Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ceļā uz ilgtspējīgas pārtikas marķējuma sistēmu, kas patērētājiem dotu iespēju izvēlēties ilgtspējīgu pārtiku”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2023/C 75/14)

Ziņotājs:

Andreas THURNER

Pilnsapulces lēmums	20.1.2022.
Juridiskais pamats	Reglamenta 52. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	5.10.2022.
Pieņemts plenārsesijā	27.10.2022.
Plenārsesija Nr.	573
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	147/5/1

1.   Secinājumi un ieteikumi

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK)

1.1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu izveidot tiesisku regulējumu ilgtspējīgas pārtikas sistēmām, tostarp noteikumus par ilgtspējīgas pārtikas marķējumu. Ir skaidrs, ka ir vajadzīgs regulējums un noteikts standartizācijas un saskaņotības līmenis, lai nodrošinātu uzticamību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

1.2.

uzsver, ka ilgtspēja ir daudzdimensionāls jēdziens, kurā vienmēr būtu vienlīdz jāņem vērā ekonomiskā, vides un sociālā dimensija;

1.3.

norāda, ka cilvēku ēšanas paradumi ir ļoti atšķirīgi, atkarīgi no dažādiem faktoriem un ļoti noturīgi. Tāpēc ar ilgtspējas marķējuma sistēmu saistītajām cerībām jau no paša sākuma ir jābūt reālistiskām. Tomēr vērojama vispārēja interese par pāreju uz ilgtspējīgākiem patēriņa modeļiem;

1.4.

tādēļ iesaka izveidot pārtikas ilgtspējas marķējuma sistēmu, kas būtu pārredzama, balstīta uz zinātni un pēc iespējas vienkārša un pragmatiska un kas gan palīdzētu ekonomikas dalībniekiem novērtēt un paaugstināt produktu ilgtspēju, gan sniegtu patērētājiem noderīgu informāciju, lai viņi varētu izdarīt apzinātu izvēli;

1.5.

vieglas un pragmatiskas pieejas labad ierosina iztikt arī ar pilnībā definētas un novērtētas ilgtspējas elementiem, piemēram, dzīvnieku labturības, sociālajiem vai vidiskajiem kritērijiem. Tomēr šajā gadījumā nevajadzētu lietot terminu “ilgtspējīgs”, jo tas būtu jāizmanto tikai visaptverošā novērtējuma pieejā;

1.6.

pirmām kārtām atbalsta brīvprātīgu pieeju, kurā tās piemērošanas gadījumā tomēr būtu paredzēti daži obligāti nosacījumi. Tāpēc būtu jāaizliedz tāds ilgtspējas marķējums vai ilgtspējas norādes, kas nav balstītas uz šādiem nosacījumiem;

1.7.

uzskata, ka marķējuma sistēmas, kurās izmanto novērtējuma skalu (piemēram, luksofora sistēma) var palīdzēt patērētājiem izdarīt informācijā balstītu izvēli. Vienlaikus šāda novērtēšanas sistēma var arī veicināt līderību ilgtspējas jomā un mudināt uzņēmumus uzlabot procesus visā pārtikas ķēdē;

1.8.

norāda, ka mērogošanas modelī izšķiroša nozīme ir novērtējuma algoritmiem. Tiem ir jābūt zinātniski pamatotiem un tādiem, kas ir piemērotā veidā pārredzami patērētājiem;

1.9.

uzskata, ka pašreizējās ES kvalitātes shēmās, piemēram, bioloģiskajā lauksaimniecībā un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēs, jau ir iekļauti elementi, kas pārtikas sistēmā veicina lielāku ilgtspēju. Tas būtu attiecīgi jāatzīst. EESK arī iesaka veikt ilgtspējas pārbaudi attiecībā uz spēkā esošajiem noteikumiem un vajadzības gadījumā tos papildināt ar atbilstīgiem ilgtspējas nosacījumiem;

1.10.

uzsver, ka izšķiroša nozīme ir izglītībai, lai nodrošinātu pamatizpratni par ilgtspējas aspektiem, kas saistīti ar pārtiku. Pāreju uz ilgtspējīgākām pārtikas sistēmām var veicināt arī izpratnes vairošanas kampaņas un atbilstīgi pasākumi, ar ko atbalsta ilgtspējīgu pārtikas produktu pieejamību cenas ziņā.

