18.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 275/1

A.

B.

C.

1.

1.1.

1.2.

1.3.

2.

2.1.

2.2.

2.3.

2.4.

2.5.

3.

3.1.

3.2.

3.3.

4.

4.1.

4.2.

4.3.

4.4.

4.5.

4.6.

5.

5.1.

5.2.

5.3.

6.

7.

D.

1.

Vide ir mūsu dzīvības uzturēšanas sistēma un kopīgais mantojums. Tās saglabāšana, aizsardzība un uzlabošana ir kopēja Eiropas vērtība, un ar ES vides tiesībām ir izveidots vienots publisko iestāžu pienākumu un sabiedrības tiesību satvars.

2.

Nesen pieņemtajā Komisijas paziņojumā “ES tiesību akti: labāki rezultāti līdz ar labāku piemērošanu” (1) ir uzsvērts, ka, ja ES tiesību aktos paredzēti pienākumi vai tiesības tiek skarti valsts līmenī, ir jānodrošina valsts tiesu pieejamība saskaņā ar efektīvas tiesiskās aizsardzības principu, kas paredzēts ES līgumos, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā noteiktajām prasībām.

3.

ES tiesību aktos ir atzīts, ka vides jomā tiesu pieejamībai ir jāatspoguļo iesaistītās sabiedrības intereses.

4.

Orhūsas konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (2) (turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”) paredz, ka noteiktos gadījumos fiziskās un juridiskās personas (piemēram, nevalstiskās organizācijas; turpmāk tekstā – “NVO”) var griezties tiesā vai citās objektīvās institūcijās, lai prasītu pārskatīt valsts vai privātu struktūru darbības vai bezdarbību (3). To ir ratificējušas visas dalībvalstis un ES (4).

5.

Nodrošinot, ka fiziskām personām un NVO ir šajā konvencijā paredzētā iespēja griezties tiesu iestādēs, tiek izpildītas starptautiskas saistības, un tas ir arī veids, kā bez Komisijas iesaistīšanās uzlabot ES vides tiesību īstenošanu dalībvalstīs.

6.

Ar Orhūsas regulu (Regula (EK) Nr. 1367/2006) Orhūsas konvencija tiek piemērota ES iestādēm un struktūrām. Attiecībā uz dalībvalstīm atsevišķos ES sekundārajos tiesību aktos ir skaidri paredzēti noteikumi par tiesu pieejamību, un tie atspoguļo konvencijā paredzētās prasības (5).

7.

Ārpus saskaņoto ES sekundāro tiesību aktu piemērošanas jomas dalībvalstīs spēkā esošie tiesību aktu noteikumi par tiesu pieejamību vides jautājumos būtiski atšķiras (6). Tajā pašā laikā Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk tekstā – “Tiesa”) ir pieņēmusi svarīgus nolēmumus, kas precizē ES prasības attiecībā uz tiesu pieejamību vides jautājumos gan saskaņoto sekundāro tiesību aktu kontekstā, gan ārpus tā. Rezultātā ir izveidota apjomīga un vērtīga Tiesas judikatūra, kas skar visus šā jautājuma aspektus.

8.

Ņemot vērā iepriekšminēto, ir konstatētas vairākas problēmas:

9.

Komisija pēc vairāku iespēju izvērtēšanas ir nolēmusi, ka piemērotākais un efektīvākais problēmu risināšanas veids ir skaidrojošs paziņojums par tiesu pieejamību vides jautājumos (t. i., šis paziņojums). Apkopojot visu būtisko Tiesas judikatūru un uz tās pamata izdarot piesardzīgus secinājumus, tiktu nodrošināta vērā ņemama skaidrība un atsauces avots šādām pusēm: valsts pārvaldes iestādēm, kuras atbild par ES vides tiesību pareizu piemērošanu, valstu tiesām, kuras garantē ES tiesību aktu ievērošanu un ir pilnvarotas nosūtīt Tiesai jautājumus par ES tiesību aktu spēkā esību un interpretāciju, sabiedrībai, jo īpaši fiziskām personām un vides NVO, kas veic sabiedrības interešu aizstāvības funkcijas, kā arī uzņēmējiem, kas ir ieinteresēti tiesību aktu paredzamā piemērošanā. “Viegla” pieņemšanas procedūra palīdzētu Komisijai īsā termiņā sagatavot efektīvu iniciatīvu.

10.

Ņemot vērā apzinātās vajadzības, līdzšinējās kārtības nemainīšana un paļaušanās tikai uz Tiesas judikatūras attīstību netika uzskatīta par piemērotu risinājumu. Netika arī turpināts darbs pie likumdošanas risinājuma – īpaša tiesu pieejamībai veltīta tiesību akta –, ņemot vērā pieredzi saistībā ar Komisijas 2003. gada priekšlikumu (7), ko Padome neapstiprināja vairāk kā desmit gadus un par kuru netika panākta un netiek prognozēta nekāda vienošanās (8). Visbeidzot, uz atsevišķām nozarēm vērsta likumdošanas pieeja, īpaši pievēršoties noteikumu par tiesu pieejamību pieņemšanai jomās, kurās ir konstatētas problēmas (piemēram, daba, ūdens, atkritumi un gaiss), īstermiņā nesniegtu labumu, un ES likumdevējas iestādes pašlaik nešķiet ieinteresētas šādā iespējā (9).

11.

Paziņojuma pamatā ir ES tiesību aktu noteikumi, tostarp Pamattiesību harta, un Tiesas judikatūra. Tajā ir aplūkots jautājums, kā sabiedrības locekļi publisko iestāžu lēmumus, darbību vai bezdarbību var apstrīdēt tiesā vai līdzīgā struktūrā, un aptverti tādi aspekti kā locus standi, pārbaudes intensitāte un efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas ir jānodrošina valsts tiesnesim, kā arī vairāki citi aizsardzības pasākumi. Tādējādi šis paziņojums sniedz skaidru priekšstatu par to, kas ir nepieciešams valsts līmenī, lai izpildītu šīs prasības.

12.

Ja dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu atbilstību, tās saņems palīdzību vajadzīgo izmaiņu īstenošanai, tostarp apmainoties ar informāciju nesen ieviestā vides politikas īstenošanas pārskata (turpmāk tekstā – “EIR” (Environmental Implementation Review)) (10) ietvaros. Komisija 2017. gada 6. februārī publicēja pirmo visaptverošo pārskatu par to, kā praktiski tiek piemērota ES vides politika un tiesības. Šis pārskats apliecina, ka vides politika un tiesības darbojas, tomēr Eiropā ir konstatējamas lielas nepilnības saistībā ar to praktisku īstenošanu. Visaktuālākās īstenošanas nepilnības ES dalībvalstīs ir atkritumu apsaimniekošanas, dabas un bioloģiskās daudzveidības, gaisa kvalitātes, kā arī ūdens resursu kvalitātes un apsaimniekošanas politikas jomās. Paziņojums par EIR un 28 ziņojumi par katru valsti sniedza pamatu pozitīvai un konstruktīvai pieejai, ar ko panāktu uzlabojumus ES tiesību aktu īstenošanā, un šis paziņojums šajā ziņā ir svarīgs papildinājums.

13.

Gadījumos, kad konstatēta neatbilstība spēkā esošajām ES acquis tiesiskajām prasībām, Komisija arī turpmāk izmantos pienākumu neizpildes procedūras, lai nodrošinātu šo prasību izpildi.

14.

Lai gan paziņojums ir veltīts videi, tas saskan ar plašāka vēriena Komisijas darbu pie tiesu pieejamības, jo īpaši ES rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā, pie Pamattiesību hartas piemērošanas un pie ES mehānisma tiesiskuma nostiprināšanai (11). Efektīvām tiesu sistēmām ir izšķiroša nozīme tiesiskuma un Eiropas Savienības pamatvērtību garantēšanā, kā arī ES tiesību aktu efektīvā piemērošanā un savstarpējas uzticības nodrošināšanā. Tādēļ valstu tiesu sistēmu efektivitātes uzlabošana ir viena no Eiropas pusgada – ES ekonomikas politikas koordinēšanas ikgadējā cikla – prioritātēm. ES rezultātu apkopojums tiesiskuma jomā, kurā sniegti salīdzinoši dati par valstu tiesu sistēmu kvalitāti, efektivitāti un neatkarību, palīdz dalībvalstīm panākt efektīvāku tiesiskumu (12). Komisija savā 2014. gada paziņojumā (13) paredzēja jaunu ES mehānismu, kā novērst sistēmiskus draudus tiesiskumam jebkurā ES dalībvalstī. Tiesiskuma ievērošana ir priekšnosacījums visu Līgumos uzskaitīto pamatvērtību, tostarp pamattiesību, aizsardzībai.

15.

Paziņojums aptver tikai tiesu pieejamību saistībā ar dalībvalstu publisko iestāžu lēmumiem, darbībām vai bezdarbību. Tajā nav aplūkota ar vidi saistīta tiesvedība starp privātām pusēm (14). Paziņojumā arī nav skarta ES iestāžu darbību izskatīšana Vispārējā tiesā. Šis jautājums ir aplūkots Orhūsas regulā (Regula (EK) Nr. 1367/2006). Turklāt, lai gan paziņojums ir cieši saskaņots ar Tiesas judikatūru, tikai pati Tiesa var sniegt galīgos skaidrojumus.

16.

Šajās robežās paziņojums veicinās labāku ES vides tiesību aktu īstenošanu dalībvalstīs, jo ar to tiks precizēts, kā sabiedrība var izmantot valstu tiesas, kuras nereti spēj labāk noteikt atbilstošos risinājumus, jo tās labāk pārzina faktus un to kontekstu. Tādējādi paziņojums arī sekmēs tiesiskumu – ES tiesību sistēmas pamatvērtību.

17.

Valstu tiesas ir “vispārējas piekritības” tiesas ES tiesību aktu īstenošanai dalībvalstu tiesību sistēmās (15). Tās ir pilnvarotas pārskatīt lēmumus, kas nav saderīgi ar ES tiesību aktiem, un piespriest finansiālas kompensācijas izmaksāšanu par radīto kaitējumu (16).

18.

Tiesu pieejamība vides jautājumos ir neatņemama ES vides tiesību daļa un pamatojas uz ES tiesību aktu pamatprincipiem, kas ir atspoguļoti ES Līgumu noteikumos, Orhūsas konvencijā un sekundārajos tiesību aktos atbilstīgi interpretācijai Tiesas judikatūrā.

19.

ES vides tiesības aptver ES tiesību aktus, kas sekmē turpmāk norādīto Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk tekstā – “LESD”) 191. pantā paredzēto ES vides politikas mērķu (17) īstenošanā:

20.

Šie tiesību akti paredz virkni dažādu saistību, kas ir jāizpilda dalībvalstu kompetentajām publiskajām iestādēm, un tie attiecas uz svarīgām to atbildībā esošām lēmumu, darbību un bezdarbības kategorijām.

21.

Uzsverot, ka ES tiesības ir atsevišķa un autonoma tiesību sistēma, Tiesa ir apstiprinājusi un izstrādājusi vispārējus principus, piemēram, līdzvērtības un efektivitātes principu (18), lai šo kārtību definētu un atbalstītu, vienlaikus atzīstot dalībvalstu procesuālo autonomiju (19), t. i., pilnvaras noteikt savas detalizētas procesuālās prasības.

22.

Tiesiskums ietver ES tiesību aktos noteikto tiesību efektīvu tiesisko aizsardzību. Tas ir atspoguļots ES primārajos tiesību aktos. Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk tekstā – “LES”) 19. panta 1. punktā ir noteikts: “Dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”. Turklāt dalībvalstīm, īstenojot ES tiesību aktus, ir jāievēro Pamattiesību hartas 47. pants, kura pirmajā daļā ir noteiktas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, paredzot: “Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā”. Jāatgādina, ka LES 19. panta 1. punkts un Hartas 47. pants ir piemērojams tikai ES tiesību jomā. Hartas 47. pants atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk tekstā – “ECTK”) 6. un 13. pantam, kuros attiecīgi ir noteiktas tiesības un lietas taisnīgu izskatīšanu un tiesības uz efektīvu aizsardzības nodrošinājumu.

23.

Efektīva tiesiskā aizsardzība ir cieši saistīta ar vienotu Tiesas sniegtu ES tiesību aktu interpretāciju, kā arī iespēju (un dažkārt prasību) valsts tiesām iesniegt Tiesai jautājumus par ES iestāžu un struktūru aktu spēkā esību vai interpretāciju, iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstīgi LESD 267. pantam. Ja pieeja valstu tiesām ir neiespējama vai pārlieku apgrūtināta, var rasties šaubas par 267. panta nozīmi.

24.

Kopš ES ir ratificējusi Orhūsas konvenciju un tā ir stājusies spēkā, tā ir kļuvusi par neatņemamu ES tiesību sistēmas daļu un ir dalībvalstīm saistoša saskaņā ar LESD 216. panta 2. punktu (20). Tādējādi šīs tiesību sistēmas ietvaros Tiesas piekritībā principā ir prejudiciālu nolēmumu pieņemšana par šāda nolīguma interpretāciju (21).

25.

Konvencijas mērķis ir “tagad un nākamajās paaudzēs aizsargāt ikvienas personas tiesības dzīvot vidē, kas atbilstu personas veselības stāvoklim un labklājībai” (22). Šajā nolūkā Konvencijas pusēm ir noteikts pienākums garantēt iedzīvotājiem un to apvienībām trīs plašas tiesību kategorijas, proti, tiesības piekļūt informācijai, tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem.

26.

Iespēja griezties tiesu iestādēs ir aplūkota konvencijas 9. pantā. Šā panta struktūra atspoguļo trīs iepriekšminētos konvencijas “pīlārus”, un tajā ir uzsvērts, ka tiesības uz tiesu pieejamību papildina un atbalsta pārējās tiesības (23). Orhūsas konvencijas sekretariāta publicētajos Orhūsas konvencijas Piemērošanas norādījumos (24) ir sniegtas turpmākas pusēm paredzētas norādes par konvencijas prasību interpretāciju un īstenošanu, lai gan ir jāpatur prātā, ka “tiem [norādījumiem] tomēr nav nekāda saistoša spēka un tiem nepiemīt tāda normatīvā piemērojamība, kāda ir Orhūsas konvencijas normām” (25).

27.

Tiesa ir lēmusi, ka, lai nodrošinātu efektīvu tiesisko aizsardzību ES vides tiesību aptvertajās jomās, tieši valsts tiesai attiecīgās valsts tiesību akti ir jāinterpretē pēc iespējas saskanīgāk ar Orhūsas konvencijā noteiktajiem mērķiem (26).

28.

ES ir pieņēmusi tiesību aktus par vidi, kuros ir paredzēti skaidri noteikumi par tiesu pieejamību (27).

29.

Apjomīgā Tiesas judikatūra, kas ir izveidojusies saistībā ar tiesu pieejamību vides jautājumos, galvenokārt izriet no valstu tiesu lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstīgi LESD 267. pantam. Liela daļa judikatūras ir saistīta ar sekundārajos tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem par tiesu pieejamību. Tāpat ir lietas, kas izceļ, cik liela nozīme ir ES tiesību vispārējiem principiem, jo īpaši efektivitātes principam (28).

30.

Iepriekšminētais atspoguļo plašo ES satvaru, kas attiecas uz ES tiesu pieejamību vides jautājumos dalībvalstīs. Lai gan satvars ir noteikts ES līmenī, praktisku realitāti un nozīmi tas iegūst dalībvalstu līmenī un jo īpaši valstu tiesās.

31.

Saskaņā ar ES tiesību aktiem tiesu pieejamība vides jautājumos ir atbalstīgo tiesību kopums, kas kalpo diviem mērķiem. Tas sniedz fiziskām personām un to apvienībām iespēju izmantot tiesības, kas tām ir piešķirtas ar ES tiesību aktiem, kā arī palīdz nodrošināt ES vides tiesību aktos paredzēto mērķu un pienākumu izpildi (29).

32.

Pieņemot tiesību aktus nolūkā saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, ES likumdevēji vairumā gadījumu ir rīkojušies vispārējās sabiedrības interesēs, piemēram, lai nodrošinātu tīru gaisu, drošus un pienācīgus ūdens resursus, veselīgu bioloģisko daudzveidību un novērstu atkritumu rašanos. Tās ir vispārējas sabiedrības intereses, jo no tām ir atkarīga sabiedrības labklājība.

