(1)

Savienības ūdens resursi tiek aizvien vairāk noslogoti, un tas noved pie ūdens trūkuma un ūdens kvalitātes pasliktināšanās. Pilsētu attīstības un lauksaimniecības dēļ situācija ar saldūdens pieejamību kļūst aizvien spiedīgāka, un problēmu būtiski saasina jo īpaši klimata pārmaiņas, neprognozējami laikapstākļi un sausums.

(2)

Savienības spējas reaģēt uz augošo ūdens resursu noslodzi varētu uzlabot attīrītu notekūdeņu plašāka atkalizmantošana, kas ierobežotu ieguvi no virszemes ūdensobjektiem un pazemes ūdensobjektiem, mazinātu attīrītu notekūdeņu novadīšanas ūdenstilpēs ietekmi un veicinātu ūdens taupīšanu, daudzveidīgi izmantojot komunālos notekūdeņus, un vienlaikus nodrošinātu augstu vides aizsardzības līmeni. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/60/EK (4) minēts, ka ūdens atkalizmantošana – apvienojumā ar ūdeni lietderīgi izmantojošu tehnoloģiju izmantošanas veicināšanu rūpniecībā un ūdeni taupošu apūdeņošanas sistēmu izmantošanu – ir viens no papildpasākumiem, ko dalībvalstis var izvēlēties īstenot, lai sasniegtu minētās direktīvas mērķus, proti, panākt virszemes ūdensobjektu un pazemes ūdensobjektu ūdeņu labu kvalitatīvo un kvantitatīvo stāvokli. Padomes Direktīva 91/271/EEK (5) paredz, ka attīrītus notekūdeņus vajadzīgs atkalizmantot, kad vien tas iespējams.

(3)

Komisijas 2012. gada 14. novembra paziņojumā “Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālais plāns” norādīts uz nepieciešamību izveidot instrumentu ūdens atkalizmantošanas standartu regulēšanai Savienības līmenī, lai novērstu šķēršļus tam, ka tiek plaši izmantota šāda alternatīva ūdensapgādes iespēja, proti, tāda, kura var palīdzēt mazināt ūdens trūkumu un apgādes sistēmu ievainojamību.

(4)

Komisijas 2007. gada 18. jūlija paziņojumā “Meklējot risinājumu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas Savienībā” izklāstīts, kāda ir to pasākumu hierarhiskā kārtība, ko dalībvalstis varētu apsvērt, lai pārvarētu ūdens trūkumu un sausumu. Tajā minēts, ka reģionos, kuros ir ieviesti visi preventīvie pasākumi atbilstoši ūdens hierarhijai, bet pieprasījums joprojām pārsniedz pieejamo apjomu, papildu ūdensapgādes infrastruktūru dažos gadījumos, pienācīgi ņemot vērā rentabilitātes aspektu, var uzskatīt par alternatīvu pieeju liela sausuma ietekmes mazināšanai.

(5)

Eiropas Parlaments 2008. gada 9. oktobra rezolūcijā par risinājumu meklēšanu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas Savienībā (6) atgādina, ka ūdens resursu apsaimniekošanā priekšroka būtu dodama uz pieprasījumu orientētai pieejai, bet uzskata, ka Savienībai ūdens resursu apsaimniekošanā būtu jāīsteno holistiska pieeja, apvienojot pieprasījuma pārvaldības pasākumus, pasākumus, kuru mērķis ir optimizēt pašreizējos resursus ūdens ciklā, kā arī pasākumus jaunu resursu radīšanai, un ka šādā pieejā būtu jāintegrē vides, sociālie un ekonomiskie apsvērumi.

(6)

Komisija 2015. gada 2. decembra paziņojumā “Noslēgt aprites loku – ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” apņēmās veikt virkni pasākumu, ar ko veicinātu attīrītu notekūdeņu atkalizmantošanu, tostarp sagatavot leģislatīvā akta priekšlikumu par ūdens atkalizmantošanas minimālajām prasībām. Komisijai būtu jāatjaunina savs rīcības plāns un ūdens resursi jāsaglabā kā prioritāra joma, kurā veikt intervenci.

