Access to European Union law
<a href="https://eur-lex.europa.eu/content/help/eurlex-content/experimental-features.html" target="_blank">More about the experimental features corner</a>
Choose the experimental features you want to try
EUR-Lex
Access to European Union law

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

You are here
Use quotation marks to search for an "exact phrase". Append an asterisk (*) to a search term to find variations of it (transp*, 32019R*). Use a question mark (?) instead of a single character in your search term to find variations of it (ca?e finds case, cane, care).
Search tips
Need more search options? Use the Advanced search

Document 52018IP0068

    Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. marta rezolūcija par ES reģionu un pilsētu lomu COP 21 Parīzes klimata nolīguma īstenošanā (2017/2006(INI))

    OV C 162, 10.5.2019, p. 31–39 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

    10.5.2019   

    LV

    Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

    C 162/31

    P8_TA(2018)0068

    ES reģionu un pilsētu loma COP 21 Parīzes klimata nolīguma īstenošanā

    Eiropas Parlamenta 2018. gada 13. marta rezolūcija par ES reģionu un pilsētu lomu COP 21 Parīzes klimata nolīguma īstenošanā (2017/2006(INI))

    (2019/C 162/04)

    Eiropas Parlaments,

    —

    ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,

    —

    ņemot vērā Parīzes nolīgumu, Lēmumu 1/CP.21, UNFCCC Pušu konferences 21. sesiju (COP 21) un Pušu konferences 11. sesiju, kas vienlaikus ir Kioto protokola pušu sanāksme (CMP11) un notika Parīzē (Francijā) no 2015. gada 30. novembra līdz 11. decembrim,

    —

    ņemot vērā Parīzes nolīguma 7. panta 2. punktu un 11. panta 2. punktu, ar ko atzīst, ka klimata pārmaiņām un rīcībai klimata politikas jomā ir vietēji, pavalstiski un reģionāli aspekti;

    —

    ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 4. oktobra nostāju par projektu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (1) ietvaros pieņemto Parīzes nolīgumu,

    —

    ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 6. oktobra rezolūciju par Parīzes nolīguma īstenošanu un ANO 2016. gada Klimata pārmaiņu konferenci Marrākešā (Marokā) (COP 22) (2),

    —

    ņemot vērā Parlamenta 2017. gada 4. oktobra rezolūciju par ANO 2017. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 23) (3) Bonnā (Vācijā),

    —

    ņemot vērā jaunos ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, jo īpaši 11. mērķi: “Padarīt pilsētas un apdzīvotas vietas iekļaujošas, drošas, pielāgoties spējīgas un ilgtspējīgas”,

    —

    ņemot vērā noteikumus Amsterdamas paktā, ar ko izveido ES pilsētprogrammu,

    —

    ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. septembra rezolūciju par ES rīcībpolitiku urbāno dimensiju (4),

    —

    ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras (EVA) ziņojumu Nr. 12/2016 “Pilsētu pielāgošanās klimata pārmaiņām Eiropā 2016. gadā”un Nr. 1/2017 “Klimata pārmaiņas, ietekme un neaizsargātība Eiropā 2016. gadā”,

    —

    ņemot vērā Komisijas 2016. gada 2. marta paziņojumu “Ceļā no Parīzes: ko mums nozīmē Parīzes nolīgums?”(COM(2016)0110),

    —

    ņemot vērā Komisijas 2013. gada 16. aprīļa paziņojumu “Pielāgošanās klimata pārmaiņām: ES stratēģija”(COM(2013)0216),

    —

    ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas 2017. gada 8. februāra atzinumu “Ceļā uz jaunu pielāgošanās klimata pārmaiņām ES stratēģiju — integrēta pieeja” (5),

    —

    ņemot vērā Komisijas 2014. gada 18. jūlija paziņojumu “ES rīcībpolitiku urbānā dimensija — ES pilsētprogrammas galvenie aspekti”(COM(2014)0490),

    —

    ņemot vērā Kopīgo noteikumu regulas (KNR) (Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1303/2013 (6)) 8. pantu, kurā paredzēts, ka “ESI fondu mērķus tiecas sasniegt, ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības principu”,

    —

    ņemot vērā KNR minētos partnerības nolīgumus un programmas, kas saskaņā ar KNR 8. pantu veicina resursu efektivitāti, klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos klimata pārmaiņām,

    —

    ņemot vērā konkrētos tematiskos mērķus, kurus atbalsta katrs ESI fonds, ietverot tehnoloģiju attīstību un inovāciju, pāreju uz mazoglekļa ekonomiku, pielāgošanos klimata pārmaiņām un resursu efektivitātes veicināšanu,

    —

    ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”(COM(2010)2020),

    —

    ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes piekto izvērtējuma ziņojumu,

    —

    ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

    —

    ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A8-0045/2018),

    A.

    tā kā arvien biežāki ekstrēmu laikapstākļu izraisīti notikumi ir tiešas sekas cilvēka darbības radītām klimata pārmaiņām un tie turpinās negatīvi ietekmēt daudzus Eiropas reģionus, turklāt tas notiks arvien biežāk, padarot neaizsargātākas cilvēku apdzīvotās ekosistēmas; tā kā saskaņā ar Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes pieņēmumiem planētas temperatūra līdz 2100. gadam varētu palielināties robežās no 0,9 līdz 5,8 °C;

    B.

    tā kā 7. vides rīcības programmā (VRP), ar ko noteiks Eiropas vides politiku līdz 2020. gadam, kā prioritārais mērķis ir izvirzīts Savienības pilsētu ilgtspējas uzlabojums, kā arī ir noteikti trīs galvenie horizontālie mērķi, proti, aizsargāt, saglabāt un uzlabot Savienības dabas kapitālu, padarīt Savienību par resursefektīvu, zaļu un konkurētspējīgu mazoglekļa ekonomiku un pasargāt Savienības iedzīvotājus no vidiskiem spiedieniem un veselības un labjutības apdraudējumiem;

    C.

    tā kā klimata pārmaiņas varētu saasināt sociālas pārmaiņas, ja netiks veikti turpmāki pasākumi; tā kā būtu jāņem vērā ievērojamās migrācijas plūsmas, kuras ir sagaidāmas līdz ar globālajām klimata pārmaiņām un kuru rezultātā notiks iedzīvotāju pārvietošanās, kas savukārt radīs jaunas prasības pilsētu infrastruktūrai;

