Eiropas Reģionu komitejas atzinums “Ieteikumi par veiksmīgu reģionālās attīstības stratēģiju veidošanu laikposmam pēc 2020. gada”

(2020/C 39/03)

Ziņotājs

:

Adam Struzik (PL/PPE), Mazovijas vojevodistes maršals

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Vispārīgas piezīmes

1.

sniedz ieteikumus efektīvai reģionālās attīstības stratēģijas plānošanai laikposmam pēc 2020. gada un to dara, pamatojoties uz reģionu stratēģiskās situācijas īpatnību analīzi, ņemot vērā grūtības, ar kurām saskaras reģioni, un izmantojot līdzšinējo kohēzijas politikas pieredzi;

2.

uzsver, ka sniegtajos ieteikumos ir iekļautas tikai prioritāras ieguldījumu jomas, kā arī pamatnosacījumi efektīvām reģionālās attīstības stratēģijām;

3.

norāda, ka, ņemot vērā faktiskās vajadzības, vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir nepieciešamas skaidri noteiktas vidēja termiņa un ilgtermiņa attīstības stratēģijas, kuru pamatā ir gan paredzamās tendences un grūtības, gan specifiskas teritoriālās iezīmes;

4.

atgādina, ka teritorijas (reģiona, vojevodistes, novada un pagasta) stratēģiskās plānošanas būtība ir tās darbības un attīstības procesu optimizācija, kas paredz reģionālo faktoru un resursu ilgtspējīgu pārveidošanu precēs un pakalpojumos;

5.

vērš uzmanību uz to, ka attīstības stratēģijas ir viens no svarīgākajiem reģionālās un vietējās pārvaldības instrumentiem. Tie ir dokumenti, kas nosaka lēmumu un darbību virzienu, lai definētu mērķus un prioritātes ciešā saistībā ar Eiropas attīstības redzējumu;

6.

konstatē, ka reģionālās attīstības stratēģijas un pārdomātas specializācijas stratēģijas šajā sakarā ir svarīgs instruments, kas nodrošina nozaru instrumentu sinerģiju un savstarpējo papildināmību un pienācīgi iesaista ieinteresētās personas saskaņā ar attiecīgajai teritorijai raksturīgu pieeju ekonomikas, sociālajai un teritoriālajai attīstībai;

7.

vērš uzmanību uz Eiropas pusgada neatbilstību kohēzijas politikas mērķiem. Kohēzijas politika ir atsevišķa politika, un pastāvīgi ir jātiecas sasniegt Līgumā noteikto (ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas) mērķi. Šajā nolūkā ir jāpārbauda, cik lielā mērā savstarpēji saskaņoti ir konkrētai valstij adresēti ieteikumi un kohēzijas programmas, un jāpievērš uzmanība valstu, reģionālo un vietējo pārvaldes iestāžu sadarbības nozīmei kā valstu reformu programmās, tā arī kohēzijas programmās;

1. ieteikums: stratēģiska reģionālā plānošana kā veiksmīgas attīstības sākums

8.

atgādina, ka Eiropas Savienības ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšana ir viens no galvenajiem ES mērķiem saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD);

9.

uzsver, ka kohēzijas politikā stratēģiskie mērķi, kas nosprausti grūtību pārvarēšanai Eiropas un pasaules līmenī, būtu jāapvieno ar ilgtermiņa reģionālās un vietējās attīstības stratēģijām dalībvalstīs un to īstenošanu uz vietas;

10.

uzsver, ka daudzajām grūtībām, ar kurām saskaras pilsētas un reģioni, ir spēcīga teritoriālā dimensija, jo to ietekme sniedzas ārpus administratīvajiem apgabaliem un robežām. Tādēļ Komiteja norāda, ka administrācija, kas atbild tikai par attiecīgo teritoriju, nevar viena pati pārvarēt ar attīstību saistītās grūtības, bet saskaņā ar subsidiaritātes principu, kurš nostiprināts Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. panta 3. punktā, katras administrācijas kompetencē ir pilnīgi autonomi noteikt savai kopienai paredzētas attīstības politikas virzienu un redzējumu;

