(1)

Šīs direktīvas mērķis ir dot iespēju tiesīgajām pārstāvības iestādēm, kas pārstāv patērētāju kolektīvās intereses, lūgt tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ceļot pārstāvības prasības saistībā ar Savienības tiesību aktu pārkāpumiem. Tiesīgajām pārstāvības iestādēm vajadzētu būt iespējai prasīt apturēt vai aizliegt pārkāpumu, apstiprināt, ka ir izdarīts pārkāpums, un lūgt tiesisko aizsardzību, atlīdzināšanu , piemēram, kompensāciju , samaksātās cenas atlīdzināšanu , remontu , aizstāšanu, izņemšanu no tirdzniecības, cenas samazināšanu vai līguma izbeigšanu , kā tas ir paredzēts valsts tiesību aktos. [Gr. 1]

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/22/EK (4) ļāva tiesīgajām iestādēm celt pārstāvības prasības, kuru galvenais mērķis ir apturēt un aizliegt Savienības tiesību aktu pārkāpumus, kas kaitē patērētāju kolektīvajām interesēm. Tomēr minētā direktīva nepietiekami risināja patērētāju tiesību īstenošanas problēmas. Lai nodrošinātu labāku atturēšanu no nelikumīgas prakses un mazinātu kaitējumu patērētājiem, ir nepieciešams stiprināt patērētāju kolektīvo interešu aizsardzības mehānismu. Ņemot vērā daudzās izmaiņas, skaidrības labad ir lietderīgi aizstāt Direktīvu 2009/22/EK. Savienībai, pamatojoties uz LESD 114. pantu, noteikti ir jāveic intervences pasākumi, lai nodrošinātu gan tiesu pieejamību, gan pareizu tiesvedību, jo tādējādi tiks samazinātas izmaksas un slodze, ko rada individuālas prasības. [Gr. 2]

(3)

Pārstāvības prasībai būtu jānodrošina visu patērētāju bez diskriminācijas kolektīvo interešu efektīva un lietderīga aizsardzība pret iekšzemes un pārrobežu pārkāpumiem . Tai būtu jāļauj tiesīgajām pārstāvības iestādēm rīkoties, lai nodrošinātu atbilstību attiecīgajiem Savienības tiesību aktu noteikumiem, un pārvarēt šķēršļus, ar kuriem saskaras patērētāji, ceļot individuālas prasības, piemēram, neskaidrību par viņu tiesībām un pieejamiem procesuālajiem mehānismiem, iepriekšējo pieredzi saistībā ar neapmierinātajām prasībām, pārlieku ilgu tiesvedību, psiholoģisko nevēlēšanos celt prasību un to, ka individuālās prasības paredzamās izmaksas pārsniegs ieguvumus no tās , un tādējādi, pārvarot minētos šķēršļus, tiks palielināta juridiskā noteiktība prasītājiem un atbildētājiem, kā arī tiesu sistēmai . [Gr. 3]

(4)

Ir svarīgi nodrošināt vajadzīgo līdzsvaru starp tiesu iestāžu pieejamību un procesuālajiem drošības pasākumiem, no vienas puses, un ļaunprātīgu tiesāšanos, kas varētu nepamatoti apgrūtināt uzņēmumu spēju darboties vienotajā tirgū, no otras puses. Lai novērstu pārstāvības prasību ļaunprātīgu izmantošanu, būtu jāizvairās no tādiem elementiem kā zaudējumu atlīdzināšana kā sods un ierobežojumu neesamība attiecībā uz to, kam ir tiesības celt prasību no kaitējuma cietušo patērētāju vārdā, un būtu jāparedz skaidri noteikumi par dažādiem procesuālajiem aspektiem, piemēram, par tiesīgo pārstāvības iestāžu izraudzīšanos, to līdzekļu izcelsmi un prasības pamatošanai nepieciešamo informāciju. Šai direktīvai nebūtu jāietekmē valsts tiesību akti par procesuālo izmaksu sadali. Zaudētāja pusei būtu jāsedz tiesvedības izmaksas. Tomēr tiesai vai tribunālam nevajadzētu piespriest zaudētājai pusei segt izmaksas, kas radušās bez vajadzības vai ir nesamērīgas salīdzinājumā ar prasību . [Gr. 4]

(5)

Pārkāpumiem, kas skar patērētāju kolektīvās intereses, bieži ir pārrobežu ietekme. Efektīvākām un iedarbīgākām pārstāvības prasībām, kas pieejamas visā Savienībā, būtu jāvairo patērētāju uzticēšanās iekšējam tirgum un jāpalielina patērētāju iespējas īstenot savas tiesības.

