EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 26.10.2018
COM(2018) 716 final
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI
ES un Parīzes klimata nolīgums: progresa izvērtējums pušu konferencē Katovicē
(prasīts 21. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija
Regulā (ES) Nr. 525/2013 par mehānismu siltumnīcefekta gāzu emisiju pārraudzībai un ziņošanai un citas informācijas ziņošanai valstu un Savienības līmenī saistībā ar klimata pārmaiņām un par Lēmuma Nr. 280/2004/EK atcelšanu)
{SWD(2018) 453 final}
Progresa ziņojums klimata politikas jomā
Satura rādītājs
1
ES starptautisko saistību izpilde
2
ES ETS emisijas
2.1
ES ETS emisijas 2017. gadā
2.2
ES ETS tiesiskā regulējuma pārskatīšana
3
“Kopīgo centienu” emisijas
3.1
Norises emisiju jomā ES līmenī
3.2
Kopīgo centienu lēmuma izpilde dalībvalstīs
3.3
Virzoties uz 2020. un 2030. gadu
4
Zemes izmantošana, zemes izmantošanas maiņa un mežsaimniecība
5
ES tiesību aktu izstrāde
5.1
Autotransports
5.2
Energoefektivitāte un atjaunojamo energoresursu enerģija
5.3
Enerģētikas savienības pārvaldība
5.4
F-gāzu regula
5.5
Aprites ekonomika
6
Klimata finansējums
6.1
ES ETS kvotu izsolē gūtie ieņēmumi
6.2
LIFE
6.3
Programma NER300
6.4
Klimata rīcībpolitiku integrēšana ES budžetā
7
Pielāgošanās klimata pārmaiņām
8
Starptautiskā sadarbība klimata jomā
8.1
Rīcība pasaules mērogā
8.2
Aviācija
8.3
Jūrlietu politika
8.4
ETS sasaiste ar Šveici
8.5
Starptautiskie oglekļa tirgi
8.6
Brīvprātīgā darbība — Marrākešas partnerība globālās klimata rīcības jomā
8.7
Atbalsts jaunattīstības valstīm
1ES starptautisko saistību izpilde
ES 2018. gadā pieņēma tiesību aktus, kas ļaus izpildīt apņemšanos līdz 2030. gadam samazināt ES siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas par vismaz 40 % salīdzinājumā ar 1990. gadu. ES arī izvirzīja tālejošākus mērķus attiecībā uz atjaunojamo energoresursu enerģiju un energoefektivitāti. Tiek lēsts, ka, ja ES savas saistības īstenos pilnā mērā, tā līdz 2030. gadam varētu samazināt savas emisijas par aptuveni 45 %.
Atbilstoši pašlaik īstenotajām rīcībpolitikām tiek prognozēts, ka 2030. gadā emisiju apjoms būs par 30 % mazāks nekā 1990. gadā (pamatojoties uz dalībvalstu prognozēm, kas sniegtas galvenokārt 2017. gada martā). Tāpēc, lai dalībvalstis varētu izpildīt savus pienākumus, kas noteikti jaunajos tiesību aktos, tām būs jāizstrādā rīcībpolitikas un pasākumi, kas emisijas samazinātu vēl vairāk.
ES joprojām pastāvīgi virzās uz to, lai sasniegtu savu 2020. gadam izvirzīto mērķi samazināt SEG emisijas par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gadu. Kā liecina sākotnējie dati, 2017. gadā ES SEG emisijas jau bija samazinājušās par 22 % (ieskaitot emisijas, ko rada starptautiskā aviācija, bet neskaitot zemes izmantošanā, zemes izmantošanas maiņā un mežsaimniecībā (LULUCF) radušās emisijas un piesaistījumus). Tā kā saskaņā ar dalībvalstu prognozēm emisijas arī turpmāk samazināsies, ES cer sasniegt savu 2020. gadam izvirzīto mērķi.
1. attēls.
ES kopējās SEG emisijas (vēsturiskās emisijas 1990.–2017. gadā, prognozētās emisijas 2018.–2030. gadā) (Mt CO2 ekv.) un SEG samazināšanas mērķrādītāji
Saskaņā ar sākotnējiem datiem 2017. gadā emisiju apjoms bija par 0,6 % lielāks nekā 2016. gadā. Šis palielinājums bija vērojams galvenokārt transporta nozarē un rūpniecībā. Tomēr saimnieciskās darbības atsaiste no SEG emisijām turpinājās, jo emisiju pieaugums bija ievērojami mazāks nekā ekonomiskā izaugsme. Ekonomikas SEG emisiju intensitāte, ko definē kā emisiju attiecību pret IKP, samazinājās līdz rekordzemam līmenim, proti, 315 g CO2 ekv. / EUR, un tas ir uz pusi mazāk nekā 1990. gadā. Laikposmā no 1990. gada līdz 2017. gadam ES kopējais IKP palielinājās par 58 %, turpretim kopējās SEG emisijas samazinājās par 22 %.
2. attēls.
ES SEG emisijas, reālais IKP un SEG emisiju intensitāte (1990. g. = 100)
2ES ETS emisijas
ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (ES ETS) aptver aptuveni 11 000 elektrostaciju un ražotņu, kā arī aviāciju iesaistīto valstu robežās un starp tām.
2.1ES ETS emisijas 2017. gadā
Tiek lēsts, ka 2017. gadā salīdzinājumā ar 2016. gadu to iekārtu radītās emisijas, kuras ietvertas ES ETS, ir nedaudz palielinājušās (par 0,18 %). Šis palielinājums pārtrauc lejupējo tendenci, kas bija vērojama kopš trešā posma sākuma 2013. gadā, un ir skaidrojams ar reālā IKP palielinājumu par 2,4 %, kas ir lielāks nekā jebkurā citā gadā kopš pašreizējā tirdzniecības perioda sākuma.
Šo palielinājumu veicināja galvenokārt rūpniecība, savukārt enerģētikas nozares radītās emisijas nedaudz samazinājās. Verificētās aviācijas emisijas turpināja palielināties, 2017. gadā sasniedzot 64,2 Mt CO2, kas ir par 4,5 % vairāk nekā 2016. gadā.
Līdz ļoti zemam līmenim sarukusi starptautisko kredītu apmaiņa pret ES kvotām. Otrajā posmā (2008–2012) un trešajā posmā (no 2013. gada), lai kompensētu ES ETS emisijas, tika izlietoti vai apmainīti kopumā 1,49 miljardi. Trešajā posmā līdz 2018. gada jūnijam bija izlietoti aptuveni 436 miljoni (aptuveni 11,5 miljoni tikai 2017. gadā vien). No 2021. gada vairs nebūs iespējams izmantot starptautiskos kredītus, lai izpildītu ES ETS saistības.
2.2ES ETS tiesiskā regulējuma pārskatīšana
Eiropas Parlaments un Padome 2017. gada 9. novembrī noslēdza provizorisku vienošanos par ES ETS pārskatīšanu, galvenokārt attiecībā uz periodu pēc 2020. gada. Pārskatītā ETS direktīva tika publicēta 2018. gada 14. martā. Cita starpā tajā paredzēts vēl vairāk samazināt emisiju maksimālo robežvērtību, no 2021. gada palielinot lineāro samazinājuma koeficientu līdz 2,2 % gadā. Tas nozīmē, ka no 2021. gada līdz 2030. gadam emisijas tiks samazinātas par 48 Mt CO2 ekv. gadā salīdzinājumā ar 38 Mt pašreizējā tirdzniecības posmā, tādējādi saglabājot ES ETS stabilo virzību uz to, lai 2030. gadā sasniegtu izvirzīto 43 % samazinājuma mērķrādītāju. Kā parādīts 3. attēlā, dalībvalstu prognozes, kas lielākajai daļai dalībvalstu datējamas ar 2017. gadu, liecina par nedaudz mazāku emisiju apmēra samazinājumu, nekā to prasa ETS.