(7)

Šīs regulas mērķis ir veicināt ūdens atkalizmantošanas ieviešanu vienmēr, kad tas ir piemēroti un izmaksu ziņā efektīvi, tādā veidā radot veicinošu satvaru tām dalībvalstīm, kuras vēlas vai kurām ir vajadzīgs pielietot ūdens atkalizmantošanu. Ūdens atkalizmantošana ir daudzsološa iespēja daudzām dalībvalstīm, bet šobrīd tikai neliels skaits no tām praktizē ūdens atkalizmantošanu un ir pieņēmušas valstu tiesību aktus vai standartus šajā sakarā. Šai regulai vajadzētu būt pietiekami elastīgai, lai ļautu turpināt praktizēt ūdens atkalizmantošanu un tajā pašā laikā nodrošinātu, ka citām dalībvalstīm ir iespēja piemērot minētos noteikumus, kad tās nolems šo praksi ieviest vēlākā posmā. Jebkuram lēmumam nepraktizēt ūdens atkalizmantošanu vajadzētu būt pienācīgi pamatotam, balstoties uz kritērijiem, kuri noteikti šajā regulā, un tas būtu regulāri jāpārskata.

(8)

Ar Direktīvu 2000/60/EK dalībvalstīm nodrošina vajadzīgo elastību papildu pasākumu iekļaušanai pasākumu programmās, kuras tās pieņem, lai atbalstītu to centienus panākt ūdens kvalitātes mērķus, kas izklāstīti minētajā direktīvā. Papildu pasākumu neizsmeļošais saraksts, kas ir iekļauts Direktīvas 2000/60/EK VI pielikuma B daļā, cita starpā aptver ūdens atkalizmantošanas pasākumus. Šajā sakarā un saskaņā ar to pasākumu hierarhiju, ko dalībvalstis varētu apsvērt, pārvaldot ūdens trūkumu un sausumu, un ar ko veicina virkni pasākumu, sākot ar ūdens taupīšanu līdz ūdens cenas noteikšanas politikai un alternatīviem risinājumiem, kā arī pienācīgi ņemot vērā rentabilitātes aspektu, ūdens atkalizmantošanas minimālās prasības, kuras nosaka ar šo regulu, būtu jāpiemēro vienmēr, kad lauksaimnieciskajai apūdeņošanai tiek atkalizmantoti attīrīti komunālie notekūdeņi no komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtām saskaņā ar Direktīvu 91/271/EEK.

(9)

Uzskata, ka pienācīgi attīrītu notekūdeņu – piemēram, no komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtām – atkalizmantošana vidi ietekmē mazāk nekā citas alternatīvās ūdensapgādes metodes, piemēram, ūdens resursu pārdale vai ūdens atsāļošana. Tomēr šāda veida ūdens atkalizmantošanu, kas varētu mazināt ūdens izšķērdēšanu un ļautu ietaupīt ūdeni, Savienībā praktizē tikai ierobežotā apjomā. Tas, šķiet, ir daļēji skaidrojams ar notekūdeņu atkalizmantošanas sistēmu būtiskajām izmaksām un to, ka nav vienotu Savienības vides un veselības standartu attiecībā uz ūdens atkalizmantošanu, un – īpaši attiecībā uz lauksaimniecības produktiem – potenciāliem veselības un vides riskiem un potenciāliem šķēršļiem šādu ar pārgūtu ūdeni apūdeņotu produktu brīvai apritei.