(6)

Šai direktīvai būtu jāaptver dažādas jomas, piemēram, datu aizsardzība, finanšu pakalpojumi, ceļošana un tūrisms, enerģētika, telekomunikācijas , vide un vide. veselība . Tai būtu jāattiecas uz to Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, kuri aizsargā patērētāju kolektīvās intereses, neatkarīgi no tā, vai attiecīgajos tiesību aktos tie ir dēvēti par patērētājiem vai ceļotājiem, lietotājiem, klientiem, privātiem ieguldītājiem, privātiem klientiem vai tamlīdzīgi , kā arī datu subjektu kolektīvās intereses saskaņā ar VDA regulu . Lai nodrošinātu pienācīgu reaģēšanu uz Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, kuru veids un mērogs strauji mainās, ikreiz, kad tiek pieņemts jauns Savienības tiesību akts, kas attiecas uz patērētāju kolektīvo interešu aizsardzību, būtu jāizvērtē, vai grozīt šīs direktīvas pielikumu, lai to iekļautu attiecīgā tiesību akta darbības jomā. [Gr. 5]

(6a)

Šī direktīva attiecas uz pārstāvības prasībām, ko ceļ saistībā ar tādiem I pielikumā uzskaitīto Savienības tiesību aktu noteikumu pārkāpumiem, kuriem ir plaša ietekme uz patērētāju. Plaša ietekme ir tāda, kas skar vismaz divus patērētājus. [Gr. 6]

(7)

Komisija ir pieņēmusi tiesību aktu priekšlikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos, un Regulai (EK) Nr. 2027/97 par gaisa pārvadātāju atbildību, veicot pasažieru un viņu bagāžas gaisa pārvadājumus, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem. Tāpēc ir lietderīgi paredzēt, ka gadu pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā Komisija izvērtē, vai šie Savienības noteikumi gaisa un dzelzceļa pasažieru tiesību jomā nodrošina patērētājiem pienācīgu aizsardzības līmeni, kas ir salīdzināms ar šajā direktīvā paredzēto, un izdara vajadzīgos secinājumus attiecībā uz šīs direktīvas darbības jomu.

(8)

Pamatojoties uz Direktīvu 2009/22/EK, šai direktīvai būtu jāattiecas gan uz iekšzemes, gan pārrobežu pārkāpumiem, jo īpaši, ja patērētāji, kurus skāris pārkāpums, dzīvo vienā vai vairākās dalībvalstīs, kas nav tā dalībvalsts, kurā reģistrēts pārkāpumu izdarījušais tirgotājs. Tai būtu jāattiecas arī uz pārkāpumiem, kas tika izbeigti pirms pārstāvības prasības uzsākšanas vai noslēgšanas, jo joprojām var būt nepieciešams novērst šādas prakses atkārtošanos, noteikt, ka konkrētā prakse ir bijusi pārkāpums, un veicināt patērētāju tiesisko aizsardzību.

(9)

Šai direktīvai nebūtu jāievieš starptautisko privāttiesību normas attiecībā uz jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi vai piemērojamiem tiesību aktiem. Spēkā esošie Savienības tiesību akti attiecas uz šajā direktīvā paredzētajām pārstāvības prasībām , nepieļaujot labvēlīgākās tiesas izvēles veicināšanu . [Gr. 7]

(9a)

Šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt ES noteikumu piemērošanu attiecībā uz starptautiskajām privāttiesībām pārrobežu lietās. Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regula (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (pārstrādātā regula Brisele I), Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regula (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II), tiek piemērotas šajā direktīvā noteiktajām pārstāvības prasībām. [Gr. 8]

(10)

Tā kā pārstāvības prasības var celt tikai tiesīgās pārstāvības iestādes, tām būtu jāatbilst šajā direktīvā paredzētajiem kritērijiem, lai nodrošinātu, ka patērētāju kolektīvās intereses ir pienācīgi pārstāvētas. Jo īpaši tām vajadzētu būt pienācīgi izveidotām saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, kas varētu ietvert, kuros būtu jāietver , piemēram, prasības attiecībā uz locekļu skaitu, nemainīgumu vai pārredzamības prasības attiecīgajiem šo iestāžu struktūras aspektiem, piemēram, to izveides statūti, vadības struktūra, mērķi un darba metodes. Šīm iestādēm arī vajadzētu būt bezpeļņas, un tām vajadzētu būt leģitīmām interesēm nodrošināt atbilstību attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem. Minētie kritēriji būtu jāpiemēro gan iepriekš izraudzītām tiesīgajām iestādēm, gan ad hoc Turklāt tiesīgajām pārstāvības iestādēm jābūt neatkarīgām no tirgus dalībniekiem , tostarp finansiālā ziņā. Tiesīgajām pārstāvības iestādēm ir arī jāizveido procedūra konfliktu interešu novēršanai. Dalībvalstis nenosaka tādus kritērijus , kas izveidotas konkrētas prasības vajadzībām. pārsniedz šajā direktīvā noteiktos kritērijus . [Gr. 9]

(11)

Neatkarīgām publiskajām struktūrām un jo īpaši patērētāju organizācijām būtu aktīvi jādarbojas, lai nodrošinātu atbilstību attiecīgajiem Savienības tiesību aktu noteikumiem, un tās visas ir piemērotas, lai darbotos tiesīgo iestāžu statusā. Ņemot vērā, ka šīm iestādēm ir pieejami dažādi informācijas avoti par tirgotāju praksi attiecībā uz patērētājiem un tām ir dažādas darbības prioritātes, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pašām lemt par to pasākumu veidiem, kurus katra no šīm tiesīgajām iestādēm var lūgt pārstāvības prasībās.

