Reģionu komitejas atzinums “Daudzlīmeņu pārvaldība un starpnozaru sadarbība cīņā pret enerģētisko nabadzību”

(2019/C 404/10)

Ziņotāja

:

Kata TÜTTŐ (HU/PSE), Budapeštas 12. rajona pašvaldības pārstāve

IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

EIROPAS REĢIONU KOMITEJA

Ievadpiezīmes

1.

norāda, ka vairākos iepriekšējos atzinumos jau uzsvērusi, ka dažādu politikas pasākumu izstrādē ir svarīgi ņemt vērā tādu problēmu kā enerģētiskā nabadzība, un uzskata, ka viens no nozīmīgākajiem politiskajiem pavērsieniem pēdējos gados ir tas, ka nepārprotami atzīta nepieciešamība enerģētikas un klimata politikas pasākumu izstrādes posmā uzmanību pievērst arī pašreizējām un turpmākajām sociālajām sekām. Tāpēc visos attiecīgajos dalībvalstu un ES tiesību aktos būtu visaptveroši jāpievēršas nepieciešamībai izskaust enerģētisko nabadzību;

2.

minēto sociālo seku kontekstā uzsver, ka viena no lielākajām problēmām ir enerģētiskā nabadzība – jautājums, kas cieši saistīts ar Reģionu komitejas pašreizējām prioritātēm;

3.

uzskata, ka enerģētiskās nabadzības apkarošanas pārvaldība, ja tajā ņemts vērā Savienības vispārējais viedoklis un vietējie un reģionālie apstākļi, var ne tikai būtiski vairot iedzīvotāju uzticēšanos Eiropas Savienībai un tuvināt Savienību tās iedzīvotājiem, bet arī sekmēt virzību uz Parīzes nolīguma īstenošanu un enerģētikas savienības izveidi;

4.

pauž gandarījumu par to, ka Eiropas Komisija tiesiskajā regulējumā “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” atzīst, ka ir svarīgi novērst enerģētisko nabadzību, un vairākkārt uz to skaidri norāda;

5.

uzsver, ka pēc ES satvara izveides nākamais uzdevums ir, pamatojoties uz tīras enerģijas pasākumu kopuma vispārējiem noteikumiem, pielāgot dažādos tiesību aktu īpašos elementus, pilnībā ņemot vērā dažādu reģionu vajadzības. Šajā procesā, pirmkārt, būs jāsaglabā atbilstība vispārējam ES satvaram un, otrkārt, jāizstrādā rīcības satvari un noteikumi, kas balstīti uz zināšanām par dažādiem enerģētiskās nabadzības aspektiem un to atzīšanu;

6.

atzinīgi vērtē progresu, kas likumdošanas procesā panākts attiecībā uz svarīgiem pasākumu kopuma elementiem, it īpaši Eiropas Parlamenta nostāju par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un skaidri pausto nepieciešamību dalībvalstīm vākt visaptverošus datus par enerģētisko nabadzību, kā arī atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstīm ir ieteikts rīkoties elastīgi, lai iejauktos tirgū un risinātu enerģētiskās nabadzības problēmu, un atzinīgi vērtē mazāk aizsargātu patērētāju definīcijas paplašināšanu (28. punkts) (1);

7.

īpaši atbalsta Eiropas Parlamenta prasību, ka Eiropas Komisijai jāizstrādā norādes par kritērijiem, kuri izmantojami, lai definētu “ievērojamu skaitu mājsaimniecību, ko skar enerģētiskā nabadzība” (arī saistībā ar Regulas (ES) 2018/1999 par integrētiem nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem 3.3. panta d) punktu), un pilnībā atbalsta EP nostāju, ka “jebkādu to mājsaimniecību īpatsvaru, ko skar enerģētiskā nabadzība, var uzskatīt par būtisku”;

8.

