EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 28.5.2018

COM(2018) 337 final

2018/0169(COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA

par ūdens atkalizmantošanas minimālajām prasībām

(Dokuments attiecas uz EEZ)

{SEC(2018) 249 final}
{SWD(2018) 249 final}
{SWD(2018) 250 final}

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

•Priekšlikuma pamatojums un mērķi

Ūdens ir ierobežots resurss Eiropas Savienībā (ES) — viena trešdaļa ES teritorijas saskaras ar ūdens resursu noslodzi. Iedzīvotāju pieaugošo vajadzību un klimata pārmaiņu dēļ turpmāk Eiropā ūdens pieejamība pietiekamā daudzumā un kvalitātē būs vēl lielāka problēma. Ūdens pārmērīga ieguve ne tikai lauksaimnieciskajai apūdeņošanai 1 , bet arī rūpnieciskajai izmantošanai un pilsētu attīstībai ir viens no galvenajiem ES ūdens vides apdraudējumiem, savukārt pienācīgas kvalitātes ūdens pieejamība ir būtisks izaugsmes nosacījums no ūdens atkarīgajās ekonomikas nozarēs un sabiedrībā kopumā. 2003. gada sausuma vispārējā ietekme uz ekonomiku ir aplēsta vismaz 8,7 miljardu euro apmērā (galvenokārt saistībā ar Vidusjūras reģiona valstīm, Franciju un Apvienoto Karalisti), kuri noteikti kā aplēstie zaudējumi, kas rodas tieši sausuma dēļ (EK, 2007. gads). Sausuma tiešās sekas, piemēram, lauksaimniecībai un infrastruktūrai nodarītais kaitējums, kā arī netiešākās sekas, piemēram, nevēlēšanās ieguldīt riska zonā, arī var nopietni ietekmēt ekonomiku.

Klimata pārmaiņu dēļ sausuma biežums un intensitāte, kā arī tā kaitējums videi un ekonomikai ir krasi pieaudzis pēdējo trīsdesmit gadu laikā, proti, no 1976. gada līdz 2006. gadam sausuma skarto reģionu un iedzīvotāju skaits pieauga gandrīz par 20 % un sausuma izraisītās kopējās izmaksas sasniedza 100 miljardus euro (EK, 2012. gads). Ekonomisko zaudējumu apmērus var apliecināt arī 2017. gada vasaras sausums, saistībā ar kuru tikai Itālijas lauksaimniecības nozarē vien prognozēja zaudējumus 2 miljardu euro apmērā 2 . Paredzams, ka šī tendence turpināsies un ūdens trūkums vairs neskars tikai dažus Eiropas nostūrus, bet gan radīs problēmas jau visā ES, būtiski ietekmējot vidi un ekonomiku. Tas, savukārt, var ietekmēt konkurētspēju un iekšējā tirgus efektīvu darbību. Lai risinātu šo problēmu, Eiropas ūdens resursi ir jāpārvalda efektīvāk. Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei par ūdens trūkumu un sausumu 3 ir izklāstīta to pasākumu secība, kas dalībvalstīm jāievēro ūdens trūkuma un sausuma pārvaldības jomā, uzsverot, ka ūdens taupīšanai jākļūst par prioritāti un ka jāizpēta visas iespējas ūdens izmantošanas efektivitātes uzlabošanai. Integrētas ūdens resursu apsaimniekošanas pieejas ietvaros ne tikai ūdens taupīšana, bet arī komunālo notekūdeņu attīrīšanas stacijās attīrītie notekūdeņi nodrošina uzticamu ūdensapgādes alternatīvu dažādiem mērķiem. No šiem mērķiem lauksaimnieciskajai apūdeņošanai ir vislielākais potenciāls, lai intensīvāk ieviestu ūdens atkalizmantošanu un veicinātu ūdens trūkuma samazināšanu Eiropā. Attīrītu notekūdeņu atkalizmantošanai parasti ir mazāka ietekme uz vidi nekā, piemēram, ūdens pārvadei vai atsāļošanai, un tā nodrošina daudzus ekoloģiskus, ekonomiskus un sociālus ieguvumus. Turklāt tā paildzina ūdens aprites ciklu, tādējādi palīdzot saglabāt ūdens resursus un pilnībā ievērot aprites ekonomikas mērķus. Pašlaik, lai gan ūdens atkalizmantošana ES nekad, visticamāk, viena pati nevarētu atrisināt ūdens trūkuma problēmas, ūdens atkalizmantošanas prakses veidi, kas dažādās dalībvalstīs būtiski atšķiras, netiek izmantoti pilnā apmērā.

Nepieciešamība risināt šo problēmu ES līmenī ir atzīta Komisijas 2012. gada paziņojumā “Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālais plāns” (COM(2012) 673). Dokumentā par ES saldūdens aizsardzības politikas derīguma pārbaudi (SWD(2012) 393), kas publicēts 2012. gada novembrī kā minētā plāna pamatelements, tika secināts, ka, lai novērstu ūdens trūkumu, “ir jāizmanto arī citas ūdensapgādes iespējas ar nelielu ietekmi uz vidi”. Vairāki ūdens atkalizmantošanas veicināšanas pasākumi ir iekļauti Komisijas paziņojumā “Noslēgt aprites loku — ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” (COM(2015) 614), tostarp pasākums, lai sagatavotu tiesību akta priekšlikumu par minimālām prasībām ūdens atkalizmantošanai apūdeņošanā un gruntsūdens papildināšanā. Šis priekšlikums ir iekļauts Eiropas Komisijas 2017. un 2018. gada darba programmā, jo tas sekmē to politisko prioritāšu īstenošanu, kuras Komisija noteica aprites ekonomikas aktīvākai veicināšanai. Turklāt tas var papildināt iecerēto kopējās lauksaimniecības politikas turpmāko modernizāciju 4 . Visbeidzot, ierosinātā regula veicina to, ka ES īsteno ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) un jo īpaši sesto IAM par tīru ūdeni un sanitāriju, kurā paredzēts līdz 2030. gadam visā pasaulē būtiski palielināt reciklēšanu un drošu ūdens atkalizmantošanu.

Padome savos secinājumos par Komisijas paziņojumiem sakarā ar konceptuālo plānu un aprites ekonomiku un secinājumos par ūdens resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu (11902/16) ar interesi atzīmēja ieceri pievērsties ūdens atkalizmantošanai, sagatavojot jaunu tiesību akta priekšlikumu. Savukārt Eiropas Parlaments 2015. gada septembra rezolūcijā par turpmākiem pasākumiem saistībā ar Eiropas pilsoņu iniciatīvu “Right2Water” un Reģionu komiteja 2016. gada decembra atzinumā “Efektīva ūdens resursu apsaimniekošanas sistēma: inovatīvu risinājumu pieeja” mudināja Komisiju izstrādāt tiesisko regulējumu ūdens atkalizmantošanas jomā.

•Saskanība ar konkrētajā politikas jomā spēkā esošajiem noteikumiem

Pašlaik ūdens atkalizmantošana jau ir paredzēta un atbalstīta divu spēkā esošu ES instrumentu noteikumos, kuros tomēr nav precizēti nosacījumi attiecībā uz atkalizmantošanu. Šie instrumenti ir:

·Ūdens pamatdirektīva (2000/60/EK, ŪPD) — tās VI pielikuma B daļā ūdens atkalizmantošana ir minēta kā viens no iespējamiem papildu pasākumiem;

·Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīva (91/271/EEK, KNAD) — tās 12. pantā saistībā ar notekūdeņu novadīšanas nosacījumu ir paredzēts, ka “[attīrītos notekūdeņus izmanto otrreiz, kad vien tas ir pieņemami. Novadīšanas ceļi samazina nelabvēlīgo ietekmi uz vidi”.

Ūdens pamatdirektīvā ūdens trūkuma jautājuma risināšana ir viens no galvenajiem ūdens resursu apsaimniekošanas aspektiem. Šajā tiesību aktā cita starpā ir izvirzīts pamatmērķis līdz 2015. gadam panākt, ka Eiropas ūdeņu stāvoklis uzlabojas. Tajā paredzēts, ka dalībvalstīm, lai sasniegtu mērķi par ūdens stāvokļa uzlabošanos, jāsniedz sava ūdens stāvokļa raksturojums saistībā ar cilvēka darbību radīto spiedienu un jāsagatavo “pasākumu programmas”. Šīs programmas ir daļa no upju baseinu apsaimniekošanas plāniem, kas jāpārskata un jāpaziņo Eiropas Komisijai ik pēc sešiem gadiem. ES 2007. gada politikas dokumentā par ūdens trūkumu un sausumu (COM(2007) 414) tika plašāk aplūkota ūdens trūkuma plānošanas integrācija upju baseinu apsaimniekošanas plānos, tostarp piemērotu ūdens cenu un ekoloģisko prasību izmantošana attiecībā uz upju notecēm. Tajā tika norādīta to pasākumu secība, kas dalībvalstīm jāievēro ūdens trūkuma un sausuma pārvaldības jomā, prioritāti piešķirot ūdens taupīšanas un izmantošanas efektivitātes pasākumiem un papildu ūdensapgādes infrastruktūras alternatīvas apsverot tikai citu iespēju izsmelšanas gadījumā. Ierosinātā regula par ūdens atkalizmantošanu ir jāapsver šādas integrētas ūdens resursu apsaimniekošanas pieejas ietvaros. Turklāt ierosinātā regula papildinās Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvu.

Priekšlikums regulai papildinātu un būtu saskaņots — vienlaikus nepazeminot piemērojamos vides aizsardzības līmeņus — ar pašreizējo ES tiesisko regulējumu ūdens jomā, jo īpaši:

·Ūdens pamatdirektīvu, Gruntsūdeņu direktīvu, Vides kvalitātes standartu direktīvu, Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvu, Notekūdeņu dūņu direktīvu, Atkritumu pamatdirektīvu, Ķimikāliju reģistrēšanas, vērtēšanas, licencēšanas un ierobežošanas regulu un Nitrātu direktīvu;

·pārtikas nekaitīguma jomā, jo īpaši Regulu par pārtikas produktu higiēnu.

•Atbilstība pārējiem ES politikas virzieniem

Priekšlikuma galvenais mērķis ir pilnīgā saskaņā ar Septīto vides rīcības programmu 5 un, pasaules līmenī, Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un palīdz sasniegt ilgtspējīgas attīstības sesto mērķi, proti, “nodrošināt ūdens un sanitārijas pieejamību visiem”, jo īpaši attiecībā uz diviem šādiem mērķiem:

·līdz 2030. gadam uzlabot ūdens kvalitāti, samazinot piesārņojumu, izskaužot atkritumu izgāšanu, līdz minimumam samazinot bīstamu ķīmisku vielu un materiālu noplūdi, uz pusi samazinot neattīrītu notekūdeņu īpatsvaru un būtiski palielinot to reciklēšanu un drošu atkalizmantošanu visā pasaulē;

·līdz 2030. gadam būtiski palielināt ūdens izmantošanas lietderību visās nozarēs un nodrošināt ilgtspējīgu saldūdens patēriņu un apgādi, lai novērstu ūdens trūkumu un būtiski samazinātu to cilvēku skaitu, kuri cieš no ūdens trūkuma.

Šis priekšlikums varētu palīdzēt īstenot vairākas citas ES politikas jomas, jo īpaši ES politiku attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām un katastrofu novēršanu, un stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa”.

2.JURIDISKAIS PAMATS, SUBSIDIARITĀTE UN PROPORCIONALITĀTE

•Juridiskais pamats

Priekšlikuma pamatā ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 192. panta 1. punkts (bijušais Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 175. pants), jo galvenais mērķis ir saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, aizsargāt cilvēku veselību, apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus, sekmēt starptautiska mēroga pasākumus, lai risinātu reģionālas vai pasaules vides problēmas, un jo īpaši cīnīties pret klimata pārmaiņām. Sagaidāms, ka priekšlikums veicinās arī iekšējā tirgus darbību.

•Subsidiaritāte (neekskluzīvas kompetences gadījumā)

Attiecībā uz vides un veselības jautājumu reglamentēšanu ūdenssaimniecības nozarē ES un dalībvalstīm ir dalīta kompetence. Tas nozīmē, ka ES var izdot tiesību aktus tikai tiktāl, ciktāl tas atļauts līgumos, pienācīgi ņemot vērā nepieciešamības, subsidiaritātes un proporcionalitātes principus.

