9.3.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 91/6

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 165. un 166. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 14. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”) (1),

—

ņemot vērā Padomes un Komisijas 2012. gada kopīgo ziņojumu par stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”) īstenošanu — “Izglītība un apmācība gudrā, ilgtspējīgā un iekļaujošā Eiropā” (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 26. augusta paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Projekts Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgajam ziņojumam par stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (“ET 2020”) īstenošanu – jaunas prioritātes Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā” (COM(2015)0408),

—

ņemot vērā Padomes un Komisijas 2015. gada kopīgo ziņojumu par stratēģiskās sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā (ET 2020) īstenošanu – “Jaunas prioritātes Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā” (3),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. un 29. novembra secinājumus par mācību mobilitātes kritēriju (4),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 19. novembra secinājumus par izglītību ilgtspējīgai attīstībai (5),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 17. februāra secinājumus par ieguldījumiem izglītībā un apmācībā — atbilde uz paziņojumu “Izglītības pārvērtēšana — ieguldījums prasmēs labāku sociālekonomisko rezultātu sasniegšanai” un “2013. gada izaugsmes pētījumu” (6),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par skolotāju efektīvu izglītību (7),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 20. maija secinājumus par kvalitātes nodrošināšanu izglītības un apmācības atbalstam (8),

—

ņemot vērā Padomes secinājumus par uzņēmējdarbības garu izglītībā un apmācībā (9),

—

ņemot vērā Padomes secinājumus par agrīnās izglītības un sākumskolas izglītības lomu radošuma, inovāciju un digitālās kompetences attīstībā (10),

—

ņemot vērā Padomes secinājumus par priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas mazināšanu un panākumu skolā veicināšanu (11),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Izglītības pārvērtēšana — ieguldījums prasmēs labāku sociālekonomisko rezultātu sasniegšanai” (COM(2012)0669),

—

ņemot vērā Padomes 2012. gada 20. decembra ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu (12),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Ieteikumu 2006/962/EK par pamatprasmēm mūžizglītībā (13),

—

ņemot vērā ES izglītības ministru neformālajā sanāksmē Parīzē 2015. gada 17. martā pieņemto “Deklarāciju par pilsoniskuma un kopējo vērtību — brīvības, iecietības un nediskriminācijas — veicināšanu ar izglītības palīdzību” (“Parīzes deklarācija”) (14),

—

ņemot vērā par profesionālās izglītības un apmācības nozari atbildīgo ministru sanāksmē Rīgā 2015. gada 22. jūnijā pieņemtos secinājumus (“Rīgas secinājumi”) (15),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. jūlija zaļo grāmatu “Migrācija un mobilitāte — ES izglītības sistēmu problēmas un iespējas” (COM(2008)0423),

—

ņemot vērā ekspertu grupas jaunu prasmju jaunām darba vietām jautājumos 2010. gada februārī Komisijas vajadzībām izstrādāto pētījumu “New Skills for New Jobs: Action Now” (“Jaunas prasmes jaunām darba vietām — jārīkojas tagad”) (16),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra ieteikumu “Pārrobežu mobilitāte Kopienā izglītības un apmācības nolūkā: Eiropas Mobilitātes kvalitātes harta” (17),

—

ņemot vērā 2015. gada martā notikušā Sestā augstskolu un uzņēmēju foruma ziņojumu (18),

—

ņemot vērā CEDEFOP 2012. gada prognozi “Future skills supply and demand in Europe” (“Turpmāk gaidāmais prasmju piedāvājums un pieprasījums Eiropā”) (19),

—

ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 8. septembra rezolūciju par jauniešu uzņēmējdarbības veicināšanu ar izglītības un apmācības palīdzību (20) un 2015. gada 28. aprīļa rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar Boloņas procesa īstenošanu (21),

—

ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 26. novembra rezolūciju par izglītības nodrošināšanu bērniem ārkārtas situācijās un ieilgušu krīžu gadījumos (22),

—

ņemot vērā Parlamenta 2016. gada 12. aprīļa rezolūciju par “Erasmus+” un citiem instrumentiem mobilitātes veicināšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā – mūžizglītības pieeja (23),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu (A8-0176/2016),

A.

tā kā šajā tekstā jebkura atsauce uz izglītību un apmācību ir lietota, ar to saprotot formālo un neformālo izglītību un ikdienēju mācīšanos, jo šie izglītošanās veidi savstarpēji papildina cits citu pārejā uz kognitīvu sabiedrību un tiem ir noteikta loma, pievēršoties konkrētām mērķgrupām un tādējādi veicinot to cilvēku iekļaušanu, kuriem ir mazāk izglītošanās iespēju;

B.

tā kā izglītībai un apmācībai nevajadzētu būt orientētai vienīgi uz darba tirgus vajadzību apmierināšanu, bet gan vajadzētu būt arī vērtībai pašai par sevi, jo, kā noteikts Līgumos, tikpat nozīmīga loma izglītībai ir arī ētisko un pilsonisko vērtību un — plašākā izpratnē — cilvēcisko vērtību veidošanā un Eiropas demokrātisko pamatprincipu nostiprināšanā;

C.

