52020IP0008

EUR-Lex

Access to European Union law

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

EUROPA
EUR-Lex home
EUR-Lex - 52020IP0008 - EN

Help

Search tips

Need more search options? Use the Advanced search

Document 52020IP0008

Help

Eiropas Parlamenta 2020. gada 15. janvāra rezolūcija par gada ziņojumu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu (2019/2136(INI))

OV C 270, 7.7.2021, p. 41–53 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

HTML

PDF

Official Journal

7.7.2021

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 270/41

P9_TA(2020)0008

Gada ziņojums par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu

Eiropas Parlamenta 2020. gada 15. janvāra rezolūcija par gada ziņojumu par kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanu (2019/2136(INI))

(2021/C 270/04)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) V sadaļu,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) 1975. gada Helsinku Nobeiguma aktu,

—	ņemot vērā 1949. gada Ziemeļatlantijas līgumu un 2018. gada 10. jūlija kopīgo deklarāciju par ES un NATO sadarbību,

—	ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) deklarāciju par politisko atbildību (1),

—	ņemot vērā 2016. gada Globālo Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju,

—	ņemot vērā Komisijas un Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2017. gada 7. jūnija kopīgo paziņojumu “Stratēģiska pieeja izturētspējai ES ārējās darbības jomā” (JOIN(2017)0021),

—	ņemot vērā 2018. gada 17. maija Sofijas deklarāciju un Padomes 2018. gada 26. jūnija un 2019. gada 18. jūnija secinājumus par paplašināšanos un stabilizācijas un asociācijas procesu,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2015. gada 25. septembra rezolūciju A/RES70/1 “Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”,

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju 1325, ar kuru 2000. gadā izveidoja programmu sieviešu, miera un drošības jomā (SMD programma),

—	ņemot vērā 2017. gada 15. novembra ieteikumu Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) par Austrumu partnerību, gatavojoties 2017. gada novembra samitam (2),

—	ņemot vērā Reglamenta 54. pantu,

—	ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A9-0054/2019),

A.	tā kā kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) un kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) demokrātiskā kontrole ir Parlamenta uzdevums un pienākums un tam vajadzētu saņemt efektīvus līdzekļus, kas nepieciešami šīs lomas īstenošanai;

tā kā ES ārējā darbība tieši ietekmē tās pilsoņu labklājību gan ES, gan ārpus tās un tās mērķis ir nodrošināt drošību un stabilitāti, vienlaikus veicinot Eiropas vērtības — brīvību, demokrātiju, līdztiesību, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu; tā kā Eiropas Savienības kā pasaules miera un drošības dalībnieka uzticamība ir atkarīga no tā, kā tā praktiski ievēro savas vērtības, un tādēļ uz vērtībām balstīta ārpolitika ir Savienības pašas interesēs;

C.	tā kā Eiropas Savienība nevar veicināt savas pamatvērtības, ja tās netiek aizsargātas un ievērotas visās tās dalībvalstīs;

D.	tā kā pašlaik mēs redzam, ka tradicionālie partneri zaudē vadošo lomu pasaulē, arvien pieaug spiediens uz daudzpusēju sadarbību un iestādēm, kā arī arvien palielinās reģionālo lielvaru ietekmes demonstrēšana;

tā kā jau kādu laiku pasliktinās Savienības stratēģiskā vide, kas nozīmē to, ka steidzamāk nekā jebkad līdz šim ir nepieciešama spēcīgāka Eiropa, kas īsteno vienotu rīcību tās ārējo attiecību jomā, lai risinātu daudzās problēmas, kas tieši un netieši skar tās dalībvalstu un tās iedzīvotāju drošību; tā kā problēmas, kas ietekmē ES iedzīvotāju drošību, cita starpā ir šādas: bruņoti konflikti pie Eiropas kontinenta austrumu un dienvidu robežām un nestabilas valstis; terorisms — un jo īpaši džihādisms —, kiberuzbrukumi un dezinformācijas kampaņas; ārvalstu intervence Eiropas politiskajos un vēlēšanu procesos; masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana un ieroču neizplatīšanas nolīgumu apšaubīšana; reģionālo konfliktu saasināšanās, kas ir izraisījusi iedzīvotāju piespiedu pārvietošanu un nekontrolētas migrācijas plūsmas; saspīlējumi dalībvalstu energoapgādes jautājumā; konkurence dabas resursu jomā, energoatkarība un energoapgādes drošība; organizētās noziedzības palielināšanās uz robežām un Eiropā; atbruņošanās centienu vājināšana; klimata pārmaiņas;

F.	tā kā džihādisms pašlaik ir viens no galvenajiem apdraudējumiem ES iedzīvotāju drošībai, un tā kā cīņai pret to būtu nepieciešama ātra, stingra un koordinēta rīcība gan iekšzemē, gan ārzemēs;

tā kā neviena dalībvalsts nav spējīga individuāli risināt nevienu no Eiropas kontinentā un tā tuvākajā apkārtnē vērojamajām mūsdienu problēmām; tā kā būtu jāievēro un jāgarantē dalībvalstu vienlīdzības princips ES ārpolitikas un drošības politikas un darbību izstrādē; tā kā būtu jāievēro valstu parlamentu prerogatīvas to valsts ārpolitikas un drošības politikas jomā; tā kā vērienīgai, uzticamai un efektīvai kopējai ārpolitikai jābūt balstītai uz pienācīgiem finanšu resursiem un savlaicīgu un izlēmīgu ES rīcību; tā kā ES ārpolitikas instrumenti ir jāizmanto konsekventāk un saskaņotāk;

tā kā multilaterālisms ir vienīgā garantija mieram, drošībai un ilgtspējīgai un iekļaujošai attīstībai izteikti polarizētā starptautiskajā vidē; tā kā, apšaubot vai ļaunprātīgi izmantojot vispārējos noteikumus un vērtības, tostarp pamata cilvēktiesības, starptautiskās tiesības un humanitārās tiesības, tiek apdraudēti tā pamati; tā kā multilaterālisms ir pamatā Eiropas Savienības pieejai, ko tā īsteno tās KĀDP, kā noteikts LES;

tā kā pasaulē notiek globāla spēku pārbīde un ģeopolitiskā konkurence ir viena no izteiktākajām ārpolitikas tendencēm, kas prasa ātrus, vienotus un piemērotus reaģēšanas mehānismus un spējas; tā kā pārsvarā ES nav iesaistīta šajā globālajā spēku pārbīdē un ģeopolitiskajā konkurencē sakarā ar to, ka tās dalībvalstu starpā trūkst vienotības;

tā kā jauni valstiski dalībnieki un jaunas ekonomiskās lielvaras cenšas pēc iespējas destabilizēt globālos un reģionālos mērķus un apdraud mieru un stabilitāti Eiropas kaimiņreģionā, un nav paredzams, kā tas ietekmēs ne tikai mieru, bet arī drošību Eiropā un citur pasaulē; tā kā pastāv risks, ka lēmumu pieņemšanas procesā Eiropa varētu tikt atstumta malā, un tādējādi tā nonāks ļoti nelabvēlīgā situācijā; tā kā šī vispārējā rekonfigurācija veicina autokrātisku līderu, vardarbīgu nevalstisko dalībnieku un sabiedrisku protesta kustību rašanos;

tā kā ES drošības vide, kas ir atkarīga no miera un stabilitātes tās kaimiņvalstīs, ir nepastāvīgāka, neparedzamāka, sarežģītāka un pakļauta ārējam spiedienam, kas jau tiek radīts, izmantojot hibrīdkaru, tostarp Krievijas un citu dalībnieku naidīgu propagandu, papildus arvien pieaugošam apdraudējumam, ko rada radikālu teroristu grupējumi, kas neļauj ES īstenot savu suverenitāti un stratēģisko autonomiju; tā kā nestabilitāte un neprognozējamība pie ES robežām un tās tuvējās kaimiņvalstīs rada tiešus draudus kontinenta drošībai; tā ka saikne starp iekšējo un ārējo drošību ir nesaraujama; tā kā šis ārējais spiediens ietver gan fizisku, gan tiešsaistes dimensiju; tā kā dezinformācija un cita veida ārēju spēku īstenota ārvalstu iejaukšanās rada būtiskus riskus Eiropas suverenitātei un būtiski apdraud Savienības stabilitāti un drošību;

tā kā globālā konflikta galvenie cēloņi ir sociālekonomiskā nevienlīdzība, apspiešana, klimata pārmaiņas un iekļaujošas līdzdalības trūkums; tā kā visas ANO dalībvalstis 2015. gadā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), lai nodrošinātu taisnīgas, atbilstīgas, ilgtspējīgas un iekļaujošas globālās sadarbības ceļvedi;

tā kā klimata pārmaiņu radītās sekas arvien smagāk ietekmē dažādus cilvēku dzīves aspektus, izaugsmes iespējas un pasaules ģeopolitisko kārtību un stabilitāti pasaulē; tā kā tos, kuriem ir mazāk resursu, lai pielāgotos klimata pārmaiņām, to ietekme skars vissmagāk; tā kā ES ārpolitikā lielāka uzmanība būtu jāpievērš daudzpusēju darbību veicināšanai, sadarbojoties konkrētos ar klimatu saistītos jautājumos, veidojot stratēģiskas partnerības un nostiprinot attiecības starp valstiskām struktūrām un nevalstiskā sektora dalībniekiem, tostarp lielākajiem globālā piesārņojuma radītājiem;

