EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 5.4.2017

COM(2017) 159 final

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI

par 11. Eiropas Attīstības fonda īstenošanu laikposmā no 2014. līdz 2015. gadam

{SWD(2017) 123 final}

Šis ziņojums atbilst 11. Eiropas Attīstības fonda (EAF) īstenošanas regulas 1 18. panta 4.–6. punkta prasībām. Šis ir pirmais no ziņojumiem, kas sniedzami par 11. EAF aptverto laikposmu (2014.–2020. g.) un attiecas uz 2014. un 2015. gadu.

11. EAF stājās spēkā 2015. gada 1. martā pēc tam, kad visas 28 ES dalībvalstis bija ratificējušas Iekšējo nolīgumu 2 . Pārejas periodā no 10. EAF termiņa beigām (2013. gada 31. decembris) līdz 11. EAF spēkā stāšanās dienai tika izmantoti pārejas pasākumi (tā sauktais pagaidu mehānisms), par kuriem lēmumu pieņēma ES Padome 3 .

EAF ir daļa no ārējās finansēšanas instrumentiem, lai gan tam ir savas īpatnības, un uz to attiecas pašlaik spēkā esošais vispārējās ziņošanas pienākums. Šā pirmā 11. EAF īstenošanas gada ziņojuma galvenie avoti ir:

darbības pārskati par 2014. un 2015. gadu,

2015. gada ziņojums,

EAF gada pārskati par 2014. un 2015. gadu,

Otrais ziņojums par izvēlētiem rezultātiem (2014. gada jūlijs–2015. gada jūnijs)

un to attiecīgie atbilstošie pielikumi. Šie avoti pēc pieņemšanas tiek publiskoti un ir pieejami tīmekļa vietnē Europa (sk. dienestu darba dokumentu (SWD), F pielikumu).

Pienākums sniegt ad hoc ziņojumus par atbalsta izdevumiem ir noteikts atsevišķi, un tos ir paredzēts sniegt ik pēc diviem gadiem (Iekšējā nolīguma 6. panta 1. punkts). Uz EAF resursiem, ko izlieto Eiropas Investīciju banka (EIB) un aizjūras zemes un teritorijas (AZT), šķiet, attiecas īpaši ziņojumi 4 .

Lai gan šajā ziņojumā paredzēts pievērsties tikai 11. EAF, šis instruments gan tvēruma, gan darbības jomas ziņā ir tik plašs, ka tā īstenošanu nevar skatīt izolēti no Komisijas kopējās starptautiskās sadarbības un attīstības politikas. Šā iemesla dēļ un arī tāpēc, lai atgādinātu, kāds ir instrumenta konteksts, ziņojumā atsaukti atmiņā Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM) un TAM iniciatīva, atspoguļota mijiedarbība ar tematiskām programmām, kas finansētas no citiem ārējās finansēšanas instrumentiem (piem., attīstības sadarbības instrumenta (ASI) un Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumenta (EIDHR)) un norādīta saikne ar pašreizējām Komisijas prioritātēm. Kad vien iespējams, par EAF ir sniegti dati un/vai piemēri.

Ir svarīgi minēt, ka, lai gan līdzekļi, kas piešķirti laikā no 2014. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 28. februārim pagaidu mehānisma ietvaros, tika uzskatīti par piešķirtiem no 11. EAF, pieejamie resursi bija ierobežoti un nav salīdzināmi ar pilnvērtīgu 11. EAF versiju. 11. EAF īstenošana uzņēma optimālu gaitu tikai 2016. gada beigās, tāpēc, uzlūkojot īstenošanas situāciju, kas atspoguļota šajā pirmajā gada ziņojumā, būtu pienācīgi jāņem vērā 11. EAF darbības sākuma apstākļi.

Tas pats attiecas arī uz rezultātiem. Pievienotajā dienestu darba dokumentā atspoguļotie rezultāti ir gūti projektos un programmās, kas beidzās laikā no 2014. gada 1. jūlija līdz 2015. gada 30. jūnijam, proti, bija finansēti no 10. EAF. Rezultātu mērīšanā ir izmantoti rādītāji, kas noteikti ES starptautiskās sadarbības un attīstības rezultātu ietvarā, kurš izveidots ar Komisijas dienestu 2015. gada 26. marta darba dokumentu 5 . Ievērojot darbības nepārtrauktības principu, tie ir noteikti par bāzes līniju, pret kuru pēc tam tiks mērīts 11. EAF sniegums. Ir arī vērts norādīt, ka projektos un programmās, ko ir finansējusi vai palīdzējusi finansēt ES, bieži tiek gūti tādi rezultāti, kas pēc būtības nav izsakāmi skaitliski (piem., spēju veidošana).