(12)

Tā kā gan tiesvedība, gan administratīvie procesi var efektīvi un lietderīgi palīdzēt aizsargāt patērētāju kolektīvās intereses, dalībvalstu ziņā ir noteikt, vai pārstāvības prasības var iesniegt tiesvedībā vai administratīvajā procesā, vai abos veidos, atkarībā no attiecīgās tiesību jomas vai ekonomikas nozares. Tas neskar tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, atbilstoši kuram dalībvalstis nodrošina, ka patērētājiem un uzņēmumiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību kādā no tiesām saistībā ar jebkuru administratīvu lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar šīs valsts noteikumiem, ar kuriem īsteno šo direktīvu. Tas ietver iespēju pusēm saskaņā ar valsts tiesību aktiem saņemt lēmumu, ar kuru apstrīdētā lēmuma izpilde tiek apturēta.

(13)

Lai uzlabotu pārstāvības prasību procesuālo efektivitāti, tiesīgajām iestādēm vajadzētu būt iespējai lūgt dažādus pasākumus vienas pārstāvības prasības vai atsevišķu pārstāvības prasību ietvaros. Šiem pasākumiem būtu jāietver pagaidu pasākumi notiekošas prakses pārtraukšanai vai prakses aizliegšanai gadījumā, ja šāda prakse nav īstenota, bet ir risks, ka tā radītu nopietnu vai neatgriezenisku kaitējumu patērētājiem, pasākumi, ar ko nosaka, ka konkrēta prakse ir tiesību aktu pārkāpums, un vajadzības gadījumā aptur praksi vai aizliedz to īstenot nākotnē, kā arī pasākumi, kas novērš pārkāpuma seku turpināšanos, tostarp tiesiskās aizsardzības pasākumi. Ja tas tiek lūgts vienā prasībā, tiesīgajām iestādēm būtu jāspēj lūgt visus attiecīgos pasākumus prasības celšanas brīdī vai vispirms lūgt attiecīgo aizlieguma rīkojumu, bet pēc tam — attiecīgā gadījumā tiesiskās aizsardzības rīkojumu.

(14)

Aizlieguma rīkojumu mērķis ir aizsargāt patērētāju kolektīvās intereses neatkarīgi no faktiskajiem zaudējumiem vai kaitējuma, kas radies atsevišķiem patērētājiem. Aizlieguma rīkojumos var uzlikt par pienākumu tirgotājiem veikt konkrētus pasākumus, piemēram, sniegt patērētājiem informāciju, kas iepriekš tika noklusēta, pārkāpjot juridiskās saistības. Lēmumiem, ar kuriem konstatē, ka kāda prakse ir pārkāpums, nevajadzētu būt atkarīgiem no tā, vai konkrētā prakse ir īstenota tīši vai nolaidības dēļ.

(15)

Tiesīgajai iestādei, kas ceļ pārstāvības prasību saskaņā ar šo direktīvu, vajadzētu būt procesā iesaistītajai pusei. Patērētājiem, kurus skāris pārkāpums, vajadzētu būt atbilstīgām iespējām gūt labumu no attiecīgās pieejamai adekvātai informācijai par attiecīgajiem pārstāvības prasības rezultātiem un to, kādas ir šo rezultātu priekšrocības . Saskaņā ar šo direktīvu izdotiem aizlieguma rīkojumiem nebūtu jāskar individuālas prasības, ko ceļ patērētāji, kuriem nodarīts kaitējums, īstenojot praksi, uz kuru attiecas aizlieguma rīkojums. [Gr. 10]

(16)

Tiesīgajām pārstāvības iestādēm vajadzētu būt iespējai lūgt pasākumus, kuru mērķis ir novērst pārkāpuma seku turpināšanos. Šie pasākumi būtu jāpieņem tiesiskās aizsardzības rīkojuma veidā, kurā tirgotājam uzliek pienākumu nodrošināt cita starpā kompensāciju, labošanu, aizstāšanu , izņemšanu no apgrozības , cenas samazināšanu, līguma izbeigšanu vai samaksātās cenas atlīdzināšanu, ja tas ir piemērojams un pieejams saskaņā ar valsts tiesību aktiem. [Gr. 11]

(17)

Kompensācijai, ko izmaksā masveida kaitējuma situācijā cietušiem patērētājiem, nebūtu jāpārsniedz summa, kas saskaņā ar piemērojamiem valsts vai Savienības tiesību aktiem tirgotājam ir jāmaksā, lai segtu patērētājiem nodarīto faktisko kaitējumu. Jo īpaši būtu jāizvairās no zaudējuma atlīdzināšanas kā soda, kā rezultātā prasītājs par ciestajiem zaudējumiem saņem pārmērīgi lielu kompensāciju.