N.	tā kā visā pasaulē vērojama cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanās; tā kā visu pasaules reģionu iedzīvotāji meklē Eiropas atbalstu, lai nodrošinātu viņu cilvēktiesību ievērošanu, ja viņu attiecīgās valdības nav spējušas to paveikt;

O.	tā kā ES paplašināšanās politika ir efektīvs Savienības ārpolitikas instruments; tā kā Eiropas kaimiņattiecību politika (EKP) ir nozīmīgs instruments attiecībā uz austrumu un dienvidu kaimiņvalstīm;

tā kā sagaidāms, ka līdz 2050. gadam vairāk nekā pusi no pasaules iedzīvotāju skaita pieauguma veidos Āfrikas iedzīvotāju skaita pieaugums, kas tiek lēsts 1,3 miljardu apmērā no visas planētas 2,4 miljardu cilvēku lielā pieauguma; tā kā šī pieauguma koncentrācija dažās pasaulē nabadzīgākajās valstīs un klimata pārmaiņu ietekme izraisīs vairākas jaunas problēmas, kas — ja netiks nekavējoties risinātas — radīs ārkārtīgi problemātiskas sekas gan attiecīgajām valstīm, gan Eiropas Savienībai; tā kā nesen sagatavotajā ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) 2019. gada ziņojumā par tirdzniecību un attīstību ir paredzēti papildu 2,5 triljoni ASV dolāru gadā, lai nodrošinātu ANO 2030. gada IAM programmas mērķu īstenošanu;

tā kā, ņemot vērā svarīgu ieroču kontroles un atbruņošanās nolīgumu neveiksmi, kā arī “jaunās tehnoloģijas”, piemēram, kibertehnoloģiju un autonomos ieročus, ES ārpolitikas un drošības politikā liela vērība būtu jāpievērš jautājumiem saistībā ar atbruņošanos, ieroču kontroli un neizplatīšanu; tā kā Padomes Kopējā nostāja 2008/944/KĀDP (3) ir jāpārskata un jāatjaunina tā, lai kritēriji būtu stingri jāpiemēro un jāīsteno un būtu jāievieš sankciju mehānisms,

Multilaterālisms uzmanības centrā: steidzama nepieciešamība pēc spēcīgākas un vienotas Eiropas

atgādina — laikā, kad konkurējošie spēki arvien vairāk apdraud uz noteikumiem balstīto pasaules kārtību, mums, eiropiešiem, gan ES, gan ārpus tās ir jāaizsargā universālas vērtības, noteikumi un principi, jo īpaši multilaterālisms, starptautiskās tiesības, tiesiskums, demokrātija, cilvēktiesību ievērošana, pamatbrīvības, brīva un godīga tirdzniecība, konfliktu nevardarbīga risināšana un kopīgas Eiropas intereses; uzsver — lai saglabātu ticamību, ka Eiropas Savienība ievēro tādas universālas vērtības kā demokrātija, tai ir jārīkojas saskaņā ar saviem principiem;

uzsver, ka multilaterālismam ir jābūt vienam no galvenajiem elementiem ES centienos novērst, mazināt un atrisināt konfliktus, balstoties uz starptautisko tiesību normām un principiem, ANO Statūtiem un EDSO 1975. gada Helsinku Nobeiguma aktu, un tas ir vislabākais veids, kā garantēt transnacionālu politisko dialogu, mieru un stabilizētu pasaules kārtību; uzsver stingru pārliecību, ka stratēģiskā vidē, kas ir ievērojami pasliktinājusies, ES un tās dalībvalstīm ir aizvien lielāka atbildība par to, lai sekmētu starptautisko drošību;

uzsver, ka multilaterālisms ir ES ārpolitikas un drošības politikas stūrakmens un labākais veids, kā nodrošināt mieru, drošību, cilvēktiesību ievērošanu un labklājību; uzsver, ka šī pieeja sniedz labumu cilvēkiem Eiropā un visā pasaulē; atzīst trīs līmeņu multilaterālisma pieeju, kuras pamatā ir šādi principi: ievērot starptautiskās tiesības un nodrošināt, lai ES rīcība būtu balstīta uz starptautisko tiesību noteikumiem un normām un sadarbību, paplašināt multilaterālismu, nodrošinot jaunu globālo realitāti, kas veicina kolektīvu pieeju un apsver iespēju izmantot ES normatīvās spējas, autonomiju un ietekmi starptautiskajās organizācijās, saglabājot un paplašinot to ietekmi, un pārveidot starptautiskās organizācijas, panākot daudzpusējo organizāciju atbilstību paredzētajam mērķim; turklāt atzīst — lai multilaterālisms būtu efektīvs, saistībā ar to ir jāizskata un jārisina jautājums par varas nevienlīdzību starp valstiskajiem un nevalstiskajiem dalībniekiem; atzinīgi vērtē Savienības veiktos pasākumus, lai sniegtu izšķirošu atbalstu Parīzes nolīgumam, reģionālajiem miera nolīgumiem un attiecībā uz kodolatbruņošanos;

pauž nožēlu par to, ka Amerikas Savienotās Valstis pakāpeniski atsakās no saistībām daudzpusējās pasaules kārtības nodrošināšanā, proti, par to izstāšanos no Parīzes nolīguma, Kopīgā visaptverošā rīcības plāna (KVRP), ANO Cilvēktiesību padomes un UNESCO un par to lēmumu apturēt finansējuma piešķiršanu ANO Palīdzības un darba aģentūrai Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA), un stingri atbalsta to, lai KVRP saglabātu un lai visas tā puses to pilnībā īstenotu kā neatņemamu pasaules daudzpusējās kārtības un ieroču neizplatīšanas režīma daļu un saistībā ar to, lai veicinātu reģionālo drošību Tuvajos Austrumos; noraida to, ka Amerikas Savienotās Valstis vienpusēji un eksteritoriāli piemēro jaunas sankcijas kopš to izstāšanās no KVRP, jo tā ir būtiska iejaukšanās ES likumīgajās ekonomiskajās un ārpolitikas interesēs; prasa ES un tās dalībvalstīm stiprināt savu vienotību, atturēšanas spēju un noturību pret trešo valstu sekundārām sankcijām un būt gatavai pieņemt pretpasākumus pret jebkuru valsti, kas kaitē ES likumīgajām interesēm, izmantojot sekundārās sankcijas;

pauž nožēlu par to, ka transatlantiskā partnerība saskaras ar daudzām problēmām un traucējumiem, taču tā joprojām ir neaizvietojams garants drošībai un labklājībai abās Atlantijas okeāna pusēs; pauž nožēlu par ASV pakāpenisko atkāpšanos no daudzpusējās, uz noteikumiem balstītās pasaules kārtības;

atkārtoti prasa dalībvalstīm atbalstīt Drošības padomes sastāva un darbības reformas; uzsver, ka ES ir apņēmusies stiprināt ANO starptautisko lomu;

