dzimumnosacītas vardarbības un cilvēku tirdzniecības; prasa ES gan ANO ietvaros, gan partnervalstīs veicināt ārkārtas palīdzības plānu un protokolu izstrādi, lai palīdzības programmas pielāgotu pandēmijas apstākļiem, tās sekām un turpmākajām krīzēm; atzinīgi vērtē ES un ANO kopīgos centienus un ieguldījumus, uzsākot iniciatīvu Spotlight, kuras mērķis ir izskaust visu veidu vardarbību pret sievietēm un meitenēm;

56.

pauž nožēlu par to, ka vispārējie sieviešu tiesību uzlabojumi ir daudz zemāki par ANO valstu saistībām, kas 1995. gadā tika ir iekļautas Pekinas konvencijā, un pauž bažas par novērojamo tendenci no gūtajiem panākumiem atteikties; pauž nopietnas bažas par to, ka pasliktinās ikvienas personas tiesības pilnībā kontrolēt jautājumus, kas attiecas uz viņu seksualitāti, kā arī seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesībām (SRVT) bez piespiešanas un diskriminācijas, jo īpaši attiecībā uz drošām un brīvām abortu veikšanas iespējām; nosoda jebkādus mēģinājumus atcelt piešķirtās tiesības un un aizsardzību SRVT jomā, kā arī nosoda tiesību aktus, politiku un praksi, kuros daudzās pasaules valstīs šīs tiesības joprojām ir liegtas vai ierobežotas; uzsver, ka iespējas izmantot SRVT un tiesības uz izglītību, informāciju, ģimenes plānošanu, mūsdienīgām kontracepcijas metodēm, drošiem un likumīgiem abortiem un mātes, pirmsdzemdību un pēcdzemdību veselības aprūpi ir jāgarantē visiem cilvēkiem; prasa, lai ES un tās dalībvalstis vēlreiz apstiprinātu sieviešu neatņemamās tiesības uz ķermeņa neaizskaramību, cieņu un patstāvīgu lēmumu pieņemšanu, kā arī, lai tās ievērotu visu cilvēktiesību universālumu un nedalāmību visos kontekstos un savu starptautisko saistību ietvaros un saskaņā ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem veicinātu SRVT;

57.

pauž nopietnas bažas par to, ka seksuāla un ar dzimumu saistīta vardarbība arvien vairāk tiek izmantota kā kara ierocis; atgādina, ka seksuāli noziegumi un ar dzimumu saistīta vardarbība Romas statūtos ir klasificēti kā kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci vai kā genocīda vai spīdzināšanas sastāvdaļas; prasa saskaņoti rīkoties, lai izbeigtu seksuālās vardarbības kā kara ieroča izmantošanu; prasa ES apkarot nesodāmību par seksuālo un reproduktīvo tiesību pārkāpumiem konflikta apstākļos un atbalstīt sieviešu un meiteņu tiesības uz patiesību, efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un kompensāciju par šo tiesību pārkāpumiem;

58.

uzsver, ka Pasaules Veselības organizācijas publicētās aplēses liecina, ka aptuveni katra trešā sieviete (30 %) visā pasaulē dzīves laikā ir piedzīvojusi fizisku un/vai seksuālu intīmā partnera vardarbību vai seksuālu vardarbību no cilvēka, kas nav partneris; uzsver, ka lielākā daļa šo gadījumu ir saistīti ar intīmā partnera vardarbību; uzsver, ka ik dienu 137 sievietes nogalina kāds no ģimenes locekļiem; aicina ES un globālos dalībniekus stingri nosodīt intīmā partnera vardarbību un izmantot visus pieejamos instrumentus, lai to nepieļautu, aizsargātu cietušos un sauktu pie atbildības atbildīgos; nosoda noziegumus, kas saistībā ar it kā nepiedienīgu rīcību ir izdarīti ģimenē pret meitenēm un sievietēm nolūkā atjaunot iedomātu ģimenes reputāciju;

59.

konstatē, ka 2020. gadā ievērojami pasliktinājās to no tirdzniecības cietušo personu situācija, no kurām lielākā daļa ir sievietes, jo Covid-19 pandēmijas dēļ viņas nonāca vēl neaizsargātākā situācijā; atzinīgi vērtē to, ka ir sākta ES Cilvēku tirdzniecības apkarošanas stratēģijas (2021.-2025. gads) īstenošana; uzsver īpašo nepieciešamību pastiprināt cīņu pret cilvēku tirdzniecību un tajā iesaistītajām organizētās noziedzības grupām; akcentē, ka Covid-19 pandēmijas laikā no tirdzniecības cietušo personu identificēšana ir kļuvusi vēl sarežģītāka; tādēļ prasa, lai ES un tās dalībvalstis starptautiskajā tiesu iestāžu un tiesībaizsardzības iestāžu sadarbībā pastiprinātu to pūliņus nepieļaut cilvēku tirdzniecību un identificēt cietušos un vienlaikus izvairīties no kriminālatbildības viņiem noteikšanas, kā arī nodrošināt viņiem vajadzīgo veselības un psiholoģisko atbalstu, cieši sadarbojoties ar ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroju, NVO un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas īsteno cietušo personu aizsardzību;

60.

nosoda komerciālu praksi, kura paredz bērna iznēsāšanu no surogātmātes puses — globālu parādību, kurā sievietes visa pasaulē ir pakļautas izmantošanai un cilvēku tirdzniecībai un no kuras vienlaikus visvairāk cieš finansiāli un sociāli neaizsargātas sievietes; uzsver šīs prakses smago ietekmi uz sievietēm, sieviešu tiesībām, sieviešu veselību un dzimumu līdztiesību un uzsver tās pārrobežu ietekmi; prasa izstrādāt Eiropas tiesisko regulējumu, ar kuru varētu novērst komerciālās bērna iznēsāšanas no surogātmāšu puses negatīvo ietekmi;

Bērna tiesības

61.

atgādina, ka bērna tiesības ir neierobežotas, un prasa īstenot sistemātisku un saskaņotu pieeju bērnu tiesību veicināšanai un aizstāvēšanai Eiropā un ārpus tās, kā tas ir paredzēts ANO Konvencijā par bērna tiesībām un Programmā 2030. gadam;

62.

atkārtoti prasa ES un tās dalībvalstīm pastiprināt pūliņus izskaust jebkāda veida bērniem nodarītas pārestības; atzinīgi vērtē nesen pieņemto ES Stratēģiju bērna tiesību aizsardzībai 2021.–2021. gadam; uzsver, ka bērni joprojām cieš no vardarbības, agrīnām un piespiedu laulībām, piespiedu konversijas, prostitūcijas, bērnu pornogrāfijas un pedofīlijas, seksuāliem pāridarījumiem, tostarp dzimumorgānu kropļošanas, tirdzniecības, bērnu piespiedu atšķiršanas no viņu vecākiem, bērnu darba un bērnu vervēšanas armijā un ka viņiem joprojām nav piekļuves izglītībai un veselības aprūpei, kā arī, ka viņi cieš no nepietiekama uztura un nabadzības, jo īpaši humanitāro krīžu un bruņotu konfliktu gadījumā; uzsver, ka 2021. gads ir pasludināts par starptautisko bērnu darba izskaušanas gadu; prasa visās ES ārpolitikas jomās integrēt bērnu tiesības un ANO programmu par bērniem un bruņotiem konfliktiem; mudina ES nodrošināt, lai tās tirdzniecības un attīstības politikas jomas būtu pilnībā saskanīgas nolūkā izskaust bērnu darbu; šajā sakarībā uzsver vairāku ieinteresēto personu izmēģinājuma dialogu par ilgtspējīgu kakao; aicina dalībvalstis pildīt savus pienākumus attiecībā uz ārvalstu kaujinieku to bērnu aizsardzību, kuri ir ES pilsoņi;