tā kā izglītībai būtu jādod ieguldījums jauniešu personības attīstībā un izaugsmē un savstarpējās cieņas veidošanā, lai viņi kļūtu par proaktīviem, atbildīgiem un apzinīgiem, ar pilsoniskām, sociālām un transversālām starpkultūru kompetencēm apveltītiem pilsoņiem un prasmīgiem speciālistiem;

D.

tā kā izglītība būtu jāuzskata par vienu no cilvēka pamattiesībām un sabiedrisku labumu, kuram ir jābūt pieejamam visiem;

E.

tā kā izglītībai un apmācībai ir būtiska loma cīņā pret nabadzību un sociālo atstumtību un, paplašinot piekļuvi mūžizglītībai, ir iespējams radīt jaunas iespējas cilvēkiem ar zemu kvalifikāciju, bezdarbniekiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, padzīvojušiem cilvēkiem un migrantiem;

F.

tā kā iekļaujošai, kvalitatīvai izglītībai un apmācībai ir būtiska nozīme Eiropas kultūras, ekonomiskajā un sociālajā attīstībā;

G.

tā kā izglītībai un apmācībai Eiropā būtu jānodrošina ieguldījums ES stratēģiju un iniciatīvu, tostarp stratēģijas “Eiropa 2020”, digitālā vienotā tirgus iniciatīvas, Eiropas Drošības programmas un Investīciju plāna Eiropai, īstenošanā;

H.

tā kā ne visas dalībvalstis saskaras ar viena un tā paša veida un apmēra problēmām, un tas nozīmē, ka visiem attiecībā uz izglītību un apmācību sniegtajiem ieteikumiem vajadzētu būt elastīgiem un tajos būtu jāņem vērā konkrēto valstu un reģionu ekonomiskie, sociālie un demogrāfiskie faktori, kultūras īpatnības un citi faktori, vienlaikus arī tiecoties uzlabot situāciju visā Eiropas Savienībā;

I.

tā kā ET 2020 sadarbībai būtu jāpapildina dalībvalstu rīcība un jāatbalsta dalībvalstis to centienos pilnveidot izglītības un apmācības sistēmas, vienlaikus respektējot dalībvalstu kompetenci;

J.

tā kā ekonomiskajai attīstībai un sociālajai kohēzijai būtu jāpiešķir vienlīdz svarīga nozīme, apvienojot dažādus politikas virzienus, kuru mērķis ir panākt taisnīgāku zināšanu sadalījumu iedzīvotāju vidū, lai cīnītos pret arvien lielākajām ienākumu atšķirībām — blakusparādību uz prasmēm balstītai tehnoloģiskajai izaugsmei;

K.

tā kā ilgtspējīgas izaugsmes pamatā ir efektīvas investīcijas kvalitatīvā izglītībā un apmācībā;

L.

tā kā patlaban vērojamais zemais zināšanu un pamatprasmju līmenis ir satraucošs, un tādēļ ir nepieciešams, lai pamatizglītība un vidējā izglītība sniegtu nepieciešamo pamatu turpmākam izglītošanās procesam un integrācijai darba tirgū;

M.

tā kā zema līmeņa pamatprasmju tendence pieaugušo iedzīvotāju vidū liecina, ka ir nepieciešams nostiprināt pieaugušo izglītību kā kvalifikācijas pilnveidošanas un pārkvalificēšanās instrumentu;

N.

tā kā 2014. gada izaugsmes pētījumā Komisija pauž viedokli, ka, runājot par izdevumiem, dalībvalstīm ir jārod veidi, kā aizsargāt vai veicināt ilgāka termiņa investīcijas izglītībā, pētniecībā, inovācijā, enerģētikā un klimata pasākumos, un ka ir būtiski ieguldīt līdzekļus izglītības un apmācības sistēmu modernizēšanā, tostarp mūžizglītībā;

O.

tā kā publisko budžetu situācija joprojām ir visai spiedīga un vairākas dalībvalstis ir samazinājušas savus izdevumus izglītības un apmācības jomā, un tagad šajā jomā ir nepieciešamas papildu un efektīvākas investīcijas, jo tas būs izšķirīgi nozīmīgs produktivitātes, konkurētspējas un izaugsmes faktors;

P.

tā kā, kaut gan saistībā ar ET 2020 mērķu sasniegšanu augstākās izglītības jomā rezultāti ir uzlaboti, visā Eiropas augstākās izglītības telpā ir dzirdamas bažas par to, cik efektīvi ir dalībvalstu veiktie ieguldījumi izglītībā, par to, ka galvenā uzmanība tiek pievērsta kvantitatīvajiem rādītājiem, par pedagoģiskā darba nosacījumu un mācību kvalitātes pasliktināšanos un akadēmiskās brīvības mazināšanos, un tiek pausta skepse attiecībā uz atsevišķiem Boloņas procesa aspektiem un šā procesa īstenošanu dažās dalībvalstīs;

Q.

tā kā ET 2020 Monitor liecina, ka galvenie mūsdienu problēmjautājumi ir izglītības deficīts un cilvēku, kas nāk no sliktiem sociālekonomiskajiem apstākļiem, zemais iekļautības līmenis, un līdz ar to, lai sasniegtu ET 2020 mērķus un uzlabotu iekļautību un izglītības un apmācības sistēmu kvalitāti, ir vairāk jākoncentrējas uz sociālajiem jautājumiem,