prasa veidot spēcīgāku, vienotu, efektīvu, proaktīvu un stratēģiskāku Eiropas Savienību, jo īpaši ņemot vērā to, ka tikko ir sācies jauns Eiropas politiskais cikls un ka ES ārpolitika un drošības politika ir pakļauta pārmaiņām; uzskata, ka neviena dalībvalsts saviem spēkiem vien nevar efektīvi reaģēt uz mūsdienu globālajām problēmām; uzsver, ka ir vajadzīga Eiropas mēroga sadarbība, lai varētu ietekmēt norises pasaules arēnā, — uzdevums, kura īstenošanai nepieciešama vienota pieeja un kuru nebūtu iespējams īstenot, ja ES būtu šķelta; prasa ES pastiprināt centienus, lai aizsargātu intereses un vērtības, vienlaikus apliecinot sevi kā uzticamu starptautisko partneri; uzskata, ka ir svarīgi palielināt ES individuālo efektivitāti un izpildes pilnvaras starptautiskā līmenī, un aicina ES iestādes koncentrēties uz to, lai to darbība būtu vērsta uz iedzīvotājiem, un rīkoties iedzīvotāju interesēs, uzsver, ka Eiropas Savienībai būtu jāinformē par politikas mērķiem, jānosaka prioritātes un uzdevumi, kas nodrošina dialogu ar iedzīvotājiem, koncentrējas uz cilvēkiem, nevis uz procesiem, un sniedz taustāmus rezultātus, nevis palielina birokrātiju; prasa ES, izstrādājot politikas priekšlikumus ar starptautisku dimensiju, uzlabot dialogu ar trešo valstu valstiskiem un nevalstiskiem dalībniekiem, lai ES varētu paust vienotu nostāju;

atkārtoti uzsver steidzamo nepieciešamību stiprināt ES izturētspēju un neatkarību, pastiprinot KĀDP, kuras mērķis ir nodrošināt mieru, reģionālo un starptautisko drošību, cilvēktiesības, sociālo taisnīgumu, pamatbrīvības un tiesiskumu ES, tās kaimiņvalstīs un visā pasaulē; uzsver, ka ES uzticamība pasaulē ir atkarīga no tā, vai šos principus aizsargā un ievēro; uzskata, ka šai pastiprinātajai KĀDP vajadzētu būt saskaņotākai, ietverot ne tikai tradicionālo maigo varu, bet arī spēcīgu KDAP, efektīvu sankciju politiku un pārrobežu sadarbību pretterorisma jomā; atkārtoti aicina ātri pieņemt ES cilvēktiesību sankciju mehānismu (t. i., ES paredzētu “Magņitska likuma” versiju), kas ļautu mērķtiecīgi piemērot sankcijas personām, kuras ir līdzatbildīgas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem;

uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jākļūst par uzticamu un efektīvu globālo dalībnieku, lai tā varētu uzņemties globālu atbildīgu, būtisku, proaktīvu un prominentu vadošo lomu starptautiskajā arēnā, un jāizmanto tās politiskās spējas spriest un rīkoties kā ģeopolitiskam spēkam ar nozīmīgu ietekmi, vienlaikus aizsargājot un veicinot LES 21. pantā paredzētos mērķus, tās universālos principus un noteikumus, kā arī tās kopīgās vērtības — sākot no miera un cilvēktiesību aizsardzības — un intereses pasaulē, palīdzot atrisināt konfliktus visā pasaulē un veidojot globālo pārvaldību; atkārtoti apstiprina nepieciešamību nodrošināt ES stratēģisko autonomiju, jo īpaši uzlabotu lēmumu pieņemšanu, spējas un pienācīgas aizsardzības iespējas, kā atzīts ES globālajā stratēģijā, kuru 2018. gada jūnijā atkārtoti apstiprināja 28 valstu un valdību vadītāji un kuras mērķis ir veicināt spējīgāku un neatkarīgāku ES laikā, kad pieaug ģeopolitiskā konkurence;

10.

pilnībā atbalsta Komisijas priekšsēdētājas lēmumu pārveidot ES izpildstruktūru par “ģeopolitisku Komisiju”, kura koncentrējas uz to, lai kļūtu par uzticamu ārējo dalībnieku, kas sistemātiski risinās jautājumus ārējo attiecību jomā; atzinīgi vērtē PV/AP apņemšanos koordinēt Komisijas rīcības ārējās dimensijas un uzlabot saikni starp mūsu politikas jomu iekšējiem un ārējiem aspektiem; uzsver, ka tādēļ būtu sagaidāms, ka “ģeopolitiskā Komisija” drīzāk īstenos proaktīvu, nevis reaģējošu pieeju attiecībā uz pasaules mēroga jautājumiem, un nodrošinās to, ka nākamā daudzgadu finanšu shēma (DFS) atspoguļo šīs pilnvaras; šajā sakarībā uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jācenšas kļūt par ietekmīgāku dalībnieku, neskarot tās normatīvās varas statusu; uzsver, ka ģeopolitiskai Komisijai savas intereses ir jāaizsargā, pilnībā ievērojot starptautiskās tiesības un savas vērtības; uzsver, ka ES ir jāsāk dialogs ar visām lielvarām sadarbības un atklātības garā, vienlaikus saglabājot tiesības vajadzības gadījumā atkāpties;

11.

atkārtoti apstiprina apņemšanos īstenot ES globālo stratēģiju kā izšķirošu soli pārejā no ad hoc krīzes pārvaldības uz integrētu pieeju Eiropas Savienības ārpolitikai; uzskata, ka būtu pienācis laiks un radusies nepieciešamība stratēģiski pārskatīt ES globālo stratēģiju, jo īpaši ņemot vērā dažas no būtiskajām ģeopolitiskajām izmaiņām, kas notikušas kopš tās pieņemšanas (piem., politiskas atšķirības transatlantiskajā partnerībā, jaunu, sevi arvien vairāk apliecinošu lielvaru veidošanās, piemēram, Ķīna, un ārkārtas situācijas pasliktināšanās klimata jomā) un kas būtiski ietekmē Savienības ārpolitikas mērķus un vispārējo drošības politiku; tādēļ aicina PV/AP sākt procesu, lai īstenotu visaptverošu apspriešanos gan ar dalībvalstīm un ES ārpolitikas vadošajiem ekspertiem, kas nepārstāv ES iestādes, gan pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

12.

uzskata, ka ES vairāk būtu jāizmanto tirdzniecības un attīstības instrumenti, tādi kā divpusējie nolīgumi un brīvās tirdzniecības nolīgumi, kas noslēgti ar trešām valstīm, par nosacījumu konkrēta nolīguma ratificēšanai izvirzot Parīzes nolīguma parakstīšanu un Eiropas pamatvērtību ievērošanu;

13.

turklāt uzskata — lai uzturētu ES ārējo uzticamību, tai cilvēktiesību klauzulu ievērošana būtu jānosaka par galveno principu ES nolīgumos ar trešām valstīm, padarot tās par nosacījumu un piemērojot tās nepieciešamības gadījumā;

14.

uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāspēj ātrāk un efektīvāk reaģēt uz krīzēm, izmantojot visus tās rīcībā esošos diplomātiskos un ekonomiskos instrumentus, un saistībā ar KDAP jāiekļauj vairāk civilo un militāro misiju; atgādina, ka šajā nolūkā tai būtu jāpievērš lielāka uzmanība konfliktu novēršanai, pievēršoties nestabilitātes pamatcēloņiem un izstrādājot instrumentus to novēršanai; šajā sakarībā atkārtoti pauž nepieciešamību nākamajā DFS būtiski palielināt ES budžeta resursus un vismaz divkāršot līdzekļus konfliktu novēršanai, miera veidošanai un mediācijai; atgādina par ES būtisko lomu demokrātijas veicināšanā Eiropas kaimiņvalstīs, jo īpaši izmantojot Eiropas Demokrātijas fonda atbalsta programmas;

15.

uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jāmaina sava pieeja, no reaģēšanas pārejot uz profilaksi, un to, ka ir svarīgi sadarboties ar līdzīgi domājošiem ES stratēģiskajiem partneriem, jo īpaši ar NATO un jaunattīstības valstīm, lai aizsargātu uz noteikumiem balstīto pasaules kārtību, kuras pamatā ir starptautiskās un humanitārās tiesības un daudzpusēji līgumi; atgādina, ka ES KĀDP ir balstīta uz partnerību un multilaterālismu, kas palīdz apvienot attiecīgos reģionālos un globālos spēkus; uzsver steidzamo nepieciešamību izvērtēt jaunus elastīgus alianses sadarbības veidus, jo īpaši tehnoloģiju plūsmu, tirdzniecības un investīciju uzraudzībā un kontrolē, un rast novatoriskus un iekļaujošus sadarbības mehānismus, attīstot viedu multilaterālismu; prasa apvienot centienus, lai pārveidotu daudzpusējas organizācijas nolūkā nodrošināt to atbilstību paredzētajam mērķim;