Pārskatītajā direktīvā ir aplūkots kvotu pārpalikums, kas uzkrājies kopš 2009. gada, galvenokārt ekonomikas krīzes iespaidā un tādēļ, ka tiek izmantoti starptautiskie kredīti emisiju kompensēšanai ES. Pēdējos trijos gados šis pārpalikums ir pastāvīgi samazinājies — gandrīz par pusmiljardu kvotu; sk. 3. attēlu. Tas daļēji noticis kvotu atlikšanas dēļ
. Tomēr pārpalikums vēl joprojām ir ievērojams — pašlaik tas pārsniedz 1,6 miljardus kvotu.
3. attēls.
Verificētās ETS emisijas 2005.–2017. gadā, prognozētās ETS emisijas 2018.–2030. gadā, ETS maksimālās robežvērtības 2., 3. un 4. posmā un uzkrātais ETS kvotu pārpalikums 2008.–2017. gadā (Mt CO2 ekv.). Diagrammā parādītas verificētās ETS emisijas ETS sektoriālajā un ģeogrāfiskajā griezumā attiecīgajā gadā, un tāpēc tās nevar lasīt kā laikrindas pirms 2013. gada. Aviācijas nozare maksimālajā robežvērtībā ņemta vērā attiecībā uz 2012.–2017. gada periodu.
Direktīvā pārpalikuma problēma ir risināta arī ar tirgus stabilitātes rezerves (TSR) nostiprināšanu; šī rezerve sāks darboties no 2019. gada 1. janvāra. TSR ierobežo pārpalikumu, samazinot izsolīto daudzumu, ja tas pārsniedz 833 miljonus kvotu, kā tas ir šobrīd. Ar direktīvu ir ieviestas divas būtiskas izmaiņas TSR darbībā, proti,
Øpārpalikuma daļa, kas tiks ieskaitīta rezervē periodā no 2019. gada līdz 2023. gadam, tiks divkāršota no sākotnēji apstiprinātajiem 12 % līdz 24 %, t. i., pārpalikums tiks samazināts ātrāk, kā arī
Øno 2023. gada TSR turētās kvotas, kas pārsniegs iepriekšējā gadā izsolīto daudzumu, vairs nebūs derīgas.
Praksē tas nozīmē, ka katru gadu līdz 2023. gadam Komisija aprēķinās, cik daudz kvotu ir apritē (pārpalikums), un samazinās izsoles piedāvājumu par 24 % no aprēķinātās summas. Ja pārpalikums būs mazāks par 400 miljoniem kvotu, TSR sāks laist kvotas atpakaļ tirgū.
Tādējādi no 2019. gada janvāra līdz augustam gandrīz 265 miljoni kvotu (16 % no pārpalikuma)
netiks izsolīti, bet tiks ieskaitīti TSR. Tiks izsolīts par aptuveni 40 % mazāk kvotu nekā attiecīgajā laikposmā 2018. gadā. Rezumējot — TSR samazina pārpalikumu, samazinot kvotu piedāvājumu tirgū.
3“Kopīgo centienu” emisijas
Uz emisijām, ko rada lielākā daļa sektoru, kuri nav iekļauti ES ETS, piemēram, transports, ēkas, lauksaimniecība (emisijas, kas nav CO2 emisijas) un atkritumi, attiecas ES “kopīgo centienu” tiesību akti. Kopīgo centienu lēmumā (KCL) ir noteikti valstu emisiju mērķrādītāji 2020. gadam, kas izteikti kā procentuālas izmaiņas salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni. Dalībvalstīm no 2013. gada līdz 2020. gadam ir jāievēro emisiju gada robežvērtības.
Kopīgo centienu regulā (KCR), ko pieņēma 2018. gada maijā, ES līderu apņemšanās līdz 2030. gadam samazināt emisijas kopīgo centienu sektoros par 30 % ir formulēta — pamatojoties uz taisnīguma, izmaksu lietderības un vidiskās integritātes principu — kā saistoši ikgadējie SEG emisiju samazinājumi katrai dalībvalstij, kas jāsasniedz laikposmā no 2021. gada līdz 2030. gadam.
KCR ir atzīts, ka dalībvalstu spēja rīkoties ir atšķirīga, un tajā ir noteikti diferencēti valstu mērķrādītāji, kas galvenokārt atspoguļo IKP uz vienu iedzīvotāju. Salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni 2030. gadam nospraustie mērķrādītāji ir robežās no 0 % līdz -40 %.
KCR ir saglabātas tādas pašas elastības iespējas, ko paredz pašreiz spēkā esošais KCL (piem., kvotu uzkrāšana, aizņemšanās, pirkšana un pārdošana starp dalībvalstīm), izņemot starptautisko kredītu izmantošanu, kas nebūs atļauta pēc 2020. gada. Papildus, lai dalībvalstīm palīdzētu sasniegt to nacionālos mērķrādītājus, dažām dalībvalstīm, kas atbildīs noteiktiem kritērijiem, šajā nolūkā būs atļauts ierobežotā skaitā izmantot ETS kvotas, bet visām dalībvalstīm būs atļauts ierobežotā skaitā izmantot emisiju piesaistījumus zemes izmantošanas sektoros.
3.1Norises emisiju jomā ES līmenī
Emisijas, uz kurām attiecas KCL, 2017. gadā bija par 11 % mazākas nekā 2005. gadā. Tādējādi ES bija apsteigusi savu 7 % samazinājuma starpposma mērķrādītāju par 4 procentpunktiem (pp). Kopš šīs sistēmas ieviešanas 2013. gadā ES mērogā emisijas katru gadu ir bijušas ievērojami mazākas nekā kopējā robežvērtība. Tā rezultātā ikgadējā emisiju sadales apjoma (AEA) kumulatīvais pārpalikums 2013.–2017. gadā bija aptuveni 1023 Mt CO2 ekv., kas atbilst aptuveni 35 % no emisijām 2005. gadā.
4. attēls.
Emisijas, uz kurām attiecas kopīgo centienu tiesību akti, 2005.–2030. gadā un AEA (Mt CO2 ekv.)
Saskaņā ar valstu prognozēm, kuru pamatā ir pašreizējie pasākumi, emisijām 2020. gadā vajadzētu būt par 16 % mazākām nekā 2005. gadā, apsteidzot 2020. gadam izvirzīto 10 % samazinājuma mērķrādītāju. Tiek prognozēts, ka 2030. gadā emisiju līmenis būs par 21 % zemāks nekā 2005. gadā. Tāpēc, lai sasniegtu 2030. gadam nosprausto 30 % samazinājuma mērķrādītāju attiecībā pret 2005. gada līmeni, būs vajadzīgi papildu pasākumi.
Sākotnējie 2017. gada dati liecina, ka no 2016. gada līdz 2017. gadam KCL aptvertās emisijas palielinājās trešo gadu pēc kārtas (par 0,8 %). Kopš KCL stāšanās spēkā 2013. gadā transporta emisijas augušas par 7 %, bet lauksaimniecības emisijas — par 2 %, savukārt citos sektoros tās ir samazinājušās.
Transporta emisijas, uz kurām attiecas KCL, 2017. gadā bija nedaudz mazākas nekā 2005. gadā. Autotransporta radītās emisijas ir palielinājušās, jo no 20. gadsimta 90. gadiem līdz pat 2007. gadam audzis pieprasījums pēc mobilitātes. Pēc dažiem gadiem, kad bija vērojams samazinājums, transporta emisijas kopš 2014. gada atkal palielinājušās. Tiek prognozēts, ka ar pašreizējām rīcībpolitikām, līdz 2030. gadam gūtais samazinājums būs niecīgs. Ņemot vērā šīs tendences, Komisija šai nozarei ir ierosinājusi mērķtiecīgas regulatīvās darbības (sk. 5.1. iedaļu). Transporta emisijas veido 36 % no KCL aptvertajām emisijām.
Emisijas, ko rada ēku enerģijas patēriņš, katru gadu atšķiras, jo atkarībā no laikapstākļiem mainās pieprasījums pēc siltumenerģijas. Tomēr 2017. gadā šīs emisijas bija par 16 % zemākas nekā 2005. gadā, un tiek prognozēts, ka šī lejupējā tendence tupināsies līdz 2030. gadam.
