—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Burundi, jo īpaši tās, kas pieņemtas 2015. gada 9. jūlijā (1), 2015. gada 17. decembrī (2), 2017. gada 19. janvārī (3) un 2017. gada 6. jūlijā (4),

—

ņemot vērā pārskatīto Kotonū nolīgumu, jo īpaši tā 96. pantu,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—

ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartu,

—

ņemot vērā Āfrikas Demokrātijas, vēlēšanu un pārvaldības hartu,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes 2015. gada 12. novembra rezolūciju Nr. 2248 (2015) un 2016. gada 29. jūlija rezolūciju Nr. 2303 (2016) par stāvokli Burundi,

—

ņemot vērā ANO Izmeklēšanas komisijas Burundi jautājumā (UNCI) mutiski sniegto informāciju ANO Cilvēktiesību padomes 2018. gada 27. jūnija sanāksmē,

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra pirmo ziņojumu par stāvokli Burundi, kas publicēts 2017. gada 23. februārī, un ANO Drošības padomes priekšsēdētāja paziņojumu par politisko situāciju un notiekošo vardarbību Burundi, stingri mudinot valdību un visas puses nekavējoties pārtraukt un nepieļaut šādu vardarbību,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes 2017. gada 13. marta paziņojumu presei par situāciju Burundi un ANO Drošības padomes priekšsēdētāja 2018. gada 5. aprīļa paziņojumu, kurā nosodīti visi vardarbības un cilvēktiesību pārkāpumu gadījumi Burundi,

—

ņemot vērā 2016. gada 20. septembrī publicēto ANO neatkarīgās izmeklēšanas par Burundi (EINUB) ziņojumu,

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2016. gada 30. septembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Burundi,

—

ņemot vērā 2000. gada 28. augusta Arušas Miera un samierināšanās nolīgumu attiecībā uz Burundi (Arušas nolīgums),

—

ņemot vērā Āfrikas Savienības 2015. gada 13. jūnija augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju par Burundi,

—

ņemot vērā Lēmumu par Miera un drošības padomes pasākumiem un mieru un drošību Āfrikā (Assembly/AU/Dec.598(XXVI)), kas pieņemts Āfrikas Savienības valstu un valdību vadītāju asamblejas 26. kārtējā sesijā, kura 2016. gada 30. un 31. janvārī notika Adisabebā (Etiopijā),

—

ņemot vērā Āfrikas Savienības asamblejas lēmumus un deklarācijas (Assembly/AU/Dec.605-620 (XXVII)), ko pieņēma Āfrikas Savienības valstu un valdību vadītāju asamblejas 27. kārtējā sesijā, kura 2016. gada 17. un 18. jūlijā notika Kigali (Ruandā),

—

ņemot vērā Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas 2016. gada 4. novembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Burundi Republikā,

—

ņemot vērā Austrumāfrikas valstu kopienas 2015. gada 31. maija augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju par Burundi,

—

ņemot vērā Padomes 2016. gada 14. marta Lēmumu (ES) 2016/394 par to, lai beigtu apspriežu procedūru ar Burundi Republiku saskaņā ar Partnerattiecību nolīguma starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses (5), 96. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 1. oktobra Regulu (ES) 2015/1755 (6), kā arī Padomes 2015. gada 1. oktobra Lēmumu (KĀDP) 2015/1763 (7) un 2016. gada 29. septembra Lēmumu (KĀDP) 2016/1745 (8) par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Burundi,

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 16. marta, 18. maija, 22. jūnija un 16. novembra, kā arī 2016. gada 15. februāra secinājumus par Burundi,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) Federica Mogherini2015. gada 28. maija, 2015. gada 19. decembra, 2016. gada 21. oktobra un 2017. gada 27. oktobra paziņojumus,

—

ņemot vērā PV / AP preses sekretāra 2018. gada 8. jūnija paziņojumu par stāvokli Burundi,

—

ņemot vērā PV/AP 2018. gada 8. maija deklarāciju ES vārdā par stāvokli Burundi pirms konstitucionālā referenduma,

—

ņemot vērā AP/PV runaspersonas 2017. gada 6. janvāra paziņojumu par Ligue Iteka aizliegšanu Burundi,

—

ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.

tā kā Burundi politiska, cilvēktiesību un humanitāra krīze valda kopš 2015. gada aprīļa, kad prezidents Nkurunziza paziņoja, ka kandidēs uz diskutablo trešo pilnvaru termiņu, pēc kā vairākus mēnešus notika asiņaini nemieri, nogalinot 593 cilvēkus (Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) dati), un saskaņā ar UNHCR informāciju kopš minētā brīža valsti ir pametuši 413 000 cilvēku, bet 169 000 personas ir tikušas pārvietotas iekšzemē; tā kā saskaņā ar ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja (OCHA) sniegto informāciju 3,6 miljoniem cilvēku valstī ir vajadzīga humānā palīdzība;