16.

veicina tādu ES ārpolitiku, kas vieno ES iestādes un dalībvalstis, lai īstenotu kopēju spēcīgu ES līmeņa ārpolitiku, tādējādi palielinot ES uzticamību; atbalsta ideju, ka šādā politikā būtu pilnībā jāatbalsta PV/AP svarīgā loma; mudina izveidot dalībvalstu ad hoc koalīcijas, kuras veicinātu lielāku ES ārējās darbības elastīgumu un labāku reaģētspēju, mazinot spiedienu, ko rada nepieciešamība panākt dalībvalstu vienprātību; mudina atjaunot ciešākas sadarbības iespējas starp PV/AP un ārlietu ministriem, deleģējot šos ministrus rīkoties ES vārdā, lai stiprinātu ES kohēziju un demokrātisko leģitimitāti; prasa ES uzlabot iedzīvotāju informēšanu par tās redzējumu un KĀDP politikas mērķiem;

17.

prasa nodrošināt lielāku solidaritāti un ciešāku koordināciju starp ES un dalībvalstīm; atgādina, ka Savienības ārējās politikas nostādnēm ir jābūt saskaņotām savā starpā un ar citām politikas jomām, kam piemīt ārēja dimensija, kā arī tās būtu jākoordinē ar starptautiskajiem partneriem; uzskata, ka dalībvalstu sadarbība ir būtiska ES demokrātijas, kopējo vērtību, brīvības un sociālo un vides standartu aizsargāšanā; uzsver nepieciešamību paplašināt sadarbību starp dalībvalstīm, partnervalstīm un starptautiskām organizācijām; atkārtoti norāda uz LES 24. panta 3. punkta nozīmīgumu, kurā paredzēts, ka dalībvalstīm ir pilnībā uzticības un savstarpējas solidaritātes garā jāatbalsta Savienības ārpolitika un drošības politika un jāatturas no jebkādas rīcības, kas būtu pretrunā Savienības interesēm; uzsver — kā paredzēts Līgumā, ES Ārlietu padome ir forums, kurā valstu ministri iepazīstina ar savu viedokli un vienojas par politikas nostādnēm, un ka, tiklīdz par politiku ir panākta vienošanās, dalībvalstīm ir pilnībā jāatbalsta PV/AP minētās politikas īstenošanā, tostarp arī savā diplomātiskajā darbībā ;

18.

uzsver, ka Savienībai būtu pilnībā jāīsteno Lisabonas līguma noteikumi un efektīvāk jāizmanto tās esošie instrumenti; prasa ES rīkoties vienotāk un saskaņotāk, lai uzlabotu savus lēmumu pieņemšanas procesus un kļūtu par efektīvu un uzticamu ārējo dalībnieku, un šajā uzdevumā EĀDD ir centrāla loma;

Eiropas Parlamenta īstenotās KĀDP pīlāra funkcijas stiprināšana

19.

uzsver — Eiropas Savienības potenciālu var pilnībā izmantot tikai tad, ja tā pauž vienotu nostāju un rīkojas vienoti un lēmumu pieņemšana no valsts līmeņa pakāpeniski pāriet uz pārvalstisko līmeni, tādējādi pilnībā izmantojot ES Līgumu, iestāžu un to procedūru sniegtās iespējas un vienlaikus rīkojoties pilnīgā saskaņā ar subsidiaritātes principu un ievērojot dalībvalstu kompetences; uzsver, ka Eiropas Savienībai minētā mērķa sasniegšanai būtu jāizmanto visi pieejamie līdzekļi, tostarp tie, kurus nodrošina parlamentārā diplomātija;

20.

šajā sakarībā atkārtoti norāda, ka gadu gaitā Parlaments ir izstrādājis virkni instrumentu un tīklu ārējās darbības jomā, piemēram, apvienotās parlamentārās komitejas un parlamentārās sadarbības komitejas attiecībām ar trešām valstīm, kā arī parlamentu sadarbības delegācijas, ad hoc delegācijas un vēlēšanu novērošanas misijas, kas gan atšķiras no tiem, ko izstrādājusi ES izpildvara, gan papildina tos; uzsver Parlamenta uzraudzības un kontroles pilnvaras un to, ka tā ziņojumiem un rezolūcijām pienāktos lielāka uzmanība; uzsver parlamentāro asambleju kā sadarbības un institucionālā dialoga foruma nozīmi un to vērtīgo devumu Eiropas Savienības ārējā darbībā un drošības un aizsardzības jomā; uzsver nepieciešamību stimulēt to darbību un nodrošināt to darba pienācīgu norisi;

21.

uzsver ES vēlēšanu novērošanas misiju būtisko nozīmi; uzsver to galveno novērotāju politisko atbildību, kurus izvirza no EP deputātu vidus; tādēļ prasa nodrošināt integrētāku pieeju ES ārpolitikai un drošības politikai, kas ietvertu parlamentāro dimensiju; prasa palielināt iestāžu sadarbību, izstrādājot stratēģijas attiecībā uz trešām valstīm un reģioniem, īpaši uzmanību veltot Rietumbalkānu un Austrumu partnerības valstīm; atgādina par parlamentārās diplomātijas un parlamentāro attiecību nozīmi šo mērķu atbalstīšanā; apstiprina, ka Eiropas Parlamentam ir jābūt lielākai lomai KĀDP un starptautiskajā arēnā; uzsver, ka ES un dalībvalstīm ir jāsadarbojas, lai izstrādātu vispārēju politikas stratēģiju pārorientētai parlamentārajai diplomātijai, kas ietver integrētāku ES ārpolitikas un drošības politikas pieeju, un pielāgotu savu darba pieeju;

22.

uzsver, ka ir svarīgi, lai katra KĀDP/KDAP jomā iesaistītā iestāde pārskatītu savas darba metodes un izvērtētu labāko veidu tās saskaņā ar Līgumiem noteikto uzdevumu veikšanai;

23.

prasa uzlabot iestāžu sadarbību, proti, ļaujot Parlamentam savlaicīgi saņemt informāciju, lai tam attiecīgā gadījumā būtu iespēja paust savu viedokli un Komisija un EĀDD pēc iespējas varētu ņemt vērā Parlamenta viedokli; prasa Komisijai un EĀDD īstenot efektīvu un visaptverošu informācijas apmaiņu, lai Parlaments varētu efektīvi un savlaicīgi veikt kontroli, cita starpā KĀDP jomā; atzinīgi vērtē PV/AP apņemšanos efektīvāk un ātrāk informēt un iesaistīt Parlamentu, kā arī apspriesties ar to par KĀDP pamatvirzienu izvēli;

24.

prasa pastiprināt Parlamenta lomu ES ārējās darbības uzraudzībā un kontrolē, cita starpā turpinot regulāri apspriesties ar PV/AP, EĀDD un Komisiju; prasa pabeigt sarunas par Parlamenta piekļuvi sensitīvai Padomes informācijai KĀDP un KDAP jomā;

25.

norāda — ja/kad notiks Brexit, ES izpildvarai būtu jāsniedz Parlamenta Ārlietu komitejai (AFET) kā vadošajai par attiecībām ar trešām valstīm atbildīgajai komitejai visa nepieciešamā informācija, lai tā varētu Parlamenta vārdā kontrolēt sarunu procesu saskaņā ar LESD 218. pantu un savlaicīgi sniegt ieguldījumu turpmākajam(-iem) nolīgumam(-iem) ar Apvienoto Karalisti, kam būs nepieciešama Parlamenta piekrišana; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt Eiropas Savienības un Apvienotās Karalistes turpmāku sadarbību KĀDP un KDAP jomā, un atzīst nepieciešamību rast radošus risinājumus;

26.

uzsver ES centienus konsekventi paust atbalstu tādas brīvas un atklātas starptautiskās kārtības saglabāšanai un nostiprināšanai, kuras pamatā ir tiesiskuma ievērošana;

27.

prasa pirms Komisijas un EĀDD ar KĀDP saistītas stratēģijas vai paziņojuma pieņemšanas izveidot konsultāciju mehānismu ar Ārlietu komiteju un attiecīgajām struktūrām;

28.

prasa atbilstīgi Līgumos paredzētajam īstenot stratēģiskāku pieeju, palielināt saskaņotību, konsekvenci un papildināmību starp ES ārējās finansēšanas instrumentiem un KĀDP, lai Eiropas Savienība varētu risināt pieaugošās drošības un ārpolitikas problēmas; uzsver, ka uzticamas un efektīvas KĀDP pamatā jābūt pietiekamiem finanšu resursiem; prasa nākamajā DFS (2021–2027) paredzēt šādus resursus ES ārējai darbībai un prasa, lai Eiropas Savienība koncentrētu savus resursus uz stratēģisko prioritāšu īstenošanu;

29.