norāda, ka enerģētiskā nabadzība jau ir labi zināma problēma un tagad aizvien vairāk tiek atzīta ES tiesību aktos, paredzot noteiktus pienākumus dalībvalstīm, un neviens turpmāk nevarēs apgalvot, ka viņš par to nav zinājis: ir vajadzīga konkrēta politika un konkrēti pasākumi; tomēr norāda, ka enerģētiskās nabadzības dažādo aspektu un ietekmes precīza definīcija, kā arī nepieciešamie rādītāji to mērīšanai ir jāizstrādā, pilnībā ņemot vērā reģionālo un vietējo apstākļu daudzveidību, lai nodrošinātu politikas pasākumu mērķtiecīgu un efektīvu īstenošanu;

9.

uzsver tomēr, ka vietējā un reģionālajā līmenī jau uzkrāta novatoriska pieredze enerģētiskās nabadzības izskaušanas jomā un ka vērtīgu darbu ir paveikusi saskaņā ar ES pilsētprogrammu izveidotā partnerība mājokļu jomā;

10.

norāda, ka viens no labākajiem veidiem, kā izskaust enerģētisko nabadzību Eiropas līmenī, ir ieguldījumi energoefektivitātes paaugstināšanā un vienotais tirgus, kurš pareizi darbojas un kurā valda konkurence un kurš nodrošina zemas cenas;

11.

pauž gandarījumu par to, ka jaunajā regulā par enerģētikas savienības pārvaldību ir paredzēts satvars, kas vietējām un reģionālajām pašvaldībām dod iespēju paust savu viedokli un prioritārā kārtībā risināt enerģētiskās nabadzības problēmu;

12.

atzīmē, ka enerģētiskā nabadzība ir būtiska sabiedrības problēma, kam ir sociālas, ekonomiskas un ekoloģiskas sekas un kas jārisina nekavējoties visos pārvaldības līmeņos, piemērojot visaptverošu transversālu pieeju, kurā ņemta vērā sociālo un vides mērķu un instrumentu savstarpējā saikne;

Kas ir enerģētiskā nabadzība?

13.

norāda, ka Pilsētas mēru pakts enerģētikas un klimata jomā enerģētisko nabadzību definē šādi: “situācija, kad mājsaimniecība vai privātpersona nevar atļauties pamata energopakalpojumus (apkuri, dzesēšanu, apgaismojumu, mobilitāti un elektroenerģiju), kas nodrošinātu pieņemamu dzīves līmeni, un tās cēlonis ir tādu faktoru kombinācija kā zems ienākumu līmenis, lieli izdevumi par enerģiju un zema mājokļu energoefektivitāte”;

14.

uzsver, ka katrs desmitais ES iedzīvotājs nevar pienācīgi apsildīt savu mājokli ziemā, katrs piektais nevar atļauties izmantot dzesēšanu vasarā un vairāk nekā 80 miljoni Eiropas iedzīvotāju mitinās mitrā mājoklī, kurā ir pelējuma sēnītes. Arī tas ir saistīts ar grūtībām pietiekami apsildīt vai atdzesēt mājokli;

15.

norāda, ka enerģētiskā nabadzība – tāpat kā citi nabadzības veidi un saistībā ar tiem – vairāk un nopietnāk apdraud un skar sievietes. Tas izskaidrojams arī ar ienākumu nevienlīdzību un mājsaimniecības un ģimenes pienākumu nevienlīdzīgu sadalījumu starp sievietēm un vīriešiem, kā arī ar sieviešu lielāku īpatsvaru vientuļo vecāku un vientuļu vecāka gadagājuma cilvēku vidū;

Visaptverošas pieejas nepieciešamība

16.

piekrīt viedoklim, ka enerģētiskā nabadzība ir ļoti sarežģīta problēma, ko var tikai atrisināt, vienlaikus un saskaņoti ņemot vērā dažādos sociālos, tehniskos, ekonomiskos un finansiālos aspektus;

