Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Ūdens pamatdirektīvas, Gruntsūdeņu direktīvas, Vides kvalitātes standartu direktīvas un Plūdu direktīvas atbilstības pārbaude”

(2020/C 324/05)

Ziņotājs: Piotr CAŁBECKI (PL/PPE), Kujāvijas-Pomožes vojevodistes priekšsēdētājs Atsauces dokumenti: SEC(2019) 438 SWD(2019) 439 SWD(2019) 440

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

A.   Ievada piezīmes

1.

atzinīgi vērtē Ūdens pamatdirektīvas (ŪPD) un Plūdu direktīvas (PD) savlaicīgo atbilstības pārbaudi saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas (ŪPD) 19. panta 2. punktu, kurā ir paredzēts, ka “Komisija pārskatīs šo direktīvu vēlākais 19 gadus pēc tās stāšanās spēkā un ierosinās jebkādus vajadzīgos grozījumus”;

2.

norāda, ka ūdens ir vissvarīgākais sabiedriskais labums un ka tas ir ierobežots resurss, kas jāaizsargā un jāizmanto ilgtspējīgā veidā gan kvalitātes, gan kvantitātes ziņā. Tā aizsardzība un pārvaldība sniedzas pāri reģionālajām un valstu robežām, jo 60 % ES upju baseinu plešas ārpus vienas dalībvalsts teritorijas;

3.

norāda, ka Eiropas Savienības no ūdens atkarīgās nozares ik gadu rada 3,4 triljonus EUR, kas atbilst 26 % no ES gada bruto pievienotās vērtības, un tajās ir nodarbināti aptuveni 44 miljoni cilvēku. Vienlaikus Komiteja pauž bažas par to, ka saskaņā ar aplēsēm tikai 40 % Eiropas virszemes ūdeņu ir labi ekoloģiskās kvalitātes rādītāji un tikai 38 % – labi ķīmiskās kvalitātes rādītāji (1);

4.

saistībā ar Covid-19 pandēmiju aicina uzlabot notekūdeņu sterilizāciju, pastiprināt izpēti par notekūdeņu (melnā un pelēkā ūdens) labāku uzglabāšanu un plašāk izmantot dabā balstītus risinājumus, lai novērstu jebkādu epidemioloģisko apdraudējumu ūdens kvalitātei;

5.

uzsver, ka ūdens ir vides un cilvēku pastāvēšanai būtisks elements. Dalībvalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir īpaši svarīga loma monitoringa, kā arī preventīvu un korektīvu pasākumu veikšanā, lai sasniegtu un garantētu augstu ūdens kvalitāti. Pilsētas un reģioni ir pirmie, kas nodrošina vispārēju ūdens un sanitārijas pieejamību, kura ir viena no cilvēka pamattiesībām. Ir svarīgi novērst zināšanu trūkumu, pārmērīgu birokrātiju un daudzlīmeņu pieejas trūkumu, kas negatīvi ietekmē efektivitāti un var padarīt neiespējamu labas prakses izmantošanu vietējā un reģionālajā līmenī;

6.

norāda uz ūdens nozīmi Eiropas iedzīvotājiem, kuri vienu no pirmajām Eiropas pilsoņu iniciatīvām nolēma veltīt tam, lai pievērstu uzmanību savām bažām par ES ūdens resursu politiku. Direktīvu atbilstības pārbaude izriet arī no Komisijas apņemšanās reaģēt uz Eiropas pilsoņu iniciatīvu Right2Water (2) un uzlabot ūdens un sanitārijas pieejamību;

B.   Atbilstības pārbaudes secinājumi

7.

pieņem zināšanai atbilstības pārbaudes secinājumu, ka direktīvas lielā mērā atbilst paredzētajam mērķim un ka ir iespējami daži uzlabojumi. Direktīvas ir palīdzējušas paaugstināt ūdensobjektu aizsardzības un plūdu riska pārvaldības līmeni. Tas, ka ŪPD mērķi vēl nav pilnībā sasniegti, lielā mērā ir izskaidrojams ar nepietiekamu finansējumu, lēnu īstenošanu un vides mērķu nepietiekamu iekļaušanu nozaru politikā, nevis ar trūkumiem tiesību aktos;