2.   Atzinuma konteksts

2.1.

Stratēģija “No lauka līdz galdam” (1) ir Eiropas zaļā kursa centrālais elements. Tās mērķis ir padarīt pārtikas sistēmas taisnīgas, veselīgas un videi draudzīgas. Stratēģijas “No lauka līdz galdam” rīcības plānā cita starpā ietverti pasākumi, kuru mērķis ir veicināt ilgtspējīgu pārtikas patēriņu un atvieglot pāreju uz veselīgu un ilgtspējīgu uzturu. Tikmēr Eiropas Komisija jau ir uzsākusi priekšdarbus horizontāla pamatlikuma izstrādei, lai paātrinātu un atvieglotu pāreju uz ilgtspēju. Tās mērķis ir arī nodrošināt, ka ES tirgū laistā pārtika kļūst arvien ilgtspējīgāka.

2.2.

EESK jau ir izstrādājusi stabilu rīcības satvaru, izveidojot stratēģisku redzējumu par to, kā veicināt visaptverošu pārtikas politiku. Šā redzējuma elementi izklāstīti atzinumos par tādiem jautājumiem kā visaptveroša pārtikas politika (2), veselīgs un ilgtspējīgs uzturs (3), īsas pārtikas piegādes ķēdes/agroekoloģija (4), ilgtspējīgs patēriņš (5) un uzņēmumu stratēģiju un darbības saskaņošana ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem ilgtspējīgai atveseļošanai pēc Covid-19 (6).

2.3.

Uzņēmumiem ir liela atbildība, pirmkārt, virzīt patērētājus uz veselīgu un vidi mazāk ietekmējošu izvēli un, otrkārt, veicināt pārtikas sistēmu ilgtspējīgu pārveidi, ieviešot ilgtspējīgas lauksaimniecības, pārstrādes un iepakošanas praksi. Uzņēmumiem jābūt vienam no posmiem ceļā uz ilgtspējīgas pārtikas marķējuma sistēmas izstrādi.

2.4.

Līdztekus uzņēmumiem un pārtikas ražošanas dalībniekiem izšķiroša loma pārejā uz ilgtspējīgākas pārtikas sistēmām ir arī patērētājiem. Katrs lēmums par pirkumu principā rosina arī nākamo ražošanas pasūtījumu. Tāpēc lielāks pieprasījums pēc ilgtspējīgas pārtikas produktiem stimulēs arī piedāvājuma puses virzību uz lielāku ilgtspēju.

2.5.

Ņemot vērā iepriekšminēto, šā pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir izpētīt ilgtspējīgas pārtikas marķējuma sistēmas iespējamos variantus un nākt klajā ar secinājumiem un ieteikumiem, lai atbalstītu Eiropas Komisiju šāda politikas satvara izstrādē jau agrīnā posmā.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1.

Ilgtspēja ir daudzdimensionāls jēdziens, kurā vienmēr un vienādā mērā būtu jāņem vērā ekonomiskā, vides un sociālā dimensija. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) definīciju ilgtspējīga pārtikas sistēma ir tāda pārtikas sistēma, kas nodrošina pārtiku un uzturu visiem, neapdraudot to ekonomisko, sociālo un ekoloģisko pamatu, uz kura balstās nākamo paaudžu pārtikas nodrošinājums un uzturs (7). Skaidrības labad: vienpusējs uzsvars uz ilgtspējas vidisko komponentu, kā tas bieži ir vērojams šobrīd, vai vienpusējs uzsvars uz ilgtspējas sociāli ekonomisko pīlāru pēc definīcijas nav ilgtspējīgs. Jānosaka mērķis aptvert visu vērtības ķēdi visās trijās ilgtspējas dimensijās.