Attiecībā uz palīdzības efektivitāti ir izmantota pieeja, kas pēc būtības ir globāla, kā atspoguļots jaunākajā gada ziņojumā par ES instrumentiem ārējo darbību finansēšanai, no kura ir pārņemta pēdējā nodaļa. Neraugoties uz iepriekš minēto, starp ES un ĀKK valstīm pastāv stratēģiski satvari ar reģionālu tvērumu, proti, ES un Āfrikas kopējā stratēģija (2007. g.), CARIFORUM valstu un ES ekonomisko partnerattiecību nolīgums (2008. g.), kopīgā ES un Karību jūras valstu partnerības stratēģija (2012. g.) un ES un Klusā okeāna valstu partnerība attīstības jomā (2006. un 2012. gads). Attīstības palīdzības efektivitātes pārskats, ko 2016. gada beigās sagatavoja Pasaules mēroga partnerība efektīvai attīstības sadarbībai 6 , tiks atspoguļots nākamajā 11. EAF gada īstenošanas ziņojumā.

Ņemot vērā ziņojuma aptverto periodu, ziņojumā nav atspoguļoti visi jaunie svarīgie notikumi. Turpmāk izklāstītajā gada ziņojumā pienācīgi tiks ņemti vērā galvenie jaunie stratēģiskie jautājumi un prioritātes. Pašreizējo situāciju veidojusi finanšu krīze, attīstības politikas paradigmas maiņa (no TAM uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM)) un ES kā pasaules līmeņa dalībnieka tēla nostiprināšanās, ko panāk, ES dalībniekiem aizvien vairāk strādājot kopā. Ņemot vērā šos apstākļus, ir jāpārskata Eiropas attīstības politikas satvars atbilstoši 2030. gada programmai un IAM, kā noteikts ES globālajā stratēģijā un Komisijas nesenajā priekšlikumā jaunam Eiropas Konsensam par attīstību 7 .

Visbeidzot, 11. EAF apjoms pēc 2015. gada 31. maija datiem bija EUR 29,455 miljardi (ar AZT līdzekļiem, bet bez atbalsta izdevumiem), piešķīrumu apjoms — EUR 4,024 miljardi, bet izmaksāto līdzekļu apjoms — EUR 1,619 miljardi (sk. dienestu darba dokumentu, A pielikumu). Uzlūkojot šos skaitļus, ir pienācīgi jāņem vērā iepriekš minētais lēnais sākumposms 8 .

KONTEKSTS UN VISPĀRĒJIE MĒRĶI

2000. gadā ANO samita laikā līdzekļu devēju kopiena, kas ietver arī ES un tās dalībvalstis, vienojās par astoņiem TAM 9 , kuru galīgais mērķis bija līdz 2015. gadam izskaust nabadzību. ES ir apņēmīgi palīdzējusi sasniegt TAM jau kopš to pirmsākuma un rādījusi priekšzīmi citiem, integrējot šos mērķus savā attīstības politikā un praksē. ES un tās dalībvalstis kopā finansiālā ziņā iegulda TAM visvairāk — tās kopš 2000. gada ir nodrošinājušas aptuveni pusi no visas pasaules oficiālās attīstības palīdzības (OAP). Turklāt ES piedalās dažādu līdzekļu devēju darbību koordinēšanā. Tā kā ES ir pārvalstisks veidojums, tā var noteikt vērienīgus kopīgus mērķus un plānot visaptverošus risinājumus pasaules attīstības problēmām. ES ir pārstāvēta visā pasaulē — vairāk nekā 130 valstīs —, tai ir plaša pieredze un augsta ticamība tādās jomās kā cilvēktiesības, vēlēšanu novērošana, pārvaldība un krīzes pārvarēšana. Visbeidzot, ES ir kritiskā masa, kas nepieciešama globālo problēmu risināšanai. ES darbības attīstības jomā ir saskaņotas ar tās centieniem citās jomās, piemēram, humānās palīdzības, vides, klimata pārmaiņu, drošības un tirdzniecības politikas jomā. Cilvēces attīstības jomā ES joprojām ir apņēmusies 2014.–2020. gada finanšu shēmā vismaz 20 % no tās sniegtās palīdzības veltīt sociālajiem pamatpakalpojumiem, lielāko uzmanību pievēršot veselībai, izglītībai un sociālajai aizsardzībai.