63.

aicina ES bērnu tiesības un bērnu aizsardzību integrēt visās ES ārpolitikas jomās, tostarp cilvēktiesību dialogu, starptautisko un tirdzniecības nolīgumu, Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta un NDICI“Eiropa pasaulē” kontekstā; uzsver, ka ir jāseko līdzi visiem ES pasākumiem, kas attiecas uz bērniem, un ir jānodrošina, ka pilnībā tiek īstenota pieeja “nekaitēt” bērnu tiesībām;

Cilvēku tirdzniecība un piespiedu darbs

64.

nosoda visu veidu cilvēku tirdzniecību, piespiedu darbu un mūsdienu verdzību, kas skar plašu iedzīvotāju grupu klāstu, tostarp sievietes, bērnus, migrantus, kvalificētus darba ņēmējus u. c.; atgādina dalībvalstīm par vajadzību saukt pie atbildības un piespriest sodu šādu darbību veicējiem gan viņu izcelsmes valstīs, gan tādus, kas cilvēku grupas tirgo starptautiski; uzstāj, ka ir rūpīgi jākontrolē un jāpārbauda, kā tiek ievērotas cilvēktiesības un darba tiesības attiecībā uz iemaksām, kas tiek veiktas, lai segtu būtiskus pakalpojumus trešās valstīs, kurās tie ir nepieciešami, lai nepieļautu, ka tie tiek sniegti sliktos apstākļos un pārkāpjot cilvēktiesības; mudina ES un tās dalībvalstis starptautiskajos forumos uzņemties vadošo lomu, lai izskaustu visu veidu cilvēku tirdzniecību, piespiedu darbu un mūsdienu verdzību, kas ir ne tikai necilvēcīgi noziegumi, bet arī rada migrācijas plūsmas sliktos apstākļos, kas veicina ārkārtīgas neaizsargātības un ciešanu situācijas; ņemot vērā šo pārkāpumu nopietnību, prasa ES gan spēkā esošajos nolīgumos, gan nolīgumos ar trešām valstīm iekļaut īpašu klauzulu, ar kuru tiktu nosodīta visu veidu cilvēku tirdzniecība, piespiedu darbs un mūsdienu verdzība, kas skar plašu iedzīvotāju grupu klāstu, tostarp sievietes, migrantus un kvalificētus darba ņēmējus u. c., un kurā būtu pausta to nesaderība ar minētajiem nolīgumiem;

Neiecietība un diskriminācija

65.

atkārtoti pauž stingru nosodījumu par diskrimināciju, ksenofobiju, neiecietību, vajāšanu un slepkavībām, kas ir saistītas ar rasi, etnisko piederību, valstspiederību, sociālo šķiru, invaliditāti, kastu, reliģiju, ticību, vecumu, seksuālo orientāciju un dzimtes identitāti, kas daudzās valstīs joprojām ir nopietna problēma; uzsver Covid-19 pandēmijas ārkārtīgi nesamērīgo ietekmi uz rasu un etnisko diskrimināciju, ksenofobiju un ar to saistīto neiecietību; atzinīgi vērtē to, ka ir sākta tā ES rasisma apkarošanas rīcības plāna 2020.–2025. gadam īstenošana, kurā ir atzīta ne tikai šīs parādības individuālā un sociālā dimensija, bet arī tās strukturālais raksturs; uzsver, ka, neraugoties uz 20 gadu ilgo darbu, kas ir veikt kopš Durbanas deklarācijas un rīcības programmas parakstīšanas 2001. gadā, rasisms, diskriminācija, ksenofobija un ar to saistītā neiecietība daudzās pasaules valstīs joprojām ir uzskatāma par postu, un aicina pret minētajām parādībām izturēties absolūti neiecietīgi; aicina valdības, reģionālās organizācijas, pilsonisko sabiedrību un citas ieinteresētās personas divkāršot centienus minēto deklarāciju īstenot efektīvi, un izstrādāt un īstenot cīņas pret rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un ar tiem saistīto neiecietību rīcības plānus; prasa ES organizēt globālu rasisma apkarošanas samitu, kas būtu veltīts cīņai pret rasismu un diskrimināciju visā pasaulē, sadarbībā ar līdzīgi domājošiem partneriem un starptautiskajām organizācijām, tādām kā EDSO, ANO, Āfrikas Savienība, Amerikas valstu organizācija un Eiropas Padome;

66.

pauž nožēlu par to, ka pirmiedzīvotāji visā pasaulē joprojām cieš no plaši izplatītas un sistemātiskas diskriminācijas un vajāšanas, tostarp piespiedu pārvietošanas, patvaļīgiem arestiem un cilvēktiesību un zemes aizstāvju nogalināšanas; atkārtoti prasa ES, dalībvalstīm un to starptautiskās sabiedrības partneriem noteikt visus vajadzīgos pasākumus, ar kuriem tiktu atzītas, aizsargātas un veicinātas pirmiedzīvotāju tiesības, tostarp tiesības uz savu valodu, zemi, teritorijām un resursiem, un radīt sūdzību iesniegšanas mehānismu, ar kura starpniecību varētu iesniegt sūdzības par pārkāpumiem un ļaunprātīgiem nodarījumiem; atzinīgi vērtē darbu, ko pilsoniskā sabiedrība un NVO veic saistībā ar šiem jautājumiem atsaucas uz to, ka Parlamentā iecēla pastāvīgo referentu pirmiedzīvotāju jautājumos, lai uzraudzītu pirmiedzīvotāju cilvēktiesību situāciju; aicina dalībvalstis ratificēt SDO Konvencijas Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām normas; iesaka, lai ES un tās dalībvalstis attiecīgajos un jaunajos pienācīgas rūpības regulējumos iekļautu atsauces uz pirmiedzīvotājiem un tiesībām, kas ir ietvertas ANO Deklarācijā par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām;

67.

ar lielām bažām norāda uz kastu hierarhijas un ar kastām saistītas diskriminācijas mērogu un sekām un ilgstošajiem kastu sistēmas izraisītiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tostarp uz liegumu izmantot tiesu sistēmu vai būt nodarbinātiem, ilgstošu segregāciju, nabadzību un stigmatizāciju, kā arī ar kastām saistītiem šķēršļiem pamata ciklvēktiesību īstenošanā un cilvēces attīstības veicināšanā; atkārtoti prasa ES un tās dalībvalstis pastiprināt centienus un atbalstīt iniciatīvas ANO līmenī un attiecīgajās trešās valstīs, ar kurām izskauž saskaņā ar kastu kritēriju īstenotu diskrimināciju;