Lauksaimniecības radītās emisijas 2017. gadā bija līdzīgas kā 2005. gadā, un tiek prognozēts, ka ar pašreizējām rīcībpolitikām līdz 2030. gadam šis līmenis saglabāsies stabils.
Atkritumu apsaimniekošanā radušās emisijas laikposmā no 2005. gada līdz 2017. gadam samazinājušās par 32 %, un tiek prognozēts, ka šī krasā lejupējā tendence saglabāsies.
Rūpniecības un citu sektoru radītās emisijas, uz kurām attiecas KCL, 2017. gadā bija par 12 % mazākas nekā 2005. gadā, un tiek prognozēts, ka tās saruks arī turpmāk.
Strauji samazinājušās metāna emisijas; 2016. gadā to līmenis bija par 38 % zemāks nekā 1990. gadā, daļēji pateicoties esošajām ES rīcībpolitikām, jo īpaši kopējai lauksaimniecības politikai, kā arī atkritumu jomas tiesību aktiem. Lauksaimniecības nozares radītās metāna emisijas (pusi no visām metāna emisijām rada lauksaimniecības dzīvnieki) kopš 1990. gada ir samazinājušās par 22 %, savukārt atkritumu apsaimniekošanā radušās metāna emisijas sarukušas par 45 %. Jaunie atkritumu jomas tiesību akti, ko pieņēma 2018. gada maijā
, ļaus vēl vairāk samazināt atkritumu apsaimniekošanas rezultātā radītās emisijas, jo ar tiem ir ieviesti vērienīgi mērķrādītāji un ierobežojumi attiecībā uz atkritumu apglabāšanu poligonos, kā arī obligāta prasība bioloģiskos atkritumus vākt atsevišķi.
Samazinot ogļu ieguves un pēcieguves darbību intensitāti enerģijas ražošanā, metāna emisijas, ko rada enerģijas ražošana, kopš 1990. gada ir samazinājušās par 56 %.
Turpretī fluorētu siltumnīcefekta gāzu (F-gāzu) emisijas ES laikposmā no 1990. gada līdz 2016. gadam augušas par 69 %. Šā palielinājuma iemesls bija tas, ka vairāk sāka izmantot fluorogļūdeņražus (HFC), galvenokārt kā ozona slāni noārdošu vielu aizstājējus. HFC izmanto dažādos sektoros un lietojumos, tostarp kā aukstumaģentus dzesēšanas, gaisa kondicionēšanas un siltumsūkņu iekārtās, kā putu veidotāju vielu, kā šķīdinātājus, kā arī ugunsdzēsības aparātos un aerosolos.
Lai gan citu F-gāzu (PFC un SF6) emisijas kopš 1990. gada ir samazinājušās, F-gāzes joprojām veido 2,7 % no visām ES SEG emisijām. Pieņemot F-gāzu regulu, ES ir veikusi pasākumus, lai samazinātu F-gāzu emisijas (sk. 5.4. iedaļu).
3.2Kopīgo centienu lēmuma izpilde dalībvalstīs
Visas 28 dalībvalstis 2013.–2015. gadā izpildīja savas KCL noteiktās saistības. Malta pārsniedza savas AEA katrā no attiecīgajiem gadiem, bet deficītu kompensēja, nopērkot AEA no Bulgārijas. Zviedrija neizmantoja visas savas sadales vienības un AEA pārpalikumu anulēja, lai uzlabotu sistēmas kopējo vidisko integritāti. Visas pārējās dalībvalstis savu sadales vienību pārpalikumu atlika rezervē, lai to izmantotu vēlākos gados. KCL saistību izpildei netika izmantota neviena tīras attīstības mehānisma (TAM) vai kopīgās īstenošanas (KĪ) starptautiskā kredītvienība.
Izpildes cikls attiecībā uz 2016. gadu vēl turpinās. Malta, Somija, Polija, Īrija, Vācija un Beļģija pārsniedza savas AEA, un tām būs jāizmanto elastības iespējas, lai nodrošinātu izpildi. Beļģijai, Somijai, Vācijai, Īrijai un Polijai tā bija pirmā pārsniegšanas reize, un tās var izmantot rezervē atliktās AEA no iepriekšējiem gadiem. Malta ir pārsniegusi savas AEA katru gadu kopš 2013. gada, un tai atkal būs jāpērk AEA un/vai starptautiskie projektu kredīti.
Kumulatīvais AEA pārpalikums katrai dalībvalstij 2013.–2016. gada periodā ir parādīts 5. attēlā.
5. attēls.
Kumulatīvais AEA pārpalikums, izteikts kā procentuālā daļa no 2005. gada emisijām (2013–2016)
Sākotnējie dati par 2017. gadu liecina, ka vairumam dalībvalstu emisijas bija mazākas nekā to AEA. Deviņos gadījumos (Grieķija, Slovākija, Horvātija, Rumānija, Ungārija, Portugāle, Zviedrija, Nīderlande un Slovēnija) emisijas bija par 10 vai vairāk procentpunktiem mazākas.
Tiek lēsts, ka Malta, Vācija, Īrija, Austrija, Kipra, Polija un Somija pārsniedza savas AEA un tāpat arī Igaunija un Lietuva, taču pārsniegums ir mazāks par 1 pp (saskaņā ar sākotnējiem datiem).
3.3Virzoties uz 2020. un 2030. gadu
Jaunajā regulā par enerģētikas savienības pārvaldību (sk. 5.3. iedaļu) dalībvalstīm ir noteikts pienākums izstrādāt nacionālos enerģētikas un klimata plānus, kuros tās izklāstītu savas rīcībpolitikas un pasākumus periodam līdz 2030. gadam. Pamatojoties uz pašreizējiem pasākumiem, trīs dalībvalstis (Ungārija, Portugāle un Grieķija) plāno apsteigt savus 2030. gada mērķrādītājus, bet piecas citas kopumā sekmīgi virzās uz saviem mērķrādītājiem. Tas nozīmē, ka lielākajai daļai dalībvalstu savi centieni būs jāpastiprina. Atšķirība starp prognozētajām emisijām un KCR 2030. gada mērķrādītājiem ir atspoguļota 6. attēlā.
6. attēls.
Atšķirība starp KCR mērķrādītājiem un prognozētajām emisijām 2030. gadā (procentpunkti) (negatīvās vērtības norāda uz mērķrādītāju apsteigšanu, pozitīvās vērtības norāda uz deficītu)
Sagaidāms, ka 2020. gadā savus KCL mērķrādītājus sasniegs lielākā daļa dalībvalstu, tomēr (kā liecina valstu prognozes) astoņas dalībvalstis tos var arī nesasniegt. Īrija ir prognozējusi, ka tās rezultāti varētu atpalikt no tās mērķrādītāja par 20 pp, savukārt Kipras un Maltas rezultāti varētu atpalikt no to mērķrādītājiem attiecīgi par 12 pp un 11 pp. Arī Beļģija, Vācija, Luksemburga, Austrija un Somija, iespējams, nesasniegs savus mērķrādītājus, taču starpība būs mazāka.
Kipra ir prognozējusi, ka tā varētu nesasniegt savu mērķrādītāju 2020. gadam un 2030. gadam, turklāt starpība būtu liela. Kā parādīts 6. attēlā, Kipra prognozē, ka, īstenojot pašreizējos pasākumus, tās rezultāti atpaliks no tās 2030. gada mērķrādītāja par 47 pp. Tomēr Kipra sagaida, ka ar papildu pasākumiem šo starpību varētu samazināt līdz 17 pp. Īpašas bažas vieš transporta emisijas, jo tās palielinās.
Arī Malta prognozē, ka, iespējams, tā šos abus mērķrādītājus nesasniegs un attiecīgā starpība būs liela. Papildus autotransporta radīto emisiju pieaugumam strauji kāpušas HFC emisijas, galvenokārt tāpēc, ka ir palielinājies pieprasījums pēc gaisa kondicionēšanas iekārtām. Eiropas pusgada jeb ikgadējā ekonomikas koordinēšanas cikla ietvaros Malta 2018. gada maijā tika aicināta nospraust mērķrādītājus un īstenot pasākumus, lai līdz 2025. gadam būtiski samazinātu satiksmes sastrēgumus un transporta radītās SEG emisijas, paredzot progresa periodisku monitoringu.