Lai paātrinātu virzību uz TAM, Eiropas Komisija 2010. gadā izveidoja 12 punktu rīcības plānu 10 . 2011. gadā, kad daudzas valstis joprojām bija iepalikušas vairuma mērķu sasniegšanā, ES radīja jaunu TAM iniciatīvu 11 , darot pieejamu uz vajadzībām balstītu un uz sniegumu balstītu finansējumu EUR 1 miljarda apmērā. EUR 700 miljoni ir paredzēti tiem TAM, kuru sasniegšana aizkavējusies visvairāk (bada izskaušana, māšu veselības uzlabošana, bērnu mirstības mazināšana un ūdens sanitārija), bet EUR 300 miljoni — valstīm, kas palīdzības īstenošanā guvušas labus rezultātus. Līdz šim TAM iniciatīvas ietvaros finansēti 70 projekti 46 valstīs 12 . Turklāt 2012. gadā ES un tās dalībvalstis sāka īstenot vērienīgu pārmaiņu programmu, kuras mērķis ir vēl vairāk palielināt ietekmi attīstības jomā un uzlabot rezultātus TAM sasniegšanā, stratēģiski pievēršoties valstīm, kam tas ir visvairāk nepieciešams (tostarp nestabilām valstīm), un prioritārajām nozarēm. Šīs Pārmaiņu programmā 13 izklāstītās prioritātes pašlaik tiek īstenotas jauno 2014.–2020. gada perioda ārējās darbības instrumentu ietvaros.

Tas jo īpaši atspoguļojas jaunajos 2014.–2020. gada ārējās darbības instrumentos (piem., jaunajā attīstības sadarbības instrumentā un 11. EAF īstenošanas regulā ir skaidri noteikts, ka TAM ir galvenie rādītāji, pēc kuriem mēra, vai ir sasniegti šo instrumentu mērķi). Konkrētāk, 11. EAF īstenošanas noteikumos (Padomes Regulā (ES) Nr. 2015/322) 14 ir skaidri atgādināts, ka TAM ir attiecīgi rādītāji, pēc kuriem mēra panākumus 11. EAF mērķu 15 sasniegšanā; šie mērķi ir cieši saistīti ar 10. EAF mērķiem un pamatojas uz Kotonū partnerattiecību nolīguma mērķiem, kā norādīts minēto noteikumu 1. pantā. Galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un ilgtermiņā — izskaušana. Turklāt 11. EAF tai pašā laikā arī sekmē ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomisko, sociālo un vides attīstību, stiprina un atbalsta demokrātiju, tiesiskumu, labu pārvaldību, cilvēktiesības un attiecīgos starptautisko tiesību principus un īsteno uz tiesībām balstītu pieeju, kas aptver visas cilvēktiesības. Kā norādīts Īstenošanas noteikumos, pēc TAM perioda, kas beigsies 2015. gadā, 11. EAF iepriekš minēto mērķu sasniegšanā gūtos panākumus mērīs ar citiem rādītājiem, par kuriem starptautiskā līmenī vienojusies Savienība un tās dalībvalstis, jo īpaši ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM).

PIEVĒRŠANĀS KOMISIJAS PRIORITĀTĒM

ES attīstības politika un Komisijas darbs šīs politikas īstenošanā stingri balstās uz divām galvenajām priekšsēdētāja Ž. K. Junkera vadītās Komisijas prioritātēm: “ES kā spēcīgāka pasaules mēroga dalībniece” un “Ceļā uz jaunu politiku migrācijas jomā”. Tie arī sniedz lielu ieguldījumu prioritātēs “Jauns impulss nodarbinātībai, izaugsmei un ieguldījumiem” un “Noturīga enerģētikas savienība, kurā īsteno uz nākotni vērstu klimata pārmaiņu politiku”.

ES kā spēcīgāka pasaules mēroga dalībniece ĀKK reģionā

ES ir jāpiedalās efektīvā reaģēšanā uz pasaules problēmām, jāizplata savas vērtības un jāsniedz ieguldījums miera un labklājības panākšanā pasaulē.

Viena no galvenajām ES prioritātēm ir veidot miermīlīgas sabiedrības un izskaust nabadzību nestabilās un konfliktu skartās valstīs. ES savām partnervalstīm visā pasaulē palīdz nodrošināt ilgstošu mieru, sekmēt to politisko stabilitāti vai atjaunot sabiedrību un infrastruktūru pēc krīzes situācijām. Šajā jomā ES prioritātes ir veicināt labu pārvaldību, iedibināt tiesiskumu, apkarot noziedzību un stiprināt tiesībaizsardzību.

2015. gadā pieņemot ilgtspējīgas attīstības mērķus — Tūkstošgades attīstības mērķu pēctečus — un ANO programmu “Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”, tika izveidots jauns satvars globālajai rīcībai nabadzības izskaušanā un ilgtspējīgas attīstības panākšanā līdz 2030. gadam. ES ir apņēmusies pilnībā īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Šī jaunā programma, kuras izveidē ES bija vadoša un ietekmīga loma jau no pašiem pirmsākumiem, ar savu darbības jomu, vērienu un universālumu ir patiess sasniegums laikā, kas kopumā nav īpaši labvēlīgs daudzpusējai rīcībai. 2015. gads bija arī laiks, kad starptautisko sarunu par attīstības finansēšanu rezultātā tika pieņemta Adisabebas rīcības programma. Adisabebā ES bija liela nozīme tāda daudzpusēja nolīguma pieņemšanas nodrošināšanā, kurā visas puses vienojās par to, ar kādiem līdzekļiem tiks īstenota attīstības programma laikposmam pēc 2015. gada. ES ir sniegusi lielus ieguldījumus, tostarp oficiālajā attīstības palīdzībā (OAP), attiecībā uz kuru tai ir vērienīga kopīga apņemšanās sasniegt ANO 0,7 % mērķi jaunās 2030. gada programmas ietvaros.