(10)

Nodrošināt veselības standartus attiecībā uz tādu lauksaimniecības produktu pārtikas higiēnu, kas apūdeņoti ar pārgūtu ūdeni, ir iespējams tikai tad, ja kvalitātes prasības pārgūtam ūdenim, kas paredzēts lauksaimnieciskai apūdeņošanai, dalībvalstu starpā būtiski neatšķiras. Prasību saskaņošana arī veicinātu iekšējā tirgus efektīvu darbību saistībā ar šādiem produktiem. Tāpēc ir lietderīgi ieviest minimālus saskaņotības līmeņus, proti, noteikt ūdens kvalitātes un monitoringa minimālās prasības. Minētajās minimālajās prasībās būtu jāietver pārgūtajam ūdenim noteikti minimālie parametri, kuru pamatā ir Komisijas Kopīgā pētniecības centra sagatavoti tehniskie ziņojumi un kuri atspoguļo starptautiskos standartus ūdens atkalizmantošanas jomā, un citas stingrākas vai papildu prasības, ko vajadzības gadījumā paredz kompetentās iestādes līdz ar jebkādiem attiecīgiem preventīviem pasākumiem.

(11)

Ūdens atkalizmantošana lauksaimnieciskajai apūdeņošanai var arī veicināt aprites ekonomiku, atgūstot barības vielas no pārgūtā ūdens un izmantojot tās uz kultūraugiem ar fertigācijas metodēm. Tādējādi ūdens atkalizmantošana varētu potenciāli samazināt vajadzību pēc papildu minerālmēslu izmantošanas. Galalietotāji būtu jāinformē par pārgūtā ūdens barības vielu saturu.

(12)

Ūdens atkalizmantošana varētu veicināt barības vielu, ko satur attīrīti komunālie notekūdeņi, atgūšanu, un pārgūta ūdens izmantošana apūdeņošanai lauksaimniecībā vai mežsaimniecībā varētu būt veids, kā dabiskos bioģeoķīmiskos ciklos atjaunot tādas barības vielas kā slāpeklis, fosfors un kālijs.

(13)

Starp iemesliem zemai ūdens atkalizmantošanai Savienībā cita starpā ir apzināti šādi – lielās investīcijas, kas vajadzīgas, lai modernizētu komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, un fakts, ka trūkst finansiālu stimulu, kas motivētu ūdens atkalizmantošanas praktizēšanu lauksaimniecībā. Vajadzētu būt iespējamam minētās problēmas risināt, sekmējot inovatīvas shēmas un ekonomiskus stimulus, kas motivētu pienācīgi ņemt vērā ūdens atkalizmantošanas izmaksas un sociālekonomiskos un vides ieguvumus.

(14)

Ūdens atkalizmantošanas minimālo prasību ievērošanai vajadzētu būt saskanīgai ar Savienības ūdens politiku un būtu jāpalīdz sasniegt Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam izvirzītos ilgtspējīgas attīstības mērķus, jo īpaši 6. mērķi – nodrošināt ūdens un sanitārijas pieejamību un ilgtspējīgu apsaimniekošanu ikvienam, kā arī visā pasaulē ievērojami kāpināt ūdens reciklēšanu un ūdens drošu atkalizmantošanu, lai veicinātu Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķa Nr. 12 – kas attiecas uz ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu – sasniegšanu. Bez tam ar šo regulu būtu jātiecas nodrošināt, ka tiek piemērots Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 37. pants par vides aizsardzību.

(15)

Dažos gadījumos pārgūšanas iekārtu operatori pirms pārgūtā ūdens piegādes nākamajiem ķēdes dalībniekiem, tādiem kā pārgūtā ūdens sadales operatori, pārgūtā ūdens uzglabāšanas operatori vai galalietotāji, to joprojām transportē un uzglabā aiz pārgūšanas iekārtas izejas punkta. Ir jānosaka atbilstības punkts, lai precizētu, kur beidzas pārgūšanas iekārtu operatora atbildība un kur sākas nākamā ķēdes dalībnieka atbildība.

