EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 26.7.2019

COM(2019) 355 final

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI,

kurā novērtē, cik lielā mērā dalībvalstis ir veikušas pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Padomes 2003. gada 22. jūlija Pamatlēmumu 2003/568/TI par korupcijas apkarošanu privātajā sektorā

Ievads

1.1.Vispārīga informācija

1.1.1. Pamatlēmuma un ziņojuma darbības joma

Padomes 2003. gada 22. jūlija Pamatlēmuma 2003/568/TI par korupcijas apkarošanu privātajā sektorā 1 (turpmāk “pamatlēmums”)  mērķis ir nodrošināt, ka:

·gan aktīvā, gan pasīvā korupcija privātajā sektorā visās ES dalībvalstīs tiek definēta kā noziedzīgs nodarījums;

·juridiskās personas (t. i., uzņēmējdarbības vienības, nevalstiskās organizācijas vai sabiedriskās organizācijas) arī var saukt pie atbildības par šādiem nodarījumiem; un

·par šiem nodarījumiem piemēro efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas.

2. pants attiecas uz “uzņēmējdarbību peļņas un bezpeļņas organizācijām”, un tas pamatlēmuma darbības jomu attiecina uz koruptīvām darbībām, ko izdarījuši privātā sektora indivīdi.

Saskaņā ar pamatlēmumu dalībvalstīm jānosaka kriminālatbildība par diviem rīcības veidiem:

– rīcība, ar ko personai privātajā sektorā sola, piedāvā vai dod kukuli tādēļ, lai šī persona, nepildot savus pienākumus, izpildītu kādu darbību vai atturētos no tās izpildes,

– rīcība, ar ko, strādājot privātajā sektorā, pieprasa vai saņem kukuli vai solījumu par to, lai, nepildot savus pienākumus, izpildītu kādu rīcību vai atturētos no tās izpildes.

Pamatlēmuma 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai līdz 2005. gada 22. jūlijam panāktu atbilstību. 9. panta 2. punktā ir noteikts, ka tās nosūta Padomei un Komisijai to noteikumu tekstu, ar kuriem to tiesību aktos transponē saistības, ko tām uzliek šis pamatlēmums.

Lai gan sākotnēji Apvienotajai Karalistei pamatlēmums bija saistošs, 2014. gada 1. septembrī tā nolēma netransponēt šo pamatlēmumu valsts tiesību aktos, pamatojoties uz Līgumiem pievienotā 36. protokola 10. panta 4. punktu 2 . Tāpēc šis ziņojums neattiecas uz Apvienoto Karalisti.

1.1.2. Šā īstenošanas ziņojuma mērķis

Lisabonas līgums ieviesa būtiskas izmaiņas brīvības, drošības un tiesiskuma telpā. 2014. gada 1. decembrī beidzās Līgumiem pievienotā 36. protokola 10. panta 1. punktā paredzētais piecu gadu pārejas periods. Līdz ar to tika atcelti ierobežojumi Eiropas Savienības Tiesas īstenotajai kontrolei un Komisijas izpildes pilnvarām tādās jomās kā policijas sadarbība un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās. Šīs būtiskās izmaiņas ir uzlabojušas brīvības, drošības un tiesiskuma efektivitāti ES un ir stiprinājušas dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos un ES iedzīvotāju uzticēšanos.

Kopš pēdējiem Komisijas īstenošanas ziņojumiem 2007. 3 un 2011. gadā 4 , dažās dalībvalstīs ir notikušas vairākas svarīgas krimināltiesību reformas. Turklāt saskaņā ar Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvenciju un Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju (UNCAC) 5 , kurā piedalās visas dalībvalstis, aktīvas un pasīvas kukuļdošanas atzīšana par kriminālnoziegumu ir obligāta, tostarp privātajā sektorā. Šīs izmaiņas ir mudinājušas dalībvalstis turpināt valstu īstenošanas pasākumu saskaņošanu ar starptautiskajiem un Eiropas standartiem. Šajā trešajā īstenošanas ziņojumā ir apkopoti jaunākās norises, un tas informē abus likumdevējus un sabiedrību kopumā par dalībvalstu panākumiem šajā jomā. Šā ziņojuma konstatējumi neskar Komisijas izpildes pilnvaras, kas paredzētas Līgumos.

1.1.3. Informācijas vākšana un metodika

Komisija 2014. gada 15. decembrī aicināja visas dalībvalstu iestādes ar MNE (Mesures Nationales d'Exécution) datubāzes starpniecību līdz 2015. gada 1. martam paziņot Komisijai valstu īstenošanas pasākumus attiecībā uz instrumentiem, kas ir saistīti ar bijušo trešo pīlāru. Komisija 2018. gadā aicināja dalībvalstis iesniegt atjauninātu informāciju par pamatlēmuma īstenošanu. Šajā ziņojumā iekļautais apraksts un analīze ir balstīta uz dalībvalstu līdz 2018. gada 1. augustam iesniegto informāciju.

Turklāt 2014. gadā Komisija apkopoja oficiālos statistikas datus par korupcijas lietu izskatīšanu dažādos kriminālprocesa posmos dalībvalstīs 6 . Iesaistot ekspertu grupu, kas atbild par politikas vajadzībām attiecībā uz datiem par noziedzību, un valstu kontaktpunktu tīklu korupcijas apkarošanas jomā, tika saņemtas atbildes no 26 dalībvalstīm par 2011., 2012. un 2013. pārskata gadu. 2018. gadā datu vākšana tika paplašināta, iekļaujot arī 2014., 2015. un 2016. pārskata gadu. No 22 dalībvalstīm, kas iesniedza datus 7 , tikai 7 8 spēja iesniegt datus par “galīgajiem notiesājošajiem spriedumiem par kukuļošanu privātajā sektorā” par kādu no pārskata gadiem no 2014. līdz 2016. gadam. Lai gan šie dati ir savā ziņā ierobežoti un tie būtu jāinterpretē piesardzīgi, arī rūpīgi ņemot vērā iesniegtās metodiskās piezīmes 9 , tos var izmantot, lai ilustrētu sankciju piemērošanu par pamatlēmumā noteiktajiem nodarījumiem.