3.2.

Marķēšanas sistēmas mērķis būtu nevis klasificēt pārtiku kā ilgtspējīgu vai neilgtspējīgu, bet drīzāk atbalstīt virzību uz ilgtspējīgāku pārtikas sistēmu. Marķējuma sistēma paredzēta, lai palīdzētu ekonomikas dalībniekiem novērtēt un uzlabot produktu ilgtspēju (metodika, kas stimulē uzlabojumus, piemēram, salīdzinošās novērtēšanas sistēma vai atsauces sistēma) un sniegtu patērētājiem noderīgas norādes. Šāda marķējuma sistēma būtu jāizstrādā atklāti un pārredzami, iesaistot attiecīgās ieinteresētās personas, un tai būtu jābalstās uz skaidru, zinātniski pamatotu metodiku. Šajā nolūkā uzņēmumiem, lai ieviestu marķējuma shēmu, vajadzētu būt piekļuvei marķējuma sistēmas izstrādes rādītājiem, metodikai un rezultātiem. Galvenais – tai jābūt vienkāršai.

3.3.

Ir vajadzīgi skaidri noteikumi, lai mazinātu pašreizējo neskaidrību tirgū, ko rada termina “ilgtspējīgs” pārspīlēta lietošana (zaļmaldināšanas paveids). Ilgtspējas marķējums vai ilgtspējas norādes, kas nav balstītas uz plaši atzītu sertifikācijas shēmu, būtu jāaizliedz.

3.4.

Ilgtspējīgas pārtikas marķējumam vajadzētu norādīt uz visu ražošanas procesu kopumā, un šobrīd tam vajadzētu būt brīvprātīgam. Tomēr jebkuras ilgtspējīgas pārtikas marķējuma sistēmai jau no paša sākuma jābalstās uz skaidru definīciju/metodiku, kuras pamatā ir visi trīs ilgtspējas pīlāri (vides, sociālais un ekonomiskais pīlārs). Tai būtu jāaptver visa pārtikas vērtības ķēde no ražošanas līdz patēriņam. Vēlākā posmā jāizvērtē, vai būtu nepieciešams obligāts ilgtspējas marķējums. ES regulējumā būtu jāpieļauj atbilstīga rīcības brīvība attiecībā uz valstu un reģionālajām sistēmām, taču definīcijas un novērtēšanas noteikumi ir jāsaskaņo ES līmenī.

3.5.

Tomēr marķējuma nozīmi nevajadzētu pārvērtēt. Ir vajadzīga reālistiska un pragmatiska izpratne par to, ko ar ilgtspējas marķējumu var sasniegt un ko nav iespējams sasniegt. Pasaules Veselības organizācija uzskata, ka patērētājiem jābūt informētiem par marķējumu un to atpazīt, saprast tā nozīmi, būt spējīgiem un ieinteresētiem to pareizi izmantot, lai viņi varētu izdarīt apzinātu izvēli, pērkot pārtiku un veidojot veselīgāku uzturu (8). Būs svarīgi vairot informētību par ES ilgtspējas un kvalitātes marķējuma sistēmām. Tas kopā ar publiskā iepirkuma un izglītojošiem pasākumiem var palielināt pieprasījumu pēc ilgtspējīgiem pārtikas produktiem. Politikas veidotājiem būtu arī jāapsver piemēroti pasākumi, ar ko atbalstīt ilgtspējīgas pārtikas pieejamību cenas ziņā un piekļūstamību.

3.6.

Ilgtspējas marķējums ir svarīgs gadījumos, kad ražotājs nevar sniegt vajadzīgo informāciju tieši. Ja ražotājs var sniegt attiecīgo informāciju tieši patērētājam (piemēram, vietējā lauksaimnieku tirgū vai lauku saimniecības veikalā), marķējuma sistēma nav vajadzīga. Tas ir svarīgi arī, lai izvairītos no birokrātiskā sloga mazajiem ražotājiem.