33.

Pasākumi, ko ES likumdevēji ir pieņēmuši, lai garantētu šīs vispārējās sabiedrības intereses, cita starpā ir šādi:

Šie pasākumi dalībvalstu līmenī ir jāpapildina ar valsts īstenošanas aktiem un vispārējiem normatīvajiem aktiem, kā arī ar atsevišķiem publisko iestāžu lēmumiem un aktiem.

34.

Kopš 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ES ir ieviesusi virkni pasākumu, lai atzītu, ka sabiedrības aktīva iesaistīšanās šajos pasākumos arī uzskatāma par sabiedrības interesēm (35). Tiesa ir norādījusi uz saikni starp tiesu pieejamību vides jautājumos un “Savienības likumdevēja vēlmi saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti un šai nolūkā ļaut sabiedrībai aktīvi piedalīties” (36).

35.

Tiesa ir atzinusi, ka iepriekšminētās sabiedrības intereses un publiskajām iestādēm noteiktie pienākumi rada fizisku personu un to apvienību tiesības, kas valstu tiesām ir jāaizsargā. Šīs tiesības savā būtībā ir gan procesuālas, gan materiālas. Vienlaikus var tikt skartas vairākas procesuālās un materiālās tiesības – piemēram, situācijā, kad publiskās iestādes darbība vai bezdarbība ir saistīta ar sabiedrības līdzdalības jautājumiem, kā arī būtisku vides aizsardzības pienākumu izpildi.

36.

Tiesa lietā LZ II Dzīvotņu direktīvas (Direktīva 92/43/EEK) kontekstā pieņēma lēmumu, ka, “būtībā izslēdzot, ka skartās personas var atsaukties uz direktīvā noteiktajiem pienākumiem, netiktu ievērots direktīvas saistošais spēks, kas tai ir piešķirts LESD 288. pantā” (37).

37.

Tādējādi tiek izcelts tas, ka tiesu pieejamības vides jautājumos pamatojums ietver vajadzību nodrošināt ES vides tiesību aktos paredzēto pienākumu izpildi. Tomēr nosacījumi prasības iesniegšanai valsts tiesā var atšķirties atkarībā no tā, kas tiek uzskatīts par iesaistīto pusi. Šajā saistībā ir svarīgi nošķirt vides NVO un fiziskas personas.

38.

Iecerēts, ka sabiedrības līdzdalības princips aptver ne tikai fiziskas personas, bet arī to apvienības (38). Tiesas judikatūrā ir atzīts, ka vides apvienībām – “nevalstiskajām organizācijām vides jomā jeb vides NVO” – ir svarīga nozīme ES vides tiesību aktos paredzēto pienākumu izpildes nodrošināšanā.

39.

Lietā LZ I (saukta arī par “Slovākijas brūno lāču lietu”) Tiesa nosprieda, ka “iesniedzējtiesas pienākums ir, cik vien iespējams, interpretēt procesuālās tiesības par nosacījumiem, kas jāizpilda, lai varētu iesniegt administratīvu sūdzību vai celt prasību tiesā atbilstoši gan Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta mērķiem, gan efektīvas ar Savienības tiesībām piešķirto tiesību aizsardzības tiesā mērķiem, lai tādai vides aizsardzības organizācijai kā zoskupenie ļautu tiesā apstrīdēt lēmumu, kas pieņemts administratīvā procesa rezultātā, kurš var būt pretrunā Savienības vides tiesībām” (39).

40.

Spriedums lietā LZ I ir ievērības cienīgs arī tāpēc, ka tas attiecās uz publiskās iestādes lēmumu atļaut brūno lāču medības, atkāpjoties no Dzīvotņu direktīvā (Direktīva 92/43/EEK) paredzētajiem sugu aizsardzības noteikumiem. Šīs direktīvas sugu aizsardzības noteikumu mērķis ir nevis fizisku personu, bet vides aizsardzība, un tas ir vispārējās sabiedrības interesēs. Tāpēc Tiesa atzina, ka NVO, kas iesniedza prasību, bija tiesības, kurām konkrētajā lietā bija jānodrošina tiesiskā aizsardzība, proti, tiesības panākt Dzīvotņu direktīvas (Direktīva 92/43/EEK) noteikumu izpildi.

41.

Tas ir jo īpaši svarīgi vides aizsardzības jomā, kurā var būt grūti pamatot to, ka publisko iestāžu lēmumi, darbības vai bezdarbība var ietekmēt konkrētas fizisku personu tiesības, piemēram, saistībā ar cilvēka veselību.

42.

Tiesas nostāja lietā LZ I arī ir saskaņā ar Orhūsas konvencijas septīto, trīspadsmito un astoņpadsmito apsvērumu, kurā ir atzīta vides NVO svarīgā nozīme vides aizsardzības nodrošināšanā. Turklāt Tiesas spriedums LZ I nav izolēts. Tas ir saskanīgs ar iepriekš pieņemtu spriedumu lietā Janecek, kas paredz, ka gan juridiskas, gan fiziskas personas var atsaukties uz ES vides tiesību aktiem, kuru mērķis ir cilvēka veselības aizsardzība (40).

43.

Papildus vides NVO tiesībām, ko Tiesa atzina lietā LZ I un lietā Janecek  (41), vairākos ES tiesību aktos ir atzīta vides NVO loma, proti, noteikts, ka tām ir de lege locus standi saistībā ar konkrētām darbībām, kas paredz vajadzību pēc sabiedrības līdzdalības, kā arī vides kaitējuma situācijām. Šie tiesību akti ir sīkāk aplūkoti C.2. iedaļā.

44.

Sabiedrība saskaņā ar Orhūsas konvencijas 2. panta 4. punktu ietver arī fiziskas personas, un ir atzīts arī to ieguldījums vides kvalitātes saglabāšanā, aizsardzībā un uzlabošanā. Tomēr valsts tiesību akti var noteikt ierobežojumus attiecībā uz tiesībām valsts tiesā pamatoties uz publisko iestāžu pienākumiem, kas ir noteikti ES vides tiesību aktos, paredzot, ka šīs tiesības ir izmantojamas tikai gadījumos, kad iespējams apliecināt pamatotu interesi vai tiesību aizskārumu (42). Tāpēc valsts tiesas pieejamību var ierobežot, paredzot, ka tajā iespējams vērsties tikai saistībā ar tādu noteikumu izpildi, kuri ne tikai paredz pienākumus publiskām iestādēm, bet arī piešķir tiesības fiziskām personām.

45.

Procesuālās tiesības parasti ir saistītas ar sabiedrības līdzdalību. Tās parasti attiecas uz praktisko kārtību, kādā publiskā iestāde informē sabiedrību par ierosinātu lēmumu, pieņem dokumentus, ņem tos vērā un publiski paziņo savu lēmumu. Orhūsas konvencijā sabiedrības līdzdalība ir paredzēta:

46.

Skaidri noteikumi par sabiedrības līdzdalību ir sniegti galvenokārt (bet ne tikai) turpmāk norādītajās ES vides direktīvās: Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīva (Direktīva 2011/92/ES) un Rūpniecisko emisiju direktīva (2010/75/ES); Sabiedrības līdzdalības direktīva (Direktīva 2003/35/EK); Direktīva par stratēģisku vides novērtējumu (Direktīva 2001/42/EK). No otras puses, Tiesa lietā LZ II plaši skaidroja Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētās obligātās sabiedrības līdzdalības prasības un skatīja tās kopā ar Dzīvotņu direktīvas (Direktīva 92/43/EEK) 6. panta 3. punktu.

47.

Turklāt, kā Tiesa norādīja lietā Kraaijeveld, procesuālās tiesības palīdz nodrošināt efektīvu ES vides tiesību aktu īstenošanu: “Jo īpaši gadījumos, kad Kopienu institūcijas direktīvā ir paredzējušas dalībvalstīm pienākumu pieņemt noteiktu regulējumu, šī akta lietderīgā iedarbība mazinātos, ja uz tiem varētu atsaukties privātpersonas [valsts tiesās]” (46). Šajā lietā minētā konkrētā rīcība bija ietekmes uz vidi novērtējuma veikšana, kas ietvēra sabiedrisko apspriešanu. Šāda pati loģika attiecas arī uz citiem ES vides tiesību aktu noteikumiem, kas paredz sabiedrisko apspriešanu, piemēram, Direktīvā par stratēģisku vides novērtējumu (Direktīva 2001/42/EK) paredzētajām prasībām (47).

48.

Tiesa ir atzinusi, ka papildus procesuālajām tiesībām atsevišķi ES vides sekundārie tiesību akti paredz materiālās tiesības fiziskajām personām un to apvienībām.

49.

Lietā Janecek Tiesa norādīja: “(…) visos tajos gadījumos, kad pasākumu, kas paredzēti direktīvās par gaisa un dzeramā ūdens kvalitāti un kuru mērķis ir sabiedrības veselības aizsardzība, neizpilde var apdraudēt cilvēku veselību, tie var atsaukties uz šo direktīvu imperatīvajām normām” (48).

50.

Lietā Janecek atzītajām materiālajām tiesībām – t. i., tiesībām uz ES vides tiesību aktu nodrošinātu veselības aizsardzību – ir plaša nozīme divu iemeslu dēļ.

51.

Pirmkārt, pati Tiesa vēlāk skatītā lietā Stichting Natuur en Milieu  (49) tādu pašu pamatojumu piemēroja gaisa kvalitātes tiesiskajam regulējumam, kura piemērošanas joma ir plašāka nekā vietējās nozīmes spriedumam lietā Janecek. Tas nozīmē, ka cilvēka veselības aizsardzība nav jāaplūko tikai tiešu un vietēju draudu kontekstā (50).

52.

Otrkārt, ES vides tiesību aktu mērķi daudzos gadījumos ietver cilvēka veselības aizsardzību atbilstīgi Pamattiesību hartas 35. pantam (51). Cilvēka veselība ir īpaši pieminēta vairākos no svarīgākajiem ES vides tiesību aktiem, piemēram, Atkritumu pamatdirektīvā (Direktīva 2008/98/EK) (52), Ūdens pamatdirektīva (Direktīva 2000/60/EK) (53) Direktīvā (ES) 2016/2284 par dažu gaisu piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšanu (54). Tādējādi lietā Janecek izmantotais loģiskais pamats varētu attiekties uz daudz plašāku tematu loku, ne tikai gaisa kvalitātes un dzeramā ūdens tiesisko regulējumu.

53.

Iespējama īpašumtiesību pārkāpuma un saistīta materiālā kaitējuma gadījumā, kas izriet no tāda publiskās iestādes lēmuma, darbības vai bezdarbības, ar ko tiek pārkāpti vides tiesību akti, arī fiziskajai personai var būt tiesības atsaukties tiesā uz ES vides tiesību aktiem.

54.

Lietā Leth Tiesa norādīja, ka “mantisko zaudējumu novēršana, ciktāl tie ir publiska vai privāta projekta ietekmes uz vidi tiešas ekonomiskas sekas, ietilpst Direktīvas 85/337 [tagad – Direktīva 2011/92/ES] aizsardzības mērķī” (55). Lietā Leth izmantotais loģiskais pamatojums attiecas arī uz citiem ES tiesību aktiem, piemēram, Direktīvu par stratēģisku vides novērtējumu (Direktīva 2001/42/EK).

55.

ES vides tiesību aktos nav paredzētas vispārējas tiesības uz veselīgu un neskartu vidi visiem iedzīvotājiem. Tomēr fiziska vai juridiska persona var būt ieguvusi tiesības izmantot vidi konkrētai saimnieciskai vai bezpeļņas darbībai. Piemēram, varētu būt piešķirtas un iegūtas zvejas tiesības noteiktos ūdeņos (56). No tā var izrietēt vajadzība apstrīdēt jebkādu lēmumu, darbību vai bezdarbību, kas ietekmē šīs konkrētās piešķirtās vides izmantošanas tiesības.

56.

Tas ir jo īpaši svarīgi saistībā ar ES tiesību aktiem ūdens un dabas resursu jomā. Šajā saistībā visaptverošs tiesību akts ūdens resursu jomā – Ūdens pamatdirektīva (Direktīva 2000/60/EK) – definē piesārņojumu kā vielu vai siltuma novadīšanu, kas “rada kaitējumu īpašumam, bojā vai traucē vides pievilcību un citus likumīgus vides izmantošanas veidus”. Gan Putnu direktīvā (Direktīva 2009/147/EK), gan Dzīvotņu direktīvā (92/43/EEK) ir minēta virkne iespējamu dabas izmantošanas veidu, tostarp atpūtas (piemēram, medības), zinātniskiem un izglītības mērķiem. Ir pamatoti pieņemt, ka saistībā ar šiem atšķirīgajiem izmantojuma veidiem var kļūt aktuāli ne tikai ar interesēm saistīti jautājumi, bet arī ar tiesībām saistītas problēmas.

57.

Ņemot vērā iepriekšminēto, pārējās šā paziņojuma iedaļās jautājums par tiesu pieejamību vides jautājumos tiks aplūkots no dažādiem skatpunktiem:

58.

Locus standi – tiesiskā spēja vērsties ar prasību vai pieteikumu tiesā – ir tiesības iesniegt prasību tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, lai aizsargātu prasītāja tiesības vai intereses. Apstrīdēšanas tiesības attiecas uz publisko iestāžu lēmumiem, darbībām vai bezdarbību, kas var radīt šādu tiesību vai interešu pārkāpumu. Lēmumi, darbības un bezdarbība ir veidi, kā publiskās iestādes veic tām ES vides tiesību aktos noteiktos pienākumus (vai ieņem nostāju par šiem pienākumiem), piemēram, lai nodrošinātu, ka atkritumu apsaimniekošanas iekārtas un rūpnieciskās iekārtas darbojas atbilstīgi atļaujām (57). Locus standi ir ne tikai tiesību un interešu aizsardzības līdzeklis, bet sniedz arī iespēju nodrošināt, ka par šādiem lēmumiem, darbībām vai bezdarbību uzņemas atbildību.

59.

Vairākās ES vides direktīvās ir paredzēti noteikumi par tiesu pieejamību, un tajos dalībvalstīm ir skaidri noteikta prasība nodrošināt locus standi  (58). Tomēr lielākajā daļā ES sekundāro vides tiesību aktu šādi skaidri noteikumi par tiesu pieejamību, tostarp par tiesībām vērsties tiesā, nav iekļauti. Neraugoties uz to, ka nav skaidru tiesību aktu noteikumu, prasības attiecībā uz locus standi ir jāinterpretē, ņemot vērā Tiesas judikatūrā noteiktos principus.

60.

Locus standi pamatojums var atšķirties atkarībā no apstrīdētā lēmuma, darbības vai bezdarbības priekšmeta. Turpmākajās iedaļās ir atsevišķi aplūkoti lēmumi, darbības un bezdarbība:

61.

Attiecībā uz pirmajām trim kategorijām skaidri noteiktas locus standi tiesības ir iekļautas daudzos ES sekundārajos tiesību aktos (59). Pēdējās kategorijas gadījumā locus standi ir atkarīgs no vispārējiem principiem, kas reglamentē locus standi atbilstīgi Tiesas interpretācijai.

62.

Locus standi apmērs ir atkarīgs arī no tā, vai persona, kas vēlas iesniegt prasību, ir fiziska persona, vides NVO vai cita struktūra. Šis aspekts ir aplūkots vairākās nākamajās iedaļās.

63.

ES vides tiesību aktos fiziskām un juridiskām personām ir piešķirtas tiesības pieprasīt vides informāciju (60). Direktīvas par vides informācijas pieejamību (Direktīva 2003/4/EK) 6. pantā ir skaidri paredzēta procedūra pārskatīšanai tiesā, lai izvērtētu publisko iestāžu darbību vai bezdarbību saistībā ar vides informācijas pieprasījumiem, kas ietilpst direktīvas piemērošanas jomā. Tiesības uz pārskatīšanu ir balstītas uz Orhūsas konvencijas 9. panta 1. punktu, un to mērķis ir aizsargāt informācijas pieprasīšanas tiesības (61). Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, kas iesniedz informācijas pieprasījumu, ir locus standi  (62).

64.