8.

atbilstības pārbaudē ķīmiskās vielas ir identificētas kā joma, kurā ir iespējams panākt uzlabojumus un sasniegt labākus rezultātus. Lai gan ir daži pierādījumi, ka ŪPD, VKSD un GŪD ir ļāvušas samazināt ķīmisko piesārņojumu ES ūdeņos, analīze norāda uz trim jomām, kurās pašreizējais tiesiskais regulējums nav optimāls: valstu atšķirības (vietējo piesārņojošo vielu sarakstu dažādība) un robežvērtības, ko tām nevajadzētu pārsniegt; prioritāro vielu saraksts (ilgstošs process), kā arī fakts, ka VKSD un GŪD vērtē cilvēku un vides apdraudējumu, pamatojoties galvenokārt uz atsevišķām vielām, neņemot vērā maisījumu kombinēto ietekmi, un neizbēgami aptver tikai nelielu daļu no vidē esošajām vielām;

9.

norāda, ka dzeramā ūdens resursu kvalitāte joprojām ir apdraudēta; tāpēc pauž nožēlu par to, ka atbilstības pārbaudē nav pievērsta uzmanība tam, kā darbojas un tiek īstenots ŪPD 7. pants par dzeramā ūdens ieguvei izmantoto ūdenstilpju kvalitātes un dzeramā ūdens ražošanā nepieciešamā attīrīšanas līmeņa nepazemināšanu; dzeramā ūdens operatoriem jābūt iespējai paļauties uz augstas kvalitātes ūdens resursiem, lai viņi varētu samazināt attīrīšanas izmaksas; aicina Komisiju un likumdevējus nodrošināt augstus kvalitātes un drošības standartus un politikas saskaņotību, ņemot vērā Dzeramā ūdens direktīvas pārstrādāto redakciju, tostarp tās noteikumus par ūdens pieejamību (3);

10.

pauž vilšanos par to, ka atbilstības pārbaudē netiek padziļināti analizēts, kāda ir Eiropas Savienības Tiesas sprieduma Weser (4) lietā ietekme. ŪPD 4. panta 1. punktā paredzēto kvalitātes pazemināšanas nepieļaušanas un kvalitātes paaugstināšanas noteikumu un 4. panta 4.–7. punktā paredzēto atbrīvojuma klauzulu piemērošana rada juridisku nenoteiktību gan uzņēmējiem, gan iestādēm. Īpaši svarīgi ir arī turpmāk analizēt ietekmi uz darbībām, kas aizsargā vidi (piemēram, notekūdeņu attīrīšanas iekārtām) vai veicina pielāgošanos klimata pārmaiņām un enerģijas un resursu apsaimniekošanu;

11.

uzsver: tā kā atbrīvojumi pašlaik tiek piemēroti vairāk nekā pusei no visiem Eiropas ūdensobjektiem, problēmas panākt sekmīgus rezultātus līdz 2027. gadam, ir, saudzīgi izsakoties, būtiskas, un maz ticams, ka tie tiks sasniegti līdz 2027. gada termiņam; tādēļ uzsver, ka būs ievērojami jāpastiprina centieni, jāpalielina resursi, kā arī jāuzlabo ŪPD īstenošana un izpilde un ka arī pēc 2027. gada ir jāturpina ūdensobjektu aizsardzība saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu;

12.

aicina Komisiju papildināt novērtējumu ar to dalībvalstu pieredzi, kuras piemēro Ūdens pamatdirektīvu saskaņā ar Weser spriedumā noteiktajiem principiem. Bažas raisa tas, ka vairākas valstis direktīvu neīsteno pietiekamā mērā, taču tas nav iemesls neņemt vērā juridiskās problēmas, kas rodas, ja valstis direktīvu īsteno pareizi;

C.   Politikas saskaņotība: ŪPD un citi ES tiesību akti

13.

mudina mazināt viensētniecisku pieeju ūdens jomā un panākt labāku atbilstību un saskaņotību starp visiem savstarpēji saistītajiem ES tiesību aktiem, jo īpaši, ņemot vērā klimata pārmaiņu radītās bažas, aprites ekonomiku un jaunu piesārņotāju rašanos. Klimatnoturīga ūdens apsaimniekošana būtu jāintegrē visās ES politikas jomās, un Ūdens pamatdirektīvā būtu jānosaka skaidrs un vērienīgs mērķis gan saistībā ar klimata pārmaiņu mazināšanu, gan pielāgošanos tām;