(16)

Riska pārvaldībai būtu jāietver proaktīva risku identificēšana un pārvaldība, kā arī tāda pārgūta ūdens sagatavošanas koncepcija, kura specifiskā kvalitāte atbilst konkrētu izmantojumu vajadzībām. Riska novērtējums būtu jābalsta uz galvenajiem riska pārvaldības elementiem, un tajā būtu jānorāda jebkādas papildu ūdens kvalitātes prasības, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu vides un cilvēku un dzīvnieku veselības pietiekamu aizsardzību. Minētajā nolūkā ar ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plāniem būtu jānodrošina, ka pārgūtais ūdens tiek izmantots un apsaimniekots droši un ka nepastāv risks videi vai cilvēku vai dzīvnieku veselībai. Lai izstrādātu šādus riska pārvaldības plānus, varētu izmantot pastāvošas starptautiskas pamatnostādnes jeb standartus, piemēram, ISO 20426:2018 pamatnostādnes veselības riska novērtēšanai un pārvaldībai attiecībā uz nedzeramā ūdens atkalizmantošanu, ISO 16075:2015 pamatnostādnes attīrītu notekūdeņu izmantošanai apūdeņošanas projektos vai Pasaules Veselības organizācijas (PVO) pamatnostādnes.

(17)

Dzeramā ūdens kvalitātes prasības ir noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2020/… (7). Dalībvalstīm būtu jāveic piemēroti pasākumi, lai nodrošinātu, ka darbības, kuras saistītas ar ūdens atkalizmantošanu, neizraisa dzeramā ūdens kvalitātes pasliktināšanos. Minētā iemesla dēļ riska pārvaldības plānā īpaša uzmanība būtu jāpievērš to ūdenstilpju aizsardzībai, ko izmanto dzeramā ūdens ieguvei, un attiecīgu aizsargjoslu aizsardzībai.

(18)

Sadarbība un mijiedarbība starp dažādajām ūdens pārgūšanas procesā iesaistītajām pusēm būtu jāizvirza par priekšnosacījumu ar pārgūšanu saistīto attīrīšanas procedūru noteikšanai saskaņā ar prasībām attiecībā uz konkrētiem izmantojumiem un lai varētu plānot pārgūtā ūdens piegādi atbilstoši galalietotāju pieprasījumam.

(19)

Lai efektīvi aizsargātu vidi un cilvēku un dzīvnieku veselību, pārgūšanas iekārtu operatoriem vajadzētu būt primāri atbildīgiem par pārgūtā ūdens kvalitāti atbilstības punktā. Lai izpildītu šajā regulā noteiktās minimālās prasības un jebkādus kompetentās iestādes noteiktus papildu nosacījumus, pārgūšanas iekārtu operatoriem būtu jāveic pārgūtā ūdens kvalitātes monitorings. Tāpēc ir lietderīgi noteikt minimālās monitoringa prasības, proti, prasības par kārtējā monitoringa biežumu un validācijas monitoringa grafiku un veikuma mērķrādītājiem. Dažas no kārtējā monitoringa prasībām ir paredzētas Direktīvā 91/271/EEK.

(20)

Šai regulai būtu jāattiecas uz pārgūto ūdeni, ko iegūst no notekūdeņiem, kas savākti kanalizācijas sistēmās, un kas attīrīti komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtās saskaņā ar Direktīvu 91/271/EEK un kas tiek attīrīts tālāk – vai nu komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtā vai pārgūšanas iekārtā –, lai panāktu atbilstību šīs regulas I pielikumā izklāstītajiem parametriem. Saskaņā ar Direktīvu 91/271/EEK, aglomerācijas, kuru cilvēka ekvivalents (c. e.) ir mazāks par 2 000, nav jāaprīko ar kanalizācijas sistēmu. Tomēr saskaņā ar Direktīvu 91/271/EEK komunālie notekūdeņi, kas nonāk kanalizācijas sistēmā, no aglomerācijām, kuru c.e. ir mazāks par 2 000, būtu atbilstoši jāattīra, pirms tie tiek izvadīti saldūdeņos vai estuāros. Ņemot vērā minēto, uz notekūdeņiem no aglomerācijām, kuru c.e. ir mazāks par 2 000, šīs regulas darbības jomai būtu jāattiecas vienīgi tad, kad tie nonāk kanalizācijas sistēmā un tiek attīrīti komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtā. Līdzīgā kārtā šai regulai nebūtu jāattiecas uz bioloģiski noārdāmiem rūpnieciskiem notekūdeņiem no rūpnīcām Direktīvas 91/271/EEK III pielikumā minētajās rūpniecības nozarēs, ja vien notekūdeņi no minētajām rūpnīcām nenonāk kanalizācijas sistēmā un netiek attīrīti komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtā.