Īrija prognozē, ka, īstenojot pašreizējos pasākumus, tā nesasniegs ne 2020. gada, ne arī 2030. gada mērķrādītāju. Īrija ir atlikusi rezervē savus sadales vienību pārpalikumus no 2013.–2015. gada, tomēr paredzams, ka ar to nepietiks, lai kompensētu deficītu 2016.–2020. gadā. Īpaši strauji augušas transporta emisijas, un tiek prognozēts, ka šis kāpums turpināsies līdz 2025. gadam. 2018. gada Eiropas pusgadā Īrijai tika ieteikts nodrošināt valsts attīstības plāna rezultatīvu īstenošanu, inter alia tīras enerģijas, transporta un mājokļu jomā.
Arī Beļģija un Luksemburga prognozē, ka tās nespēs sasniegt abus mērķrādītājus, ja tiks īstenoti tikai pašreizējie pasākumi. Eiropas pusgadā Beļģijai tika ieteikts investēt jaunā vai esošajā transporta infrastruktūrā un aktīvāk stimulēt kolektīvā un mazemisiju transporta izmantošanu.
Luksemburgā aptuveni pusi no SEG emisijām rada autotransports. Eiropas pusgadā tika uzsvērts, ka Luksemburgā autodegvielas nodokļi ir vieni no vismazākajiem ES un ka vissteidzamāk risināmais jautājums ir dzelzceļa infrastruktūru sakārtošana un modernizācija.
Arī Igaunija, Latvija, Somija, Vācija, Dānija, Lietuva, Austrija, Rumānija, Polija un Spānija prognozē, ka, īstenojot pašreizējās rīcībpolitikas, to rezultāti atpaliks no to 2030. gada mērķrādītājiem par vairāk nekā 10 pp. Tiek sagaidīts, ka visas dalībvalstis, kas prognozējušas, ka nesasniegs savus 2030. gada mērķrādītājus, savos nacionālajos enerģētikas un klimata politikas plānos (atbilstoši Pārvaldības regulai) izklāstīs, kā tās nodrošinās savu saistību izpildi, jo īpaši ieviešot jaunas vai nostiprinot esošās rīcībpolitikas un pasākumus.
4Zemes izmantošana, zemes izmantošanas maiņa un mežsaimniecība
2018. gada maijā ES pieņēma LULUCF regulu, ar ko klimata un enerģētikas politikas satvarā laikposmam līdz 2030. gadam tika iekļautas emisijas un piesaistījumi no zemes. Tas darīts saskaņā ar Parīzes nolīgumu, kurā ir norādīts uz zemes izmantošanas kritiski svarīgo lomu klimata pārmaiņu mazināšanas ilgtermiņa mērķu sasniegšanā.
LULUCF regulā ir noteiktas saistības, ko ES apņēmusies īstenot 2021.–2030. gada periodā, proti, panākt nulle neto emisijas regulas darbības jomā. Regulas darbības joma aptver visu apsaimniekoto zemi, tostarp mežus, aramzemi, zālājus un (sākot ar 2026. gadu) mitrājus. Ar minēto regulu tiek vienkāršota un uzlabota Kioto protokolā un Lēmumā Nr. 529/2013/ES noteiktā uzskaites metodika. Ar to arī tiek izveidots jauns ES pārvaldības process, ar kuru uzrauga, kā dalībvalstis aprēķina emisijas un piesaistījumus, ko rada darbības to mežos.
Pašlaik ES zeme uzglabā vairāk emisiju, nekā tā emitē, un LULUCF regula ir vērsta uz to, lai radītu stimulus, kas ļautu vismaz saglabāt šo situāciju. Tā prasa, lai katra dalībvalsts ar attiecīgām darbībām nozarē nodrošinātu, ka uzskaitītās emisijas no zemes izmantošanas tiek pilnībā kompensētas, līdzvērtīgā apjomā piesaistot atmosfērā esošo CO2. Šis “nepozitīvas bilances noteikums” nozīmē, ka dalībvalstīm ir jākompensē atmežošanas radītās emisijas, piemēram, ar līdzvērtīgu CO2 piesaistījumu, veicot apmežošanu vai uzlabojot esošo mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Šie noteikumi nodrošina dalībvalstīm zināmu elastību, piemēram, ja kādai dalībvalstij zemes izmantošanā un mežsaimniecībā rodas neto piesaistījumi, tā var nodot attiecīgos daudzumus citām dalībvalstīm, lai palīdzētu tām izpildīt “nepozitīvas bilances noteikumu”. Līdzīgi dalībvalstis var kompensēt jebkuru iztrūkumu LULUCF sektorā ar AEA, ko tās saņem atbilstoši KCR.
7. attēls.
Sākotnēji uzskaitītās emisijas un piesaistījumi darbībām, par kurām ziņots atbilstoši Kioto protokolam, otrais saistību periods, ES-28 valstis (Mežu apsaimniekošanas kredīti ir ierobežoti līdz maksimālajai robežvērtībai un norādīti kā gada vidējās vērtības, ja kopējie mežu apsaimniekošanas kredīti attiecīgajā periodā pārsniedz simulēto maksimālo robežvērtību tajā pašā periodā.)
Dalībvalstis individuāli jau bija daļēji uzņēmušās šīs saistības Kioto protokola otrajam saistību periodam (2013–2020). ES “paziņotie” daudzumi atbilstoši protokolam par 2013.–2016. gadu (t. i., kopējās emisijas un piesaistījumi katrai darbībai) veido vidējo gada piesaistījumu -384,4 Mt CO2 ekv. Tās “uzskaitītie” debeti un kredīti par katru darbību tam pašam periodam rāda vidējo piesaistījumu -115,7 Mt CO2 ekv.
Paziņotie neto piesaistījumi saruka no -394,4 līdz -366,4 Mt CO2 ekv., savukārt uzskaitītie neto kredīti samazinājās no -120,9 līdz -106,5 Mt CO2 ekv. Attiecībā uz ES šie daudzumi ietver Kioto protokolā paredzētās “izvēlētās darbības” — septiņas dalībvalstis izvēlējās aramzemes apsaimniekošanu, sešas — ganību apsaimniekošanu, viena — veģetācijas atjaunošanu un viena — mitrāju nosusināšanu un atjaunošanu, bet tā vēl nav iesniegusi kvantitatīvos datus.
SEG pārskatos un uzskaitē dalībvalstu līmenī ir vērojamas zināmas tendences, lai gan tās ir provizoriskas un tik koriģētas uzskaites perioda beigās 2020. gadā atbilstoši LULUCF noteikumiem. Dānija un Īrija uzrādījušas neto paziņotās emisijas, kuru iemesls galvenokārt ir augstās emisijas, ko rada aramzemes apsaimniekošana (Dānijā) un ganību apsaimniekošana (Īrijā). Saskaņā ar uzskaites noteikumiem Kioto protokola otrajam saistību periodam Beļģija, Bulgārija, Kipra, Somija, Latvija un Nīderlande šajā sākotnējā uzskaitē uzrāda neto debetu. Horvātija, Igaunija, Vācija un Lietuva uzrāda kredītu pieaugumu, savukārt Grieķijai un Portugālei vērojams kredītu samazinājums. Beļģijai, Bulgārijai un Somijai debeti samazinās. Īpašas tendences nav vērojamas attiecībā uz Austriju, Nīderlandi, Rumāniju, Slovākiju un Slovēniju. Krasa tendenču maiņa, kredītiem vispirms palielinoties un pēc tam samazinoties, ir vērojama Dānijai, Francijai, Ungārijai, Itālijai, Spānijai, Zviedrijai un Apvienotajai Karalistei. Īrija un Luksemburga uzrāda tendenci vispirms kredītiem samazināties, bet pēc tam palielināties. Citas valstis uzrāda variablākus uzskaites rezultātus ar iespējamiem artefaktiem, kas saistīti ar Kioto protokola uzskaites metožu pastāvīgo attīstību (vai pat piemērošanu)
.