ANALĪZE

Nākamajā iedaļā tiek sniegta detalizēta analīze, vispārēji aplūkojot pamatlēmuma transponēšanas valstu tiesību aktos statusu. Transponēšana valsts tiesību aktos katrā dalībvalstī tika vērtēta tikai pēc viena kritērija, proti, vai pamatlēmuma noteikumi ir iekļauti valsts tiesību aktos.

Ziņojumā galvenā uzmanība ir pievērsta pamatlēmuma 2.–7. pantam. Tas neattiecas uz 8.–11. pantu (t. i., noteikumiem par atcelšanu, īstenošanu, teritoriālo piemērošanu un stāšanos spēkā), jo tie nav jātransponē valstu tiesību aktos.

1.1.2. pants. Aktīva un pasīva korupcija privātajā sektorā

1.1.1.Vispārīgas piezīmes

Pamatlēmuma 2. pants ir viens no tā galvenajiem noteikumiem. Tajā ir definēti nodarījumi, kas saistīti ar aktīvu un pasīvu korupciju, ja to veic uzņēmējdarbības gaitā. 2. panta 1. punkta darbības joma aptver uzņēmējdarbību gan peļņas, gan bezpeļņas organizācijās.

Turpmāk ir uzskaitītas visas septiņas 2. panta 1. punktā prasītās pazīmes.

Iepriekšējā tabulā tikai pirmie uzskaitītie elementi (“sola, piedāvā vai sniedz” / “pieprasa vai saņem .. labumu vai solījumu par šādu labumu”) būtiski atšķiras aktīvās un pasīvās korupcijas gadījumā. Tāpēc dalībvalstis kopumā transponēja sešus pārējos elementus savos valsts tiesību aktos ar līdzīgu formulējumu. Tāpēc minētie seši aktīvas un pasīvas korupcijas pamatelementi turpmāk tiek apskatīti kopā.

Detalizēta analīze

1.1.1.1.2. panta 1. punkta a) apakšpunkts — aktīva korupcija — “sola, piedāvā vai sniedz”

Šīs trīs likumpārkāpēja darbības nedaudz atšķiras, lai gan ir iespējama to pārklāšanās. “Sola” var attiekties, piemēram, uz situācijām, kad kukuļdevējs apņemas sniegt nepamatotu labumu vēlākā posmā vai kad tiek panākta vienošanās starp kukuļdevēju un kukuļņēmēju, ka kukuļdevējs vēlāk sniegs kādu nepamatotu labumu. “Piedāvā” var attiekties uz situācijām, kad kukuļdevējs izrāda gatavību jebkurā brīdī sniegt nepamatotu labumu. Visbeidzot, “sniedz” var ietvert arī situācijas, kad kukuļdevējs nodod nepamatotu labumu.

19 dalībvalstis (BG, CZ, DK, DE, EL, ES, FR, HR, IT, CY, LT, NL, AT, PT, RO, SK, SI, FI un SE) ir gandrīz burtiski transponējušas šos trīs terminus “sola, piedāvā vai sniedz” savos tiesību aktos.

Vēl septiņās dalībvalstīs (BE, EE, IE, LU, HU, MT un PL) saskaņā ar attiecīgo valstu judikatūru transponēšanas terminiem ir līdzvērtīga nozīme. Tādās valstīs kā EE, HU, IE un PL termins “piedāvā kukuli” pašreizējā aktīvas kukuļošanas definīcijā nav minēts, bet uz to attiecas judikatūra. Beļģijā un Luksemburgā Kriminālkodeksā ir formulējums “izsaka piedāvājumu, dod solījumu vai jebkura veida labumu” 10 . Maltā persona, kas “kukuļo”, ir atbildīga kā līdzdalībniece. Persona, kura mēģina pamudināt otru personu izdarīt noziegumu, pati ir sodāma, pat ja tās mēģinājums ir bijis nesekmīgs 11 .

Latvijā termins “sola kukuli” nav skaidri norādīts.

2. panta 1. punkta b) apakšpunkts — pasīva korupcija — “pieprasa vai saņem .. vai solījumu par”

Pasīvas korupcijas nodarījuma gadījumā būtiska ir nepamatota labuma pieprasīšana vai saņemšana vai šāda labuma apsolījuma pieņemšana. Piemēram, “pieprasa” var būt vienpusēja rīcība, t. i., nav nozīmes tam, vai pieprasījums faktiski tika apmierināts. “Saņem” var nozīmēt, piemēram, faktisku labuma saņemšanu 12 . Nepamatota labuma “solījuma pieņemšana” var attiekties uz situācijām, kad kukuļņēmējs piekrīt saņemt labumu vēlākā posmā.

18 dalībvalstis (BE, BG, DE, EL, HR, LT, LU, HU, MT, AT, PT, SK, FI, IT, RO, NL, PL un SE) ir gandrīz burtiski transponējušas šos trīs terminus “pieprasa vai saņem .. vai solījumu par” savos tiesību aktos.