ņem vērā Komisijas priekšlikumu lielāko daļu esošo ārējās darbības instrumentu apvienot vienā instrumentā, proti, kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentā (NDICI); atkārtoti norāda, ka ārējās darbības instrumentu apvienošana vienā fondā var radīt sinerģiju, efektivitāti un paātrināt lēmumu pieņemšanas procesu un līdzekļu izmaksu, tomēr tai nevajadzētu novirzīt Savienības finansējumu no tās ilgstošajiem un visaptverošajiem ārpolitikas mērķiem nabadzības izskaušanas, ilgtspējīgas attīstības un cilvēktiesību aizsardzības jomā; atzinīgi vērtē saistībā ar NDICI ierosināto ārējo instrumentu vienkāršoto struktūru; prasa nodrošināt pienācīgu kontroli un līdzsvaru un pietiekamu pārredzamības līmeni, kā arī to, lai Parlaments veiktu stratēģiski politisku ieguldījumu un nodrošinātu regulāru piemērošanas kontroli; uzsver diferenciācijas principa nozīmīgumu palīdzībā tām kaimiņvalstīm, kuras ir uzņēmušās lielākas saistības attiecībā uz Eiropas reformām saskaņā ar principu “vairāk par vairāk” un “mazāk par mazāk”;

30.

uzsver, ka nepieciešams palielināt Parlamenta lomu visu ES ārējās darbības instrumentu, tostarp Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta 2021.–2027. gadam (IPA III), izmantošanas pārbaudē un vadībā; uzsver Stabilitātes un miera veicināšanas instrumenta (IcSP) nozīmīgumu, jo īpaši attiecībā uz atbalstu mieram un stabilitātei visā pasaulē; sagaida, ka instrumenti, tostarp Eiropas Miera nodrošināšanas fonds (EPF), laikposmam pēc 2020. gada tiks pieņemti savlaicīgi, lai izvairītos no nevajadzīgas finansējuma nepietiekamības;

31.

uzskata, ka konfliktu novēršanai, miera veidošanai un mediācijai, kā arī ieilgušu konfliktu miermīlīgai atrisināšanai, jo īpaši ES tuvākajās kaimiņvalstīs, vajadzētu būt vienai no nākamo gadu prioritātēm; uzsver, ka šāda pieeja nodrošinātu augstu ES pievienotās vērtības līmeni politikas, sociālajā, ekonomikas un drošības jomā; atgādina, ka konfliktu novēršanas un mediācijas darbības palīdz apliecināt ES klātbūtni un tās uzticamību starptautiskā mērogā un ka tām jābūt tādas vispārējas pieejas elementiem, kura ietver drošību, diplomātiju un attīstību; norāda uz nepieciešamību stiprināt tādu Eiropas Savienību, kas ir ietekmīga pasaules mēroga procesu dalībniece, un investēt konfliktu novēršanā un mediācijā; prasa ES arī turpmāk piešķirt prioritāti konfliktu novēršanai un mediācijai; uzsver Parlamenta vērtīgo darbu konfliktu risināšanas jomā un ieguldījumu mediācijas, dialoga un demokrātijas vērtību, tiesiskuma, minoritāšu tiesību un pamattiesību ievērošanas veicināšanas jomā, jo īpaši Rietumbalkānu reģiona, Austrumu partnerības un dienvidu kaimiņreģiona valstīs, un prasa padziļināt starpiestāžu sadarbību mediācijas jomā; atzinīgi vērtē ES pastiprināto lomu konfliktu risināšanā un uzticības veicināšanā esošo saskaņoto sarunu formātu un principu ietvaros vai to atbalstam;

32.

atgādina, ka ir svarīgi īstenot spēcīgu EKP, saskaņā ar kuru ES kopīgi ar austrumu un dienvidu partnervalstīm apņemas nodrošināt kopējas sociālās, politiskās un ekonomiskās intereses; uzsver, ka EKP īstenošanā Savienībai var būt stratēģiska loma, lai pastiprinātu ES partneru izturētspēju, kas ir viena no galvenajām prioritātēm, lai novērstu apdraudējumu un sarežģījumus, ar kuriem tie saskaras; atzīst — lai Eiropas Savienība būtu spēcīga pasaules mēroga dalībniece, tai jābūt nozīmīgai dalībniecei kaimiņvalstīs;

33.

atgādina, ka mūsdienu demokrātijās ir nepieciešami pilnībā darboties spējīgi likumdošanas varas atzari, un šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt parlamentu darbu gan Rietumbalkānu valstīs, gan kaimiņreģionā;

34.

atzīst austrumu kaimiņreģiona stabilitātes nozīmīgumu Savienības stabilitātei un ES pārveidojošo potenciālu attiecībā uz kaimiņu reģioniem un valstīm; atkārtoti pauž atbalstu Austrumu partnerībai (AP), kurai 2019. gadā tika atzīmēta 10. gadadiena; tomēr uzsver, ka AP rezultātu uzlabošanai ir nepieciešams, lai abas puses (gan ES, gan tās partneri) nodrošinātu jaunas iniciatīvas un apņemšanās; mudina veidot aizvien ciešākas attiecības ar AP, tostarp izstrādājot mērķtiecīgas stratēģijas Ukrainai, Gruzijai un Moldovai, un to, lai rūpīgi tiktu ņemtas vērā tādas idejas kā Trio stratēģija 2030 un citas visprogresīvāko ES asociēto Austrumu partnerības valstu idejas; uzsver, ka šādas pieejas pamatā vajadzētu būt principam “vairāk par vairāk” un “mazāk par mazāk” un to vadītu ES iestādes un līdzīgi domājošu ES valstu koalīcija tā dēvētajā Eiropas Trio procesā, koncentrējoties uz reāliem projektiem un programmām, lai ievērotu Berlīnes procesa un Eiropas Ekonomikas zonas integrācijas paraugpraksi; uzskata, ka panākumi, kas gūti, pārveidojot AP valstis, jo īpaši ES asociētās valstis — Ukrainu, Moldovu un Gruziju, var sniegt pozitīvus rezultātus, kas var ietekmēt arī kaimiņos esošās Krievijas sabiedrību;

35.

atgādina un uzsver, ka sadarbībai ar AP valstīm un citām ES kaimiņvalstīm ir jābūt KĀDP prioritātei, ņemot vērā ES būtiskās intereses šo valstu attīstībā un demokratizācijā; aicina Komisiju un EĀDD turpināt stiprināt ekonomiskās un savienojamības saites, izmantot tirdzniecības un asociācijas nolīgumus, piekļuvi vienotajam tirgum un ciešākus tiešos personiskos sakarus, tostarp ar vīzu režīma atvieglošanu un liberalizāciju gadījumos, kad ir izpildītas visas prasības; uzsver, ka iepriekš minētais varētu būt stimuls, lai veicinātu demokrātiskas reformas un ES noteikumu un standartu pieņemšanu;

36.