(21)

Attīrītu komunālo notekūdeņu atkalizmantošanu lauksaimnieciskajai apūdeņošanai virza tirgus darbības, pamatojoties uz lauksaimniecības nozares pieprasījumu un vajadzībām, jo īpaši dažās dalībvalstīs, kas saskaras ar ūdens resursu trūkumu. Pārgūšanas iekārtu operatoriem un galalietotājiem būtu jāsadarbojas, lai nodrošinātu, ka pārgūtais ūdens, kas sagatavots saskaņā ar šajā regulā noteiktajām minimālajām kvalitātes prasībām, apmierina galalietotāju vajadzības attiecībā uz kultūraugu kategorijām. Gadījumos, kad tā ūdens kvalitātes klases, ko sagatavo pārgūšanas iekārtu operatori, neatbilst kultūraugu kategorijai un jau pastāvošajai apūdeņošanas metodei apkalpotajā teritorijā, piemēram, kolektīvā piegādes sistēmā, ūdens kvalitātes prasības varētu izpildīt, vēlākā posmā izmantojot vairākus ūdens attīrīšanas paņēmienus – vienus pašus vai kombinācijā ar paņēmieniem, kas nav pārgūtā ūdens attīrīšana, ievērojot daudzbarjeru pieeju.

(22)

Lai nodrošinātu komunālo notekūdeņu resursu optimālu atkalizmantošanu galalietotāji būtu jāapmāca, lai nodrošinātu, ka viņi izmanto ūdeni ar attiecīgu pārgūtā ūdens klasi. Gadījumos, kad konkrēta kultūraugu veida paredzētais izmantojums nav zināms vai kad tam ir daudzi paredzētie izmantojumi, būtu jāizmanto augstākās kvalitātes klases pārgūtais ūdens, ja vien netiek piemērotas attiecīgas barjeras, kas ļauj panākt vajadzīgo kvalitāti.

(23)

Ir jānodrošina, ka pārgūtā ūdens izmantošana ir droša, tādējādi veicinot ūdens atkalizmantošanu Savienības līmenī un vairojot sabiedrības uzticēšanos tai. Pārgūta ūdens sagatavošana un piegāde lauksaimnieciskajai apūdeņošanai tādējādi būtu atļaujama tikai ar nosacījumu, ka dalībvalstu kompetentās iestādes ir piešķīrušas atļauju. Lai nodrošinātu saskaņotu pieeju Savienības līmenī, pārgūtā ūdens izsekojamību, kā arī pārredzamību, būtiskākie noteikumi attiecībā uz šādām atļaujām būtu jānosaka Savienības līmenī. Tomēr atļauju piešķiršanas procedūras kārtība, piemēram, kompetentās iestādes izraudzīšanās un termiņi, būtu jānosaka pašām dalībvalstīm. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atļauju piešķiršanā izmantot jau esošās procedūras, kas būtu jāpielāgo tā, lai tiktu ņemtas vērā ar šo regulu ieviestās prasības. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka, izraugoties puses, kas atbildīgas par ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plāna izstrādi, un kompetento iestādi, kas atbildīga par atļaujas piešķiršanu pārgūtā ūdens sagatavošanai un piegādei, nav interešu konflikta.