Sešās dalībvalstīs (CZ, DK, EE, FR, IE un SI) Kriminālkodeksā tiek izmantoti atšķirīgi transponēšanas termini, taču saskaņā ar attiecīgo judikatūru to nozīme ir līdzvērtīga. Savukārt Latvijā “kukuļa apsolījuma pieņemšana” nav iekļauta expressis verbis, taču “kukuļa piedāvājuma pieņemšana” ir paredzēta. Čehijas Republikā “nepamatota labuma solījuma pieņemšana” nav skaidri iekļauta pašreizējā pasīvas korupcijas definīcijā, kuras formulējums ir: “piekrīt pieņemt kādu dāvanu vai atlīdzību kā pamudinājumu vai atalgojumu”.

Spānijā “kukuļa apsolījuma pieņemšana” nav skaidri iekļauta, jo likums atsaucas tikai uz “nepamatota labuma vai priekšrocības” pieņemšanu.

2. panta 1. punkta a)–b) apakšpunkts — pieci pārējie pamatelementi

“tieši vai ar starpnieku”

Neatkarīgi no tā, vai nepamatota labuma saņēmējs vai ieguvējs ir persona, kas saņem kukuli, vai trešā persona, 2. pantā ir noteikts, ka pie kriminālatbildības jāsauc arī starpnieki.

14 dalībvalstīs, proti, BE, CZ, ES, EL, FR, HR, CY, LV, LT, LU, MT, PT, RO un SK, šis aspekts ir transponēts burtiski.

Vēl 12 dalībvalstīs (BG, DE, DK, IE, IT, HU, NL AT, PL, FI, SI un SE) “tieši vai ar starpnieku” nav skaidri iekļauts. Igaunijā šis aspekts nav iekļauts aktīvas kukuļošanas definīcijā, taču ir paredzēts pasīvas kukuļošanas definīcijā. No Igaunijas iestādēm saņemtā informācija nebija pārliecinoša jautājumā par to, vai daži elementi, kas iekļauti tikai pasīvas kukuļošanas definīcijā, attiecas arī uz aktīvu kukuļošanu.

Tomēr, pat ja nav norādīts “tieši vai ar starpnieku”, valstu tiesību akti paredz abu gadījumu iekļaušanu, tādējādi visās dalībvalstīs šis elements ir aptverts.

“personai, kas jebkādā statusā vada .. vai strādā tā labā” / “jebkādā statusā vadot .. vai strādājot tā labā”

12 dalībvalstis (BG, BE, DE, EL, ES, FR, LV, LU, HU, MT, PL un FI) ir transponējušas šo elementu burtiski.

Vēl 10 dalībvalstis (CZ, DK, HR, LT, NL, AT, PT, SE, SK un SI) ir to transponējušas nedaudz citādā redakcijā.

HR, NL un AT tiesību akti neparedz “vadīšanas” pienākumu — tajos norādīta tikai “strādāšana”. Portugālē definīcijā arī nav minēta funkcija “vadīšana”, bet gan norādīti “privātā sektora darbinieki” pasīvas korupcijas gadījumā un “jebkura persona” 13 aktīvas korupcijas gadījumā. Lietuvā kukuļošana privātajā sektorā ir krimināli sodāma tikai attiecībā uz cilvēkiem, kuriem ir “atbilstošas administratīvās pilnvaras” vai “tiesības rīkoties aģentūras, uzņēmuma vai organizācijas vārdā”, vai tiesības “veikt publiskas funkcijas”. Lietuva apgalvo, ka vadīšanas vai strādāšanas pienākumi ir precizēti Augstākās tiesas judikatūrā. CZ un SK nav tieša ierobežojuma attiecībā uz vadīšanu vai strādāšanu — šķiet, ka formulējums aptver jebkura veida attiecības vai saistību ar privātu uzņēmumu. Zviedrijā tiesību aktos ir atsauce uz “personu, kura ir darba ņēmējs vai kurai ir pilnvaras” (pasīva korupcija), vai uz jebkuru “personu” (aktīva korupcija). Šķiet, ka tā aptver gan vadīšanas, gan strādāšanas aspektu. DK un SI likums neprecizē saikni starp noziedzīgā nodarījuma izdarītāju un juridisko personu, tāpēc tiek pieņemts, ka visi šie elementi ir ietverti.

Igaunijas gadījumā “strādāšanas vai vadīšanas” aspekts aktīvas kukuļošanas definīcijā nav iekļauts, bet pasīvas kukuļošanas definīcijā tas ir minēts plašākā nozīmē, t. i., “persona, kas ir kompetenta iesaistīties saimnieciskajā darbībā”. No Igaunijas iestādēm saņemtā informācija nebija pārliecinoša jautājumā par to, vai daži elementi, kas iekļauti pasīvas kukuļošanas definīcijā, attiecas arī uz aktīvu kukuļošanu.

Rumānijā “vadīšana vai strādāšana” nav skaidri norādīta aktīvas un pasīvas korupcijas definīcijās. Teksts attiecas uz personu, “kas pastāvīgi vai uz laiku pilda pienākumus vai uzdevumus, ciktāl tā piedalās lēmumu pieņemšanā vai var ietekmēt lēmumu pieņemšanu”. Šķiet, ka tas aptver vadības funkcijas, bet ne obligāti jebkura veida darba attiecības. IE un CY aktīvas un pasīvas korupcijas darbības aprobežojas ar aģenta rīcību “attiecībā uz viņa pārstāvētās personas vai tās uzņēmuma darbību”, un tas, šķiet, sašaurina minēto definīciju.

Itālijā aktīva un pasīva korupcija attiecas tikai uz izpildu funkciju veicējiem, piemēram, vadītājiem, ģenerāldirektoriem, direktoriem, kas atbild par bilanču sagatavošanu, pašvaldību mēriem un likvidatoriem vai jebkuru citu, kurš “īsteno dažādas vadības funkcijas” 14 , tādējādi ārpus aptverto personu loka tiek atstātas personas, kurām nav izpildu funkciju.