    D.

    tā kā saskaņā ar EVA ziņojuma Nr. 12/2016 galvenajiem konstatējumiem reālas klimata pārmaiņas jau ir jūtamas ES un izpaužas kā ekstrēmi laikapstākļi un pakāpeniskas ilgtermiņa sekas, tādas kā orkāni, vētras, pārtuksnešošanās, sausums, augsnes un krastu erozija, lietusgāzes, karstuma viļņi, plūdi, jūras līmeņa celšanās, ūdens trūkums, meža ugunsgrēki un tropisko slimību izplatīšanās;

    E.

    tā kā līdz ar klimata pārmaiņām pieaug risks, ka varētu izzust atsevišķas augu un dzīvnieku sugas un izplatīties klimata faktoru izraisītas infekcijas slimības; tā kā tādi apvidi kā tālākie reģioni un citi ES reģioni, kas var ciest no topogrāfiskās neaizsargātības, klimata pārmaiņu ietekmi izjūt vēl jo izteiktāk;

    F.

    turklāt tā kā nesenie pētījumi liecina, ka dažādas vidē un sabiedrībā konstatētas pārmaiņas, tādas kā meža sugu izmaiņas, invazīvu svešzemju sugu ieviešanās un slimību izcelšanās, ir tikušas izraisītas vai pastiprinātas klimata pārmaiņu dēļ, kā rezultātā cilvēki, daba un ekosistēmas, ko viņi apdzīvo, kļūst neaizsargātākas, ja vien netiek veikti konkrēti pasākumi; tā kā integrēts ES atbalsts, ar ko uzlabotu solidaritāti un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, palīdzētu nodrošināt, ka klimata pārmaiņu visvairāk skartie reģioni spēj veikt nepieciešamos pielāgošanās pasākumus;

    G.

    tā kā klimata pārmaiņas izraisa sociālas atšķirības, kas iepriekšējā desmitgadē ES jau ir pieaugušas, palielinot atstumtāko sabiedrības slāņu neaizsargātību, kuriem ir mazāk iespēju un trūkst resursu tikt galā ar šīm pārmaiņām; tā kā cilvēku neaizsargātību pret klimata pārmaiņu ietekmi lielā mērā nosaka viņu spēja piekļūt pamatresursiem un tā kā valstu iestādēm būtu jāgarantē piekļuve attiecīgajiem pamatresursiem;

    H.

    tā kā gandrīz 72,5 % ES iedzīvotāju jeb aptuveni 359 miljoni cilvēku dzīvo pilsētās; turklāt tā kā ES rada 9 % no globālajām emisijām un pilsētas patērē 60–80 % no globālā enerģijas patēriņa, kā arī rada aptuveni tādu pašu CO2 emisiju daudzumu;

    I.

    tā kā izraudzītie pilsētu infrastruktūras risinājumi ietekmēs pilsētu spēju stāties pretī klimata pārmaiņām; tā kā pilsētu, uzņēmumu un citu nevalstisko dalībnieku klimata pārmaiņu mazināšanas potenciāls ir no 2,5 līdz 4 miljardiem tonnu CO2 laikposmā līdz 2020. gadam; tā kā reģioni un pilsētas spēj samazināt globālās emisijas par 5 %, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus, un tā kā tie ievērojami varētu samazināt globālās emisijas;

    J.

    tā kā ilgtspējīgas attīstības mērķis (IAM) Nr. 11 (“Padarīt pilsētas un apdzīvotas vietas iekļaujošas, drošas, noturīgas un ilgtspējīgas”) paredz līdz 2020. gadam būtiski palielināt to pilsētu un apdzīvotu vietu skaitu, kas ir pieņēmušas un īsteno integrētu politiku un plānus attiecībā uz iekļaušanu, resursefektivitāti, klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām un noturību pret katastrofām, kā arī paredz saskaņā ar Sendai ietvarprogrammu katastrofu riska mazināšanai 2015.–2030. gadam izstrādāt un īstenot holistisku katastrofu riska pārvaldību visos līmeņos;

    K.

    tā kā pilsētu pašvaldības ir vienas no lielākajām Eiropas finansējuma saņēmējām;

    L.

    tā kā Parīzes nolīguma 7. panta 2. punktā ir atzīts, ka “pielāgošanās ir globāls uzdevums, kura risināšanā jāiesaistās ikvienam un kuram ir vietēji, pavalstiski, nacionāli, reģionāli un starptautiski aspekti”; tā kā vietējo iestāžu un nevalstisko dalībnieku darbībai ir liela nozīme, lai tiktu īstenotas saistības, kuras tie uzņēmušies globālās klimata rīcības jomā;

    M.

    tā kā ES stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām (COM(2013)0216), kā arī attiecīgajās ES regulās par Eiropas strukturālajiem un investīciju (ESI) fondiem ir noteikti galvenie mērķi un saistītās politikas darbības, jo īpaši kohēzijas politikas satvarā 2014.–2020. gadam paredzot tādus ex ante nosacījumus un ar klimatu saistītus tematiskos mērķus kā tematiskais mērķis (TM) Nr. 4: “Atbalstīt pāreju uz mazoglekļa ekonomiku visās nozarēs”; TM Nr. 5: “Veicināt pielāgošanos klimata pārmaiņām, riska novēršanu un pārvaldību”un TM Nr. 6: “Saglabāt un aizsargāt vidi un veicināt resursefektivitāti”, kā rezultātā vismaz dažu ESI fondu darbība ir kļuvusi lielākā mērā un mērķtiecīgāk orientēta uz rīcības finansēšanu klimata politikas jomā;

    N.

    tā kā reģioni un pilsētas ar iesaistīšanos Limas un Parīzes rīcības programmā (LPAA) un Nevalstisko dalībnieku platformā rīcībai klimata jomā (NAZCA) jau ir apliecinājušas apņemšanos piedalīties UNFCCC procesā,

    Kopējais konteksts

    1.