LGBTIQ tiesības

68.

stingri nosoda lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu, nebināru personu, interseksuāļu un kvīru (LGBTIQ) visā pasaulē izdarītos cilvēktiesību pārkāpumus, diskrimināciju, vajāšanu un draudus dzīvībai, kā arī viņu nogalināšanu — šīs negācijas ir saasinājusi Covid-19 izmantošana par attaisnojumu LGBTIQ aizstāvju apspiešanai un homofobiskai un transfobiskai goda aizskaršanai; aicina ES uzņemties vadošo lomu LGBTIQ tiesību aizsardzībā starptautiskos forumos, tostarp, cenšoties panākt to, lai tiktu dekriminalizēta seksuālā orientācija, dzimtiskā identitāte, dzimtiskā pašizpausme un dzimuma iezīmes un izskausta interseksuāļu dzimumorgānu kropļošana, tā dēvētā konversijas terapija un transpersonu piespiedu sterilizācija; atzinīgi vērtē to, ka LGBTIQ līdztiesības stratēģijā 2020.–2025. gadam ir iekļauta ES apņemšanās tās ārpolitikā, tostarp ar NDICI — “Eiropas pasaulē” instrumenta starpniecību sniegtajā atbalstā un Pirmspievienošanās instrumenta līdzekļu izdalē, ietvert LGBTIQ jautājumus; aicina ES un dalībvalstis visos to ārpolitikas virzienos rūpīgi un konsekventi piemērot ES pamatnostādnes par LGBTIQ personu cilvēktiesību ievērošanas veicināšanu un aizsardzību;

Tiesības uz domas, apziņas un reliģijas vai ticības brīvību

69.

pilnībā atbalsta tiesības uz domas, apziņas un reliģijas, un ticības vai neticības brīvību, kā arī tiesības publiski piekopt savu reliģiju vai ticību un mainīt tās vai atteikties no tām, nebaidoties no vardarbības, vajāšanas vai diskriminācijas; uzsver, ka ir svarīgi risināt jautājumu par vajāšanu reliģijas vai ticības dēļ, un nosoda vajāšanu, no kuras šo iemeslu dēļ daudzās vietās visā pasaulē cieš minoritātes; aicina dalībvalstis un EĀDD šādiem gadījumiem pievērst īpašu vērību un atbilstīgi uz tiem reaģēt; nosoda tiesību aktu par zaimošanu ļaunprātīgu izmantošanu, lai turpinātu diskrimināciju, un pauž nožēlu par reliģijas un reliģisko iestāžu tādu izmantošanu, kas ir pretēja cilvēktiesībām, jo tiek vajāti, tostarp likumīgiem līdzekļiem, ticīgie vai reliģiskās minoritātes un kopienas, LGBTIQ un citas neaizsargātā situācijā esošas personas; atkārtoti nosoda jebkādus iestāžu vai valdību mēģinājumus liegt izvēlēties reliģiskos vai ticības līderus vai iejaukties šādu līderu izvēlē; uzsver, ka valstīm ir pienākums veicināt un aizsargāt noteiktu ticību piekopjošu personu un pie reliģiskām minoritātēm piederošu personu cilvēktiesības; uzsver pilsoniskās sabiedrības iniciatīvu nozīmi šajā jomā;

70.

aicina Komisiju un Padomi īstenot vērienīgas programmas, ar kurām tiktu aizstāvēta reliģijas vai ticības brīvība visā pasaulē, tostarp veicināti un atbalstīti starptautiskie centieni vākt pierādījumus par nežēlīgiem noziegumiem, saukti pie atbildības to izdarītāji, kriminālsodi padarīti efektīvi un izmaksātas kompensācijas cietušajiem; aicina Padomi, Komisiju, EĀDD un dalībvalstis sadarboties ar trešām valstīm, lai noteiktu pasākumus, ar kuriem nepieļauj naida noziegumus un tos apkaro;

71.

konstatē, ka ES īpašā sūtņa reliģijas vai ticības brīvības veicināšanai ārpus Eiropas Savienības amats kopumā ir bijis vakants vairāk nekā gadu; atkārtoti aicina Padomi un Komisiju pēc iespējas drīzāk veikt pārredzamu un visaptverošu novērtējumu par īpašā sūtņa amata efektivitāti un pievienoto vērtību, nodrošināt īpašajam sūtnim pietiekamus resursus un pienācīgi atbalstīt viņa institucionālās pilnvaras, spējas un pienākumus;

Nacionālās, etniskās un lingvistiskās minoritātes

72.

atgādina, ka valstīm to attiecīgajā teritorijā ir pienākums aizsargāt savu nacionālo, etnisko, kultūras, reliģisko vai lingvistisko minoritāšu tiesības; aicina Komisiju atbalstīt pie minoritātēm piederīgu personu tiesību aizsardzību visā pasaulē, tostarp, īstenojot tās cilvēktiesību un demokrātijas tematisko programmu;

73.

aicina ES partnervalstu valdības ievērot nacionālo, etnisko un lingvistisko minoritāšu pamattiesības un cilvēktiesības, tostarp viņu kultūru, valodu, reliģiju, tradīcijas un vēsturi, lai saglabātu viņu kultūras un daudzveidību; atkārtoti norāda, ka minētajām valdībām ir jāpilda saistības un pienākumi, kurus tās ir uzņēmušās saskaņā ar starptautiskiem līgumiem un nolīgumiem; pauž nožēlu par jebkādiem mēģinājumiem noniecināt etnisko un lingvistisko minoritāšu pamattiesības un cilvēktiesības, veicot to piespiedu asimilāciju;

Tiesības piedalīties brīvās un godīgās vēlēšanās

74.

uzsver, ka tiesības iesaistīties sabiedrisko lietu pārvaldē, jo īpaši, piedaloties vēlēšanās, ir ne tikai cilvēktiesības pašas par sevi, bet arī tiesības, kas ir cieši saistītas ar vairākām citām cilvēktiesībām, kuru īstenošanai ir ļoti būtiska nozīme no konstruktīva vēlēšanu procesa nodrošināšanas viedokļa, un ka tās ir demokrātiskas valdības darbības pamatā;

75.

stingri nosoda virknē trešo valstu vērojamo demokrātisko vērtību graušanu un problēmas, kas attiecas uz vēlēšanu godīgumu, vardarbību vēlēšanās, administratīvo resursu ļaunprātīgu izmantošanu no valdošo partiju puses, politisko oponentu apspiešanu, neatkarīgu mediju cenzūru un tiem izteiktiem draudiem, kā arī dezinformācijas pieaugumu; mudina ES pievērsties šai ārkārtīgi satraucošajai situācijai un risināt to, un nākt klajā ar konkrētiem un efektīviem priekšlikumiem, atkārtoti apliecinot tās vēlmi uzņemties vadošo lomu cilvēktiesību, demokrātisko vērtību un brīvu un godīgu vēlēšanu veicināšanā trešās valstīs;

76.

pauž nožēlu par to, ka autoritāri un neliberāli režīmi atsakās no nobriedušas demokrātijas ceļa, vispārējām cilvēktiesībām un demokrātijas standartiem, radot maldīgas leģitimitātes priekšstatu, rīkojot fiktīvu vēlēšanu procesus, kas nav nedz brīvi, nedz arī godīgi, nedz pārredzami; aicina ES un tās dalībvalstis stiprināt Savienības īstenoto demokrātiskās noturības veicināšanu trešās valstīs, izmantojot visus to rīcībā esošos instrumentus;