“privātā sektora subjektu”

10 dalībvalstīs (BG, CZ, FR, EE, EL, IT, LV, HU, MT un PT) šis elements ir skaidri iekļauts valstu transponēšanas pasākumos. Taču 14 dalībvalstīs (BE, DK, ES, HR, IE, CY, LT, LU, NL, PL, RO, SK, SI un SE) tas nav skaidri iekļauts, jo šajās valstīs nodarījums parasti attiecas uz jebkuru personu (“ikvienu”). Ja šāda atsauce ir plaša, tā tomēr ir atbilstoša pamatlēmumam.

DE, AT un FI šā noteikuma darbības joma aprobežojas ar uzņēmumiem/uzņēmējsabiedrībām 15 , un tie ir šaurāki jēdzieni nekā privātā sektora subjekti. Arī Spānijā šī darbības joma ir līdzīgā veidā ierobežota 16 . Par šo jautājumu skatīt arī 2. panta 2. punktu.

“jebkāda veida nepamatotu labumu”

Nepamatots labums var būt ekonomiska rakstura, bet var būt arī nemateriāls. Svarīgi ir tas, ka likumpārkāpējs vai jebkura cita persona, piemēram, viņa radinieks, nonāk labākā stāvoklī, nekā bijis pirms nodarījuma izdarīšanas, un ka šai personai nav bijušas tiesības uz minēto labumu. Tas ietver, piemēram, naudu, brīvdienas, aizdevumus, pārtiku un dzērienus, lietas izskatīšanu paātrinātā tempā, labākas karjeras iespējas utt. “Nepamatots” būtu jāinterpretē kā tāds, ko saņēmējs nav likumīgi tiesīgs pieņemt vai saņemt. Šāda interpretācija no nodarījuma tvēruma izslēdz tiesību vai normatīvajos noteikumos atļautos labumus.

19 dalībvalstis (BE, BG, DE, DK, ES, EL, CY, LT, LV, LU, HU, MT, AT, PL, PT, RO, FI, IT un SE) ir transponējušas šo elementu burtiski.

Dažas citas dalībvalstis ir transponējušas to nedaudz citādā redakcijā.

Nīderlandē īstenošanas noteikums neattiecas uz “nepamatotu labumu”, bet gan uz “dāvanu”, “pakalpojumu” vai “solījumu”. Kiprā “nepamatots labums” ir transponēts kā “jebkura dāvana vai atlīdzība kā pamudinājums vai atalgojums”. Francijā tiesību akti atsaucas uz “jebkuru labumu”, un tam ir nedaudz plašāka nozīme, bet Horvātijā tiesību aktos ir minēts “atbalsts” (“favour” (angļu val.)). Slovēnijā tiesību aktos minēts “neatļauts piešķīrums, dāvana vai cits materiāls labums”. Īrijā pasīvās kukuļošanas nodarījums attiecas uz jēdzieniem “dāvana, atlīdzība vai labums”, bet aktīvās kukuļošanas nodarījums attiecas tikai uz “dāvanu vai atlīdzību”.

Slovākijā nav pievērsta īpaša uzmanība nepamatota labuma piedāvājumam, kas nav kukulis. Termins “labums” Slovākijas Kriminālkodeksa noteikumos par kukuļošanu nav lietots, toties tiek lietots termins “kukulis” 17 : “kukulis ir lieta vai īpašuma nodošana, vai kaut kā nemateriāla nodošana kādam, kuram uz to nav likumīgu tiesību”. Čehijas Republikā “jebkura veida nepamatots labums” ir ietverts “kukuļa” definīcijā, definējot to kā “nepamatotu labumu, ko veido tieša materiāla bagātība vai kāds cits labums, .. uz kuru personai nav tiesību” 18 .

Igaunijā pasīvas kukuļošanas gadījumā nepamatots labums tiek saukts par “īpašumu vai citiem labumiem”, bet aktīvas kukuļošanas gadījumā likums atsaucas uz kukuli, kas ir ierobežots jēdziens, salīdzinot ar nepamatota labuma jēdzienu. Pamatojoties uz pieejamo informāciju, nav skaidrs, vai daži elementi, kas iekļauti pasīvas kukuļošanas definīcijā, attiecas arī uz aktīvu kukuļošanu.

“šai personai vai kādai trešai pusei”

22 dalībvalstīs šis elements ir transponēts burtiski (BE, BG, CZ, DE, DK ES, EL, FR, HU, HR, CY, LT, LV, LU, MT, AT, PT, SK, SI, FI, IE un SE).

Polijā trešās puses aspektu var piemērot tikai netieši, ciktāl tas atbilst terminam pircējam vai preču, pakalpojumu vai citu labumu saņēmējam”.

Šo elementu nav skaidri iekļāvušas divas dalībvalstis (NL un RO). Vēl divās dalībvalstīs (EE un IT) tas nav iekļauts attiecībā uz aktīvas kukuļošanas definīciju.

“nepildot savus pienākumus, izpildītu jebkādu darbību vai atturētos no tās izpildes”

13 dalībvalstīs (BE, BG, DE, DK, FR, EL, IE, IT, CY, LV, LU, AT un SK) šis elements ir burtiski transponēts valstu tiesību aktos.