    		 atzinīgi vērtē ES lomu Parīzes/COP 21 nolīguma īstenošanā un tās lomu pasaulē, proti, ES ir līdere cīņā pret klimata pārmaiņām; atzīmē, ka Eiropai ir viens no visvērienīgākajiem klimata pārmaiņu novēršanas mērķiem pasaulē; mudina klimata pārmaiņu mazināšanu noteikt par nozīmīgu ES kohēzijas politikas prioritāti, lai izpildītu un ievērotu Parīzes nolīguma/COP 21 saistības, veicinot tīras enerģijas inovāciju, aprites ekonomiku, atjaunojamo energoresursu enerģiju un energoefektivitāti, kas neskartu nepieciešamos pielāgošanās pasākumus, vienlaikus ievērojot kohēzijas politikas pamatlomu un mērķus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. pantu;

    2.

    		 apstiprina tādu pieeju klimata pārmaiņu mazināšanā, kas izklāstīta ANO ilgtspējīgas attīstības mērķos un Amsterdamas paktā (ES pilsētprogrammā); uzsver, ka Eiropai ir jākļūst par īstenu pasaules līderi atjaunojamo energoresursu enerģijas jomā, kā to ierosina Komisija, un atgādina, ka ES pilsētprogramma veicina ANO Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam īstenošanu, izvirzot tādu mērķi kā iekļaujošas, drošas ilgtspējīgas pilsētas; šajā kontekstā ņem vērā Eiropas vietējo iestāžu atšķirības un to dažādās iespējas; prasa ES pilsētprogrammas īstenošanā piemērot elastīgu un katram atsevišķam gadījumam pielāgotu pieeju, nodrošinot stimulus un vadlīnijas tam, lai pilnībā varētu izmantot pilsētu potenciālu;

    3.

    		 atgādina, ka Parlaments 2015. gada 14. oktobra rezolūcijā par virzību uz jauna starptautiska nolīguma klimata jomā noslēgšanu Parīzē (7) aicināja dalībvalstis apsvērt iespēju uzņemties papildu saistības siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanā; uzsver, ka COP21 procesam ir jābūt pēc iespējas pārredzamam un kontrolējamam;

    4.

    		 aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot vērienīgus mērķus saistībā ar klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, kas būtu saskaņā ar spēka esošajiem ES tiesību aktiem par rīcību klimata politikas jomā un atbilstu prasībai Reģionu komitejas 2017. gada 9. februāra atzinumā “Ceļā uz jaunu pielāgošanās klimata pārmaiņām ES stratēģiju — integrēta pieeja”;

    5.

    		 nosoda bezatbildīgas stratēģijas, kas apdraud vidi, tādas kā atsevišķas ekonomiskās darbības un īpašas rūpniecības nozares, kuras rada lielu piesārņojumu, un uzsver visu sabiedrības grupu atbildību par centieniem īstenot pasākumus, kuriem ir būtiska nozīme nolūkā novērst tendences, kas apdraud dzīvību uz planētas; uzsver, ka trūkst informācijas par pasākumiem, ko veikušas atsevišķas rūpniecības nozares nolūkā apkarot piesārņojuma sekas un rast mazāk piesārņojošus risinājumus; tomēr pauž nožēlu, ka atsevišķas ietekmīgas personas zinātnes, plašsaziņas līdzekļu un politikas jomā turpina noliegt pierādījumus, ka notiek klimata pārmaiņas;

    6.

    		 pauž nožēlu par ASV paziņoto nodomu neīstenot Parīzes nolīgumu un atzinīgi vērtē daudzos nevalstiskos dalībniekus, jo īpaši ASV štatus un pilsētas, kas atkārtoti apliecinājušas apņemšanos sasniegt Parīzes nolīguma mērķus; mudina tās ASV vietējās un reģionālās iestādes, kuras vēlas iesaistīties cīņā pret klimata pārmaiņām, savu projektu īstenošanā sadarboties un veidot partnerības ar citām valsts un privātām struktūrām, un šajā ziņā apmainīties ar labu praksi; prasa izveidot jaunu pārvaldību, kas varētu nodrošināt finansējumu rīcībai klimata politikas jomā, un labāk integrēt reģionus un pilsētas, kā arī to pārstāvības struktūras;

    7.

    		 uzsver, ka pilsētām ir jāuzņemas izšķiroša loma cīņā pret klimata pārmaiņām, rīkojoties saskaņoti un savstarpējā mijiedarbībā ar valstu iestādēm un apkārtējiem reģioniem; mudina starptautiskā līmenī pastiprināt sadarbību starp pavalstiskiem līderiem un valstu valdībām, īstenojot tādas platformas kā Pilsētu draugi; uzskata, ka konkrētajā integrētās pilsētu ilgtspējīgas attīstības gadījumā vietējām iestādēm būtu jāuztic ne tikai projektu atlase, bet arī vietējās attīstības shēmu sagatavošana, izstrāde un īstenošana; uzsver iespējamos pozitīvos aspektus, kādi varētu būt izaugsmes un zaļo darbvietu jomā;

    8.

    		 norāda, ka vietējās pašvaldības atbild par to, kā tiek īstenota lielākā daļa no klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanas un pielāgošanās pasākumiem un ES tiesību aktiem šajā jomā; uzsver, ka nolūkā īstenot Parīzes nolīgumu ir jārīkojas tādās jomās kā pilsētplānošana, mobilitāte, sabiedriskais transports un infrastruktūra, ēku energoefektivitāte, izglītošanas kampaņas, viedās pilsētas, viedie energotīkli un reģionālās subsīdijas;

    9.

    		 norāda, ka pilsētu mēri ir tieši atbildīgi saviem vēlētājiem par pieņemtajiem lēmumiem un var darboties efektīvāk un ātrāk, turklāt bieži vien gūstot tūlītējus rezultātus, kam ir liela ietekme;

    10.

    		 prasa valstu valdībām palīdzēt pilsētām un reģioniem izpildīt starptautiskās saistības, kas paredz atbalstīt klimata un enerģētikas iniciatīvas vietējā un reģionālā līmenī;

    11.

    		 norāda, ka klimata pārmaiņas ir saistītas ar sociāliem un ekonomiskiem faktoriem un ka līdz ar to ir vajadzīgs visaptverošs redzējums, kas būtu efektīvs vietējā un reģionālā mērogā;

    12.