1.

atzinīgi vērtē ET 2020 izvērtēšanas procesu un uzsver, ka šīs izvērtēšanas secinājumi ir jāņem vērā un strauji jāīsteno, lai palielinātu sistēmas pievienoto vērtību un optimizētu tās efektivitāti, vienlaikus nostiprinot konkrētām valstīm būtiskos aspektus un savstarpēju mācīšanos;

2.

pauž nožēlu par to, ka izglītības un apmācības jomā joprojām nav atrisinātas ievērojamās problēmas, kas saistītas ar kvalitāti, pieejamību un sociālekonomisko diskrimināciju, un uzskata, ka gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī būtu jāīsteno vērienīgāki, koordinētāki un efektīvāki politikas pasākumi;

3.

atkārtoti uzsver 2015. gada martā Parīzē pieņemtās “Deklarācijas par pilsoniskuma un kopīgo brīvības, iecietības un nediskriminācijas vērtību sekmēšanu ar izglītības palīdzību” nozīmi;

4.

atzinīgi vērtē ET 2020 prioritāro jomu skaita samazināšanu līdz sešām, tajās uzskaitot konkrētus jautājumus, no kuriem dalībvalstis var izvēlēties, ko īstenot atbilstoši savām vajadzībām un apstākļiem, taču norāda, ka ET 2020 ir nepieciešami uzlabojumi, raugoties no efektivitātes un darbības aspekta, un ir jāpieņem darba programma;

5.

atzinīgi vērtē ierosinājumu pagarināt darba ciklu no trim līdz pieciem gadiem, lai varētu labāk īstenot ilgtermiņa stratēģiskos mērķus un risināt tādus problēmjautājumus kā vājas skolēnu sekmes dažos priekšmetos, zemi līdzdalības rādītāji pieaugušo izglītībā, priekšlaicīga mācību pārtraukšana, sociālā iekļautība, iedzīvotāju līdzdalība sabiedriskajā dzīvē, no dzimuma atkarīgās atšķirības un augstskolu absolventu nodarbinātības rādītāji;

6.

atzinīgi vērtē ET 2020 nākamās paaudzes darba grupas un aicina Komisiju uzlabot dažādu ieinteresēto personu pārstāvību šajās darba grupās un it sevišķi — iesaistīt vairāk izglītības jomas ekspertu, jaunatnes darbinieku, pilsoniskās sabiedrības pārstāvju, skolotāju un augstskolu mācībspēku, kuru praktiskajai pieredzei ir būtiska nozīme ET 2020 mērķu sasniegšanā; uzsver, ka grupu veiktā darba rezultātus ir nepieciešams labāk izplatīt vietējā, reģionālā, valstu un ES mērogā;

7.

atzinīgi vērtē neformālo struktūru vadošās lomas nostiprināšanu ET 2020 ietvaros, kā arī atgriezeniskās saites izveidi starp augstā līmeņa grupu, ģenerāldirektoru grupējumiem un darba grupām; atzīst pilsoniskās sabiedrības organizāciju nozīmi, lai jautājumā par Eiropas sadarbību izglītības un apmācības jomā vērstos pie ieinteresētajām personām vietējā, reģionālā un valsts līmenī un iedzīvotājiem, un prasa sniegt minētajām organizācijām finansiālu atbalstu no “Erasmus+” (3. pamatdarbība) un Eiropas Sociālā fonda;

8.

prasa izveidot neformālu koordinācijas struktūru, kurā darbotos Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta (DG EAC) ģenerāldirektors, citu ģenerāldirektorātu direktori, kas atbild par izglītības jautājumiem, pilsoniskās sabiedrības, sociālo partneru un Parlamenta Kultūras un izglītības komitejas pārstāvji un kura rīkotu augsta līmeņa sanāksmes, lai nodrošinātu ciešāku darba koordināciju, politikas saskaņotību un ET 2020 oficiālo un neoficiālo struktūru sniegto ieteikumu pēcpārbaudi; uzskata, ka šāda koordinācija ir nepieciešama, ņemot vērā bažas par īstena dialoga trūkumu starp Komisiju un pilsoniskās sabiedrības organizācijām un to, ka ar ET 2020 saistītās kompetences ir sadalītas un uzticētas vairākiem Komisijas ĢD un komisāriem; prasa pienācīgi informēt par šā darba gaitā gūtajiem secinājumiem gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī;

9.

atkārtoti norāda — neraugoties uz to, cik svarīgi ir apgūt darba tirgū nepieciešamās prasmes, vajadzētu atbalstīt zināšanu vērtības, kvalitātes un praktiskā lietojuma, kā arī akadēmiskās disciplīnas nozīmi; uzsver, ka, ņemot vērā atšķirīgo sociālekonomisko situāciju un dažādās izglītības tradīcijas dalībvalstīs, ir jāatsakās no visaptverošu priekšrakstu pieejas; uzsver, ka topošajā “Eiropas prasmju programmā”, kurā uzmanība pamatoti koncentrēta uz ekonomikas un nodarbinātības problemātiku, vienlaikus vajadzētu tādā pašā mērā pievērsties dažādos priekšmetos apgūstamo zināšanu, akadēmiskā snieguma, kritiskās domāšanas un jaunrades nozīmei; vienlaikus aicina dalībvalsts atbalstīt iniciatīvas, kas ļautu studentiem demonstrēt savas prasmes sabiedrībai un potenciālajiem darba devējiem;