B.

tā kā konstitucionālās izmaiņas, par kurām tika balsots referendumā, paredz prezidenta pilnvaru paplašināšanu, prezidenta vietnieka pilnvaru samazināšanu, prezidenta ieceltu ministru prezidentu, vienkārša balsu vairākuma procedūru, lai pieņemtu vai grozītu tiesību aktus parlamentā, iespēju pārskatīt ar Arušas nolīgumu īstenotās kvotas un aizliegumu valdībā piedalīties partijām, kuras ieguvušas mazāk par 5 % balsu, un visas šīs izmaiņas apdraud Arušas nolīgumu;

C.

tā kā pirms konstitucionālā referenduma 2018. gada 17. maijā visā valstī palielinājās vardarbība pret politiskajiem oponentiem un viņu iebiedēšana papildus iepriekš minētās konstitucionālās pārskatīšanas oponentu piespiedu pazušanai un iebiedēšanai; tā kā konstitucionālais referendums arī paredz iespēju atcelt apspriestos Arušas nolīguma noteikumus, kas var mazināt iekļautību un turpmāk būtiski ietekmēt politisko stabilitāti Burundi; tā kā, neraugoties uz izmaiņām konstitūcijā, prezidents Nkurunziza paziņoja, ka nekandidēs 2020. gada vēlēšanās;

D.

tā kā saskaņā ar Amnesty International sniegto informāciju oficiālās kampaņas laikā tika bieži ziņots par to, ka kampaņas aktīvisti, kuri aicināja balsot “pret”, tikuši apcietināti, sisti un iebiedēti; tā kā referendumu pavadīja nemitīgas represijas, un tādēļ Burundi katoļu bīskapi darīja zināmu, ka daudzi iedzīvotāji dzīvo tādās bailēs, ka daudzi neuzdrošinās sacīt, ko domā, jo baidās no represālijām;

E.

tā kā UNCI ir norādījusi, ka iedzīvotāji joprojām ir lielā mērā pakļauti politiskajai vardarbībai, patvaļīgai aizturēšanai, sodīšanai ar nāvi bez tiesas sprieduma, piekaušanai, naida runai un dažādiem citiem pārkāpumiem; tā kā valdošās politiskās partijas jaunatnes līga Imbonerakure turpina cilvēktiesību pārkāpumus un izmanto dažādas iebiedēšanas taktikas, piemēram, dažās provincēs izvietojot šķēršļus un kontrolpunktus, izspiežot naudu, aizskarot garāmgājējus un apcietinot iedzīvotājus, ja radušās aizdomas, ka viņi ir saistīti ar opozīciju, un daudzi no viņiem ir tikuši aizturēti, izvaroti, piekauti un spīdzināti, kā rezultātā daži no viņiem gājuši bojā;

F.

tā kā referenduma laikā 2018. gadā tiesību organizācijas ziņoja par pilsoniskās telpas sašaurināšanās un plašsaziņas līdzekļu telpas degradēšanās gadījumiem gan valsts, gan vietējā līmenī; tā kā kopš 2015. gada valdība arvien intensīvāk ir draudējusi vietējo NVO pārstāvjiem un cilvēktiesību aizstāvjiem un vērsusies pret viņiem un vienlaikus ir pastāvīgi pasliktinājies stāvoklis preses brīvības jomā un žurnālistu darba apstākļi; tā kā privātie plašsaziņas līdzekļi un žurnālisti jau ir dārgi samaksājuši cīņā ar valdību, cita starpā saskaroties ar apcietināšanu, sodīšanu ar nāvi bez tiesas sprieduma un piespiedu pazušanu, vai dažkārt valdība viņus nodēvējusi par noziedzniekiem vai pat teroristiem;

G.

tā kā organizācijas “Reportieri bez robežām” 2018. gada pasaules preses brīvības indeksā Burundi ieņem 159. vietu no 180 valstīm;

H.

tā kā daudzi cilvēktiesību aktīvisti ir izcietuši ilgstošus cietumsodus, jo īpaši Germain Rukuki, kurš strādā Burundi Katoļu juristu asociācijā un tika notiesāts uz 32 gadiem, vai atrodas ieslodzījumā, gaidot tiesu, kā, piemēram, Nestor Nibitanga; tā kā ir apstiprināti ierobežojoši noteikumi, kas kontrolē vietējās un starptautiskās NVO; tā kā dažas organizācijas ir bijušas spiestas apturēt savu darbību, bet citas — pastāvīgi izbeigt to, piemēram, Ligue Iteka, FOCODE un ACAT; tā kā daudzi vadītāji un cilvēktiesību aizstāvji ir tikuši izsūtīti, savukārt tie, kuri vēl dzīvo valstī, ir pastāvīgi pakļauti spiedienam vai tiek apcietināti; tā kā Emmanuel Nshimirimana, Aimé Constant Gatore un Marius Nizigama ir notiesāti ar brīvības atņemšanu uz laiku no 10 līdz 32 gadiem, savukārt Nestor Nibitanga, iespējams, tiks piespriesti 20 gadi; tā kā žurnālists Jean Bigirimana ir pazudis jau gandrīz divus gadus un ir viens no daudzajiem krīzes piespiedu pazušanas upuriem;