    		 brīdina par SEG emisiju radītājām sociālajām izmaksām un ekonomisko ietekmi, kas pašlaik skar pilsētu infrastruktūru, sabiedrības veselību un sociālās aprūpes sistēmas, kuras — noteiktā laikā un noteiktās pilsētās un reģionos — ir pārslogotas un nonākušas nestabilā ekonomiskā situācijā; atzīmē, ka līdz ar to spiediens uz šīm sistēmām pieaugs un tām būs jāapmierina aizvien lielākas un aizvien kompleksākas vajadzības; atzinīgi vērtē iespējamos ekonomiskos ieguvumus pilsētām, kuras iegulda un uzņemas vadošo lomu mazoglekļa infrastruktūras jomā, kas ietver samazinātas enerģijas izmaksas, samazinātas ekspluatācijas izmaksas un samazinātus izdevumus par sabiedrības veselību, kura uzlabojas līdz ar piesārņotāju samazināšanos;

    13.

    		 atzīst, ka klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām ir ilgtermiņa procesi, kas turpinās ilgāk nekā vēlēšanu cikli un vietējā un reģionālā līmenī pieņemtie lēmumi, un prasa klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām uzskatīt par izdevību risināt citas problēmas, tādas kā nodarbinātība un rīcība nolūkā uzlabot veselību, dzīves kvalitāti un sabiedriskos pakalpojumus; atzīmē, ka Parīzes nolīgumā ir paredzēta aktīva nevalstisko dalībnieku iesaiste pasākumos, kas saistīti ar klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanos tām tehniskās pārbaudes procesiem;

    14.

    		 atzīst, cik svarīga loma ir bijusi Eiropas reģioniem, pilsētām un mazpilsētām, kas ir iesaistījušās enerģētikas pārkārtošanā un tuvinājušas klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanu, īstenojot augšupēju pieeju; norāda, ka reģioni un pilsētu teritorijas ir vispiemērotākās tam, lai testētu un īstenotu integrētus enerģētikas risinājumus tiešā sadarbībā ar iedzīvotājiem; uzsver, ka ir jāstimulē enerģētikas pārkārtošana un vietēji ieguldījumi klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumos; uzsver, ka tīras enerģijas inovācijas un maza mēroga atjaunojamās enerģijas projekti varētu būt ļoti nozīmīgi Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanā; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt piekļuvi finansēšanas pasākumiem, kuros ņemtas vērā īpatnības un ilgtermiņa vērtība, kāda attiecībā uz enerģijas tirgu, vidi un sabiebrību ir raksturīga vietējām enerģētikas kopienām, un saistībā ar atjaunojamiem energoresursiem mudina popularizēt individuālo ražojošo lietotāju lomu, lai uzlabotu pašpietiekamību un pašražošanu; aicina pilsētas un reģionus uzņemties vadošo lomu energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas ražošanas veicināšanā, lai samazinātu SEG emisijas un gaisa piesārņojumu;

    15.

    		 atkārtoti norāda, ka reģioniem ir jāīsteno Direktīva 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti un Direktīva 2012/27/ES par energoefektivitāti, un prasa struktūrfondus īpaši novirzīt vai tos palielināt mērķim veicināt sabiedrisko ēku energoefektivitāti un pašpietiekamību pašvaldībās, izmantojot atjaunojamos energoresursus; turklāt prasa uz sadarbību balstītus iedzīvotāju enerģētikas projektus atbalstīt no struktūrfondiem, kā arī šo atbalstu nodrošināt tādā veidā, ka tiek samazināts administratīvais slogs valsts un reģionālā līmenī;

    16.

    		 atzīmē, ka saskaņā ar jaunāko statistiku globālajā SEG emisiju apjomā ES īpatsvars ir apmēram 10 % un ka līdz ar to nelabvēlīgās klimata pārmaiņu tendences nav iespējams novērst, ja netiek veikti globāla mēroga pasākumi; tomēr norāda, ka ES šajā ziņā varētu uzņemties galveno lomu, jo īpaši veicinot tīras enerģijas risinājumus un tehnoloģijas;

    17.

    		 atgādina, ka ES pilsētprogramma popularizē jaunu darba metodi, ar ko pilnībā izmanto pilsētu potenciālu, lai reaģētu uz globālajām klimata pārmaiņu problēmām, un ar ko īpašu uzmanību pievērš labākam regulējumam, finansējuma pieejamībai un zināšanu apmaiņai;

    ES un kohēzijas politika

    18.

    		 uzskata, ka saistībā ar turpmāko daudzgadu finanšu shēmu (DFS) attiecīgā gadījumā būtu jānosaka vērienīgāki klimata politikas mērķi, kā arī būtu jāpalielina šim nolūkam paredzēto izdevumu daļu;

    19.

    		 atgādina par saistībām vismaz 20 % no ES 2014.–2020. gada budžeta (aptuveni EUR 212 miljardus) piešķirt ar klimatu saistītai rīcībai; prasa Komisijai un dalībvalstīm pienācīgi ņemt vērā Eiropas Revīzijas palātas 2016. gada Īpašo ziņojumu Nr. 31, kurā brīdināts par nopietno risku, ka 20 % mērķi nesasniegs, ja netiks veikti papildu pasākumi, un prasa Komisijai sniegt Parlamentam jaunāko informāciju par notikumu gaitu šajā svarīgajā jomā; uzsver, ka Eiropas Sociālajā fondā, kā arī lauksaimniecības, lauku attīstības un zivsaimniecības politikā nav notikusi nozīmīga pārorientēšanās uz rīcību klimata politikas jomā un nav pilnībā izmantotas visas iespējas finansēt ar klimata politiku saistītus pasākumus;

    20.

    		 uzsver svarīgo lomu, kāda kohēzijas politikai ir klimata pārmaiņu problēmu risināšanā reģionālā un vietējā mērogā; atkārtoti norāda, ka ir jāpalielina kohēzijas politikas budžets laikposmam pēc 2020. gada; uzsver, ka kohēzijas politikā īpaša uzmanība būtu jāpievērš pilsētu ieguldījumam gaisa kvalitātē, aprites ekonomikā, spējā pielāgoties klimata pārmaiņām, zaļās infrastruktūras attīstības risinājumos un enerģētikas un digitālās nozares pārkārtošanā;