Šīs regulas mērķis, proti, aizsargāt vidi un cilvēku veselību no jebkādas kaitīgas pārgūtā ūdens piesārņojuma ietekmes, tiks sasniegts, Savienības līmenī nosakot minimālās prasības ūdens kvalitātei, monitoringam un profilakses pasākumiem, kā arī galvenos riska pārvaldības uzdevumus.

Attiecībā uz vides aizsardzību ES līmeņa rīcība ūdens resursu apsaimniekošanas jomā arī ir pamatota, jo 60 % ES upju baseinu ir starptautiski, t. i., tie ir kopīgi 2–19 valstīm (Donava), tāpēc vienas vai dažu dalībvalstu veikti pasākumi nav pietiekami, ņemot vērā, piemēram, kvantitatīvus ūdens resursu apsaimniekošanas un ūdens pārrobežu piesārņojuma aspektus. Turklāt, ja dalībvalstis rīkojas atsevišķi, tehniskie šķēršļi ūdens atkalizmantošanai un ar tiem saistītās izmaksas varētu būt nevajadzīgi lieli.

ES iesaistīšanās jautājumā par ūdens atkalizmantošanu lauksaimnieciskajā apūdeņošanā ir pamatota, lai novērstu to, ka dažādas atsevišķās jurisdikcijās izvirzītas prasības negatīvi ietekmē vienlīdzīgus konkurences apstākļus (piemēram, lauksaimnieku un dārzkopju vidū) un rada šķēršļus iekšējā tirgū, jo īpaši lauksaimniecības pamatproduktiem. Turklāt atšķirīgas prasības var izmantot arī kā argumentu, lai ierobežotu pārtikas produktu importu no dalībvalstīm, par kurām ir aizdomas, ka tām ir zemākas prasības, kā to apliecināja E. coli uzliesmojums 2011. gadā 6 . Pašreizējā situācija negarantē vienlīdzīgus konkurences apstākļus dažādu valstu pārtikas ražotājiem, un spēkā esošais ES tiesiskais regulējums vēl nepievēršas īpašiem aspektiem par lauksaimniecības produktiem, kurus apūdeņo ar attīrītiem notekūdeņiem. Šādu šķēršļu novēršana ir piemērots ES līmeņa risinājums, ņemot vērā ES pārtikas nekaitīguma, veselības, lauksaimniecības, klimata un enerģētikas politiku.

ES rīcība ir pamatota arī tāpēc, ka atsevišķās jurisdikcijās izvirzītās dažādās un mainīgās prasības ir šķērslis tam, lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus ieguldījumiem inovācijā un ūdens atkalizmantošanā. Maz ticams, ka valstu regulatori var koordinēt savu normatīvo prasību saskaņošanu, jo iesaistīto dalībvalstu skaits ir pārāk liels un aizvien pieaug.

•Proporcionalitāte

Attīrītos notekūdeņus var izmantot dažādām vajadzībām. Komisijas 2015. gada paziņojumā “Noslēgt aprites loku — ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku” (COM(2015) 614) un ietekmes novērtējumā lauksaimnieciskā apūdeņošana tika noteikta kā galvenais iespējamais atkalizmantotā ūdens pieprasījuma avots, jo tai ir vislielākais potenciāls plašākas izmantošanas, trūkuma mazināšanas un ES atbilstības ziņā.

•Instrumenta izvēle

Šā priekšlikuma ietekmes novērtējumā ir apsvērts plašs klāsts juridisko instrumentu, proti, kādas spēkā esošas direktīvas grozījums, jauna direktīva vai regula vai norādījumi.

Apsverot jaunus tiesību aktus par ūdens atkalizmantošanu, iespējams risinājums bija grozīt pašreizējo regulējumu, kur ūdens atkalizmantošana jau ir minēta, proti, Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvu. Tomēr grozīta vai jauna direktīva visām dalībvalstīm būtu jātransponē valsts tiesību aktos. Lai gan ūdens atkalizmantošana, nenoliedzami, ir daudzsološs risinājums daudzām dalībvalstīm, ir jāņem vērā, ka pašlaik tikai sešas dalībvalstis (Kipra, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija un Portugāle) ir ieviesušas prasības attiecībā uz ūdens atkalizmantošanu (tiesību aktos vai valstu neregulatīvajos standartos). Grozīta vai jauna direktīva nozīmētu transponēšanu visām dalībvalstīm un obligātu elastības saglabāšanu prasību transponēšanā. Lai gan to varētu pielāgot, lai ņemtu vērā atšķirības visā ES, tas nopietni ierobežotu mērķu sasniegšanu, jo īpaši attiecībā uz prasību minimālo saskaņošanu pārgūtā ūdens un riska pārvaldības metodoloģijas jomā, kā arī vienlīdzīgu konkurences apstākļu radīšanu. Šis ierobežojums jau tika aplūkots Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālā plāna ietekmes novērtējumā, kurā galu galā regula bija vienīgais detalizēti izvērtētais regulatīvais politikas risinājums. Elastību, kas ļauj pielāgoties vietējiem apstākļiem un kas, šķiet, ir galvenais arguments par labu direktīvai vai direktīvas grozījumam, var sasniegt ar citiem instrumentiem, jo īpaši ierosinot ieviest kopēju riska pārvaldību.

Attiecībā uz juridiskā instrumenta veidu ietekmes novērtējumā tiek uzskatīts, ka piemērota būtu gan direktīva, gan regula, jo katrai ir zināmas priekšrocības un trūkumi. Regula labāk ņemtu vērā iniciatīvas veicinošo raksturu, jo īpaši tajās dalībvalstīs, kurās ūdens atkalizmantošanu uzskata par lietderīgu vai kurās pastāv spēcīgas komerciālas intereses attīstīt ūdens atkalizmantošanas tehnoloģijas. Direktīva var pieļaut lielāku elastību, nosakot stingrākas valsts prasības un vienlaikus uzliekot visām dalībvalstīm lielāku transponēšanas slogu, lai gan pašlaik ūdens atkalizmantošana visās šajās valstīs nav būtiska.

Visbeidzot regula ir izraudzīta par piemērotāko juridisko instrumentu izvirzīto mērķu sasniegšanai šādu iemeslu dēļ:

·tā būtu tieši piemērojama uzņēmējiem (tāpat kā dalībvalstīm), tādējādi stimulējot ieviešanu tirgū, iespējams, pat tajās dalībvalstīs, kuras šobrīd nesaskaras ar ūdens trūkuma jautājumu, bet kurās tiek radītas labas “zaļās” tehnoloģijas. Tas varētu pozitīvi ietekmēt pētniecību un inovāciju, kā arī veicināt labāko tehnoloģiju un jaunu komerciespēju rašanos iekšējā tirgū;

·regula stātos spēkā daudz ātrāk par jebkuru iespējamo Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvas (kuras pašlaik notiekošo novērtējumu plānots pabeigt 2019. gadā un attiecībā uz kuru jebkāds turpmāks tiesību akta priekšlikums par grozījumiem būtu iespējams tikai pēc ietekmes novērtējuma procesa) turpmāko grozījumu, tādējādi ātrāk sasniedzot galveno mērķi par ūdens trūkuma novēršanu.

3.EX POST NOVĒRTĒJUMU, APSPRIEŠANĀS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI

•Ex post izvērtējumi / spēkā esošo tiesību aktu derīguma pārbaudes

Nepieciešamība risināt šo problēmu ES līmenī ir atzīta Komisijas 2012. gada paziņojumā “Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālais plāns” (COM(2012) 673). Dokumentā par ES saldūdens aizsardzības politikas derīguma pārbaudi (SWD(2012) 393), kas publicēts 2012. gada novembrī kā minētā plāna pamatelements, ir izvērtēta to pasākumu izpilde, kas veikti gan vides, gan citās politikas jomās, lai sasniegtu mērķus, par kuriem ūdens resursu politikas kontekstā jau ir panākta vienošanās. Tajā tika norādīti arī galvenie trūkumi, kas novēršami vides aizsardzības mērķu efektīvākai sasniegšanai. Saistībā ar notekūdeņu atkalizmantošanu derīguma pārbaudē tika secināts, ka, lai novērstu ūdens trūkumu, “ir jāizmanto arī citas ūdensapgādes iespējas ar nelielu ietekmi uz vidi”.

•Apspriešanās ar ieinteresētajām personām

Apspriešanās process par iespējamo jauno ES iniciatīvu ūdens atkalizmantošanas jomā sākās 2012. gadā un turpinājās līdz 2017. gada jūlijam gan organizētā, gan ad hoc veidā. Apspriešanās stratēģijas īstenošana ietvēra dažādu ieinteresēto personu datu vākšanu un analizēšanu, kā arī divas sabiedriskās apspriešanas tiešsaistē.

Pirmā internetā organizētā sabiedriskā apspriešana notika no 2014. gada 30. jūlija līdz 7. novembrim , un tajā tika saņemtas 506 atbildes.  Otra internetā organizētā sabiedriskā apspriešana notika laikposmā no 2016. gada 28. oktobra līdz 2017. gada 27. janvārim un pievērsās detalizētākiem politikas risinājumiem, lai noteiktu minimālās prasības ūdens atkalizmantošanai apūdeņošanā un gruntsūdens papildināšanā. Kopumā tika saņemtas 344 atbildes. Tiešsaistes sabiedriskajās apspriešanās 2016. un 2014. gadā 60 %–80 % no visiem aptaujātajiem pauda atbalstu ES tiesiskajam regulējumam. Turklāt vairāk nekā 80 % respondentu, kas piedalījās 2014. gada tiešsaistes sabiedriskajā apspriešanā, uzskatīja, ka juridiski saistoši ES minimālie standarti ir efektīvi, lai vides un veselības ziņā nodrošinātu ūdens atkalizmantošanas prakses drošumu. Respondenti, kas kā instrumentu lielākoties atbalsta ES regulu, abos gadījumos ir privātu uzņēmumu pārstāvji, kas darbojas sanitārijas, dzeramā ūdens, pārtikas rūpniecības un vides nozarē, un/vai ES dienvidu dalībvalstu iedzīvotāji.

Respondentu vidū ir plaši izplatīts uzskats, ka ūdens resursu noslodzes un trūkuma, neilgtspējīgas ūdens ieguves un klimata pārmaiņu kontekstā ūdens atkalizmantošana apūdeņošanas vai ūdens nesējslāņa papildināšanas vajadzībām nodrošina ieguvumus saistībā ar ūdens resursu pieejamību (tā uzskata vairāk nekā 70 % dažādu kategoriju respondentu). Daudzi respondenti ir saskatījuši arī ūdens atkalizmantošanas potenciālo ieguldījumu ūdensobjektu kvalitātē, pasargājot gruntsūdeni no sasāļošanās. Turklāt daudzi respondenti ūdens atkalizmantošanu uzskatīja par līdzekli, ar ko palielināt resursu efektivitāti, veicināt inovāciju un uzlabot augsnes mēslošanu, lai gan šie ieguvumi salīdzinājumā ar iepriekšējiem tika uzskatīti par mazāk būtiskiem.

No otras puses, respondenti daudz mazāk tiecas uztvert iestāžu izmaksu ietaupījumus, lielākus ieņēmumus vai enerģijas un oglekļa emisiju ietaupījumus kā ūdens atkalizmantošanas radītos ieguvumus. Katras respondentu kategorijas analīze jo īpaši atklāj, ka tās valstis, kas regulāri pakļautas ūdens resursu noslodzei, un ES dienvidu dalībvalstis saskata daudz vairāk un lielākus ieguvumus nekā citu kategoriju respondenti. Liela vienprātība par šiem ieguvumiem ir konstatēta to respondentu vidū, kas darbojas sanitārijas, dzeramā ūdens, vides un ekonomikas nozarēs.

Daudzās atbildes, kas saņemtas no konkrētām ieinteresētajām personām 7 , ir apkopotas II pielikumā “Kopsavilkuma ziņojums par ietekmes novērtējuma ziņojuma apspriešanas pasākumiem”. Saņemtie dati un konstatējumi ir izmantoti, lai sagatavotu ietekmes novērtējumu un atjauninātu pašreizējā priekšlikuma zinātnisko pamatu (ietekmes novērtējuma ziņojuma 7. pielikumā iekļautais Kopīgā pētniecības centra (JRC) ziņojums), un pēc tam ņemti vērā, pieņemot lēmumu attiecībā uz priekšlikumu regulai par ūdens atkalizmantošanu ES līmenī.