10.

norāda uz riskiem, kas saistīti ar radikalizācijas, vardarbības, iebiedēšanas un uzvedības problēmu pastiprināšanos un sāk parādīties jau pamatskolā; aicina Komisiju veikt izpēti ES līmenī un nākt klajā ar pārskatu par situāciju visās dalībvalstīs, atspoguļojot dalībvalstu reakciju uz šādām tendencēm un norādot, vai un kā dalībvalstis savās izglītības programmās iekļāvušas ētikas, personības pilnveides un sociālo zinību apguvi kā instrumentu, kas jau sekmīgi darbojas daudzās skolās, tostarp paredzot atbalstu skolotājiem šo horizontālo prasmju kontekstā; mudina dalībvalstis šajā jomā apmainīties ar labāko praksi;

11.

norāda uz vērtību, ko nodrošina formālās un neformālās izglītības un ikdienējās mācīšanās procesa saistīšana ar vietējās sabiedrības situāciju un vajadzībām (community-based approach) un cieša saikne starp izglītības ieguves vidi un ģimeni;

12.

prasa plašāk iesaistīt ET 2020 darbā visus nozarei būtiskos dalībniekus;

13.

uzskata, ka būtu jārosina, lai savu mācību struktūru pārvaldībā aktīvi līdzdarbotos pašas izglītojamās personas, pārstāvēdamas visas vecuma grupas un visus mācību veidus;

14.

mudina dalībvalstis nostiprināt saikni starp augstāko izglītību un profesionālo izglītību un apmācību, pētniecības institūtiem un ekonomikas nozari un nodrošināt sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos; norāda, ka šī partnerība pastiprinās ET 2020 ietekmi un mācību sistēmu nozīmi Eiropas inovācijas spējas palielināšanā;

15.

uzsver, ka skolas un vecāku saziņas stratēģijas, rakstura audzināšana un citas personības attīstības programmas, kas sadarbībā ar ģimenēm un citiem attiecīgajiem sociālajiem partneriem tiek īstenotas izglītības ieguves vietās, var palīdzēt veicināt augšupēju sociālo konverģenci, sekmēt aktīvu pilsoniskumu un popularizēt Līgumos nostiprinātās Eiropas vērtības, kā arī novērst radikalizāciju; uzsver, ka labvēlīgai videi mājās ir izšķirīga nozīme, attīstot bērnu pamatprasmes, un norāda, ka būtu vērtīgi piedāvāt vecākiem kursus, kas var izrādīties iedarbīgs līdzeklis cīņā pret izglītības deficītu;

16.

mudina sistēmas ET 2020 ietvaros apmainīties ar paraugpraksi;

17.

uzsver, ka sadarbība sistēmā ET 2020 pašos pamatos papildina dalībvalstu pasākumus — tā var būt savstarpēja mācīšanās, datu apkopošana, darbs grupās un labas prakses apmaiņa starp valstīm, ko pastiprinās pārredzamības un koordinācijas uzlabojumi un rezultātu izplatīšana;

18.

uzsver ārēju apvienību un nevalstisko organizāciju lomu, tām apmeklējot skolas, lai bērniem iemācītu papildu prasmes un sociālās kompetences, piemēram, nodarboties ar mākslu vai darināt kaut ko pašu rokām, un palīdzot integrēties, labāk izprast apkārtējo vidi, solidarizēties mācībās un dzīvē un veicinot mācīšanās kompetences visiem klases skolēniem;

19.

pauž bažas par to, ka skolotāju izglītības un apmācības kvalitāte dažās dalībvalstīs atpaliek no mācību stundu vadīšanai mūsdienās nepieciešamā kompetenču klāsta un daudzveidības, piemēram, saskarē ar dažādības palielināšanos audzēkņu vidū, novatorisku pedagoģisko pieeju un IKT risinājumu izmantošanu;

20.

mudina dalībvalstis pielāgot skolotāju sagatavošanas un strādājošo skolotāju profesionālās pilnveides programmas, labāk izmantot dalībvalstu savstarpējas mācīšanās pasākumus un veicināt pedagoģiskās izglītības iestāžu un skolu sadarbību un partnerību;

21.

atzinīgi vērtē to, ka par vienu no ET 2020 prioritārajām jomām ir izraudzīts uzlabots atbalsts skolotājiem un skolotāju statusa celšana, kam ir būtiska nozīme, lai skolotāji varētu saņemt nepieciešamo respektu un tādējādi šī profesija kļūtu pievilcīgāka; uzskata — lai šo mērķi izpildītu, būtu jāuzlabo skolotāju sagatavošana un apmācība un skolotāju darba apstākļi, tostarp dažās dalībvalstīs jāpalielina skolotāju alga, ņemot vērā, ka skolotāji bieži vien algā saņem mazāku summu nekā augstskolu absolventu vidējā darba samaksa;