17.

norāda: lai varētu novērtēt stāvokli enerģētiskās nabadzības jomā un izstrādāt risinājumus, ir jāapkopo daudz informācijas un tā sīki jāanalizē; šajā saistībā īpaši uzsver – kā norādīts RK veiktajā teritoriālās ietekmes novērtējumā – nepieciešamību iegūt papildu informāciju, kas iedalīta līdz pat NUTS 3 līmenim, un, ja vajadzīgs, vēl zem tā, lai turpinātu izstrādāt atbilstīgus rādītājus, ar kuriem mērīt dažādos enerģētiskās nabadzības aspektus un ietekmi vietējā līmenī, un nepieciešamību efektīvāk vākt/apstrādāt jau esošo informāciju, lai tā būtu pieejama politikas veidotājiem;

18.

uzsver, ka, cenšoties izskaust enerģētisko nabadzību, ir jāizmanto dažādi publiskās politikas instrumenti un vienlaikus jāņem vērā gan energoefektivitātes, gan sociālās aizsardzības aspekti;

19.

īpaši uzsver, ka visaptveroša transversāla pieeja nekādā gadījumā nevar būt par ieganstu centieniem sasniegt politikas mērķus un īstenot nozaru intereses vai komerciālas intereses, kas nekādi nav saistītas ar cīņu pret enerģētisko nabadzību;

20.

vērš vietējo un reģionālo pašvaldību uzmanību uz to, ka šādas visaptverošas pieejas īstenošana ir ļoti svarīga un ka vietējā un reģionālajā līmenī to var izdarīt samērā vienkārši. Taču, lai tas būtu iespējams, būtiska nozīme ir pieredzes apmaiņai un citu sadarbības veidu izmantošanai;

21.

uzsver, ka enerģētiskās nabadzības skarto mājsaimniecību stāvoklis ir ļoti atšķirīgs un katrā konkrētajā gadījumā tam ir īpašas iezīmes. Attiecīgās personas var būt īrnieki vai īpašnieki, kuri dzīvo pilsētās vai laukos un parasti saskaras arī ar citām grūtībām, kuras var pārvarēt ar taisnīgu, novatorisku, atvērtu un iekļaujošu pieeju, visiem ieinteresētajiem dalībniekiem sadarbojoties;

22.

norāda, ka enerģētiskā nabadzība skar ne tikai mājokļa stāvokli, bet tieši ietekmē arī attiecīgo personu fizisko un garīgo veselību un ierobežo viņu sociālos kontaktus, izglītošanos, uzņēmējdarbības iespējas un daudzas citas darbības;

Jāatbalsta ne tikai enerģētiskās nabadzības novērošana, bet arī tās izskaušana!

23.

uzskata, ka ES līmenī publisko politikas pasākumu sekmīgu īstenošanu parasti nodrošina pietiekami tālejošu, konkrētu un izmērāmu mērķu izvirzīšana;

24.

uzsver: neraugoties uz to, ka enerģētiskās nabadzības izskaušanas politikas galamērķis ir šīs parādības pilnīga izskaušana, politiskā procesa efektivitātes labad ir jāizvirza arī mērķi īsākam termiņam;

25.

aicina Eiropas Komisiju ierosināt konkrētus mērķus enerģētiskās nabadzības mazināšanai līdz 2030. gadam un enerģētiskās nabadzības izskaušanai līdz 2050. gadam;

ES līmenī veicamie pasākumi

26.

atzinīgi vērtē ne tikai to, ka enerģijas pieejamības nodrošināšana ir viens no ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem, bet arī to, ka 2017. gada novembrī apstiprinātajā Eiropas sociālo tiesību pīlārā īpaša uzmanība pievērsta sociālās aizsardzības jautājumam. Enerģētiskā nabadzība nenoliedzami ir joma, kurā ir vajadzīga rīcība arī Eiropas Savienības līmenī;

