28.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 76/105

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 28. oktobra paziņojumu “Vienotā tirgus pilnīgošana — plašākas iespējas cilvēkiem un uzņēmējdarbībai” (COM(2015)0550),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 28. oktobra darba dokumentu “Vienotā tirgus stratēģija Eiropai — analīze un pierādījumi” (SWD(2015)0202),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 28. oktobra darba dokumentu “Ziņojums par vienotā tirgus integrāciju un konkurētspēju ES un tās dalībvalstīs” (SWD(2015)0203),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2014. gada septembra pētījumu “Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas vienotajā tirgū”,

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. septembra rezolūciju par pakalpojumu iekšējo tirgu — pašreizējais stāvoklis un nākamie posmi (1),

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. decembra rezolūciju par rīcības plānu Eiropas mazumtirdzniecības nozarē — ieguvums visām iesaistītajām pusēm (2),

—

ņemot vērā 2015. gada oktobrī publicēto vienotā tirgus rezultātu apkopojumu tiešsaistē,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A8-0160/2016),

A.

tā kā Eiropas vienotais tirgus sniedz būtisku ieguldījumu Eiropas valstu ekonomikā;

B.

tā kā tiek lēsts, ka vienotā tirgus izveides pabeigšana, lai nodrošinātu preču, pakalpojumu un publiskā iepirkuma brīvu apriti, kā arī digitālās ekonomikas izveides un patērētāju tiesību aizsardzības aktu kopuma izstrādes pabeigšana ik gadu radītu ekonomisku ieguvumu EUR 651 miljarda līdz EUR 1,1 triljona apmērā, kas ir līdzvērtīgs 5 līdz 8,63 % no ES IKP;

C.

tā kā vairāk nekā 20 gadus pēc vienotā tirgus darbības sākšanas nepamatoti netarifu šķēršļi joprojām kavē tirdzniecību un preču un pakalpojumu brīvu apriti starp dalībvalstīm; tā kā motivācija šo netarifu šķēršļu izmantošanai var būt protekcionisms un tie var būt saistīti ar birokrātisko procedūru radītiem risināmiem uzdevumiem, kas bieži vien ir nesamērīgi ar šo procedūru mērķi;

D.

tā kā tiek lēsts, ka pakalpojumu vienotais tirgus veido apmēram 70 % no Eiropas ekonomikas, taču pakalpojumu daļa ir tikai 20 % no ES iekšējās tirdzniecības apjoma;

E.

tā kā 25 % reglamentēto profesiju tiek reglamentētas tikai vienā dalībvalstī;

F.

tā kā tiek lēsts, ka potenciālais ieguvums no digitālā vienotā tirgus darbības varētu būt aptuveni EUR 415 miljardi gadā un IKP pieaugums līdz 2020. gadam — aptuveni 0,4 %, un tā kā ES tiesību aktos ir daudz trūkumu, kas kavē to pienācīgu īstenošanu;

G.

tā kā tikai 2 % jauno MVU, mikrouzņēmumu un jaunuzņēmumu ir uzsākuši darbības pārrobežu paplašināšanu, veicot ārvalstu tiešās investīcijas;

H.

tā kā trūkumi vienotajā tirgū, tostarp nepilnīga vai vienotā tirgus mērķiem neatbilstoša Savienības tiesību aktu īstenošana, daudzos gadījumos noved pie nepietiekamas produktu izvēles patērētājiem un preču un pakalpojumu sadārdzināšanās;

I.

tā kā uzņēmumiem attiecīgās izmaksas izpaužas kā dārgākas piegādes ķēdes, kas savukārt palielina šo uzņēmumu produkcijas izmaksas, vai kā ierobežota piekļuve uzņēmējdarbības pakalpojumiem, kas mazina to konkurētspēju; tā kā konkurētspēja tirgū veicina inovāciju;

J.

tā kā pašreizējo sarežģīto PVN režīmu arī var uzskatīt par netarifu šķērsli;

K.

tā kā pret konkurenci vērstas dalībvalstu un lielu starptautisku uzņēmumu vienošanās nodokļu jomā arī var uzskatīt par nepamatotu netarifu šķērsli;

L.