11.

uzsver, ka teritoriālās stratēģijas ir svarīgas, lai ieguldījumi tiktu novirzīti integrētā un koordinētā veidā. “Integrēti” nozīmē, ka visi pārvaldības līmeņi – sākot no vietējā līdz pat Eiropas līmenim – sadarbojas, lai sasniegtu attiecīgās teritorijas mērķus. “Koordinēti” nozīmē, ka ar dažādiem finansējuma avotiem savstarpēji papildinošā veidā tiek sekmēti vieni un tie paši saskaņotie teritoriālie mērķi;

12.

uzsver, ka ļoti svarīgi ir finansiālus un stratēģiskus lēmumus pamatot ar pašreizējiem sociālekonomiskās attīstības rādītājiem. Priekšlikumi, kas paredzēti 2021.–2027. gada finanšu shēmai, pamatojas uz 2014.–2016. gada datiem, un tas būtiski izkropļo priekšstatu par pašreizējo sociālekonomisko situāciju reģionos. Analizējamie rādītāji būtu jāņem par periodu, kas nepārsniedz pēdējos trīs gadus pirms finansēšanas perioda, proti, par 2017.–2019. gadu;

13.

uzsver, ka turpmākās attīstības politikas veidošanā, jo īpaši saistībā ar Eiropas Savienības daudzgadu finanšu shēmas (DFS) 2021.–2027. gada un turpmākajām finanšu perspektīvām, ir jāņem vērā pašreizējais statistikas iedalījums. Tādēļ Komiteja aicina Eiropas Komisiju, lai tā, izstrādājot DFS, rūpīgi apsvērtu savu pieeju iepriekš minētajā jomā;

14.

vērš uzmanību uz to, ka, strādājot pie koncepcijas maiņas un ieteikumu īstenošanas, būtu jāiesaista Eurostat, kam būtu vairāk jācenšas uzlabot datu vākšanas un apstrādes sistēmu; šie dati palīdz pielāgoties jaunajām vajadzībām un uzlabot sadarbību, vienlaikus palielinot datu iegūšanas lietderīgumu;

15.

atgādina, ka IKP ir mēraukla ražošanai, bet tas neizsaka vides ilgtspēju, resursu izmantošanas efektivitāti, sociālo iekļaušanu un sociālo progresu kopumā. Šajā kontekstā Komiteja norāda, ka ir jāiekļauj papildu rādītāji, kas godīgāk un skaidrāk raksturos dzīves kvalitāti un papildinās tādu rādītāju kā IKP;

16.

aicina izstrādāt skaidrus un izmērāmus rādītājus, kas ņemtu vērā klimata pārmaiņas, bioloģisko daudzveidību, resursu izmantošanas efektivitāti un sociālo iekļaušanu; turklāt Komiteja mudina ieviest rādītājus, kas ciešāk pievērstos mājsaimniecību situācijai un atspoguļotu to ienākumus, patēriņu un labklājību;

2. ieteikums: ilgtspējīgas attīstības mērķi kā pamats pilsētu un reģionu ilgtermiņa stratēģijai

17.

atgādina, ka gan stratēģija “Eiropa 2020”, gan vienotais stratēģiskais satvars nodrošināja pamatnostādnes un pamatprincipus partnerības nolīgumu un programmu sagatavošanai 2014.–2020. gada kohēzijas politikas periodā un gādāja jo īpaši par koordināciju starp Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem) un citiem instrumentiem;

18.

norāda, ka Eiropas Savienības līmenī vajag izstrādāt ilgtermiņa politikas satvaru, kas aizstātu stratēģiju “Eiropa 2020” un ļautu izstrādāt valsts un reģionālās vai vietējās stratēģijas, kuras sekmētu ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu, un kas ņemtu vērā arī ieguvumus, kurus kopīgu problēmu risināšanai sniedz pārrobežu partnerības izveide;

19.