3.7.

Pamatizpratnes par pārtikas ilgtspējas jautājumiem nodrošināšanā izšķiroša nozīme ir izglītībai. Izglītošanā par ilgtspējīgu uzturu ir jāiegulda jau no agras bērnības, lai jaunieši mācītos novērtēt uztura vērtību. Turklāt sagaidāms, ka ilgtspējas veicināšanas jomā bērni “izglītos” savus vecākus, kā tas bija vērojams, piemēram, saistībā ar atkritumu šķirošanu un reciklēšanu. Piemēram ES skolu apgādes programmā attiecībā uz augļiem, dārzeņiem un pienu būtu vairāk jāpievēršas arī svarīgiem ilgtspējas jautājumiem.

3.8.

EESK atkārtoti iesaka izstrādāt jaunas ilgtspējīga uztura pamatnostādnes, kurās būtu ņemtas vērā kultūras un ģeogrāfiskās atšķirības starp dalībvalstīm un to iekšienē. Šādas pamatnostādnes kalpotu kā orientieris lauksaimniekiem, pārstrādātājiem, mazumtirgotājiem un ēdināšanas uzņēmumiem. Lauksaimniecības pārtikas sistēmai nāktu par labu jauns satvars, kas noteiktu, kā ražot, pārstrādāt, izplatīt un pārdot veselīgāku un ilgtspējīgāku pārtiku par taisnīgākām cenām (9).

4.   Īpašas piezīmes

4.1.

Cilvēku uztura paradumi ir dažādi, un tos spēcīgi ietekmē personīgā un kultūras vide. Turklāt uztura paradumi ir ļoti noturīgi: ja cilvēki vēlas mainīt savu uzturu, tas notiek tikai maziem soļiem un ilgākā laika posmā. Arī cilvēku dzīvesveids un sociālā vide ir būtiski faktori, kas nosaka, vai ilgtspējai ir nozīme patēriņa modeļos. Tomēr liels un aizvien pieaugošs patērētāju īpatsvars apgalvo, ka ilgtspējas apsvērumu dēļ viņi ir gatavi mainīt patēriņa ieradumus. Pastāv interese par ilgtspējas informāciju, lai varētu izdarīt apzinātu izvēli.

4.2.

Kopumā ilgtspējas marķējums parasti uzrunā tos, kuri jau ir ieinteresēti šajā tematā. Ilgtspējas marķējuma uzdevums ir atvieglot šai pamatgrupai ar ilgtspējīgu patēriņu saistītu lēmumu pieņemšanu.

4.3.

Tāpēc jautājums ir arī par to, vai un kā sasniegt tos cilvēkus, kuri nav ieinteresēti ilgtspējā. Tomēr galveno mērķgrupu priekšzīmes efekts attiecībā uz ilgtspēju var izraisīt uzvedības maiņu atdarināšanas ceļā. Tas jau ir solis uz priekšu, ja tās mērķgrupas, kas ir mazāk ieinteresētas šajā tematikā, vismaz laiku pa laikam vai apakšjomās izdara izvēli par labu ilgtspējīgai pārtikai. Tie ir tikai daži aspekti, lai jau no paša sākuma reālistiski novērtētu gaidāmos rezultātus saistībā ar ilgtspējas marķējumu.

4.4.

Būtiski priekšnoteikumi sekmīgai pārtikas produktu ilgtspējas marķēšanai ir atbilstošs patērētāju informētības limenis un atbalsts, kā arī skaidrs vēstījums. Marķējumam jābūt saprotamam, vienkāršam un uzticamam. Vienlaikus būtu jāveic papildu pasākumi saistībā ar patērētājiem, veicinot viņu izglītošanu un informēšanu par ilgtspējīgu uzturu, palielinot uzticēšanos un atbalstu marķēšanas sistēmai un motivējot uz ilgtspējīgāku patēriņu.