Septiņas dalībvalstis (LT, LV, HU, MT, PT, RO un SE) ir to transponējušas nedaudz citādā redakcijā. Rumānijā šis aspekts ir piemērots tikai pasīvas kukuļošanas definīcijā. Lietuvā tas ir transponēts kā “likumīga vai nelikumīga darbība vai bezdarbība .., īstenojot savas pilnvaras”. Portugālē jēdziens “pienākuma neizpilde” parādās tikai pasīvās, bet ne aktīvās kukuļošanas definīcijā. Latvijā elements “nepildot savus pienākumus, izpildītu jebkādu darbību vai atturētos no tās izpildes” ir transponēts plašākā nozīmē, proti, darbība jāizpilda vai jāatturas no tās izpildes, “izmantojot savas pilnvaras”, bet tam nav obligāti jāietver konkrēta [pienākumu] neizpilde. HU, MT un SE tiesību akti neparedz “izpildi vai atturēšanos no izpildes”. Tas nozīmē, ka šo elementu izlaišana neietekmē “savu pienākumu neizpildi”, kas ir noteikta Kriminālkodeksā, — nav nekādas atšķirības, vai šie vārdi ir vai nav skaidri norādīti.

Igaunijā šis aspekts tiek saukts par “savas kompetences ļaunprātīgu izmantošanu” pasīvas korupcijas gadījumā, bet aktīvas korupcijas definīcijā tas vispār nav minēts. No Igaunijas iestādēm saņemtā informācija nebija pārliecinoša jautājumā par to, vai daži elementi, kas iekļauti pasīvas kukuļošanas definīcijā, attiecas arī uz aktīvu kukuļošanu.

Čehijas Republikā Kriminālkodeksa noteikumus par kukuļošanu privātajā sektorā piemēro ne tikai gadījumos, kad ir notikusi pienākumu neizpilde.

Spānijā formulējums “nepildot savus pienākumus” tika svītrots no likuma. Turklāt aspekts “izpildītu jebkādu darbību vai atturētos no tās izpildes” nav iekļauts pašreizējā formulējumā. Ierobežota ir arī attiecīgā panta darbības joma (“preču pirkšanā vai pārdošanā vai pakalpojumu līgumos, vai komercattiecībās”).

FI un HR pienākumu neizpilde nav norādīta, un teksta “izpildītu jebkādu darbību vai atturētos no tās izpildes” vietā ir norāde par labvēlīgu attieksmi pret kukuļotāju vai citu personu. Slovēnijas likumā ir minēta norāde uz organizācijas vai citas personas interešu neievērošanu vai kaitējuma tai radīšanu līguma noslēgšanas vai pagarināšanas laikā. Nīderlandē “pienākumu neizpildes” elements ir transponēts kā “pārkāpjot labticības principu”, un tas ietver “darba devēja vai pilnvarotāja dāvinājuma vai solījuma, vai pakalpojuma pieņemšanas vai pieprasīšanas slēpšanu” 19 .

Polijā jēdziens “pienākumu neizpilde” ir transponēts kā “šai personai uzlikta pienākuma neizpilde, kas var nodarīt būtisku kaitējumu šādai vienībai vai var izraisīt negodīgu konkurenci vai radīt nepieņemamu priekšrocību pircējam vai preču, pakalpojumu vai citu labumu saņēmējam”.

Papildu ierobežojumi

Atšķirībā no pārējām 25 ES dalībvalstīm Beļģija un Luksemburga ir noteikušas ierobežojumus gadījumos, kad priekšnieks nav zinājis par pienākumu neizpildi, gan pasīvas, gan aktīvas kukuļošanas nodarījumos.

2. panta 2. punkts

2. panta 2. punkts nosaka, ka 2. panta 1. punkts attiecas uz uzņēmējdarbību peļņas un bezpeļņas organizācijās.

Lielākā daļa dalībvalstu savos tiesību aktos nepārprotami norāda, ka tajos ir iekļautas arī bezpeļņas organizācijas, bet citas ir formulējušas savus tiesību aktus tik plaši, ka bezpeļņas organizācijas nav izslēgtas (BE, BG, CZ, DK, EE, FR, EL, HR, IE, IT, CY, LV, LT, LU, HU, NL, MT, PL, PT, RO, SK, SI un SE).

Četrās dalībvalstīs (DE, FI, AT un ES) nodarījuma tvērums ir atšķirīgs. DE, FI un AT šā noteikuma darbības joma aprobežojas ar “uzņēmumiem/uzņēmējsabiedrībām” 20 , un tie ir šaurāki jēdzieni nekā privātā sektora subjekts. Arī Spānijā darbības joma ir ierobežota līdzīgā veidā. Attiecīgo noziedzīgo nodarījumu tvēruma ierobežošana līdz uzņēmumiem dažos gadījumos izslēdz to personu kriminālatbildību, kuras kukuļo bezpeļņas organizāciju vārdā vai par labu tām. Bezpeļņas organizācijas ietilpst privātajā sektorā, un tās var būt, piemēram, fondi, asociācijas, sporta klubi, baznīcas organizācijas un labdarības organizācijas. Bezpeļņas organizācijas bieži nodarbojas ar uzņēmējdarbību, taču parasti tās izmanto savus ieņēmumus, lai vēl tālāk virzītos uz saviem galīgajiem sociālajiem, izglītības vai labdarības mērķiem, nevis sadala ienākumus organizācijas akcionāriem, vadītājiem vai dalībniekiem.

Turklāt attiecībā uz darbībām, kuras reglamentē pamatlēmums, dalībvalstis saskaņā ar 2. panta 3. punktu varēja deklarēt, ka tās ierobežos darbības jomu tikai līdz rīcībai, kas saistīta ar konkurences izkropļošanu preču vai komercpakalpojumu iegādes jomā. Šādas deklarācijas iesniedza DE, IT, AT un PL. Tās bija spēkā līdz 2010. gada 22. jūlijam. (2. panta 4. punkts). Tā kā Padome nav pieņēmusi lēmumu pagarināt to derīgumu, Komisija uzskata, ka šīs deklarācijas vairs nav spēkā.