(18)

Dalībvalstis var pieprasīt Dalībvalstīb būtu jāprasa tiesīgajām pārstāvības iestādēm sniegt pietiekamu informāciju, lai pamatotu tiesiskās aizsardzības pārstāvības prasību, tostarp tās patērētāju grupas aprakstu, ko skāris pārkāpums, un faktiskos un tiesību jautājumus, kas būtu jāatrisina pārstāvības prasības ietvaros. Lai iesniegtu prasību, tiesīgajai iestādei nevajadzētu būt pienākumam atsevišķi identificēt visus pārkāpuma skartos patērētājus. Tiesiskās aizsardzības pārstāvības prasībās tiesai vai administratīvajai iestādei pēc iespējas agrākā posmā būtu jāpārbauda, vai lieta var tikt izskatīta kā pārstāvības prasība, ņemot vērā pārkāpuma būtību un attiecīgajiem patērētājiem nodarītā kaitējuma raksturu. Turklāt prasībām vajadzētu būt pārbaudāmām un vienveidotām un tām vajadzētu būt atbilstošām prasītajiem pasākumiem, un trešo pušu nodrošinātajam tiesīgās iestādes finansējumam vajadzētu būt pārredzamam un neradīt interešu konfliktus. Dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka tiesai vai administratīvai iestādei ir pilnvaras izbeigt acīmredzami nepamatotas lietas iespējami agrīnākā tiesvedības posmā. [Gr. 12]

(19)

Dalībvalstīm būtu jāļauj lemt par to, vai tiesa vai valsts iestāde, kurā celta tiesiskās aizsardzības pārstāvības prasība, izņēmuma kārtā tiesiskās aizsardzības rīkojuma vietā var izdot deklaratīvu lēmumu par tirgotāja atbildību pret patērētājiem, kam pārkāpuma rezultātā ir nodarīts kaitējums, uz kuru varētu tieši atsaukties turpmākās tiesiskās aizsardzības prasībās, ko ceļ individuāli patērētāji. Šī iespēja būtu jāparedz tikai pienācīgi pamatotos gadījumos, kad ir sarežģīti noteikt individuālu tiesiskās aizsardzības apmēru katram patērētājam, uz kuru attiecas pārstāvības prasība, un nebūtu efektīvi to noteikt pārstāvības prasības ietvaros. Deklaratīvi lēmumi nebūtu jāizdod gadījumos, kas nav sarežģīti, un jo īpaši tad, ja attiecīgie patērētāji ir identificējami un tiem ir nodarīts līdzīgs kaitējums attiecībā uz laika posmu vai pirkumu. Tāpat deklaratīvi lēmumi nebūtu jāizdod, ja katram atsevišķam patērētājam radušies zaudējumi ir tik mazi, ka ir maz ticams, ka individuāli patērētāji varētu lūgt individuālu tiesisko aizsardzību. Tiesai vai valsts iestādei būtu pienācīgi jāpamato, kādēļ tā konkrētajā gadījumā tiesiskās aizsardzības rīkojuma vietā ir izdevusi deklaratīvu lēmumu. [Gr. 13]

(20)

Ja patērētāji, kurus skārusi tā pati prakse, ir identificējami un tiem ir nodarīts līdzīgs kaitējums attiecībā uz laika posmu vai pirkumu, piemēram, ilgtermiņa patērētāju līgumu gadījumā, tiesa vai administratīvā iestāde pārstāvības prasībā var skaidri definēt patērētāju grupu, kurus skāris pārkāpums. Tiesa vai administratīvā iestāde jo īpaši var lūgt pārkāpumu izdarījušo tirgotāju sniegt attiecīgu informāciju, piemēram, pārkāpuma skarto patērētāju identitāti un prakses ilgumu. Lietderības un efektivitātes labad šādos gadījumos dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem varētu izvērtēt, vai dot patērētājiem iespēju gūt tiešu labumu no tiesiskās aizsardzības rīkojuma pēc tam, kad tas ir izdots, nenosakot pienākumu šiem patērētājiem dot savu individuālo pilnvarojumu pirms tiesiskās aizsardzības rīkojuma izdošanas. [Gr. 14]

(21)

Mazas vērtības gadījumos vairākums patērētāju, visticamāk, nerīkosies, lai īstenotu savas tiesības, jo šie centieni būtu lielāki par individuālajiem ieguvumiem. Tomēr, ja tā pati prakse skar daudzus patērētājus, kopējie zaudējumi var būt ievērojami. Tādos gadījumos tiesa vai iestāde var uzskatīt, ka ir nesamērīgi sadalīt līdzekļus skartajiem patērētājiem, piemēram, tāpēc, ka tas ir pārāk apgrūtinoši vai neiespējami. Tāpēc līdzekļi, kas pārstāvības prasībās saņemti kā tiesiskajai aizsardzībai paredzēti līdzekļi, labāk būtu izmantojami patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai un būtu jānovirza svarīgam sabiedriskam mērķim, piemēram, patērētāju juridiskās palīdzības fondam, izpratnes veidošanas kampaņām vai patērētāju iniciatīvām. [Gr. 15]

(22)

Pasākumus, kuru mērķis ir novērst pārkāpuma seku turpināšanos, var lūgt, tikai pamatojoties uz galīgo lēmumu, ar kuru konstatē šīs direktīvas darbības jomā ietverto Savienības tiesību aktu pārkāpumu, kas kaitē patērētāju kolektīvām interesēm, tostarp pamatojoties uz galīgo aizlieguma rīkojumu, kas izdots pārstāvības prasības ietvaros. Jo īpaši pasākumus, ar ko novērš pārkāpuma seku turpināšanos, var lūgt, pamatojoties uz tiesas vai administratīvas iestādes galīgajiem lēmumiem saistībā ar izpildes darbībām, kuras reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 12. decembra Regula (ES) 2017/2394 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbild par tiesību aktu izpildi patērētāju tiesību aizsardzības jomā, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (5).