Lai gan var novērot dažus vispārējus faktorus vai tendences ES līmenī, piemēram, apsēto platību augsnes organiskā oglekļa pastāvīgu samazinājumu, būtībā tikai tagad var sākt izmantot pārskatus un uzskaiti, lai izvērtētu cēloņsakarību ar LULUCF rīcībpolitikām, kas tika ierosinātas minētā perioda sākumā. Jo īpaši dažas aplēšu metodes būs jāatjaunina pēc sistēmu un aplēšu pārskatīšanas procesa, kas norisinās atbilstoši Lēmumam Nr. 529/2013.
5ES tiesību aktu izstrāde
Pēdējā gada laikā ES ir īstenojusi vairākus likumdošanas pasākumus, kas palīdzēs ES samazināt savas SEG emisijas. Papildus ETS pārskatīšanai un jaunās Kopīgo centienu regulas un LULUCF regulas pieņemšanai (sk. 2.–4. iedaļu) ir bijušas svarīgas norises attiecībā uz autotransportu, enerģētiku un enerģētikas savienības pārvaldību.
5.1Autotransports
Pēdējos divos gados Komisija ir pieņēmusi trīs visaptverošas pasākumu paketes mobilitātes jomā, kuru mērķis ir samazināt autotransporta radītās emisijas un īstenot Eiropas mazemisiju mobilitātes stratēģiju.
Komisija ir iesniegusi tiesību akta priekšlikumu, kurā noteikti jauni CO2 emisiju standarti vieglajiem automobiļiem un vieglajiem kravas automobiļiem ES attiecībā uz periodu pēc 2020. gada. 2025. un 2030. gadā vidējam tādu emisiju apjomam, ko rada jauni automobiļi un vieglie kravas automobiļi, vajadzētu būt par attiecīgi 15 % un 30 % mazākam nekā 2021. gadā.
Komisija ir arī ierosinājusi pirmos CO2 emisiju standartus jauniem kravas automobiļiem, saskaņā ar kuriem emisiju apjomam 2025. gadā vajadzētu būt vidēji par 15 % mazākam nekā 2019. gadā. Attiecībā uz 2030. gadu Komisija ir ierosinājusi indikatīvu samazinājuma mērķrādītāju — vismaz par 30 % mazāk emisiju nekā 2019. gadā. Šī iniciatīva papildina neseno regulu par jaunu lielas noslodzes transportlīdzekļu CO2 emisiju un degvielas patēriņa monitoringu un ziņošanu.
Turklāt Komisija ir nākusi klajā ar visaptverošu rīcības plānu attiecībā uz akumulatoriem, kas ļaus ieviest konkurētspējīgu un ilgtspējīgu akumulatoru “ekosistēmu” Eiropā, un rīcības plānu alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanai visā Eiropā.
Visbeidzot, Komisija ir ierosinājusi pārskatīt trīs direktīvas —
·Eurovignette direktīvu, lai veicinātu viedāku infrastruktūras lietošanas maksas noteikšanu,
·Ekoloģiski tīro transportlīdzekļu direktīvu, lai veicinātu tīras mobilitātes risinājumus publiskajos iepirkumos, kā arī
·Kombinēto pārvadājumu direktīvu, lai veicinātu dažādu transportlīdzekļu veidu (piem., kravas automobiļu un vilcienu) kombinētu izmantošanu kravu pārvadājumiem.
5.2Energoefektivitāte un atjaunojamo energoresursu enerģija
Padome, Eiropas Parlaments un Komisija 2018. gada jūnijā noslēdza provizorisku vienošanos par šādiem tiesību aktiem:
·Energoefektivitātes direktīva — tajā noteikts jauns 32,5 % energoefektivitātes mērķrādītājs ES 2030. gadam, iekļaujot klauzulu šā mērķrādītāja augšupējai pārskatīšanai līdz 2023. gadam. Tajā arī noteikts, ka ikgadējais energotaupības pienākums ir piemērojams arī pēc 2020. gada; kā arī
·Atjaunojamo energoresursu direktīva — tajā noteikts jauns, saistošs 32 % atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvara mērķrādītājs 2030. gadam, tostarp klauzula ES līmeņa mērķrādītāja augšupējai pārskatīšanai 2023. gadā. Tajā arī uzlabota atjaunojamo energoresursu atbalsta shēmu struktūra un stabilitāte; nodrošināta administratīvo procedūru reāla racionalizācija un atvieglošana; noteikti augstāki mērķi pārvadājumu nozarei un apkures/dzesēšanas sektoram un ietverti jauni ilgtspējas kritēriji attiecībā uz meža biomasu, lai līdz minimumam samazinātu risku, ka enerģijas ražošanai ES tiek izmantotas neilgtspējīgas izejvielas.
Pārskatītajā Direktīvā par ēku energoefektivitāti, kas pieņemta 2018. gada maijā, ir ietverti pasākumi, kas paātrinās ēku renovācijas tempu, virzoties uz energoefektīvākām sistēmām, un uzlabos jaunu ēku energoefektivitāti, padarot tās viedākas.
5.3Enerģētikas savienības pārvaldība
Padome, Eiropas Parlaments un Komisija 2018. gada jūnijā noslēdza arī provizorisku vienošanos attiecībā uz Regulu par enerģētikas savienības pārvaldību. Jaunā pārvaldības sistēma palīdzēs nodrošināt, ka ES un dalībvalstis sasniedz savus 2030. gada mērķus attiecībā uz SEG emisiju samazinājumiem, atjaunojamiem energoresursiem un energoefektivitāti.
Dalībvalstis sagatavos nacionālos enerģētikas un klimata politikas plānus 2021.–2030. gadam un principā reizi divos gados ziņos par saviem panākumiem minēto plānu īstenošanā, savukārt Komisija uzraudzīs ES panākumus kopumā. ES un dalībvalstis arī sagatavos ilgtermiņa stratēģijas, kas aptver vismaz 30 gadu laikposmu, sākot no 2020. gada.
Regulā būs iekļauts esošais ES klimata pārmaiņu monitoringa un ziņošanas mehānisms, kas tiks atjaunināts atbilstoši Parīzes nolīguma prasībām par pārredzamību.
5.4F-gāzu regula
Regulā par F-gāzēm ir paredzēts no 2015. gada ES mērogā pakāpeniski samazināt HFC izmantošanu, kā arī citi pasākumi saistībā ar F-gāzu emisijām, lai līdz 2030. gadam samazinātu emisijas par aptuveni 80 % salīdzinājumā ar 2014. gadu.
Dati par 2016. gadu, kas paziņoti atbilstoši minētajai regulai, liecināja, ka F-gāzu piedāvājums ir samazinājies par 2 % klimata ietekmes ziņā (CO2 ekvivalents), bet palielinājies par 2 % masas ziņā. Maksimālais pieļaujamais piedāvājums HFC pakāpeniskās samazināšanas ietvaros tika apsteigts par 4 %. Tas atspoguļo tendenci pārorientēties uz gāzēm, kam ir mazāks globālās sasilšanas potenciāls, un apliecina, ka minētā regula ir iedarbīgs instruments, lai samazinātu F-gāzu emisijas.
Attiecībā uz minētās regulas īstenošanu Komisija 2017. gadā pieņēma ziņojumus, kuros novērtēja 2022. gadam noteikto prasību izvairīties no HFC ar ļoti augstu globālās sasilšanas potenciālu izmantošanas dažās komerciāla lietojuma dzesēšanas sistēmās, kā arī kvotu sadales metodi attiecībā uz pakāpenisko samazināšanu.
5.5Aprites ekonomika
Pāreja uz aprites ekonomiku sniedz acīmredzamu ieguldījumu CO2 emisiju samazināšanā. Vienā no visjaunākajiem nodevumiem ES Aprites ekonomikas rīcības plāna ietvaros, proti, ES stratēģijā attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā, ir noteikts satvars plastmasas atkalizmantošanas un reciklēšanas uzlabošanai un pieprasījuma pēc reciklētas plastmasas veicināšanai. Tas palīdzēs mazināt CO2 emisijas, kas rodas plastmasas ražošanas un plastmasas atkritumu sadedzināšanas procesā.