Vācijā Kriminālkodeksa 299. panta pašreizējā redakcija var izslēgt dažas situācijas, kurās privātā sektora subjekti ir iesaistīti vai ar kurām tie saskaras praksē un kuras nav tieši saistītas ar iepirkuma darījumiem. Salīdzinājumam — 2. pants attiecas uz kukuļošanu “uzņēmējdarbības gaitā”, un tā aptver visplašāko darbību loku.

Spānijā aktīvā un pasīvā korupcija ir ierobežota līdz “preču pirkšanai vai pārdošanai, vai pakalpojumu līgumiem, vai komercattiecībām”.

Slovēnijā nodarījuma jomu var ierobežot šis formulējums: “noslēdzot vai pagarinot līgumu”.

3. pants. Kūdīšana, līdzdalība un atbalstīšana

3. pantā galvenā uzmanība ir pievērsta dalībai korupcijā kūdīšanas, līdzdalības un atbalstīšanas veidā. Tomēr tas neattiecas uz nodarījumu mēģinājumiem 21 .

25 dalībvalstīs (BE, BG, CZ, DE, DK, ES, EE, EL, FR, HR, CY, LT, LV, LU, HU, MT, NL, AT, PL, PT, RO, SK, SI, FI un SE) valsts tiesību akti attiecas uz kūdīšanu, līdzdalību un atbalstīšanu. Īrija paskaidroja, ka, lai gan tās tiesību aktos kūdīšana nav īpaši norādīta, to reglamentē judikatūra.

Itālija uzskata, ka šie jēdzieni ir ietverti Kriminālkodeksa pantos lietotajā jēdzienā “atbalstīšana” 22 . Tomēr šajā jautājumā saņemtā informācija nebija pārliecinoša.

4. pants. Sodi un citas sankcijas

4. panta 1. punkts prasa, lai korupcijas nodarījumi privātajā sektorā būtu sodāmi ar “efektīviem, samērīgiem un preventīviem” kriminālsodiem. 4. panta 1. punkts ir pārņemts visu dalībvalstu tiesību aktos.

4. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai pasīva un aktīva korupcija privātajā sektorā būtu sodāma ar sodu, kura maksimums ir vismaz 1–3 gadi ieslodzījumā. Komisija secina, ka minētā sodu robežvērtība ir transponēta visu dalībvalstu tiesību aktos.

4. panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm dažos gadījumos uz laiku jāaizliedz fiziskām personām turpināt konkrēto vai līdzīgu uzņēmējdarbību līdzīgā amatā vai statusā. Tas ir pārņemts 24 dalībvalstu tiesību aktos (BE, BG, CZ, DE, DK, EE, EL, FR, HR, IE, IT, LV, LT, LU, HU, MT, NL, AT, PT, PL, RO, FI, SK un SI). Zviedrija paskaidroja, ka minētos pasākumus var veikt, pamatojoties uz Likumu par komercdarbības veikšanas aizliegšanu, bet nesniedza sīkāku paskaidrojumu.

Kipras un Spānijas iesniegtā informācija nebija pietiekama, lai varētu secināt, vai 4. panta 3. punkts to tiesību aktos ir ņemts vērā.

5. pants. Juridisko personu atbildība

5. pants paredz juridisko personu atbildību gan par aktīvu, gan pasīvu korupciju. Dalībvalstis var izvēlēties kriminālo vai administratīvo atbildību.

Saskaņā ar 5. panta 1. punktu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka juridiskas personas var saukt pie atbildības par kukuļošanu, kas izdarīta to labā, ja kukuļošanu, “darbojoties atsevišķi vai kā juridiskas personas iestādes locekle”, izdarījusi kāda persona, kurai šajā juridiskajā personā ir vadošs amats.

Saskaņā ar 5. panta 2. punktu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka juridisku personu var saukt pie atbildības arī tad, ja pārraudzības vai kontroles trūkums darījis iespējamu nodarījuma veikšanu.

Juridisku personu saukšana pie atbildības neizslēdz to fizisko personu kriminālatbildību, kas nodarījumā iesaistītas kā izdarītāji, kūdītāji vai līdzdalībnieki (5. panta 3. punkts).

Pašlaik 16 dalībvalstīs (BE, DK, DE, ES, EL, FR, CY, LV, LT, LU, HU, AT, PL, FI, SK un SI) ir pieņemti tiesību akti, kas transponē šo noteikumu. Dažas dalībvalstis pret juridiskām personām izmanto kriminālsankcijas, bet citas izmanto administratīvus pasākumus. Saskaņā ar pamatlēmumu abas pieejas ir vienlīdz pieņemamas. Īrijā juridisko personu atbildību reglamentē judikatūra. Īrija neiesniedza pietiekamu informāciju, lai varētu novērtēt 5. panta 2. punkta un 5. panta 3. punkta transponēšanu.

Portugālē juridisko personu un tām līdzvērtīgu struktūru atbildība tiek izslēgta, ja vainīgais ir rīkojies pretēji to personu īpašajiem rīkojumiem vai norādījumiem, kurām ir tiesības tos dot. Horvātijā juridisko personu atbildība ir atkarīga no diviem alternatīviem kritērijiem, no kuriem viens attiecas uz “nelikumīgu ieguvumu”, ko saņēmusi juridiskā persona vai trešā persona. Igaunijā juridiska persona tiek atbrīvota no kriminālatbildības, ja juridiskajai personai “nav bijis iespējams novērst” tās kompetentā pārstāvja rīcību. Īrija atsaucas uz kopējām tiesībām un attiecīgo judikatūru, saskaņā ar kuru juridiska persona ir atbildīga par tās “kontrolējošo amatpersonu” darbībām.