tā kā uzņēmumi un indivīdi, veicot pārrobežu darbības vienotajā tirgū, saskaras ar būtiskiem šķēršļiem, jo nav pieejama kvalitatīva informācija, atbalsta pakalpojumi un tiešsaistes procedūras un tas rada lielu administratīvo slogu un ievērojamas izmaksas saistībā ar atbilstības nodrošināšanu;

M.

tā kā šķēršļu un izmaksu uzraudzība notiek pakāpeniski un nesistemātiski un tā kā šķēršļi un izmaksas netiek skaitliski mērīti un skaidri identificēti, kas apgrūtina prioritāro politikas darbību noteikšanu,

1.

apzinās, ka, neraugoties uz tarifu šķēršļu likvidēšanu 1968. gada 1. jūlijā, preču un pakalpojumu brīvu apriti joprojām kavē netarifu šķēršļi, tādi kā nepamatoti valstu tehniskie noteikumi un regulatīvās un neregulatīvās prasības, kas reglamentē produktus, pakalpojumu sniedzējus un pakalpojumu sniegšanas noteikumus, vai birokrātija; uzsver — lai stiprinātu vienoto tirgu, ir steidzami jārīkojas gan Savienības, gan dalībvalstu līmenī ar mērķi likvidēt šādus netarifu šķēršļus;

2.

uzskata, ka netarifu šķēršļi ir nesamērīga vai diskriminējoša regulatīva darbība, kas rada slogu vai izmaksas uzņēmumiem, kuri cenšas iekļūt tirgū, bet nerada šādu slogu vai izmaksas uzņēmumiem, kuri jau ir iekļuvuši tirgū, vai arī rada izmaksas ārvalstu uzņēmumiem, bet ne vietējiem uzņēmumiem, neskarot dalībvalstu tiesības regulēt un leģitīmu publiskās politikas mērķu, tādu kā vides aizsardzība un patērētāju vai darba tiesību aizsardzība, īstenošanu;

3.

atzīst, ka atšķirības valstu līmenī var radīt daudzlīmeņu pārvaldība; uzskata, ka visos regulatīvas lēmumu pieņemšanas līmeņos ir skaidri jāapzinās, ka pasākumiem jābūt samērīgiem un jāsekmē leģitīmi publiskās politikas mērķi; uzskata, ka konsekventa un saskaņota politika un regulatīvā prakse var būtiski veicināt netarifu šķēršļu mazināšanu;

4.

uzskata — ja šādus netarifu šķēršļus var pamatot kā samērīgus, informācijai par atšķirīgajām valsts regulatīvajām prasībām vajadzētu būt viegli pieejamai un attiecīgajai paziņošanas informācijas sniegšanai un procedūru īstenošanai — pēc iespējas lietotājam draudzīgākai; uzskata, ka pašreizējā sistēma, kuras pamatā ir dažādi kontaktpunkti, tostarp produktu kontaktpunkti un vienotie kontaktpunkti, dalībvalstīs nav ieviesta konsekventi un ir pārmērīgi sarežģīta; atgādina — lai vienkāršotu šo uzņēmumu darbības pārrobežu paplašināšanu, ir svarīgi stiprināt un racionalizēt pašreizējos MVU paredzētos vienotā tirgus instrumentus; mudina Komisiju un dalībvalstis lielāku uzmanību veltīt minēto sistēmu racionalizācijai un uzlabošanai, it īpaši nepieciešamībai ātri uzlabot vienotos kontaktpunktus, un aicina Komisiju līdz 2016. gada beigām ziņot Parlamentam par šajā jomā sasniegto progresu un turpmākajiem pasākumiem; uzsver, ka, palielinot atvērtību un pieejamību attiecībā uz regulatīvajām prasībām, attiecīgās dalībvalstis kļūst pievilcīgākas iekšējām investīcijām;

5.

kā pozitīvu soli atzinīgi vērtē vienotās digitālās vārtejas iniciatīvu, kas tika izziņota Komisijas paziņojumā par digitālo vienoto tirgu; mudina Komisiju uzņēmumiem un patērētājiem izveidot vienotu piekļuves punktu attiecībā uz visu ar vienoto tirgu saistīto informāciju, palīdzības saņemšanu, problēmu risināšanu un valsts un ES mēroga procedūrām, kas nepieciešamas, lai veiktu pārrobežu darbību ES;

6.