14.

uzsver ŪPD un PD saikni ar citām politikas jomām, kurās būtiska nozīme ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām, piemēram: zemes plānošana, lauksaimniecība, enerģijas ražošana, it īpaši hidroenerģija (un energoapgāde), ūdens termāla izmantošana siltumapgādei un aukstumapgādei, pārvadāšana pa ūdensceļiem, cilvēku veselība, tūrisms, Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvas (KNAD) un Nitrātu direktīvas īstenošana utt.;

15.

šajā saistībā atzinīgi vērtē to, ka paralēli tika novērtēta KNAD, kura ir viens no galvenajiem Eiropas notekūdeņu pakalpojumu pīlāriem un kuras novērtējuma rezultāti ir līdzīgi atbilstības pārbaudes rezultātiem: proti, ka ir vajadzīga esošo juridisko instrumentu efektīva un iedarbīga īstenošana, kas radītu būtiskus ieguvumus sabiedrībai un videi. Komiteja tomēr pauž nožēlu par to, ka novērtējumā nav analizēta KNAD efektivitāte attiecībā uz rūpniecisko notekūdeņu novadīšanu kanalizācijas sistēmās un komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtās. Komiteja pauž nožēlu arī par to, ka nav veikta juridiska analīze par to, kā Ūdens pamatdirektīvas 4. panta un Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvas 10. panta, 7. panta un 2. panta 9. punkta nesaskaņotība ietekmē Eiropas efektīvākās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas;

16.

turklāt uzsver atšķirības dalībvalstu pieejās attiecībā uz fosforu un eitrofikāciju un mudina panākt lielāku saskaņotību starp KNAD un ŪPD;

17.

uzskata, ka ir būtiski, lai Eiropas Komisija pastiprinātu to juridisko saistību izpildi, kuras attiecas uz galvenajām ūdens vides noslodzēm, piemēram, tām, kas izriet no Nitrātu direktīvas un KNAD. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš jauniem kaitīgiem mikropiesārņotājiem, tostarp mikroplastmasai un zālēm, jo pašreizējās tehnoloģijas, ko izmanto notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, nespēj pilnībā atdalīt mikropiesārņotājus;

18.

uzsver, ka viens no avotiem, kas rada lielu slodzi virszemes ūdeņiem un gruntsūdeņiem, ir intensīva lauksaimniecība, tostarp ūdens ieguve un piesārņojums ar pesticīdiem, mēslošanas līdzekļiem un lauksaimniecības dzīvnieku antibiotiku radītajiem farmaceitiskajiem atlikumiem. Turpmākajā kopējā lauksaimniecības politikā ir pilnībā jāņem vērā lauksaimnieciskās darbības ietekme uz ūdeni un jāveicina pāreja uz ūdenim nekaitīgāku praksi. Iespējamie risinājumi var būt arī priekšlikumi attiecināt ekoloģiskos maksājumu pieejamības nosacījumus uz visiem ŪPD noteikumiem, izmantot “ekoshēmas” ekoloģiskākas lauksaimniecības stimulēšanai, kā arī veicināt dialogu un paraugprakses apmaiņu, kurā aktīvi piedalās ūdens apsaimniekotāji, attiecīgās NVO un lauksaimnieki;

19.

atgādina, ka ūdens ir būtisks faktors labi funkcionējošai biosfērai, bioproduktivitātei un absorbcijas spējai un ka tas ietekmē daudzu dažādu ekonomikas nozaru, it īpaši lauksaimniecības, enerģētikas un rūpniecības darbību, kas savukārt ietekmē ūdens resursus. Pašreizējā likumdošanas ciklā notiekošās vai turpmākās debates ir lieliska iespēja nodrošināt, ka ūdens un ŪPD vispārējie mērķi tiek iekļauti politikas pasākumos attiecībā uz citām nozarēm. Komiteja norāda, ka Eiropas zaļais kurss nosaka vērienīgus mērķus, kas paredz samazināt resursu izmantošanu, piesārņojumu un toksiskumu; līdz ar to tādās stratēģijās kā “Jaunais aprites ekonomikas rīcības plāns”, “Nulles piesārņojuma rīcības plāns”, jaunā Bioloģiskā daudzveidības stratēģija un stratēģija “No lauka līdz galdam” būtu skaidri jāiekļauj ŪPD mērķi, lai panāktu pilnīgu politikas saskaņotību;