(24)

Ja ir vajadzīgs pārgūta ūdens sadales operators un pārgūta ūdens uzglabāšanas operators, vajadzētu būt iespējamam pieprasīt, ka šādiem operatoriem ir atļauja. Ja ir izpildītas visas atļaujai nepieciešamās prasības, dalībvalsts kompetentajai iestādei būtu jāpiešķir atļauja, iekļaujot visus nepieciešamos nosacījumus un pasākumus, kas noteikti pārgūta ūdens riska pārvaldības plānā.

(25)

Šīs regulas piemērošanas nolūkā vajadzētu būt iespējamam attīrīšanas darbības un komunālo notekūdeņu pārgūšanas darbības veikt vienā fiziskā vietā, izmantojot vienu un to pašu iekārtu vai dažādas atsevišķas iekārtas. Turklāt vajadzētu būt iespējamam, ka ūdens attīrīšanas iekārtas operators un ūdens pārgūšanas iekārtas operators var būt viena un tā pati persona.

(26)

Kompetentajām iestādēm būtu jāverificē, vai pārgūtais ūdens atbilst attiecīgajā atļaujā izklāstītajiem nosacījumiem. Neatbilstības gadījumā, minētajām iestādēm būtu jāprasa, lai atbildīgās puses veic nepieciešamos pasākumus nolūkā nodrošināt pārgūtā ūdens atbilstību. Pārgūtā ūdens piegāde būtu jāaptur, ja neatbilstība rada nopietnu risku videi vai cilvēku vai dzīvnieku veselībai.

(27)

Paredzēts, ka šīs regulas noteikumi papildina prasības citos Savienības tiesību aktos, jo īpaši attiecībā uz iespējamiem riskiem veselībai un videi.

Lai nodrošinātu, ka iespējamie riski videi un cilvēku un dzīvnieku veselībai tiek risināti ar holistisku pieeju, pārgūšanas iekārtu operatoriem un kompetentajām iestādēm būtu jāņem vērā prasības, kas noteiktas citos attiecīgajos Savienības tiesību aktos, konkrēti, Padomes Direktīvās 86/278/EEK (8), 91/676/EEK (9) un 98/83/EK (10), Direktīvās 91/271/EEK un 2000/60/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 178/2002 (11), (EK) Nr. 852/2004 (12), (EK) Nr. 183/2005 (13), (EK) Nr. 396/2005 (14) un (EK) Nr. 1069/2009 (15), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2006/7/EK (16), 2006/118/EK (17), 2008/105/EK (18) un 2011/92/ES (19), un Komisijas Regulās (EK) Nr. 2073/2005 (20), (EK) Nr. 1881/2006 (21) un (ES) Nr. 142/2011 (22).

(28)

Regulā (EK) Nr. 852/2004 ir noteiktas vispārīgās prasības pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmumiem, un tā aptver cilvēka patēriņam paredzētas pārtikas ražošanu, pārstrādi, izplatīšanu un laišanu tirgū. Minētā regula veltīta pārtikas sanitārajai kvalitātei, un viens no tās galvenajiem principiem ir tāds, ka primāro atbildību par pārtikas nekaitīgumu uzņemas pārtikas apritē iesaistītais uzņēmums. Par minēto regulu sagatavoti arī sīki norādījumi. Šajā ziņā īpaša nozīme ir Komisijas paziņojumam par vadlīnijām par mikrobioloģisko risku novēršanu svaigu augļu un dārzeņu primārajā ražošanā, ievērojot labu higiēnu. Šajā regulā paredzētās pārgūtā ūdens minimālās prasības neliedz pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem panākt tādu ūdens kvalitāti, kas nepieciešama, lai izpildītu Regulu (EK) Nr. 852/2004, proti, vēlākā posmā izmantot vairākus ūdens attīrīšanas paņēmienus – vienus pašus vai kombinācijā ar paņēmieniem, kas nav attīrīšana.