uzskata — lai likvidētu netarifu šķēršļus, liela nozīme ir Komisijas un dalībvalstu sadarbībai nolūkā uzlabot SOLVIT darbību, it īpaši tajās ģeogrāfiskajās teritorijās vai rūpniecības nozarēs, kurās uzņēmumi SOLVIT izmanto reti un kompetentā iestāde neizskata visas iesniegtās lietas;

7.

uzsver, ka daudziem uzņēmumiem, it īpaši MVU, kuri vēlas veikt tirdzniecību citā dalībvalstī, šāda darbības paplašināšana no to viedokļa tomēr būs starptautiskā tirdzniecība; uzsver, ka MVU, jaunuzņēmumiem un inovatīviem uzņēmumiem, it īpaši sadarbīgā patēriņa uzņēmumiem, vajadzētu būt pilnībā nodrošinātai izaugsmes iespējai, izmantojot pārrobežu tirdzniecību;

8.

uzskata, ka vienam no Savienības un tās atsevišķo dalībvalstu uzdevumiem vajadzētu būt netarifu šķēršļu likvidēšanai gadījumos, kad tos nevar pamatot vai kad tie nav paredzēti Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. punktā — kas nosaka, ka Eiropas pamatā ir sociālā tirgus ekonomika ar augstu konkurētspēju, — uzskaitīto mērķu sasniegšanai;

9.

atkārtoti uzsver, ka digitālā vienotā tirgus stratēģija un vienotā tirgus stratēģija Eiropai ietver iniciatīvas, kuras būtu jāīsteno ātri un vērienīgi, lai mazinātu netarifu šķēršļus vienotajā tirgū; uzsver, ka ir būtiski, lai šīs iniciatīvas balstītos uz labāka regulējuma principiem un visefektīvākajiem instrumentiem, tādiem kā saskaņošana un savstarpēja atzīšana;

10.

uzskata, ka atšķirības spēkā esošo direktīvu transponēšanas ātrumā un precīzā īstenošanā valstu līmenī rada juridisku nenoteiktību uzņēmumiem un atšķirīgus konkurences apstākļus iekšējā tirgū;

11.

uzskata, ka gadījumos, kad Komisija ir atcēlusi nevajadzīgus ES tiesību aktus, dalībvalstīm būtu nekavējoties jāatceļ atbilstošie iekšzemes noteikumi;

12.

uzskata — tas, ka dalībvalstis ilgstoši neievēro Savienības tiesību aktus, kaitē vienotajam tirgum un patērētājiem; uzskata arī, ka lēnā transponēšana noved pie tā, ka dažas dalībvalstis izmanto atbilstības nodrošināšanas termiņa nepamatotu pagarināšanu; prasa, Komisijai un dalībvalstīm sadarbojoties, turpināt veicināt atbilstības nodrošināšanas kultūru, kā to paredz vienotā tirgus stratēģija; uzsver nepieciešamību ātri atrisināt jautājumu par atbilstības nenodrošināšanu dalībvalstīs;

13.

vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību uz to, ka dažu valstu valdības, īstenojot ES tiesību aktus, transponētās direktīvas noslogo ar papildu noteikumiem, proti, veic pārmērīgu reglamentēšanu;

14.

vērš uzmanību uz to, ka palielinās ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem nesen noteikto kontroles pasākumu intensitāte un skaits; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka šie kontroles pasākumi ir samērīgi, pamatoti un nediskriminējoši;

15.

uzsver — tas, ka dalībvalstis nekonsekventi nodrošina spēkā esošo pareizi transponēto noteikumu īstenošanu, vienotajam tirgum nodara tikpat lielu kaitējumu kā novēlota transponēšana; uzskata, ka atbilstības un īstenošanas nodrošināšanu vēl vairāk sarežģī tas, ka vispārēji izmantotām definīcijām, piemēram, “izsekojamība” vai “laists tirgū”, dažādos tiesību aktos ir atšķirīga nozīme;

16.

uzskata, ka vienu un to pašu noteikumu atšķirīga piemērošana dažādās dalībvalstīs var radīt jaunus nepamatotus netarifu šķēršļus; aicina Komisiju darīt visu iespējamo, lai līdz minimumam samazinātu atšķirības pēc iespējas agrākā posmā;

17.