(23)

Šajā direktīvā ir paredzēts procesuālais mehānisms, kas neietekmē noteikumus, ar kuriem paredz patērētāju materiālās tiesības uz līgumiskiem un ārpuslīgumiskiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ja pārkāpuma rezultātā viņu interesēm ir nodarīts kaitējums, piemēram, tiesībām uz kompensāciju par zaudējumiem, līguma izbeigšanu, atlīdzināšanu, aizstāšanu, izņemšanu no apgrozības, labošanu vai cenas samazināšanu. Pārstāvības prasību tiesiskās aizsardzības saņemšanai saskaņā ar šo direktīvu var celt tikai tad, ja Savienības vai valsts tiesību akti paredz šādas materiālās tiesības. [Gr. 16]

(24)

Šī direktīva Šīs direktīvas mērķis ir veikt minimuma saskaņošanu, un tā neaizstāj esošos valstu kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismus. Direktīvā ir ņemtas vērā valstu tiesiskās tradīcijas, tādēļ dalībvalstis var pēc saviem ieskatiem noteikt, vai šajā direktīvā paredzēto pārstāvības prasību iestrādāt esoša vai nākotnē paredzēta kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismā vai noteikt kā alternatīvu minētajiem mehānismiem, ciktāl valsts mehānisms atbilst šajā direktīvā noteiktajai kārtībai. Tā neliedz dalībvalstīm saglabāt savu pašreizējo sistēmu, un tā neparedz dalībvalstīm izdarīt izmaiņas šajā sistēmā. Dalībvalstīm joprojām būs iespēja ieviest savās kolektīvajās tiesiskās aizsardzības sistēmās šajā direktīvā paredzētos noteikumus vai tos īstenot, izmantojot citu procedūru. [Gr. 17]

(25)

Tiesīgajām pārstāvības iestādēm vajadzētu būt pilnībā pārredzamām attiecībā uz viņu darbības finansējuma avotu kopumā un arī attiecībā uz līdzekļiem, ar kuriem finansē konkrētu tiesiskās aizsardzības pārstāvības prasību, lai dotu iespēju tiesām vai administratīvajām iestādēm izvērtēt, vai varētu būt interešu konflikts starp trešās personas finansētāju un tiesīgo iestādi, lai izvairītos no ļaunprātīgas tiesāšanās riska un arī lai novērtētu, vai trešai personai tiesīgajai pārstāvības iestādei ir pietiekami līdzekļi, lai pildītu savas finanšu saistības pret tiesīgo iestādi. pārstāvētu attiecīgo patērētāju intereses un segtu visus nepieciešamos tiesas izdevumus, ja prasības celšana būtu bez panākumiem . Informācijai, ko tiesīgā iestāde iespējami agrīnākā tiesvedības posmā sniedz tiesai vai administratīvajai iestādei, kura pārrauga pārstāvības prasību, būtu jāļauj tai izvērtēt, vai trešā persona var ietekmēt tiesīgās iestādes procesuālos lēmumus kopumā un saistībā ar pārstāvības prasību, tostarp lēmumus par izlīgumiem, un vai tā nodrošina finansējumu tiesiskās aizsardzības pārstāvības prasībām pret atbildētāju, kas ir finansējuma sniedzēja konkurents, vai pret atbildētāju, no kura finansējuma sniedzējs ir atkarīgs. Ja kāds no šiem apstākļiem ir apstiprināts, tiesai vai administratīvajai iestādei vajadzētu būt jābūt pilnvarotai pieprasīt, lai tiesīgā iestāde atteiktos no attiecīgā finansējuma, un vajadzības gadījumā noraidīt tiesīgās iestādes pārstāvību konkrētajā gadījumā. Dalībvalstīm nevajadzētu ļaut juridiskajiem birojiem veidot tiesīgās pārstāvības iestādēm. Netiešs prasības finansējums ziedojumu veidā, tostarp tirgotāju ziedojumu veidā, pamatojoties uz korporatīvās sociālās atbildības iniciatīvām, ir uzskatāms par trešās puses nodrošinātu finansējumu, ja tas atbilst 4. un 7. pantā uzskaitītajām pārredzamības, neatkarības un interešu konflikta neesamības prasībām. [Gr. 18]

(26)

Gan pirms pārstāvības prasības celšanas, gan jebkurā tās posmā būtu jāveicina tādi kolektīvi ārpustiesas izlīgumi , piemēram, mediācija , kuru mērķis ir nodrošināt tiesisko aizsardzību patērētājiem, kuriem nodarīts kaitējums. [Gr. 19]