(29)

Reciklēšanai un attīrītu notekūdeņu atkalizmantošanai ir ievērojams potenciāls. Lai veicinātu un sekmētu ūdens atkalizmantošanu, konkrētu izmantojumu norādīšanai šajā regulā nevajadzētu liegt dalībvalstīm iespēju ļaut pārgūto ūdeni izmantot citiem mērķiem, tostarp rūpnieciskiem mērķiem, komunālām vajadzībām un ar vidi saistītiem mērķiem, ko uzskata par vajadzīgiem, ņemot vērā valstu apstākļus un vajadzības, ar noteikumu, ka tiek nodrošināts augsts vides un cilvēku un dzīvnieku veselības aizsardzības līmenis.

(30)

Kompetentajām iestādēm būtu jāsadarbojas ar citām attiecīgajām iestādēm, apmainoties ar informāciju, lai nodrošinātu atbilstību attiecīgajām Savienības un valstu prasībām.

(31)

Lai paaugstinātu uzticēšanos ūdens atkalizmantošanai, būtu jāinformē sabiedrība. Skaidras, visaptverošas un atjauninātas informācija par ūdens atkalizmantošanu pieejamība nodrošinātu lielāku pārredzamību un izsekojamību, un to arī varētu sevišķi izmantot citas attiecīgās iestādes, kuras skar konkrētais ūdens atkalizmantojums. Lai veicinātu ūdens atkalizmantošanu un nolūkā informēt ieinteresētās personas par ūdens atkalizmantošanas sniegtajām priekšrocībām, tādējādi arī sekmējot akceptēšanu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek izstrādātas tādas informācijas un izpratnes veicināšanas kampaņas, kuras ir pielāgotas ūdens atkalizmantošanas mērogam.

(32)

Galalietotāju izglītošanai un apmācībai ir primāra nozīme kā preventīvu pasākumu īstenošanas un uzturēšanas komponentiem. Riska pārvaldības plānā būtu jāapsver konkrēti ar iedarbību uz cilvēkiem saistīti preventīvi pasākumi, piemēram, individuālu aizsardzības līdzekļu izmantošana, roku mazgāšana un personīgā higiēna.

(33)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/4/EK (23) mērķis ir dalībvalstīs garantēt tiesības piekļūt informācijai par vidi saskaņā ar Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (24) (Orhūsas konvencija). Direktīvā 2003/4/EK noteikti plaši pienākumi informāciju par vidi gan darīt pieejamu pēc pieprasījuma, gan to aktīvi izplatīt. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/2/EK (25) attiecas uz dalīšanos ar telpisko informāciju, tostarp datu kopām par dažādiem vides jautājumiem. Ir svarīgi, lai šīs regulas noteikumi par piekļuvi informācijai un datu koplietošanas kārtību minētās direktīvas papildinātu, nevis veidotu atsevišķu tiesisko režīmu. Tāpēc šīs regulas noteikumiem par informācijas sniegšanu sabiedrībai un par īstenošanas monitoringu nevajadzētu skart Direktīvas 2003/4/EK un 2007/2/EK.

(34)

Dalībvalstu iesniegtie dati ir būtiski, lai Komisija varētu monitorēt un novērtēt šo regulu attiecībā uz tās mērķu sasniegšanu.

(35)

Saskaņā ar 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu (26) 22. punktu Komisijai būtu šī regula jāizvērtē. Izvērtēšanu būtu jāveic, pamatojoties uz pieciem kritērijiem – lietderību, efektivitāti, būtiskumu, saskaņotību un Savienības pievienoto vērtību –, un tai būtu jāveido pamats iespējamo turpmāko pasākumu ietekmes novērtējumiem. Izvērtēšanā būtu jāņem vērā zinātnes progress, jo īpaši attiecībā uz tādu vielu potenciālo ietekmi, par kurām rodas jaunas bažas.