uzskata, ka Komisijai būtu jāpastiprina pamatnostādņu izmantošana attiecībā uz direktīvu īstenošanu, jo tas var būt lietderīgs instruments, lai nodrošinātu augstāku vienotas īstenošanas pakāpi;

18.

atzīmē, ka pārrobežu darbību veicošiem uzņēmumiem joprojām ir jāsaskaras ar valsts līmeņa atšķirībām produktu tirgus regulējumā gan ierobežojumu pakāpes, gan atšķirību starp dalībvalstīm ziņā; uzskata, ka tas nevajadzīgi liek uzņēmumiem pielāgot savus produktus un pakalpojumus, lai tie atbilstu daudzkārtīgiem standartiem un atkārtotām pārbaudēm, un tas ierobežo ES iekšējo tirdzniecību, mazina izaugsmi un kavē darbvietu radīšanu;

19.

uzskata — tā kā apjomradītus ietaupījumus samazina nepieciešamība nodrošināt atšķirīgas produktu partijas, tiek radīts nesamērīgs slogs, kas dažādos veidos — juridiski, finansiāli vai kā citādi — gulstas uz MVU un mikrouzņēmumiem;

20.

vērš uzmanību uz pārrobežu publiskā iepirkuma līdzšinējo zemo apmēru — mazāk nekā 20 % no visa publiskā iepirkuma Savienībā tiek izsludināti Eiropas platformās, un tikai 3,5 % no līgumiem tiek piešķirti uzņēmumiem no citām dalībvalstīm; uzsver grūtības, ar ko nākas saskarties, it īpaši MVU, piedaloties pārrobežu publiskajā iepirkumā; šajā sakarā uzsver, ka liela nozīme ir jaunajām ES direktīvām par publisko iepirkumu un koncesiju līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, kuras dalībvalstīm bija jātransponē līdz 2016. gada aprīlim; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot šos tiesību aktus, tostarp ieviešot pilnībā elektroniskas publiskā iepirkuma procedūras;

21.

uzsver, ka viens no lielākajiem netarifu šķēršļiem ir izmaksas, kas saistītas ar PVN prasību ievērošanas nodrošināšanu; prasa nākt klajā ar praktiskiem priekšlikumiem PVN vienkāršošanai;

22.

atzīst, ka atšķirīgie PVN režīmi, ko piemēro Savienībā, var tikt uztverti kā netarifu šķēršļi; uzsver, ka PVN vienas pieturas miniaģentūras (VAT MOSS) ir labs veids, kā veicināt šī šķēršļa likvidēšanu un it īpaši atbalstīt MVU pārrobežu darbību; atzīst, ka saistībā ar VAT MOSS joprojām pastāv dažas nelielas problēmas; aicina Komisiju turpināt uzņēmumiem visā ES atvieglot PVN maksāšanas pienākumu izpildi;

23.

uzskata, ka nepamatotus netarifu šķēršļus rada arī daudzu valstu administratīvā prakse, tostarp prasības, lai valsts institūcijas vai biroji piešķirtu dokumentiem oficiālu statusu; mudina dalībvalstis izmantot e-pārvaldības risinājumus, tostarp sadarbspēju un digitālos parakstus, lai, izmantojot tādu valstu kā Igaunija un Dānija piemēru, modernizētu publisko pārvaldi, iedzīvotājiem un uzņēmumiem nodrošinot vairāk digitālu pakalpojumu, kas būtu labāk pieejami, un atvieglot pārrobežu sadarbību un valsts pārvalžu sadarbspēju, neskarot personas datu aizsardzību; uzskata, ka e-pārvaldības izmantošana ir uzņēmumiem svarīgs instruments, taču tai nevajadzētu izslēgt citus veidus, kā piekļūt informācijai, un nostādīt neizdevīgākā stāvoklī iedzīvotājus, kam digitālie pakalpojumi nav pieejami;

24.

aicina Komisiju izmantot stingrāku pieeju īstenošanas nodrošināšanai praksē, pārliecinoties, ka dalībvalstis pienācīgi piemēro un īsteno noteikumus par vienoto tirgu; šajā sakarā uzskata, ka būtu labāk jākoordinē transponēto direktīvu īstenošana, piemēram, Komisijai organizējot transponēšanas seminārus un apmainoties ar paraugpraksi, lai līdz minimumam samazinātu atšķirības starp dalībvalstīm agrīnā posmā;