4.5.

Ilgtspējas norāžu pamatā vajadzētu būt šādiem principiem: uzticamībai, pārredzamībai, atbilstībai, pieejamībai un skaidrībai (sk. ANO pamatnostādnes par informācijas sniegšanu par produktu ilgtspēju (10)). Sertifikācijas sistēmā ir jānodrošina, ka tiek pienācīgi ņemti vērā strukturālie apstākļi, lai neradītu neizdevīgu stāvokli mazajām struktūrām (piemēram, lauksaimniekiem, MVU, lauksaimniecības produktu pārdošanai uz vietas, iknedēļas tirdziņiem utt.).

4.6.

Marķējums ar novērtējuma skalu (piemēram, luksofora sistēma) var palīdzēt patērētājiem izdarīt informācijā balstītu izvēli. Vienlaikus šāda novērtēšanas sistēma var arī veicināt līderību ilgtspējas jomā un mudināt uzņēmumus uzlabot procesus visā pārtikas ķēdē. Tomēr, lai izvairītos no pārpratumiem, starp dažādajām marķējuma sistēmām vajadzētu būt zināmai konsekvencei.

4.7.

Izstrādājot piemērotu ilgtspējas marķējuma sistēmu, pēc iespējas būtu jāizmanto holistiska pieeja “ilgtspējīgas ražošanas un ilgtspējīga patēriņa”, nevis tikai “ilgtspējīgas pārtikas” nozīmē. Patērētāju uzvedība ir būtisks elements ilgtspējīgas pārtikas sistēmas vispārējā ainā. Vienlīdz svarīgas jomas ir iepakošana un transportēšana (produkta izcelsme). Tajā pašā laikā, definējot attiecīgos ilgtspējas rādītājus (piemēram, kāda informācija/dati ir pieejami uzticamā veidā), būs vajadzīgs zināms pragmatisms. Jebkurā gadījumā pēc iespējas drīzāk būtu jāizveido saskaņots ilgtspējas marķējuma noteikumu kopums. Arvien vairāk atšķirīgu ilgtspējas marķējumu valstu un uzņēmumu līmenī ir tikai mulsinoši un izraisa uzticības zudumu.

4.8.

Eiropas pārtikas mazumtirdzniecības uzņēmumi jau gūst pirmo pieredzi izmēģinājuma projektos pārtikas ilgtspējas marķējuma jomā. To provizoriskie secinājumi ir šādi: ir tendence, ka marķētie produkti tiek uztverti pozitīvāk nekā nemarķēti produkti, ar mazu ietekmi uz lēmumu par pirkumu; pozitīvas atsauksmes galvenokārt nāk no jaunāka gadagājuma mērķgrupām; dažkārt punktu sistēma tiek jaukta ar Nutriscore sistēmu, kā arī ir vēlme, lai attiecīgā informācija būtu uz iepakojuma, nevis tikai uz cenas zīmes. Būtiski aspekti ir novērtēšanas sistēmas uzticamība (neatkarīga, zinātniski pamatota), informācijas skaidrība (saprotamība), pēc iespējas konsekventa pieeja visā nozarē un pārredzamība (“paskaidrot”, nevis “vienkāršot”, piemēram, izmantojot ar attiecīgu informāciju saistītu svītrkodu).

4.9.

Būtiski ir ņemt vērā sociālo un sociālekonomisko dimensiju, lai gan ar to saistītie rādītāji ne vienmēr ir acīmredzami. It īpaši sociālajā jomā dalībvalstīm ir atšķirīgas tiesību normas (darba apstākļi, minimālā alga), kas, visticamāk, sarežģīs saskaņotas pieejas izstrādi ES mērogā. Neraugoties uz iepriekšminēto, ir svarīgi ilgtspējas marķējumā iekļaut sociālekonomisko dimensiju.