    21.

    		 atbalsta izmaksu–ieguvumu instrumenta izveidošanu, ar ko vietējā pašpārvalde varētu izprast projektu ietekmi uz oglekļa samazinājumu un pilnībā varētu izmantot ES līmenī pieejamās finansējuma iespējas;

    22.

    		 uzskata, ka kohēzijas politikā būtu jāietver gan klimata pārmaiņu mazināšanas, gan pielāgošanās tām pieejas, tās nošķirot, taču paturot prātā, ka abas pieejas jākoordinē, kā arī jāievieš skaidri finansēšanas mehānismi, ar ko virzīt un stimulēt politiku un pasākumus katrā jomā; uzskata, ka minētos mehānismus varētu īstenot ar skaidriem un izmērāmiem ieguldījumu plāniem, piedaloties pilsētām un reģioniem (tostarp valsts iestādēm, nozares pārstāvjiem, ieinteresētajām personām un pilsoniskajai sabiedrībai), un ka šādā līdzdalībā būtu jāiekļauj arī īstenošanas un novērtēšanas posmi;

    23.

    		 norāda, ka tikai piecpadsmit dalībvalstis ir pieņēmušas rīcības plānu un pielāgošanās stratēģiju ar dažiem konkrētiem pasākumiem uz vietas; uzskata, ka ESI fondu turpmākā plānošana ciešāk ir jāsaskaņo ar valstu enerģētikas un klimata plāniem laikposmam līdz 2030. gadam; uzsver, ka nākamajā daudzgadu finanšu shēmā būtu vēl vairāk jāuzlabo klimata mērķu integrēšana, piemēram, kohēzijas politikas ieguldījumi ciešāk jāsasaista ar kopējiem dalībvalstu plāniem sasniegt 2030. gada mērķus; tāpēc norāda, ka partnerattiecību nolīgumu novērtēšanā būs jāņem vērā ES mērķi klimata jomā, savukārt darbības programmās būs jāsaglabā cieša sasaiste ar katras dalībvalsts pielāgošanās stratēģijām un plāniem nolūkā visos plānošanas un pārvaldības līmeņos panākt saskaņu un konsekvenci, jo īpaši gadījumos, kad ES līdzekļus veido liels pieejamo publisko izdevumu īpatsvars; konstatē, ka līdz ar to darbības programmu novērtēšanā būs jāapsver, cik efektīvs bijis to ieguldījums centienos samazināt SEG emisijas, vienlaikus cenšoties ieviest vienotu izsekošanas metodiku un uzraudzības procesu, lai nepieļautu zaļmaldināšanu;

    24.

    		 mudina ieguldījumus kohēzijas politikā saskaņot ar efektīvu klimata politiku, lai garantētu vides ilgtspēju;

    25.

    		 uzsver, ka inovācijas politika un pilsētattīstības dimensija ir piemērotas jomas, kurās īstenot sinerģiju starp klimata politikas mērķiem un plašākiem kohēzijas politikas ekonomiskajiem mērķiem; tāpēc prasa izstrādāt īpašus noteikumus par ilgtspējīgu pilsētattīstību un pilsētvides inovāciju, lai kohēzijas politikā laikposmam pēc 2020. gada ievērojami uzlabotos finansiālā situācija šajās jomās;

    26.

    		 aicina dažādās partnerības, kas ES pilsētprogrammas ietvaros strādā ar klimata pārmaiņu mazināšanas jautājumiem, drīzumā pieņemt un iesniegt savus rīcības plānus; turklāt aicina Komisiju ņemt vērā šajos plānos ietvertos priekšlikumus, jo īpaši saistībā ar labāku regulējumu, finansēšanu un zināšanām turpmākajos likumdošanas priekšlikumos;

    27.

    		 uzsver — lai sasniegtu Parīzes nolīguma ilgtermiņa mērķus, ir vajadzīga lielāka saskaņa attiecībā uz ieguldījumiem ar ilgtermiņa dekarbonizācijas trajektoriju visā reģionālajā/ dalībvalstu/ ES tirgū, un prasa īstenot pasākumus, ar ko atvieglinātu piekļuvi finansējumam un mazākas pilsētas un reģioni spētu vieglāk piekļūt finansējumam; turklāt uzsver, ka piekļuve finansējumam prioritārā kārtā būtu jānodrošina oglekļatkarīgiem reģioniem, lai pāreja uz mazoglekļa ekonomiku būtu vieglāka, un ka par prioritāti būtu jānosaka oglekļietilpīgās nozarēs strādājošo pāreja uz alternatīvām nodarbinātības jomām; aicina Komisiju ierosināt, lai kohēzijas politikā laikposmam pēc 2020. gada emisiju samazināšanas rezultāti (kopā ar citām darbībām, tādām kā sanācijas darbi vai degradētu teritoriju reģenerācijas un dekontaminācijas pasākumi) būtu nozīmīgs elements, ko ņemtu vērā darbības programmu rezultātu novērtēšanā;

    28.

    		 uzsver, cik būtiski ir izmantot papildu finanšu instrumentus un rīcībpolitikas, tādus kā Eiropas Stratēģisko investīciju fonds, Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments un programma “Apvārsnis 2020”, lai finansētu projektus, kas palīdzēs mazināt klimata pārmaiņas vai pielāgoties tām;

    29.

    		 prasa, lai galvenais ES finansējums, ko no kohēzijas politikas līdzekļiem piešķir pilsētām un reģioniem, arī turpmāk būtu dotācijas, jo īpaši klimata politikas jomā; tomēr uzsver — lai gan ar klimatu saistīto ietekmes un rezultātu rādītāju saskanīgums un precizitāte ir uzlabojusies, ar to nepietiek, lai noteiktu kohēzijas politikas snieguma līmeni centienos izpildīt kopējos ES klimata politikas mērķus, un uzskata, ka ar klimata politiku saistīto izdevumu uzraudzības un izsekošanas sistēma ir jāuzlabo, lai nodrošinātu, ka ES izdevumi sniedz konkrētu un izmērāmu ieguldījumu virzībā uz ES mērķu sasniegšanu; prasa izstrādāt pielāgošanās ceļvedi reģionālo un vietējo pasākumu uzraudzībai un aicina Komisiju izvērtēt, cik līdzekļu dalībvalstis procentuāli iztērē vietējā līmenī saistībā ar SEG emisiju samazināšanu un teritoriālo pielāgošanos klimata pārmaiņām;