atzinīgi vērtē ES pārdomu dokumentu “Ceļā uz ilgtspējīgu Eiropu 2030. gadā” un aicina Komisiju un Eiropadomi politiskajā darba kārtībā atzīt, ka Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam un tās 17 ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošana ir prioritāte, un to izvirzīt par vispārējo mērķi nākamajā Eiropas Savienības stratēģiskajā plānā 2019.–2024. gadam un turpmāk;

20.

atgādina, ka ilgtspējīgas attīstības mērķu un saistīto politikas stratēģiju īstenošana būtu jānosaka saskaņā ar daudzlīmeņu pārvaldības principu, iesaistot visus pārvaldes līmeņus un attiecīgās interesētās personas un radot diferencētu mērķu kopumu valsts, reģionālajā un vietējā līmenī;

21.

vērš uzmanību uz to, ka 17 ilgtspējīgas attīstības mērķos nav iekļauts konkrēts reģionālais mērķis, kas būtu saistīts ar LESD mērķiem, kuri attiecas uz ilgtspējīgas reģionālās attīstības nodrošināšanu Eiropas Savienībā un atšķirību mazināšanu starp dažādu reģionu attīstības līmeņiem, lai tādējādi neviens apgabals netiktu atstāts novārtā;

22.

iesaka pilsētām un reģioniem ilgtspējīgas attīstības mērķus ņemt vērā kā vadošo principu reģionālo vai vietējo attīstības stratēģiju izstrādē, jo īpaši ņemot vērā to, ka stratēģija ilgtspējīgas Eiropas veidošanai līdz 2030. gadam joprojām nav izstrādāta. Tāpēc arī pilsētām un reģioniem kā lēmumu pieņēmējiem, kas ir vistuvāk iedzīvotājiem, uzņēmumiem un vietējām kopienām, jārūpējas par to, lai ilgtspējīgas attīstības mērķi atbilstu konkrētajiem apstākļiem uz vietas;

3. ieteikums: pilsētām un reģioniem savas reģionālās attīstības stratēģijas būtu jābalsta uz rūpīgu perspektīvas novērtējumu

23.

uzsver: lai izstrādātu efektīvas reģionālās attīstības stratēģijas, ir jāņem vērā nākotnes tendences. Tāpēc ilgtermiņa plānošana, prognozes un citas stratēģiskas prognozēšanas metodes ir svarīgi instrumenti turpmākās reģionālās politikas veidošanai;

24.

uzsver: lai ES līmenī gūtu panākumus, reģionālās attīstības stratēģijas laikposmam pēc 2020. gada ir jāsasaista ar jauno teritoriālās attīstības programmu;

25.

atzīmē, ka galvenās turpmākās attīstības grūtības, kas jāpārvar reģionālo stratēģiju ietvaros, ir saistītas ar megatendencēm un vides pārmaiņām, un tas būtiski ietekmēs ekonomiku un sabiedrību visos Eiropas Savienības reģionos;

26.

uzsver, ka tehniskās pārmaiņas būtiski ietekmēs sociālekonomisko attīstību, ņemot vērā to, ka automatizācijas un mašīnmācīšanās tehnoloģijas var būtiski ietekmēt darba tirgus. Turklāt daudzas jaunās tehnoloģijas var sniegt labumu lauku apvidiem, samazinot to problēmas, kas saistītas ar zemu iedzīvotāju blīvumu un lieliem attālumiem;

27.

norāda: lai izmantotu jaunās tehnoloģijas, būtiski ir izveidot tehnisko pamatinfrastruktūru. Tomēr daudzas jauno tehnoloģiju sniegtās priekšrocības neparādās automātiski, bet gan prasa savstarpēji papildinošus politikas pasākumus, lai, piemēram, nodrošinātu cilvēkiem vajadzīgās tehnoloģiju lietotprasmes;

28.