(36)

Minimālās prasības attiecībā uz attīrītu komunālo notekūdeņu drošu atkalizmantošanu atspoguļo pieejamās zinātnes atziņas un starptautiski atzītus ūdens atkalizmantošanas standartus un praksi un garantē, ka šādu ūdeni var droši izmantot lauksaimnieciskajā apūdeņošanā, tādējādi nodrošinot vides un cilvēku un dzīvnieku veselības augsta līmeņa aizsardzību. Ņemot vērā šīs regulas izvērtēšanas rezultātus vai kad to prasa jauni zinātniski fakti un tehnikas attīstība, Komisijai vajadzētu būt iespējai izskatīt nepieciešamību pārskatīt minimālās prasības, kas noteiktas I pielikuma 2. iedaļā, un vajadzības gadījumā tai būtu jāiesniedz leģislatīva akta priekšlikums grozīt šo regulu.

(37)

Lai galvenos riska pārvaldības elementus pielāgotu tehnikas un zinātnes progresam, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz galveno šajā regulā paredzētās riska pārvaldības elementu grozīšanu. Turklāt, lai nodrošinātu vides un cilvēku un dzīvnieku veselības augsta līmeņa aizsardzību, Komisijai vajadzētu arī būt iespējai pieņemt deleģētos aktus, ar ko papildina galvenos šajā regulā paredzētās riska pārvaldības elementus, nosakot tehniskās specifikācijas. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu. Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(38)

Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras pieņemt sīki izstrādātus noteikumus par tās informācijas formātu un izklāstu, kas dalībvalstīm jāsniedz saistībā ar šīs regulas īstenošanas monitoringu, un par Savienības mēroga pārskata, ko sagatavo Eiropas Vides aģentūra, formātu un izklāstu. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (27).

(39)

Šīs regulas mērķis cita starpā ir aizsargāt vidi un cilvēku un dzīvnieku veselību. Tiesa jau daudzkārt atzinusi – principā liegt attiecīgajām personām iespēju atsaukties uz direktīvā uzliktajiem pienākumiem būtu nesaderīgi ar saistošo raksturu, kāds direktīvai ir piešķirts ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 288. panta trešo daļu. Minētais apsvērums ir arī piemērojams attiecībā uz regulu, kuras mērķis ir garantēt, ka pārgūtais ūdens ir droši izmantojams lauksaimnieciskajai apūdeņošanai.

(40)

Dalībvalstīm būtu jāparedz noteikumi par sankcijām, ko piemēro par šīs regulas pārkāpumiem, un jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu to piemērošanu. Sankcijām vajadzētu būt efektīvām, samērīgām un atturošām.

(41)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, aizsargāt vidi un cilvēku un dzīvnieku veselību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga un iedarbības dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(42)

Ir nepieciešams paredzēt pietiekamu laiku, lai dalībvalstis varētu izveidot administratīvo infrastruktūru, kas nepieciešama šīs regulas piemērošanai, bet operatori – sagatavoties jauno noteikumi piemērošanai,

(43)

Lai pēc iespējas vairāk attīstītu un veicinātu pienācīgi attīrītu notekūdeņu atkalizmantošanu, un lai būtiski uzlabotu uzticamību pienācīgi attīrītu notekūdeņu lietošanai un dzīvotspējīgus izmantošanas paņēmienus, Savienībai ar programmas “Apvārsnis Eiropa” palīdzību būtu jāatbalsta pētniecība un izstrāde šajā jomā.

(44)

Šīs regulas mērķis ir veicināt ūdens ilgtspējīgu izmantošanu. Lai sasniegtu šo mērķi, Komisijai būtu jāapņemas izmantot Savienības programmas, tostarp programmu LIFE, lai atbalstītu vietējās iniciatīvas, kuras paredz pienācīgi attīrītu notekūdeņu atkalizmantošanu,