ES vides tiesību aktos fiziskām un juridiskām personām ir piešķirtas tiesības ne tikai pieprasīt vides informāciju, bet arī to saņemt (63). Tiesas spriedums lietā East Sussex skaidri parāda, ka informācijas pieprasījuma iesniedzēju tiesības ietver tiesības uz to, ka kompetenta publiskā iestāde pareizi izpilda nosacījumus saistībā ar informācijas sniegšanu (64). Šī lieta attiecās uz tiesībām saņemt informāciju pēc pieprasījuma, bet arī sabiedrībai ir tiesības saņemt informāciju, ko aktīvi izplata kompetentās publiskās iestādes (65). Tas, vai publiskās iestādes izpilda savus vides informācijas aktīvas izplatīšanas pienākumus, var inter alia būt svarīgi, lai nodrošinātu tiesības uz veselības aizsardzību (66).

65.

ES vides tiesību aktos ir paredzēts liels skaits pienākumu, kas paredz, ka publiskajām iestādēm ir jāpieņem lēmumi par konkrētām darbībām, kas varētu ietekmēt vidi. Piemēram, ja ir ierosināta autoceļa izbūve, publiskai iestādei ir jāpieņem apstiprinošs lēmums, un tikai tad var sākt būvdarbus. Arī tad, ja ir ierosināts sākt kādu rūpniecisku darbību, publiskajai iestādei var būt jāpieņem lēmums par atļaujas izsniegšanu saistībā ar rūpnieciskajām emisijām pirms rūpnieciskās darbības uzsākšanas. Turklāt lielā daļā ES sekundāro tiesību aktu ir noteikts, ka lēmuma pieņemšanas procesā ir jāorganizē sabiedriskā apspriešana (67). Obligāta apspriešana sniedz līdzdalības tiesības tiem sabiedrības locekļiem, kuriem ir tiesības piedalīties.

66.

Locus standi apstrīdēt lēmumus, darbības un bezdarbību saistībā ar konkrētām darbībām, uz kurām attiecas sabiedrības līdzdalības prasības, pamatojas uz skaidriem noteikumiem par locus standi Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktā un saistītajos ES sekundārajos tiesību aktos (68), kā arī Tiesas judikatūru. Konkrētāk, Tiesa lietā Kraaijeveld  (69) apstiprināja, ka publiskās iestādes lēmums, darbība vai bezdarbība, kas negatīvi ietekmē līdzdalības tiesības, dod tiesības vērsties pēc pārskatīšanas tiesā.

67.

Laikposmā kopš sprieduma pieņemšanas lietā Kraaijeveld Orhūsas konvencijā ir iekļautas skaidras tiesības uz locus standi, pamatojoties uz līdzdalības tiesībām. Konkrētāk, Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktā ir noteikta prasība veikt pārskatīšanas procedūru tiesā un/vai kādā citā neatkarīgā un objektīvā institūcijā, kas noteikta likumā (70), lai apstrīdētu jebkāda lēmuma, darbības vai bezdarbības materiālo un procesuālo likumību, uz ko attiecas Orhūsas konvencijas 6. panta noteikumi par sabiedrības dalību.

68.

Saistītajos ES sekundārajos tiesību aktos (71) ir paredzēti noteikumi, kuru pamata ir 9. panta 2. punkta formulējums. Tomēr šie sekundārie tiesību akti neaptver visus lēmumu pieņemšanas procesus, uz kuriem attiecas konvencijas 6. pants un – plašākā nozīmē – 9. panta 2. punkts. Tā kā 9. panta 2. punkts attiecas uz situācijām, kurās ir spēkā Orhūsas konvencijas 6. panta sabiedrības dalības noteikumi, dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt režīmu pārskatīšanai tiesā visos gadījumos, kad konvencijas 6. pants paredz pienākumus saistībā ar sabiedrības dalību.

69.

Spriedumā, ko Tiesa pieņēma lietā LZ II  (72), tā noteica, ka Orhūsas konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteiktās sabiedrības dalības prasības ir piemērojamas arī Dzīvotņu direktīvas (Direktīva 92/43/EEK) 6. panta 3. punkta kontekstā situācijās, kad publiskai iestādei ar valsts tiesību aktiem ir uzlikts pienākums noteikt, vai ir jāveic atbilstošs novērtējums par projektu, kas varētu būtiski ietekmēt aizsargātas Natura 2000 teritorijas integritāti. Tā arī noteica, ka, tā kā uz šādām situācijām attiecas Konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts, uz tām attiecas arī 9. panta 2. punkts.

70.

Ar šo spriedumu Tiesa precizēja, ka Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktā noteiktās prasības kopā ar Pamattiesību hartas 47. pantu var attiekties arī uz tām vides tiesību jomām, kurās nav noteikti konkrēti noteikumi par tiesu pieejamību. Lai gan lieta LZ II attiecās uz Dzīvotņu direktīvu (Direktīva 92/43/EEK), Tiesas interpretācijā izmantotais pamatojums pēc analoģijas ir piemērojams lēmumu pieņemšanas procesiem citās ES vides tiesību jomās, piemēram, ūdens resursu un atkritumu jomā.

71.

Orhūsas konvencijas 6. panta 2. punktā paredzētie sabiedrības dalības noteikumi un līdz ar to arī 9. panta 2. punktā paredzētie noteikumi par iespēju griezties tiesu iestādēs, kā arī attiecīgie ES sekundārie tiesību akti sniedz labumu “ieinteresētajai sabiedrībai” [jeb attiecīgajai sabiedrības daļai]. Tā ir definēta kā “sabiedrība, kuru ietekmē vai varētu ietekmēt lēmumu pieņemšana vides jomā vai kurai ir interese par to” (73). “Sabiedrība” ir definēta kā “viena vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas un – saskaņā ar attiecīgās valsts likumiem vai praksi – to apvienības, organizācijas vai grupas” (74).

72.

Tomēr ne Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punkts, ne ES sekundārie tiesību akti nepiešķir sabiedrības locekļiem beznosacījumu piekļuvi tiesām. Konvencija un tiesiskais regulējums sniedz iespēju līgumslēdzējām pusēm un dalībvalstīm piemērot noteiktus nosacījumus un tādējādi nepieļaut, ka ikvienam vides jautājumos ir vispārējs locus standi (actio popularis) (75). Turklāt gan Orhūsas konvencijā, gan no tās atvasinātajos ES sekundārajos tiesību aktos ir paredzēta locus standi diferencēšana. Diferencē fiziskas personas, apvienības, organizācijas un grupas, no vienas puses, un atzītas vides NVO, no otras puses.

73.

Saskaņā ar Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktu, Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas (Direktīva 2011/92/ES) 11. pantu un Rūpniecisko emisiju direktīvas (Direktīva 2010/75/ES) 25. pantu līgumslēdzējas puses un dalībvalstis tiesu pieejamību var ierobežot, atļaujot tiesā vērsties tikai tām fiziskajām personām, kas apliecina pamatotu interesi vai tiesību aizskārumu. “Tiesību aizskāruma” doktrīna ir plašāk skaidrota C.2.5.3. iedaļā turpmāk tekstā.

74.

Orhūsas konvencijas 2. panta 5. punktā un 9. panta 2. punktā, kā arī saistītajos ES tiesību aktos, ar kuriem tā tiek īstenota, ir atzīta tādu aktoru kā vides NVO nozīme, piešķirot tām sava veida de lege locus standi ar nosacījumu, ka tās atbilst valsts tiesību aktos paredzētajām attiecīgajām prasībām. Šo NVO gadījumā tiek uzskatīts, ka locus standi priekšnosacījumi, kuru pamatā ir pamatota interese vai tiesību aizskārums, ir izpildīti (76). Šis de lege locus standi ietekmē ne tikai prasības pieņemamību, bet arī valsts tiesneša veiktās pārskatīšanas apmēru (sk. C.3.2.2.2. iedaļu).

75.

Tiesa ir precizējusi valsts tiesību aktos paredzēto prasību apmēru, kas NVO var būt jāizpilda, lai iegūtu locus standi. Tā ir noteikusi, ka, lai gan to noteikumu pieņemšana, ar kuriem šīs prasības nosaka, ir dalībvalstu kompetencē, šos noteikumus nedrīkst formulēt tā, ka tie liedz NVO iespēju izmantot tiesības vērsties tiesā vispārējo interešu aizsardzībai. Valstu noteikumiem jānodrošina “plašas iespējas griezties [vērsties] tiesā” (77).

76.

Tiesa ir noteikusi, ka valsts tiesiskais regulējums ir pretrunā Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas (Direktīva 2011/92/ES) 11. pantam, ja tas NVO liedz iespēju minētās direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē vērsties tiesās – ceļot prasību par lēmumu atļaut projektus, kuriem “var būt būtiska ietekme uz vidi” minētās direktīvas 1. panta 1. punkta izpratnē, – sakarā ar tādas tiesību normas pārkāpumu, kas izriet no Savienības vides tiesībām un kuras mērķis ir vides aizsardzība, jo ar šo normu tiek aizsargātas tikai sabiedrības, nevis fizisku personu intereses (78).

77.

Šis loģiskais pamats ir spēkā visās lietās, kas saistītas ar de lege locus standi, t. i., lietās, kas ietilpst Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punkta piemērošanas jomā.

78.

Valsts noteikumi var paredzēt prasības, kas NVO ir jāizpilda, lai tie varētu iegūt de lege locus standi. Tiesas judikatūra sniedz priekšstatu par to, cik stingri var būt šie noteikumi.

79.

Iesaiste vides jomā palīdz nodrošināt to, ka NVO ir noderīga pieredze un zināšanas. Lietā Djurgården Tiesa apstiprina, ka “valsts likumā var tikt prasīts, lai šādai apvienībai, kas ir iecerējusi tiesas ceļā apstrīdēt projektu, uz kuru attiecas Direktīva 85/337 [tagad Direktīva 2011/92/ES], darbības mērķis būtu saistīts ar dabas un vides aizsardzību” (79). No šā formulējuma nevar izdarīt secinājumu, ka Tiesa ir atzinusi prasību, ka NVO vienīgais mērķis var būt vides aizsardzība. Tomēr šķiet, ka dalībvalsts drīkst pieprasīt, lai vides aizsardzība būtu būtisks vai galvenais NVO mērķis.

80.

NVO biedru skaits var būt svarīgs rādītājs, kas apliecina, ka tā ir aktīva. Lietā Djurgården Tiesa izskatīja valsts tiesību aktos noteiktu prasību, kas paredzēja, ka NVO ir jādarbojas noteiktam skaitam biedru. Tiesa spriedumā noteica, ka prasītais biedru skaits būt tāds, kas ir pretrunā ar mērķi veicināt tiesu pieejamību (80). Tā arī uzsvēra, ka ir svarīgi atbalstīt vietējās NVO, jo tās varētu būt visiespējamākās tādu nelielu projektu apstrīdētājas, kuri nav svarīgi valsts vai reģionālā mērogā, bet tik un tā būtiski ietekmē vidi (81). Jāatzīmē, ka ne visas NVO, kas dalībvalstīs gūst labumu no de lege tiesībām vērsties tiesā, ir biedru apvienības. Dažas no tām ir labdarības fondi. Šādu organizāciju iesniegtas prasības ir veicinājušas svarīgas Tiesas judikatūras rašanos.

81.

Praksē dažas dalībvalstis pieprasa, lai NVO izpildītu citus kritērijus de lege locus standi iegūšanai. Šie kritēriji var būt, piemēram, tādi, ka NVO ir jābūt neatkarīgai vai bezpeļņas organizācijai vai ka tai ir jābūt atsevišķam tiesībsubjektam atbilstīgi valsts tiesību aktiem. Tie arī var ietvert prasību, ka NVO ir jāpierāda, ka tai ir stabils finansiālais pamats, kas vajadzīgs, lai īstenotu vides aizsardzības veicināšanas mērķi. Šie kritēriji var paredzēt minimālo pastāvēšanas laiku pirms de lege locus standi piešķiršanas. Šajā saistībā būtu jāņem vērā iepriekšējā punktā minētais Tiesas pamatojums lietā Djurgården saistībā ar prasībām par biedru skaitu (82).

82.

Kaimiņos esošo dalībvalstu NVO var vēlēties piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā saistībā ar konkrētu darbību vai šajā sakarā kā citādi iesaistīties. Tā tas jo īpaši ir gadījumos, kad konkrētai darbībai var būt pārrobežu ietekme uz vidi. Orhūsas konvencijas 3. panta 9. punktā ir noteikts, ka “sabiedrībai ir iespēja griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem bez diskriminācijas atkarībā no pilsonības, tautības vai dzīves vietas, bet – attiecībā uz juridiskām personām – bez diskriminācijas atkarībā no juridiskās adreses vai faktiskās darbības vietas”. Tādējādi gadījumos, kad ārvalstu NVO vēlas iegūt locus standi, tai saistībā ar nosacījumiem, kas jāizpilda de lege locus standi iegūšanai, nedrīkst piemērot mazāk labvēlīga pieeju kā vietējai NVO.

83.

Konvencijas 3. panta 9. punktā ir aizliegta diskriminācija, tāpēc dalībvalsts var pieprasīt ārvalstu NVO izpildīt tādus pašus nosacījumus, kas tiek piemēroti vietējām NVO. Tomēr šie nosacījumi, jo īpaši procedūra, lai iegūtu statusu “NVO ar de lege locus standi”, nedrīkst ārvalstu NVO liegt vai pārmērīgi apgrūtināt šāda statusa iegūšanu (83).

84.

Kā minēts iepriekš, saskaņā ar Orhūsas konvenciju sabiedrība ir “viena vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas un – saskaņā ar attiecīgās valsts likumiem vai praksi – to apvienības, organizācijas vai grupas”. Tādējādi arī tad, ja apvienībām, organizācijām un grupām nav de lege locus standi, tās var pretendēt uz locus standi uz tāda paša pamata kā fiziskās personas. Tas var palīdzēt apvienot tās prasības, kuras pretējā gadījumā būtu jāsniedz atsevišķiem iesniedzējiem. Tas nestu ieguvumus gan “ieinteresētajai sabiedrībai” (tiesvedības sloga dalīšana), gan publiskajai iestādei (samazinot risku, ka nāksies atbildēt uz daudzām atsevišķām tiesā iesniegtām prasībām).

85.

Nepiedalīšanās lēmuma pieņemšanas administratīvajā procedūrā var radīt sarežģījumus saistībā ar tiesā vēlāk iesniegtas minētā lēmuma apstrīdēšanas prasības pieņemamību (84). Tiesas judikatūrā ir uzsvērta valstu tiesu loma to materiālo tiesību aizsardzībā, kas ar ES tiesību aktiem piešķirtas fiziskām personām un apvienībām, vienlaikus uzsverot, ka administratīvo un tiesvedības procedūru mērķi ir atšķirīgi. Piemēram, publiskās iestādes lēmums var radīt iespējamu prasītāja tiesību uz veselības aizsardzību pārkāpumu neatkarīgi no prasības iesniedzēja procesuālajām tiesībām.

86.

Šajā kontekstā Tiesa lietā Djurgarden noteica, ka tādu lēmumu gadījumā, kas ir saistīti ar Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvu (Direktīva 2011/92/ES), vides lēmumu pieņemšanas process “ir savrupus no tiesībām celt prasību tiesā un tai ir cits mērķis; tiesības ierosināt lietu tiesā attiecīgā gadījumā var tikt īstenotas attiecībā uz šajā procesā pieņemtu lēmumu” (85). Tāpēc “attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem (…) ir jābūt tiesībām celt prasību par lēmumu, ar kuru dalībvalsts tiesu sistēmai piederīga iestāde lēmusi par projekta saskaņošanu, lai kāda būtu viņu loma šī lūguma izskatīšanā, piedaloties procesā šajā iestādē un izsakot savu nostāju šajā sakarā”.

87.

Direktīvas par atbildību vides jomā (Direktīva 2004/35/EK) mērķis cita starpā ir mudināt fiziskās un juridiskās personas sniegt aktīvu atbalstu kompetentajām iestādēm, lai novērstu videi radīta kaitējuma situācijas, uz kurām attiecas noteikumi par atbildību vides jomā (86). Tā paredz, ka fiziskas vai juridiskas personas, kuras ietekmē šāds kaitējums vai kurām ir pamatota interese par kaitējumu, vai kuru tiesības kaitējuma rezultātā ir aizskartas, var iesniegt kompetentajai iestādei informāciju un prasīt veikt nepieciešamos pasākumus. Tā paredz, ka var uzskatīt, ka atsevišķām NVO ir pietiekama interese vai ka tām ir tiesības, kas var tikt aizskartas, tātad tām ir tiesības prasīt rīkoties. Kompetentajai iestādei ir jāpieņem lēmums par prasību rīkoties (87).