27.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas 2018. gada novembrī pieņemto stratēģisko redzējumu “Tīru planētu – visiem!”, kura mērķis ir klimatneitrāla Eiropa 2050. gadā, vienlaikus nodrošinot ne tikai lielāku labklājību un darbvietu radīšanu, bet arī sociālo taisnīgumu, kas paver iespēju veidot taisnīgu enerģētikas pārkārtošanu;

28.

aicina ES iestādes un dalībvalstis nodrošināt ikvienam reālas tiesības uz enerģiju par pieņemamu cenu un tāpēc apsvērt iespēju noteikt moratoriju attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pārtraukšanu vai apturēšanu neapmaksātu rēķinu dēļ, tādā veidā nodrošinot, ka neviena mājsaimniecība netiek atstāta bez apkures vai dzesēšanas pamatpakalpojumiem;

29.

uzskata, ka pārāk augsto enerģijas izmaksu ierobežošanu nedrīkst atstāt vienīgi konkurences un tirgus pašregulējuma ziņā un ka tādēļ Eiropas Savienībai ir jāizstrādā tiesiskais regulējums, kas dalībvalstīm un vietējām pašvaldībām nodrošinātu atbilstīgus instrumentus, ar kuriem panākt enerģijas pieejamību par pieņemamu cenu. Lai nepieļautu enerģijas cenu kāpumu, ES un citām iestādēm vispirms ir jānodrošina, ka enerģijas tirgū ir pietiekams piedāvājums, ka neveidojas cenu noteikšanas monopols un ka enerģētikas pārkārtošanas veicināšanas metodes ir rentablas un neizraisa cenu pārmērīgu kāpumu;

30.

uzsver, ka ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai novērstu vai kompensētu iespējamās ar energoefektivitātes paaugstināšanu saistītās negatīvās sekas, piemēram, mājokļu izmaksu pieaugumu; šajā saistībā ir ļoti svarīgi nodrošināt energoefektivitātes izmaksu un ieguvumu taisnīgu sadalījumu starp mājokļu īpašniekiem un īrniekiem;

31.

uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jāveicina bezmaksas un neatkarīgu konsultāciju sniegšana iedzīvotājiem un jāatbalsta trūcīgo mājsaimniecību aktīvāka iesaistīšanās enerģijas ražošanā;

32.

uzskata, ka ES tiesību akti varētu būt daudz vērienīgāki un ka valstu valdībām ir patiesi un apņēmīgi jāsadarbojas ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai nodrošinātu efektīvu daudzlīmeņu pārvaldību;

33.

uzskata, ka ir jāvienkāršo un jāpaplašina piekļuve ES finansējumam, jo enerģētiskās nabadzības skarto personu un grupu ierobežotās iespējas rīkoties un ierobežotā piekļuve publisko iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem bieži vien ir faktori, kas rada vai saasina šo problēmu. Komiteja arī norāda, ka renovācijas un energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumus var ierobežot sliktais īrnieku finansiālais stāvoklis un īres noteikumi, kuri apgrūtina izmaksu atguvi. Tāpēc Komiteja uzsver, ka ir jānodrošina gan atbilstoši stimuli gan īrniekiem un mājokļu īpašniekiem ieguldīt līdzekļus energoefektivitātes paaugstināšanā, gan arī neaizsargātu patērētāju aizsardzība;

34.

aicina Enerģētiskās nabadzības observatoriju, Pilsētas mēru paktu klimata un enerģētikas jomā un Eurostat ciešāk sadarboties;

35.

uzsver, ka būtiskam enerģētiskās nabadzības izskaušanas instrumentam vajadzētu būt enerģijas patērētāju centieniem kļūt par “ražojošiem patērētājiem”. Tāpēc visos līmeņos būtu jāveicina iniciatīvas, kas enerģētiskās nabadzības skartajiem patērētājiem paver iespēju kļūt par enerģijas ražotājiem;