77.

prasa demokrātisko un vēlēšanu procesu aizsardzību noteikt par galveno globālo problēmjautājumu un izveidot efektīvu satvaru, ar kura palīdzību varētu reaģēt uz dažādu veidu iejaukšanos vēlēšanu procesos, cieši sadarbojoties ar starptautiskajām organizācijām, piemēram, ar EDSO;

Korupcija un cilvēktiesības

78.

uzskata, ka korupcija veicina, stiprina un institucionalizē cilvēktiesību pārkāpumus un nesamērīgi ietekmē visneaizsargātākās un atstumtākās sabiedrības personas un grupas; uzstāj, ka ES un tās dalībvalstīm šī problēma kā tāda ir jārisina savā ārējā darbībā, finansējumam trešām valstīm piemērojot augstākos pārredzamības standartus, kā arī, atbalstot korupcijas apkarošanas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, žurnālistus un trauksmes cēlējus un vienlaikus veicinot efektīvu korupcijas apkarošanas iestāžu izveidi un stingru tiesiskā regulējuma pieņemšanu un risinot jautājumus par slepenām jurisdikcijām un nodokļu oāzēm;

79.

aicina ES noteikt pret autoritāriem līderiem un viņu finanšu atbalstītājiem vērstus instrumentus, tostarp pret tiem, kas ir iesaistīti krāpšanā vēlēšanās, atklāt un iesaldēt nelikumīgus aktīvus un veicināt universālās jurisdikcijas piemērošanu smagu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos;

80.

apzinās to, ka Eiropas Savienība nevar kalpot par priekšzīmi cīņā pret korupciju un cilvēktiesību pārkāpumiem, jo dažu tās dalībvalstu un tās teritorijā darbojošos dalībnieku rādītāji šajās jomās ir negatīvi; sagaida, ka Komisija un dalībvalstis konkrētus centienus vērsties pret dalībvalstu nebūšanām šajās jomās pastiprinās; iesaka Parlamentam, Komisijai un dalībvalstīm sniegt būtisku atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, žurnālistiem un trauksmes cēlējiem, kas apkaro korupciju;

81.

uzsver, ka ir jāizstrādā principi attiecībā uz liela mēroga korupcijas kā valstu un starptautiskajos tiesību aktos paredzēta noziedzīga nodarījuma starptautiski atzītas juridiskas definīcijas, tostarp, definējot tās sistēmisko raksturu, un ka ir jāizstrādā pati minētā definīcija;

82.

prasa šā brīža nesodāmības par liela mēroga korupciju gadījumus nepieļaut, stingrāk īstenojot pretkorupcijas tiesību aktus, lai nodrošinātu liela mēroga korupcijas shēmu īstenotāju saukšanu pie atbildības; prasa izpētīt visaptverošas pieejas, kas ietvertu arī starptautisko tiesu iestāžu reformas, tostarp SKT jurisdikcijas paplašināšanu;

ES globālais cilvēktiesību sankciju režīms — “ES Magņitska likums”

83.

atzinīgi vērtē ES globālā cilvēktiesību sankciju režīma — “ES Magņitska likuma” pieņemšanu, jo tas ir uzskatāms par būtisku ES cilvēktiesību un ārpolitikas instrumentārija papildinājumu, kas stiprina ES kā globāla cilvēktiesību dalībnieka lomu, ļaujot tai noteikt ierobežojošus pasākumus pret juridiskām un fiziskām personām, kuras visā pasaulē ir izdarījušas nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus; uzteic to, ka Padome saskaņā ar minēto režīmu ir pieņēmusi pirmās mērķtiecīgās sankcijas un aicina Padomi vajadzības gadījumā pieņemt papildu pasākumus; norāda, ka ES globālā cilvēktiesību sankciju režīma piemērošana neliedz pieņemt citus ES cilvēktiesību aizsardzības instrumentus, kurus var piemērot vienlaikus un kuri var papildināt viens otru; nosoda jebkādus patvaļīgus un nepamatotus ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti pret ES vai citām vienībām, atriebjoties par ES lēmumiem, kas ir pieņemti saskaņā ar ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu; pauž nožēlu par to, ka Padome, pieņemot sankcijas par cilvēktiesību jautājumiem, ir nolēmusi piemērot vienprātības balsojumu, un atkārtoti prasa tomēr piemērot kvalificēta vairākuma balsojumu;

84.

atkārtoti prasa paplašināt ES globālā cilvēktiesību sankciju režīma darbības jomu, iekļaujot tajā korupcijas darbības, lai nodrošinātu efektīvu vēršanos pret cilvēktiesību pārkāpēju ekonomiskajiem un finansiālajiem atbalstītājiem; īpašu uzmanību vērš uz alternatīvo iespēju Komisijai nākt klajā ar tiesību akta priekšlikumu nolūkā izveidot atsevišķu tematisku sankciju režīmu, ar kuru tiktu apkaroti nopietni korupcijas nodarījumi, kas būtu definēti, par pamatu ņemot Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju; uzsver, ka ir jāīsteno efektīva stratēģija, saskaņā ar kuru ES globālais cilvēktiesību sankciju režīms tiktu piemērots saskanīgi gan ar citiem ES ārpolitikas atzariem, jo īpaši ar tās cilvēktiesību politiku, gan ar spēkā esošajiem starptautiskajiem sodu regulējumiem; uzsver, ka, īstenojot ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu, ir jāievēro princips, ka saskaņā ar starptautiskajām krimināltiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām netiek negatīvi ietekmēti attiecīgās valsts civiliedzīvotāji; atgādina, ka ierobežojošo pasākumu konsekventa un vienota piemērošana visās dalībvalstīs ir uzskatāma par ES ārējās darbības uzticamības un efektivitātes priekšnoteikumu; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par to, ka līdz 2021. gada beigām tā pārskatīs paņēmienus, kas apdraud sankcijas, un spēkā esošos pienākumus dalībvalstīm ziņot par to īstenošanu un izpilde kontroli; mudina Komisiju kā Līgumu pareizas piemērošanas uzraudzītāju un AP/PV kā personu, kas ir atbildīga par ES ārpolitikas vienotību, saskaņotību un efektivitāti nodrošināt, lai valstu atbildes pasākumi uz ES pieņemto ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem būtu efektīvi, samērīgi un atturoši;

Migrācijas un patvēruma jautājumi

85.

atkārtoti apstiprina migrantu, bēgļu un piespiedu kārtā pārvietoto personu cilvēktiesību neatņemamo raksturu un prasa ES un tās dalībvalstīm tās, sadarbojoties ar trešām valstīm, pilnībā ievērot un šajā sadarbībā iekļaut — gan, nosakot augstus juridiskos standartus, gan, kas ir ne mazāk svarīgi, rīkojoties tā, lai nodrošinātu šo tiesību efektīvu aizsardzību praksē; atgādina, ka ES un tās dalībvalstīm to ārējās un eksteritoriālajās darbībās, nolīgumos un sadarbībā migrācijas, robežu un patvēruma jomā, ir jāievēro un jāaizsargā cilvēktiesības, jo īpaši tās, kas ir paredzētas Pamattiesību hartā, tostarp tiesības uz dzīvību un brīvību un tiesības uz patvērumu, kas, jo īpaši, nozīmē, ka patvēruma pieteikumi ir jāizvērtē individuāli;