88.

Tiesības iesniegt informāciju un prasīt rīkoties ir definētas, cieši ievērojot formulējumu Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktā un saistītajos Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas (Direktīva 2011/92/ES) noteikumos. Pusēm, kurām ir tiesības iesniegt informāciju un pieprasīt rīkoties, ir arī tiesības vērsties tiesā un, pamatojoties uz iesniegto informāciju un pieprasījumu, apstrīdēt kompetentās iestādes lēmuma, darbības vai bezdarbības procesuālo vai materiālo likumību (88).

89.

Līdzīgais formulējums, tostarp attiecībā uz vides NVO privileģētajām tiesībām, nozīmē, ka C.2.3. iedaļā aprakstīto Tiesas judikatūru attiecībā uz locus standi var ņemt vērā, arī interpretējot Direktīvu par atbildību vides jomā (Direktīva 2004/35/EK).

90.

LES, kurā ir nostiprināts iedibinātais princips par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (89), 19. panta 1. punktā ir noteikts: “Dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.” Tajā pašā laikā Pamattiesību hartas, kas, īstenojot ES tiesības, ir jāievēro visām dalībvalstīm, 47. panta 1. punktā ir noteikts: “Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.”

91.

Konkrēti vides jomā saskaņā ar Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu pusēm jānodrošina, ka sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisku personu vai publisku iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā. Kā minēts iepriekš, definīcija “sabiedrība” ietver vides NVO.

92.

Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts ir plašāks nekā tās 9. panta 2. punkts, jo locus standi ieguvējs ir “sabiedrība”, kas saskaņā ar Orhūsas konvencijā sniegto definīciju ir plašāks jēdziens nekā “ieinteresētā sabiedrība”. Konvencijas 9. panta 3. punktā arī ir minētas fizisku personu darbības un bezdarbība, savukārt 9. panta 2. punktā ir minēti tikai valsts iestāžu lēmumi, darbības un bezdarbība (90). No otras puses, 9. panta 3. punktā pusēm ir sniegta iespēja izvēlēties starp tiesas un administratīvo pārskatīšanas procedūru. Turklāt tajā nav minēti piekļuves kritēriji, piemēram, tiesību aizskārums vai pietiekama interese, un nav paredzēts de lege locus standi vides NVO.

93.

Tiesa lietā LZ I attiecīgi ir precizējusi, ka konvencijas 9. panta 3. punkts neietver nekādus skaidrus un precīzus pienākumus, kas tieši reglamentētu privātpersonu situāciju, jo to ieviešana ir atkarīga no tā, vai līgumslēdzējas puses pieņem tālākus pasākumus (91). Tomēr Tiesa arī ir norādījusi, ka, lai gan 9. panta 3. punkta formulējums ir vispārīgs, tā mērķis ir nodrošināt efektīvu vides aizsardzību (92) un ka “nav iespējams Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta normas interpretēt veidā, kas padarītu neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu ar Savienības tiesību sistēmu piešķirto tiesību izmantošanu” (93).

94.

Saskaņā ar LESD 216. panta 2. punktu Orhūsas konvencija ir daļa no ES tiesību sistēmas (94). ES tiesību sistēmas prasības, kas dalībvalstīm ir saistošas, īstenojot konvencijas 9. panta 3. punktu, ietver ES tiesību aktu vienādu piemērošanu un interpretāciju. Būtisks mehānisms tā nodrošināšanai ir valstu tiesu iespēja (un dažkārt pienākums) vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. pantu, lai prasītu nolēmumu par konkrētu ES tiesību aktu prasību interpretācijas likumību. Tas paredz vajadzību nodrošināt valstu tiesu pieejamību.

95.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, dalībvalstīm ir pienākums paredzēt locus standi, lai nodrošinātu piekļuvi efektīvam tiesiskās aizsardzības līdzeklim ar mērķi aizsargāt ES vides tiesībās paredzētas procesuālās un materiālās tiesības pat gadījumos, kad attiecīgajos ES vides tiesību aktos par to nav paredzēti konkrēti noteikumi.

96.

Procesuālajām tiesībām plānu un programmu gadījumā ir īpaši liela nozīme. Daudzos ES vides tiesību aktos ir noteikts, ka ir jāpieņem plāni un programmas, lai nodrošinātu paredzēto vides mērķu īstenošanu. Šie dokumenti laika gaitā var tikt izmantoti pasākumu pārvaldībā (piemēram, upju baseinu apsaimniekošanas plāni) (95) vai darbību noteikšanā konkrētu problēmu risināšanai (piemēram, gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni pārmērīgu gaisa piesārņojuma līmeņu pazemināšanai) (96). Papildus prasībām pieņemt noteiktu veidu plānus un programmas ES vides tiesību aktos arī ir paredzēti noteikumi par vides novērtējumu plāniem un programmām (piemēram, zemes izmantošanas plāni), kas var radīt būtisku ietekmi uz vidi (97).

97.

Daudzos no attiecīgajiem tiesību aktiem lēmumu pieņemšanas procesā ir paredzēts sabiedriskās apspriešanās posms. Šajā saistībā Orhūsas konvencijas 7. pantā ir noteikta prasība organizēt sabiedrisko apspriešanos par plāniem un programmām, kas ietilpst tās plašajā darbības jomā. Pamatojoties uz to, arī tādos ar vidi saistītos plānos un programmās, kas saskaņā ar ES tiesību aktiem ir obligāti, bet attiecībā uz ko nav paredzēti skaidri noteikumi par sabiedrības līdzdalību, var nākties iekļaut sabiedrisko apspriešanos.

98.

Locus standi publisko iestāžu lēmumu, darbību un bezdarbības apstrīdēšanai saistībā ar programmām un plāniem, uz kuriem attiecas konvencijas 7. pants, var definēt, ņemot vērā Tiesas judikatūru sabiedrības līdzdalības jomā. Piemērojot lietā Kraaijeveld  (98) (kas attiecās uz projektu, nevis plānu vai programmu) pieņemtā sprieduma pamatojumu, līdzdalības tiesību ieguvēji var prasīt tiesai izvērtēt, vai plānam vai programmai veltītajā lēmuma pieņemšanas procesā tika īstenota vajadzīgā rīcība.

99.

Tiesas judikatūra liecina, ka locus standi ir būtisks ne tikai saistībā ar lēmumiem, darbībām un bezdarbību attiecībā uz atsevišķiem plāniem un programmām, bet tas ir svarīgs arī saistībā ar valsts tiesību aktiem un vispārējiem normatīvajiem aktiem, kuros ir paredzētas procesuālās prasības šādiem plāniem un programmām. Lietā Terre Wallonne and Inter-Environnement Wallonie  (99) Tiesa noteica, ka Nitrātu direktīvā (Direktīva 91/676/EEK) prasītās rīcības programmas gadījumā principā ir jāveic arī stratēģisks vides novērtējums (kas ietver sabiedrisko apspriešanu) saskaņā ar Direktīvu par stratēģisku vides novērtējumu (Direktīva 2001/42/EK). Tā rezultātā valsts tiesa atcēla atsevišķas daļas valsts rīkojumā, ar kuru izveido rīcības programmu nitrātu jomā, jo nebija veikts stratēģisks vides novērtējums. Vēlākā lietā Inter-Environnement Wallonie Tiesa apstiprināja, ka atcelšana šādos apstākļos ir atbilstīga (100).

100.

Ir skaidrs, ka gan fiziskas personas, gan vides NVO var gūt labumu no locus standi, lai aizsargātu procesuālās tiesības. Tas izriet no fakta, ka gan fiziskas personas, gan vides NVO var izmantot šīs tiesības.

101.

Tiesas judikatūra skaidri parāda, ka fiziskām personām un vides NVO ir jāpiešķir locus standi, lai ar ES vides tiesībām aizsargātu cilvēka veselību, īpašumtiesības, uz kurām attiecas ES vides tiesību aktu mērķi, un – vides NVO gadījumā – aizsargātu vidi, pateicoties ES vides tiesību aktu prasībām.

102.

“Tiesību aizskāruma” doktrīnas (tas ir, atsevišķu dalībvalstu ievērota doktrīna, kas paredz, ka fiziskai personai ir tiesai jāpierāda savu tiesību aizskārums) piemērošana ir radījusi sarežģījumus, jo vides aizsardzība parasti tiek īstenota vispārējās sabiedrības interesēs un tās mērķis nav skaidri piešķirt tiesības fiziskai personai. Šķiet, ka mazākus sarežģījumus radītu cita pieeja, kas paredz, ka ir jāpierāda pietiekama interese, tomēr mutatis mutandis būtu jāpiemēro līdzīgi apsvērumi kā tie, kas aprakstīti saistībā ar tiesību aizskāruma doktrīnu.

103.

Tiesa ir apstiprinājusi, ka dalībvalstīm pašām ir jānosaka, kas ir uzskatāms par tiesību aizskārumu (101). Tomēr tā arī ir precizējusi, ka Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas (Direktīva 2011/92/ES) 11. panta 3. punkta un Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punkta otrās daļas formulējums nozīmē, ka rīcības brīvību nosaka vajadzība ievērot mērķi – attiecīgajai sabiedrības daļai nodrošināt tiesas pieejamību (102). Turklāt dalībvalstu brīvība noteikt to, kas tieši uzskatāms par tiesību aizskārumu, nedrīkst pārmērīgi apgrūtināt ar ES tiesību aktiem piešķirto tiesību aizsardzību. Tāpēc to sabiedrības locekļu locus standi, uz kuriem attiecas lēmumi, darbība vai bezdarbība, kas ietilpst šīs Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas (Direktīva 2011/92/ES) un Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punkta piemērošanas jomā, nevar tikt interpretēts šauri (103).

104.

Tiesa ir šīs tiesības atzinusi saistībā ar šādiem publisko iestāžu lēmumiem, darbībām vai bezdarbību: publiskās iestādes bezdarbība (tā nav sagatavojusi tiesību aktā prasīto gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu) (104), pieņemtās nacionālās emisiju samazināšanas programmas (105) un atkāpes piešķiršana saskaņā ar vides tiesību aktiem (106). Tādējādi judikatūrā ir uzsvērts, ka dalībvalstīm un to tiesām ir jānodrošina locus standi ļoti plašu lēmumu, darbību un bezdarbības kategoriju apstrīdēšanai, pamatojoties uz plašu materiālo tiesību kopumu.

105.

Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā izmantotais formulējums (“kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu”) sniedz pusēm zināmu rīcības brīvību attiecībā uz kritēriju noteikšanu locus standi piešķiršanai.

106.

Dalībvalstīm nav pienākuma piešķirt locus standi ikvienam sabiedrības loceklim (actio popularis) vai ikvienai NVO. Tomēr saskaņā ar Orhūsas konvencijas Piemērošanas norādījumiem šādiem kritērijiem ir jābūt saskaņā ar konvencijas mērķi nodrošināt iespēju griezties tiesu iestādēs (107). Puses nedrīkst izmantot klauzulu, “kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu”, kā attaisnojumu tam, lai ieviestu vai paturētu spēkā tik stingrus kritērijus, ka tie faktiski liedz visām vai gandrīz visām vides organizācijām iespēju apstrīdēt darbības vai bezdarbību, kas ir pretrunā valsts tiesību aktiem vides jomā (108). Turklāt saskaņā ar efektivitātes principu dalībvalstis nevar pieņemt kritērijus, kuru rezultātā nav iespējams izmantot ar ES tiesību aktiem piešķirtās tiesības vai šo tiesību izmantošana tiek pārmērīgi apgrūtināta.

107.

Atbilstīgi kritēriji, ko dalībvalstis ir noteikušas Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktā, būs atbilstīgi arī konvencijas 9. panta 3. punkta kontekstā. Tomēr 9. panta 3. punktā atšķirībā no 9. panta 2. punkta nav skaidri paredzēts de lege locus standi vides NVO. Tas rada jautājumu par to, vai dalībvalstis var piemērot tiesību aizskāruma doktrīnu, nekā nekompensējot faktu, ka NVO nespēs apliecināt aizskārumu tādā pašā veidā kā fiziska persona. Šajā saistībā, ņemot vērā vides NVO lomu vispārējo vides interešu, piemēram, gaisa kvalitātes un bioloģiskās daudzveidības, aizsardzībā, dalībvalstīm, kuras piemēro tiesību aizskāruma doktrīnu, tas ir jādara tā, lai nodrošinātu, ka vides NVO tiek piešķirts locus standi lēmumu, darbību un bezdarbības apstrīdēšanā saistībā ar šo iepriekšminēto lomu.

108.

Pārskatīšanas tiesā apjoms ir būtisks efektīvas tiesā veiktās pārskatīšanas sistēmas elements, jo tas nosaka, kā valstu tiesneši novērtēs apstrīdēto lēmumu, darbību un bezdarbības likumību. To raksturo divi galvenie aspekti. Pirmais attiecas uz tiesību jomām un juridiskajiem argumentiem, kas var tikt izvirzīti apstrīdēšanas kontekstā, jo īpaši saistībā ar to, vai prasības iesniedzējam ir tiesības atsaukties tiesā uz visiem attiecīgajiem ES vides tiesību aktu noteikumiem, lai sagatavotu lietu. Tas ir aplūkots C.3.2. iedaļā. Otrs aspekts attiecas uz tiesnešu veiktās pārbaudes intensitāti, izvērtējot likumību, un tas ir aplūkots C.3.3. iedaļā.

109.

Vairākās ES direktīvās, kuras skaidri paredz tiesu pieejamību, ir sniegti noteikumi saistībā ar veiktās pārskatīšanas apjomu (109). Tomēr lielākajā daļā vides sekundāro tiesību aktu šādu noteikumu nav, un, lai saprastu, kāds ir pienācīgais apjoms, ir jāatsaucas uz Tiesas judikatūru (tāpat kā locus standi gadījumā).

110.

Šis aspekts ir īpaši svarīgs jurisdikcijās, kuras locus standi piešķir, pamatojoties tikai uz prasības iesniedzēja tiesību aizskārumu. Šajās jurisdikcijās pārskatīšanas tiesā pamati bieži vien aprobežojas tikai ar tiem tiesību aktu noteikumiem, ar kuriem tiek piešķirtas individuālās tiesības, kas ir pamatā prasītajam locus standi. Šis aspekts ir svarīgs arī saistībā ar ierobežojumiem, kuru mērķis ir noteikt, ka prasītāji var izmantot tikai tos argumentus, kurus tie ir pauduši iepriekšējās administratīvās procedūrās (preklūzija), vai nepieļaut, ka prasītāji ļaunprātīgi izmanto tiesvedības procesus, iesniedzot nerelevantus juridiskos argumentus.

111.

Uz šo kategoriju attiecas Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punkts. Kā minēts iepriekš, 9. panta 2. punkta mērķis ir sniegt iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar lēmumiem, darbībām vai bezdarbību, kas attiecas uz konkrētām darbībām, kurām ir piemērojamas konvencijas 6. pantā paredzētās sabiedrības dalības prasības.

112.

Kā norādīts, 9. panta 2. punkts sniedz dalībvalstīm iespēju ierobežot locus standi, pamatojoties uz to, ka prasītājiem, kuri ir fiziskas personas, ir jāapliecina tiesību aizskārums vai pamatota interese. Runājot par pārskatīšanas tiesā iespējamajiem pamatiem, te var rasties atšķirības pieejā, ko var piemērot fizisku personu un vides NVO iesniegtām prasībām. Tas jo īpaši attiecas uz lēmumiem, darbībām un bezdarbību, kas ir saistīta ar Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvu (Direktīva 2011/92/ES), Rūpniecisko emisiju direktīvu (Direktīva 2010/75/ES), kā arī galvenajiem ES sekundārajiem tiesību aktiem, ar kuriem īsteno 9. panta 2. punktu. Tomēr lietā LZ II  (110) Tiesa apstiprināja, ka Orhūsas konvencijas 6. panta – un tādējādi arī tās 9. panta 2. punkta – piemērošanas joma ir plašāka nekā minēto ES direktīvu piemērošanas joma.