    30.

    		 atzīst nozīmi, kāda ir integrētajiem teritoriālās attīstības instrumentiem, tādiem kā integrētie teritoriālie ieguldījumi un sabiedrības virzīti vietējās attīstības pasākumi (CLLD), ko pilsētas var izmantot kā papildu rīkus, finansējot ilgtspējīgas pilsētattīstības stratēģijas vai darbības jomas; prasa īstenot integrētas, augšupējas vietējās pieejas un stratēģijas, ar ko nodrošinātu resursu efektīvāku izmantošanu, sekmētu izturētspēju un pielāgotos klimata pārmaiņu ietekmei reģionos, kurus šī ietekme skārusi visvairāk;

    31.

    		 atzīmē, ka ES pilsētās ir koncentrēta lielākā daļa no Eiropas pētniecības un izstrādes darbībām klimata pārmaiņu jomā; aicina Komisiju sniegt lielāku atbalstu pilsētām un reģioniem tādās jomās kā apmācība un izpratnes veidošana, finanšu vadība, zinātība, komunikācija, pētniecība un izstrāde, izglītošana par klimata aizsardzību un norādījumi gan par pārmaiņu mazināšanu, gan pielāgošanos, jo īpaši nostiprinot pašreizējos instrumentus, piemēram, Urbāno investīciju un konsultāciju platformu URBIS, URBACT un Inovatīvas pilsētvides darbības (UIA) iniciatīvu; aicina Komisiju nodrošināt, lai šajās jomās pilnībā izmantotu priekšrocības, ko sniedz globālā pētniecības sadarbība, un aicina nostiprināt šos instrumentus, lai vietējām pašpārvaldēm palīdzētu realizēt konkrētajam mērķim pielāgotus projektus, kā arī piekļūt finansējuma iespējām nolūkā pilsētattīstības stratēģiju ietvaros testēt inovatīvus risinājumus; prasa, lai nolūkā sasniegt kolektīvos mērķus Eiropas zinātnes, pētniecības un tehnoloģiju iniciatīvās brīvprātīgā kārtā un gan formāli, gan neformāli varētu piedalīties pavalstiskas ārpussavienības iestādes; uzskata, ka tādiem finanšu instrumentiem kā globālie klimata fondi ir jābūt tieši pieejamiem vietējām pašvaldībām; uzskata, ka ir jānostiprina sinerģija starp kohēzijas politiku un pētniecības un inovācijas rīcībpolitikām, lai strauji tiktu ieviestas jaunas mazoglekļa tehnoloģijas;

    32.

    		 aicina Komisiju nodrošināt, ka programmā “Apvārsnis 2020”lielāka uzmanība un finansējums tiek atvēlēts inovācijas un pētniecības projektiem tādās jomās kā aprites ekonomika un ilgtspējīgas pilsētas; aicina dalībvalstis ar Komisijas un Eiropas Investīciju bankas (EIB) atbalstu stiprināt reģionu un pilsētu administratīvās spējas, lai tie pilnībā varētu izmantot ES līmenī pieejamā publiskā un privātā finansējuma iespējas;

    33.

    		 aicina kompetentās iestādes risināt atkritumu problēmu, lai aprites ekonomika kļūtu rezultatīva un veicinātu citus tādus atkārtoti neizmantojamu vai nepārstrādājamu atkritumu apglabāšanas veidus, kas nav sadedzināšana;

    34.

    		 uzskata, ka nākamajā plānošanas periodā klimata pārmaiņu jautājumi ir jāintegrē teritoriālās sadarbības programmās; uzsver, cik būtiska loma reģionu un pilsētu iekšzemes un ārpussavienības darbībās ir bijusi teritoriālajai sadarbībai, pārrobežu sadarbībai un makroreģionālajai sadarbībai, un atkārtoti uzsver, ka šis instruments ir jāstiprina gan politiski, gan finansiāli, turklāt gan klimata pārmaiņu mazināšanas, gan pielāgošanās jomā; uzsver, ka nolūkā risināt klimata pārmaiņu problēmu un veikt piemērotas darbības to seku mazināšanai sevišķi atbilstīga ir kopīgu darbību īstenošanas un politikas apmaiņas shēma, kurā iesaistīti valstu, reģionālie un vietējie dalībnieki no dažādām dalībvalstīm, piemēram Interreg; šajā ziņā atzinīgi vērtē to, ka septiņas no 15 transnacionālajām Interreg programmām Eiropā finansē stratēģijas, izmēģinājuma darbības, apmācības un instrumentus, ar ko pilsētām palīdzētu uzlabot spējas samazināt CO2 emisijas un mazināt klimata pārmaiņas nolūkā sasniegt ES mērķus;

    Pilsētas un reģioni

    35.

    		 atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā Pilsētas mēru globālais pakts klimata un enerģētikas jomā un vairāku pilsētu un reģionu lomu cīņā pret klimata pārmaiņām, kā arī vides aizsardzības jomā; mudina pilsētas un reģionus sadarboties un vēl jo steidzamāk un nekavējoties iekļaut institucionālajā darba kārtībā cīņu pret klimata pārmaiņām; iesaka pilsētu varas iestādēm īstenot un regulāri atjaunināt viedo pilsētu ilgtermiņa plānošanas stratēģijas un inovatīvas pieejas, tādas kā iniciatīva par viedajām pilsētām; uzsver, ka ir jāīsteno ilgtspējīgi, energoefektīvi un enerģiju ietaupoši mājokļu un viedo ēku projekti, ieguldījumi atjaunojamos energoresursos, videi draudzīgas sabiedriskā transporta sistēmas, arī turpmāk jāatbalsta mazoglekļa pilsētu un reģionu veicināšanas projekti un jāveido pilsētu, kā arī vietējo un reģionālo pārvalžu apvienības, kas sadarbotos cīņā pret globālo sasilšanu;

    36.