86.

atkārtoti aicina Komisiju pārskatīt sadarbības ar trešām valstīm migrācijas jomā ietekmi uz cilvēktiesībām, tostarp veikt gan iepriekšēju novērtējumu, gan uzraudzības mehānismu novērtējumu, un veikt pārredzamus ex ante riska novērtējumus par jebkādas oficiālas, neoficiālas vai finansiālas ES sadarbības ar trešām valstīm ietekmi uz migrantu, bēgļu un piespiedu kārtā pārvietoto personu tiesībām; turklāt prasa nodrošināt lielāku pārredzamību un pienācīgu parlamentārās kontroles un demokrātiskās uzraudzības līmeni pār tās darbību šajā jomā; uzsver riskus, kas ir saistīti ar neformāliem atgriešanas un atpakaļuzņemšanas mehānismiem, uz kuriem tiesas kontrole neattiecas, kādēļ efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus no cilvēktiesību pārkāpumiem cietušajiem migrantiem un patvēruma meklētājiem nodrošināt nevar; tādēļ atkārtoti aicina ES nodrošināt, lai visi nolīgumi par sadarbību migrācijas jomā un atpakaļuzņemšanu ar valstīm ārpus ES stingri atbilstu starptautiskajām cilvēktiesībām, bēgļu tiesībām un jūrlietu tiesībām, jo īpaši Konvencijai par bēgļa statusu; pieprasa, lai cilvēktiesības tiktu integrētas un uzraudzītas visos Frontex un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja īstenotajos pasākumos;

87.

aicina ES un tās dalībvalstis pievērsties migrācijas pamatcēloņiem un atbalstīt un veicināt attīstību, ieguldīt izglītībā un sniegt tiešu palīdzību, lai uzlabotu dzīves iespējas, kas varētu veicināt stabilāku un ilgtspējīgāku sabiedrību; šajā sakarībā aicina Komisiju izpētīt labākās sadarbības ar trešām valstīm metodes; pieprasa, lai ES un tās dalībvalstis atbalstītu bēgļu un patvēruma meklētāju tiesības atgriezties savā izcelsmes valstī, tiklīdz būs beigusies vajāšanas vai vardarbība, kas ir bijusi viņu pārvietošanas iemesls, vienlaikus ievērojot neizraidīšanas principu;

88.

aicina Komisiju sagatavot tiesību aktu priekšlikumus, lai nodrošinātu dalībvalstīm nepieciešamos aizsardzības pasākumus, ar kuru palīdzību tās var efektīvi reaģēt uz migrācijas izmantošanu politisku mērķu nolūkā no trešo valstu puses; aicina partnervalstis un starptautiskās organizācijas panākt tiesiskā regulējuma piemērošanu un ciešākas sadarbības centienu migrantu kontrabandas jautājumos pastiprināšanu, nodrošinot migrantu aizsardzību un nepieļaujot viņu ekspluatāciju;

89.

pauž nosodījumu par nāves gadījumiem uz migrācijas ceļiem un atkārtoti prasa izstrādāt saskaņotu Eiropas pieeju, ar kuru tiktu atbalstīts un nodrošināts veicīgs un efektīvs to personu identifikācijas process, kuras ceļā uz ES gāja bojā; pauž nožēlu par to, ka daži potenciālie patvērum meklētāji ir nosūtīti atpakaļ uz robežu vai deportēti uz vietām, kurās viņu dzīvība ir apdraudēta, tādējādi pārkāpjot starptautiskās tiesības un jo īpaši patvēruma tiesības; nosoda uzbrukumus NVO, kas palīdz migrantiem; aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz līdzekļu piešķiršanu trešām valstīm migrācijas sadarbības nolūkā un nodrošināt, lai no šādas sadarbības tieši vai netieši labumu negūtu varas iestādes, kas ir iesaistītas cilvēktiesību pārkāpumos; pieprasa definēt migrantu aizsardzības sistēmas, jo īpaši, migrantiem radot drošus un likumīgus maršrutus un uzlabojot iespējas iegūt humanitārās vīzas, un uzlabot minēto sistēmu īstenošanu; prasa dot Eiropas Parlamentam iespēju pārraudzīt nolīgumu migrācijas jomā piemērošanu;

Starptautiskās humanitārās tiesības

90.

uzsver, ka starptautisko humanitāro tiesību un starptautisko cilvēktiesību vispārēja ievērošana ir ārkārtīgi svarīga, un prasa pasaules bruņotajos konfliktos iesaistītām pusēm nodrošināt humanitārās palīdzības aģentūru pilnīgu, savlaicīgu un netraucētu piekļuvi neaizsargātām iedzīvotāju grupām un teritorijām un šos civiliedzīvotājus, jo īpaši sievietes un bērnus, kā arī humanitārās palīdzības un medicīnas darbiniekus aizsargāt, kā to garantē Ženēvas konvencijas un to papildu protokoli; uzsver, ka ir svarīgi sniegt ieguldījumu humanitārās palīdzības koridoru izveidē ārkārtas situācijās, tostarp situācijās, kurās pastāv risks vai tūlītēja iespējamība, ka šīs situācijas var pāraugt plaši izplatītos un būtiskos cilvēktiesību pārkāpumos;

91.

atkārtoti norāda, ka ES un tās dalībvalstīm būtu aktīvi jāatbalsta ANO ģenerālsekretāra un ANO Drošības padomes aicinājums pasludināt globālu pamieru, tostarp, īstenojot efektīvus pasākumus pret nelikumīgu ieroču tirdzniecību un veicinot dalībvalstu ieroču eksporta pārredzamību un pārskatatbildību; pauž nožēlu par to, ka Covid-19 pandēmija un tās sekas ir palielinājušas politisko vardarbību, pastiprinājušas bruņoto grupējumu savstarpējo konkurenci un saasinājušas ilgstošus saspīlējumus, vienlaikus cietušos padarot vēl neaizsargātākus; pauž nopietnas bažas par to, ka šajā kontekstā pieaug konfliktu izraisīta seksuāla vardarbība, neraugoties uz to, ka 2020. gadā apritēja 20. gadi, kopš ir pieņemta ANO Drošības padomes rezolūcija Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību;

92.