atkārtoti norāda uz ES apņemšanos atbalstīt Ukrainas un visu AP valstu suverenitāti, teritoriālo integritāti un politisko neatkarību to starptautiski atzītajās robežās saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, normām un principiem, lai palielinātu atbalstu konflikta skartajiem iedzīvotājiem, iekšzemē pārvietotām personām un bēgļiem un pretotos trešo valstu, jo īpaši Krievijas, īstenotajiem destabilizācijas mēģinājumiem; noraida spēka izmantošanu un draudus izmantot spēku konfliktu risināšanā un atkārtoti pauž savu viedokli par to, ka pašreizējie konflikti visās AP valstīs būtu jāatrisina saskaņā ar starptautiskajām tiesību normām un principiem; joprojām pilnībā atbalsta politiku, kas paredz neatzīt Krimas nelikumīgo aneksiju; stingri uzsver, cik svarīga ir uz starptautiskajām tiesībām balstīta proaktīva nostāja, kas vērsta pret ieilgušiem konfliktiem austrumu kaimiņreģionā; turklāt nosoda pastāvīgo militarizāciju okupētajās Gruzijas teritorijās Abhāzijā un Chinvali reģionā/Dienvidosetijā un aicina Krieviju pildīt savas saistības saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem; uzsver, ka vairāk nekā desmit gadus pēc Krievijas agresijas beigām Gruzijā un pēc tam ar ES starpniecību panāktā pamiera Krievija joprojām klaji pārkāpj dažus pašas paredzētos noteikumus un turpinās “robežu veidošanas” process; prasa nostiprināt Eiropas Savienības Pārraudzības misijas (EUMM) Gruzijā pilnvaras un palielināt tās pamanāmību; mudina Krievijas Federāciju kā okupācijas varu ievērot savas starptautiskās saistības un piešķirt EUMM netraucētu piekļuvi okupētajiem reģioniem;

37.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas priekšsēdētāja ir atkārtoti paudusi apliecinājumu Rietumbalkānu valstu Eiropas perspektīvai, un uzsver savu apņemšanos attiecībā uz paplašināšanos, kas joprojām ir svarīga politika un kalpo par ES dzinējspēku; atkārtoti uzsver, ka ES nostājai attiecībā uz paplašināšanos ir jābūt vērienīgai un ticamai;

38.

prasa nodrošināt tādu ticamu ES paplašināšanās stratēģiju Rietumbalkānos, kas ir balstīta uz stingriem un taisnīgiem nosacījumiem saskaņā ar piemērojamajiem Kopenhāgenas kritērijiem un kas ārpolitikas jomā joprojām ir svarīgs instruments, lai veicinātu drošību, uzlabojot Eiropas Savienībai stratēģiski nozīmīga reģiona valstu izturētspēju;

39.

atgādina, ka paralēli vispārējai KĀDP ES politika attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm ir vērsta arī uz šo valstu virzību uz pievienošanos; uzsver, ka šis paplašināšanās process ir balstīts uz sasniegumiem un ir atkarīgs no tā, kā valstis ievēro Kopenhāgenas kritērijus un demokrātijas principus, pamatbrīvības, cilvēktiesības un minoritāšu tiesības, uztur tiesiskumu, un no to individuālajiem rezultātiem, lai izpildītu noteiktos kritērijus;

40.

uzsver, ka ir svarīgi turpināt reformu procesu saistībā ar transformējošo ietekmi uz kandidātvalstīm; joprojām pauž pilnīgu apņēmību atbalstīt uz ES vērstas reformas un projektus, jo īpaši koncentrējoties uz tiesiskuma un labas pārvaldības turpmāku stiprināšanu, pamattiesību aizsardzību un samierināšanas, labu kaimiņattiecību un reģionālās sadarbības veicināšanu; ar nožēlu norāda uz procesa palēnināšanos;

KĀDP stiprināšana globālo draudu novēršanai

41.

prasa stiprināt ES un tās dalībvalstu spēju autonomi rīkoties drošības un aizsardzības jomā; uzsver, ka efektīvas un ciešas partnerības nodrošināšana ar tādām partnerorganizācijām kā ANO un NATO, kā arī ar citām starptautiskām institūcijām, piemēram, ar Āfrikas Savienību un EDSO, ir kļuvusi svarīgāka nekā jebkad iepriekš; uzsver, ka NATO ir ES galvenais drošības partneris; uzsver, cik svarīga ir cieša sadarbība ar NATO visos ar aizsardzību saistītajos jautājumos un tādu drošības problēmu risināšanā, ar kurām saskaras ES un tās kaimiņvalstis, jo īpaši attiecībā uz cīņu pret hibrīddraudiem;

42.

atzinīgi vērtē ES centienus stiprināt ES drošību un aizsardzību, lai labāk aizsargātu Savienību un tās iedzīvotājus un veicinātu mieru un stabilitāti kaimiņvalstīs un ārpus tām saskaņā ar 2018. gada 10. jūlija kopīgo deklarāciju par ES un NATO sadarbību;

43.

uzsver NATO kā svarīga Eiropas drošības pīlāra lomu un atzinīgi vērtē notiekošo NATO paplašināšanās procesu, kas veicina Eiropas stabilitāti un labklājību;

44.

uzskata, ka kvalificēta vairākuma balsošana (QMV) uzlabotu ES ārpolitikas un drošības politikas efektivitāti un paātrinātu lēmumu pieņemšanas procesu; aicina Padomi regulāri izmantot QMV LES 31. panta 2. punktā paredzētajos gadījumos un aicina Padomi sākt šo iniciatīvu, izmantojot pārejas klauzulu, kas ietverta LES 31. panta 3. punktā; mudina Padomi apsvērt iespēju paplašināt QMV izmantojumu, piemērojot to arī citām KĀDP jomām;

45.

atbalsta ES notiekošās debates par jauniem formātiem, tādiem kā ES Drošības padome, īstenojot pilnvērtīgu dialogu un sadarbību ar dalībvalstīm, un par ciešākas koordinācijas līdzekļiem ES un starptautiskās instancēs, lai veicinātu lēmumu pieņemšanas procesa efektivitāti drošības politikas jomā;

46.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētājas lēmumu piecu gadu laikā izveidot īstenu un funkcionējošu Eiropas aizsardzības savienību un prasa īstenot pārredzamu informācijas apmaiņu ar Parlamentu un dalībvalstīm attiecībā uz aizsardzības savienības izveidi; uzskata, ka šajā sakarībā ES būtu optimāli jāizmanto jau pastāvošie mehānismi un instrumenti, piemēram, pastāvīgā strukturētā sadarbība (PESCO), militārā mobilitāte un Eiropas Aizsardzības fonds (EAF), kura mērķis ir uzlabot valstu un Eiropas spējas un atbalstīt Eiropas aizsardzības rūpniecības efektivitātes palielināšanu; prasa izstrādāt mehānismu visu jauno aizsardzības jomas instrumentu parlamentārai demokrātiskai kontrolei;

47.

uzsver nepieciešamību pastāvīgi izvērtēt PESCO un EAF un to, kā tie sekmē KĀDP mērķu sasniegšanu, lai nodrošinātu pienācīgus resursus atbilstīgi PESCO saistībām un efektīvi un saskaņoti īstenotu ES lēmumus, cita starpā izmantojot integrētāku Eiropas aizsardzības tehnisko un rūpniecisko pamatu (EDTIB), tā, lai garantētu, ka Savienība joprojām ir atvērta sadarbībai;

48.

atgādina, ka LES 20. panta 2. punktā paredzētā ciešāka sadarbība dalībvalstīm sniedz papildu iespējas attīstīt sadarbību KĀDP jomā, tādēļ to vajadzētu izmantot;

49.

atgādina, ka klimata pārmaiņas ietekmē visus cilvēka dzīves aspektus un ka cita starpā tās palielina konfliktu un vardarbības iespējamību; uzsver, ka klimata drošības apsvērumi un vēlme īstenot starptautisko vides pārvaldību būtu jāintegrē ES ārpolitikas jomā;

50.

uzsver to, ka ES būtu jāattīsta spējas uzraudzīt ar klimata pārmaiņām saistītos riskus, kam būtu jāietver konflikta kontekstuālā izpratne un krīzes novēršanas politika; šajā sakarībā atzīst, ka klimatadaptācijas un miera veidošanas pasākumu sasaiste uzlabo konfliktu novēršanu; uzsver nepieciešamību izstrādāt visaptverošu un apsteidzošu pieeju klimata pārmaiņām; prasa ES un dalībvalstīm starptautiskajā klimata konferencē īstenot vērienīgu pieeju un pildīt savus pienākumus; šajā sakarībā uzsver klimata diplomātijas nozīmīgumu;

51.

uzsver nepieciešamību izstrādāt visaptverošu pieeju klimata pārmaiņām un drošībai atbilstīgi IAM, jo īpaši 13. IAM un 16. IAM, nodrošināt taisnīgas un pietiekamas saskaņā ar Parīzes nolīgumu klimata pārmaiņu ierobežošanai atvēlētā finansējuma plūsmas un saistībā ar pašreizējo IcSP un nākamo NDICI veltīt vairāk finansējuma šādām darbībām;