uzsver, ka ir pilnībā jāīsteno Eiropas sociālo tiesību pīlārs. Lai gan sociālais progress Eiropas Savienībā ir redzams, visos pārvaldības līmeņos efektīvāk jāīsteno sociālā pīlāra principi. Sociālajam fondam ir svarīga loma kā saiknei starp sociālā pīlāra mērķiem un reģionālajām vajadzībām pēc pasākumiem un ieguldījumiem reģiona attīstībā, piemēram, lai nodrošinātu nepieciešamo prasmju pieejamību;

29.

konstatē, ka saistībā ar digitalizāciju rodas pārmaiņas darba tirgū. Šajā sakarā Komiteja aicina izstrādāt jaunus uzņēmējdarbības modeļus, kas nepārkāpj darba tiesības, un jaunus nodarbinātības veidus, kuri garantē taisnīgas algas, sociālo nodrošinājumu un aizsardzību pret diskrimināciju;

30.

norāda uz nepieciešamību saskaņot pilsētplānošanu, ņemot vērā aspektus, kas saistīti ar pielāgošanos klimata pārmaiņām. Komiteja arī atgādina, ka telpiskā plānošana ir ļoti svarīga, lai mazinātu risku, ko rada ekstremālu laikapstākļu un dabas katastrofu skaita pieaugums;

31.

uzsver, ka zaļā un zilā infrastruktūra ir svarīga, lai mazinātu klimata pārmaiņas un pielāgotos tām, kā arī lai apturētu bioloģiskās daudzveidības zudumu. Turklāt Komiteja aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības lēmumu pieņemšanas procesā un stratēģiskajos dokumentos ņemt vērā bioloģisko daudzveidību;

32.

ir sarūgtināta, ka Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) ir svītrots no Kopīgo noteikumu regulas. Kopā ar atšķirīgiem noteikumiem nozaru regulās tas traucēs koordinēt ar pielāgošanos klimata pārmaiņām un ar bioloģisko daudzveidību saistītus pasākumus, kā arī vispārējās stratēģijas starp fondiem un sadarbības struktūras reģionālajā līmenī;

33.

uzsver, ka ietekme uz vidi ir jāņem vērā no infrastruktūras stratēģiskās plānošanas sākuma un ka pareizi jāpiemēro attiecīgie stratēģiskie vides novērtējumi un ietekmes uz vidi novērtējumi, jo tas arī samazinās problēmu rašanos vēlāk – projekta apstiprināšanas un īstenošanas posmā;

34.

norāda, ka teritoriālajā pieejā ir jāņem vērā reģionālā un vietējā identitāte, un atgādina, ka individuālo kopienu tiešā atbildībā un kompetencē ir noteikt rīcībpolitikas atbilstīgi savām teritoriālajām, sociālajām un kultūras īpatnībām. Ir vērts atzīmēt, ka katram reģionam ir savas unikālas iezīmes, kas ir svarīgs attīstības un krīžu pārvarēšanas faktors;

35.

kritizē faktu, ka stratēģijā “Eiropa 2020” attiecībā uz Eiropas Savienības turpmāko attīstību nebija ņemta vērā kultūra. Šajā sakarā Komiteja aicina gādāt par to, lai kultūra kopā ar tās iestādēm un vietām tiktu atzīta par stratēģisku jomu nākamajā stratēģijā un politikas plānošanā. Šajā kontekstā Komiteja aicina reģionus, kas savu kultūras mantojumu uzskata par īpaši spēcīgu priekšrocību, to ņemt vērā pārdomātas specializācijas stratēģijās;

4. ieteikums: ieguldījumi institucionālo un administratīvo spēju veidošanā – efektīvas publisko līdzekļu izlietošanas priekšnoteikums

36.

uzsver, ka veiksmīga integrēta politikas veidošana ir lielā mērā atkarīga no valsts un reģionālo pārvaldes iestāžu darba kvalitātes, savukārt institucionālās un administratīvās spējas ir galvenais pienācīgas ESI fondu programmu pārvaldības faktors, kā arī vispār svarīgs ekonomiskās labklājības veicināšanas faktors;

37.