20.

uzsver pārgūtā ūdens izmantošanas potenciālu lauksaimnieciskajā apūdeņošanā, lai mazinātu ūdens trūkumu, atbalstītu pielāgošanos klimata pārmaiņām un veicinātu aprites ekonomiku. Šajā saistībā Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Padome un Eiropas Parlaments ir pieņēmuši regulu par ūdens atkalizmantošanas minimālajām prasībām, un atkārtoti norāda uz savu nostāju par ūdens atkalizmantošanu, kas pausta attiecīgajā atzinumā (5);

21.

aicina Komisiju ieviest pilnībā funkcionālu uzraudzības sistēmu regulārai atjauninātu mērījumu datu vākšanai par pesticīdu atliekām vidē (jo īpaši augsnē un ūdenī), vadoties, piemēram, pēc veiksmīgās pieredzes, kas gūta saistībā ar Zemes izmantošanas un zemes pārklājuma statistisko apsekojuma (LUCAS) augsnes uzraudzības sistēmu;

22.

atzinīgi vērtē Komisijas 2020. gada 13. janvāra lēmumu aizliegt tiakloprīdu – neonikotinoīdu saturošu pesticīdu, kas rada bažas par vidi, it īpaši saistībā ar tā ietekmi uz gruntsūdeņiem, un ko Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde uzskata par bīstamu cilvēka veselībai; aicina arī aizliegt glifosāta izmantošanu un īstenot tādu KLP, kas atbalsta pesticīdu izmantošanas izbeigšanu;

D.   Turpmākie pasākumi ar mērķi panākt ES ūdensobjektu labu stāvokli

23.

stingri uzsver, ka ŪPD ir kļuvusi par pagrieziena punktu ūdens resursu uzlabošanā Eiropā un par atsauces punktu citiem kontinentiem. Tomēr, ņemot vērā jaunās problēmas (piemēram, saistībā ar klimata pārmaiņām, mikroplastmasu, zālēm, ķīmiskajām vielām, antibiotikām utt.) un jaunos risinājumus (jaunas tehnoloģijas un metodika) pēdējo 20 gadu laikā, kā arī ilgtspējīgas attīstības mērķus un Eiropas zaļo kursu, ŪPD ir steidzami jāatjaunina;

24.

šajā saistībā aicina mainīt paradigmu un uz biosfēru raudzīties evolucionāri (padziļināt cilvēku izpratni par to, ka biosfērā vienmēr ir notikušas pārmaiņas) un izteiktākā ekosistēmiskā veidā (tostarp sateces baseinu ilgtspēja un dekarbonizācija), kā arī veicināt labāku informētību par ekoloģiskajiem procesiem, tostarp ūdens, oglekļa, slāpekļa un fosfora cikliem;

25.

norāda, ka jaunās paradigmas kontekstā ikviens sateces baseins būtu jāuzskata par unikālu “platonisku superorganismu”, kurā ūdens ciklu un ekoloģisko stāvokli ietekmē ģeomorfoloģija, klimats, ekosistēmas (cilvēka modificētas un dabiski pielāgotas) un dažādi cilvēka darbības veidi. Tas būtu jāaplūko ne tikai no drošības un resursu viedokļa, bet galvenokārt kā veids, kā nodrošināt ilgtspējīgu nākotni, veselību un labu dzīves kvalitāti visiem;

26.

aicina ņemt vērā atbilstības pārbaudes secinājumus un paātrināt starpdisciplināras, integrējošas paradigmas un saistītu novatorisku risinājumu izstrādi, lai saskaņā ar Eiropas zaļo kursu panāktu gaisa, ūdens un augsnes nulles piesārņojumu; uzskata, ka īpaši svarīgi ir saglabāt un atjaunot bioloģisko daudzveidību upēs, ezeros, mitrājos un estuāros, kā arī novērst un līdz minimumam samazināt plūdu radīto kaitējumu;