52.

uzsver, ka palielinās Arktikas ģeopolitiskā nozīme un ietekme uz drošības situāciju gan ES, gan globālā mērogā; mudina ES strādāt pie saskaņotākas ES iekšpolitikas un ārpolitikas, Arktikas stratēģijas un konkrēta rīcības plāna par ES iesaisti Arktikā, ņemot vērā arī drošības un ģeostratēģisko aspektu; norāda, ka ES var palīdzēt atrisināt iespējamās drošības un ģeostratēģiskās problēmas;

53.

prasa palielināt atbalstu ES Jūras drošības stratēģijai, jo kuģošanas brīvība kļūst arvien problemātiskāka gan globālā mērogā, gan kaimiņreģionā; uzsver, ka vienmēr ir jāievēro kuģošanas brīvība un ka pasākumiem ir jābūt vērstiem uz bruņotu konfliktu un militāru incidentu deeskalāciju un novēršanu;

54.

pauž nožēlu par to, ka pieaug saspīlējumi un joprojām notiek jūras tiesību un starptautisko jūras tiesību pārkāpumi daudzās pasaules nozīmīgākajās jūras zonās, piemēram, Dienvidķīnas jūrā, Hormuzā, Adenas līcī un Gvinejas līcī; atgādina par nestabilo stāvokli Azovas jūrā; norāda, ka daudzi no šiem saspīlējumiem ir ģeopolitiska rakstura;

55.

prasa ES veikt aktīvus pasākumus un apsvērt ierobežojošus pasākumus, reaģējot uz nopietniem kuģošanas brīvības un starptautisko jūras tiesību pārkāpumiem;

56.

atgādina, ka efektīvs starptautisks ieroču kontroles, atbruņošanās un ieroču neizplatīšanas režīms ir pasaules un Eiropas drošības stūrakmens; norāda, ka bezatbildīga ieroču nodošana trešām valstīm apdraud un vājina KĀDP, jo īpaši ES centienus miera, stabilitātes un ilgtspējīgas attīstības jomā; prasa stingri ievērot astoņus kritērijus, kas noteikti Kopējā nostājā 2008/944/KĀDP par ieroču eksporta kontroli, un izveidot ES līmeņa uzraudzības un kontroles mehānismu šajā jomā; uzsver nepieciešamību pēc tādas aizsardzības rūpniecības, kas nodrošina gaidīto rezultātu, efektīvi izmantojot nodokļu maksātāju līdzekļus, un pēc tādas ES, kas veicina integrētāku aizsardzības preču iekšējo tirgu, kā arī koordinētu politiku pētniecības un attīstības atbalstam aizsardzības jomā; aicina dalībvalstis jautājumu par daudzpusēju kodolatbruņošanos noteikt par vienu no ES ārpolitikas un drošības politikas prioritātēm; uzskata, ka ES ir jāturpina centieni, lai saglabātu vienošanos par Irānas kodolprogrammu; mudina PV/AP izmantot visus pieejamos politiskos un diplomātiskos līdzekļus, lai aizsargātu Kopīgo visaptverošo rīcības plānu (KVRP) un jauno līgumu par stratēģisko uzbrukuma ieroču turpmākas samazināšanas un ierobežošanas pasākumiem (jaunais START līgums) un uzsāktu saskaņotu un ticamu stratēģiju daudzpusējām sarunām par reģionālās deeskalācijas un uzticības veicināšanas pasākumiem Persijas līcī, iesaistot visus reģiona dalībniekus; uzsver, ka ES spēja veidot diplomātiskās attiecības ar visiem iesaistītajiem dalībniekiem ir būtiska priekšrocība, kas būtu pilnībā jāizmanto šajā nolūkā;

57.

mudina dalībvalstis pilnībā ievērot Padomes Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP par ieroču eksporta kontroli, stingri izpildīt saistības, kas izriet no minētās kopējās nostājas, jo īpaši no 4. kritērija par reģionālo mieru, drošību un stabilitāti saistībā ar to ieroču eksporta uz Turciju politiku, un noteikt ieroču embargo Turcijai pēc tās nelikumīgās invāzijas Sīrijas ziemeļos un tās pretlikumīgajām darbībām Vidusjūras reģiona austrumu daļā un jo īpaši Kipras Republikas ekskluzīvajā ekonomikas zonā un teritoriālajos ūdeņos; atkārtoti pauž savu nostāju par to, ka Kopējā nostāja ir jāpārskata un jāatjaunina tā, lai kritēriji būtu stingri jāpiemēro un jāīsteno un būtu jāievieš sankciju mehānisms; aicina PV/AP izturēties pret šo procedūru ar prioritāti;

58.

aicina PV/AP mudināt izstrādāt stratēģiju daudzdimensionālai divpusējai reģionālai sadarbībai ar Latīņamerikas un Karību jūras valstīm drošības un aizsardzības jomā, kurā tiktu atbalstīta kopīga daudzpusēja aizsardzība, sadarbības stiprināšana cīņā pret terorismu un organizēto noziedzību, cīņa pret klimata pārmaiņām un to ietekmi uz sociālo, politisko un ekonomisko stabilitāti, un veicināt dialogu kā līdzekli tam, lai, izmantojot sarunas, rastu miermīlīgu risinājumu politiskiem konfliktiem, kuriem mums nākas būt par lieciniekiem;

59.

prasa izpētīt iespēju izveidot jaunu daudzpusējās sadarbības forumu starp Rietumu sabiedrotajiem, t. i., ES, ASV, Japānu, Kanādu, Dienvidkoreju, Austrāliju un Jaunzēlandi, ņemot vērā pieredzi, ko atstājusi Daudzpusējā stratēģiskā eksporta kontroles koordinācijas komiteja (Coordinating Committee for Multilateral Strategic Export Controls); uzsver, ka jauna foruma kompetencē būtu jāiekļauj uzraudzība un kontrole tehnoloģiju eksporta, tirdzniecības plūsmu un tādu sensitīvu ieguldījumu jomā, kas tiek veikti problemātiskās valstīs;

60.

uzsver, ka nozīmīgu attiecību stiprināšana ar Austrumāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstīm ir būtiska gan ES uz noteikumiem balstītai, visaptverošai un ilgtspējīgai savienojamības stratēģijai, gan arī otrādi; tādēļ atbalsta ilgtspēju, uz noteikumiem balstītu pieeju un DFS kā izšķiroši nozīmīgu instrumentu;

61.

ņem vērā militāro spēju palielināšanu reģionā un prasa visām iesaistītajām pusēm ievērot kuģošanas brīvību, risināt domstarpības mierīgā ceļā un atturēties no vienpusējām darbībām, kas mainītu status quo, tostarp Austrumķīnas un Dienvidķīnas jūrā un Taivānas šaurumā; pauž bažas par to, ka ārvalstu autokrātisku režīmu iejaukšanās, izmantojot dezinformāciju un kiberuzbrukumus gaidāmajām vispārējām vēlēšanām, apdraud Āzijas demokrātiskās iekārtas un reģionālo stabilitāti; atkārtoti pauž atbalstu Taivānas nozīmīgajai līdzdalībai starptautiskās organizācijās, mehānismos un darbībās;

62.

uzsver, ka Komisijai kiberdrošības stratēģija būtu jāintegrē ES digitalizācijas centienos un būtu jāveicina šī iniciatīva visās dalībvalstīs kā daļa no spēcīgas politiskās un ekonomiskās apņemšanās digitālajā inovācijā;

63.

aicina PV/AP, Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai novērstu kiberdraudus un hibrīddraudus, ko veido neviennozīmīgas nostājas, šajā nolūkā stiprinot ES un tās dalībvalstu kiberaizsardzības mehānismus un to noturību pret hibrīddraudiem un veidojot kibernoturīgas kritiskās infrastruktūras; šajā sakarībā aicina izstrādāt visaptverošas kopīgas spējas un metodes riska un neaizsargātības analizēšanai; uzsver — lai efektīvi pārvarētu šādas problēmas, ir jāuzlabo koordinācija; atgādina, ka stratēģiskajai komunikācijai un publiskajai diplomātijai būtu jāstiprina ES ģeopolitiskā ietekme un vispārējais tēls pasaulē un jāaizsargā ES intereses;

64.