Apspriešanās ar dalībvalstu ekspertiem un ieinteresēto personu organizācijām

Apspriešanās notika saskaņā ar kopējo īstenošanas stratēģiju (KĪS), kas attiecas uz Ūdens pamatdirektīvas (ŪPD) īstenošanu. Ūdens atkalizmantošana tika apspriesta sešās sanāksmēs, ko organizēja bijušā darba grupa pasākumu programmu jautājumos (2013. gada septembrī un novembrī, 2014. gada martā un oktobrī, 2015. gada martā un oktobrī). KĪS 2016.–2018. gada darba programmā tika iekļauts īpašs pasākums attiecībā uz ūdens atkalizmantošanu un ad hoc darba grupu, lai varētu atbalstīt saistītu pasākumu izstrādi un rīkot regulāras sanāksmes 8 .

•Ekspertu atzinumu pieprasīšana un izmantošana

Tiesību akta priekšlikuma un ietekmes novērtējuma pamatā ir daudzi atbilstīgi pierādījumi, kas minēti dienestu darba dokumentā “Ietekmes novērtējums”. Galvenie ietekmes novērtējuma un ierosinātās regulas informācijas avoti bija 2012. gada konceptuālā plāna ietekmes novērtējums un turpmākie atbalsta pētījumi, kā arī JRC izstrādātais zinātniskais pamats (minimālās kvalitātes prasības) kopā ar JRC hidromodeli. Turklāt ir izvērtēti konkrēti aspekti, proti, ietekme uz inovāciju un teritoriju.

Lai sagatavotu pašreizējo priekšlikumu, JRC vispirms pārskatīja pieejamās zinātniskās, tehniskās un juridiskās atziņas par ūdens atkalizmantošanu lauksaimnieciskajā apūdeņošanā un ūdens nesējslāņa papildināšanā. Dokumenti, kas ir bijuši par pamatu, lai izstrādātu priekšlikumu par minimālajām kvalitātes prasībām, ietvēra:

·ES līmeņa tiesisko regulējumu veselības un vides aizsardzības jomā;

·dalībvalstu ieviestos ūdens atkalizmantošanas tiesību aktus un pamatnostādnes, kā arī to pieredzi ūdens atkalizmantošanas sistēmu jomā;

·pasaules mēroga standarta pamatnostādnes un noteikumus par ūdens atkalizmantošanu;

·papildu zinātniskās atsauces, kas konkrētās tēmas sakarā uzskatītas par būtiskām.

Šā priekšlikuma zinātniskā pamata izstrādes laikā JRC apspriedēm piemēroja pakāpenisku pieeju. Pirmajā posmā JRC aicināja grupu, kurā bija iekļauti eksperti no akadēmiskajām aprindām, ūdenssaimniecības nozares un Pasaules Veselības organizācijas, sniegt datus un piezīmes par sagatavošanas darbu. Otrajā posmā ad hoc grupa jautājumos par ūdens atkalizmantošanu oficiāli informēja dalībvalstis un JRC iesniedza trīs gadījumu attiecīgās versijas. Tika dokumentētas no dalībvalstīm rakstveidā saņemtās piezīmes un izplatītas JRC atbildes. Turklāt JRC vairākos sabiedriskos pasākumos un zinātniskās sanāksmēs apsprieda darba norisi. Cita starpā tika apspriesta Eiropas Parlamenta Ūdens grupa, Eiropas Inovācijas partnerības Ūdens darba grupa jautājumos par ūdens atkalizmantošanu, Starptautiskās Ūdens asociācijas 11. starptautiskā konference par ūdens pārgūšanu un atkalizmantošanu, kā arī Eiropas sadarbības zinātnes un tehnoloģiju jomā NEREUS darbība “Jaunās un gaidāmās problēmas un iespējas notekūdeņu atkalizmantošanas jomā”. Ņemot vērā veselības un vides jautājuma sensitivitāti un sabiedrības uzticību ūdens atkalizmantošanas praksei, trešajā posmā ir pieprasīti un ņemti vērā galīgā dokumenta sagatavošanā neatkarīgās Veselības, vides un jaunā riska zinātniskās komitejas un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes zinātniskie atzinumi vai, pretējā gadījumā, ir iesniegts pamatojums. Ir notikušas apspriedes ar ekspertiem, kuru ieguldījums ir plaši atzīts, lai tie, visā procesā kritiski apspriežot dokumentu, sniegtu piezīmes un datus.

•Ietekmes novērtējums

•Normatīvā atbilstība un vienkāršošana

•Pamattiesības

Šis priekšlikums sekmētu to, ka tiek piemērots Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 37. pants par vides aizsardzību.

4.IETEKME UZ BUDŽETU

Šis priekšlikums galvenokārt attiecas uz regulatīviem pasākumiem, kam nav tūlītējas ietekmes uz darbības izdevumiem. Konkrētās īstenošanas laikā, kas, paredzams, sāksies tikai 2021. gadā, var būt ierobežota ietekme uz Eiropas Vides aģentūras (EVA) resursiem. Tomēr jebkurā gadījumā pēc 2020. gada tā tiks segta, izmantojot finansējumu un norīkojot personālu darbam EVA saskaņā ar nākamo daudzgadu finanšu shēmu.

5.CITI ELEMENTI

•Īstenošanas plāni un monitoringa, izvērtēšanas un ziņošanas kārtība

Pārredzamība un piekļuve informācijai ir ļoti svarīgs aspekts, lai lietotāju un arī plašākas sabiedrības lokā veicinātu uzticību pārgūtā ūdens drošumam. Tādējādi uzsvars ir likts uz informācijas sniegšanu sabiedrībai, nevis uz ierastajiem ziņošanas pienākumiem. Monitoringa prasības galvenokārt būs noteiktas attiecībā uz pārgūšanas staciju operatoriem, un dalībvalstis nodrošinās to, ka informācija sabiedrībai būs pieejama internetā.

Ierosinātā regula ietver papildu monitoringa prasības attiecībā uz pārgūtā ūdens kvalitāti. Dalībvalstis pārbaudīs atbilstību atļaujas nosacījumiem, pamatojoties uz monitoringa datiem, kas iegūti saskaņā ar šo ierosināto regulu, Ūdens pamatdirektīvu, Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvu un citu attiecīgo informāciju. Dalībvalstis publicēs atbilstības pārbaudes rezultātus un nodrošinās Komisijai piekļuvi attiecīgajiem datiem.

Komisija izstrādās detalizētus noteikumus attiecībā uz tās informācijas formātu un izklāstu, kurai jābūt pieejamai sabiedrībai internetā. Šīs prasības tiks izstrādātas, apspriežoties ar dalībvalstu ekspertiem un ņemot vērā ES vides politikas ziņošanas un monitoringa derīguma pārbaudi un turpmākos pasākumus, jo īpaši attiecībā uz progresīvu IKT izmantošanu.

Ņemot vērā sagaidāmo attīstību gan zināšanu, gan politikas satvara jomā attiecībā uz jaunas problēmas radošiem piesārņotājiem, šajā priekšlikumā ir ietverta klauzula, lai pielāgotu pielikumus tehnikas un zinātnes attīstībai, kā arī prasība attiecībā uz novērtēšanu.

•Konkrētu priekšlikuma noteikumu sīks skaidrojums

1. pants. Priekšmets un mērķis

Šajā pantā ir noteikti priekšlikuma mērķi — proti, paredzēt minimālās prasības ūdens kvalitātei un monitoringam un izklāstīt galvenos riska pārvaldības uzdevumus, lai garantētu, ka attīrītu notekūdeņu atkalizmantošana ir droša —, aplūkots jautājums par ūdens trūkumu un veicināta iekšējā tirgus efektīva darbība.

2. pants. Darbības joma

Šajā pantā ir noteikta ierosinātās regulas piemērošana attiecībā uz pārgūto ūdeni, kas paredzēts konkrētam I pielikuma 1. iedaļā izklāstītajam izmantošanas veidam, t. i, lauksaimnieciskajai apūdeņošanai.

3. pants. Definīcijas

Šajā pantā uzskaitītas definīcijas, kas izmantotas ierosinātajā regulā.

4. pants. pārgūšanas staciju operatoru pienākumi attiecībā uz ūdens kvalitāti

Šajā pantā ir definētas minimālās prasības, kas jāievēro pirms pārgūtā ūdens iespējamās izmantošanas lauksaimnieciskajā apūdeņošanā. Ir norādīta atsauce uz I pielikumu, kurā ir noteiktas minimālās prasības pārgūtā ūdens kvalitātei un monitoringam, kā arī papildu prasības, kas minētas 7. pantā, pamatojoties uz riska pārvaldības piemērošanu, kas definēta 5. pantā.

5. pants. Riska pārvaldība

Šajā pantā ir definēta riska pārvaldības procedūra, kas jāveic pārgūšanas stacijas operatoram sadarbībā ar attiecīgajām personām (pārgūtā ūdens tiešo lietotāju, tās komunālo notekūdeņu attīrīšanas stacijas operatoru, kura piegādā ūdeni pārgūšanas stacijai, utt.). Pārgūšanas stacijas operators izstrādās ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānu, norādot papildu prasības riska lielākai samazināšanai, kas varētu būt daļa no kompetentās iestādes izdotās atļaujas. Ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plāna pamatā jābūt galvenajiem riska pārvaldības principiem, kas definēti priekšlikuma II pielikumā. Deleģētais akts ir paredzēts, lai noteiktu tehniskās specifikācijas, kas var papildināt galvenos riska pārvaldības uzdevumus, kas definēti II pielikumā.

6. pants. Atļaujas pieteikums pārgūta ūdens piegādei

Šajā pantā ir noteikts pieteikšanās process atļaujas saņemšanai attiecībā uz pārgūtā ūdens piegādi, tostarp to dokumentu saraksts, kas jānodrošina pieteikuma iesniedzējam.

7. pants. Atļaujas piešķiršana

Šajā pantā ir noteikti attiecīgo personu pienākumi atļaujas piešķiršanas procedūrā. Turklāt tajā definēti atļaujā iekļaujamie nosacījumi un prasība pārskatīt atļauju vismaz reizi piecos gados.

8. pants. Atbilstības pārbaude

Šajā pantā definēts kompetento iestāžu pienākums pārbaudīt pārgūtā ūdens atbilstību tiem nosacījumiem, kas izklāstīti atļaujā. Turklāt šajā pantā ir paredzēti noteikumi, kas ievērojami neatbilstības vai to incidentu gadījumā, kas saistīti ar ierosinātās regulas neievērošanu.

9. pants. Dalībvalstu sadarbība

Šajā pantā paredzēta kārtība, kādā veicama, vajadzības gadījumā, informācijas apmaiņa starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm, pirms tiek izsniegta ūdens atkalizmantošanas atļauja.

10. pants. Sabiedrības informēšana

Saskaņā ar secinājumiem, kas izdarīti ziņošanas derīguma pārbaudē, šajā pantā noteikta tā informācija, kas dalībvalstīm jāsniedz sabiedrībai. Ir iecerēts palielināt pārredzamību, lai uzlabotu patērētāju uzticību ūdens atkalizmantošanai un izpratni par šīs regulas ietekmi uz ātrāku ūdens atkalizmantošanas ieviešanu. Īstenošanas akts ir paredzēts, lai izstrādātu detalizētus noteikumus attiecībā uz sniedzamās informācijas formātu un izklāstu.

11. pants. Informēšana par īstenošanas monitoringu

Saskaņā ar secinājumiem, kas izdarīti ziņošanas derīguma pārbaudē, šajā pantā ir noteikta procedūra, kura attiecas uz datu vākšanu par ierosinātās regulas īstenošanu, kuras mērķis ir līdz minimumam samazināt administratīvo slogu (izmantojot mūsdienīgus IKT rīkus un pievēršoties uz rādītājiem balstītiem ziņojumiem) un kura attiecībā uz iedzīvotājiem nodrošina pārredzamību un pārskatatbildību. Šajā pantā paredzēts, ka dalībvalstīm jāievieš datu kopas, kurās ietverta informācija par ūdens atkalizmantošanu, pēc iespējas izmantojot datus no pašreizējām ziņošanas plūsmām, kas paredzētas Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvā un Ūdens pamatdirektīvā. Datu kopas būtu jāizveido saskaņā ar INSPIRE direktīvu. Tam ir paredzēts atbalsts no Eiropas Vides aģentūras, kuras uzdevums būs arī regulāri piekļūt datiem un sniegt Komisijai pārskatus par regulas īstenošanu Savienības līmenī, kas tiks izmantoti arī turpmākajās regulas izvērtēšanās (13. pants). Īstenošanas akts ir paredzēts, lai izstrādātu detalizētus noteikumus attiecībā uz sniedzamās informācijas formātu un izklāstu.