27.

aicina izstrādāt jaunu, holistisku ŪPD dimensiju, kurā plūdu novēršana būtu jāintegrē sausuma novēršanas pārvaldībā un pasākumos ar mērķi palielināt sateces baseina ilgtspējas potenciālu (no ekohidroloģiskas perspektīvas, ko veido pieci elementi: ūdens, bioloģiskā daudzveidība, klimatnoturība, ekosistēmu pakalpojumi sabiedrībai un citu veidu ietekme, konkrēti, kultūras mantojums un izglītība (WBRSC));

28.

uzsver nepieciešamību izstrādāt un īstenot labāko pārvaldības praksi un inovatīvas tehnoloģijas, lai samazinātu piesārņojumu, ko rada mikropiesārņotāji, tostarp pesticīdi, antibiotikas, mikroplastmasa un citas bīstamas vielas. Komiteja īpaši atzīmē, ka ir jāpievēršas piesārņojuma cēlonim, izmantojot visaptverošu pieeju, kuras pamatā ir uz informāciju balstīti un līdzdalīgi procesi, kuros tiek iesaistīti iedzīvotāji un visi dalībnieki un priekšroka dodama vistaisnīgākajiem un izmaksu ziņā efektīvākajiem risinājumiem. Risinājumi ir jāpielāgo vietējiem apstākļiem, novēršot neīstenošanas sekas, un tiem jāatbilst skaidri noteiktām vajadzībām un ilgtermiņa apsvērumiem, nevis jāpaļaujas uz “viegliem tehnoloģiskiem risinājumiem”, kā uzsvērts Eiropas Komisijas veiktajā atbilstības pārbaudē;

29.

aicina vairāk pievērsties pētniecībai un inovācijai ūdens avotu dažādošanas jomā, lai nodrošinātu ūdensapgādes drošību, it īpaši Eiropas pilsētās, kas piesaista arvien vairāk iedzīvotāju, un tās reģionos, kurus arvien vairāk skar ilgstoši sausuma periodi;

30.

rosina steidzami ieviest inovatīvus instrumentus, lai panāktu labu ekoloģisko stāvokli Eiropas sateces baseinos, piemēram, Ekohidroloģiskos dabā balstītos risinājumus (EH-NBS, sk. UNESCO World Water Development Report (WWAP), Nature-Based Solutions for Water). Komiteja norāda, ka EH-NBS uzlabo hidrotehniskās infrastruktūras efektivitāti, jo īpaši lauksaimniecības un pilsētu ainavās, mazinot pašreizējās klimata pārmaiņas un palīdzot pielāgoties tām, un palielina WBSRC (ūdens, bioloģiskā daudzveidība, ekosistēmu pakalpojumi sabiedrībai, klimatnoturība, kultūra un izglītība) daudzdimensionālo ilgtspējas potenciālu (6). Tas arī veicina holistisku pieeju, sekmējot starpdisciplināru ilgtspējas zinātni un izglītību;

31.

vērš uzmanību uz mazām un vidējām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, kas pastāvīgi saskaras ar efektivitātes periodiskas samazināšanās problēmu, un iesaka izmantot EH-NBS (secīgas nogulsnēšanas biofiltrācijas sistēmas), lai samazinātu piesārņojošo vielu daudzumu izplūdē un tādā veidā panāktu saldūdens ekosistēmu labu ekoloģisko stāvokli;

32.

uzsver, ka saskaņā ar neseno Pasaules ūdens novērtējuma ziņojumu tikai piecos procentos no ieguldījumiem, kas saistīti ar ūdens apsaimniekošanu, tiek pielietoti EH-NBS, lai gan tos vajadzētu izmantot vairāk. Piesārņojums no difūza avota un no apdzīvotām vietām noplūdušais nokrišņu ūdens veido gandrīz 50 % no sateces baseina kopējā piesārņojuma (piesārņojums no difūziem avotiem, proti, nokrišņu ūdens, kas noplūdis no lauksaimniecības platībām, ainaviskām platībām, apdzīvotām vietām, kā arī transporta infrastruktūrai izmantotām platībām, un fosfora un slāpekļa slodze no piesārņojuma no difūza avota, piemēram, Baltijas jūrā). To visefektīvāk mazina ar EH-NBS. Tas nozīmē: lai mazinātu piesārņojuma ietekmi, EH-NBS jāpiemēro desmit reizes biežāk nekā tagad, galvenokārt tādi dabā balstīti risinājumi, kurus īsteno atbilstīgi ekohidroloģiskajiem principiem;