25.

uzsver, ka savstarpējas atzīšanas principam ir liela nozīme pieejamības nodrošināšanā tām vienotā tirgus precēm, kuras nav saskaņotas Savienības līmenī, un gadījumos, kad dalībvalstis piemēro — bieži vien atšķirīgus — noteikumus par produktiem, taču pamatā esošais mērķis ir vienāds;

26.

uzsver, ka daudzi uzņēmumi nav informēti par savstarpējo atzīšanu, un uzskata, ka, veicot tirdzniecību vienotajā tirgū, tiem ir jāievēro galamērķa dalībvalsts noteiktās prasības;

27.

aicina Komisiju rīkoties, lai uzlabotu savstarpējas atzīšanas piemērošanu; šajā sakarā liek lielas cerības uz Komisijas plāniem uzlabot informētību un pārskatīt Savstarpējas atzīšanas regulu; uzskata, ka saskaņošana ir efektīvs instruments arī preču un pakalpojumu vienlīdzīgas piekļuves vienotajam tirgum nodrošināšanā;

28.

vērš uzmanību uz problēmām, ar kurām saskaras pakalpojumu, it īpaši uzņēmējdarbības, transporta un būvniecības pakalpojumu, sniedzēji un kuras izriet no daudzām un dažādām nepamatotām apstiprināšanas, reģistrācijas, iepriekšējas paziņošanas vai de facto izveides prasībām; uzsver, ka tas var izraisīt ārvalstu pakalpojumu sniedzēju diskrimināciju, kas būtu pretrunā pakalpojumu brīvas aprites principam; šajā sakarā prasa pilnveidot e-pārvaldību un elektroniskās reģistrācijas sistēmu, lai pakalpojumu sniedzējiem vienkāršotu šo procesu;

29.

uzsver, ka vienotā tirgus darbību it īpaši apgrūtina Pakalpojumu direktīvas nepilnīga īstenošana un atšķirīga piemērošana;

30.

uzsver nepieciešamību pēc skaidras un vienotas regulatīvās vides, kas sniegtu iespēju pakalpojumiem attīstīties tādā tirgū, kurš aizsargā darba ņēmējus un patērētājus un nodrošina, ka ES vienotā tirgus pašreizējiem un jaunajiem dalībniekiem neatkarīgi no to veiktās uzņēmējdarbības veida nav jāsaskaras ar bezjēdzīgiem juridiskiem šķēršļiem;

31.

vērš uzmanību arī uz nepamatotiem vai nesamērīgiem ierobežojumiem dažās dalībvalstīs attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju juridisko formu un to akcionāru vai vadības struktūru un attiecībā uz profesijas kopīgas praktizēšanas ierobežojumiem; uzskata, ka daži no šiem ierobežojumiem var būt nesamērīgi vai nepamatoti šķēršļi pārrobežu pakalpojumu sniegšanai; uzsver, ka ir jānodrošina konsekvents to regulējošo prasību un ierobežojumu samērīguma izvērtējums, kurus piemēro pakalpojumiem;

32.

uzsver, ka Pakalpojumu direktīvā iekļautais paziņošanas pienākums varēja būt efektīvs instruments nepamatotu netarifu šķēršļu likvidēšanai, taču dalībvalstis un Komisija tam nepievērsa vajadzīgo uzmanību; tādēļ atzinīgi vērtē to, ka vienotā tirgus stratēģijā uzmanība no jauna tiek pievērsta paziņošanas procedūrai, jo, izmantojot agrīnu iesaistīšanos, valstu pasākumus ir iespējams pārskatīt, lai problēmas atrisinātu pirms to rašanās; turklāt uzskata, ka būtu jāprasa, lai dalībvalstis, ieviešot jaunus regulatīvos pasākumus, sniedz detalizētāku pamatojumu; uzsver pozitīvo pieredzi, kas gūta saistībā ar produktiem piemērojamo paziņošanas procedūru, un ierosina to izmantot kā piemēru, lai uzlabotu attiecīgo pakalpojumiem piemērojamo procedūru;

33.