113.

Lietā Komisija/Vācija Tiesa lēma, ka gadījumos, kad saskaņā ar Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvu (Direktīva 2011/92/ES) un Rūpniecisko emisiju direktīvu (Direktīva 2010/75/ES) dalībvalsts ierobežo locus standi piešķiršanu fiziskām personām, paredzot, ka locus standi var piešķirt tikai tiesību aizskāruma gadījumos, tai “ir arī tiesības paredzēt, ka, lai kompetentā tiesa varētu atcelt administratīvo lēmumu, ir nepieciešams, lai būtu pārkāptas prasītāja subjektīvās tiesības” (111). Šo interpretāciju var piemērot attiecībā uz citiem apstrīdētiem lēmumiem, darbībām un bezdarbību, uz ko attiecas Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punkts.

114.

Tas nozīmē, ka saskaņā ar tiesību aizskāruma režīmu gadījumos, kad pieteikumus ir iesniegušas fiziskas personas, valsts tiesa to izvērtēšanā var aprobežoties tikai ar noteikumiem, kas fiziskajai personai sniedza tiesības iesniegt prasību tiesā.

115.

Pamatu ierobežojumi, kas ir aprakstīti C.3.2.1.1. iedaļā, neattiecas uz vides NVO, kuras atbilst valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem de lege locus standi iegūšanai.

116.

Tiesa lietā Trianel pieņemtajā spriedumā precizēja, ka šīm NVO ir tiesības atsaukties uz jebkuru ES vides tiesību noteikumu, kuram ir tieša iedarbība, vai valsts tiesību aktiem, ar kuriem īsteno ES tiesības. Tā noteica, ka “valsts likumdevējs var ierobežot tiesības, kuru pārkāpuma gadījumā indivīds var celt prasību tiesā, (..) šādu ierobežojumu nevar piemērot attiecībā uz vides aizsardzības asociācijām, ievērojot Direktīvas 85/337 10.a panta trešās daļas pēdējā teikumā paredzētos mērķus” (112).

117.

Tas nozīmē, ka vides NVO, kas ir iesniegusi prasību, pamatojoties uz de lege locus standi, var atsaukties uz jebkuru ES vides tiesību noteikumu, kurš pēc tās ieskatiem ir pārkāpts.

118.

Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā ir paredzēts locus standi tādu darbību un bezdarbības apstrīdēšanai, uz kurām neattiecas Orhūsas konvencijas 9. panta 1. vai 2. punkts.

119.

Saskaņā ar Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu sabiedrības locekļiem ir piekļuve tiesvedības procedūrām, ja tie atbilst valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem. Tādējādi saskaņā ar tiesību aizskāruma pieeju dalībvalstis varētu ierobežot pārskatīšanas apmēru, nosakot par pieņemamiem tikai pamatus, kas ir saistīti ar tiesībām, kas saskaņā ar prasības iesniedzēja sniegto informāciju ir aizskartas.

120.

Ja vides NVO nav de lege locus standi, tad tām ir tiesības vismaz uz pārskatīšanu tiesā attiecībā uz tiem tiesību aktu noteikumiem, no kuriem izriet izmantojamas tiesības un intereses. Kā redzams C.1. un C.2. iedaļā un jo īpaši Tiesas spriedumā lietā LZ II, vides NVO ir plašas tiesības aizsargāt vidi un valstu tiesās atsaukties uz vides jomā noteiktiem pienākumiem.

121.

Lietā Komisija/Vācija Tiesa noteica, ka nav iespējams ierobežot “tiesības celt prasību un pārbaudes tiesā apjomu ar iebildumiem, kas noteiktajā termiņā jau ir izteikti administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemts lēmums”. Tiesa pamatoja šo nostāju, norādot uz pienākumu nodrošināt, lai šī pārskatīšana attiektos uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu kopumā – pēc būtības un saskaņā ar procesuālajām normām (113). Šis spriedums ir relevants lēmumiem, darbībām un bezdarbību, uz ko attiecas Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas (Direktīva 2011/92/ES) 11. pants un Rūpniecisko emisiju direktīvas (Direktīva 2010/75/ES) 25. pants, kā arī lēmumiem, darbībām un bezdarbību, uz ko attiecas Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punkts. Tas ir arī attiecināms uz darbībām un bezdarbību, kas ietilpst konvencijas 9. panta 3. punkta piemērošanas jomā, jo to apstrīdēšana tiesā aptver arī procesuālo un materiālo likumību (sk. C.3.3.3. iedaļu).

122.

Lai gan preklūzija nav atļauta, Tiesa ir norādījusi, ka valsts likumdevējs “ir tiesīgs paredzēt īpašus procesuālos noteikumus, piemēram, argumenta, kurš ir norādīts ļaunprātīgi vai ļaunticīgi, nepieņemamību, kas ir uzskatāmi par pienācīgiem mehānismiem tiesvedības tiesā efektivitātes nodrošināšanai” (114). Šajā saistībā dalībvalstu pienākums ir paredzēt noteikumus, kas ir saskaņā ar vispārējo prasību nodrošināt lēmumu, darbību un bezdarbības materiālās un procesuālās likumības pārskatīšanu tiesā.

123.

Pārbaudes intensitāte vai pārskatīšanas standarts nosaka to, cik detalizēti valsts tiesai ir jānovērtē attiecīgā lēmuma, darbības vai bezdarbības likumība. Dalībvalstīs izmantotās pieejas ievērojami atšķiras. Tās var ietvert gan tikai pievēršanos procesuāliem jautājumiem, gan apstrīdēto lēmumu pilnīgu pārskatīšanu, turklāt tiesnešiem var būt iespēja aizstāt administrācijas konstatējumus ar savu novērtējumu.

124.

Ne Orhūsas konvencijā, ne ES sekundārajos tiesību aktos nav sniegti sīki noteikumi par pārbaudes intensitāti vai pārskatīšanas standartu. Tomēr Tiesas judikatūra sniedz zināmu ieskatu minimālajās prasībās, kas ir jāizpilda, lai pārskatīšana tiesā tiktu uzskatīta par efektīvu.

125.

Lēmumu par vides informācijas pieprasījumiem apstrīdēšana tiesā ietilpst Orhūsas konvencijas 9. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Direktīva par vides informācijas pieejamību (Direktīva 2003/4/EK) paredz noteikumus par tiesu pieejamību (115), un tie atspoguļo konvencijas 9. panta 1. punkta prasības. Tie nosaka, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai ikvienai personai, kas saskaņā ar direktīvu pieprasa informāciju, būtu pieejama pārsūdzēšanas procedūra tiesā vai citā saskaņā ar tiesību aktiem izveidotā neatkarīgā un objektīvā struktūra, kurā var pārsūdzēt attiecīgās publiskās institūcijas darbību vai bezdarbību un kas var pieņemt galīgu lēmumu. Tomēr tie neparedz direktīvā noteiktās pārsūdzēšanas procedūras apmēru.

126.

Lietā East Sussex Tiesa tika lūgta interpretēt Direktīvā par vides informācijas pieejamību (Direktīva 2003/4/EK) noteiktās pārsūdzības apmēru. Tā noteica: “Ja nav speciāla Savienības tiesiskā regulējuma, tad šis apjoms ir jānosaka atbilstoši valsts procesuālajām tiesību normām, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus.” (116) Konkrētajā direktīvas noteikumu par tiesu pieejamību kontekstā Tiesa precizēja, ka efektīvai pārskatīšanai ir jāizpilda mērķis, kas paredz nodrošināt vispārēju sistēmu, lai ikvienai dalībvalsts fiziskai vai juridiskai personai būtu tiesības piekļūt valsts iestāžu rīcībā esošajai vai tām pieejamai vides informācijai, nepamatojot tās nepieciešamību (117). Attiecībā uz apstrīdēto administratīvo lēmumu iekasēt no pieprasījuma iesniedzēja zināmas maksas par atbildes sniegšanu uz informācijas pieprasījumu Tiesa lietā East Sussex noteica, ka valsts tiesai ir jāizskata vismaz tas, vai tika izpildītas attiecīgās direktīvā paredzētās prasības (118).

127.

Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktā un ES sekundārajos tiesību aktos paredzētā pārskatīšana ir vajadzīga, lai novērtētu apstrīdēto lēmumu, darbību un bezdarbības materiālo un procesuālo likumību. Tomēr ne Orhūsas konvencijā, ne ES sekundārajos tiesību aktos nav noteikts, kādam ir jābūt veicamās materiālās un procesuālās likumības pārskatīšanas apmēram.

128.

Līdzīgā kārtā Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā nav paredzēts skaidrs pienākums izveidot pārskatīšanas sistēmu, kuras ietvaros novērtē darbības vai bezdarbības materiālo vai procesuālo likumību. ES sekundāro tiesību aktu kontekstā tas pašlaik ir skaidri noteikts tikai Direktīvā par atbildību vides jomā (Direktīva 2004/35/EK). Neraugoties uz to, Tiesas judikatūra, jo īpaši lietas East Sussex un Janecek, liecina par to, ka ES efektīvas pārskatīšanas tiesā princips, kas aptver materiālo un procesuālo likumību, attiecas uz darbībām un bezdarbību, kas ietilpst Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta piemērošanas jomā. Pretējā gadījumā nebūtu iespējas nodrošināt ES vides tiesību aktu mērķu un ar tiem piešķirot tiesību pietiekamu aizsardzību valstu tiesās. Saskaņā ar Orhūsas konvencijas Piemērošanas norādījumiem konvencijas 9. panta 3. punkta kontekstā piemērojamais pārskatīšanas standarts ir identisks ar standartu, kas ir jāpiemēro 9. panta 2. punkta kontekstā, un tas nozīmē, ka valstu tiesām būtu jāpārbauda gan materiālā, gan procesuālā likumība (119).

129.

Tiesas judikatūrā ir skaidri norādīts, ka pārskatīšana, kas attiecas tikai uz procesuālo likumību, neatbilstu no konvencijas 9. panta 2. punkta un ES sekundārajiem tiesību aktiem izrietošajām saistībām. Lietā Komisija/Vācija Tiesa noteica, ka “pats Direktīvas 2011/92 11. panta un Direktīvas 2010/75 25. panta mērķis ir ne tikai garantēt attiecīgajai personai pēc iespējas plašāku piekļuvi pārbaudei tiesā, bet arī ļaut, lai šī pārbaude attiektos uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu kopumā – pēc būtības vai saskaņā ar procesuālajām normām” (120).

130.

Vispārīgākā nozīmē lietā East Sussex  (121) Tiesa noteica, ka pārskatīšana tiesā atbilst efektivitātes principam, ja “tiesai, kas izskata prasību par šāda lēmuma atcelšanu, ir jānodrošina iespēja lēmuma tiesiskuma pārbaudes ietvaros efektīvi piemērot attiecīgos Savienības tiesību principus un noteikumus”.

131.

Secinājums, kas gūstams no lietas East Sussex, ir tāds, ka pat tad, ja pārskatīšanas standarts ES tiesību aktos nav noteikts, pārskatīšanai ir jābūt efektīvai, lai ar to tiktu atzītas tiesības un nodrošināta attiecīgo ES tiesību aktu mērķu īstenošana.

132.

Orhūsas konvencijas Piemērošanas norādījumos procesuālā nelikumība ir definēta kā gadījums, kad publiskā iestāde ir pārkāpusi likumā noteiktās procedūras (122).

133.

Procesuālās nepilnības, kuru rezultātā lēmums, darbība vai bezdarbība var būt nelikumīga, var būt saistītas ar 1) iestādes pilnvarām pieņemt attiecīgo lēmumu vai veikt darbību, 2) obligātām procedūrām, kas ir paredzētas saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesu (piemēram, sabiedriskā apspriešanās vai ietekmes uz vidi novērtējuma veikšana), vai 3) lēmuma, darbības vai bezdarbības galīgo formu.

134.

1. un 3. aspektu parasti nosaka dalībvalstis saskaņā ar procesuālo autonomiju, savukārt 2. aspektu lielākoties nosaka ES tiesību akti, ja Orhūsas konvencijā un saistītajos ES sekundārajos tiesību aktos ir noteiktas obligātas sabiedrības dalības prasības. Piemēram, Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvā (Direktīva 2011/92/ES) ir noteiktas oficiālas prasības par sabiedrisko apspriešanos, kas publiskai iestādei ir jāizpilda, veicot ietekmes uz vidi novērtējumu. Šo prasību izpilde ir būtiska, lai nodrošinātu efektīvu sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā. Tādējādi, piemērojot iepriekš minēto pieeju, valsts tiesai ir jābūt pilnvarotai pārbaudīt atbilstību šīm formālajām prasībām un pieņemt lēmumu par atbilstošiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem procedūras nepilnību gadījumā. Publiskajai iestādei nav rīcības brīvības attiecībā uz formālajām oficiālajām prasībām.

135.

Procesuālās likumības pārbaude var attiekties uz iespēju legalizēt privātas struktūras vai publiskas iestādes veiktus nelikumīgus pasākumus. Tiesa ir paredzējusi legalizācijas iespēju, bet noteikusi nosacījumus tās izmantošanai (123). Lietā Križan saistībā ar atkritumu poligona atļaujas procedūru Tiesa tika lūgta izvērtēt iespēju labot publiskas iestādes pieļautu kļūdu lēmumā (konkrētāk, noteiktas informācijas nesniegšana atkritumu poligona apstiprināšanas procedūrā), ko minētā iestāde pieņēma administratīvās apelācijas sūdzības posmā. Tiesa apstiprināja legalizācijas iespējamību ar nosacījumu, ka pārsūdzības posmā joprojām ir iespējami jebkādi risinājumi (124). Tas bija jānosaka valsts tiesai (125).

136.

Orhūsas konvencijas Piemērošanas norādījumos materiālā nelikumība ir definēta kā gadījums, kad tiesību akts ir pārkāpts pēc būtības (126).

137.

Pirmais materiālās likumības pārskatīšanas aspekts attiecas uz lietas faktiem. Šie fakti, kurus apkopo pārvaldes iestāde un ko iespējams grozīt sabiedriskās apspriešanās procesā, veido pamatu, uz kura balstās kompetentā iestāde, lemjot par to, vai pieņemt lēmumu vai veikt darbību, kā arī to, kādam būtu jābūt šā lēmuma vai darbības saturam un pamatojumam. Gadījumos, kad fakti ir nepilnīgi vai nepareizi, vai nepareizi interpretēti, kļūda tieši ietekmē pieņemtā administratīvā lēmuma kvalitāti un var apdraudēt ES vides tiesību mērķu sasniegšanu.

138.

Lietā East Sussex Tiesa apstiprināja, ka, ja nav ES tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmai ir jānosaka detalizēti procesuālie noteikumi, ar kuriem reglamentē darbības ar ES tiesību aktiem piešķirto fizisko personu tiesību aizsardzībai. Šajā ziņā nedrīkst ar ES tiesību aktiem piešķirto tiesību izmantošanu padarīt praksē neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu (efektivitātes princips) (127).

139.

Valsts tiesām parasti nav pastāvīgi jāveic nekāda informācijas apkopošana vai faktu pārbaudes. Tomēr, lai nodrošinātu efektīvu attiecīgo lēmumu, darbību vai bezdarbības pārskatīšanu, faktu pārbaudei ir jāpiemēro minimālais standarts nolūkā garantēt, ka prasītājs var izmantot savas tiesības pieprasīt efektīvu pārskatīšanu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz faktu pārbaudi. Ja valsts tiesa nekad nevarētu pārskatīt faktus, kas ir pārvaldes iestāžu lēmumu pamatā, tas jau no paša sākuma varētu liegt prasītājam iespēju efektīvi iesniegt iespējami pamatotu prasību.

140.

Administratīvo lēmumu pieņēmējiem, izdarot secinājumus par lietas faktiem un piemērojamajiem tiesību aktiem, parasti ir liela rīcības brīvība. Tiesa atzīst, ka lēmuma, darbības vai bezdarbības ierobežots pamatotības pārskats var būt saderīgs ar ES tiesību aktiem. Kā minēts iepriekš, Tiesa lietā East Sussex noteica, ka, lai gan ierobežota pārskatīšana tiesā per se pārmērīgi neapgrūtina ar ES tiesību aktiem piešķirto tiesību izmantošanu, šajā pārskatīšanā tiesai, kas izskata pieteikumu, ir jānodrošina iespēja lēmuma tiesiskuma pārbaudes ietvaros efektīvi piemērot attiecīgos Savienības tiesību principus un noteikumus (128).