33.

uzsver, ka, ņemot vērā klimata pārmaiņu ietekmes palielināšanos, Plūdu direktīva būtu jāintegrē Ūdens pamatdirektīvā, lai sekmētu, ka tiek uzlabota gruntsūdeņu uzpilde, upju ieleju aiztures spēja, izmantojot aizturi palienēs un polderos un atjaunojot ūdens līmeni apkārtējos ezeros un mitrājos. Komiteja norāda, ka ir svarīgi uzlabot sateces baseinu aiztures spēju, jo ūdens – stimulējot bioloģisko produktivitāti – palielina oglekļa uzkrāšanos un barības vielu apriti, tādējādi novēršot barības vielu noplūdi ūdenī un atmosfērā un novēršot eitrofikāciju un toksisko aļģu ziedēšanu;

34.

uzsver, ka kopējā lauksaimniecības politika, Nitrātu direktīva un Augu aizsardzības līdzekļu regula būtu jāsaskaņo ar Ūdens pamatdirektīvu, lai samazinātu difūzu avotu piesārņojumu (slāpekli un fosforu), kas vēl nesen radīja 20–50 % no barības vielu noslodzes ezeros, rezervuāros un piekrastes zonās. Reģionos, kuros ir koncentrēta rūpnieciskā lopkopība, šo mērķi būs grūti sasniegt, ja KLP un valstu politikā netiks ietverta apņemšanās atbilstoši zaļā kursa, bioloģiskās daudzveidības un “no lauka līdz galdam” stratēģijām būtiski samazināt šo lopkopības veidu. Šādu atteikšanos varētu arī veicināt, izveidojot augsti efektīvas sauszemes–ūdens ekotonu zonas, kas sastāvētu no denitrifikācijas un ģeoķīmiskām barjerām; uzsver, ka lauksaimniecības ainavas sarežģītības palielināšana (sauszemes un ūdens ekotoni, koku rindas un aizsargjoslas) gan samazina spēcīgu vēju izraisītu ūdens zudumu augsnē, gan arī novērš organisko vielu un oglekļa zudumu augsnē. Tādēļ šādas metodes (sauszemes un ūdens ekotoni, koku rindas un aizsargjoslas), kā arī citi pasākumi, ar kuriem ainavā palielina ūdens aiztures spēju, būtu jāiekļauj bioekonomikas stratēģijā. Tas varētu ievērojami palielināt oglekļa uztveršanu un uzglabāšanu, kas ir viena no zaļā kursa prioritātēm;

35.

uzsver: tā kā nokrišņu ūdens pilsētu teritorijās var radīt 10–20 % no barības vielu piesārņojuma sateces baseinā, šo ietekmi – it īpaši no jauna apbūvētās teritorijās – var efektīvi mazināt ar zemu izmaksu progresīviem EH-NBS, piemēram, secīgām nogulsnēšanas un biofiltrācijas sistēmām un hibrīdsistēmām, kas integrē tradicionālo hidrotehnisko infrastruktūru ar EH-NBS. Šie centieni būtu jākoordinē ar pasākumiem, kuru mērķis ir apbūvētās vides pielāgošana klimata pārmaiņām. Ja iespējams, šie risinājumi būtu jāizmanto arī esošajā ēku fondā;

36.

atzīmē, ka atzinumā par KLP reformu RK ierosināja nākamajā KLP iekļaut piecus izmērāmus vides mērķus (līdz 2027. gadam), to vidū garantiju, ka 100 % virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu dalībvalstīs bez izņēmumiem atbilst Nitrātu direktīvas prasībām;

37.