uzsver, ka ārvalstu iejaukšanās ES lietās ievērojami apdraud ES drošību un stabilitāti; stingri atbalsta Eiropas Savienības stratēģisko komunikācijas spēju palielināšanu; šajā sakarībā prasa arī turpmāk atbalstīt trīs stratēģiskās komunikācijas operatīvās grupas (attiecībā uz austrumiem, dienvidiem un Rietumbalkāniem); tāpēc prasa palielināt atbalstu EĀDD Stratēģiskās komunikācijas nodaļai, ņemot vērā tās nozīmīgo lomu, pārveidojot to par pilnvērtīgu EĀDD struktūrvienību, kuras kompetences jomā ir austrumu un dienvidu kaimiņreģioni un kurai ir atbilstošs personāls un pietiekami budžeta līdzekļi, paredzot iespēju izveidot atsevišķu, īpaši tai paredzētu budžeta posteni;

65.

aicina dalībvalstis stiprināt savas spējas un veicināt sadarbību un informācijas apmaiņu, lai nepieļautu, ka valsts un nevalstiskā sektora dalībnieki no trešām valstīm spēj ļaunprātīgi iejaukties ES un dalībvalstu lēmumu pieņemšanā; uzskata, ka ES stratēģiskās komunikācijas spējas varētu palīdzēt sasniegt šo mērķi;

66.

uzsver, ka iejaukšanās vēlēšanās ietilpst plašākā hibrīdkara stratēģijā un ka tādēļ reaģēšana uz to joprojām ir būtisks drošības politikas un ārpolitikas jautājums; aicina PV/AP, Komisiju un dalībvalstis izstrādāt visaptverošu stratēģiju cīņai pret ārvalstu iejaukšanos vēlēšanās un dezinformāciju valstu un Eiropas demokrātiskajos procesos, cita starpā Krievijas valsts sponsorētas propagandas gadījumos;

67.

norāda, ka Krievija ir galvenais hibrīddraudu un parastā drošības apdraudējuma avots attiecībā uz ES un tās dalībvalstīm un aktīvi cenšas vājināt Eiropas vienotību, neatkarību, vispārējās vērtības un starptautiskās normas; nemainīgi uzskata, ka, lai gan ar pašreizējo vadību Maskavā nekādas izmaiņas agresīvajā politikā nav gaidāmas, pozitīvās pārmaiņas, veidojot valsti demokrātiskāku un eiropeiskāku, varētu būt iespējamas tālākā nākotnē; tādēļ prasa pastiprināt centienus, lai stiprinātu ES un tās dalībvalstu noturību un lai izveidotu ilgtermiņa ES stratēģiju attiecībā uz Krieviju, kuras pamatā ir trīs pīlāri — atturēšana, ierobežošana un pārveide;

68.

aicina Padomi papildināt ES cilvēktiesību un ārpolitikas instrumentu kopumu ar globāla Magņitska likuma veida sankciju režīmu, lai pastiprinātu jau esošo, ļaujot noteikt aktīvu iesaldēšanu un vīzu aizliegumus personām, kas iesaistītas smagos cilvēktiesību pārkāpumos;

69.

uzsver nepieciešamību izmantot ES konkurences priekšrocību, lai ES varētu ātri ieņemt stratēģisku pozīciju starptautiskajā sacensībā jauno tehnoloģiju, informācijas, aizsardzības, atjaunojamās enerģijas nozares, 5G izvēršanas, Eiropas augstas veiktspējas datošanas kopuzņēmuma (kopuzņēmums EuroHPC) ekosistēmas jomā un attiecībā uz ES neatkarīgu, uzticamu un rentablu piekļuvi kosmosam, lai novērstu to, ka ES kļūst atkarīga no ārpus Eiropas esošu trešo valstu tehnoloģiskajiem un digitālajiem gigantiem; uzsver, ka uzticamas mākslīgā intelekta tehnoloģijas attīstība ir būtiska, lai nodrošinātu ES stratēģisko autonomiju, jo īpaši lēmumu pieņemšanas un spēju jomā; tādēļ aicina Savienību ne tikai turpināt, bet arī palielināt ieguldījumus šajā jomā;

70.

atzīst KDAP civilo un militāro misiju būtisko lomu un norāda, ka minētās misijas būtu jānodrošina ar materiālajiem resursiem un cilvēkresursiem, kas nepieciešami miera uzturēšanai, konfliktu novēršanai, starptautiskās drošības uzlabošanai un Eiropas identitātes un ES stratēģiskās autonomijas stiprināšanai; pauž nožēlu par to, ka šo KDAP misiju un operāciju efektivitāti apdraud ilgstoši strukturāli trūkumi, ļoti lielā atšķirība dalībvalstu iemaksu ziņā un tās pilnvarojuma ierobežojumi;

71.

uzskata, ka ES vēl nav pienācīgi izmantojusi tās bagātīgos resursus KDAP jomā; aicina PV/AP, Komisiju un dalībvalstis pastiprināt savus centienus KĀDP sadarbības jomā, lai palielinātu KDAP civilo un militāro misiju stabilitāti, uzlabotu to darbības spēju, palielinot elastīgumu, palielinātu efektivitāti un lietderīgumu uz vietas un paplašinātu, racionalizētu un precizētu to pilnvaras; uzskata, ka tādi jauni instrumenti kā Eiropas Miera nodrošināšanas fonds varētu veicināt solidaritāti un sloga sadalījumu starp dalībvalstīm attiecībā uz ieguldījumu KDAP operācijās un varētu kopumā palīdzēt palielināt ES ārējās darbības efektivitāti;

72.

atgādina, ka iekļaujoša pieeja konfliktu novēršanai, mazināšanai un atrisināšanai ir ļoti svarīga ilgtermiņa darbības nodrošināšanai un atgādina, ka konfliktu risināšana noris veiksmīgāk, ja šajā procesā tiek ievērota dzimumu paritāte un līdztiesība; prasa palielināt šādās misijās sieviešu līdzdalību un iecelšanu vadošos amatos, tostarp lēmumu pieņemšanā un sarunās; uzsver, ka KDAP misijās un operācijās būtu sistemātiskāk jāintegrē dzimumu perspektīva un būtu aktīvi jāveicina tas, ka tiek īstenota ANO Drošības padomes Rezolūcija 1325 par sievietēm, mieru un drošību, kā arī ar to saistītās turpmākās rezolūcijas par sievietēm, mieru un drošību un ANO Drošības padomes Rezolūcija 2250 (2015) par jaunatni, mieru un drošību; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt sieviešu, jauniešu, cilvēktiesību aizstāvju un reliģisko, etnisko un citu minoritāšu integrāciju visās tās ar konfliktu pārvaldību saistītajās darbībās;

73.

prasa ES ārējās darbības stratēģiskajos un operatīvajos aspektos efektīvi integrēt dzimumu līdztiesību un minoritāšu tiesības, kas varētu ietvert mērķtiecīgu plānošanu jaunajā NDICI finanšu instrumentā; atzinīgi vērtē PV/AP apņemšanos līdz savu pilnvaru termiņa beigām sasniegt mērķi — 40 % sieviešu vadošos amatos un delegāciju vadītāju amatā; aicina EĀDD regulāri sniegt Parlamentam aktualizētu informāciju par minēto saistību izpildi;

74.

uzsver, ka gan Eiropā, gan ārpus tās joprojām pastāv terorisma draudi; pauž stingru pārliecību, ka cīņai pret terorismu turpmākajos gados joprojām vajadzētu būt vienai no ES prioritātēm; aicina jauno Komisiju iesniegt ES rīcības plānu pret terorismu;

75.

uzsver, ka ir svarīgi Eiropas Savienībā stiprināt un garantēt sadarbību izlūkošanas jomā, ņemot vērā to, ka terorisms apdraud mūsu Eiropas pamatvērtības un mūsu drošību un ka tā apkarošanai ir nepieciešama daudzdimensionāla pieeja, kas paredz visu dalībvalstu, kā arī trešo valstu robežapsardzes, policijas, tiesu un izlūkošanas dienestu iesaistīšanu;

o o

76.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropadomes priekšsēdētājam, Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniekam/ Savienības augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos un dalībvalstīm.

(1) OV C 210, 3.8.2010., 1. lpp.

(2) Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0440.

(3) OV L 335, 13.12.2008., 99. lpp.

Top

Choose the experimental features you want to try