12. pants. Tiesu iestāžu pieejamība

Šis pants atbilst Pamattiesību hartas 47. pantam un īsteno Orhūsas konvenciju attiecībā uz tiesu iestāžu pieejamību. Iedzīvotājiem un nevalstiskajām organizācijām jābūt iespējai likumīgi apstrīdēt vai pārsūdzēt lēmumus, ko dalībvalstis pieņēmušas saskaņā ar šo regulu.

13. pants. Izvērtēšana

Šajā pantā paredzēts satvars regulas turpmākiem izvērtējumiem (Komisijas labāka regulējuma pamatnostādņu izpratnē). Pirmā izvērtēšana paredzēta sešus gadus pēc regulas stāšanās spēkā.

14. pants. Deleģēšanas īstenošana

Šis ir standarta pants par deleģēto aktu pieņemšanu.

15. pants . Komiteju procedūra

Šis ir standarta pants par īstenošanas aktu pieņemšanu.

16. pants. Sankcijas

Šis ir standarta pants par sankcijām.

17. pants. Stāšanās spēkā un piemērošana

Šajā pantā noteikta spēkā stāšanās diena un piemērošanas diena, t. i., vienu gadu pēc spēkā stāšanās dienas, lai dotu dalībvalstīm pietiekami daudz laika pielāgoties regulai, kā arī izstrādāt īstenošanas aktu, kas nodrošina riska pārvaldības vienādu piemērošanu.

I pielikums. Izmantošana un minimālās prasības

1. iedaļa. pārgūtā ūdens izmantošana

Šajā iedaļā ir noteikts pārgūtā ūdens izmantojuma veids, proti, lauksaimnieciskā apūdeņošana.

2. iedaļa. Minimālās prasības

Šajā daļā ir noteiktas pārgūtā ūdens kvalitātes klases un attiecīgais izmantojuma veids lauksaimniecībā (1. tabula). A) daļā ir noteiktas minimālās prasības ūdens kvalitātei, kuras definējis JRC, pamatojoties uz dalībvalstu un starptautisko praksi (2. tabula).

B) daļā ir noteiktas pārgūtā ūdens monitoringa prasības (3. tabula) un visstingrākās klases (A klases) validācijas monitorings (4. tabula).

II pielikums. Galvenie riska pārvaldības uzdevumi

Šajā pielikumā ir izklāstīta sīka informācija par uzdevumiem, kas jāpilda pārgūšanas stacijas operatoram, lai izstrādātu ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānu un noteiktu atļaujā iekļaujamās papildu prasības, kā arī par ūdens atkalizmantošanas sistēmas ieviešanu.

2018/0169 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA

par ūdens atkalizmantošanas minimālajām prasībām

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 192. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu 13 ,

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu 14 ,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)Savienības ūdens resursi tiek aizvien vairāk noslogoti, un tas noved pie ūdens trūkuma un kvalitātes pasliktināšanās. Pilsētu attīstības un lauksaimniecības dēļ situācija ar saldūdens pieejamību kļūst aizvien spiedīgāka, un problēmu saasina klimata pārmaiņas un sausums. 

(2)Savienības iespējas reaģēt uz augošo ūdens resursu noslodzi vairotu attīrītu notekūdeņu plašāka atkalizmantošana. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/60/EK 15 minēts, ka ūdens atkalizmantošana ir viens no papildu pasākumiem, ko dalībvalstis var izmantot, lai sasniegtu direktīvas mērķus — panākt virszemes ūdeņu un pazemes ūdeņu labi kvalitatīvo un kvantitatīvo stāvokli. Padomes Direktīva 91/271/EEK 16 paredz, ka attīrītus notekūdeņus vajadzīgs atkalizmantot, kad vien tas iespējams.

(3)Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas ūdens resursu aizsardzības konceptuālais plāns” 17 norādīts, ka ūdens atkalizmantošana apūdeņošanas vai rūpnieciskām vajadzībām ir ūdensapgādes alternatīva, kas pelnījusi Savienības uzmanību.

(4)Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei “Meklējot risinājumu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas Savienībā” 18 izklāstīts, kāda ir to pasākumu hierarhiskā kārtība, ko dalībvalstis varētu izmantot, lai tiktu galā ar ūdens trūkumu un sausumu. Tajā minēts, ka reģionos, kuros ir ieviesti visi preventīvie pasākumi atbilstīgi ūdens hierarhijai, bet pieprasījums joprojām pārsniedz pieejamo apjomu, papildu ūdensapgādes infrastruktūru dažos gadījumos, turklāt ņemot vērā rentabilitātes aspektu, var uzskatīt par iespējamo ceļu liela sausuma ietekmes mazināšanai.

(5)Aprites ekonomikas rīcības plānā 19 Komisija apņēmās veikt virkni pasākumu, ar ko veicinātu attīrītu notekūdeņu atkalizmantošanu, tostarp sagatavot likumdošanas priekšlikumu par ūdens atkalizmantošanas minimālajām prasībām. 

(6)Uzskata, ka pienācīgi attīrītu notekūdeņu (piemēram, no komunālo notekūdeņu attīrīšanas stacijām vai rūpnieciskām stacijām) atkalizmantošana vidi ietekmē mazāk nekā citas alternatīvās ūdensapgādes metodes, piemēram, ūdens resursu pārdale vai ūdens atsāļošana, tomēr šāda veida atkalizmantošanu Savienībā praktizē reti. Zināmā mērā tas skaidrojams ar to, ka nav vienotu Savienības vidisko vai veselības aizsardzības standartu attiecībā uz ūdens atkalizmantošanu un ka pastāv potenciāli šķēršļi tādu specifisku lauksaimniecības produktu brīvai apritei, kas apūdeņoti ar pārgūtu ūdeni.

(7)Nodrošināt veselības aizsardzības standartus attiecībā uz tādu lauksaimniecības produktu pārtikas higiēnu, kas apūdeņoti ar pārgūtu ūdeni, ir iespējams tikai tad, ja kvalitātes prasības, kas piemērojamas lauksaimnieciskā apūdeņošanā izmantojamam pārgūtam ūdenim, dalībvalstu starpā būtiski neatšķiras. Prasību saskaņošana arī veicinās iekšējā tirgus efektīvu darbību saistībā ar šādiem produktiem. Tāpēc ir lietderīgi ieviest minimālu saskaņotību, proti, noteikt ūdens kvalitātes un monitoringa minimālās prasības. Šīs minimālās prasības sastāvētu no pārgūtajam ūdenim noteiktiem minimālajiem parametriem un citām stingrākām vai papildu prasībām, ko vajadzības gadījumā paredz kompetentās iestādes kopā ar jebkādiem relevantiem preventīviem pasākumiem. Lai noskaidrotu, kādas stingrākas vai papildu prasības jānosaka ūdens kvalitātei, pārgūšanas staciju operatoriem būtu jāpilda būtiskākie riska pārvaldības uzdevumi. Parametru pamatā ir Komisijas Kopīgā pētniecības centra sagatavotais tehniskais ziņojums, un tie atspoguļo starptautiskos standartus ūdens atkalizmantošanas jomā.

(8)Ja tiktu ievērotas ūdens atkalizmantošanas minimālās prasības, tas palīdzētu sasniegt ANO Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam izvirzītos ilgtspējīgas attīstības mērķus, jo īpaši 6. mērķi — nodrošināt ūdens un sanitārijas pieejamību un ilgtspējīgu apsaimniekošanu ikvienam, kā arī visā pasaulē ievērojami kāpināt ūdens reciklēšanu un drošu atkalizmantošanu. Bez tam viens no šīs regulas uzdevumiem ir nodrošināt, ka tiek īstenots arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 37. pants par vides aizsardzību.

(9)Riska pārvaldībai būtu jāietver gan proaktīva risku identificēšana un pārvaldība, gan tāda pārgūta ūdens sagatavošanas koncepcija, kura kvalitāte atbilst konkrētu izmantojumu vajadzībām. Riska novērtējumā būtu jābalstās uz būtiskākajiem riska pārvaldības uzdevumiem, un tajā būtu jānorāda jebkādas tādas ūdens kvalitātes prasības, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu vides, cilvēka veselības un dzīvnieku veselības aizsardzību. 

(10)Lai patiešām aizsargātu vidi un cilvēka veselību, pārgūšanas staciju operatoriem vajadzētu būt primāri atbildīgiem par pārgūtā ūdens kvalitāti. Lai izpildītu minimālās prasības un kompetentās iestādes noteiktos papildu nosacījumus, pārgūšanas staciju operatoriem vajadzētu veikt pārgūtā ūdens kvalitātes monitoringu. Tāpēc ir lietderīgi noteikt minimālās monitoringa prasības, proti, prasības par parastā (rutīnas) monitoringa biežumu un validācijas monitoringa grafiku un veikuma mērķrādītājiem. Dažas no parastā (rutīnas) monitoringa prasībām ir noteiktas saskaņā ar Direktīvu 91/271/EEK.

(11)Ir jānodrošina pārgūtā ūdens droša izmantošana, jo tas veicinās ūdens atkalizmantošanu Savienības līmenī un vairos sabiedrības uzticēšanos tai. Tāpēc pārgūta ūdens piegāde konkrētiem izmantojumiem būtu atļaujama tikai ar nosacījumu, ka dalībvalstu kompetentās iestādes ir piešķīrušas atļauju. Lai nodrošinātu saskaņotu pieeju Savienības līmenī, izsekojamību un pārredzamību, būtiskākie noteikumi attiecībā uz šādu atļauju būtu jānosaka Savienības līmenī. Tomēr atļauju piešķiršanas kārtība būtu sīkāk jānosaka pašām dalībvalstīm. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atļauju piešķiršanā izmantot jau esošās procedūras, kas būtu jāpielāgo tā, lai tiktu ņemtas vērā ar šo regulu ieviestās prasības.

(12)Šīs regulas noteikumi papildina prasības citos Savienības tiesību aktos, jo īpaši attiecībā uz iespējamiem veselības un vidiskajiem riskiem. Lai nodrošinātu, ka iespējamie riski cilvēka un dzīvnieku veselībai tiek risināti ar holistisku pieeju, pārgūšanas staciju operatoriem un kompetentajām iestādēm būtu jāņem vērā prasības citos relevantos Savienības tiesību aktos, proti, Padomes Direktīvās 86/278/EEK, 91/676/EEK 20 un 98/83/EK 21 , Direktīvās 91/271/EEK un 2000/60/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 178/2002 22 , (EK) Nr. 852/2004 23 , (EK) Nr. 183/2005 24 , (EK) Nr. 396/2005 25 un (EK) Nr. 1069/2009 26 , Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2006/7/EK 27 , 2006/118/EK 28 , 2008/105/EK 29 un 2011/92/ES 30 , Komisijas Regulās (EK) Nr. 2073/2005 31 , (EK) Nr. 1881/2006 32 un (ES) 142/2011 33 .

(13)Regulā (EK) Nr. 852/2004 ir noteiktas vispārīgās prasības pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmumiem, un tā aptver cilvēka patēriņam paredzētas pārtikas ražošanu, pārstrādi, izplatīšanu un laišanu tirgū. Minētā regula veltīta pārtikas sanitārajai kvalitātei, un viens no tās galvenajiem principiem ir tāds, ka primāro atbildību par pārtikas nekaitīgumu uzņemas pārtikas apritē iesaistītais uzņēmums. Par minēto regulu sagatavoti arī sīki norādījumi, un te īpaši jāmin Komisijas paziņojums “Vadlīnijas par mikrobioloģisko risku novēršanu svaigu augļu un dārzeņu primārajā ražošanā, ievērojot labu higiēnu” (2017/C 163/01). Šajā regulā paredzētie pārgūtā ūdens veikuma mērķrādītāji neliedz pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem panākt tādu ūdens kvalitāti, kas nepieciešama, lai izpildītu Regulu (EK) Nr. 852/2004, proti, vēlākos posmos izmantot vairākus ūdens attīrīšanas paņēmienus vienus pašus vai kombinācijā ar citiem paņēmieniem, kas nav attīrīšana.