(27)

Dalībvalstis var paredzēt, ka tiesīgā iestāde un tirgotājs, kas ir panākuši izlīgumu attiecībā uz tiesisko aizsardzību patērētājiem, kurus skārusi konkrētā tirgotāja iespējamā nelikumīgā prakse, var kopīgi pieprasīt tiesai vai administratīvajai iestādei to apstiprināt. Tiesai vai administratīvajai iestādei šāds pieprasījums būtu jāpieņem tikai tad, ja attiecībā uz to pašu praksi netiek izskatīta cita pārstāvības prasība. Kompetentajai tiesai vai administratīvajai iestādei, kas apstiprina šādu kolektīvu izlīgumu, ir jāņem vērā visu attiecīgo pušu, tostarp individuālo patērētāju, intereses un tiesības. Attiecīgajiem individuālajiem patērētājiem ir jābūt iespējai pieņemt šādu izlīgumu vai atteikties no tā. Izlīgumiem vajadzētu būt galīgiem un visām pusēm saistošiem . [Gr. 20]

(28)

Tiesai un administratīvajai iestādei vajadzētu būt pilnvarotām uzaicināt pārkāpumu izdarījušo tirgotāju un tiesīgo iestādi, kas ir cēlusi pārstāvības prasību, sākt sarunas ar mērķi panākt izlīgumu par tiesisko aizsardzību, kurš vēlāk iesniedzams attiecīgajiem patērētājiem. Lēmumā par to, vai aicināt puses panākt ārpustiesas izlīgumu, būtu jāņem vērā pārkāpuma veids, uz kuru attiecas prasība, kā arī attiecīgo patērētāju raksturojums, iespējamais tiesiskās aizsardzības veids, pušu gatavība panākt izlīgumu un procedūras lietderība.

(29)

Lai veicinātu individuālo patērētāju tiesisko aizsardzību, ko lūdz, pamatojoties uz pārstāvības prasību ietvaros izdotiem galīgajiem deklaratīvajiem lēmumiem par tirgotāja atbildību pret patērētājiem, kuriem pārkāpuma rezultātā nodarīts kaitējums, tiesai vai administratīvajai iestādei, kas izdevusi lēmumu, vajadzētu būt pilnvarotai pieprasīt, lai tiesīgā iestāde un tirgotājs vienotos par kolektīvo izlīgumu. [Gr. 21]

(30)

Attiecīgajai tiesai vai administratīvajai iestādei būtu jāapstiprina jebkurš ārpustiesas izlīgums, kas panākts pārstāvības prasības ietvaros vai balstās uz galīgu deklaratīvu lēmumu, panākts ārpustiesas izlīgums , lai nodrošinātu tā likumību un taisnīgumu, ņemot vērā visu iesaistīto pušu intereses un tiesības. Izlīgums ir saistošs visām pusēm, neskarot nekādas papildu tiesības uz tiesisko aizsardzību, kas attiecīgajiem individuālajiem patērētājiem ir jābūt iespējai pieņemt šādu izlīgumu vai atteikties no tā. varētu būt saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem . [Gr. 22]

(31)

Lai pārstāvības prasība būtu sekmīga, ir ļoti būtiski, lai patērētāji būtu par to informēti. Patērētājiem vajadzētu būt informētiem par izskatāmo pārstāvības prasību, par faktu, ka tirgotāja prakse tiek uzskatīta par tiesību aktu pārkāpumu, par savām tiesībām pēc pārkāpuma konstatēšanas un par jebkādiem turpmākajiem pasākumiem, kas attiecīgajiem patērētājiem ir jāveic, jo īpaši, lai saņemtu tiesisko aizsardzību. Reputācijai radītie riski, kas saistīti ar informācijas izplatīšanu par pārkāpumu, arī ir svarīgi, lai atturētu tirgotājus no patērētāju tiesību pārkāpšanas.

(32)

Lai informācija būtu efektīva, tai vajadzētu būt atbilstošai un samērīgai ar lietas apstākļiem. Pārkāpumu izdarījušajam tirgotājam būtu pienācīgi jāinformē visi attiecīgie patērētāji par galīgajiem Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiesa vai administratīva iestāde var prasīt zaudētājai pusei adekvāti informēt visus attiecīgos patērētājus par galīgo lēmumu saistībā ar aizlieguma un tiesiskās aizsardzības rīkojumiem, kas izdoti pārstāvības prasības ietvaros, kā arī un informēt abas lietās iesaistītās puses par tiesas vai administratīvās iestādes apstiprinātu izlīgumu. Šādu informāciju var sniegt, piemēram, tirgotāja tīmekļa vietnē, sociālajos plašsaziņas līdzekļos, tiešsaistes tirdzniecības vietās vai populāros laikrakstos, tostarp tādos, ko izplata, izmantojot tikai elektroniskus saziņas līdzekļus. Ja iespējams, patērētāji būtu jāinformē individuāli, izmantojot elektroniskas vēstules vai vēstules uz papīra. Šī informācija pēc pieprasījuma būtu jāsniedz personām ar invaliditāti pieejamā formātā. Zaudētāja puse sedz patērētāju informēšanas izmaksas. [Gr. 23]