atgādina par Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūciju par bruņotu bezpilota lidaparātu (11) izmantošanu un atkārtoti pauž bažas par minēto lidaparātu izmantošanu, apejot starptautisko tiesisko regulējumu; vēlreiz prasa ES nekavējoties izstrādāt juridiski saistošu bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanas satvaru, kas nodrošinātu to, ka dalībvalstis, pildot savas juridiskās saistības, neveic cilvēku nelikumīgu mērķtiecīgu nogalināšanu vai nepalīdz šādu nogalināšanu veikt trešām valstīm; turklāt aicina Komisiju pienācīgi informēt Parlamentu par to, kā tiek tiek izmantoti ES līdzekļi, finansējot pētniecības un izstrādes projektus, kas ir saistīti ar bezpilota lidaparātu būvi; prasa, turpmāk īstenojot bezpilota lidaparātu izstrādes projektus, veikt novērtējumus par to ietekmi uz cilvēktiesībām; atgādina par Parlamenta 2018. gada 12. septembra rezolūciju par autonomo ieroču sistēmām (12) un mudina AP/PV un dalībvalstis aizliegt tādu pilnībā autonomu ieroču izstrādi, ražošanu un izmantošanu, kurās nav paredzēta nozīmīga cilvēku kontrole pār kritiski svarīgām mērķu izraudzīšanās un to iznīcināšanas funkcijām; uzstāj uz nepieciešamību sākt starptautiskas sarunas par juridiski saistošu instrumentu, ar kuru tiktu aizliegti letāli autonomi ieroči, kuru izmantošanā nav paredzēta nozīmīga cilvēku kontrole; mudina AP/PV un dalībvalstis paust kopīgu nostāju par starptautiskām sarunām attiecībā uz šo jautājumu;

Karu un konfliktu esamība visā pasaulē un to ietekme uz cilvēktiesībām

93.

uzsver daudzšķautņainos cilvēktiesību izmantošanas draudus, ko rada moderni bruņoti konflikti, kuros papildus valstīm bieži vien ir iesaistīti nevalstiski dalībnieki un teroristu organizācijas un kuriem ir katastrofāla humanitāra rakstura ietekme; uzsver cilvēktiesību pārkāpumus un ļaunprātīgu izmantošanu no privāto militāro un drošības uzņēmumu puses; uzsver, ka cilvēktiesību pārkāpumos cietušajiem ir ļoti ierobežota piekļuve tiesu iestādēm teritorijās, kas, piemēram, ir okupētas vai anektētas, tostarp iesaldētajās konfliktu zonās, kurās attīstītu juridisku un institucionalizētu struktūru, kas spētu nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību, vai nu nav vispār, vai tās ir nepietiekamas; atkārtoti prasa ES pastiprināt reakciju uz konfliktiem, kuru risināšanai Savienībai būtu pilnvērtīgi jāizstrādā savi instrumenti un jāspēj tos autonomi īstenot, — arī sadarbībā ar partnervalstīm un reģionālajām organizācijām —, tostarp stingri pievērsties humanitārajai palīdzībai, konfliktu novēršanai, pārejas posma tiesiskumam, mediācijai un starpniecībai, un samierināšanas centieniem, konfliktu pamatcēloņu novēršanai, humanitārās palīdzības sniegšanai, nepieciešamā atbalsta sniegšanai starptautiskajām miera iedibināšanai un miera uzturēšanas misijām, kā arī ES misijām kopējās drošības un aizsardzības politikas ietvaros un pēckonflikta jauncelsmes operācijām, ar kurām atbalsta un īsteno cilvēktiesību spēcīgu integrāciju un kontroli un nodrošina pamatīgu dzimtisko perspektīvu;

94.

atzinīgi vērtē jauno ES miera starpniecības koncepciju, ar kuru paplašina ES krīzes pārvarēšanas instrumentāriju, lai sasniegtu plašāku konfliktu pārveides mērķi, un mudina attīstīt papildu dialoga instrumentus un spējas šajā jomā; atkārtoti aicina dalībvalstis palīdzēt iegrožot bruņotus konfliktus un nopietnus cilvēktiesību vai starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, stingri ievērojot ANO Ieroču tirdzniecības līguma 7. pantu par eksportu un eksporta novērtējumu un ES Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu, tostarp, atsakoties nodot ieročus un uzraudzīšanas un izlūkošanas aprīkojumu, kas var radīt risku, ka importējošā valsts vai nevalstiskie dalībnieki var veikt vai veicināt cilvēktiesību vai starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus; atkārtoti aicina ES mērogā stingrāk kontrolēt ES ieroču eksportu, labāk kontrolēt eksportēto ieroču galapatēriņu un labāk koordinēt valstu lēmumus par ieroču eksportu;

95.

aicina PV/AP un Padomi īpašu uzmanību pievērst cilvēktiesību stāvoklim okupētajās vai anektētās teritorijās un veikt efektīvus pasākumus, ar kuriem novērš smagus cilvēktiesību pārkāpumus uz vietas; uzstāj, ka ir svarīgi nodrošināt ES politikas saskaņotību attiecīgās teritorijas okupācijas vai aneksijas gadījumos; atgādina, ka starptautiskajām humanitārajām tiesībām vajadzētu noteikt ES politiku attiecībā uz visām šādām situācijām, tostarp ieilgušajiem okupācijas gadījumiem; vērš īpašu uzmanību uz ES iedibinātu uzņēmumu atbildību piemērot visstingrāko pienācīgas rūpības politiku attiecībā uz visām ekonomiskajām vai finanšu darbībām šādās teritorijās vai sadarbību ar tām un nodrošināt stingru atbilstību starptautiskajām tiesībām, kā arī ES sankciju politikai, ja tā šādos gadījumos ir piemērojama;

Pārejas posma tiesiskums

96.

prasa veicināt pārejas posma tiesiskuma procesus, kas nodrošinātu pilnvērtīgas iespējas pilsoniskajai sabiedrībai, cietušajiem, atstumtām un neaizsargātām iedzīvotāju grupām, sievietēm, bērniem, jauniešiem, kā arī vienādā mērā gan lauku apvidu, gan pilsētu iedzīvotājiem; mudina veidot saikni starp tādām pastāvīgām struktūrām kā valstu tieslietu sistēmas un valstu iestādes, nežēlīgu noziegumu novēršanas tīkli un pārejas posma iniciatīvas tiesiskuma jomā; uzsver, ka ir jānodrošina cietušajām personām un kopienām domāti rīki, telpa un piekļuve informācijai;

Pienācīga rūpība un korporatīvā atbildība

97.

uzsver, ka ES ir neatkārtojama iespēja likt lietā savu ietekmi, lai panākt to, ka uzņēmumi pasaules līmenī ievēro cilvēktiesības, proti, pieņemt gaidāmos ES saistošos tiesību aktus par uzņēmumu pienācīgu rūpību un korporatīvo pārskatatbildību, kurā uzņēmumiem būtu noteikts pienākums visā savā vērtību ķēdē identificēt, nepieļaut, darīt zināmu, uzskaitīt un efektīvi novērst potenciālu un/vai faktisku negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām, vidi un labu pārvaldību un cietušajiem nodrošināt civilatbildības režīmus un piekļuvi tiesu iestādēm, un nodrošināt saukšanu pie atbildības; prasa šo stratēģiju piemērot visiem lielajiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas kādas dalībvalsts tiesību akti un kas ir iedibināti Savienības teritorijā vai darbojas iekšējā tirgū, kā arī biržā kotētiem maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un MVU augsta riska nozarēs, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā proporcionalitātes principu; uzsver nepieciešamību noteikt administratīvas kontroles pasākumus vai sankcijas un nodrošināt to izpildi, lai panāktu tiesību aktu efektivitāti un uzņēmumiem nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus; uzskata, ka uzņēmumu pienācīgas rūpības stratēģijas būtu jādefinē un jāīsteno, jēgpilni un regulāri apspriežoties ar ieinteresētajām personām, un ka tās būtu jādara pieejamas sabiedrībai; atzinīgi vērtē to, ka 2020. gadā pilnībā stājās spēkā ES Taksonomijas regula (13) un 2021. gadā — ES Konfliktu izrakteņu regula (14), kas ir uzskatāmas par konstruktīviem soļiem šajā jomā;