141.

Tas nozīmē, ka piemērotajam pārskatīšanas standartam ir jānodrošina attiecīgo ES tiesību aktu mērķu un piemērošanas jomas aizsardzība. Saistībā ar šo standartu arī ir jāņem vērā lēmuma pieņēmēja rīcības brīvības apmērs attiecībā uz faktu novērtēšanu, kā arī secinājumu un konstatējumu veikšanu uz šo faktu pamata.

142.

Tiesas judikatūra sniedz skaidrību par to, kā valsts tiesnešiem būtu jāpārbauda publisko iestāžu rīcības brīvība vairākos konkrētos kontekstos.

143.

Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas (Direktīva 2011/92/ES) kontekstā Tiesas spriedumi lietās Mellor un Gruber  (129) paredz, ka pārvaldes iestādes pieņemtu lēmumu neveikt projekta ietekmes uz vidi novērtējumu valsts tiesā var apstrīdēt attiecīgas sabiedrības daļas pārstāvis. Konkrētāk, efektīvai pārbaudei tiesā ir jāietver apstrīdētā lēmuma pamatojuma likumīguma izvērtējums (130). Tā ietvaros ir jāizskata jautājums par to, vai projektam varētu būt būtiska ietekme uz vidi. Turklāt saistībā ar iepriekšminēto direktīvu Tiesa lietā Komisija/Vācija noteica, ka dalībvalsts tiesā veiktās pārskatīšanas apmēru nevar aprobežot līdz jautājumam par to, vai lēmums neveikt ietekmes uz vidi novērtējumu bija pamatots. Tā norādīja, ka pārskatīšanas tiesā piemērojamības izslēgšana gadījumos, kuros ietekmes uz vidi novērtējums ir veikts, bet tajā ir pieļauti pat smagi pārkāpumi, būtībā atņemtu direktīvas noteikumiem par sabiedrības līdzdalību to lietderīgās iedarbības būtību (131).

144.

Dzīvotņu direktīvas (Direktīva 92/43/EEK) 6. panta 3. punkta kontekstā Tiesa lietā Waddenzee  (132) noteica, ka kompetentās publiskās iestādes var atļaut darbību aizsargātā Natura 2000 teritorijā tikai tad, ja, ņemot vērā attiecīga novērtējuma atzinumus, no zinātniskā viedokļa nepastāv pamatotas šaubas, ka, ņemot vērā teritorijas saglabāšanas mērķus, tā nekaitēs attiecīgās teritorijas viengabalainībai. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja valsts tiesnesis tiek aicināts pārskatīt lēmumu, ar kuru tiek atļauta šāda darbība, tam ir jānosaka, vai publiskās iestādes izmantotie zinātniskie pierādījumi nerada pamatotas šaubas.

145.

Tādējādi valsts tiesnesis var tikt aicināts ņemt vērā attiecīgos zinātniskos pierādījumus, kas parasti ir vides pasākumu pamatā. Lietā Waddenzee pieņemtajā lēmumā izmantotais formulējums liecina, ka pārbaude, kurā konstatē, vai pastāv pamatotas šaubas, ir objektīva un ka valsts tiesa to nevar uzskatīt par subjektīvu pasākumu, kas ir tikai un vienīgi publiskās iestādes ziņā.

146.

Saistībā ar gaisa kvalitātes tiesiskajā regulējumā paredzēto prasību sagatavot gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu Tiesa lietā Janecek norādīja, ka, “kaut arī dalībvalstīm ir diskrecionārā vara, Direktīvas 96/62 7. panta 3. punktā tai ir paredzēti ierobežojumi, uz kuriem var atsaukties valstu tiesās (šajā sakarā sk. 1996. gada 24. oktobra spriedumu lietā C-72/95 Kraaijeveld u. c., Recueil, I-5403. lpp., 59. punkts) saistībā ar to pasākumu piemērotību, kuriem ir jābūt ietvertiem rīcības plānā pārsniegšanas riska un ilguma samazināšanai, ņemot vērā līdzsvaru, kas ir jānodrošina šī mērķa un dažādo tobrīd aktuālo sabiedrisko un privāto interešu starpā” (133). Šajā spriedumā Tiesa nosaka, ka valsts tiesneša veiktajai pārbaudei ir jāaptver pasākumu piemērotība, ņemot vērā attiecīgās intereses konkrētajā lietā. Līdzīgā kārtā saistībā ar prasību dalībvalstīm sagatavot programmas, lai samazinātu konkrētu piesārņojošo vielu emisijas nolūkā nodrošināt atbilstību Direktīvā par dažu gaisu piesārņojošo vielu valstu emisiju samazināšanu (Direktīva (ES) 2016/2284) paredzētajiem maksimāli pieļaujamajiem šo piesārņojošo vielu emisiju līmeņiem (134), Tiesa lietā Stichting Natuur en Milieu noteica, ka tiesā ir jāpārbauda tas, vai valstu programmās ir paredzēta atbilstoša un viendabīga politika un pasākumi, kas var samazināt minēto emisiju tādējādi, lai tiktu ievērota maksimāli pieļaujamā emisija (135).

147.

Līdzīgā kārtā pārbaudes tiesā intensitāte, ko Tiesa sagaidīja lietā Janecek un lietā Stichting Natuur en Milieu, ir attiecināma arī uz ES ūdens resursu un atkritumu tiesisko regulējumu, kur kompetentajām publiskajām iestādēm noteiktās prasības sagatavot plānus un programmas arī pilda būtisku funkciju vides mērķu sasniegšanā.

148.

Lietā Stichting Natuur en Milieu Tiesa norādīja uz vispārējo dalībvalstu pienākumu atturēties īstenot kādus – gan vispārējus, gan konkrētus – pasākumus, kas varētu būtiski apdraudēt direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu (136). Tas ir svarīgi gadījumos, kad valsts tiesnesim tiek apgalvots, ka lēmums, kura mērķis ir viena ES vides tiesību akta īstenošana, negatīvi ietekmēs cita vides tiesību akta izpildi.

149.

Iepriekšminētās lietas un lietu East Sussex vieno tas, cik liela nozīme ir atsevišķu ES tiesību aktu specifikai un ES tiesību aktu pareizai interpretācijai lēmumu pieņemšanas procesā. Liela daļa iepriekšminētās judikatūras izriet no valstu tiesu iesniegtiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, ar mērķi noskaidrot, vai administratīvā lēmuma pieņēmējs ir pareizi interpretējis ES tiesību aktus. Šajā saistībā ir arī svarīgi atgādināt, ka valstu tiesām ir pienākums atbilstošos ES tiesību aktus piemērot ex officio, neatkarīgi no tā, uz ko atsaucās procedūrā iesaistītās puses, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem tām ir jāatsaucas uz tiesību jautājumiem, pamatojoties uz saistošiem valsts noteikumiem, uz kuriem puses neatsaucās (137).

150.

Pieņemot zināšanai ES vides tiesību aktu specifiku, svarīga nozīme ir arī proporcionalitātes principam (138).

151.

Kā norādīts C.1.2. iedaļā, ES vides tiesību akti sabiedrības interešu – tostarp sabiedrības līdzdalības interešu – aizsardzībai daļēji būs atkarīgi no valsts īstenošanas tiesību aktiem un vispārējiem normatīvajiem aktiem. Nevar izslēgt iespēju, ka pašos tiesību aktos un normatīvajos aktos dažkārt var būt pieļautas kļūdas, kā arī to, ka tie var būt ierobežojošāki saistībā ar C.1. iedaļā minēto tiesību atzīšanu, nekā atļauts ES vides tiesību aktos. No kļūdainiem valsts īstenošanas tiesību aktiem un normatīvajiem aktiem var izrietēt saskaņotības trūkums ES vides tiesību aktu piemērošanā, tāpēc Tiesa ir atzinusi vajadzību konkrētos apstākļos nodrošināt to pārskatīšanu.

152.

No Orhūsas konvencijas piemērošanas jomas ir izslēgti tiesību akti (139), un no Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas (Direktīva 2011/92/ES) piemērošanas jomas ir izslēgti “projekti, kuru sīks izklāsts pieņemts ar īpašu valsts tiesību aktu”. Tomēr lietā Boxus un lietā Solvay Tiesa apstiprināja, ka valstu tiesām ir jābūt gatavām pārbaudīt valstu tiesību aktus, lai pārliecinātos, ka tie atbilst nosacījumiem, kas pamatotu to izslēgšanu no ietekmes uz vidi novērtējuma sagatavošanas prasībām. Šīs lietas bija saistītas ar valsts tiesību aktiem, kuru paredzētais mērķis bija paredzēt prasības attiecībā uz konkrētiem lidostu un dzelzceļu infrastruktūras elementiem neatkarīgi no ierastajām administratīvajām procedūrām. Tiesa uzskatīja, ka ar tiesību aktiem saistītais izņēmums ir piemērojams tikai tad, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi, un norādīja, ka attiecīgie tiesas pieejamības noteikumi Orhūsas konvencijā un Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvā (Direktīva 2011/92/ES) zaudētu visu savu lietderīgo iedarbību, ja vienīgā apstākļa, ka projekts ir pieņemts ar likumdošanas aktu, sekas būtu tādas, ka tiktu liegta iespēja celt jebkādu prasību, lai pēc būtības vai procesuāli apstrīdētu tā tiesiskumu (140). Tāpēc valstu tiesām ir jāpārbauda, vai ir izpildīti nosacījumi, kas pamato izslēgšanu (141).

153.

Lietā Inter-Environnement Wallonie Tiesa uzsvēra, cik nozīmīga ir tiesību aktu pārbaude valstu tiesās, lai nodrošinātu, ka tiek izpildītas ES vides tiesību aktu prasības attiecībā uz plāniem un programmām (142). Lietā Stadt Wiener Neustadt Tiesa norādīja, ka valsts tiesai ir jāpārbauda, vai valsts tiesību akti atbilst Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvai (Direktīva 2011/92/ES) saistībā ar nelikumīgu pasākumu legalizāciju (143). Minētajā lietā tā lēma, ka ES tiesiskais regulējums nepieļauj valsts tiesību aktus, kuri paredz, ka ir jāpieņem, ka noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums ir veikts, lai gan patiesībā šāds novērtējums veikts nav. Tā norādīja, ka šādi tiesību akti varētu apgrūtināt iespēju iegūt zaudējumu atlīdzību atbilstoši saprātīgiem nosacījumiem (144).

154.

LESD 267. pantā valstu tiesām ir paredzēta iespēja iesniegt Tiesai jautājumus par ES tiesiskā regulējuma un aktu spēkā esamību. Šīs iespējas izmantojuma piemērs ir lieta Standley, kur pēc valsts tiesas iesniegtu jautājumu saņemšanas Tiesa cita starpā pārbaudīja Nitrātu direktīvas (Direktīva 91/676/EEK) spēkā esamību, ņemot vērā LESD 191. pantā paredzēto principu, ka maksā piesārņotājs (145). Līdzīgā kārtā lietā Safety Hi Tech Tiesa pārskatīja Ozona regulas (Regula (EK) Nr. 3093/94) [tagad Regula (EK) Nr. 2037/2000] spēkā esamību, pamatojoties uz LESD 191. pantā paredzēto nosacījumu, ka ES vides politikai būtu jātiecas panākt augsta līmeņa vides aizsardzību (146). Lieta Eco-Emballages SA, kas cita starpā ietvēra jautājumu par Komisijas direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar Izlietotā iepakojuma direktīvu (Direktīva 94/62/EK), spēkā esamību, parāda, kā LESD 267. pantu iespējams izmantot saistībā ar ES līmenī pieņemtu subsidiaritātes aktu (147).

155.

Parasti nepietiek, ja pārskatīšanā tiesā tikai nosaka, vai attiecīgais lēmums, darbība vai bezdarbība ir bijusi likumīga. Valsts tiesai arī būs jāizskata jautājums par efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem gadījumos, kad ir konstatēts, ka publiskas iestādes rīcība ir bijusi pretrunā ES tiesību aktiem. Tiesa no labticīgas sadarbības principa, kas tagad ir noteikts LES 4. panta 3. punktā, ir atvasinājusi uz visām dalībvalstu iestādēm attiecināmu prasību novērst ES tiesību pārkāpuma radītās prettiesiskās sekas (148). Sadarbības pienākums arī paredz, ka pārkāpumi ir jānovērš pirms to rašanās un ka dalībvalstīm ir jāatturas no tādu pasākumu veikšanas, kas varētu nopietni apdraudēt ES vides tiesību aktos paredzēto rezultātu sasniegšanu (149). Tāpēc dalībvalstu tiesību sistēmām ir jāparedz efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas atbilst šīm prasībām.

156.

Efektīvajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem piemērojamie detalizētie procesuālie noteikumi ir katras dalībvalsts iekšējās tiesību sistēmas jautājums saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu. Tas tā ir ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas iekšējās situācijas (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Savienības tiesību sistēmas piešķirto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) (150). Saistībā ar pēdējo minēto principu Tiesa arī ir pamatojusies uz standartiem, kas izriet no ES Pamattiesību hartas 47. panta 1. punkta, kurā ir noteiktas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību (151).

157.

Arī Orhūsas konvencijā ir sniegta atsauce uz efektīvu tiesību aizsardzību. Konvencijas 9. panta 4. punktā ir noteikts, ka pārskatīšanas tiesā procedūrām, ar kurām apstrīd lēmumus, darbības un bezdarbību, ir jānodrošina pamatoti un efektīvi tiesiskie līdzekļi, tostarp vajadzības gadījumā pagaidu noregulējums. Šī prasība papildina Orhūsas konvencijas 9. panta 1.–3. punktā paredzētās prasības.

158.

Lietā Altrip, kas attiecās uz interpretācijas jautājumiem, kuri izrietēja no iespējamām neatbilstībām ietekmes uz vidi novērtējumā, kas bija veikts saistībā ar ierosināto plūdu ūdens aiztures sistēmu, Tiesa noteica, ka “nevar apstrīdēt, ka ikviens procesuālo noteikumu pārkāpums noteikti nerada sekas, kas var ietekmēt šāda lēmuma saturu” (152). Tā noteica, ka gadījumā, ja apstrīdētais lēmums nebūtu citāds, ja izvirzītais pārkāpums nebūtu izdarīts, nav vajadzības piemērot efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, piemēram, atcelšanu (153). Tomēr tā arī noteica, ka pārskatīšanas tiesā prasītājam nevarētu prasīt pierādīt cēloņsakarību starp procesuālo noteikumu pārkāpumu un apstrīdēto lēmumu (154). Tas, ka procesuālo noteikumu pārkāpums nekādā veidā nebūtu ietekmējis rezultātu, ir jāpierāda citiem (155).

159.

Lietā Wells, kas attiecās uz atļaujas piešķiršanu kalnrūpniecības darbu veikšanai, neveicot iepriekšēju ietekmes uz vidi novērtējumu, Tiesa apsvēra, kādā mērā pastāv saistības labot ietekmes uz vidi novērtējuma neveikšanu. Tā noteica, ka “kompetentajām iestādēm savas kompetences jomā ir pienākums veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, lai labotu projekta vides ietekmējuma novērtējuma neveikšanu” (156). Tā arī paredzēja, ka “valsts tiesai ir jānosaka, vai saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu ir iespējams atsaukt vai apturēt jau piešķirtu atļauju, lai veiktu projekta ietekmes uz vidi novērtējumu” (157). Tiesa uzskatīja, ka apstrīdētās atļaujas apturēšana vai atsaukšana ir solis ceļā uz neizpildītās prasības izpildi, proti, ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanu (158).

160.