Eiropas Komisija kopā ar EĀDD 2015. gadā arī sāka plašu apspriešanu par ES turpmāko partnerību ar ĀKK valstīm, un šīs apspriešanas rezultātus bija paredzēts izmantot nākamajā politikas priekšlikumā 2016. gadā. Šim mērķim ir izveidota speciāla darba grupa. Šī darba grupa sadarbībā ar Eiropas Ārējās darbības dienestu ir īstenojusi virkni apaļā galda diskusiju ar plašu ieinteresēto personu loku un sagatavojusi kopīgu apspriežu dokumentu (JOIN(2015) 33 final, 6.10.2015.) par šo jautājumu. Sabiedriskā apspriešana tika noslēgta 2016. gada sākumā, un pēc tam tika darīts pieejams ziņojums par tās iznākumu. Šī apspriešana nodrošinās vērtīgus materiālus, kas kopā ar iekšējām pārdomām un daudzo pašreizējo izvērtējumu rūpīgu analīzi ievirzīs šā procesa nākamos soļus 16 . Vienlaikus Padomē un Eiropas Parlamentā notika regulāras sanāksmes, lai palīdzētu formulēt ES nostāju daudzos dažādajos šā jautājuma aspektos. 2017. gadā paziņojuma veidā tiks sniegts priekšlikums par satvaru laikposmam pēc Kotonū nolīguma darbības beigām. Tā pamatā būs dienestu darba dokumenti — izvērtējums un ietekmes novērtējums.

Ieguldījumu fondi (IF) ir attīstības rīki, kas apvieno resursus no dažādiem līdzekļu devējiem, lai ES varētu ātri, elastīgi un kopīgi reaģēt uz ārkārtas situāciju tās dažādajos aspektos. Ar 11. EAF finanšu regulu (42. pants) ir ieviesti divu veidu ieguldījumu fondi, pamatojoties uz ES budžeta finanšu regulu 17 :

ārkārtas situācijām un laikposmam pēc ārkārtas situācijām paredzēti ieguldījumu fondi, kurus izmanto visu veidu krīzes pārvarēšanai un kuri dod ES Komisijai iespēju pieņemt lēmumu par ātrām līdzekļu piešķiršanas procedūrām un tās īstenot, un deleģēt īstenošanas uzdevumus, ja šāda pieeja uzskatāma par efektīvāku,

tematiskie ieguldījumu fondi, kas paredzēti globālu problēmu risināšanai un kas dod Komisijai iespēju tieši īstenot vajadzīgos pasākumus saskaņā ar tās standarta procedūrām.

ES turpināja proaktīvi darboties globālu iniciatīvu, proti, Pasaules fonda AIDS, tuberkulozes un malārijas apkarošanai (GFATM), Vakcīnu un vakcinācijas globālās alianses (GAVI) un Globālās partnerības izglītības jomā (GPE) 18 , valdēs un komitejās. Šīs globālās iniciatīvas pievēršas tādu lielu problēmu risināšanai, ar kurām saskaras daudzas partnervalstis centienos sasniegt veselības un izglītības TAM un IAM, piemēram, Pasaules fonds pievēršas to problēmu risināšanai, kas saistītas ar trim minētajām slimībām, bet GPE — taisnīgas piekļuves nodrošināšanai un mācību rezultātu uzlabošanai. ES, proaktīvi darbojoties Pasaules fonda, GAVI un GPE valdēs, sniedza lielu ieguldījumu pārvaldības, programmu pārraudzības un nabadzīgām valstīm paredzētu resursu piešķiršanas un plānošanas efektivitātes uzlabošanā. Dalība šo iniciatīvu valdēs piešķīra ES viedoklim lielu svaru starptautiskajās diskusijās par veselības un izglītības politiku, kā arī nodrošināja platformu, kas palīdz uzlabot panākumus palīdzības un attīstības efektivitātes uzlabošanā un valstu atbildības palielināšanā. ES ir arī ļoti proaktīvi atbalstījusi valstis, kuras skārusi ebolas epidēmijas krīze.

Ceļā uz jaunu politiku migrācijas jomā 19  

Eiropas Komisijas programmā migrācijas jomā ir izklāstīta Eiropas reakcija, kurā apvienota iekšpolitika un ārpolitika un pēc iespējas labāk izmantotas ES aģentūras un rīki, un iesaistīti visi dalībnieki — ES valstis un iestādes, starptautiskās organizācijas, pilsoniskā sabiedrība, vietējās varas iestādes un valstu partneri ārpus ES.