98.

atkārtoti norāda, ka pagājušajā gadā aptuveni divas trešdaļas pasaulē nogalināto cilvēktiesību aizstāvju bija iesaistīti savas zemes un vides aizsardzībā un pirmiedzīvotāju tiesību aizsardzībā, — bieži vien uzņēmējdarbības kontekstā; uzsver cilvēktiesību aizstāvju pausto arvien akūtāko nepieciešamību ES attiecībā uz uzņēmumiem piemērot obligātus tiesību aktus, kas reglamentē pienācīgu rūpību cilvēktiesību jomā;

99.

atkārtoti aicina piegādes ķēdēs apkarot un izskaust piespiedu darbu un citus cilvēktiesību pārkāpumus, tostarp vides, pirmiedzīvotāju un darba tiesību pārkāpumus un draudus, un uzbrukumus cilvēktiesību aizstāvjiem; aicina ES iestādes būt priekšzīmīgām un veikt rūpīgus pārdevēju, tostarp apakšuzņēmēju, no trešām valstīm pienācīgas rūpības novērtējumus; aicina Komisiju un Padomi aizliegt jebkādu tādu produktu importu, kas ir ražoti, smagi pārkāpjot cilvēktiesības, tostarp, izmantojot piespiedu darbu, kas arī ir uzskatāms par cilvēktiesību pārkāpumu; aicina Eiropas uzņēmumus pildīt savu korporatīvo atbildību, rūpīgi pārskatot savas piegādes ķēdes, lai nodrošinātu, ka tie nav iesaistīti cilvēktiesību pārkāpumos;

100.

konstatē, ka 2021. gadā aprit desmit gadu, kopš tika pieņemti ANO Vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām — īstens regulējums, kura pamatnostādnes, jo īpaši trešā pīlāra pamatnostādnes, kas ir vērstas uz piekļuvi tiesiskajai aizsardzībai un cilvēktiesību aizstāvju cienīšanu, nodrošina būtisku regulējumu, pamatojoties uz kuru var sadarboties ar trešām valstīm tādās jomās kā nepieļaušana un tiesas un ārpustiesas sūdzību iesniegšanas un tiesiskās aizsardzības mehānismu pieejamība cietušajiem; atgādina, ka ir svarīgi visām valstīm pilnībā īstenot ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, un aicina tās ES dalībvalstis, kuras valsts rīcības plānus uzņēmējdarbības tiesību jomā vēl pieņēmušas nav, to izdarīt pēc iespējas drīzāk; uzsver nepieciešamību izveidot starptautisku saistošu instrumentu, kas reglamentētu transnacionālo korporāciju un citu uzņēmumu darbību starptautisko cilvēktiesību aktu piemērošanā; mudina ES un tās dalībvalstis konstruktīvi iesaistīties darbā, ko veic ANO starpvaldību darba grupa jautājumos par transnacionālām korporācijām un citiem uzņēmumiem cilvēktiesību kontekstā; cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā to uzskata to par nepieciešamu soli uz priekšu;

Spēcīgu cilvēktiesību klauzulu nozīme starptautiskajos nolīgumos

101.

atkārtoti prasa visos ES un trešo valstu nolīgumos, tostarp brīvās tirdzniecības nolīgumos un atsevišķos ieguldījumu aizsardzības nolīgumos, sistemātiski iekļaut cilvēktiesību klauzulas, kuru īstenošanu var nodrošināt; aicina šīs klauzulas izmantot labāk, tostarp, izveidojot īpašus uzraudzības un problēmu risināšanas mehānismus; prasa, lai šo klauzulu piemērošana tiktu panākta, izmantojot precīzus kritērijus, un lai tās tiktu uzraudzītas, iesaistot Parlamentu, pilsonisko sabiedrību un attiecīgās starptautiskās organizācijas; uzsver, ka īpašu kritēriju noteikšana varētu likt ES noskaidrot tādu sankciju par neievērošanu ieviešanas lietderību, kuras atbilstu proporcionalitātes principam; uzsver, ka nolīgumu pārkāpumiem būtu jārada nepārprotamas sekas, tostarp kā galējais līdzeklis vissmagāko vai nemitīgu cilvēktiesību pārkāpumu gadījumā, — ES dalības nolīgumā apturēšana vai izstāšanās no tā; iesaka tirdzniecības un ārvalstu ieguldījumu nolīgumos iekļaut cilvēktiesību uzraudzības mehānismus, kā arī sūdzību mehānismus, lai cietušajiem iedzīvotājiem un vietējām ieinteresētajām personām nodrošinātu efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas iespēju;

Tirdzniecība un ES Vispārējā preferenču sistēma (VPS).

102.

uzsver tirdzniecības un cilvēktiesību ciešo saikni un to, cik iedarbīga ir tirgošanās iespēju trešām valstīm piedāvāšana apmaiņā pret cilvēktiesību ievērošanu; konstatē Komisijas neseno priekšlikumu pārskatīt VPS regulu (15), kas ir uzskatāma par iespēju šo saikni stiprināt vēl vairāk; uzsver, ka, būdama viens no politiskajiem risinājumiem, VPS var nodrošināt nepieciešamo pienesumu Eiropas zaļā kursa mērķu sasniegšanā, un iesaka attiecībā uz ilgtspējīgām precēm noskaidrot iespēju piedāvāt preferenciālo režīmu; uzsver, ka VPS+ statusa saņemšana ir atkarīga no starptautisko konvenciju ievērošanas un progresa cilvēktiesību jomā, un prasa minētos nosacījumus stingri piemērot partnervalstīm, tostarp, ja tas ir pamatoti, VPS+ statusu nekavējoties atceļot; aicina Komisiju, izvērtējot VPS+ pienākumu izpildi, izmantot precīzus un pārredzamus kritērijus;

103.

uzsver, ka ir nepieciešama ES un visu ieinteresēto personu, jo īpaši pilsoniskās sabiedrības organizāciju un arodbiedrību atbalsta saņēmējās valstīs, pastāvīga mijiedarbība un dialogs, kā arī nepieciešama ir pārredzamības un uzraudzības pilnveide arī turpmāk, lai nodrošinātu, ka VPS shēma atbilst tās mērķim — veicināt ilgtspējīgu attīstību un labu pārvaldību;

Digitālās tehnoloģijas

104.