4.10.

Pragmatiskas pieejas ietvaros šķiet loģiski atzīt pašreizējo ES sertifikācijas shēmu, piemēram, bioloģiskās lauksaimniecības un aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (AĢIN), aizsargāta cilmes vietas nosaukuma (ACVN) un garantētas tradicionālās īpatnības (GTĪ) izmantojamību pārtikas sistēmas ilgtspējas veicināšanai. Lai gan šīs shēmas, iespējams, pilnībā neaptver ilgtspējas tematiku, tās ietver elementus, kas veicina pārtikas sistēmas lielāku ilgtspēju. Spēkā esošie noteikumi būtu jāpakļauj ilgtspējas pārbaudei un vajadzības gadījumā jāpapildina ar atbilstīgiem ilgtspējas nosacījumiem.

4.11.

Reģionāliem/vietējiem produktiem un īsām piegādes ķēdēm var būt nozīmīga loma pārtikas sistēmu ilgtspējas uzlabošanā. Reģionālie ražotāji savus produktus bieži vien ražo vietējo iedzīvotāju tiešā tuvumā, tādējādi pieredzot zināmu “sabiedrības kontroli”, kam vajadzētu veicināt ilgtspējīgas ražošanas metodes.

4.12.

It īpaši attiecībā uz augļiem un dārzeņiem ilgtspējas līmeni ietekmē “sezonalitātes” faktors. Informācija un izglītība var palielināt informētību, kas sekmētu šīs ļoti ātrbojīgās, ūdensietilpīgās pārtikas kategorijas mazresursu patēriņu.

4.13.

Ar neseno KLP reformu un Eiropas zaļā kursa īstenošanu (Bioloģiskās daudzveidības stratēģija, stratēģija “No lauka līdz galdam”) Eiropas lauksaimniecībā iecerēts nodrošināt, ka lauksaimnieciskā ražošana Eiropā kļūs vēl ilgtspējīgāka. Tādējādi lauksaimniecības izejvielu izcelsmes marķējums ļauj izdarīt secinājumus par to ilgtspējas līmeni.

---

(1)  https://ec.europa.eu/food/horizontal-topics/farm-fork-strategy_en

(2)  EESK pašiniciatīvas atzinums “Pilsoniskās sabiedrības ieguldījums visaptverošas pārtikas politikas veidošanā Eiropas Savienībā” (OV C 129, 11.4.2018., 18. lpp.).

(3)  EESK pašiniciatīvas atzinums “Veselīga un ilgtspējīga uztura veicināšana Eiropas Savienībā” (OV C 190, 5.6.2019., 9. lpp.).

(4)  EESK pašiniciatīvas atzinums “Īso un alternatīvo pārtikas piegādes ķēžu veicināšana Eiropas Savienībā: agroekoloģijas loma” (OV C 353, 18.10.2019., 65. lpp.).

(5)  EESK pašiniciatīvas atzinums par tematu “Ceļā uz ES ilgtspējīga patēriņa stratēģiju” (OV C 429, 11.12.2020., 51. lpp.).

(6)  EESK pašiniciatīvas atzinums “Pārtikas uzņēmumu stratēģiju un darbības saskaņošana ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem” (OV C 152, 6.4.2022., 63. lpp.).

(7)  https://www.fao.org/in-action/territorios-inteligentes/componentes/produccion-agricola/contexto-general/en/

(8)  https://apps.who.int/iris/bitstream/handle/10665/336988/WHO-EURO-2020-1569-41320-56234-eng.pdf?sequence=1&isAllowed=y

(9)  EESK pašiniciatīvas atzinums “Veselīga un ilgtspējīga uztura veicināšana Eiropas Savienībā” (OV C 190, 5.6.2019., 9. lpp.).

(10)  https://www.oneplanetnetwork.org/knowledge-centre/resources/guidelines-providing-product-sustainability-information