Līdztekus pastāvošajiem mehānismiem tika ieviesti jauni, novatoriski instrumenti, lai novērstu neatbilstīgas migrācijas pirmcēloņus, vienlaikus nodrošinot globālu Eiropas Savienības atbildes reakciju, klātbūtni un pievienoto vērtību.

Noturīga enerģētikas savienība, kurā īsteno uz nākotni vērstu klimata pārmaiņu politiku

2015. gadā starptautiskā kopiena pieņēma divus svarīgus nolīgumus, kas nākamajos gados noteiks ES darbu starptautiskās sadarbības un attīstības jomā. Jaunās globālās Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam 17 mērķos uzsvērta apņemšanās līdzsvarot ekonomiskos, sociālos un vides jomas mērķus. Viens no pieņemtajiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem (13. IAM) attiecas uz klimata pārmaiņām. Parīzes nolīgums (COP21) ir pirmā jebkad noslēgtā juridiski saistošā globālā klimata jomas vienošanās, kas attiecas uz visām valstīm, un uz galīgo vienošanos ceļu bruģēja svarīgs ES un ĀKK nolīgums. 2030. gada programmas un Parīzes nolīguma ietvaros ir jāpalielina izpratne par saiknēm starp klimata pārmaiņām, nabadzības mazināšanu, attīstību un ilgtspēju globālā pārejā uz mazemisiju, pret klimata pārmaiņām noturīgu pasauli. Attīstītās valstis vienojās līdz 2020. gadam panākt, ka līdz 2025. gadam, kad tiks noteikts jauns kopējs mērķis, ik gadu tiek piešķirti USD 100 miljardi klimata pārmaiņu jautājuma risināšanai jaunattīstības valstīs. ES jau ir nodevusies sava pienākuma pildīšanai, 2014.–2020. gadā vismaz 20 % sava budžeta piešķirot ar klimata pārmaiņām saistītām darbībām. Ievērojamu atbalstu šajā procesā sniedz attīstības sadarbība, jo īpaši visnabadzīgākajās un vismazāk aizsargātajās valstīs. OAP turpinās būt viens no galvenajiem klimata jomas finansējuma avotiem, un ES palielinās savas pūles integrēt klimata pārmaiņu jautājumu savās stratēģijās (pārbaudīs visas programmas un projektus (tostarp programmas un projektus pārtikas nodrošinājuma, lauksaimniecības un veselības aprūpes jomā), izvērtējot iespējas tajos iekļaut klimata pārmaiņu jautājumu).

ES ir arī pilnībā apņēmusies strādāt pie 7. IAM, kas paredz nodrošināt visiem piekļuvi cenas ziņā pieejamai, uzticamai, ilgtspējīgai un mūsdienīgai enerģijai. Nostiprināta politikas dialoga starp ES, dalībvalstīm, partnervalstīm un citiem starptautiskiem līdzekļu devējiem rezultātā tika parakstītas kopīgas deklarācijas par ilgtspējīgu enerģiju 21 . ES ir viens no galvenajiem dalībniekiem pasaulē, jo tā aktīvi piedalās starptautiskajos forumos un veido stratēģiskas partnerības, piemēram, ir izveidojusi Āfrikas un ES enerģētikas partnerību (AEEP) vai iniciatīvu “Ilgtspējīga enerģija visiem”. COP21 laikā tika sākta Āfrikas Atjaunojamās enerģijas iniciatīva, kā arī paplašināta ES Pilsētas mēru pakta iniciatīva, to piemērojot arī Subsahāras Āfrikai. Arī šajā gadījumā partnervalstis attīstības sadarbības ietvaros saņem finansiālu palīdzību, lai piekļūtu mūsdienīgiem, cenas ziņā pieejamiem un uzticamiem enerģijas pakalpojumiem, kas savukārt sekmē iekļaujošu ekonomisko izaugsmi. ES jo īpaši šajā jomā ir izvēlējusies palīdzēt vairot ieguldījumus ar ES līdzekļu apvienošanas sistēmu, lai līdz maksimumam palielinātu ES attīstības sadarbības resursu sviras efektu. EAF ietvaros 26 partnervalstis un partnerreģioni ir izvēlējušies likt enerģētikas nozari sadarbības ar ES centrā (10 % no 2014.–2020. gada perioda budžeta). Tiek veikts izvērtējums par attīstības sadarbību ilgtspējīgas enerģijas jomā.