22.

ar bažām konstatē, ka dažās dalībvalstīs, jo īpaši valstīs, kas piedzīvo grūtus laikus, skolotāju sagatavošana un izglītības kvalitāte ir pasliktinājušās personāla un izglītībai atvēlēto līdzekļu samazināšanas dēļ;

23.

norāda, ka viena no ET 2020 prioritārajām jomām ir atvērtas un inovatīvas izglītības un apmācības nodrošināšana; uzsver, ka ir svarīgi, lai tiktu attīstītas un veicinātas inovatīvas un elastīgas mācību vielas pasniegšanas un apguves un zināšanu pārneses metodes, kuras paredz aktīvu indivīdu līdzdalību;

24.

mudina dalībvalstis pilnībā izmantot digitalizācijas, IKT un jauno tehnoloģiju, tostarp brīvpieejas datu platformu un MOOC potenciālu, lai uzlabotu mācību procesa un skolotāju darba kvalitāti un pieejamību; aicina ES un dalībvalstis pielikt nepieciešamās pūles, lai pilnveidotu digitālās un IKT kompetences, tostarp arī rīkojot īpašas skolotājiem un skolēniem, kā arī augstskolu mācībspēkiem un studentiem paredzētas mācības par šo instrumentu lietojumu; mudina šajā jomā apmainīties ar paraugpraksi un pilnveidot pārrobežu sadarbību;

25.

izsaka atzinību par Komisijas veltīto uzmanību digitālo prasmju svarīgajai nozīmei; uzsver, ka šīm prasmēm ir būtiska nozīme, lai sagatavotu jauniešus dzīvei 21. gadsimtā;

26.

uzsver, ka ET 2020 sistēmā lielāka uzmanība būtu jāveltī jautājumam par mācību rezultātu uzlabošanu saistībā ar pieejamiem resursiem, it sevišķi attiecībā uz pieaugušo izglītību;

27.

mudina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt pastāvošos noteikumus par to, kā izvērtējamas ar Eiropas finanšu instrumentiem finansētās izglītības un apmācības programmas, lielāku vērību pievēršot ietekmes novērtējumam kvalitātes aspektā un rezultātiem, kas saistīti ar ievērotajām ET 2020 prioritātēm;

28.

mudina dalībvalstis ar stipendijām un aizdevumiem atbalstīt tādus izglītošanās un studiju veidus, kuru struktūra palīdzētu pārvarēt plaisu starp izglītību un praktiskajām vajadzībām;

29.

uzsver, ka izglītības un apmācības jomā ir labāk jākoncentrē centieni, apvienojot un racionalizējot pastāvošās programmas un iniciatīvas;

30.

aicina Komisiju attiecīgā gadījumā rast atsevišķus, diskrētus risinājumus minoritāšu grupām, lai labāk reaģētu uz katras grupas attiecīgajām problēmām;

31.

pauž pārliecību, ka ieguldījumi pirmsskolas izglītībā un aprūpē, kas veidota atbilstoši katras mērķa grupas jūtīgumam un brieduma līmenim, nodrošina lielāku atdevi nekā ieguldījumi jebkurā citā izglītības posmā; norāda — ir apliecinājies, ka ieguldījumi pirmsskolas izglītībā samazina turpmākās izmaksas;

32.

uzskata, ka veiksmīga izglītība visos līmeņos ir atkarīga no labi apmācītiem skolotājiem un viņu nepārtrauktas profesionālās tālākizglītošanās, tādēļ ir nepieciešami pietiekami ieguldījumi skolotāju apmācībā;

33.

prasa pievērst lielāku uzmanību izglītības kvalitātei visa mūža garumā, sākot jau no bērnudārza posma;

34.

prasa — neatkarīgi no ET 2020 sistēmā izmantoto rādītāju un kritēriju būtiskuma — kopā ar vietējā, reģionālā un valsts līmeņa ieinteresētajām personām izstrādāt labas prakses piemērus attiecībā uz kvalitātes aspektā gūtā progresa un kvalitatīvu datu izmantošanā veiktā ieguldījuma novērtēšanu;

35.

uzsver, ka ir svarīgi mācīt un apgūt tādas vispārējās pamatprasmes kā IKT lietošana, matemātika, kritiskā domāšana, svešvalodas, mobilitāte utt., kas jauniešiem ļaus viegli pielāgoties mainīgajai sociālajai un ekonomiskajai videi;

36.

norāda, ka formālo izglītību apgūst vēl nepieredzēts mācībās iesaistījušos personu skaits; pauž bažas par to, ka ES joprojām vērojams augsts jauniešu bezdarba līmenis un ir samazinājies augstāko izglītību ieguvušo iedzīvotāju nodarbinātības rādītājs;

37.

uzsver, ka, īstenojot stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus izglītības un apmācības jomā, tostarp it sevišķi mērķi panākt, lai priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas līmenis būtu zem 10 % un lai 40 % jaunākās paaudzes iedzīvotāju būtu augstākā izglītība, nedrīkstētu pieļaut, ka no tā ciestu izglītības kvalitāte, bet gan tie būtu jāīsteno, ņemot vērā ET 2020 pirmo mērķi — “atbilstošas un kvalitatīvas prasmes un kompetences”; norāda, ka viens no veidiem, kā to sasniegt, ir duālās izglītības projektu attīstīšana;