(14)Lai vairotu uzticēšanos ūdens atkalizmantošanai, būtu jāinformē sabiedrība. Informēšana par ūdens atkalizmantošanu ļautu nodrošināt aizvien lielāku pārredzamību un izsekojamību un varētu sevišķi noderēt citām attiecīgajām iestādēm, kuras skar konkrētais ūdens atkalizmantojums. 

(15)Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/4/EK 34 mērķis ir dalībvalstīs garantēt pieeju vidiskajai informācijai saskaņā ar Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem 35 (Orhūsas konvenciju). Direktīvā 2003/4/EK noteikti plaši pienākumi vidisko informāciju gan darīt pieejamu pēc pieprasījuma, gan to aktīvi izplatīt. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/2/EK 36 attiecas uz dalīšanos ar telpisko informāciju, tostarp datu kopām par dažādiem vidiskiem jautājumiem. Ir svarīgi, lai šīs regulas noteikumi par piekļuvi informācijai un datu koplietošanas kārtību minētās direktīvas papildinātu, nevis veidotu atsevišķu tiesisko režīmu. Tāpēc šīs regulas noteikumi par informācijas sniegšanu sabiedrībai un par īstenošanas monitoringu nedrīkstētu skart Direktīvas 2003/4/EK un 2007/2/EK.

(16)Lai esošās minimālās prasības un būtiskākos riska pārvaldības pasākumus pielāgotu zinātnes un tehnikas progresam, Komisijai būtu deleģējamas pilnvaras saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu pieņemt aktus, ar kuriem groza minimālās prasības un būtiskos riska pārvaldības uzdevumus. Turklāt, lai nodrošinātu vides un cilvēka veselības augsta līmeņa aizsardzību, Komisijai būtu jābūt iespējai pieņemt deleģētos aktus, ar ko pieņem tehniskās specifikācijas, ar kurām papildina būtiskos riska pārvaldības uzdevumus. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu 37 . Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(17)Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, Komisijai vajadzētu piešķirt īstenošanas pilnvaras pieņemt sīkus noteikumus par tās informācijas formātu un izklāstu, kas dalībvalstīm jāsniedz sabiedrībai, par tās informācijas formātu un izklāstu, kas dalībvalstīm jāsniedz par šīs regulas īstenošanas monitoringu, un par Eiropas Vides aģentūras sagatavotā Savienības mēroga pārskata formātu un izklāstu. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 38 .

(18)Kompetentajām iestādēm būtu jāverificē, vai pārgūtais ūdens atbilst atļaujā izklāstītajiem nosacījumiem. Ja konstatēta neatbilstība, tām būtu jāprasa, lai pārgūšanas stacijas operators veic atbilstības atjaunošanai nepieciešamos pasākumus. Ja neatbilstība rada nopietnu risku videi vai cilvēka veselībai, pārgūšanas stacijas operatoriem būtu nekavējoties jāaptur jebkādas turpmākas pārgūtā ūdens piegādes.

(19)Kompetentajām iestādēm būtu jāsadarbojas ar citām relevantajām iestādēm, proti, jāapmainās ar informāciju, lai nodrošinātu atbilstību attiecīgajām Savienības un valstu prasībām.

(20)Dalībvalstu iesniegtie dati ir ļoti vajadzīgi, lai Komisija varētu monitorēt un novērtēt regulējuma spēju sasniegt iecerētos mērķus.

(21)Saskaņā ar 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu 22. punktu Komisijai būtu šī regula jāizvērtē. Izvērtēšanu vajadzētu veikt, pamatojoties uz pieciem kritērijiem — lietderību, efektivitāti, būtiskumu, saskaņotību un ES pievienoto vērtību —, un tai būtu jāveido pamats iespējamo turpmāko pasākumu ietekmes novērtējumiem.

(22)Saskaņā ar Orhūsas Konvenciju ieinteresētajiem sabiedrības locekļiem vajadzētu būt iespējai vērsties tiesu iestādēs, lai tiktu labāk aizsargātas tiesības dzīvot veselībai un labklājībai piemērotā vidē.

(23)Dalībvalstīm būtu jāpieņem noteikumi par sodiem, kas ir piemērojami par šīs regulas noteikumu pārkāpumiem, un jānodrošina to īstenošana. Sodiem vajadzētu būt iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem.

(24)Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, aizsargāt vidi un cilvēka veselību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet darbības mēroga vai iedarbības dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(25)Ir nepieciešams paredzēt pienācīgu laiku, lai dalībvalstis varētu izveidot administratīvo infrastruktūru, kas nepieciešama šīs regulas piemērošanai, bet operatori — sagatavoties jauno noteikumi piemērošanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. pants

Priekšmets un mērķis

1.Šajā regulā ir noteiktas ūdens kvalitātes un monitoringa minimālās prasības un pienākums veikt norādītos būtiskākos riska pārvaldības uzdevumus ar mērķi nodrošināt attīrītu komunālo notekūdeņu drošu atkalizmantošanu integrētas ūdens resursu apsaimniekošanas kontekstā.

2.Šīs regulas mērķis ir garantēt, ka pārgūtais ūdens ir droši izmantojams paredzētajām vajadzībām, un tādējādi koordinēti visā Savienībā nodrošināt cilvēka un dzīvnieku veselības un vides augsta līmeņa aizsardzību, risināt ūdens trūkuma un no tā izrietošās ūdens resursu noslodzes problēmu un tādējādi sekmēt arī iekšējā tirgus netraucētu darbību.

2. pants

Darbības joma

Šo regulu piemēro pārgūtam ūdenim, kas paredzēts kādam no I pielikuma 1. iedaļā norādītajiem izmantojumiem.

3. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1.“kompetentā iestāde” ir iestāde vai struktūra, ko dalībvalsts norīkojusi pildīt no šīs regulas izrietošos pienākumus;

2.“ūdeņu iestāde” ir iestāde vai iestādes, kuras noteiktas saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 3. panta 2. vai 3. punktu; 

3.“galaizmantotājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas izmanto pārgūto ūdeni;

4.“komunālie notekūdeņi” ir komunālie notekūdeņi, kas definēti Direktīvas 91/271/EEK 2. panta 1. punktā;

5.“pārgūtais ūdens” ir komunālie notekūdeņi, kas attīrīti saskaņā ar Direktīvā 91/271/EEK izklāstītajām prasībām un pēc tam tālāk attīrīti pārgūšanas stacijā;

6.“pārgūšanas stacija” ir komunālo notekūdeņu attīrīšanas stacija vai cita stacija, kurā tālāk attīra Direktīvas 91/271/EEK prasībām atbilstošus komunālos notekūdeņus nolūkā sagatavot ūdeni, kas ir piemērots kādam no I pielikuma 1. iedaļā norādītajiem izmantojumiem;

7.“pārgūšanas stacijas operators” ir fiziska vai juridiska persona, kas ekspluatē vai kontrolē pārgūšanas staciju;

8.“apdraudējums” ir bioloģisks, ķīmisks, fizikāls vai radioloģisks aģents, kas var nodarīt kaitējumu cilvēkiem, dzīvniekiem, kultūraugiem vai citiem augiem, citai sauszemes biotai, ūdens biotai, augsnei vai videi kopumā; 

9.“risks” ir varbūtība, ka identificētie apdraudējumi konkrētā periodā nodarīs kaitējumu, kombinācijā ar seku smagumu;

10.“riska pārvaldība” ir sistemātiska pārvaldība, ar ko pastāvīgi nodrošina ūdens atkalizmantošanas drošumu specifiskā kontekstā;

11.“preventīvs pasākums” ir jebkāda darbība vai rīcība, ko var izmantot, lai risku veselībai un videi novērstu vai likvidētu, vai samazinātu līdz pieņemamam līmenim.

4. pants

Pārgūšanas staciju operatoru pienākumi attiecībā uz ūdens kvalitāti

1.Pārgūšanas staciju operatori nodrošina, ka pārgūtais ūdens, kas paredzēts kādam no I pielikuma 1. iedaļā norādītajiem izmantojumiem, pārgūšanas stacijas izejas punktā (atbilstības punktā) atbilst šādiem nosacījumiem:

(a)I pielikuma 2. iedaļā noteiktās ūdens kvalitātes minimālās prasības;

(b)jebkādi papildu nosacījumi, ko attiecībā uz ūdens kvalitāti attiecīgajā atļaujā paredzējusi kompetentā iestāde saskaņā ar 7. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktu.

2.Lai nodrošinātu atbilstību 1. punktā minētajām prasībām un nosacījumiem, pārgūšanas stacijas operators veic ūdens kvalitātes monitoringu saskaņā ar šādiem nosacījumiem:

(a)I pielikuma 2. iedaļa;

(b)jebkādi papildu nosacījumi, ko attiecībā uz monitoringu attiecīgajā atļaujā paredzējusi kompetentā iestāde saskaņā ar 7. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktu.

3.Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 14. pantu pieņemt deleģētos aktus, ar ko groza šo regulu, lai I pielikuma 2. iedaļā noteiktās minimālās prasības pielāgotu zinātnes un tehnikas progresam.

5. pants

Riska pārvaldība

1.Pārgūtā ūdens sagatavošanas un piegādes vajadzībām pārgūšanas stacijas operators veic riska pārvaldību saziņā ar šādiem aktoriem:

(a)tās(-o) komunālo notekūdeņu attīrīšanas stacijas(-u) operators, kas piegādā ūdeni pārgūšanas stacijai, ja tas nav arī pārgūšanas stacijas operators;

(b)galaizmantotājs(-i);

(c)citas puses, ko pārgūšanas stacijas operators uzskata par relevantām.

2.Pārgūšanas stacijas operators sagatavo ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānu, kura pamatā ir II pielikumā izklāstītie būtiskākie riska pārvaldības uzdevumi. Ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānā ierosina, kādas prasības papildus I pielikumā minētajām ir jānosaka, lai vēl vairāk mazinātu riskus, un cita starpā norāda apdraudējumus, riskus un piemērotus preventīvos pasākumus.

3.Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 14. pantu pieņemt deleģētos aktus, ar ko šo regulu groza, lai II pielikumā izklāstītos būtiskos riska pārvaldības pasākumus pielāgotu zinātnes un tehnikas progresam.

Komisija ir arī pilnvarota saskaņā ar 14. pantu pieņemt deleģētos aktus, ar ko šo regulu papildina, lai noteiktu II pielikumā izklāstīto būtisko riska pārvaldības pasākumu tehniskās specifikācijas.

6. pants

Pieteikums atļaujai piegādāt pārgūto ūdeni

1.Lai pārgūto ūdeni piegādātu kādam no I pielikuma 1. iedaļā norādītajiem izmantojumiem, ir vajadzīga atļauja.

2.Operators pieteikumu 1. punktā minētās atļaujas saņemšanai vai esošas atļaujas grozīšanai iesniedz tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā notiek vai tiek plānota pārgūšanas stacijas ekspluatācija.

3.Pieteikumā iekļauj:

(a)ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānu, kas sagatavots saskaņā ar 5. panta 2. punktu;

(b)aprakstu par to, kā pārgūšanas stacijas operators izpildīs I pielikuma 2. iedaļā izklāstītās ūdens kvalitātes un monitoringa minimālās prasības;

(c)aprakstu par to, kā pārgūšanas stacijas operators izpildīs ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānā ierosinātās papildu prasības.

7. pants

Atļaujas piešķiršana

1.Lai novērtētu pieteikumu, kompetentā iestāde vajadzības gadījumā konsultējas un apmainās ar relevanto informāciju ar:

(a)citām relevantām iestādēm tajā pašā dalībvalstī, jo īpaši ar ūdeņu iestādi, ja tā nav tā pati kompetentā iestāde;

(b)potenciāli skarto dalībvalstu kontaktpunktiem, kas nozīmēti saskaņā ar 9. panta 1. punktu.