Jauns impulss nodarbinātībai, izaugsmei un ieguldījumiem

Ārpus Eiropas pastāv papildu iespējas, ko sniedz attīstības politika un instrumenti un kas ir Eiropas rīcībā, lai galvenokārt stimulētu ieguldījumus, rosinātu saimniecisko darbību un tādējādi veicinātu izaugsmi un radītu darbvietas partnervalstīs, bet tam tai pašā laikā ir pozitīva ekonomiska ietekme uz Eiropu.

Pārmaiņu programmā ir uzsvērts, ka atbalsts iekļaujošai izaugsmei un darbvietu radīšanai ir viena no galvenajām ES ārējās sadarbības prioritātēm. Mazinot nabadzību, uzlabojot privātajam sektoram labvēlīgo vidi jaunattīstības valstīs un vienlaikus sekmējot pienācīgu darbu, kā arī sniedzot ieguldījumu valsts finanšu vadībā, labā pārvaldībā un tiesiskumā, ES divpusējie, daudzpusējie un globālie centieni attīstības jomā var veicināt ilgtspējīgu izaugsmi jaunattīstības valstīs. Ilgtspējīga attīstība jaunattīstības valstīs vidējā termiņā var palielināt ES ārējo tirgu izmēru, radot labklājību un darba un izaugsmes iespējas ES, kā arī pašās jaunattīstības valstīs.

Stratēģiskās partnerības ar Āfriku stiprināšana ir viena no ES politikas prioritātēm. ES un Āfrikas partnerība veicina tādas attiecības, kurās puses ir līdzvērtīgas, un ir balstīta uz kopīgām interesēm un vērtībām. ES, atbalstot Āfrikas integrāciju, arī tiecas sekmēt ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un veicināt labklājīgas un miermīlīgas sabiedrības. Ilgtspējīga labklājība un miers Āfrikā sniedz labumu arī Eiropai, palīdzot risināt kopīgas problēmas, piemēram, klimata pārmaiņu un demogrāfiskās nelīdzsvarotības jautājumu, piedāvājot jaunas ekonomiskās, tirdzniecības un ieguldījumu iespējas abām pusēm un samazinot savstarpējās drošības apdraudējumus. Šajā saistībā tika pieņemts ES atbalsts Āfrikas kontinentālās brīvās tirdzniecības zonas (CFTA) izveidei, ko finansē no Āfrikas Savienības atbalsta programmas. Eiropas un Āfrikas privāto sektoru Eiropas Savienība papildus iesaistīja ar augsta līmeņa pasākuma “Privātā sektora iesaistes un resursu aktivizēšana attīstībai: ES un Āfrikas skatpunkts” starpniecību; šo pasākumu Eiropas Komisija organizēja kopā ar Āfrikas Savienības Komisiju trešās ANO konferences par attīstības finansēšanu ietvaros (Adisabebā 2015. gada 15. jūlijā). Privātā sektora organizācijas, kas ir iesaistītas lielos infrastruktūras projektos un kalnrūpniecībā Āfrikā, tika sapulcinātas arī kopīgā ES un ĀS augsta līmeņa darbseminārā par Āfrikas minerālu nozares vajadzībām infrastruktūras jomā (Briselē 2015. gada martā).

Komisija ir izveidojusi divas iniciatīvas, lai piesaistītu ieguldījumus ilgtspējīgas enerģijas (ElectriFI) un lauksaimniecības (AgriFI) nozarē ar mērķi novērst trūkumus jaunu ieguldījumu strukturēšanā un finansēšanā. Šiem atbalsta mehānismiem būs liela nozīme privātā sektora stimulēšanā, finansētāju mobilizēšanā un transformējošas ietekmes radīšanā uz ekonomisko izaugsmi. Jaunattīstības valstīs bieži vien nav pietiekamas piekļuves sagatavošanas kapitālam, kā arī vidēja termiņa un ilgtermiņa kapitālam, daļēji tāpēc, ka banku sektors nevēlas uzņemties risku un tāpēc šādu piekļuvi nodrošina negribīgi.

PALĪDZĪBAS EFEKTIVITĀTE: PAŠREIZĒJĀ SITUĀCIJA

Pasaules mēroga partnerība efektīvai attīstības sadarbībai (GPEDC) 22 ir galvenais palīdzības un attīstības efektivitātes programmas satvars, un tās pamatā ir četras galvenās apņemšanās/jomas: demokrātiska valsts atbildība; pārredzamība un savstarpējā pārskatatbildība; uzmanības vēršana uz rezultātiem; iekļaujošas attīstības partnerības. ES pilnvērtīgi piedalās šajā procesā ar divām galvenajām politikas iniciatīvām: pārredzamības / savstarpējās pārskatatbildības iniciatīvu un kopīgas plānošanas iniciatīvu.

Kopīgā plānošana palīdz apmierināt partnervalstu augošo prasību samazināt palīdzības sadrumstalotību un darījumu izmaksas, kas jāsedz to iestādēm. Tā arī uzlabo pārredzamību, paredzamību un koordināciju un samazina birokrātiju un izmaksas visiem iesaistītajiem dalībniekiem.