norāda, ka attiecīgajos upju baseinu apsaimniekošanas plānos iekļauto pasākumu īstenošanas termiņš ir pārāk īss, jo vides atbildes reakcija var prasīt daudz ilgāku laiku nekā sešu gadu cikls. Tāpēc Komiteja iesaka plānošanas periodus pagarināt vēl vismaz par diviem periodiem līdz 2039. gadam un mudina vietējās un reģionālās pašvaldības izstrādāt novatoriskus ilgtermiņa projektus (7);

38.

uzskata, ka dažu dalībvalstu ūdens baseinu plānos un valstu plānos bieži trūkst risinājumu attiecībā uz apdzīvotām vietām, kurās ir zems plūdu risks, un jebkāda būvniecība, tostarp renovācija, kas veicina aizsardzību pret plūdiem, ir kļuvusi neiespējama. Tāpēc Komisijai un tās aģentūrām būtu vairāk jāatbalsta dalībvalstis, lai varētu rast īstenojamus risinājumus;

39.

uzsver nepieciešamību panākt lielāku saskaņotību starp Ūdens pamatdirektīvu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/128/EK (8), ar kuru nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas saskaņošanai ar ES vides mērķiem, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (9), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), lai pastiprinātu uzraudzības centienus un pēc tam apzinātu labākos pasākumus. Bīstamās ķīmiskās vielas ir jāaptur to rašanās vietā, un ražotājiem ir jāuzņemas lielāka atbildība par tirgū laistajām ķīmiskajām vielām;

40.

aicina izpētīt, kā zaļā kursa īstenošanā varētu izmantot ūdensobjektus, it īpaši to, kāds ir aļģu audzētavu kā oglekļa dabisku uztveršanas līdzekļu un kā oglekļneitrālu enerģijas avotu un lopbarības potenciāls;

41.

uzskata, ka pārskatītajā ŪPD kā neatņemama sastāvdaļa būtu jāiekļauj apņemšanās īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un sasniegt ANO 17 ilgtspējīgas attīstības mērķus;

42.

aicina Eiropas Komisiju labāk sasaistīt Ūdens pamatdirektīvu ar vietējām un reģionālajām teritoriālajām īpatnībām. Ņemot vērā vietējo un reģionālo pauguraino un kalnaino teritoriju relatīvo nestabilitāti klimatisko apstākļu dēļ un – jo īpaši attiecībā uz Apenīnu upju ūdenstilpēm – to arvien izteiktāko pagaidu raksturu, atsauce uz šāda veida ūdensobjektiem noteiktajiem nosacījumiem (un, iespējams, monitoringa metodēm) pietiekami labi neatspoguļo mērķus. Tas noved pie klasifikācijas, kurā pārāk zemu ir novērtēta to kvalitāte, pat ja nav antropiskā spiediena, kas ir kritisks faktors, kuru pastiprina klimata pārmaiņas;

43.

aicina Komisiju palīdzēt palielināt īstenošanas potenciālu pilsētās un reģionos visā Eiropas Savienībā, paplašinot esošās platformas paraugprakses un zinātības apmaiņai, kā arī nodrošinot finanšu instrumentus, lai atbalstītu novatorisku metožu un sistēmisku risinājumu nodošanu starp reģioniem;

44.

uzskata, ka, ņemot vērā ūdensobjektu kultūras, vēsturisko un sociālo dimensiju, ŪPD ar tās visaptverošo darbības jomu būtu jāizmanto, lai veicinātu starpdisciplīnu sadarbību un pārredzamību un dotu iespēju iedzīvotājiem kā ieinteresētajām personām paust savu viedokli lēmumu pieņemšanas procesā, tostarp par ekonomiskajiem aspektiem, kas aptver visus vides pakalpojumus, nevis tikai tos, kas saistīti ar ūdensapgādi un attīrīšanu;

45.