Turklāt, īstenojot nesen pieņemtos atkritumu jomas tiesību aktus, var būtiski samazināt SEG emisijas. Piemēram, tas palīdzēs ierobežot emisijas, ko rada pārtikas atkritumi, jo jaunie tiesību akti paredz izstrādāt metodiku pārtikas atkritumu apjoma izmērīšanai.
6Klimata finansējums
6.1ES ETS kvotu izsolē gūtie ieņēmumi
Dalībvalstis 2017. gadā ES ETS kvotu izsolēs nopelnīja 5,6 miljardus EUR, un tas ir par 1,8 miljardiem EUR vairāk nekā 2016. gadā. Aptuveni 80 % no ieņēmumiem, kas gūti 2013.–2017. gadā, tika izlietoti (vai tos ir plānots izlietot) ar klimatu un enerģētiku saistītiem mērķiem. Dalībvalstis ziņoja, ka lielākā daļa ieņēmumu tiks izmantota iekšzemes un ES mērķiem.
8. attēls.
ETS kvotu izsolēs gūto ieņēmumu izlietojums, 2013.–2017. gads (miljoni EUR)
No iekšzemē izlietotajiem ieņēmumiem vislielākās summas tika iztērētas saistībā ar atjaunojamo energoresursu enerģiju, energoefektivitāti un ilgtspējīgu transportu.
9. attēls.
ETS kvotu izsolēs gūto ieņēmumu izlietojums iekšzemē, 2013.–2017. gads (miljardi EUR)
6.2LIFE
Programma LIFE ir ES finanšu instruments vides un klimata pasākumu finansēšanai; no tās līdzekļiem līdzfinansē projektus ar Eiropas pievienoto vērtību. Kopējais budžets projektu finansēšanai 2014.–2017. gadā ir 1,1 miljards EUR vides apakšprogrammā un 0,36 miljardi EUR klimata apakšprogrammā.
LIFE klimata politikas apakšprogramma atbalsta klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās projektus, kā arī pārvaldību un informāciju klimata jomā. Finansējums tika piešķirts saņēmējiem no 23 dalībvalstīm, un vislielāko finansējumu piesaistīja Itālija un Spānija.
|
Projektā LIFE HEROTILE tika izstrādāti inovatīvi tādu jumta dakstiņu veidi, kas spēj palielināt ventilāciju to pamatslānī un tādējādi uzlabot ēkas energoefektivitāti. Bloķējoši elementi terakotas virsmā ļauj iekļūt gaisam, bet vienlaikus novērš lietus iekļūšanu.
Atkarībā no laikapstākļiem šī papildu ventilācija var samazināt enerģijas daudzumu, kas vajadzīgs, lai dzīvojamās telpās uzturētu svaigumu un komfortablu temperatūru, jo īpaši Vidusjūras reģionā, kur klimata pārmaiņu dēļ tiek sasniegti arvien jauni maksimālās temperatūras rādītāji. Ar ēkas platības dzesēšanu saistītā oglekļa pēda tiek samazināta par aptuveni 50 % salīdzinājumā ar ēkām, kurām ir standarta darvotie jumti. Drīz šādi dakstiņi tiks laisti tirgū.
Šim projektam ar LIFE starpniecību tika piešķirts ES finansējums 1,4 miljonu EUR apmērā.
|
|
6.3Programma NER300
Programma NER300 ir viena no pasaulē lielākajām finansējuma programmām, kura finansē inovatīvus mazoglekļa energotehnoloģijas demonstrējumu projektus. Aptuveni 39 projektiem atjaunojamo energoresursu enerģijas un oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas jomā 20 dažādās ES dalībvalstīs tika piešķirts finansējums 2,1 miljarda EUR apmērā no līdzekļiem, kas iegūti, izsolē pārdodot 300 miljonus ETS kvotu.
Sešus projektus jau īsteno, savukārt 11 projektos ir sasniegts galīgā investīciju lēmuma posms. Projekti, kurus jau īsteno, ir piesaistījuši kopumā 2,463 miljardus EUR investīciju, no kurām NER300 finansējums ir 260 miljoni EUR. To ietvaros gadā tiek saražoti 3,1 TWh ekv. atjaunojamās elektroenerģijas, ļaujot gadā ietaupīt 1,3 Mt CO2.
Pēc ES ETS direktīvas pārskatīšanas tiks izveidots inovāciju fonds, un ir plānots, ka tas sāks darboties 2020. gadā. Tas darbosies, balstoties pieredzē, kas gūta programmā NER300, bet tā darbības joma būs plašāka.
|
Nordsee One ir 332 MW atkrastes vēja enerģijas projekts, kas izbūvēts laikposmā no 2015. gada decembra līdz 2017. gada decembrim. Tas ir viens no pirmajiem projektiem, kurā veiksmīgi izmanto 6 MW vēja turbīnu uz gigantiska viena pāļa pamata. Turbīnas ir aprīkotas ar dažādām inovatīvām detaļām, tostarp izturīgākiem gultņiem un lāpstiņām, kas konstruētas tā, lai uztvertu vairāk vēja un tādējādi palielinātu izejas jaudu. Šajā projektā ir paredzēts pārdot jaudu aptuveni 400 000 mājsaimniecībām vismaz 25 gadus.
Tam ir piešķirts programmas NER300 finansējums 70 miljonu EUR apmērā.
|
6.4Klimata rīcībpolitiku integrēšana ES budžetā
ES ir apņēmusies 2014.–2020. gadā atvēlēt vidēji vismaz 20 % no sava budžeta ar klimatu saistītiem izdevumiem. Jaunākie pieejamie dati liecina, ka 2017. gadā šādiem izdevumiem bija atvēlēts 20,1 % no budžeta līdzekļiem
. Saskaņā ar budžetāro tendenci pašreizējā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) šim mērķim tiks piešķirti vidēji 206 miljardi EUR (19,3 % no budžeta).
Ņemot vērā šos panākumus, Komisija 2018. gada 2. maijā ierosināja augstāku mērķrādītāju, proti, nākamajā DFS (2021–2027) atvēlēt klimata mērķiem 25 % no izdevumiem
.
10. attēls. Izdevumi klimata mērķiem ES budžetā 2014.–2020. gadā (miljoni EUR)
7Pielāgošanās klimata pārmaiņām
Ir gūti labi panākumi ES Pielāgošanās stratēģijas kontekstā, kas tika pieņemta 2013. gadā, lai sagatavotu dalībvalstis pašreizējai un turpmākai klimata pārmaiņu ietekmei:
ü25 dalībvalstīs tagad ir izstrādāta nacionālā pielāgošanās stratēģija
;
üpasākumi klimata politikas jomā ir integrēti ES finansējuma instrumentos, kā arī
üpielāgošanās tagad ir pilnībā integrēta arī Pilsētas mēru paktā, kurā vairāk nekā 1000 Eiropas pilsētu apņēmās uzlabot noturību pret klimata pārmaiņām, un 40 % pilsētu, kurās ir vairāk nekā 150 000 iedzīvotāju, ir pieņēmušas pielāgošanās plānus.
Ir veikts pilnīgs stratēģijas izvērtējums, kurā secināts, ka tā joprojām ir ļoti atbilstoša un ir diezgan labi saskaņota ar rīcībpolitikām citos pārvaldības līmeņos, kaut arī mazāk attiecībā uz starptautisko politiku. Vairākos kvalitatīvos un kvantitatīvos novērtējumos tika konstatēts, ka stratēģija bija efektīva, lai gan ir jādara vairāk, lai:
-īstenotu un uzraudzītu nacionālās stratēģijas;
-veicinātu vietēju rīcību un uz ekosistēmu balstītu pielāgošanos;
-novērstu nesen radušās zināšanu nepilnības;
-pabeigtu integrēšanu ES politikā, tostarp tādās politikas jomās kā katastrofu riska mazināšana, tirdzniecība, jūrlietas, zivsaimniecība un sabiedrības veselība;
-mazinātu teritoriālās un sociālās atšķirības attiecībā uz neaizsargātību no klimata pārmaiņām, kā arī
-veicinātu apdrošināšanas un finanšu instrumentu izmantošanu pielāgošanās jomā.