uzsver: daudzi pētījumi liecina, ka publisko izdevumu lietderīgums ir vairāk saistīts ar labu pārvaldību un iestādes produktivitāti, nevis ar makroekonomiskiem faktoriem. Tāpēc atdeve no ieguldījumiem tieši korelē ne vien ar ieguldījumu līmeni, bet arī ar pārvaldības kvalitāti;

38.

atzīst, ka vadība (un pārvaldība kopumā) ir galvenais elements, kas ļauj sekmīgi īstenot reģionālās un vietējās attīstības stratēģijas. Tādēļ RK konstatē, ka gan Eiropas Savienībai, gan arī pilsētām un reģioniem ir vajadzīgi vadītāji, kuri nebaidās iezīmēt savu apgabalu attīstības redzējumu un iekļaut to attīstības stratēģijās. Reģionālo pašvaldību darbība ir obligāts priekšnosacījums reģiona attīstībai;

39.

aicina pienācīgi atbalstīt iedzīvotāju digitālo prasmju un kompetenču attīstīšanu visos izglītības līmeņos. Komiteja atzīst, ka darba ņēmēju digitālo prasmju attīstīšana Eiropas Savienībā ir vajadzīga, lai reaģētu uz pārmaiņām darba tirgū un novērstu prasmju trūkumu vai atšķirības;

5. ieteikums: fondu un citu dalībnieku sinerģijas veicināšana

40.

atgādina, ka kohēzijas politikai, tāpat kā visām Eiropas Savienības politikas jomām, ir jāveicina Līgumos noteiktu galveno mērķu sasniegšana. Turpretī ar citām Eiropas Savienības rīcībpolitikām ir jāveicina arī Līguma mērķu sasniegšana kohēzijas politikas jomā;

41.

norāda, ka, neraugoties uz katra ESI fonda konkrētajiem uzdevumiem, kas ir paredzēti Līgumā un joprojām ir aktuāli, kopā tie ļauj sasniegt kohēzijas politikas mērķus, bet katrs no šiem fondiem veicina pārējo fondu uzdevumu izpildi;

42.

uzsver: lai radītu sinerģiju un palielinātu dažādo instrumentu ietekmi un efektivitāti, jau pašā plānošanas procesa sākumā ir būtiski pielāgot stratēģijas un pasākumus, kā arī sadarbību starp dažādiem dalībniekiem;

43.

norāda uz to, cik svarīga ir publiskā iepirkuma pārredzamība un stratēģiska izmantošana visos pārvaldes līmeņos, jo īpaši attiecībā uz skaidriem un nepārprotamiem principiem. Šajā sakarā vajadzētu izvairīties no atšķirībām starp dalībvalstīm, dažādiem pārvaldes līmeņiem vai dalībvalstīm un Eiropas Komisiju, kā arī samazināt administratīvo slogu;

44.

uzskata, ka iniciatīvām, stratēģijām, rīcības plāniem, kā arī publiskajām un privātajām partnerībām, kas vietējā un reģionālajā līmenī tiek īstenotas zinātnē, tehnoloģijā, inženierzinātnēs, mākslā un matemātikā (STEAM), var būt nozīmīga loma visā Eiropā pastāvošu attīstības atšķirību mazināšanā. STEAM izglītības uzskatīšana par vietējo un reģionālo prioritāti, kā arī prioritātes noteikšana sadarbības iniciatīvām un ieguldījumiem to izvēršanā var būtiski ietekmēt intelektuālā darbaspēka emigrācijas nelabvēlīgo seku mazināšanu;

6. ieteikums: teritoriālā sadarbība funkcionālajos apgabalos

45.

konstatē, ka administratīvās robežas bieži vien neatbilst ekonomikas saiknēm, kas pastāv visā apgabalā. Piemēram, saikne var pastāvēt starp pilsētām un apkārtējiem piepilsētu rajoniem, starp lauku un pilsētu teritorijām vai kaimiņu reģioniem dažādās valstīs;

46.