Lietā Boxus un lietā Solvay Tiesa izskatīja jautājumu par to, kā valsts tiesai būtu jārīkojas situācijā, kad valsts tiesību akti neatbilst kritērijiem, saskaņā ar kuriem var nepiemērot prasību veikt ietekmes uz vidi novērtējumu. Tā noteica, ka valsts tiesai ir jābūt gatavai noteikt, ka kļūdainie tiesību akti nav piemērojami (159). Lietā Stadt Wiener Neustadt Tiesa noteica, ka valsts tiesiskais regulējums, kas varētu apgrūtināt iespēju iegūt tāda veida efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kā minēts lietā Wells, ir nesaderīgs ar Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas (Direktīva 2011/92/ES) prasībām (160). To noteikt bija valsts tiesas ziņā (161).

161.

Ja ES vides tiesību akta pārkāpuma dēļ ir jāanulē normatīvie akti (saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām tiesu pilnvarām), valsts tiesa var saskarties ar dilemmu: kā ierobežot pašas anulēšanas radītu nevēlamu ietekmi uz vidi, jo īpaši gadījumā, kad paies zināms laiks līdz aizstājošu noteikumu pieņemšanai? Kritērijus šīs problēmas risināšanai Tiesa izklāstījusi lietā Inter-Environnement Wallonie  (162), kas attiecās uz tiesiski kļūdainu darbības programmu nitrātu jomā, un lietā Association France Nature Environnement  (163), kas attiecās uz tiesiski kļūdainu dekrētu par stratēģisku vides novērtējumu. Tā apstiprināja, ka valsts tiesa ir pilnvarota ierobežot anulēšanas radītās tiesiskās sekas ar nosacījumu, ka šāds ierobežojums ir vajadzīgs ar vides aizsardzību saistītu primāro apsvērumu dēļ.

162.

Tomēr valsts tiesas pilnvaras ierobežot anulēšanas sekas var izmantot tikai tad, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi (164):

163.

Lietā Janecek  (165) Tiesa izskatīja gadījumu, kad publiska iestāde nebija pieņēmusi tiesību aktos prasītu rīcības plānu gaisa piesārņojuma jomā, lai risinātu problēmu ar augstu cieto daļiņu piesārņojuma līmeni, un apstiprināja, ka valsts tiesa var pieprasīt, lai publiska iestāde šādu plānu pieņemtu. Tādējādi šī lieta parāda, ka valstu tiesas var pieņemt rīkojumus izpildīt neīstenotos pasākumus.

164.

Lietā Janecek  (166), lietā Client Earth  (167) un lietā Altrip  (168) ir norādīts arī tas, ka valstu tiesu uzdevums ir arī pārbaudīt lēmumu un aktu saturu, lai nodrošinātu to atbilstību ES tiesību aktu prasībām. Tāpēc efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir jāietver pasākumi, ar ko novērš satura nepilnības, piemēram, rīkojums jau pieņemtu gaisa kvalitātes uzlabošanas rīcības plānu pārskatīt (169).

165.

Laikā, kad tiek apstrīdēts lēmums, darbība vai bezdarbība, var jau būt radies kaitējums. Lietā Wells Tiesa noteica, ka dalībvalstij ir jākompensē jebkāds kaitējums, kas ir radies ES vides tiesību aktu neievērošanas dēļ (170). Minētajā lietā Tiesa minēja finansiālu kompensāciju ar vidi saistītās prasības iesniedzējam. Tomēr, kā liecina turpmākā judikatūra, jo īpaši lietā Grüne Liga Sachsen  (171), tiesiskās aizsardzības iespēja attiecas arī uz pašu vidi, jo īpaši gadījumos, kad pārkāpto prasību ievērošana ļautu izvairīties vai kompensēt videi nodarīto kaitējumu.

166.

Lietā Leth, kas attiecās uz kompensācijas prasību par nekustamā īpašuma vērtības devalvāciju, kas izrietēja no lidostas paplašināšanas, neveicot ietekmes uz vidi novērtējumu, Tiesa izskaidroja, kādas ir iespējas iegūt finansiālu kompensāciju par ES vides tiesību aktu prasības neizpildi. Tā apstiprināja, ka uz materiālā kaitējuma novēršanu attiecas Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas (Direktīva 2011/92/ES) aizsardzības mērķis un ka katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jāparedz detalizēti procesuālie noteikumi par kompensāciju prasībām saskaņā ar līdzvērtības un efektivitātes principiem (172). Tā atgādināja par pastāvīgo judikatūru, kas paredz valsts atbildības doktrīnu. Saskaņā ar šo doktrīnu personām, kurām ir radīts kaitējums, ir tiesības uz kompensāciju, ka ir izpildīti trīs nosacījumi:

Tiesa uzsvēra, ka ir jāņem vērā pārkāptās normas raksturs, un apšaubīja, ka ietekmes uz vidi novērtējuma neveikšana pati par sevi varētu būt nekustamā īpašuma vērtības samazinājuma iemesls (174). Tā arī apstiprināja, ka jautājums par kompensācijas piešķiršanas nosacījumu izpildi ir valsts tiesas kompetencē.

167.

Lietā Leth pieņemtā sprieduma pamatojums attiecas arī uz citiem ES vides tiesību aktu pārkāpumiem gadījumos, kad attiecīgo tiesību aktu mērķis ir piešķirt vai aizsargāt individuālās tiesības (tostarp tiesības vērsties tiesā).

168.

Lietā Grüne Liga Sachsen Tiesai tika iesniegti jautājumi par Dzīvotņu direktīvas (Direktīva 92/43/EEK) interpretāciju situācijā, kad saskaņā ar direktīvu aizsargātā teritorijā jau bija uzbūvēts tilts, iepriekš neveicot vajadzīgos aizsardzības pasākumus. Tiesa faktiski pieprasīja situācijas risināšanu atpakaļejošā kārtībā, īstenojot pasākumus, kas, visticamāk, būtu veikti pirms projekta īstenošanas. Līdzīgi nosacījumi bija jāizpilda mutatis mutandis. Tādējādi bija pienācīgi jānovērtē tilta ietekme un pat tilta nojaukšanas iespēja kā iespējams risinājums kaitējuma novēršanai (175). No sprieduma var secināt, ka ir jāveic kompensējoši pasākumi attiecībā uz jebkādu nelikumīgi radītu kaitējumu aizsargātai teritorijai (176).

169.

Jebkāds videi radīts kaitējums ir efektīvi jānovērš, rīkojoties saskaņā ar attiecīgo ES vides tiesību aktu mērķiem (177).

170.

Pagaidu pasākumi, kas ir minēti Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktā kā “pagaidu regulējums”, sniedz tiesai iespēju pieņemt rīkojumu, ka apstrīdēto lēmumu vai darbību neīsteno vai ka līdz brīdim, kad tiesa pasludinās savu galīgo spriedumu, tiek īstenoti kādi pozitīvi pasākumi. Mērķis ir novērst kaitējumu, ko var radīt lēmums vai darbība, kas galu galā var izrādīties nelikumīga.

171.

Lietā Križan, kas attiecās uz atļauju atkritumu poligona būvniecībai, Tiesai tika jautāts, vai tiesu pieejamības noteikumi, kas ir paredzēti tiesību aktā, kas pašlaik ir Rūpniecisko emisiju direktīva (Direktīva 2010/75/ES), paredz iespēju veikt pagaidu pasākumus (lai gan tie konkrēti nav minēti). Tiesa noteica, ka “[toreizējās] Direktīvas 96/61 15.a pantā paredzētās prasības celšana neļautu efektīvi novērst minēto piesārņojumu, ja nebūtu iespējams izvairīties no tā, ka iekārta, kurai, iespējams, atļauja ir piešķirta, pārkāpjot šo direktīvu, turpina darboties, līdz tiek sagaidīts galīgais lēmums par minētās atļaujas tiesiskumu. No tā izriet, ka tiesību celt minētajā 15.a pantā paredzēto prasību efektivitātes nodrošināšana pieprasa, lai ieinteresētās sabiedrības daļai būtu tiesības pieprasīt tiesai vai neatkarīgai un objektīvai ar likumu izveidotai atbildīgajai institūcijai veikt pagaidu pasākumus, lai novērstu šo piesārņojumu, tostarp vajadzības gadījumā īslaicīgi apturot apstrīdēto atļauju” (178).

172.

Lietā Križan Tiesa arī atgādināja, ka iespēja veikt pagaidu pasākumus ir vispārēja ES tiesiskās kārtības prasība. Ja nav ES tiesiskā regulējuma un saskaņā ar procesuālās autonomijas principu dalībvalstīm ir jānosaka detalizēti nosacījumi attiecībā uz pagaidu pasākumu piešķiršanu.

173.

Tiesa ir definējusi kritērijus lēmumu pieņemšanai par pieteikumiem attiecībā uz pagaidu pasākumiem gadījumos, kad tai pašai ir piekritība. Pieņemtajos rīkojumos, tostarp ES vides tiesību jomā, Tiesa ir norādījusi uz vajadzību iesniegt prima facie lietu, informāciju par jautājuma steidzamību un interešu izsvēršanu (179).

174.

Pārskatīšanas tiesā izmaksas ir viens no galvenajiem iespējamajiem faktoriem, kas attur no prasību iesniegšanas valsts tiesā. Tas jo īpaši attiecas uz vides lietām, kas bieži vien tiek ierosinātas, lai aizsargātu vispārējas sabiedrības intereses, un tām nav peļņas perspektīvas. Pēc iespējamo ieguvumu salīdzinošas izvērtēšanas, ņemot vērā augstu tiesvedības izmaksu risku, attiecīgā sabiedrības daļa var izlemt nepieprasīt pārskatīšanu tiesā pat pienācīgi pamatotās lietās.

175.

Lai risinātu izmaksu iespējamās atturošās ietekmes problēmu, Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktā ir noteikts, ka pārskatīšanas procedūras, uz kurām attiecas 9. panta 1.–3. punkts, nevar būt pārmērīgi dārgas. Tā kā tā ir Orhūsas konvencijas 9. panta 1.–3. punktu papildinoša prasība, 9. panta 4. punkta noteikumi par izmaksām attiecas uz dažādajām ar ES vides tiesībām saistītajām tiesā iesniedzamajām prasībām, uz kurām attiecas šie noteikumi (180).

176.

Atsevišķās ES direktīvās ir paredzētas skaidras prasības attiecībā uz izmaksām, pamatojoties uz 9. panta 4. punktā izmantoto formulējumu (181). Spēkā esoša Tiesas judikatūra interpretē Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas (Direktīva 2011/92/ES) un Rūpniecisko emisiju direktīvas (Direktīva 2010/75/ES) izmaksu noteikumus (182), kas abos gadījumos balstās uz Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktu.

177.

Turklāt lietā Edwards and Pallikaropoulos, Tiesa nolēma, ka prasība, kas paredz, ka procedūras izmaksām nevajadzētu būt pārmērīgi augstām, “ietilpst tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību ievērošanā, kuras ietvertas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, kā arī efektivitātes principā, atbilstoši kuram procesuālie noteikumi prasībām, kas paredzēti, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās, nedrīkst padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu” (183). Tāpēc izmaksu režīms ir jāizstrādā tā, lai garantētu ES piešķirto tiesību efektīvas izmantošanas iespēju.

178.

Šajā saistībā Tiesa ir izstrādājusi vairākus kritērijus, kuru mērķis ir nepieļaut, ka tiesvedības izmaksas kļūst pārmērīgi dārgas un nesamaksājamas.

179.

Orhūsas konvencijas 3. panta 8. punktā ir noteikts, ka nevar ierobežot valstu tiesu kompetenci lemt par tiesāšanās izdevumu segšanu. Tiesas judikatūra arī apstiprina, ka noteikumi par izmaksām neliedz valstu tiesām lemt par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu (184).

180.

Tomēr saskaņā ar Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktu izmaksas nevar būt pārmērīgi augstas. Šajā saistībā Tiesa ir apstiprinājusi, ka jēdziena “pārmērīgi augstas izmaksas” interpretācija nevar būt tikai valsts tiesību aktu jautājums un ka ES tiesību aktu saskaņotas piemērošanas un vienlīdzības principa interesēs tas visā Eiropas Savienībā ir interpretējams autonomi un vienveidīgi (185).

181.

Tiesa ir norādījusi, ka Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas (Direktīva 2011/92/ES) un Rūpniecisko emisiju direktīvas (Direktīva 2010/75/ES) prasības, kas paredz, ka procedūras nedrīkst pārmērīgi dārgas, “nozīmē, ka tajās minētās personas nedrīkst tikt kavētas uzsākt vai turpināt šo pantu piemērošanas jomā ietilpstošas procedūras tiesu iestādēs ar tām saistītā iespējamā finansiālā sloga dēļ” (186).

182.

Tiesa ir aplūkojusi to, kā noteikums par izmaksām ir nostiprināts valstu tiesiskajā regulējumā. Tiesa ir noteikusi, ka transponēšanai (187) būtu prasītājam jānodrošina saprātīga paredzamība par to, vai izmaksas par tiesvedības procedūrām, kurās viņš iesaistās, ir jāsedz viņam, un kāda ir to summa (188).

183.

Tiesa ir noteikusi, ka izmaksu noteikums ir jāinterpretē visu no dalības tiesvedībā izrietošo izmaksu kontekstā (189). Tāpēc ir jāņem vērā visas izmaksas, kas rodas attiecīgajai pusei, piemēram, pārstāvības izmaksas, tiesu nodevas, kā arī pierādījumu sagādāšanas izmaksas un ekspertu honorāri.

184.

Pagaidu pasākumu kontekstā Tiesa ir precizējusi, ka izmaksu noteikums attiecas arī uz tiem finansiālajiem izdevumiem, kas ir saistīti ar pasākumiem, ko valsts tiesa var paredzēt kā nosacījumu, lemjot par pagaidu pasākumu noteikšanu strīdos, kas izriet no Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas (Direktīva 2011/92/ES) un Rūpniecisko emisiju direktīvas (Direktīva 2010/75/ES) (190). Konkrētāk, tā ir aplūkojusi izmaksas, kas ir saistītas ar finanšu garantijām (piemēram, obligācijām vai “pretsaistībām” kaitējuma gadījumā), kas prasītājam ir jāsniedz, lai kompensētu kavējumus, kas projekta īstenošanā radušies nesekmīgas tiesā iesniegtas prasības dēļ. No otras puses, tā ir norādījusi, ka prasību, kas paredz, ka procedūras nevar būt pārmērīgi dārgas, nevar interpretēt tā, ka tā automātiski liedz finanšu garantijas piemērošanu, ja šāda garantija ir paredzēta valsts tiesību aktos (191). No otras puses, tā ir norādījusi, ka “tiesai, kas pieņem lēmumu šajā ziņā, ir jānodrošina, ka dažādajos izdevumos saistībā ar tiesvedību tiek ietverts arī prasītājam izrietošais finansiālais risks, tai novērtējot, vai tiesāšanās izdevumi nav pārmērīgi” (192).

185.

Nākamais kritērijs attiecas uz tiesu instancēm, uz kurām attiecas izmaksu noteikums. Tiesa ir precizējusi, ka tas ir piemērojams visos procedūras posmos, t. i., ne tikai pirmās instances procedūrām, bet arī apelācijas vai otrās apelācijas posmos (193).

186.

Tiesa ir aplūkojusi to, kā valstu tiesām, lemjot par tiesāšanās izdevumu piespriešanu vides prasības iesniedzējam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, būtu jāpiemēro princips “zaudētājs maksā”. Saskaņā ar šo principu valsts tiesa var piespriest zaudētājai pusei segt visus procedūras izdevumus, tostarp otras puses izmaksas. Judikatūra nosaka, ka valsts tiesas lēmumos par izmaksām ir svarīgi gan subjektīvi, gan objektīvi apsvērumi. Judikatūrā arī ir noraidīts pieņēmums, ka, tā kā prasītājs iesniedz tiesā prasību, tiesvedība tam nav pārmērīga dārga (194).

187.

Subjektīvie elementi cita starpā ir:

188.

Papildus prasītāja individuālās situācijas (subjektīvā pārbaude) un atsevišķu lietas faktu izvērtēšanai valsts tiesai būtu jāpiemēro objektīva pārbaude, kuras mērķis ir nodrošināt, lai izmaksas nebūtu objektīvi nepamatotas. Tiesa to ir uzsvērusi saistībā ar apstākli, ka sabiedrības locekļi un to apvienības sniedz aktīvu ieguldījumu vides aizsardzībā (196). Tāpēc procesuālie izdevumi nedrīkst pārsniegt ne ieinteresētās personas finansiālās iespējas, nedz arī jebkādā gadījumā būt objektīvi nepamatoti (197).