Kamēr tika gatavots šis ziņojums, Padome šajā saistībā 2016. gada maijā pieņēma secinājumus “Kopīgās plānošanas pastiprināšana”, kas deva jaunu pamudinājumu pildīt apņemšanos samazināt palīdzības sadrumstalotību un palielināt attīstības efektivitāti. Secinājumos ir uzsvērts, ka kopīgā plānošana var palīdzēt palielināt Eiropas Savienības spējas ieņemt svarīgu lomu un palīdzēt partneriem īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un Adisabebas rīcības programmu. Tāpat tajā ierosināts kopīgo plānošanu attiecīgā gadījumā izmantot arī tad, kad tiek īstenota plašāka mēroga politiskā iesaistīšanās 23 , piemēram, saistībā ar augsta līmeņa dialogiem migrācijas jomā.

Kopš 2012. gada attīstības partneri 30 sadarbības valstīs ir sasnieguši kopīgas analīzes posmu 24 ; 25 no šīm valstīm tie ir izstrādājuši kopīgu stratēģiju (dažas stratēģijas vēl ir projekta stadijā vai tiek pārskatītas 25 ).

Runājot par valstu līmeni, jānorāda, ka attīstības partneri Etiopijā ziņo par panākumiem koordinācijā trīs stratēģiskās jomās/kopās — i) darbvietu radīšanas, ii) dabas resursu un iii) pārvaldības jomā/kopā. Uztura, veselības un “zaļajā” jomā tiek izstrādāta vienotā rīcība (ES+ mēroga koordinācijas satvari, kas vērsti uz īstenošanu). Kenijā 2015. gadā 10 ES attīstības partneru pieņēma ES kopīgo sadarbības stratēģiju Kenijas vidējā termiņa plāna 2014.–2017. gadam atbalstam, un ar šo stratēģiju iepazīstināja kopīgi ar Finanšu ministriju. Lai atbalstītu Vidējā termiņa plāna II un 2030. gada redzējuma īstenošanu 2013.–2017. gadā, ES līdzekļu devējiem tam jāpiešķir aptuveni EUR 3 miljardi (aizdevumos/dotācijās). Ugandā 2015. gada martā 11 ES attīstības partneru un Norvēģija parakstīja līdzīgu kopīgo stratēģiju. Visas trīs jaunās stratēģijas ir saskaņotas ar attiecīgajām valsts attīstības programmām un palielina pārredzamību un savstarpējo uzticēšanos 26 .

Pašlaik notiek darbs pie Komisijas daudzgadu plānošanas dokumentu aizstāšanas ar kopīgu indikatīvo daudzgadu programmu, kas jau vainagojies panākumiem attiecībā uz Āziju (Laosu), kuras piemēram varētu sekot ĀKK valstis, kā Centrālāfrikas Republika un Senegāla.

(1) OV L 58, 3.3.2015., 1. lpp.: Padomes 2015. gada 2. marta Regula (ES) 2015/322 par 11. EAF īstenošanu.

(2) OV L 210, 6.8.2013., 1. lpp.: Padomē sanākušo Eiropas Savienības dalībvalstu valdību pārstāvju Iekšējais nolīgums par Eiropas Savienības palīdzības finansēšanu atbilstīgi daudzgadu finanšu shēmai laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam saskaņā ar ĀKK un ES Partnerattiecību nolīgumu un par finansiālas palīdzības piešķiršanu aizjūras zemēm un teritorijām, kurām piemēro LESD ceturto daļu.

(3) OV L 335, 48. lpp.: Padomes 2013. gada 12. decembra Lēmums attiecībā uz EAF pārejas pārvaldības pasākumiem no 2014. gada 1. janvāra līdz brīdim, kad spēkā stāsies 11. EAF.

(4) http://www.eib.org/projects/regions/acp/funding-and-financial-instruments/investment-facility/index.htm?lang=en  un COM(2016) 79 final, Komisijas ziņojums Padomei par tādas finansiālās palīdzības īstenošanu, ko aizjūras zemēm un teritorijām nodrošina saskaņā ar 11. Eiropas Attīstības fondu, 22.2.2016.

(5) Dienestu darba dokuments, ar kuru tiek izveidots ES starptautiskās sadarbības un attīstības rezultātu ietvars, SWD(2015) 80 final.

(6) http://effectivecooperation.org/monitoring-country-progress/explore-monitoring-data/.  

(7) https://europa.eu/globalstrategy/sites/globalstrategy/files/about/eugs_review_web_7.pdf  ; http://ec.europa.eu/europeaid/sites/devco/files/communication-proposal-new-consensus-development- 20161122_en.pdf .