38.

vērš uzmanību uz to, ka standartizētu testu un kvantitatīvas pieejas izmantošanai, atskaitoties par izglītības procesā apgūto, ir raksturīgi tas, ka labākajā gadījumā tiek pārbaudīts tikai šaurs tradicionālu kompetenču klāsts, un skolām var nākties pielāgot mācību programmas eksāmenos pārbaudāmās vielas apguvei, atstājot novārtā izglītībai pēc būtības piemītošās vērtības; norāda, ka izglītībai un apmācībai ir nozīmīga loma arī ētisko un pilsonisko vērtību un cilvēciskuma ieaudzināšanā, taču eksāmenos iegūtās atzīmes neko neliecina nedz par skolotāju darbu, nedz audzēkņu sekmēm šajā jomā; šajā sakarā vērš uzmanību uz to, ka izglītības ieguves videi ir jābūt elastīgai, inovatīvai un radošai, jo tādējādi var uzlabot mācību kvalitāti un paaugstināt iegūtās izglītības līmeni;

39.

uzsver nepieciešamību pilnveidot pamatprasmes, lai panāktu, ka izglītība ir kvalitatīva;

40.

uzsver, ka ir nozīmīgi sniegt kvalitatīvu pirmsskolas izglītību un laikus to modernizēt; uzsver, ka izšķirīga nozīme ir tam, lai izglītības un apmācības sistēmās īstenotā pieeja būtu vērsta uz indivīdu, jo šāda pieeja nāk par labu radošuma un kritiskās domāšanas attīstībai, vienlaikus koncentrējoties uz audzēkņu personiskajām interesēm, vajadzībām un spējām;

41.

aicina dalībvalstis novirzīt ieguldījumus iekļaujošā izglītībā, kas atbilstu sabiedrības risināmajiem uzdevumiem attiecībā uz vienlīdzīgas piekļuves un iespēju nodrošināšanu visiem; uzsver, ka kvalitatīva izglītība un apmācība, tostarp mūžizglītības iespējas un jebkāda veida diskriminācijas, ekonomiskās un sociālās nevienlīdzības un atstumtības iemeslu novēršanas programmas ir būtiski nozīmīgas, lai uzlabotu sociālo saliedētību un to jauniešu dzīvi, kuri atrodas sociāli un ekonomiski nelabvēlīgā situācijā, kā arī minoritāšu jauniešiem, un uzsver, ka ir nepieciešami pastāvīgi centieni mazināt priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas tendenci šo jauniešu vidū;

42.

prasa padarīt izglītību un apmācību iekļaujošāku, lai gādātu par cilvēkiem ar invaliditāti vai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, un vienlaikus mudina uzlabot skolotāju apmācību, lai panāktu, ka skolotāji apgūst prasmes, kas nepieciešamas, lai varētu iesaistīt un integrēt audzēkņus ar invaliditāti un palīdzēt viņiem;

43.

uzsver, ka būtu nepieciešams izpētīt un izvērtēt Boloņas procesa un studentu mobilitātes blakusparādības; mudina dalībvalstis pastiprināti censties sasniegt mērķus un nodrošināt, ka tiek īstenotas Boloņas procesā saskaņotās reformas un mobilitātes programmas, un apņemties efektīvāk sadarboties, novēršot to nepilnības, lai labāk atspoguļotu studentu un visas akadēmiskās kopienas vajadzības un stimulētu un atbalstītu augstākās izglītības kvalitātes uzlabošanu;

44.

atbalsta uzskatu, ka ET 2020 darba ciklā vairāk jāiesaista augstskolu aprindas;

45.

norāda, ka Boloņas process ir ļāvis gūt ievērojamus panākumus, un uzskata, ka izglītības iestādēm vajadzētu elastīgi izmantot moduļus un Eiropas kredītpunktu pārneses sistēmu (ECTS);

46.

atzinīgi vērtē centienus palielināt studentu skaitu dabaszinātņu, tehnisko zinātņu, inženierzinātņu un matemātikas (STEM) disciplīnās, taču nevajadzētu pieļaut, ka no tā cieš humanitārās zinātnes, kurām ir neatsverama nozīme, lai pienācīgi liktu lietā STEM disciplīnu pavērtās iespējas;

47.

uzsver, ka finanšu izteiksmē mērāmu rezultātu priekšnosacījums nebūtu jāizvirza visai akadēmiskajai darbībai, un šajā sakarā aicina censties panākt, lai humanitārās zinātnes netiktu pakļautas riskam zaudēt savu vietu zinātniskās pētniecības kopainā;

48.

atbalsta vispusīgāku skatījumu, kurā akcentēta izglītības un pētniecības disciplīnu daudzveidības nozīme;

49.