    		 atzīmē, cik būtiski ir īstenot ziņošanas sistēmu, kas balstīta uz objektīviem parametriem un izmēģinātu un testētu metodiku, kā arī uzraudzīt pilsētu un reģionu veiktās darbības klimata politikas jomā, lai apmainītos ar datiem par uzņemtajām saistībām klimata jomā un uzlabotu pārraudzību starp dalībniekiem nolūkā sasniegt klimata politikas mērķus;

    37.

    		 atgādina, ka arī transporta nozare ir atbildīga gan par SEG, gan veselībai bīstamu gaisu piesārņojošo vielu emisijām, kuru koncentrāciju gaisā pilsētās regulē Direktīva (ES) 2016/2284 par dažu gaisu piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšanu; uzskata, ka reģioniem un pilsētām ir milzīgs potenciāls samazināt transporta radītās SEG emisijas, un uzsver, ka ir vajadzīgs finansējums iniciatīvām, ar ko atvieglinātu mazoglekļa mobilitāti vietējā un reģionālā līmenī; uzsver, cik būtiski ir pilsētām uzņemties vadošo lomu, lai veicinātu sabiedriskā transporta izmantošanu un sabiedriskā un privātā transporta elektrifikāciju, un prasa izraudzīties vairākus paraugreģionus, kurus popularizētu nolūkā izpētīt, kādas varētu būt viedas, savstarpēji savienotas transporta sistēmas starp pilsētām un lauku apvidiem;

    38.

    		 atzinīgi vērtē pilsētu iniciatīvas, tādas kā viedās pilsētas un viedie tīkli, kuru mērķis ir censties samazināt SEG emisiju un palielināt resursefektivitāti; uzsver, ka reģioniem ir jāuzlabo zaļo pilsētu pasākumu īstenošana, veicinot enerģētikas un digitālo pārkārtošanu, un ka tādi risinājumi kā viedie tīkli sniedz iespēju efektīvāk piegādāt enerģiju mājokļiem un ēkām; konstatē, ka uzņēmumu un pilsētu sadarbība palīdz rast inovatīvus un iekļaujošus risinājumus, un prasa tos popularizēt; uzsver, ka ir jāpalielina ieguldījumi citos piemērotos risinājumos, tādos kā zaļā infrastruktūra, un jo īpaši ir jāpalielina koku veģetācijas platības pilsētās; atgādina, ka ne tikai ir jāsamazina emisijas, bet arī ir jāpalielina CO2 absorbēšanās augsnē spēja, un prasa uzlabot pašreizējo un jaunizveidoto mežu aizsardzību ES reģionos;

    39.

    		 uzsver, ka vietēji ražota sezonas pārtika var samazināt transporta radītās SEG emisijas un līdz ar to samazināt kopējo pārtikas apritē radīto oglekļa dioksīda pēdu; aicina Komisiju strādāt ar pārtikas nozari, lai palielinātu vietējas un reģionālas pārtikas ilgtspējīgu ražošanu, un atzinīgi vērtē brīvprātīgos pasākumus (tādus kā “luksofora”marķējums), ar ko nodrošina pārtikas un citu produktu ietekmes uz klimatu un oglekļa dioksīda pēdas redzamību; prasa ES mērogā ieviest vienotus rādītājus, kas ļautu izmantot brīvprātīgu, taču salīdzinošu marķējumu, un aicina vietējās iestādes veikt informatīvas kampaņas, lai uzlabotu izpratni par pārtikas aprites atstāto oglekļa dioksīda pēdu;

    40.

    		 norāda, ka mazināšanas pasākumi ir jāplāno, balstoties uz centienu un ieguvumu taisnīgu sadalījumu starp dažādajiem dalībniekiem, un ka pielāgošanās pasākumi kopumā ir jāorientē uz visneaizsargātāko iedzīvotāju slāņu aizsardzību;

    41.

    		 atzīst, ka reģionu apdraudētības pakāpe un potenciāls ir atšķirīgs un katram reģionam ir savas īpatnības, un norāda, ka katrā teritorijā problēmas, resursi un visefektīvākie pasākumi var būt atšķirīgi; tāpēc atkārtoti pauž apņemšanos ievērot subsidiaritātes principu un uzsver, ka pilsētām un reģioniem ir jābūt nepieciešamai kompetencei un pietiekamai politiskai, administratīvai un finansiālai autonomijai, lai varētu plānot un īstenot individuālas darbības; uzsver, ka nolūkā sasniegt Parīzes nolīgumā izvirzītos mērķus pilsētām ir jāizstrādā pielāgoti pilsētattīstības plāni, ieguldot zaļajā infrastruktūrā, mobilitātē, sabiedriskajā transportā un viedtīklos; vēlreiz norāda, ka vietējām un reģionālām iestādām, kā iedzīvotājiem vistuvāk esošām pārvaldības struktūrām un arī visciešāk saistītām ar klimata pārmaiņu problēmām, ir visaptverošākais ieskats daudzās problēmās, un līdz ar to uzver, cik būtiski ir nodrošināt vietējo un reģionālo iestāžu administratīvo spēju un piekļuvi finanšu instrumentiem, lai izstrādātu pielāgotus risinājumus klimata pārmaiņu mazināšanai;

    42.

    		 prasa īstenot efektīvāku daudzlīmeņu pārvaldību, kas būtu pilnībā pārredzama un kas ES lēmumu pieņemšanas un UNFCCC procesā spētu labāk iesaistīt vietējo pašpārvaldi, reģionus un pilsētas un to pārstāvības struktūras; prasa veicināt un garantēt koordināciju starp visām publiskajām iestādēm un sekmēt publiskā, sociālā un ekonomikas sektora ieinteresēto personu iesaistīšanu, un aicina Komisiju veicināt koordināciju un informācijas un paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, reģioniem, vietējām kopienām un pilsētām; atzīmē, ka būtu jāmudina veidot līdzdalīgas vietējās pašpārvaldes modeļus;

    43.