norāda, ka publiskajiem pakalpojumiem piemēro īpašu aizsardzību saistībā ar iekšējā tirgus noteikumiem, jo tie pilda uzdevumus vispārējās sabiedrības interesēs, un ka tāpēc publisko iestāžu paredzētie noteikumi par to pareizu darbību nav uzskatāmi par netarifu šķēršļiem; šajā sakarā norāda, ka Pakalpojumu direktīva neattiecas uz sociālajiem un veselības aizsardzības pakalpojumiem;

34.

norāda, ka būvniecības pakalpojumu sniedzēji savā mītnes valstī bieži saskaras ar atsevišķām prasībām attiecībā uz to organizāciju, tostarp attiecībā uz organizatoriskajām sertifikācijas shēmām, un ka tās pārmērīgi sarežģī pārrobežu pakalpojumu sniegšanu, tādējādi kavējot būvniecības pakalpojumu brīvu apriti un profesionāļu brīvu pārvietošanos;

35.

aicina Komisiju novērst minētos šķēršļus, tostarp vajadzības gadījumā uzlabojot savstarpējo atzīšanu un attiecīgā gadījumā veicot likumdošanas pasākumus; uzsver, ka turpmākajiem pasākumiem, piemēram, ierosinātajai pakalpojumu pases ieviešanai, nevajadzētu radīt papildu administratīvo slogu, bet būtu jārisina netarifu šķēršļu jautājums;

36.

aicina Komisiju likvidēt slogu, kas saistīts ar sadrumstaloto banku nozari Eiropā, kura nerezidentiem, it īpaši MVU, apgrūtina bankas konta atvēršanu citā dalībvalstī;

37.

norāda, ka dažu dalībvalstu noteikumi par piekļuvi reglamentētajām profesijām un to praktizēšanu var būt nesamērīgi un tāpēc var radīt nevajadzīgus regulatīvus šķēršļus, kas apgrūtina piekļuvi dažām profesijām un pakalpojumu sniedzēju mobilitāti reglamentētās profesijās; tomēr atzīst, ka ir svarīgi garantēt godīgu konkurenci, apmācības kvalitāti un atbalstu kvalifikācijas sistēmām, kas sekmīgi darbojas;

38.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka duālas mācīšanās sistēmas ir ieteicams izmantot kā paraugprakses piemērus Eiropas Savienībā;

39.

atzinīgi vērtē pēdējo divu gadu laikā veikto savstarpējo izvērtēšanu; uzskata, ka salīdzinošās izvērtēšanas procedūras, kas ir labi izstrādātas un rosina atklātas debates starp dalībvalstīm, var efektīvi veicināt pārmaiņas; mudina dalībvalstis un Komisiju paplašināt šo praksi, it īpaši to attiecinot uz citām vienotā tirgus regulējuma jomām;

40.

aicina Komisiju uzmanību veltīt dalībvalstu reformu prioritātēm profesionālo pakalpojumu jomā saistībā ar Eiropas pusgadu un konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem par noteiktām profesijām piemērojamu atsevišķu noteikumu atcelšanu dalībvalstīs;

41.

uzsver Komisijas 2014. un 2015. gadā veikto salīdzinošo izvērtēšanu, kas atklāja, ka mazumtirgotāji vienotajā tirgū bieži saskaras ar nesamērīgiem un neatbilstošiem izveides un darbības veikšanas nosacījumiem un procedūrām;

42.

aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināt digitālā vienotā tirgus izveides pabeigšanai nepieciešamā potenciāla atraisīšanu un īstenot ES digitālo programmu;

43.

norāda, ka dažas dalībvalstis pašlaik ievieš noteikumus, kas diskriminē ekonomisko darbību mazumtirdzniecības vai vairumtirdzniecības nozarē, pamatojoties uz platību, kādā šī darbība tiek veikta, uzņēmuma lielumu vai kapitāla izcelsmi, un ka tas ir pretrunā vienotā tirgus idejai un brīvas konkurences principiem un ierobežo darba tirgus attīstību;

44.

norāda, ka mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības darbības ierobežojoši noteikumi, kas ir pretrunā ES tiesību aktiem un ir nesamērīgi, var radīt būtiskus šķēršļus iekļūšanai tirgū, kavējot jaunu noieta tirgu rašanos un konkurenci un izraisot patēriņa cenu palielināšanos; šajā sakarā uzsver, ka daži pasākumi, tostarp nodevas un maksa par pārbaudi, var darboties kā netarifu šķēršļi, ja tie nav pamatoti ar leģitīmiem publiskās politikas mērķiem; uzskata, ka nevienam darbības ierobežojumam mazumtirdzniecības vai vairumtirdzniecības jomā nevajadzētu nepamatoti vai nesamērīgi ierobežot šīs darbības un ka tie nedrīkst izraisīt tirgus dalībnieku de facto diskrimināciju;