2.Kompetentā iestāde 3 mēnešu laikā pēc pilnīga 6. panta 3. punkta a) apakšpunktā minētā pieteikuma saņemšanas nolemj, vai atļauju piešķirt. Ja pieteikuma sarežģītības dēļ kompetentajai iestādei vajadzīgs vairāk laika lēmuma pieņemšanai, tā par to informē pieteikuma iesniedzēju, norāda paredzamo atļaujas piešķiršanas datumu un izklāsta termiņa pagarinājuma iemeslus.

3.Ja kompetentā iestāde nolemj atļauju piešķirt, tā nosaka piemērojamos nosacījumus, kuru starpā vajadzības gadījumā ir šādi:

(a)nosacījumi, kuri saistīti ar I pielikuma 2. iedaļā noteiktajām ūdens kvalitātes un monitoringa minimālajām prasībām;

(b)nosacījumi, kuri saistīti ar papildu prasībām, kas ierosinātas ūdens atkalizmantošanas riska pārvaldības plānā;

(c)jebkādi citi nosacījumi, kas vajadzīgi, lai vēl vairāk mazinātu jebkādu nepieņemamu risku cilvēka un dzīvnieku veselībai un videi.

4.Atļauju regulāri un vismaz reizi piecos gados pārskata un vajadzības gadījumā groza.

8. pants

Atbilstības pārbaude

1.Kompetentā iestāde verificē, vai pārgūtais ūdens atbilstības punktā atbilst atļaujā izklāstītajiem nosacījumiem. Atbilstības pārbaudi veic ar šādiem paņēmieniem:

(a)pārbaudes uz vietas;

(b)saskaņā ar šo regulu, Direktīvu 91/271/EEK un Direktīvu 2000/60/EK iegūto monitoringa datu izmantošana;

(c)jebkādi citi piemēroti paņēmieni.

2.Ja konstatēta neatbilstība, tad kompetentā iestāde prasa, lai pārgūšanas stacijas operators veic visus nepieciešamos pasākumus, lai bez kavēšanās atbilstību atjaunotu.

3.Ja neatbilstība rada nopietnu risku videi vai cilvēka veselībai, pārgūšanas stacijas operators nekavējoties aptur jebkādas turpmākas pārgūtā ūdens piegādes līdz brīdim, kad kompetentā iestāde konstatē, ka atbilstība ir atjaunota.

4.Ja notiek incidents, kas ietekmē atbilstību atļaujas nosacījumiem, pārgūšanas stacijas operators nekavējoties informē kompetento iestādi un potenciāli skartos galaizmantotājus un kompetentajai iestādei sniedz šāda incidenta seku novērtēšanai nepieciešamo informāciju.

9. pants

Dalībvalstu sadarbība

1.Dalībvalstis nozīmē kontaktpunktu sadarbībai ar citu dalībvalstu kontaktpunktiem un kompetentajām iestādēm. Kontaktpunktu uzdevums ir pēc pieprasījuma sniegt palīdzību un koordinēt saziņu starp kompetentajām iestādēm. Kontaktpunkti saņem un nodod tālāk palīdzības pieprasījumus.

2.Dalībvalstis uz šādiem palīdzības pieprasījumiem reaģē bez liekas kavēšanās.

10. pants

Sabiedrības informēšana

1.Neskarot Direktīvu 2003/4/EK un Direktīvu 2007/2/EK, dalībvalstis nodrošina, ka sabiedrībai tiešsaistē ir pieejama pienācīga jaunākā informācija par ūdens atkalizmantošanu. Šī informācija ietver šādas ziņas:

(a)saskaņā ar šo regulu piegādātā pārgūtā ūdens daudzums un kvalitāte;

(b)saskaņā ar šo regulu piegādātā pārgūtā ūdens procentuālais daudzums dalībvalstī salīdzinājumā ar attīrīto komunālo notekūdeņu kopējo daudzumu;

(c)saskaņā ar šo regulu piešķirtās vai grozītās atļaujas, tostarp nosacījumi, ko saskaņā ar 7. panta 3. punktu noteikušas kompetentās iestādes;

(d)saskaņā ar 8. panta 1. punktu veiktās atbilstības pārbaudes iznākums;

(e)saskaņā ar 9. panta 1. punktu nozīmētie kontaktpunkti.

2.Šā panta 1. punktā minēto informāciju atjaunina vismaz reizi gadā.

3.Komisija var ar īstenošanas aktiem paredzēt sīkus noteikumus par atbilstīgi 1. punktam sniedzamās informācijas formātu un izklāstu. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 15. pantā minēto pārbaudes procedūru.

11. pants

Informācija par īstenošanas monitoringu

1.Neskarot Direktīvu 2003/4/EK un Direktīvu 2007/2/EK, katra dalībvalsts ar Eiropas Vides aģentūras palīdzību:

(a)līdz [trīs gadi pēc šīs regulas stāšanās spēkā] izveido un publicē, un pēc tam ik pēc sešiem gadiem atjaunina datu kopu, kas satur informāciju par tās atbilstības pārbaudes iznākumu, kas veikta saskaņā ar 8. panta 1. punktu, un citu informāciju, kas saskaņā ar 10. pantu jādara pieejama sabiedrībai tiešsaistē;

(b)izveido, publicē un pēc tam katru gadu atjaunina datu kopu, kas satur saskaņā ar 8. panta 1. punktu ievākto informāciju par gadījumiem, kad nav izpildīti atļaujā paredzētie nosacījumi, un informāciju par pasākumiem, kas veikti saskaņā ar 8. panta 2. un 3. punktu.

2.Dalībvalstis nodrošina, ka Komisijai, Eiropas Vides aģentūrai un Eiropas Slimību profilakses un kontroles centram ir piekļuve 1. punktā minētajām datu kopām.

3.Pamatojoties uz 1. punktā minētajiem datiem, Eiropas Vides aģentūra regulāri vai pēc Komisijas pieprasījuma sagatavo, publicē un atjaunina Savienības pārskatu, kurā pēc vajadzības norāda šīs regulas izlaides, rezultātu un ietekmes rādītājus, kartes un dalībvalstu ziņojumus.

4.Komisija var ar īstenošanas aktiem paredzēt sīkus noteikumus par atbilstīgi 1. punktam sniedzamās informācijas formātu un izklāstu, kā arī sīkus noteikumus par 3. punktā minētā Savienības pārskata formātu un izklāstu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 15. pantā minēto pārbaudes procedūru.

12. pants

Tiesu iestāžu pieejamība

1.Dalībvalstis nodrošina, ka fiziskas vai juridiskas personas vai to apvienības, organizācijas vai grupas saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai praksi var pārsūdzēt tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā institūcijā ar 4. līdz 8. panta īstenošanu saistīta lēmuma, darbības vai bezdarbības materiāltiesisko vai procesuālo likumību, ja ir izpildīts viens no šiem nosacījumiem:

(a)tās ir pietiekami ieinteresētas;

(b)tās uzskata, ka noticis to tiesību aizskārums, ja šāds priekšnoteikums ir attiecīgās dalībvalsts administratīvi procesuālajās tiesībās.

2.Dalībvalstis nosaka, kurā posmā lēmumus, darbību vai bezdarbību var apstrīdēt vai pārsūdzēt.

3.To, kas uzskatāms par pietiekamu ieinteresētību un tiesību aizskārumu, nosaka dalībvalstis, ievērojot mērķi nodrošināt, ka attiecīgajai sabiedrības daļai tiesu iestādes ir plaši pieejamas.

Tādēļ ikvienas tādas nevalstiskās organizācijas ieinteresētību, kura iestājas par vides aizsardzību un atbilst valsts tiesību aktu prasībām, atzīst par pietiekamu 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

Tāpat atzīst, ka šādām organizācijām ir tiesības, ko iespējams aizskart 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

4.Šā panta 1., 2. un 3. punkts neliedz lietu nodot sākotnējai apstrīdēšanai administratīvā iestādē un neietekmē prasību pirms pārsūdzības tiesā izsmelt administratīvās apstrīdēšanas iespējas, ja valsts tiesību aktos šāda prasība noteikta.

5.Ikviena 1. un 4. punktā minētā apstrīdēšanas vai pārsūdzības procedūra ir taisnīga, objektīva, savlaicīga un ne pārmērīgi dārga.

6.Dalībvalstis nodrošina, ka sabiedrībai ir pieejama informācija par iespējām lietu apstrīdēt administratīvi un pārsūdzēt tiesā.

13. pants

Izvērtēšana

1.Komisija līdz [6 gadi pēc regulas stāšanās spēkā] šo regulu izvērtē. Izvērtējuma pamatā ir vismaz šādi elementi:

(a)šīs regulas īstenošanā gūtā pieredze;

(b)dalībvalstu saskaņā ar 11. panta 1. punktu izveidotās datu kopas un Eiropas Vides aģentūras saskaņā ar 11. panta 3. punktu sagatavotais Savienības pārskats;

(c)relevantie zinātniskie, analītiskie un epidemioloģiskie dati;

(d)tehniskās un zinātniskās zināšanas;

(e)Pasaules Veselības organizācijas ieteikumi, ja tādi ir.

2.Šā panta 1. punktā minētajā izvērtējumā Komisija īpašu vērību velta šādiem aspektiem:

(a)I pielikumā izklāstītās minimālās prasības;

(b)II pielikumā izklāstītie būtiskākie riska pārvaldības uzdevumi;

(c)papildu prasības, ko kompetentās iestādes noteikušas saskaņā ar 7. panta 3. punktu;

(d)ūdens atkalizmantošanas ietekme uz vidi un cilvēka veselību;

14. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.Pilnvaras pieņemt 4. panta 3. punktā un 5. panta 3. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laiku no šīs regulas spēkā stāšanās dienas.

3.Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 4. panta 3. punktā un 5. panta 3. punktā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar ekspertiem, kurus katra dalībvalsts iecēlusi, saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.Saskaņā ar 4. panta 3. punktu un 5. panta 3. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

15. pants

Komiteju procedūra

1.Komisijai palīdz komiteja, kas izveidota saskaņā ar Direktīvu 2000/60/EK. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

16. pants

Sodi

Dalībvalstis paredz noteikumus par sodiem, ko piemēro par šīs regulas pārkāpumiem, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to piemērošanu. Paredzētie sodi ir efektīvi, samērīgi un atturoši. Dalībvalstis līdz … [trīs gadi pēc šīs regulas stāšanās spēkā] par šiem noteikumiem un pasākumiem paziņo Komisijai un tai paziņo arī par jebkādiem turpmākiem grozījumiem vai izmaiņām, kas tos skar.

17. pants

Stāšanās spēkā un piemērošana

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no ... [viens gads pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas].

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē,

(1)    Kopumā veido aptuveni vienu ceturtdaļu no visa iegūtā saldūdens. Ūdens ieguve apūdeņošanai veido aptuveni 60 % no kopējās saldūdens ieguves Dienvideiropā un Dienvidaustrumeiropā un gandrīz 80 % atsevišķos upju baseinu apgabalos.

(2)     http://www.bbc.com/news/world-europe-40803619

(3)    COM(2007) 414.

(4)    Šajā sakarā jānorāda, ka ūdens atkalizmantošana ir minēta Komisijas dienestu darba dokumentā par lauksaimniecību un ilgtspējīgu ūdens resursu apsaimniekošanu ES (SWD(2017) 153 final) kā viens no vairākiem pasākumiem, kas var mazināt ar ūdens pārmērīgu ieguvi saistīto negatīvo ietekmi.

(5)

   Vispārējā Savienības vides rīcības programma līdz 2020. gadam (Lēmums Nr. 1386/2013/ES) un jo īpaši šādi tās mērķi:

·“aizsargāt, saglabāt un paplašināt Savienības dabas kapitālu” ar pasākumiem, kas nodrošina, ka līdz 2020. gadam:

b) ietekme, ko rada slodze uz pārejas un piekrastes ūdeņiem, kā arī saldūdeņiem (tostarp virszemes un gruntsūdeņiem), ir būtiski samazinājusies, lai sasniegtu, saglabātu vai nostiprinātu labu stāvokli saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu;

f) barības vielu cikls (slāpeklis un fosfors) tiek pārvaldīts ilgtspējīgākā un resursu izmantošanas ziņā efektīvākā veidā;

·“padarīt Savienību par resursu izmantošanas ziņā efektīvu, zaļu un konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni” ar pasākumiem, kas nodrošina, ka līdz 2020. gadam:

b) visu galveno Savienības ekonomikas nozaru kopējā ietekme uz vidi ir ievērojami samazinājusies, ir palielinājusies resursu izmantošanas efektivitāte un ir noteikti kritēriji un mērījumu metodoloģijas. Tirgus un politiskie stimuli, kas veicina uzņēmējdarbības ieguldījumus resursu efektīvā izmantošanā, ir ieviesti, un zaļā izaugsme tiek stimulēta ar pasākumiem inovāciju veicināšanai;

c) strukturālās pārmaiņas ražošanā, tehnoloģijā un inovācijā, kā arī patēriņa modeļi un dzīvesveids ir samazinājuši ražošanas un patēriņa kopējo ietekmi uz vidi, jo īpaši pārtikas, mājokļu un mobilitātes nozarēs.