    		 atzinīgi vērtē Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes lēmumu izstrādāt īpašu ziņojumu par pilsētām un klimatu 2023. gadā, kas ir apņemšanās nolūkā sekmēt plašākus pētījumus par pilsētu nozīmi klimata pārmaiņu apkarošanā; uzskata, ka pilsētām būtu jāpiedalās 2018. gada ziņojuma par pasaules klimatu izstrādē; turklāt uzskata, ka pilsētas un reģioni var ietekmēt politikas veidošanu saskaņā ar Parīzes nolīgumu, īstenojot stratēģisku pieeju globālās sasilšanas problēmas risināšanai un atbalstot klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumus pilsētās, kurās dzīvo vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju; aicina Komisiju šajā procesā atbalstīt daudzlīmeņu redzējumu rīcībai klimata politikas jomā, lai veicinātu iekļaujošu klimata pasākumu satvaru, kurā atzīst vietējo un pavalstisku iestāžu veiktos pasākumus;

    44.

    		 aicina dalībvalstu iestādes panākt decentralizāciju un labāk izmantot subsidiaritātes principu, tādējādi ļaujot vietējām un reģionālām iestādēm lielākā mērā ietekmēt klimata pārmaiņu problēmas risināšanu;

    45.

    		 atzīmē, ka daudzas rūpniecības struktūras iegulda zaļajā pārkārtošanās procesā un ir iesaistījušās dekarbonizācijas politikā; konstatē, ka uzņēmumu un pilsētu sadarbība rada inovatīvus un iekļaujošus risinājumus rīcībai klimata politikas jomā un palīdz ES sasniegt tās mērķus; atgādina, ka rūpniecībai ir būtiska loma pilsētu finansēšanā, kā arī tā palīdz sagādāt trūkstošos ieguldījumus; prasa veicināt pilsētu–uzņēmumu partnerības;

    46.

    		 uzsver, ka viedā plānošana un ieguldīšana mazoglekļa, klimatnoturīgā pilsētu infrastruktūrā var uzlabot vidi un iedzīvotāju dzīves kvalitāti, radīt darbvietas un stimulēt vietējo un reģionālo ekonomiku;

    47.

    		 aicina pilsētas un reģionus izmantot ES iniciatīvas, tādas kā Inovatīvas pilsētvides darbības, lai sāktu izmēģinājuma projektus ilgtspējīgas pilsētattīstības jomā;

    48.

    		 atzinīgi vērtē iniciatīvu “Women4Climate”un privātā sektora iesaisti šajā iniciatīvā, kas varētu sekmēt vadošo sieviešu lielāku līdzdalību cīņā pret klimata pārmaiņām nolūkā stiprināt viņu vadīšanas prasmes un mudināt vadošo sieviešu nākamo paaudzi iesaistīties cīņā pret klimata pārmaiņām;

    49.

    		 atzīst, ka pilsētām ir īpaša atbildība risināt klimata pārmaiņu problēmu, jo tās rada 70 % no globālajām CO2 emisijām, un vēlreiz uzver Parlamenta apņemšanos panākt, ka Pilsētas mēru pakts klimata un enerģētikas jomā tiek veiksmīgi uzsākts globālā mērogā, ietverot iniciatīvu par pielāgošanos klimata pārmaiņām (iniciatīva “Mayors Adapt”), Saprašanās memorandu “Under 2 Degrees”, Amsterdamas paktu un iniciatīvu “Regions Adapt”; uzskata, ka 2015. gada Parīzes domes deklarācijā uzņemtās saistības tiks izpildītas tikai tad, ja tiks realizēts Globālais pilsētu mēru pakts klimata un enerģētikas jomā, un mudina visas ES un ārpussavienības pilsētas pievienoties Pilsētas mēru paktam, neskarot to līdzdalību citos sektorālos vai institucionālos tīklos, kam ir tādi paši mērķi, proti, iesaistīties vērienīgajā rīcībā klimata politikas jomā un rīkot apmaiņu ar pieredzi un paraugpraksi; atzīmē, ka vairākos pilsētu iesniegtajos rīcības plānos saistības ir paredzētas līdz 2020. gadam, un līdz ar to mudina attiecīgās pilsētas veikt papildu darbu, izstrādājot plānus laikposmā līdz 2030. gadam; uzskata, ka ES arī turpmāk būtu jānodrošina pilsētām autonomija savu klimata pārmaiņu mazināšanas stratēģiju plānošanā, jo bieži vien pilsētas izvirza vērienīgākus mērķus;

    50.

    		 uzsver, ka Parīzes nolīgumā ir jāietver skaidra atsauce uz vietējo un reģionālo pašvaldību lomu, lai ilgtermiņā nodrošinātu reaģēšanu uz klimata pārmaiņām; uzsver, ka ES ar pilsētām un reģioniem ir jāstrādā vietējā līmenī, lai labāk savienotu ES pilsētas un reģionus un padarītu tos ilgtspējīgākus, radītu energoefektīvas pašvaldības un ieviestu viedākus pilsētas transporta tīklus;

    51.

    		 uzskata, ka būtu jāmudina vietējā un reģionālā līmenī nodot zināšanas un pieredzi, ņemot vērā atsevišķu reģionu un pilsētu uzkrāto vērtīgo pieredzi, kā arī pieredzi, ko guvušas atsevišķas reģionālās vides aizsardzības vai enerģētikas aģentūras;

    52.

    		 uzskata, ka nolūkā nodrošināt labāku sadarbību klimata pārmaiņu problēmu risināšanā vietējā un reģionālā līmenī būtu jāizmanto Eiropas un starptautiskās vai pasaules organizācijas un apvienības vai pilsētu tīkli, pašvaldības un reģioni;

    53.

    		 atzīmē, ka COP 22 sanāksmē, Marrākešā, vietējās un reģionālās iestādes izstrādāja Marrākešas rīcības plānu, kurā uzsvērts, ka tiešāk jāiesaista vietējās iestādes, kas oficiāli jāatzīst par dalībniecēm oficiālajā diskusijā par klimata pārmaiņām, nevis to statuss jāpielīdzina citiem nevalstiskajiem dalībniekiem, tādiem kā NVO un privātais sektors;

    o

    o o

    54.

    		 uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, dalībvalstīm un to nacionālajiem un reģionālajiem parlamentiem.

    (1)  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0363.

    (2)  Pieņemtie teksti, P8_TA(2016)0383.

    (3)  Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0380.

    (4)  OV C 316, 22.9.2017., 124. lpp.

    (5)  OV C 207, 30.6.2017., 51. lpp.

    (6)  OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.

    (7)  OV C 349, 17.10.2017., 67. lpp.

    Top