(32a)

Dalībvalstis būtu jāaicina izveidot pārstāvības prasību bezmaksas valsts reģistru, un tas varētu vēl vairāk uzlabot pārredzamības saistību izpildi. [Gr. 24]

(33)

Lai uzlabotu juridisko noteiktību, novērstu nekonsekvenci Savienības tiesību aktu piemērošanā un palielinātu pārstāvības prasību un iespējamu turpmāku tiesiskās aizsardzības prasību lietderību un procesuālo efektivitāti, pārkāpums, kas konstatēts tādam administratīvās iestādes vai tiesas izdotajā galīgajā lēmumā, izdotam galīgajam lēmumam , tostarp galīgajā galīgajam aizlieguma rīkojumā rīkojumam saskaņā ar šo direktīvu, turpmākajās tiesvedībās saistībā ar tā paša tirgotāja izdarīto to pašu pārkāpumu nebūtu atkārtoti jāizskata attiecībā uz pārkāpuma raksturu un tā materiālo, personas, laika un teritoriālo darbības jomu, kā tā noteikta minētajā galīgajā lēmumā. kurā konstatēts, ka pārkāpums ir noticis vai nav noticis, vajadzētu būt saistošam visām pusēm, kas piedalījušās pārstāvības prasībā. Galīgajam lēmumam nebūtu jāskar nekādas papildu tiesības uz tiesisko aizsardzību, kas attiecīgajiem patērētājiem varētu būt saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem. Tiesiskajai aizsardzībai, kas paredzēta izlīgumā , arī vajadzētu būt saistošai gadījumos , kas attiecas uz vienu un to pašu praksi , vienu un to pašu tirgotāju un vienu un to pašu patērētāju . Ja prasību, kurā lūdz pasākumus pārkāpuma seku turpināšanās novēršanai, tostarp tiesiskās aizsardzības prasību, ceļ dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā izdots galīgais lēmums, kurā konstatē minēto pārkāpumu vai pārkāpuma neesamību , šis lēmums būtu jāuzskata par atspēkojamu prezumpciju, pierādījumu tam , ka pārkāpums attiecīgajos gadījumos ir noticis vai nav noticis. Dalībvalstis nodrošina, ka vienas dalībvalsts tiesas galīgo lēmumi, kurā konstatēta pārkāpuma esamība vai neesamība, uzskata par atspēkojamu, ja kādas citas dalībvalsts tiesās pret vienu un to pašu tirgotāju saistībā ar tādu pašu pārkāpumu ir celtas citas prasības par tiesisko aizsardzību. [Gr. 25]

(34)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka individuālas tiesiskās aizsardzības prasības var būt balstītas uz galīgu deklaratīvu lēmumu, kas izdots pārstāvības prasībā. Šādām prasībām vajadzētu būt pieejamām, izmantojot lietderīgas un vienkāršotas procedūras.

(35)

Valsts noteikumiem par noilguma termiņiem nebūtu jākavē tādu tiesiskās aizsardzības prasību celšana, kas balstās uz galīgu aizlieguma rīkojumu, kurā konstatē pārkāpumu, vai galīgu deklaratīvu lēmumu par attiecībā uz tirgotāja atbildību pret patērētājiem, kuriem nodarīts kaitējums, saskaņā ar šo direktīvu. Līdz ar pārstāvības prasības iesniegšanu tiek apturēti vai pārtraukti noilguma termiņi visām tiesiskās aizsardzības prasībām no to patērētāju puses, uz kuriem attiecas minētā pārstāvības prasība. [Gr. 26]

(36)

Pārstāvības prasības attiecībā uz aizliegumu rīkojumiem būtu jāizskata ar pienācīgu procesuālo lietderību. Aizlieguma rīkojumus, kam ir pagaidu raksturs, vienmēr būtu jāapstrādā paātrinātā procedūrā, lai novērstu pārkāpuma iespējamo kaitējumu vai turpmāku kaitējumu.

(37)

Lai konstatētu, vai konkrētā prakse ir tiesību aktu pārkāpums un vai pastāv tās atkārtošanās risks, lai noteiktu patērētājus, kurus skāris pārkāpums, lai lemtu par tiesisko aizsardzību un lai par notiekošajām procedūrām un to galīgajiem rezultātiem pienācīgi informētu patērētājus, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība, svarīga nozīme ir pierādījumiem. Taču uzņēmumu un patērētāju attiecībām ir raksturīga informācijas asimetrija, un nepieciešamā informācija var būt vienīgi tirgotājam, tādējādi tā nebūs pieejama tiesīgajai iestādei. Tādēļ tiesīgajām iestādēm būtu jādod tiesības lūgt, lai kompetentā tiesa vai administratīvā iestāde liktu tirgotājam atklāt pierādījumus, kas attiecas uz tiesīgo iestāžu prasību vai kas ir vajadzīgi, lai pienācīgi informētu attiecīgos patērētājus par pārstāvības prasību, neuzliekot tām par pienākumu precizēt atsevišķus pierādījumus. Šādas informācijas atklāšanas nepieciešamība, tvērums un samērīgums pārstāvības prasību pārraugošai tiesai vai administratīvajai iestādei būtu rūpīgi jāizvērtē, ņemot vērā trešo personu leģitīmo interešu aizsardzību un ievērojot piemērojamos Savienības un valsts tiesību aktus par konfidencialitāti.