I.

tā kā 2017. gada oktobrī Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) tiesneši atļāva ICC prokuroram uzsākt izmeklēšanu attiecībā uz tiesas piekritībā esošajiem noziegumiem, kas, iespējams, notikuši Burundi, vai kurus Burundi valstspiederīgie izdarījuši ārpus Burundi laikā no 2015. gada 26. aprīļa līdz 2017. gada 26. oktobrim; tā kā no 2017. gada 27. oktobra Burundi kļuva par pirmo valsti, kas izstājās no ICC pēc tam, kad tiesa 2016. gada aprīlī nolēma uzsākt iepriekšēju izmeklēšanu par vardarbību un cilvēktiesību pārkāpumiem un iespējamiem noziegumiem pret cilvēci Burundi, tomēr valdošais režīms valstī vienlaicīgi turpina nesodīti nogalināt;

J.

tā kā, pateicoties Burundi karavīru klātbūtnei miera uzturēšanas misijās, prezidenta P. Nkurunziza režīms var noklusēt patiesību par iekšējām problēmām un likt domāt, ka Burundi ir stabilizējošs faktors citās krīžu pārņemtās valstīs, lai gan šobrīd pati Burundi piedzīvo līdz šim nepieredzētu krīzi, ko raksturo nopietni cilvēktiesību pārkāpumi; tā kā, šādi rīkojoties, Burundi iegūst milzīgus naudas līdzekļus, kas netiek pārdalīti iedzīvotāju interesēs; tā kā miermīlīgas, brīvas, demokrātiskas un neatkarīgas vēlēšanas nevar būt iespējamas, ja netiek izformēts grupējums Imbonerakure;

K.

tā kā Burundi ir valsts, kurā sociālekonomiskais stāvoklis turpina pasliktināties un kura ierindojas priekšpēdējā vietā pasaules IKP uz vienu iedzīvotāju ziņā; tā kā aptuveni 3,6 miljoni Burundi iedzīvotāju (30 % iedzīvotāju) ir nepieciešama palīdzība un 1,7 miljoni cieš no pārtikas trūkuma; tā kā šo nabadzības stāvokli pasliktina tas, ka 2020. gada vēlēšanu rīkošanai ir ieviestas “brīvprātīgas” iemaksas, kuras bieži vien piespiedu kārtā iekasē grupējums Imbonerakure un kuru apmērs ir aptuveni 10 % vai vairāk no valsts ierēdņa ikmēneša atalgojuma;

L.

tā kā Āfrikas Savienības 30. samitā un Austrumāfrikas valstu kopienas 19. samitā gan Āfrikas Savienības pārstāvji, gan Austrumāfrikas valstu kopienas pārstāvji pauda apņemšanos miermīlīgā veidā atrisināt politisko situāciju Burundi ar iekļaujoša dialoga palīdzību, pamatojoties uz 2000. gada 28. augusta Arušas nolīgumu;

M.

tā kā, ņemot vērā situāciju valstī, vairāki divpusējie un daudzpusējie partneri ir atcēluši savu finansiālo un tehnisko palīdzību Burundi valdībai; tā kā ES ir atcēlusi tiešu finansiālu atbalstu Burundi administrācijai, tostarp budžeta atbalstu, bet turpina sniegt palīdzību iedzīvotājiem un humanitāro palīdzību;

N.

tā kā ES un ASV ir pieņēmušas mērķtiecīgas un individuālas sankcijas pret Burundi; tā kā Padome 2017. gada 23. oktobrī atjaunoja ES ierobežojošos pasākumus pret Burundi un pagarināja tos līdz 2018. gada 31. oktobrim; tā kā šie pasākumi aptver ceļošanas aizliegumu un aktīvu iesaldēšanu konkrētām personām, kuru darbības tika novērtētas kā tādas, kas kaitē demokrātijai vai traucē atrast politisku risinājumu krīzei Burundi;

O.

tā kā ANO Cilvēktiesību padome savā 38. sesijā, kas notika 2018. gada 28. jūnijā, pieņēma vispārējā periodiskā pārskata par Burundi rezultātus; tā kā Burundi piekrita 125 no 242 pārskata ieteikumiem, noraidot galvenokārt tos, kuros tika prasīti praktiski pasākumi stāvokļa uzlabošanai valstī cilvēktiesību jomā;

P.

tā kā Konstitucionālā tiesa ir apstiprinājusi 2018. gada 17. maija referenduma rezultātus un noraidījusi opozīcijas iesniegto sūdzību par iespējamu iebiedēšanu un vardarbību,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

12.

13.

14.

15.

16.