(6)    Šai situācijai kā piemēru var minēt gadījumu ar E. coli uzliesmojumu, kas ietekmēja 16 valstis Eiropā un Ziemeļamerikā 2011. gadā, kad Vācijā tika ziņots par vairāk nekā 4000 saslimšanas gadījumiem un 53 nāves gadījumiem. Minētajā uzliesmojumā tika vainoti Spānijā audzēti gurķi, kas apūdeņoti ar attīrītiem notekūdeņiem, un vairākas dalībvalstis, tostarp Apvienotā Karaliste, Austrija, Beļģija, Čehija, Dānija un Vācija, apturēja vai ierobežoja Spānijas produktu importu saistībā ar bažām, ka tie varētu būt inficēti apūdeņošanas laikā. Vēlāk tika pierādīts, ka E. coli mikrobioloģiskā piesārņojuma avots bija nevis gurķi, bet drīzāk diedzētas sēklas no kādas Vācijas saimniecības un ka konkrētās grieķu trigonellas sēklas bija piegādātas no Ēģiptes. Tika lēsts, ka šis gadījums Spānijai izmaksāja 200 miljonus euro nedēļā, jo 2010.–2011. gada veģetācijas periodā atcelto pasūtījumu dēļ Mursijas reģiona lauksaimniecības ienākumi samazinājās par 11,3 %. Tas ir aizkavējis ieguldījumu veikšanu to pārtikas produktu pārstrādē, kurus apūdeņo ar atkalizmantotu ūdeni.

(7)     http://ec.europa.eu/environment/water/reuse.htm

(8)    Tika savākta informācija par situāciju ūdens atkalizmantošanas jomā ES dalībvalstīs, un dalībnieki tika aicināti sniegt atsauksmes par ietekmes novērtējuma atbalsta pētījumu projektiem, ko izstrādāja konsultanti. Vides ģenerāldirektorāts un JRC 2015. gada jūnijā organizēja tehnisku semināru par iespējamām minimālajām kvalitātes prasībām ūdens atkalizmantošanai ES līmenī. Lai īpaši apspriestu JRC tehniskā ziņojuma projektus, sanāksmes notika 2016. gada martā, 2016. gada oktobrī un 2017. gada jūnijā. Tika aplūkoti arī ietekmes novērtējuma projekta elementi, lai apkopotu atsauksmes un savāktu papildu informāciju. Apspriešanās notika arī ar ekspertu grupām jautājumos par Notekūdeņu direktīvu, Vides kvalitātes standartu direktīvu, KNAD un Dzeramā ūdens direktīvu.

(9)    Padomes atzinums SEC(2018)249, Ietekmes novērtējums SWD(2018)249, kopsavilkums SWD(2018)250.

(10)    SWD(2017) 230.

(11)    COM(2017) 312.

(12)    COM(2017) 753.

(13)    OV C , , .lpp.

(14)    OV C , , .lpp.

(15)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīva 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.).

(16)    Padomes 1991. gada 21. maija Direktīva 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (OV L 135, 30.5.1991., 40. lpp.).

(17)    COM(2012) 673.

(18)    COM(2007) 414.

(19)    COM(2015) 614.

(20)    Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīva 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (OV L 375, 31.12.1991., 1.-8. lpp.).

(21)    Padomes 1998. gada 3. novembra Direktīva 98/83/EK par dzeramā ūdens kvalitāti (OV L 330, 5.12.1998., 32. lpp.).

(22)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regula (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.).

(23)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 852/2004 par pārtikas produktu higiēnu (OV L 139, 30.4.2004., 1. lpp.).

(24)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 12. janvāra Regula (EK) Nr. 183/2005, ar ko paredz barības higiēnas prasības (OV L 35, 8.2.2005., 1. lpp.).

(25)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 23. februāra Regula (EK) Nr. 396/2005, ar ko paredz maksimāli pieļaujamos pesticīdu atlieku līmeņus augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un barībā un ar ko groza Padomes Direktīvu 91/414/EEK (OV L 70, 16.3.2005., 1. lpp.).

(26)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regula (EK) Nr. 1069/2009, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1774/2002 (Dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu regula) (OV L 300, 14.11.2009., 1. lpp.).

(27)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. februāra Direktīva 2006/7/EK par peldvietu ūdens kvalitātes pārvaldību un Direktīvas 76/160/EEK atcelšanu (OV L 64, 4.3.2006., 37. lpp.).

(28)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/118/EK par gruntsūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu un pasliktināšanos (OV L 372, 27.12.2006., 19. lpp.).

(29)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīva 2008/105/EK par vides kvalitātes standartiem ūdens resursu politikas jomā un ar ko groza un sekojoši atceļ Padomes Direktīvas 82/176/EEK, 83/513/EEK, 84/156/EEK, 84/491/EEK, 86/280/EEK, un ar ko groza Direktīvu 2000/60/EK (OV L 348, 24.12.2008., 84. lpp.).

(30)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 26, 28.1.2012., 1. lpp.).

(31)    Komisijas 2005. gada 15. novembra Regula (EK) Nr. 2073/2005 par pārtikas produktu mikrobioloģiskajiem kritērijiem (OV L 338, 22.12.2005., 1. lpp.).

(32)    Komisijas 2006. gada 19. decembra Regula (EK) Nr. 1881/2006, ar ko nosaka konkrētu piesārņotāju maksimāli pieļaujamo koncentrāciju pārtikas produktos (OV L 364, 20.12.2006., 5. lpp.).

(33)    Komisijas 2011. gada 25. februāra Regula (ES) Nr. 142/2011, ar kuru īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1069/2009, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam, un īsteno Padomes Direktīvu 97/78/EK attiecībā uz dažiem paraugiem un precēm, kam uz robežas neveic veterinārās pārbaudes atbilstīgi minētajai direktīvai (OV L 54, 26.2.2011., 1. lpp.).

(34)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīva 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu (OV L 41, 14.2.2003., 26. lpp.).

(35)    OV L 124, 17.5.2005, 4. lpp.

(36)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 14. marta Direktīva 2007/2/EK, ar ko izveido Telpiskās informācijas infrastruktūru Eiropas Kopienā (INSPIRE) (OV L 108, 25.4.2007., 1. lpp.).

(37)    OV L 123, 12.5.2016., 1. lpp.

(38)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regula (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

EIROPAS KOMISIJA

Briselē,28.5.2018

COM(2018) 337 final

PIELIKUMI

dokumentam

priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai

par ūdens atkalizmantošanas minimālajām prasībām

{SEC(2018) 249 final}
{SWD(2018) 249 final}
{SWD(2018) 250 final}

I PIELIKUMS

IZMANTOJUMI UN MINIMĀLĀS PRASĪBAS

1. iedaļa.    2. pantā minētie  pārgūtā ūdens izmantojumi

(a)Lauksaimnieciskā apūdeņošana

Lauksaimnieciskā apūdeņošana ir šādu kultūru apūdeņošana:

·svaigā veidā patērējami pārtikas kultūraugi, proti, kultūraugi, kas paredzēti cilvēka patēriņam un ēdami svaigi vai nepārstrādāti;

·pārstrādātā veidā patērējami pārtikas kultūraugi, proti, kultūraugi, kas paredzēti cilvēka patēriņam un ēdami nevis svaigi, bet gan apstrādāti (piem., termiski apstrādāti, rūpnieciski pārstrādāti);

·nepārtikas kultūraugi, proti, kultūraugi, kas nav paredzēti cilvēka patēriņam (piem., ganības, lopbarības augi, šķiedraugi, dekoratīvi augi, sēklas kultūraugi, enerģētiskie kultūraugi, zālāji).

2. iedaļa.    Minimālās prasības

2.1. Minimālās prasības attiecībā uz pārgūto ūdeni, ko paredzēts izmantot lauksaimnieciskajā apūdeņošanā 

Pārgūtā ūdens kvalitātes klases un katras klases ūdens pieļaujamie izmantojumi un apūdeņošanas metodes ir izklāstītas 1. tabulā. Ūdens kvalitātes minimālās prasības ir izklāstītas a) punktā, 2. tabulā. Pārgūtā ūdens monitoringa minimālais biežums un veikuma mērķrādītāji ir izklāstīti b) punktā, 3. tabulā (parastais jeb rutīnas monitorings) un 4. tabulā (validācijas monitorings).

1. tabula. Pārgūtā ūdens kvalitātes klases, pieļaujamie lauksaimnieciskie izmantojumi un apūdeņošanas metodes

(*) Pilienveida apūdeņošana ir mikroapūdeņošanas sistēma, kur ūdeni augiem padod pilienu vai sīku tērcīšu veidā; ūdeni ļoti lēni (2–20 l/h) pilina uz augsnes vai tieši zem augsnes virskārtas pa maza diametra plastmasas caurulītēm, kam ir speciālas izlaides — pilinātāji.

(a)Ūdens kvalitātes minimālās prasības

2. tabula. Kvalitātes prasības pārgūtam ūdenim, ko izmanto lauksaimnieciskajā apūdeņošanā

Pārgūto ūdeni uzskata par atbilstošu 2. tabulā izklāstītajām prasībām, ja mērījumi atbilst visiem šiem kritērijiem:

·norādītās vērtības attiecībā uz E. coli, Legionella spp. un zarnu nematodēm nav pārsniegtas vismaz 90 % paraugu. Neviena vērtība paraugos nedrīkst pārsniegt maksimālo novirzes robežu — 1 logaritmisko vienību — no attiecībā uz E. coli un Legionella norādītās vērtības un 100 % no attiecībā uz zarnu nematodēm norādītās vērtības;

·norādītās vērtības attiecībā uz A klases ūdeņu BSP5, KSC un duļķainību nav pārsniegtas vismaz 90 % paraugu. Neviena vērtība paraugos nedrīkst pārsniegt maksimālo novirzes robežu — 100 % no norādītās vērtības.

(b)Minimālās monitoringa prasības

Pārgūšanas staciju operatori veic parasto (rutīnas) monitoringu, lai verificētu, ka pārgūtais ūdens atbilst a) punktā noteiktajām ūdens kvalitātes minimālajām prasībām. Parasto (rutīnas) monitoringu iekļauj ūdens atkalizmantošanas sistēmas verifikācijas procedūrās.

3. Lauksaimnieciskajai apūdeņošanai domātā pārgūtā ūdens parastā (rutīnas) monitoringa minimālais biežums

Validācijas monitoringu veic pirms pārgūšanas stacijas laišanas ekspluatācijā, kā arī tad, ja aprīkojums tiek modernizēts vai tiek ieviests jauns aprīkojums vai procesi.

Validācijas monitoringu veic tai pārgūto ūdeņu klasei, kam noteiktas visstingrākās prasības (proti, A klasei), lai novērtētu, vai tiek izpildīti veikuma mērķrādītāji (log10 samazinājums). Validācijas monitorings ietver ar katru patogēnu grupu (baktērijas, vīrusi, protozoji) saistīto indikatormikroorganismu monitoringu. Izvēlētie indikatormikroorganismi ir šādi: patogēniskām baktērijām — E. coli; patogēniskiem vīrusiem — F-specifiskie kolifāgi, somatiskie kolifāgi vai kolifāgi; protozojiem — Clostridium perfringens sporas vai sporveidotājas sulfātreducējošās baktērijas. Izvēlēto indikatormikroorganismu validācijas monitoringa veikuma mērķrādītāji (log10 samazinājums) ir norādīti 4. tabulā, un tie ir jāsasniedz pārgūšanas stacijas izejas punktā (atbilstības punktā), ņemot vērā koncentrācijas neattīrītajos notekūdeņos, kas ieplūst komunālo notekūdeņu attīrīšanas stacijā.