(38)

Lai nodrošinātu pārstāvības prasību efektivitāti, pārkāpumus izdarījušiem tirgotājiem būtu jāpiemēro iedarbīgi, atturoši un samērīgi sodi par pārstāvības prasības ietvaros izdotā galīgā lēmuma neievērošanu.

(39)

Ņemot vērā to, ka pārstāvības prasības tiek celtas sabiedrības interesēs, proti, ar tām tiek aizsargātas patērētāju kolektīvās intereses, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiesīgajām pārstāvības iestādēm netiek liegts celt šajā direktīvā paredzētās pārstāvības prasības to izmaksu dēļ, kas saistītas ar procedūrām. Tomēr, ievērojot valsts tiesību aktos ietvertos attiecīgos nosacījumus, nebūtu jāskar noteikums par to, ka puse, kura zaudē pārstāvības prasībā, atlīdzina uzvarētājai pusei radītos nepieciešamos tiesas izdevumus (princips “zaudētājs maksā”). Taču tiesai vai administratīvai iestādei nebūtu jāpiespriež izmaksu segšana zaudētājai pusei, ja šīs izmaksas ir radītas bez vajadzības vai tās ir nesamērīgas salīdzinājumā ar prasību. [Gr. 27]

(39a)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai netiktu pieļauti honorāri lietas uzvaras gadījumā un lai advokātu atlīdzība un metode, saskaņā ar kuru tā tiek aprēķināta, nerada nekādu stimulu tiesvedībai, kas nav nepieciešama, ņemot vērā patērētāju vai kādas attiecīgās puses intereses, un varētu neļaut patērētājiem pilnībā gūt labumu no pārstāvības prasības. Dalībvalstīm, kas atļauj honorārus lietas uzvaras gadījumā, būtu jānodrošina, ka šādi honorāri neliedz patērētājiem saņemt pilnu kompensāciju. [Gr. 28]

(40)

Ir pierādījies, ka pārrobežu pārkāpumu novēršanā ir noderīga sadarbība un informācijas , paraugprakses un pieredzes apmaiņa starp dažādu dalībvalstu tiesīgajām pārstāvības iestādēm. Ir nepieciešams turpināt spēju veidošanas un sadarbības pasākumus un iesaistīt tajos vairāk tiesīgo pārstāvības iestāžu visā Savienībā, lai palielinātu pārstāvības prasību, kurām ir pārrobežu ietekme, izmantošanu. [Gr. 29]

(41)

Lai efektīvi vērstos pret pārkāpumiem, kam ir pārrobežu ietekme, būtu jānodrošina, ka savstarpēji tiek atzītas vienā dalībvalstī iepriekš izraudzītu tiesīgo iestāžu tiesības celt pārstāvības prasības citā dalībvalstī. Turklāt tiesīgajām iestādēm no dažādām dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai apvienot spēkus vienas pārstāvības prasības ietvaros viena foruma priekšā, ievērojot attiecīgos noteikumus par kompetento jurisdikciju. Efektivitātes un lietderīguma apsvērumu dēļ vienai tiesīgai iestādei vajadzētu būt iespējai celt pārstāvības prasību citu tiesīgo iestāžu vārdā, kuras pārstāv patērētājus no dažādām dalībvalstīm.

(41a)

Lai izpētītu iespēju Savienības līmenī iedibināt ar pārrobežu pārstāvības prasībām saistītu procedūru, Komisijai būtu jānovērtē iespēja izveidot Eiropas Ombudu, kas risina kolektīvās tiesiskās aizsardzības jautājumus. [Gr. 30]

(42)

Šajā direktīvā ir respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Attiecīgi šī direktīva būtu jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem, tostarp tiem, kas saistīti ar tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību un taisnīgu tiesu, kā arī tiesībām uz aizstāvību.

(43)

Attiecībā uz vides tiesību aktiem šajā direktīvā ir ņemta vērā ANO/EEK Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (“Orhūsas konvencija”).

(44)

Šīs direktīvas mērķus, proti, izveidot pārstāvības prasību mehānismu patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai, lai nodrošinātu augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni visā Savienībā un pareizu iekšējā tirgus darbību, nevar pietiekami labi sasniegt ar pasākumiem, ko veic tikai dalībvalstis, bet pārstāvības prasību pārrobežu ietekmes dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī. Tāpēc Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(45)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (6) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kur ir paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un attiecīgām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(46)

Ir lietderīgi paredzēt noteikumus par šīs direktīvas piemērošanu laikā.

(47)

Tāpēc Direktīva 2009/22/EK būtu jāatceļ,