Vietējo un reģionālo pašvaldību nozīme

36.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir sarežģītā uzdevuma izskaust enerģētisko nabadzību avangardā, jo tās var apzināt enerģētiskajā nabadzībā nonākušās personas un norādīt uz konkrētajiem šīs problēmas cēloņiem, kā arī tieši sniegt praktiskus padomus un ieteikumus iedzīvotājiem. Turklāt jāatzīmē, ka lielu daļu enerģētiskās nabadzības izskaušanas pasākumu iespējams īstenot vietējā līmenī;

37.

uzsver: tā kā enerģētiskā nabadzība ir ārkārtīgi sarežģīta problēma, vienota risinājuma izmantošana dažādos ES reģionos nav iespējama. Labākā risinājuma un atbilstošu līdzekļu meklējumos vietējām un reģionālajām pašvalvdībām ir arī jāizraugās jauna, visaptveroša pieeja, iesaistot attiecīgās vietējās pārvaldes iestādes, kurām ir zinātība dažādās jomās. Tā kā vietējās un reģionālās pārvaldes līmenim pieder enerģijas ražošanas uzņēmumi un tajā darbojas mājokļu apvienības, tā kā tas sadarbojas ar privāto sektoru, finansē projektus, sniedz ieteikumus utt., tam ir zināmas un būtiskas iespējas ietekmēt ar energoefektivitātes un enerģijas ražošanas politiku saistītu lēmumu pieņemšanu;

38.

norāda uz iespēju, ka enerģētiskās nabadzības pārvaldības pasākumi var šīm pašvaldībām radīt citus ieguvumus, piemēram, palīdzēt sasniegt citus politikas mērķus un sekmēt tādu politikas pasākumu īstenošanu, kuru mērķis ir energoefektivitāte, siltumnīcefekta gāzu emisijas mazināšana, iedzīvotāju veselības uzlabošana, sociālā iekļaušana un sociālā aizsardzība un līdz ar to dzīves kvalitātes un ilgtspējas uzlabošana;

39.

uzsver, ka efektīva enerģētiskās nabadzības izskaušana var palīdzēt vietējām un reģionālajām pašvaldībām paplašināt klimata pārmaiņu ierobežošanas pasākumu sociālo bāzi, iesaistot sabiedrības grupas, kuras līdz šim ir bijušas mazāk aktīvas un kurām pievērsts mazāk uzmanības;

40.

tomēr īpaši uzsver, ka viss iepriekš minētais būs iespējams tikai tad, ja tiks pienācīgi nostiprināti vietējo un reģionālo pašvaldību juridiskie un finanšu instrumenti;

Ēku fonds un energoefektivitāte

41.

uzsver, ka energoefektivitāte ir būtiska saikne, kas vieno klimatneitralitātes un enerģētikas taisnīgas pārkārtošanas mērķus un aptver arī enerģētiskās nabadzības pārvaldību;

42.

uzskata, ka mājokļu fonda energoefektivitātes paaugstināšana ir viens no galvenajiem vietējo un reģionālo pašvaldību uzdevumiem, un uzsver, ka tāpēc tām nevajadzētu koncentrēties tikai uz sociālajiem mājokļiem, īpaši dalībvalstīs, kurās ir mazs sociālo mājokļu īpatsvars;

43.

uzsver, ka prasība energoefektivitātes paaugstināšanas nolūkā katru gadu renovēt 3 % no dalībvalstu centrālo valdību īpašumā esošajām ēkām būtu jāpapildina ar vērienīgiem ieguldījumu un atbalsta pasākumiem, lai paātrinātu arī pārējās ēku fonda daļas renovāciju, jo citādi enerģētiskās nabadzības izskaušanas pasākumiem tuvākajā nākotnē nebūs nekādu rezultātu, nemaz nerunājot par klimata mērķu sasniegšanu;