4. tabula. Lauksaimnieciskajai apūdeņošanai domātā pārgūtā ūdens validācijas monitorings

(*) Validācijas monitoringā šo mikroorganismu vietā var izmantot arī references patogēnus Campylobacter, Rotavirus un Cryptosporidium. Tādā gadījumā piemēro šādus veikuma mērķrādītājus (log10 samazinājums): Campylobacter (≥ 5,0), Rotavirus (≥ 6,0) un Cryptosporidium (≥ 5,0).

(**) Par vispiemērotāko vīrusindikatoru ir izraudzīts “visi kolifāgi”. Tomēr, ja visu kolifāgu analīze nav iespējama, jāanalizē vismaz viens no tiem (F-specifiskie vai somatiskie kolifāgi).

(***) Par vispiemērotāko protozoju indikatoru ir izraudzīts Clostridium perfringens sporas. Tomēr, ja Clostridium perfringens sporu koncentrācija nav tāda, lai būtu iespējams validēt vajadzīgo log10 samazinājumu, kā alternatīvu var izmantot sporveidotājas sulfātreducējošās baktērijas.

Operators monitoringā izmantojamās analīzes metodes validē un dokumentē saskaņā ar EN ISO/IEC-17025 vai citiem nacionāliem vai starptautiskiem standartiem, kas nodrošina līdzvērtīgu kvalitāti.

II PIELIKUMS

Būtiskākie riska pārvaldības uzdevumi

1.Aprakstīt ūdens atkalizmantošanas sistēmu no notekūdeņu ieplūšanas komunālo notekūdeņu attīrīšanas stacijā līdz izmantošanas punktam, tostarp norādīt notekūdeņu avotus, attīrīšanas posmus un tehnoloģijas pārgūšanas stacijā, padeves un uzkrāšanas infrastruktūru, paredzēto izmantojumu, izmantošanas vietu un piegādājamos pārgūtā ūdens daudzumus. Šā uzdevuma mērķis ir sagatavot detalizētu aprakstu par ūdens atkalizmantošanas sistēmu kopumā.

2.Identificēt potenciālos apdraudējumus, jo īpaši piesārņotāju un patogēnu klātbūtni, un bīstamu notikumu (attīrīšanas atteices, nejaušas noplūdes vai kontaminācija aprakstītajā ūdens atkalizmantošanas sistēmā) iestāšanās potenciālu.

3.Identificēt vides, populācijas un indivīdus, ko apdraud tieša vai netieša eksponētība identificētajiem potenciālajiem apdraudējumiem, ņemot vērā gan specifiskus vidiskos faktorus (piem., vietējā hidroģeoloģija, topoloģija, augsnes tips, ekoloģija), gan ar kultūraugiem un lauksaimniecisko praksi saistītos faktorus. Jāapsver arī ūdens pārguves operāciju iespējamās neatgriezeniskās vai ilgtermiņa negatīvās sekas.

4.Veikt riska novērtējumu, kas aptver gan vidiskos riskus, gan riskus cilvēka un dzīvnieku veselībai, ņemot vērā identificēto potenciālo apdraudējumu raksturu, identificētās vides, populācijas un indivīdus, ko apdraud tieša vai netieša eksponētība identificētajiem potenciālajiem apdraudējumiem, apdraudējumu iespējamās ietekmes smagumu, kā arī visus attiecīgos Savienības un nacionālos tiesību aktus, norāžu dokumentus un minimālās prasības, kas saistītas ar pārtikas un barības nekaitīgumu un darba aizsardzību. Riska raksturošanai piemītošo zinātnisko nenoteiktību ņem vērā saskaņā ar piesardzības principu.

Riska novērtējums sastāv no šādiem elementiem.

(c)Vidisko risku novērtējums, tostarp visi šie elementi:

(`)apdraudējumu rakstura konstatācija, tostarp attiecīgā gadījumā prognozētais bezietekmes līmenis (PNEL);

(a)eksponētības potenciālā diapazona novērtējums;

(b)riska raksturojums.

(`)Cilvēka veselību apdraudošo risku novērtējums, tostarp visi šie elementi:

(`)apdraudējumu rakstura konstatācija, tostarp attiecīgā gadījumā devas–atbildes reakcijas sakarība;

(a)devas vai eksponētības potenciālā diapazona novērtējums;

(b)riska raksturojums.

Riska novērtējumā ņem vērā vismaz šādas prasības un pienākumus:

(a)prasība samazināt un novērst ūdeņu piesārņojumu ar nitrātiem saskaņā ar Padomes Direktīvu 91/676/EEK 2 ;

(b)pienākums nodrošināt, ka aizsargājamās dzeramā ūdens iegūšanas teritorijas atbilst Padomes Direktīvas 98/83/EK 3 prasībām;

(c)prasība izpildīt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/60/EK 4 nospraustos vidiskos mērķus;

(d)prasība novērst pazemes ūdeņu piesārņojumu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/118/EK 5 ;

(e)prasība izpildīt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/105/EK 6 nospraustos vidiskās kvalitātes standartus prioritārajām vielām un dažiem citiem piesārņotājiem;

(f)prasība izpildīt vidiskās kvalitātes standartus, kas attiecībā uz nacionālā līmenī nozīmīgiem piesārņotājiem (t. i., upju baseiniem specifiskiem piesārņotājiem) noteikti Direktīvā 2000/60/EK;

(g)prasība izpildīt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/7/EK 7 noteiktos peldūdeņu kvalitātes standartus;

(h)prasības par vides, īpaši augsnes, aizsardzību gadījumos, kad lauksaimniecībā tiek izmantotas notekūdeņu dūņas, saskaņā ar Padomes Direktīvu 86/278/EEK 8 ;

(i)pārtikas produktu higiēnas prasības, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 852/2004 9 un Komisijas Vadlīnijās par mikrobioloģisko risku novēršanu svaigu augļu un dārzeņu primārajā ražošanā, ievērojot labu higiēnu;

(j)barības higiēnas prasības, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 183/2005 10 ;

(k)prasība izpildīt attiecīgos mikrobioloģiskos kritērijus, kas noteikti Komisijas Regulā (EK) Nr. 2073/2005 11 ;

(l)prasības attiecībā uz kontaminantu maksimāli pieļaujamo koncentrāciju pārtikas produktos, kas noteiktas Komisijas Regulā (EK) Nr. 1881/2006 12 ;

(m)prasības attiecībā uz maksimāli pieļaujamajiem pesticīdu atlieku līmeņiem pārtikā un barībā, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 396/2005 13 ;

(n)dzīvnieku veselības prasības, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1069/2009 14 un Komisijas Regulā (ES) Nr. 142/2011 15 .

5.Ja tas ir vajadzīgi un lietderīgi, lai nodrošinātu vides un cilvēka veselības pienācīgu aizsardzību, norādīt ūdens kvalitātes un monitoringa prasības, kas ir papildus I pielikumā noteiktajām vai stingrākas par tām.

Atkarībā no 4. punktā minētā riska novērtējuma iznākuma šādas papildu prasības var jo īpaši attiekties uz:

(a)smagajiem metāliem;

(b)pesticīdiem;

(c)dezinfekcijas blakusproduktiem;

(d)zālēm;

(e)citām bažas raisošām vielām;

(f)rezistenci pret antimikrobiāliem līdzekļiem.

6.Identificēt preventīvos pasākumus, kas jau ir ieviesti vai būtu ieviešami, lai visus identificētos riskus varētu pienācīgi pārvaldīt.

Šādi preventīvie pasākumi var būt:

(a)piekļuves kontrole;

(b)papildu dezinfekcija vai piesārņotāju aizvākšanas pasākumi;

(c)specifiska apūdeņošanas tehnoloģija, kas mazina aerosolu veidošanās risku (piem., pilienveida apūdeņošana);

(d)atbalsts patogēnu iznīkšanai pirms ražas novākšanas;

(e)minimālo drošības atstatumu noteikšana.

1. tabulā ir norādīti potenciāli relevantie specifiskie preventīvie pasākumi.

1. tabula. Specifiskie preventīvie pasākumi

7.Nodrošināt, ka ir ieviestas pienācīgas kvalitātes kontroles sistēmas un procedūras, tostarp pārgūtā ūdens monitorings attiecībā uz relevantajiem parametriem, un ka ir ieviestas pienācīgas iekārtu apkopes programmas.

8.Nodrošināt, ka ir ieviestas tādas vidiskā monitoringa sistēmas, ar ko var konstatēt jebkādu ūdens atkalizmantošanas negatīvo ietekmi, un nodrošināt, ka tiek saņemta monitoringā gūtā informācija un ka visi procesi un procedūras tiek pienācīgi validēti un dokumentēti.

Pārgūšanas stacijas operatoram ieteicams izveidot un uzturēt ISO 9001 vai līdzvērtīgu kvalitātes vadības sistēmu.

9.Nodrošināt, ka ir ieviesta pienācīga incidentu un ārkārtas situāciju pārvaldības sistēma, tostarp kārtība, kā visas skartās puses pienācīgi informēt par šādu notikumu, un uzturēt regulāri atjauninātu ārkārtas situāciju plānu.

(1)    Padomes 1991. gada 21. maija Direktīva 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (OV L 135, 30.5.1991., 40. lpp.).

(2)    Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīva 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (OV L 375, 31.12.1991., 1.–8. lpp.).

(3)    Padomes 1998. gada 3. novembra Direktīva 98/83/EK par dzeramā ūdens kvalitāti (OV L 330, 5.12.1998., 32. lpp.).

(4)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīva 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.).

(5)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/118/EK par gruntsūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu un pasliktināšanos (OV L 372, 27.12.2006., 19. lpp.).

(6)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīva 2008/105/EK par vides kvalitātes standartiem ūdens resursu politikas jomā un ar ko groza un sekojoši atceļ Padomes Direktīvas 82/176/EEK, 83/513/EEK, 84/156/EEK, 84/491/EEK, 86/280/EEK, un ar ko groza Direktīvu 2000/60/EK (OV L 348, 24.12.2008., 84. lpp.).

(7)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. februāra Direktīva 2006/7/EK par peldvietu ūdens kvalitātes pārvaldību un Direktīvas 76/160/EEK atcelšanu (OV L 64, 4.3.2006., 37. lpp.).

(8)    Padomes 1986. gada 12. jūnija Direktīva 86/278/EEK par vides, jo īpaši augsnes, aizsardzību, lauksaimniecībā izmantojot notekūdeņu dūņas (OV L 181, 4.7.1986., 6. lpp.).

(9)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 852/2004 par pārtikas produktu higiēnu (OV L 139, 30.4.2004., 1. lpp.).

(10)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 12. janvāra Regula (EK) Nr. 183/2005, ar ko paredz barības higiēnas prasības (OV L 35, 8.2.2005., 1. lpp.).

(11)    Komisijas 2005. gada 15. novembra Regula (EK) Nr. 2073/2005 par pārtikas produktu mikrobioloģiskajiem kritērijiem (OV L 338, 22.12.2005., 1. lpp.).

(12)    Komisijas 2006. gada 19. decembra Regula (EK) Nr. 1881/2006, ar ko nosaka konkrētu piesārņotāju maksimāli pieļaujamo koncentrāciju pārtikas produktos (OV L 364, 20.12.2006., 5. lpp.).

(13)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 23. februāra Regula (EK) Nr. 396/2005, ar ko paredz maksimāli pieļaujamos pesticīdu atlieku līmeņus augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un barībā un ar ko groza Padomes Direktīvu 91/414/EEK (OV L 70, 16.3.2005., 1. lpp.).

(14)    Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regula (EK) Nr. 1069/2009, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1774/2002 (Dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu regula) (OV L 300, 14.11.2009., 1. lpp.).

(15)    Komisijas 2011. gada 25. februāra Regula (ES) Nr. 142/2011, ar kuru īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1069/2009, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un atvasinātajiem produktiem, kuri nav paredzēti cilvēku patēriņam, un īsteno Padomes Direktīvu 97/78/EK attiecībā uz dažiem paraugiem un precēm, kam uz robežas neveic veterinārās pārbaudes atbilstīgi minētajai direktīvai (OV L 54, 26.2.2011., 1. lpp.).