(8) 2016. gadā, šā ziņojuma pabeigšanas laikā, piešķīrumi bija divkāršojušies, bet maksājumi — pieauguši par pusi salīdzinājumā ar iepriekš minētajiem skaitļiem.

(9) Pārskatu par Tūkstošgades attīstības mērķiem un EAF finanšu ieguldījumu konkrēto rādītāju sasniegšanā skatīt dienestu darba dokumentā, E pielikumā.

(10) http://europa.eu/rapid/press-release_IP-11-1063_lv.htm  .

(11) .  

(12) Šādās valstīs notika vismaz viens TAM iniciatīvas projekts: Burkinafaso, Malāvija, Ruanda, Mozambika, Gana, Tanzānija, Zambija, Kongo (CD), Libērija, Uganda, Čada, Namībija, Nigēra, Kotdivuāra, Somālija, Sjerraleone, Jamaika, Madagaskara, Haiti, Burundi, Togo, Botsvāna, Centrālāfrikas Republika, Mauritānija, Austrumtimora, Kaboverde, Maurīcija, Zimbabve, Gvineja, Samoa, Gambija, Svazilenda, Kiribati, Džibutija, Gvineja-Bisava, Santome un Prinsipi, Komoru Salas, Zālamana Salas, Tonga, Māršala Salas, Sentlūsija, Antigva un Barbuda, Niue, Grenāda, Kuka Salas, Tuvalu.

(13) .   

(14) http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:32015R0322&from=EN.  

(15) https://ec.europa.eu/europeaid/sites/devco/files/edf-bridging-facility-impl-regulation-2014-157_en.pdf. Arī pagaidu mehānismam ir tādi paši mērķi:  

(16) https://ec.europa.eu/europeaid/sites/devco/files/joint-communication-renewed-partnership-acp-20161122_en.pdf. Sk. kopīgo paziņojumu “Atjaunota partnerība ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna reģiona valstīm” (22.11.2016.):

(17) Kopš Finanšu regulas pieņemšanas ES ir izveidojusi divus ieguldījumu fondus, ko pilnībā vai daļēji finansē 11. EAF: ieguldījumu fondu “Bêkou” Centrālāfrikas Republikā un ES Ārkārtas ieguldījumu fondu Āfrikai.

(18) Globālajām iniciatīvām finansējums tiek piešķirts arī no ĀKK starpvalstu sadarbībai paredzētajiem EAF resursiem.

(19) Komisijas 7.6.2016. Paziņojums COM(2016) 385 par jauna satvara partnerībai ar trešajām valstīm izveidi saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā neietilpst šā ziņojuma aptvertajā periodā.

(20) Sākot jau ar Etiopiju, Mali, Nigēriju, Nigēru un Senegālu.

(21) 2014.–2015. gadā tās bija parakstījušas Uganda, Sjerraleone, Kenija, Nigērija, Kamerūna, Senegāla, Madagaskara, Benina, Mikronēzija, Māršala Salas, Tonga, Palau, Nauru, Niue, Ruanda, Togo, Kotdivuāra, Kaboverde, Libērija.

(22)

ES vēlētājus GPEDC koordinācijas komitejā (KK) pārstāvēja Komisija, kas šajā komitejā bija viena no trim līdzekļu devēju partneru pārstāvjiem, kuri 2014. gadā sapulcējās Abudžā (februārī) un Ņujorkā (jūlijā). Pirmā GPEDC augsta līmeņa sanāksme notika 2014. gada aprīlī.

(23) https://ec.europa.eu/europeaid/sites/devco/files/communication-next-steps-sustainable-europe-20161122_en.pdf. Sk. 7. zemsvītras piezīmi un arī vēlāk, 2016. gadā, sagatavoto Komisijas paziņojumu “Turpmākie pasākumi ilgtspējīgai Eiropas nākotnei”:

(24) Minēto 30 valstu vidū pašlaik ir šādas ĀKK valstis: Burkinafaso, Burundi, Čada, Dienvidsudāna, Etiopija, Gana, Kenija, Kotdivuāra, Komoru Salas, Malāvija, Mali, Mozambika, Namībija, Nigēra, Ruanda, Senegāla, Togo, Uganda un Benina (projekts).

(25) Minēto 25 valstu vidū pašlaik ir šādas ĀKK valstis: Burundi, Čada, Dienvidsudāna, Etiopija, Gana, Kenija, Komoru Salas, Mali, Namībija, Ruanda, Senegāla, Togo, Uganda, kā arī Benina, Burkinafaso, Kotdivuāra un Nigēra (projekti).

(26) Šā ziņojuma sagatavošanas laikā ES, Francija, Vācija un Togo valdība ir parakstījušas kopīgās plānošanas nolīgumu, ar kuru plānots nodrošināt EUR 715 miljonus. Šī stratēģija uzlabos ES finansējuma paredzamību un pārredzamību un palielinās partnervalsts atbildību.