atbalsta uzskatu, ka nākotnē mobilitātes programmas vajadzētu plānot, vadoties pēc rezultātu kvalitatīvā aspekta, raugoties, lai tie atbilstu prioritātēm un noderētu izvirzīto mācību mērķu sasniegšanai; prasa pienācīgi īstenot Eiropas mobilitātes kvalitātes hartā minētos priekšlikumus un labāk izmantot visus pieejamos instrumentus, lai sagatavotu audzēkņus viņiem noderīgākajam mobilitātes veidam; mudina dalībvalstis pilnībā izmantot iespējas, ko piedāvā internacionalizācija turpat savā valstī, lai mācību laikā nodrošinātu starptautisku dimensiju tiem jauniešiem, kuri izvēlējušies nepiedalīties ārpus savas valsts notiekošos mobilitātes pasākumos;

50.

atkārtoti apstiprina, ka ir nepieciešams nodrošināt mobilitātes iespēju pieejamību, it sevišķi profesionālajā izglītībā, nelabvēlīgā situācijā esošiem jauniešiem un cilvēkiem, kas cieš no dažādu veidu diskriminācijas; uzsver mobilitātes programmu, piemēram, “Erasmus+”, svarīgo nozīmi, stimulējot transversālu prasmju un kompetenču attīstīšanu jauniešos; uzsver, ka ir jānostiprina atjaunotā Eiropas izglītības programma pieaugušajiem;

51.

uzsver, ka ir svarīgi, lai pastāvētu vispārēja sistēma kvalifikāciju un diplomu atzīšanai, jo tas ir būtisks faktors, lai nodrošinātu pārrobežu mēroga mobilitāti izglītības un darba nolūkos;

52.

prasa pastiprināt centienus attiecībā uz neformālās un ikdienējās izglītošanās, tostarp brīvprātīgā darba, validēšanu un izstrādāt instrumentus digitālā ceļā iegūtu zināšanu un kompetenču atzīšanai;

53.

norāda, ka īpaša uzmanība būtu jāveltī jau pastāvošo ar prasmēm un kvalifikācijām saistīto un plašākai sabiedrībai domāto ES instrumentu vienkāršošanai un racionalizēšanai atbilstoši Komisijas 2014. gada veiktā Eiropas prasmju un kvalifikāciju telpas apsekojuma rezultātiem;

54.

uzsver, ka Eiropas iekšējās un ārējās migrācijas un pašreizējās bēgļu un humanitārās krīzes radītās problēmas izglītības un apmācības sistēmās ir jārisina gan Eiropas, gan valstu un reģionālā līmenī;

55.

uzsver, ka nespēja nodrošināt migrantiem, bēgļiem un patvēruma meklētājiem izglītību un apmācību nelabvēlīgi ietekmēs šo cilvēku turpmākās iespējas atrast darbu, pilnveidot zināšanas par uzņemošās valsts kultūras un sociālajām vērtībām un — visbeidzot — iekļauties un dot savu ieguldījumu sabiedrībā;

56.

prasa ES un dalībvalstu iestādēm izvērst labāku sadarbību, lai rastu pareizo pieeju, kā ātri, pilnībā un ilgtspējīgi integrēt migrantus un bēgļus izglītības un apmācības sistēmās;

57.

atzinīgi vērtē lēmumu integrēt migrantu izglītības jautājumu visu ET 2020 darba grupu darbā un to sākotnējā darbības posmā rīkot attiecīgus savstarpējas mācīšanās pasākumus;

58.

uzsver, ka dalībvalstu izglītības ministrijām un Komisijas DG EAC būtu jāsadarbojas, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi kvalitatīvai izglītībai, it sevišķi vēršoties pie tiem cilvēkiem, kuri atrodas visnelabvēlīgākajā situācijā, un cilvēkiem no dažādām sabiedrības grupām, tostarp tikko ieceļojušiem migrantiem, un integrējot viņus mācībām labvēlīgā vidē;

59.

prasa ieviest pasākumus gan Eiropas valstu, gan citu valstu izcelsmes migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju bērnu integrēšanai izglītības un apmācības sistēmās un palīdzēt šiem bērniem pielāgoties uzņemošās dalībvalsts mācību programmām un standartiem, sniedzot viņiem valodas atbalstu un, ja nepieciešams, sociālo palīdzību, kā arī dodot iespēju iepazīt uzņemošās valsts kultūru un vērtības, vienlaikus saglabājot pašiem savu kultūras mantojumu;

60.

mudina dalībvalstis izpētīt iespējas integrēt Eiropas izglītības sistēmās skolotājus un augstskolu mācībspēkus, kuri ieradušies kā migranti, un lietderīgi izmantot viņu valodu zināšanas un pedagoģiskās prasmes un pieredzi;

61.

iesaka dalībvalstīm un izglītības sniedzējiem sniegt padomus un atbalstu migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju bērniem, nodrošinot skaidru informāciju un labi pamanāmus kontaktpunktus;

62.

pauž bažas par to, ka ESAO valstīs puse skolotāju izglītošanā iesaistīto mācībspēku uzskata, ka skolotāju apmācības sistēmas nepietiekami sagatavo skolotājus tam, kā efektīvi reaģēt uz dažādām daudzveidības izpausmēm, un mudina attiecīgās dalībvalstis garantēt skolotājiem pastāvīgu profesionālo atbalstu šajā jomā, ļaujot viņiem apgūt nepieciešamās pedagoģiskās kompetences migrācijas un akulturācijas jautājumos, kā arī iemācot izmantot dažādību kā bagātīgu izejmateriālu mācībām klasē; atbalsta uzskatu, ka būtu labāk jāizmanto dalībvalstu savstarpējas mācīšanās potenciāls;