šajā sakarā aicina saskaņā ar labas pārvaldības principiem izstrādāt metodiku regulāram dialogam starp visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, lēmumu pieņēmējiem, sabiedriskajām organizācijām un zinātniekiem (“iedzīvotāju iesaiste zinātnē”), lai veicinātu viņu iesaistīšanos inovatīvu risinājumu izstrādē un ieviešanā;

46.

mudina valsts, reģionālās un vietējās iestādes, kurām pieder publiskā īpašumā esoši ūdensapgādes uzņēmumi, piedalīties iniciatīvā Water Erasmus, kas ļauj tehniskajiem darbiniekiem apmeklēt kolēģus citās dalībvalstīs un mācīties no to ūdens apsaimniekošanas prakses. Šāda veida apmaiņa, kā arī citas iniciatīvas, piemēram, tehniski darbsemināri, būtu jāpaplašina, jo tā sniedz iespēju palielināt informētību, veicināt dialogu, uzzināt par risinājumiem un veidot spējas;

47.

aicina Komisiju izmantot visus līdzekļus, lai novērstu ūdensresursu izšķērdēšanu jebkādā veidā un nodrošinātu, ka pienācīgi tiek uzturētas iekārtas, ar kurām tiek pārvaldīta ūdens plūsma;

48.

aicina Komisiju visām valstu un vietējām iestādēm atgādināt, ka ūdens ir būtisks sabiedrisks labums un ka tāpēc labāk ir jāīsteno ūdens cenu politika saskaņā ar izmaksu atgūšanas principu, kas nostiprināts ŪPD 9. pantā, un norādīt uz mājsaimniecībām, lauksaimniecību un rūpniecību kā uz “ūdens lietotājiem, kā arī ieteikt tām izmantot cenu noteikšanas pasākumus, piemēram, vasaras tarifus vai patēriņa kategorijām atbilstīgu cenu noteikšanu, kas veicinātu resursu saglabāšanu. Turklāt būtu pilnībā jāpiemēro princips “piesārņotājs maksā”, izmantojot ilgtspējīgus finansēšanas instrumentus, piemēram, paplašināto ražotāja atbildību;

49.

uzsver, ka sarūkošie globālie ūdens resursi pasaulē ir sadalīti nevienmērīgi, kas var izraisīt reģionālus un globālus konfliktus. Lai to nepieļautu, ir ļoti svarīgi dalīties ar jaunām paradigmām, jaunu metodiku un jauniem sistēmiskiem risinājumiem visā pasaulē, jo īpaši ar reģioniem, kuros ūdens resursi ir ierobežoti, piemēram, Āfriku un Tuvajiem Austrumiem. Komiteja ierosina Komisijai izskatīt potenciālās iespējas sadarbībai ar UNESCO Starpvaldību hidroloģisko programmu, lai palielinātu Eiropas vadošo lomu pasaules ūdens resursu ilgtspējas sasniegšanā;

50.

aicina nodrošināt ūdens avotu aizsardzību arī ES kandidātvalstīs un valstīs, kas pievienojas Eiropas Savienībai.

---

(1)  EVA ziņojums Nr. 7/2018, 6. lpp.

(2)  https://europa.eu/citizens-initiative/water-and-sanitation-are-human-right-water-public-good-not-commodity_lv

(3)  Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dzeramā ūdens kvalitāti (pārstrādāta redakcija) (COM/2017/0753 final – 2017/0332(COD).

(4)  EST paziņojums presei https://curia.europa.eu/jcms/upload/docs/application/pdf/2015-07/cp150074en.pdf

EST sprieduma pilns teksts http://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?docid=165446&text=&dir=&doclang=LV&part=1&occ=first&mode=DOC&pageIndex=0&cid=2610905

(5)  Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par ūdens atkalizmantošanas minimālajām prasībām” (OV C 86, 7.3.2019., 353. lpp.).

(6)  Ecohydrology as an integrative science from molecular to basin scale: historical evolution, advancements and implementation activities.

Profesors M. Zalewski Ecohydrology and Hydrologic Engineering: Regulation of Hydrology-Biota Interactions for Sustainability.

(7)  Viens piemērs ir 50. gados pakāpeniski no Reinas izzudušo lašu reintrodukcija. Reinas komisija 1991. gadā sāka īstenot praktiskus pasākumus, taču sekmīgi rezultāti bija redzami tikai pēc 20 gadiem.

(8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/128/EK (2009. gada 21. oktobris), ar kuru nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanai (OV L 309, 24.11.2009., 71. lpp.).

(9)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV L 396, 30.12.2006., 1. lpp.)