Stratēģija ir efektīva, un ar to saistītas administratīvas izmaksas rodas tikai Komisijai, turklāt tā rada skaidru pievienoto vērtību ES līmenī.
|
Programma LIFE@Urban Roofs iedrošina nekustamā īpašuma attīstītājus un ēku īpašniekus ieguldīt līdzekļus, lai uzlabotu pielāgošanos klimata pārmaiņām. Saskaņā ar šo jauno pieeju tiek uzskatīts, ka vietējā pašvaldība darbojas kā veicinātājs un koordinators. Projekts veicina tādu daudzfunkcionālu jumtu izmantošanu, kas sniedz īpašumu īpašniekiem lielākus ieguvumus nekā tradicionālie “zaļie” jumti. Tie apvienos vairāku veidu infrastruktūru — zaļo (lai mazinātu urbāno siltuma salu veidošanos un atbalstītu bioloģisko daudzveidību), zilo (ūdens uzglabāšana), dzelteno (enerģijas ražošana) un sarkano (izmantošana sociālām vajadzībām).
Šim projektam ar LIFE starpniecību tika piešķirts 3,3 miljonu EUR liels ES finansējums.
|
8Starptautiskā sadarbība klimata jomā
8.1Rīcība pasaules mērogā
Parīzes nolīgumā valstis uzņēmās saistības mazināt klimata ietekmi (“nacionāli noteiktie devumi”, “NND”) laikposmā līdz 2030. gadam. NND mērķrādītāju izpildes gadījumā
emisiju apjoms pasaules mērogā sasniegtu maksimumpunktu 51 Gt CO2-ekv. gadā (53 Gt CO2 ekv., ja neskaita piesaistītājus) — jau 2025. gadā, un tas paaugstinātu temperatūru par aptuveni 3 °C.
Lai gan ES savus mērķrādītājus 2030. gadam noteica, ņemot vērā 2 °C paaugstinājuma perspektīvā, un Savienībai, iespējams, joprojām būs viszemākā SEG emisiju intensitāte uz IKP starp G20 valstīm līdz 2030. gadam, lai faktiski noturētu temperatūras pieaugumu krietni zem 2 °C (vai 1,5 °C), ir vajadzīga paātrināta dekarbonizācija citās valstīs, jo īpaši lielākajās tautsaimniecībās, kuru SEG emisijas turpina palielināties.
Pirmais starpposma mērķis attiecībā uz klimata pasākumiem ir 2020. gada termiņš “Kankunas saistību” (kas noteiktas 2010. gada Kankunas konferencē par klimata pārmaiņām) izpildei. Saskaņā ar ANO Vides programmas (UNEP) 2017. gada ziņojumu par emisiju neatbilstību G20 valstis (kas rada aptuveni trīs ceturtdaļas no SEG emisijām pasaulē) sekmīgi virzās uz to, lai kolektīvi sasniegtu minēto saistību vidējos rādītājus. ES veiksmīgi virzās uz to, lai izpildītu savu apņemšanos bez starptautiskām emisiju izlīdzināšanas vienībām, tāpat kā Ķīna, Indija un Japāna. Kā liecina vairums aplēšu, arī Austrālija, Brazīlija un Krievija virzās uz šo mērķi.
Individuālās apņemšanās atspoguļo to, ka klimata pārmaiņu mazināšanas centienu līmenis ir ļoti atšķirīgs
. Ja izmanto vairāk salīdzinošu metriku, ir redzams, ka ES bija tā G20 ekonomika, kuras emisiju intensitāte 2012. gadā bija vismazākā — tās emisijas sasniedza 0,26 t CO2 ekv. uz 1000 USD.
11. attēls.
Emisijas pasaulē (Gt CO2 ekv.) un emisiju intensitātes īpatsvara izmaiņas uz vienu IKP vienību (kreisajā pusē). Vidējās temperatūras paaugstinājums pasaulē (labajā pusē)
8.2Aviācija
2018. gada jūnijā Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) Padome ar visu tajā pārstāvēto ES dalībvalstu atbalstu pieņēma standartus un ieteica praksi savas starptautiskās aviācijas oglekļa emisiju izlīdzināšanas un samazināšanas shēmas (CORSIA) ietvaros. CORSIA mērķis ir stabilizēt starptautiskās aviācijas emisijas 2020. gada līmenī. Dalība shēmā pirmos sešus gadus ir brīvprātīga. ES un tās dalībvalstis turpina piedalīties ICAO darbā, lai shēma kļūtu pilnībā darbotiesspējīga.
Kopš 2012. gada ES ir vērsusies pret aviācijas emisijām, izmantojot ES ETS. Ņemot vērā rezultātus, kas gūti ICAO 2016. gada asamblejā par CORSIA, ES nolēma pagarināt ES ETS pagaidu darbības jomas ierobežojumus attiecībā uz aviāciju līdz 2023. gada beigām
un sagatavoties globāla tirgus pasākuma īstenošanai no 2021. gada.
Gaisa kuģu ekspluatantu radīto ETS emisiju apjoms 2017. gadā bija 64,2 Mt CO2 ekv. Pamatojoties uz salīdzinošu aprēķinu, 2017. gadā aviācijas emisijas bija par 4,5 % lielākas nekā 2016. gadā. Te ietilpst vairāk nekā 250 komerciālo aviosabiedrību, kas reģistrētas ārpus ES, bet veic lidojumus Eiropas Ekonomikas zonas robežās.
ES ETS pašlaik attiecas tikai uz EEZ iekšējiem lidojumiem, kur aviācijas vispārējā ietekme uz pasaules klimatu, ieskaitot arī emisijas vai ietekmi, kas nav saistīta ar CO2, ir ievērojami lielāka nekā tikai CO2 komponents. Ir aplēsts, ka ar CO2 nesaistītā klimatu sildošā ietekme bija 2–4 reizes lielāka nekā CO2 ietekme, un tas nozīmē, ka aviācijas kopējā ietekme, ko rada darbības EEZ iekšienē, ir mērāma diapazonā no 120 līdz 250 miljoniem tonnu CO2 ekvivalenta. Šajā rādītājā nav iekļauta ar spalvu mākoņiem saistītā ietekme, bet tiek uzskatīts, ka tā ir mazāka attiecībā uz tuvajiem reisiem, kas ir bieži reisi EEZ iekšienē.
Aviācijas radīto kopējo emisiju īpatsvars attiecībā pret visām ES SEG emisijām 2017. gadā bija aptuveni 4 %, un ir gandrīz divkāršojies kopš 1990. gada. Lielāko daļu emisiju rada starptautiskā aviācija (tostarp EEZ iekšējie lidojumi).
8.3Jūrlietu politika
Starptautiskā Jūrniecības organizācija (SJO) 2018. gada aprīlī vienojās par sākotnējo stratēģiju starptautiskās kuģniecības radīto SEG emisiju mazināšanai. Minētā stratēģija ietver mērķi samazināt emisijas vismaz par 50 % līdz 2050. gadam salīdzinājumā ar 2008. gada līmeni, lai īstenotu pilnīgu šā sektora dekarbonizāciju, cik drīz vien iespējams šajā gadsimtā. Stratēģija ietver arī visaptverošu sarakstu, kurā uzskaitīti iespējami emisiju mazināšanas pasākumi, tostarp īstermiņa pasākumi. Taču vēl ir jāvienojas par rīcības plānu, lai nodrošinātu minētās stratēģijas īstenošanu.
ES līmenī pirmās saistības attiecībā uz kuģniecības radīto emisiju monitoringu un ziņošanu, pamatojoties uz Kuģniecības monitoringa, ziņošanas un verifikācijas (MZV) regulu
, stājās spēkā 2017. gada 31. augustā, kad bija jāpabeidz un jāiesniedz verificētājiem monitoringa plāni. Emisiju monitorings un ziņošana, pamatojoties uz minētajiem plāniem, tika uzsākta 2018. gada janvārī. Komisija pašlaik izstrādā grozījumus, lai minēto regulu pielāgotu datu vākšanas sistēmai, ko SJO saskaņoja 2017. gadā.