Saskaņā ar 5. panta 2. punktu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka juridisku personu var saukt pie atbildības arī tad, ja pārraudzības vai kontroles trūkums darījis iespējamu nodarījuma veikšanu. Par astoņām dalībvalstīm nav pietiekami daudz informācijas, lai varētu novērtēt, vai uzraudzības vai kontroles trūkums ir ietverts valsts tiesību aktos (BG, CZ, EE, IT, MT, NL un PT) vai arī šos aspektus reglamentē judikatūra (IE).

5. panta 3. punktā ir iekļauts negatīvs nosacījums. Ja dalībvalstīm nav nekādu pretēju tiesību aktu vai prakses, tiek pieņemts, ka tās atbilst šim nosacījumam, proti, ka juridiskas personas saukšana pie atbildības neizslēdz to fizisko personu kriminālatbildību, kas nodarījumā iesaistītas kā izdarītāji, kūdītāji vai līdzdalībnieki.

6. pants. Sodi juridiskām personām

6. pantā ir noteikts, ka dalībvalstīm jāparedz juridisku personu sodīšana ar efektīviem, samērīgiem un preventīviem sodiem (kriminālsodiem vai cita veida sodiem) par aktīvu un pasīvu korupciju, kūdīšanu un atbalstīšanu, kā arī par to, ka nodarījuma izdarīšana bijusi iespējama uzraudzības vai kontroles trūkuma dēļ. 6. panta 1. punktā papildus finansiālajām sankcijām ir minēti arī citi atbilstīgu sodu piemēri, piemēram, aizliegums saņemt valsts pabalstus vai atbalstu, komercdarbības veikšanas aizliegums, tiesas uzraudzība vai tiesas lēmums par darbības izbeigšanu. Saskaņā ar 6. panta 2. punktu sodiem jābūt efektīviem, samērīgiem un preventīviem.

18 dalībvalstis (BE, BG, CZ, DE, DK, EL, FR, HR, LV, LU, HU, MT, AT, PL, SK, SI, FI un CY) ir iesniegušas informāciju, kas liecina, ka tajās ir pieņemti tiesību akti, ar kuriem transponē 6. panta 1. punktu. No pārējām dalībvalstīm saņemtā informācija nebija pārliecinoša.

6. panta 2. punkts ir pārņemts valsts tiesību aktos 26 dalībvalstīs. Īrija apstiprina, ka 6. pants ir transponēts ar 1906. gadā pieņemtu tiesību aktu. Tomēr šis tiesību akts paredz sodus tikai fiziskām, nevis juridiskām personām. Tāpēc iesniegtā informācija nav pietiekama, lai varētu novērtēt transponēšanu.

7. pants. Jurisdikcija

7. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai noteiktu savu jurisdikciju attiecībā uz nodarījumu, kas ietilpst šā pamatlēmuma darbības jomā, ja attiecīgo nodarījumu izdara pilnīgi vai daļēji tās teritorijā, kāds tās valsts pilsonis vai par labu juridiskai personai, kuras galvenais birojs atrodas minētās dalībvalsts teritorijā. Dalībvalstīm ir rīcības brīvība, piemērojot pēdējos divus jurisdikcijas noteikumus.

Visās dalībvalstīs ir izstrādāti valsts pasākumi, ar kuriem transponē šo noteikumu.

Saskaņā ar 7. panta 2. punktu 16 dalībvalstis (BG, DE, DK, FR, EL, IT, IE, LT, LU, HU, MT, NL, AT, PL, FI un SE) ir nolēmušas nepiemērot dažus noteikumus par jurisdikciju (ja nodarījumu ir izdarījis kāds no tās pilsoņiem vai tas ir izdarīts par labu tādai juridiskai personai, kuras galvenais birojs atrodas minētās dalībvalsts teritorijā). Dažās dalībvalstīs (piemēram, FI, FR vai DK) saskaņā ar 7. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir paredzēta dubulta sodāmības prasība, un uz to var attiekties arī citi nosacījumi, piemēram, cietušā iesniegts ziņojums (FR) vai prokurora ierosināta procedūra (FR).

SECINĀJUMI

No dalībvalstīm saņemtā informācija liecina, ka daudzās no tām kopš 2011. gada ir notikušas būtiskas reformas. Piemēram, Grieķija 2014. gadā grozīja savas krimināltiesību normas par korupciju, un Bulgārija, Vācija, Igaunija un Spānija to pašu izdarīja 2015. gadā. Beļģija grozīja Kriminālkodeksu 2016. un 2018. gadā, un Itālija to pašu izdarīja 2017. gadā. Ungārija 2012. gadā pieņēma jaunu Kriminālkodeksu un pārskatīja visus saistītos juridiskos instrumentus. Slovākija 2016. gadā pieņēma likumu par juridisko personu atbildību.

Kopumā kopš 2011. gada īstenošanas ziņojuma pamatlēmuma transponēšanas līmenis ir acīmredzami uzlabojies. Valstu kriminālkodeksos ieviesto sodu līmenis atbilst pamatlēmuma minimālajiem robežlielumiem visās dalībvalstīs.