44.

norāda, ka pēc iespējas vairāk ES līdzekļu jāpiešķir ēku fonda vispārējai renovācijai, kurā ņemts vērā enerģētiskās nabadzības aspekts, lai nepieļautu, ka kavējas tieši vistrūcīgāko īrnieku un īpašnieku mājokļu energoefektivitātes paaugstināšana un tādēļ tiek palielināta enerģētiskā nabadzība un kavēta klimata mērķu sasniegšana;

45.

mudina dalībvalstis pēc iespējas ātrāk, taču vēlākais līdz 2020. gada martam valsts tiesību aktos transponēt atjaunināto Direktīvu par ēku energoefektivitāti (2), jo pašreizējā dzīvojamā fonda energoefektivitātes paaugstināšana Eiropas Savienībā ir tieši saistīta ar visaptverošu minētā tiesiskā regulējuma īstenošanu;

Pilsētas mēru pakta nozīme

46.

pauž gandarījumu par to, ka enerģētiskās nabadzības jautājums ir Pilsētas mēru pakta trešais pīlārs un tāpēc paktam ir būtiska loma centienos panākt, ka šis problēmjautājums arvien ir iekļauts darba kārtībā un ka tiek meklēti risinājumi; uzsver, ka Pilsētas mēru paktam ir ļoti nozīmīga loma zināšanu un pieredzes apmaiņā, kā arī atbalsta un metodisko norādījumu sniegšanā Eiropas vietējām un reģionālajām pašvaldībām un citiem dalībniekiem;

47.

uzsver, ka Komiteja arī turpmāk atbalstīs Pilsētas mēru paktu, jo tā aktīvā loma un dziļās sociālās saknes ir ļoti nozīmīgas Eiropas iedzīvotājiem;

48.

aicina Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības un to vadītājus parakstīt Pilsētas mēru paktu un iesaistīties citos sadarbības tīklos, kuru mērķis ir klimata pārmaiņu ierobežošana, un aktīvi piedalīties to darbā, īpašu uzmanību pievēršot vietējā līmeņa labas prakses piemēru apmaiņai;

49.

atgādina, ka vairāki Reģionu komitejas locekļi veic Pilsētas mēru pakta vēstnieka pienākumus un viņu uzdevums ir popularizēt Pilsētas mēru pakta darbību un mudināt pēc iespējas vairāk citu pašvaldību pievienoties paktam. Komiteja uzskata, ka šo vēstnieku pūliņi būtu pienācīgi jāatbalsta;

Enerģētiskās nabadzības observatorija

50.

uzsver, ka precīza enerģētiskās nabadzības definīcija un novērtējums ir vajadzīgs, lai varētu plānot un īstenot atbilstīgus publiskus politikas risinājumus un pasākumus;

51.

pauž nožēlu par to, ka divas trešdaļas dalībvalstu neseko līdzi enerģētiskās nabadzības attīstībai, balstoties uz kvantitatīviem rādītājiem;

52.

konstatē, ka Eiropas Komisijas izveidotās Enerģētiskās nabadzības observatorijas līdzšinējā darbība pilnībā atbilst tās izveides mērķiem;

53.

norāda, ka paredzētais observatorijas pastāvēšanas termiņš tuvojas beigām, un tāpēc aicina Eiropas Komisiju apsvērt priekšnosacījumus tās darbības turpināšanai, tās darbības jomas un uzdevumu paplašināšanai, ja tam ir pamatojums, un datu vākšanas un novērtēšanas iespēju paplašināšanai, jo observatorijas apkopotā informācija arī turpmāk būs vajadzīga, lai varētu pareizi izstrādāt publiskus politikas pasākumus.

---

(1)  P8_TA-PROV (2019) 0226, pieņemts 26.3.2019

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Direktīva (ES) 2018/844, ar ko groza Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti un Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti (OV L 156, 19.6.2018., 75. lpp.).