8.4ETS sasaiste ar Šveici
ES un Šveice 2017. gada novembrī parakstīja vienošanos sasaistīt savas emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas — tā bija pirmā šāda vienošanās starp divām Prīzes nolīguma pusēm. Puses apmainīsies ar saviem ratifikācijas instrumentiem, tiklīdz būs izpildīti visi sasaistes nosacījumi, un vienošanās stāsies spēkā nākamā gada 1. janvārī.
8.5Starptautiskie oglekļa tirgi
ES aktīvi iesaistās ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) sarunās par “Parīzes noteikumu kopuma” aspektiem, kas saistīti ar starptautisko sadarbību tirgos. ES ir pastāvīgi ieinteresēta, lai tiktu nodrošināta stingra uzskaites noteikumu kopuma un vērienīga tirgus mehānisma īstenošana, lai novērstu to, ka pašreizējos centienus vājina divkārša uzskaite, un veicinātu plašāku un vērienīgāku rīcību.
Komisija intensificē savu sadarbību ar Ķīnas iestādēm emisiju tirdzniecības jomā un oglekļa tirgos, lai palīdzētu tām izveidot labi funkcionējošu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu valsts līmenī. Saprašanās memorands, kas parakstīts ES un Ķīnas samitā 2018. gada jūlijā, būs stabils pamats turpmākai šādai sadarbībai. Jauns projekts palīdzēs palielināt emisiju tirdzniecības jaudu Ķīnā.
Komisija arī atbalsta noturīgu oglekļa tirgus instrumentu augšupēju izstrādi. Florences process apvieno politikas veidotājus (no Kalifornijas, Kanādas, Ķīnas, ES un Jaunzēlandes), akadēmiķus un NVO pārstāvjus, lai tie mācītos cits no cita un ciešāk sadarbotos stabilu oglekļa tirgu veidošanā. Citas iniciatīvas šajā jomā cita starpā ir Partnerība gatavībai tirgum (PMR) un Starptautiskā oglekļa jautājumu rīcības partnerība (ICAP).
8.6Brīvprātīgā darbība — Marrākešas partnerība globālās klimata rīcības jomā
Atbildot uz Parīzes nolīgumā pausto aicinājumu piesaistīt nevalstiskos dalībniekus (uzņēmumus, pilsētas, iedzīvotājus, starptautisko pilsonisko sabiedrību u. c.), ES atbalsta vairākas pamatiniciatīvas, piemēram, “Misija: inovācija”, Globālo pilsētas mēru paktu klimatam un enerģijai (ar reģionālo paktu starpniecību), ilgtspējīga patēriņa un ražošanas programmu 10 gadu satvaru (10YFP/One Planet tīkls), Zaļās ekonomikas rīcības partnerību (PAGE), NND partnerību, “Atjaunojamo energoresursu enerģija Āfrikai”, “4/1000 klimatam nekaitīgai lauksaimniecībai” un InsuResilience. Tiek izstrādāti sistemātiskas izsekošanas rīki, lai izmērītu minēto iniciatīvu ietekmi uz emisiju samazināšanu un noturību pret klimata pārmaiņām. Pasaules mērogā šie centieni ir organizēti Marrākešas partnerībā globālās klimata rīcības jomā.
Globālās klimata rīcības gadagrāmata un UNEP 2017. gada ziņojums par emisiju neatbilstību liecina, ka globālā rīcība klimata jomā var nodrošināt papildu emisiju samazinājumu (salīdzinājumā ar NND) par 1,6–4 Gt CO2 katru gadu līdz 2020. gadam, šim samazinājumam palielinoties līdz 5–10 Gt CO2 līdz 2030. gadam, tādējādi būtiski veicinot neatbilstības novēršanu. Ja ņem vērā tikai transnacionālas iniciatīvas, ziņojumā Roelfsema et al. (2017) ir norādīts uz papildu globālo ietekmi, kas ir 1–3 Gt CO2 ekv. 2030. gadā.
Eiropa ir viens no visattīstītākajiem reģioniem reģistrētās nevalstisko dalībnieku rīcības ziņā klimata politikas jomā — no sadarbīgajām iniciatīvām, kas reģistrētas UNFCCC NAZCA platformā (“Nevalstisko dalībnieku telpa rīcībai klimata politikas jomā” — tiešsaistes portāls kolektīvās rīcības vizualizācijai), 54 % ir Eiropas iniciatīvas.
Kopš 2017. gada Eiropas Pilsētas mēru pakts ir daļa no Globālā pilsētas mēru pakta klimatam un enerģijai, kas apvieno pasaules divas galvenās pilsētu un vietējo valdību iniciatīvas (Pilsētas mēru paktu un Globālo mēru paktu), lai sekmētu to virzību uz mazemisiju pilsētām, kas ir noturīgas pret klimata pārmaiņām, sniedzot ieguvumu arī ekonomikai kopumā un radot globālu ietekmi.
8.7Atbalsts jaunattīstības valstīm
ES un tās dalībvalstis ir pasaulē lielākie oficiālās attīstības palīdzības sniedzēji jaunattīstības valstīm — 2017. gadā šīs palīdzības apmērs bija 75,74 miljardi EUR. Konkrētāk, ES, Eiropas Investīciju bankas (EIB) un dalībvalstu sniegtais atbalsts, lai palīdzētu jaunattīstības valstīm cīnīties pret klimata pārmaiņām, skaitliskā ziņā ir gandrīz divkāršojies kopš 2013. gada. ES un tās dalībvalstis ir vislielākās līdzekļu devējas Klimata pārmaiņu mazināšanas fondā (GCF), apņemoties tajā iemaksāt kopumā 4,7 miljardus USD, kas ir gandrīz puse no dalībnieku kopējās apņemšanās sagādāt 10,3 miljardus USD sākotnējās resursu mobilizācijas laikā.
ES un Āfrikas Savienība (ĀS) 2017. gadā sāka ĀS un ES Pētniecības un inovācijas partnerību klimata pārmaiņu un ilgtspējīgas enerģijas jomā, kuras pamatā ir trīs galvenās sadarbības jomas, proti, klimatiskie pakalpojumi, atjaunojamo energoresursu enerģija un energoefektivitāte.
ES finansē daudzas programmas un iniciatīvas, kas vērstas uz pielāgošanos klimata pārmaiņām un to mazināšanu un jo īpaši uz visneaizsargātāko jaunattīstības valstu vajadzībām. Viens no jaunajiem, pagājušajā gadā uzsāktajiem pasākumiem bija ES Ārējo investīciju plāna ieviešana; tajā ir pausts aicinājums ieguldīt jaunattīstības valstīs Āfrikā un ES kaimiņattiecību reģionā, un tas ir pielāgots jaunattīstības valstu specifiskajām vajadzībām. ES Elektrifikācijas finansēšanas iniciatīvas (115 miljoni EUR) mērķis ir atbalstīt ieguldījumus, kas palielina un uzlabo piekļuvi mūsdienīgiem, pieejamiem un ilgtspējīgiem energopakalpojumiem.
Pasaules klimata pārmaiņu alianse plus ir ES pamatiniciatīva klimata jomā. Viena no tās pamatprioritātēm ir atbalstīt konkrētu, integrētu nozares stratēģiju izstrādi un īstenošanu attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām un to mazināšanu. Laikposmā no 2015. līdz 2017. gadam tā nodrošināja līdzekļus aptuveni 100 miljonu EUR apmērā, inter alia izmantojot vairākvalstu programmu Klusā okeāna salām, lai atbalstītu 13 valstis to centienos pielāgoties klimata pārmaiņām.
ES 2018. gadā sāka jaunu programmu, kuras ietvaros tiks nodrošināts finansējums 20 miljonu EUR apmērā, lai atbalstītu savas stratēģiskās partnerības Parīzes nolīguma īstenošanai lielākajās tautsaimniecībās (galvenokārt G20 valstīs, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis, un Irānā).