uzsver digitālo tehnoloģiju svarīgo nozīmi, jo īpaši Covid-19 pandēmijas laikā; uzsver, ka šīs tehnoloģijas tiks pielietotas visā pasaulē arī laikposmā pēc pandēmijas un ka tās būtu pienācīgi jāreglamentē, lai liktu lietā to priekšrocības, vienlaikus izvairoties no to negatīvās ietekmes uz cilvēktiesībām; jo īpaši uzsver, cik attiecībā uz tiesībām uz privātumu un datu aizsardzību ar veselību saistītās masveida uzraudzības sistēmās ir svarīgi sniegt efektīvas aizsardzības garantijas un tās izmantot samērīgi, minēto izmantošanu ierobežojot laikā; uzsver acīmredzamos riskus, ko rada izlūkošanas metožu neatbilstoša izmantošana pret cilvēktiesību aizstāvjiem, opozicionāriem, žurnālistiem, pilsonisko sabiedrību un citiem dalībniekiem, piemēram, arī tādēļ, ka tās ir uzskatāmas par nopietnu cilvēktiesību aizstāvības šķērsli, draudiem privātumam un vārda brīvībai, kā arī par nopietnu demokrātisko iestāžu apdraudējuma faktoru; aicina ES steidzami šajā jomā izstrādāt noturīgu tiesisko regulējumu, kas garantētu, ka šo tehnoloģiju izmantošana atbilst starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem; aicina ES un dalībvalstis nodrošināt pilnīgu pienācīgu rūpību cilvēktiesību jomā un Eiropas uzraudzības tehnoloģiju eksporta un tehniskās palīdzības kārtīgu pārbaudi; aicina ES un dalībvalstis sadarboties ar trešo valstu valdībām, lai izbeigtu represīvu likumdošanas praksi kiberdrošību un pretterorismu jomā; aicina ES nākt klajā ar iniciatīvu veicināt tūlītēju spiegošanas tehnoloģiju tirdzniecības, nodošanas un izmantošanas pasaules mēroga moratoriju;

105.

konstatē priekšrocības, kuras sniedz mākslīgā intelekta plašāka izmantošana, taču uzsver, ka tehnoloģijas ir jāizstrādā, jāievieš un jāizmanto, cilvēkiem tās pienācīgi uzraugot, nodrošinot pilnīgu pārredzamību un garantējot pārskatatbildību un nediskrimināciju, jo īpaši, lai automatizēto lēmumu pieņemšanā izvairītos gan no neobjektivitātes, gan no datu aizsardzības pārkāpumiem;

106.

uzsver sociālo platformu būtisko nozīmi vārda un organizēšanas brīvības veicināšanā, taču uzsver, ka ir vajadzīgi pienācīgi aizsardzības pasākumi, ar kuriem, no vienas puses, novērš lietotāju satura manipulēšanu, tā nepamatotu ierobežošanu vai mīkstināšanu, tostarp automatizēto cenzūru, un, no otras puses, — naida runas, viltus ziņu, dezinformācijas tīši kaitnieciska satura izplatīšanos; prasa ES ierosināt veidus, kā veicināt cilvēktiesību aizstāvju darbu tiešsaistē, un sekmēt tāda priekšstata atzīšanu, ka debates par cilvēktiesībām būtu jāatbalsta un jāaizsargā jebkuros apstākļos; atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemti jauni ES noteikumi par divējāda lietojuma tehnoloģiju eksportu, starpniecību, tehnisko palīdzību, tranzītu un nodošanas kontroli;

107.

uzsver, ka demokrātija saskaras ar pieaugošiem draudiem, ko rada slēpts ārvalstu finansējums, dezinformācija un cita iejaukšanās tiešsaistē, un īpaši izceļ to, ka autoritārās valstīs internets un kibertelpa bieži vien ir vienīgā teritorija, kurā nav valsts kontroles un cilvēktiesību aizstāvju, brīvu plašsaziņas līdzekļu un demokrātiju atbalstošas opozīcijas cenzūras; aicina Komisiju un Padomi stiprināt ES reakciju uz dezinformāciju, kiberuzbrukumiem un citiem hibrīddraudiem, ko rada ļaunprātīgi ārvalstu spēki, kuri visā Eiropas Savienībā, mūsu kaimiņvalstīs un citās pasaules vietās vēlas iedragāt sabiedrības nesatricināmību un demokrātiskos procesus, un stiprināt ES darbu pie starptautisku aizsardzības pret dezinformāciju, kiberuzbrukumiem un citiem hibrīddraudiem pasākumu izstrādes; uzsver, ka ir vajadzīgs lielāks publiskais atbalsts pētījumiem par jauniem veidiem, kā apkarot viltus ziņu izplatību;

Nāvessods, spīdzināšana un citi nežēlīgas izturēšanās veidi

108.

atkārtoti pauž stingru nostāju pret nāvessodu, ņemot vērā tās nežēlīgo un neatgriezenisko raksturu, un prasa, lai ES pastiprinātu vispārējas nāvessoda atcelšanas atbalsta pūliņus; uzsver, ka 2020. gadā tika fiksēta pozitīva tendence noteikt nāvessoda izpildes moratoriju, lai to pilnībā atceltu, ņemot vērā, ka 123 valstis balsoja par atbalstu ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijai šajā jautājumā; tomēr pauž nopietnas bažas par nāvessodu izpildes dramatisko pieaugumu atsevišķās valstīs; mudina ES un tās dalībvalstis aizstāvēt nāvessoda atcelšanu visos starptautiskajos forumos un censties šai nostājai panākt, cik vien iespējams, plašu atbalstu;

109.

pauž nožēlu par to, ka daudzās valstīs spīdzināšana un necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās joprojām ir plaši izplatītas, un prasa ES pastiprināt centienus, kuru mērķis būtu šādu praksi izskaust, vienlaikus atbalstot cietušos un veicinot mehānismus, ar kuriem vainīgos sauc pie atbildības; mudina valstis, kuras vēl ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un tās fakultatīvo protokolu ratificējušas nav, to izdarīt; atzīst pilsoniskās sabiedrības organizāciju un cilvēktiesību aizstāvju nozīmi cīņā pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas izturēšanās veidiem; cik vien iespējams, asi nosoda cilvēktiesību pārkāpumus, par kuriem tiek ziņots aizturēšanas vietās, un prasa sistemātiski izmeklēt visus apgalvojumus par pārkāpumiem;

o o

110.

uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniekam/Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO Drošības padomei, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas 76. sesijas priekšsēdētājam, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam, ANO augstajam komisāram cilvēktiesību jautājumos un ES delegāciju vadītājiem.

(1) OV L 410 I, 7.12.2020., 1. lpp.

(2) OV L 206, 11.6.2021., 1. lpp.

(3) OV L 209, 14.6.2021., 1. lpp.

(4) OV C 118, 8.4.2020., 15. lpp.

(5) OV C 411, 27.11.2020., 30. lpp.

(6) OV C 404, 6.10.2021., 202. lpp..

(7) OV C 456, 10.11.2021., 94. lpp.

(8) OV C 474, 24.11.2021., 11. lpp.

(9) OV C 15, 12.1.2022., 111. lpp.

(10) Pieņemtie teksti, P9_TA(2021)0388.

(11) OV C 285, 29.8.2017., 110. lpp.

(12) OV C 433, 23.12.2019., 86. lpp.

(13) OV L 198, 22.6.2020., 13. lpp.

(14) OV L 130, 19.5.2017., 1. lpp.

(15) Komisijas priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par vispārējo tarifa preferenču shēmas piemērošanu un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 978/2012 (COM(2021)0579).

Top

Choose the experimental features you want to try