uzsver, ka gandrīz katrā ar attīstību saistītajā jautājumā teritoriālā ietekme pārsniedz vietējo mērogu un administratīvās robežas un ka lēmumi dažādos līmeņos jāpieņem kopīgi. Pirms šo lēmumu pieņemšanas jānotiek kopīgam dialogam jau pašā sākumā, cenšoties rast atbildes uz šiem jautājumiem;

47.

norāda, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš tālākiem, perifēriem, mazapdzīvotiem, pierobežā esošiem, izolētiem un tādiem reģioniem, kuri saskaras ar īpašām grūtībām, it īpaši kalnu un salu reģioniem, un dažkārt atpaliek attīstības ziņā, un jo sevišķi jāpievēršas to savienojamības uzlabošanai un saikņu veidošanai starp tiem;

48.

iesaka izstrādāt kopīgas stratēģijas funkcionālajiem apgabaliem un iespēju robežās pielāgot attiecīgās stratēģijas un programmas;

7. ieteikums: sadarbības projekti ar kaimiņos esošu valstu nacionālo vai reģionālo ESI fondu programmām

49.

iesaka vadošajām iestādēm pilnībā izmantot iespējas, ko paver Kopīgo noteikumu regula attiecībā uz kohēzijas politiku (Eiropas Komisijas priekšlikuma 57. panta 4. punkts), lai plānotu reģionālās un pārrobežu sadarbības projektus ar reģionālajām ESI fondu programmām ar mērķi pievērsties pārrobežu funkcionālajiem apgabaliem. Lai nodrošinātu papildināmību un izvairītos no dublēšanās, šādu projektu izstrādē ir vajadzīga arī cieša koordinācija ar attiecīgajām Interreg programmām;

50.

atkārtoti pauž atbalstu ierosinātajam Eiropas pārrobežu mehānismam, kas būtu ārkārtīgi svarīgs, lai novērstu šķēršļus un trūkumus pārrobežu sadarbības jomā;

51.

uzsver, ka svarīgi ir, lai Eiropas Savienība sāk īstenot īstu kultūras diplomātijas stratēģiju. Šajā nolūkā ir jāveicina mākslas un kultūras sakari un apmaiņa starp Eiropas Savienības reģioniem, jo īpaši tālākajiem reģioniem, un trešām valstīm, kā arī jāveic pasākumi, kas atvieglotu māksliniekiem ceļošanu uz trešām valstīm un savas daiļrades prezentēšanu šajās valstīs, un otrādi;

8. ieteikums: teritoriālās pieejas veicināšana, pilnībā izmantojot tādu integrētu instrumentu potenciālu kā sabiedrības virzīta vietējā attīstība un integrēti teritoriālie ieguldījumi

52.

uzsver, ka kohēzijas stiprināšanai reģionālajā un vietējā (tostarp pārrobežu) līmenī ir vajadzīga augšupēja, vietējiem apstākļiem pielāgota pieeja, kas ļauj izstrādāt atbilstīgus risinājumus uz vietas;

53.

iesaka visu programmu ietvaros izstrādāt teritoriālās stratēģijas. Šajā kontekstā RK uzsver, ka vairāku fondu finansētas programmas sniedz pievienoto vērtību, un mudina funkcionālajos apgabalos plašāk izmantot teritoriālos instrumentus;

54.

uzsver, ka sabiedrības virzītai vietējai attīstībai ir liela nozīme kā īpašam instrumentam, ko var izmantot zemākajā pārvaldes līmenī un kas papildina cita veida atbalstu vietējā līmenī;

55.

norāda, ka vietējo kopienu un visu vietējo publisko un privāto dalībnieku dalība, apspriešanās un sadarbība ir īpaša sabiedrības virzītas vietējās attīstības pievienotā vērtība, kas nodrošina vietējo un specializēto zināšanu izmantošanu, kā arī reģionu īpašo vajadzību ņemšanu vērā;

56.

vērš uzmanību uz pārdomātas specializācijas svarīgo lomu reģionālo inovācijas sistēmu stiprināšanā, zināšanu apmaiņā starp reģioniem un sinerģijas palielināšanā, jo īpaši ar Eiropas pētniecības finansējuma palīdzību.