Tomēr dažās dalībvalstīs vairākus pamatlēmuma noteikumus ir bijis grūti īstenot. Piemēram, kukuļa apsolījuma pieņemšana nav iekļauta visu dalībvalstu tiesību aktos, un dažās valstīs nodarījuma izdarīšana, ja to izdara kāds, kas ieņem vadošu amatu vai strādā, aprobežojas tikai ar kādiem konkrētiem amatiem vai pilnvarām. Šķiet, ka nelielā daļā dalībvalstu nav pilnībā iekļauts nepamatots labums, ko piedāvā vai sniedz trešām personām. Nepamatots labums ir arī tāds jēdziens, kas tiek definēts dažādi, dažkārt aptverot vairāk, nekā absolūti nepieciešams, bet citreiz izlaižot svarīgus elementus. Turklāt dažas dalībvalstis ir iekļāvušas ierobežojumu attiecībā uz korupcijas pārkāpumu tvērumu privātajā sektorā, vai nu nosakot konkrētus nosacījumus, kādos var tikt izdarīts nodarījums, vai arī ierobežojot šā nodarījuma tvērumu un attiecinot to tikai uz uzņēmumiem un citām peļņas gūšanas organizācijām, tādējādi izlaižot bezpeļņas organizācijas. Dažās dalībvalstīs attiecīgie Kriminālkodeksa noteikumi neattiecas uz bezpeļņas organizācijām.

Lai gan vairākas dalībvalstis ir centušās grozīt savus tiesību aktus, to centieni jāpaplašina, pievēršoties šo krimināltiesisko pasākumu īstenošanai. No visām 22 dalībvalstīm, kas 2018. gada atjauninājuma ietvaros iesniedza statistikas datus par 2014.–2016. pārskata gadu, tikai 13 23  dalībvalstis iesniedza reģistrētus datus par kukuļošanu privātajā sektorā. Pārskata gados ir bijuši tikai daži notiesājoši spriedumi par korupciju privātajā sektorā.

Komisija turpinās atbalstīt dalībvalstis ES tiesību aktu transponēšanā, īstenošanā un izpildes panākšanā, lai sasniegtu apmierinošu līmeni. Tostarp tiks pārbaudīts, vai valstu pasākumi pilnībā atbilst attiecīgajiem pamatlēmuma noteikumiem, tiks organizētas sanāksmes ar dalībvalstu valsts iestāžu piedalīšanos un veicināta paraugprakses izstrāde un apmaiņa konkrētās jomās. Nepieciešamības gadījumā Komisija izmantos savas Līgumos paredzētās izpildes pilnvaras, īstenojot pārkāpuma procedūras. Visbeidzot, Komisija turpinās vākt noziedzības statistikas datus par korupciju privātajā sektorā.

(1)    OV L 192, 31.7.2003., 54. lpp.

(2)    OV C 115, 9.5.2008., 322. lpp.

(3)    COM(2007) 328 galīgā redakcija. Komisija 2007. gadā atzina, ka tikai divas dalībvalstis ir pareizi transponējušas tās noteikumus savos tiesību aktos.

(4)    COM(2011) 309 galīgā redakcija. Šajā ziņojumā tika secināts, ka transponēšana joprojām nav apmierinoša, neraugoties uz daļējiem panākumiem. Galvenā problēma bija dažu 2. un 5. panta elementu nepilnīga transponēšana. Tāpēc Komisija aicināja dalībvalstis nekavējoties pieņemt visus vajadzīgos pasākumus situācijas labošanai. Komisija arī aicināja dalībvalstis paziņot pasākumus, kas pieņemti laikā pēc pēdējā paziņojuma.

(5)    Eiropas Līgumu sērija — Nr. 173.    https://www.coe.int/en/web/conventions/full-list/-/conventions/rms/090000168007f3f5.    https://www.unodc.org/documents/treaties/UNCAC/Publications/Convention/08-50026_E.pdf.

(6)       http://ec.europa.eu/transparency/regexpert/index.cfm?do=groupDetail.groupDetailDoc&id=21215&no=2

(7)    BE, BG, CZ, DE, ES, HR, IE, IT, CY, LV, LT, LU, HU, RO, AT, PL, PT, SK, SI, FI, SE, UK.

(8)      BE, HR, IT, LU, LV, PL un SI.

(9)    Atsauces uz tiesību normām gan valsts tiesību aktos, gan ANO Pretkorupcijas konvencijā ir tādas, kā tās iesniegušas dalībvalstis. Nodarījumu sistematizācijas pamatā ir UNCAC 15.–22. pants, un nākotnē tā palīdzēs veikt salīdzināšanu un labāk izprast atšķirības starp definīcijām un reģistrācijas sistēmām. Datu iekļaušana vienā vai otrā kategorijā nenozīmē to, ka Komisija tā vērtē valsts noteikumu darbības jomu attiecībā uz kategorijām, par kurām mēs pieprasījām datus. Detalizēts metodikas apraksts ir pieejams vietnē:    
https://ec.europa.eu/home-affairs/sites/homeaffairs/files/what-we-do/policies/organized-crime-and-human-trafficking/corruption/docs/official_corruption_statistics_2011_2013_jan16_en.pdf .

(10)    “Proposer une offre, une promesse ou un avantage de toute nature”.

(11)    Kriminālkodeksa 115., 120. un 121. pants.

(12)    Saskaņā ar Krimināltiesību konvencijas Paskaidrojošā ziņojuma 41.–42. punktu.

(13)    “ikviens”.

(14)    “Esercita funzioni direttivi diverse”.

(15)    “Unternehmen/elinkeino”.

(16) “Empresa mercantile/sociedad”.

(17)    Definīcija 131. panta 3. punktā. “Lieta” ir definēta 130. panta 1. un 2. punktā.

(18)    Kriminālkodeksa 334. panta 1. punkts.

(19)    Kriminālkodeksa 328.b pants.

(20)    “Unternehmen/elinkeino”.

(21)    Iemesls ir tāds, ka aktīvas un pasīvas kukuļdošanas definīcija ietver arī “solīšanu”, “piedāvāšanu” un “pieprasīšanu” vai “apsolījuma pieņemšanu”, nevis tikai “sniegšanu” un “saņemšanu”.

(22)    “Favoreggiamento”.

(23)    AT, BE, BG, DE, HR, HU, IT, LT, LU, PL, PT, SL un UK.