189.

Gadījumos, uz kuriem attiecas princips “zaudētājs maksā”, var būt noderīga izmaksu noteikšanas pieeja, kas ietver izmaksu ierobežojumu noteikšanu. Tas saistībā ar izmaksām nodrošina lielāku prognozējamību un kontroli. Minētā pieeja ietver mehānismu – rīkojumu par tiesāšanās izdevumu ierobežošanu –, kas paredz, ka jau procedūras sākumā tiek noteikti izmaksu ierobežojumi, nosakot summu, kas prasītājam būs jāmaksā zaudējuma gadījumā. Ja tiek piemērota izdevumu savstarpēji atkarīga ierobežošana, tiek noteikts, cik daudz izmaksu puses atgūst tām labvēlīga sprieduma gadījumā. Vienpusējas tiesāšanās izdevumu ierobežošanas gadījumā izmaksām, kas prasītājam būs jāsedz zaudējuma gadījumā, tiek noteikts maksimālais slieksnis, tādējādi palielinot finanšu riska paredzamību. Savukārt izdevumu savstarpēji atkarīgas ierobežošanas gadījumā publiskās iestādes pienākums izmaksāt līdzekļus prasītājam, kuram spriedums ir labvēlīgs, tiks ierobežots, un atlikusī summa būs jāsedz prasītājam vienam pašam.

190.

Izmaksu ierobežošanas sistēmu Tiesa apskatīja lietā Komisija/Apvienotā Karaliste un norādīja, ka iespēja tiesai, kas izskata lietu, izdot rīkojumu par tiesāšanās izdevumu ierobežošanu nodrošina procesuālo izdevumu lielāku paredzamību un veicina prasības par pārmērīgām izmaksām ievērošanu (198). Tomēr tā norādīja, ka vairāku konkrētu dalībvalsts izmaksu ierobežošanas sistēmas īpatnību dēļ (piemēram, nav pienākuma ierobežot tiesāšanās izdevumus, ja tie ir objektīvi nesamērīgi, izdevumu neierobežošana, ja tas ir vienīgi prasītāja īpašās interesēs) tā nav uzskatāma par metodi, kas varētu nodrošināt prasības par pārmērīgu izdevumu neesamību ievērošanu.

191.

Pamatojumus, ko Tiesa piemēroja konkrētajai izmaksu ierobežošanas sistēmai lietā Komisija/Apvienotā Karaliste, pēc analoģijas ir svarīgs arī saistībā ar citām izmaksu noteikšanas pieejām. Tādējādi, ja valsts tiesai ir rīcības brīvība pieņemt rīkojumus, nosakot, ka katrai pusei, tostarp personai, kurai spriedums ir labvēlīgs, jāsedz savas izmaksas (izmaksu noteikšana abām pusēm), tai ir jāņem vērā Tiesas kritērijs, ka procesuālās izmaksas nedrīkst būt objektīvi nepamatotas. Varētu apgalvot, ka situācija, kurā ar vidi saistītās prasības iesniedzējam nosaka segt tā izmaksas pat tad, ja spriedums tam ir labvēlīgs, ir pēc būtības nesaprātīga un neatbilst Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punkta prasībām, kas paredz, ka procedūrām ir jābūt taisnīgām un objektīvām.

192.

“Vienpusēja izmaksu novirzīšana” ir pieeja, kas paredz, ka ar vidi saistītās prasības iesniedzējs, kuram spriedums ir labvēlīgs, var atgūt savas izmaksas (kā saskaņā ar principu “zaudētājs maksā”), bet puse, kurai spriedums ir nelabvēlīgs, tiek pilnībā vai daļēji atbrīvota no pienākuma segt otras puses izmaksas. Izmaksu novirzīšanu var izmantot situācijā, kad valsts maksā daļu no zaudējušā prasītāja izmaksām, piemēram, gadījumos, kad tiesvedība atspoguļo lielu sabiedrības interesi. Tādējādi vienpusējai izmaksu novirzīšanai ir elementi, kas novērš citu izmaksu noteikšanas pieeju trūkumus (saistībā ar vajadzību, lai izmaksas nebūtu objektīvi nepamatotas, un saistībā ar prasību, ka procedūrām ir jābūt taisnīgām un objektīvām).

193.

Daži izmaksu novirzīšanas režīmi ir nosacījumbalstīti nolūkā ierobežot to izmantošanu, un valsts tiesai, kurai ir jānosaka izmaksas, ir pienākums piemērot tādus kritērijus kā lietas nozīmīgums, ietekme uz vidi, tiesību aktu pārkāpuma smagums vai pušu rīcība. Tomēr pārāk plaša rīcības brīvība var negatīvi ietekmēt izmaksu paredzamību. Tiesa uzskata, ka šis aspekts ir svarīgs, jo īpaši gadījumos, kad tiesvedības procedūras ietver lielus juristu honorārus. Tā rezultātā var rasties situācija, ka režīms neatbilst vispārējam kritērijam, kas paredz, ka izmaksas nevar būt objektīvi nepamatotas (199).

194.

Orhūsas konvencijas 9. panta 5. punktā ir noteikts, ka pusēm ir jāapsver piemērotu palīdzības sistēmu izveide, lai novērstu vai mazinātu finansiālus un citus šķēršļus saistībā ar griešanos tiesu iestādēs. Šajā punktā tomēr nav noteikts, ka katrā ziņā ir jānodrošina juridiskās palīdzības shēma, un ES sekundārajos tiesību aktos šis jautājums nav apskatīts. Tāpēc dalībvalstis var izvēlēties, vai ieviest šādu juridiskās palīdzības shēmu, kas palīdz mazināt tiesvedības izmaksu risku ar vidi saistītās lietās. Tomēr tas, vai ir ieviesta juridiskās palīdzības shēma, vēl pats par sevi neliecina, ka izmaksas nav pārmērīgi lielas, ja piekļuve juridiskajai palīdzībai ir atkarīga no materiālā stāvokļa un pieejama tikai fiziskām personām. Tas ir skaidrojams ar to, ka prasība, kas paredz, ka izmaksas nevar būt pārmērīgi lielas, attiecas uz maksātspējīgām fiziskām personām un apvienībām.

195.

Tajā pašā laikā jāatgādina, ka Pamattiesību hartas 47. panta 3. punktā ir noteikts: “Juridiskā palīdzība tiek sniegta tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, ciktāl šī palīdzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu tiesiskuma īstenošanu.” Šī prasība sniedz dalībvalstīm iespēju brīvi izvēlēties, kādus līdzekļus izmantot, lai tiesvedības dalībniekiem nodrošinātu juridisko palīdzību ar mērķi nodrošināt, ka tie var efektīvi izmantot tiesības vērsties tiesā. Tādējādi dalībvalstis var izveidot tādas juridiskās palīdzības shēmas, kādas tās uzskata par atbilstošām. Kā piemēru var minēt pirmstiesas konsultāciju pieejamību, juridisko palīdzību un pārstāvību tiesā, kā arī atbrīvošanu no tiesvedības izmaksām vai palīdzību to segšanā. Tiesības uz juridisko palīdzību nav absolūtas, un tām var piemērot ierobežojumus tāpat, kā tas tiek darīts attiecībā uz tiesu pieejamību. Tāpēc dalībvalstis pēc saviem ieskatiem var paredzēt nosacījumus juridiskās palīdzības piešķiršanai, pamatojoties, piemēram, uz prasītāja izredzēm tiesvedībā. Tomēr šie nosacījumi neliegs fiziskām personām efektīvu un praktisku iespēju vērsties atbilstošā tiesā (200).

196.

Saistībā ar tiesu pieejamību vides jautājumos ir svarīgi vairāki ar laiku saistīti apsvērumi, proti, prasības, ka ar vidi saistītu prasību iesniedzējiem ir jāvēršas tiesā noteiktā termiņā, kā arī prasības, ka pārskatīšanas tiesā procedūras ir jāveic ātri.

197.

Lietā Stadt Wiener Neustadt Tiesa apstiprināja, ka saprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai tiesiskās noteiktības interesēs ir saderīga ar Savienības tiesībām. Tādējādi tiek aizsargāts gan konkrētais indivīds, gan iestāde (201).

198.

Tiesas procedūru ātra īstenošana ir galvenā garantija, ka pārskatīšana tiesā būs efektīva. Orhūsas konvencijas 9. panta 4. punktā ir noteikts, ka 9. panta 1.–3. punktā minētajām procedūrām ir jābūt ātrām.

199.

Ātras procedūras sniedz vairākus ieguvumus. Tās sniedz iespēju bez nepamatotas kavēšanās nodrošināt tiesisko skaidrību un atrisināt tiesā iesniegtās prasības. Ilgas procedūras bieži rada lielākas tiesvedības izmaksas, palielinot tiesiskā strīdā iesaistīto pušu finansiālo slogu. Tās arī var radīt kavējumus projektu īstenošanā un citā saimnieciskajā darbībā, kas galu galā tiek atzīta par likumīgu. Tādējādi ātras procedūras ir ne tikai ar vidi saistītu prasību iesniedzēju, bet visu tiesiskos strīdos iesaistīto pušu, tostarp uzņēmēju, interesēs.

200.

Konvencijas 9. panta 4. punktā noteiktā prasība, ka procedūrām ir jābūt ātrām, nav tieši piemērojama, jo tai nav beznosacījuma raksturs un tā nav pietiekami skaidra. Šā iemesla dēļ, lai tā stātos spēkā, tā ir jātransponē valsts tiesību aktos.

201.

Vispārēja prasība nodrošināt laikus veiktas procedūras ir nostiprināta arī Pamattiesību hartas 47. panta 2. punktā, kas atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punktam par tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu.

202.

Saskaņā ar Orhūsas konvencijas 9. panta 5. punktu puses “nodrošina to, ka sabiedrība tiek informēta par (..) tiesas procedūrām, kas tai pieejamas pārskatīšanas nolūkā”. Pienākums informēt sabiedrību par tiesībām saistībā ar tiesu pieejamību tika ņemts vērā arī atsevišķos ES sekundārajos tiesību aktos, ar kuriem tiek transponētas Orhūsas konvencijas prasības (202). Pienākums informēt sabiedrību attiecas uz konvencijas 9. panta 1.–3. punktā paredzētajām procedūrām.

203.

Atsaucoties uz pienākumu, kas tagad ir noteikts Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvas (Direktīva 2011/92/ES) 11. panta 5. punktā (203), Tiesa lietā Komisija/Īrija pieņemtajā spriedumā uzsvēra, ka “ pienākums nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama praktiska informācija par piekļuvi administratīvajām un tiesu pārskatīšanas procedūrām, jāuzskata par pienākumu sasniegt precīzu rezultātu, kura izpilde dalībvalstīm jānodrošina” (204). Tā arī noteica: “Nepastāvot konkrētam normatīvam aktam par sabiedrībai šādi noteiktajām tiesībām uz informāciju, tikai noteikumu par administratīvām pārsūdzības procedūrām un pārsūdzību tiesā darīšana zināma ar publikācijas palīdzību vai elektroniskā veidā, kā arī iespēja piekļūt tiesu nolēmumiem nevar tikt uzskatīta par tādu, kas pietiekami skaidri un precīzi attiecīgajai sabiedrības daļai nodrošina iespēju zināt savas tiesības attiecībā uz iespēju vērsties tiesā saistībā ar vides jautājumiem.” (205)

204.

Dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz to, kā tās izpilda prasības. Tomēr lieta Komisija/Īrija apliecina, ka nepietiek ar to, ka dalībvalstis vienkārši paļaujas uz valsts noteikumu par tiesu pieejamību publicēšanu un attiecīgu valsts tiesu lēmumu pieejamību. Tiesas norāde uz to, ka attiecīgā sabiedrības daļa pietiekami skaidri un precīzi ir jāinformē par tiesībām saistībā ar tiesu pieejamību, liecina, ka dalībvalstīm, pirmkārt, ir jāņem vērā informācijas adresāti, otrkārt, informācijas saturs un, treškārt, tās sniegšanas veids.

205.

Attiecībā uz adresātiem būtu jānodrošina, lai informācija varētu sasniegt plašu reprezentatīvās sabiedrības loku. Informācijas sniegšana tikai tīmekļa vietnē varētu būt nepietiekama, jo lielai iedzīvotāju daļai varētu nebūt piekļuves tīmeklī publicētiem resursiem. Lai gan tas ir efektīvs un lietderīgs rīks, tas būtu jāpapildina ir citiem pasākumiem.

206.

Attiecībā uz saturu informācijā par pārskatīšanas procedūru būtu jāiekļauj visi atbilstošie aspekti, lai sabiedrības loceklim atvieglotu lēmuma pieņemšanu par to, vai vērsties tiesā.

207.

Informācijai būtu jābūt pilnīgai, precīzai un aktuālai (206), izceļot svarīgās izmaiņas, kas tiek ieviestas saistībā ar pārskatīšanas procedūrām. Novecojušas vai maldinošas informācijas izmantošanai var būt nopietnas sekas, un ir jāparedz pasākumi, lai šādu situāciju nepieļautu. Būtu jāaptver visi tiesību avoti, kas tiek izmantoti, lai noteiktu piekļuves nosacījumus, tostarp valsts judikatūra, ja tai ir svarīga nozīme.

208.

Informācija būtu jāsniedz skaidrā un tiesību nespeciālistam saprotamā veidā.

209.

Šajā saistībā ir svarīgs arī Orhūsas konvencijas 3. panta 3. punkts, kas paredz, ka katra puses “nodrošina, lai personas, kas īsteno savas tiesības atbilstoši šīs konvencijas noteikumiem, par šādu iesaistīšanos nekādi netiktu sodītas, vajātas vai iespaidotas. Šis noteikums neierobežo valstu tiesu kompetenci lemt par tiesāšanās izdevumu segšanu.”

210.

Analīze liecina, ka saskaņā ar Tiesas interpretāciju spēkā esošie ES acquis noteikumi, jo īpaši tie, kas izriet no ES sekundārajiem vides tiesību aktiem un starptautiskajām saistībām, jau nodrošina saskaņotu sistēmu attiecībā uz tiesas pieejamību vides jautājumos. Spēkā esošajās prasībās ir iekļauti visi šīs jomas galvenie aspekti, nodrošinot, ka sabiedrības pārstāvjiem, tostarp vides NVO, ir tiesības iesniegt prasības valstu tiesās un tiesības uz šo prasību pareizu izskatīšanu un efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanu. Turklāt aizvadīto desmit gadu laikā pieņemti secīgi spriedumi apliecina, ka Tiesa uzskata valstu tiesu pieejamību par būtisku ES tiesību efektivitātes nodrošināšanas līdzekli. Prasību iesniegšana valstu tiesās nav tikai veids, kā, pamatojoties uz ES vides tiesību aktiem, apstrīdēt dalībvalstu publisko iestāžu lēmumus, darbības un bezdarbības. LESD 267. pantā paredzētā iespēja lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu šīs lietas arī sniedz Tiesai iespēju lemt par ES aktu interpretāciju un spēkā esamību.

211.

Šis paziņojums, kurā skaidrotas un interpretētas spēkā esošās tiesību aktu prasības, atvieglina tiesu pieejamību. Tādējādi tas sekmē ES tiesību aktu piemērošanu. Tā mērķis ir sniegt atbalstu dalībvalstīm, valstu tiesām, tiesību speciālistiem un sabiedrībai, un Komisija ar interesi vēros, kā šis paziņojums tiks izmantots, un sekos līdzi ar tiesu pieejamību vides jautājumos saistītajām norisēm visā ES.

212.

Tiesai arī turpmāk būs galvenā nozīme ES tiesību aktu interpretācijā saistībā ar tiesu pieejamību vides jautājumos, tostarp ar to prasību izpildi, kas iziet no LES 19. panta 1. punkta par efektīvu tiesisko aizsardzību. Pašreizējā judikatūra apliecina labos Tiesas un valstu tiesu sadarbības rezultātus LESD 267. panta kontekstā. Sagaidāms, ka šī sadarbība turpināsies. Komisija rūpīgi sekos jaunai, relevantai Tiesas judikatūrai un to izvērtēs, un vajadzības gadījumā apsvērs šā paziņojuma turpmāku atjaunināšanu.