63.

atbalsta ideju par skolotājiem domātu palīdzības dienestu izveidi un pamatnostādņu sagatavošanu, kas skolotājiem laikus piedāvātu atbalstu, kā pozitīvi reaģēt uz dažādām daudzveidības izpausmēm un veicināt starpkultūru dialogu klasē, kā arī sniegtu vadošus norādījumus, kā rīkoties saskarsmē ar audzēkņiem, kuru gadījumā pastāv radikalizācijas risks;

64.

prasa attīstīt diferencētu sinerģiju starp ET 2020 darba grupām un tādiem tīkliem kā Radikalizācijas izpratnes tīkla darba grupa izglītības jautājumos;

65.

prasa izveidot Eiropas Savienības darba plānā jaunatnes jomā 2016.–2018. gadam paredzēto attiecīgo ekspertu grupu;

66.

uzsver, ka ir nepieciešams lielāks valodu mācību programmu skaits;

67.

aicina dalībvalstis censties ātri izstrādāt un ieviest mehānismus migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju kvalifikāciju izprašanas un noteikšanas uzlabošanai, ņemot vērā to, ka daudziem ES ieceļojušiem cilvēkiem nav līdzi apliecinājumu par iegūtajām formālajām kvalifikācijām;

68.

aicina dalībvalstis izpētīt, kā būtu iespējams pilnveidot jau pastāvošos profesionālās kvalifikācijas atzīšanas veidus, tostarp paredzot pienācīgas iegūtās izglītības pārbaudes;

69.

uzskata, ka neformālā un ikdienējā mācīšanās var būt efektīvs līdzeklis sekmīgai bēgļu integrēšanai darba tirgū un sabiedrībā;

70.

uzsver, ka neformālā un ikdienējā mācīšanās, kā arī nodarbošanās ar sportu un iesaistīšanās brīvprātīgajā darbā ir nozīmīgi faktori, lai stimulētu pilsoniskās, sociālās un starpkultūru kompetences attīstību; uzsver, ka dažas valstis ir guvušas ievērojamus panākumus, attīstot attiecīgu tiesisko regulējumu, savukārt dažām citām ir grūtības izveidot vispusīgas validēšanas stratēģijas; tādēļ uzsver, ka ir nepieciešams izstrādāt vispusīgas stratēģijas, lai būtu iespējams veikt validēšanu;

71.

aicina dalībvalstis un Komisiju, neskarot dalībvalstu noteikumus un kompetenci attiecībā uz piekļuvi izglītībai un apmācībai, veicināt pasākumus studentu, kuri nāk no migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju vidus, uzņemšanai augstskolās; atzinīgi vērtē iniciatīvas, ko šajā sakarā īsteno vairākas Eiropas universitātes, un mudina apmainīties ar šajā jomā gūto paraugpraksi;

72.

prasa izveidot t. s. izglītības “koridorus”, kas ļautu studentiem, kuri ir bēgļi vai ieradušies no konfliktu zonām, iestāties Eiropas augstskolās, tostarp ar mērķi apgūt tālmācības programmas;

73.

aicina dalībvalstis atvieglot migrantu uzņemšanu mācībām un studijām visos izglītības līmeņos;

74.

uzskata, ka būtu jāveic programmas Science4Refugees izvērtējums un, ja nepieciešams, to jāturpina pilnveidot; iestājas par ES un valsts līmeņa atbalstu bezpeļņas institūcijām, kas palīdz migrantiem, bēgļiem un patvēruma meklētājiem, kuri pārstāv akadēmiskās aprindas dabaszinātņu nozarē un citās profesionālajās jomās;

75.

norāda uz riskiem, ko dalībvalstīm, jo īpaši Centrāleiropas, Austrumeiropas un Dienvideiropas valstīm, rada intelektuālā darbaspēka aizplūde, palielinoties tādu augstskolu beigušu jauniešu skaitam, kuri vēlas doties projām no savas valsts; pauž bažas par ET 2020 darba grupu nespēju adekvāti pievērsties nelīdzsvarotas mobilitātes jautājumam un uzsver nepieciešamību meklēt risinājumus šai problēmai valstu un ES līmenī;

76.

uzsver, ka izglītībai un apmācībai ir izšķirīga nozīme sieviešu iespēju veicināšanā visās dzīves jomās; uzsver nepieciešamību meklēt risinājumus no dzimuma atkarīgām atšķirībām un atzīt jaunu sieviešu īpašās vajadzības, iekļaujot ET 2020 dzimuma perspektīvu; uzsver — tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir viena no ES pamatvērtībām, ir nepieciešams, lai šis princips tiktu atbalstīts un īstenots audzēkņu vidū visās izglītības iestādēs nolūkā veicināt iecietību, diskriminācijas novēršanu, aktīvu pilsoniskumu, sociālo saliedētību un starpkultūru dialogu;

77.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.