45.

aicina Komisiju noteikt paraugpraksi mazumtirdzniecības uzņēmumu izveides jomā, lai nodrošinātu preču un pakalpojumu brīvu apriti, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

46.

aicina Komisiju analizēt darbības ierobežojumus attiecībā uz mazumtirdzniecību un vairumtirdzniecību vienotajā tirgū, vajadzības gadījumā nākot klajā ar reformu priekšlikumiem, un 2017. gada pavasarī sniegt ziņojumu par šo analīzi;

47.

uzsver, ka pieejama, efektīva un kvalitatīva sūtījumu piegāde par pieņemamu cenu ir ļoti svarīgs priekšnoteikums plaukstošai pārrobežu e-komercijai, no kuras labumu gūtu it īpaši MVU un patērētāji;

48.

aicina Komisiju 2016. gadā iepazīstināt ar visaptverošu pārskatu par netarifu šķēršļiem vienotajā tirgū un to novēršanas līdzekļu analīzi, skaidri nošķirot netarifu šķēršļus un noteikumus dalībvalsts leģitīma publiskas politikas mērķa samērīgai īstenošanai, tostarp ar vērienīgu priekšlikumu šo netarifu šķēršļu pēc iespējas ātrākai likvidēšanai, lai atraisītu līdz šim neizmantoto vienotā tirgus potenciālu;

49.

aicina Komisiju rosināt savlaicīgu ES politikas un likumdošanas pasākumu apsvēršanu jaunās jomās, rīkojot plašu apspriešanos ar ieinteresētajām personām, it īpaši MVU un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

50.

aicina Komisiju vispirms nodrošināt, ka dalībvalstis ievēro spēkā esošos noteikumus par vienoto tirgu, nevis izstrādā jaunus papildu tiesību aktus par jautājumiem, kas jau ir iekļauti spēkā esošajos noteikumos;

51.

aicina Komisiju padziļināt darbu, kas saistīts ar īstenošanas nodrošināšanu un vienotā tirgus pamatā esošajiem principiem; uzskata, ka agrīna intervence attiecībā uz dalībvalstu pasākumiem vai īstenošanas procedūrām, kas uzskatāmi par nepamatotiem netarifu šķēršļiem, var būt efektīva un rezultāti šādā veidā var būt vieglāk sasniedzami nekā, izmantojot pārkāpuma procedūras; tomēr uzsver — lai nodrošinātu ES tiesību aktu par vienoto tirgu pilnīgu īstenošanu, nopietnas vai ilgstošas Savienības tiesību aktu neievērošanas vai nepareizas piemērošanas gadījumā Komisijai ir jāizmanto visi pieejamie līdzekļi, tostarp prioritātes piešķiršana pārkāpuma procedūrām;

52.

pauž nožēlu, ka Parlamenta piekļuve attiecīgajai informācijai par pirmspārkāpuma vai pārkāpuma procedūrām joprojām ir ierobežota, un prasa uzlabot pārredzamību šajā jomā, pienācīgi ievērojot konfidencialitātes noteikumus;

53.

aicina dalībvalstis uzskatīt vienoto tirgu par kopīgu iniciatīvu, kurai nepieciešama koordinēta un kolektīva uzturēšana un kura ir nosacījums konkurētspējīgas ES ekonomikas izvedei; uzskata, ka no nepamatotu netarifu šķēršļu radītajām sekām galu galā cieš patērētāji, kam tiek liegta piekļuve jaunajām precēm un pakalpojumiem vietējos tirgos un kas saskaras ar augstākām cenām un samazinātu izvēli; uzskata, ka dalībvalstīm arī turpmāk būtu jāvelta laiks vienotā tirgus horizontālo problēmu risināšanai un to jomu noteikšanai, kurās par prioritāti nepieciešams izvirzīt vienas vai vairāku dalībvalstu veikti pasākumi vienotā tirgus uzturēšanai un pilnveidošanai;

54.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, Eiropadomei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.