15.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 58/119

—

ņemot vērā 2015. gada 13. janvāra ceturto progresa ziņojumu par to, kā tiek īstenota 2007. gadā pieņemtā ES stratēģija Vidusāzijai,

—

ņemot vērā Ārlietu padomes 2015. gada 22. jūnijā pieņemtos Padomes secinājumus par ES stratēģiju Vidusāzijai,

—

ņemot vērā 2013. gada 20. novembrī Briselē notikušajā ES un Vidusāzijas valdību ministru sanāksmē paustās apņemšanās,

—

ņemot vērā kopīgo paziņojumu, kas tika pieņemts piektajā ES un Vidusāzijas augsta līmeņa konferencē par sadarbību enerģētikas un ūdens jomā, kura notika Milānā 2015. gada 12. un 13. oktobrī,

—

ņemot vērā no 2015. gada 21. septembrim līdz 2. oktobrim Varšavā notikušās EDSO Cilvēciskās dimensijas īstenošanas sanāksmes rezultātus,

—

ņemot vērā 2011. gadā Turcijā uzsākto Stambulas reģionālās drošības un sadarbības procesu drošākai un stabilākai Afganistānai un 2012. gada 14. jūnijā Kabulā notikušo ministru konferenci “Āzijas sirds”, kuras mērķis bija šā procesa īstenošana,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas atbalstu un pozitīvo vērtējumu par jauniecelto ES īpašo pārstāvi Vidusāzijā Peter Burian, ko tā pauda viņa uzklausīšanā 2015. gada 1. jūnijā,

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par šo reģionu, jo īpaši 2008. gada 20. februāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Vidusāziju (1) un 2011. gada 15. decembra rezolūciju par ES panākto progresu Vidusāzijas stratēģijas īstenošanā (2),

—

ņemot vērā 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par Revīzijas palātas īpašajiem ziņojumiem saistībā ar apstiprinājuma sniegšanu Komisijai par 2013. finanšu gada budžeta izpildi (3), jo īpaši Revīzijas palātas īpašā ziņojuma Nr. 13/2014 “ES attīstības palīdzība Vidusāzijai” II daļu,

—

ņemot vērā 2015. gada 29. aprīļa konstatējumus rezolūcijā, kas ir neatņemama daļa no lēmumiem par Eiropas Savienības 2013. gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, III iedaļu – Komisija un izpildaģentūras (4), un jo īpaši tā 240. punktu,

—

ņemot vērā 2012. gada 12. jūnija rezolūciju par sadarbības veidošanu enerģētikas politikā ar partneriem ārpus ES robežām — stratēģiskā pieeja drošas, ilgtspējīgas un konkurētspējīgas energoapgādes nodrošināšanai (5),

—

ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas lomu saistībā ar klimata krīzēm un dabas katastrofām (6),

—

ņemot vērā 2014. gada 13. marta rezolūciju par ES prioritātēm saistībā ar ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesiju (7),

—

ņemot vērā 2012. gada 13. decembra rezolūciju par ES cilvēktiesību stratēģijas pārskatīšanu (8),

—

ņemot vērā 2012. gada 13. decembra rezolūciju par 2011. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (9),

—

ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ES politiku cilvēktiesību aizstāvju atbalstam (10),

—

ņemot vērā 2015. gada 8. septembra rezolūciju par cilvēktiesībām un tehnoloģijām — izsekošanas un uzraudzības sistēmu ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs (11),

—

ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā (12),

—

ņemot vērā 2010. gada 11. novembra rezolūciju par EDSO pilnveidošanu — ES loma (13),

—

ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam attiecībā uz sarunām par ES un Kazahstānas ciešākas partnerības un sadarbības nolīgumu (14),

—

ņemot vērā 2012. gada 15. marta rezolūciju par Kazahstānu (15),

—

ņemot vērā 2013. gada 18. aprīļa rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Kazahstānā (16),

—

ņemot vērā tā 2015. gada 15. janvāra rezolūciju par Kirgizstānu – homoseksuālisma propagandas likumprojektu (17),

—

ņemot vērā 2013. gada 22. oktobra nostāju par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumu par makroekonomiskās finansiālās palīdzības piešķiršanu Kirgizstānas Republikai (18),

—

ņemot vērā 2010. gada 8. jūlija rezolūciju par stāvokli Kirgizstānā (19),

—

ņemot vērā 2010. gada 6. maija rezolūciju par stāvokli Kirgizstānā (20),

—

ņemot vērā 2009. gada 17. septembra rezolūciju par Partnerattiecību un sadarbības nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Tadžikistānas Republiku, no otras puses (21),

—

ņemot vērā 2014. gada 23. oktobra rezolūciju par cilvēktiesībām Uzbekistānā (22),

—

ņemot vērā 2011. gada 15. decembra rezolūciju par projektu Padomes lēmumam par to, lai noslēgtu protokolu Partnerības un sadarbības nolīgumam, ar ko izveido partnerību starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Uzbekistānas Republiku, no otras puses, ar kuru groza nolīgumu, lai paplašinātu nolīguma noteikumus, attiecinot tos uz tekstilizstrādājumu divpusēju tirdzniecību, ņemot vērā to, ka beidzas termiņš divpusējam nolīgumam par tekstilizstrādājumiem (23),

—

ņemot vērā 2013. gada 14. marta rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām (24),

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. jūlijā pieņemto Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā (2015–2019),

—

ņemot vērā ES cilvēktiesību pamatnostādnes par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē, ko Padome (Ārlietu padome) pieņēma 2014. gada 12. maijā,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju A/RES/53/144 “Deklarāciju par personu, grupu un sabiedrisko iestāžu tiesībām un pienākumu veicināt un aizsargāt vispārēji atzītas cilvēktiesības un pamatbrīvības”, kas labāk pazīstama kā “Deklarācija par cilvēktiesību aizstāvjiem”,

—

ņemot vērā ES globālās stratēģijas par ārpolitiku un drošības politiku un Eiropas kaimiņattiecību politikas pašreizējo pārskatīšanu,

—

ņemot vērā LES 21. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0051/2016),

A.

tā kā ES un Vidusāzijas stratēģija tika pieņemta saistībā ar reģiona pieaugošo nozīmi un lielāku ES iesaistīšanos darbībās tā kaimiņvalstī Afganistānā, Eiropas kaimiņattiecību politikas paplašināšanu attiecībā uz Kaspijas jūras reģionu, pastāvīgo ES atbalstu postpadomju sabiedrību reformai un modernizācijai un ES energoapgādes drošības interesēm; tā kā tajā tika atzīti arī draudi un problēmuzdevumi drošības jomā, kuru risināšanai nepieciešama Vidusāzijas valstu un ES, kā arī dalībvalstu sadarbība; tā kā šī stratēģija ir tikusi īstenota jau gandrīz 8 gadus;

B.

tā kā, neraugoties uz tās kopīgo pagātni, Vidusāzija ir daudzveidīgs reģions, kuru apdzīvo dažādas etniskās izcelsmes un reliģiskās piederības iedzīvotāju grupas; tā kā līdz šim patiesu reģionālo sadarbību nav bijis iespējams panākt savstarpējās uzticēšanās trūkuma un ilgstoša saspīlējuma dēļ, ko rada cīņa par dabas resursu izmantošanu un sadali;

C.

tā kā demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošana ir galvenais priekšnoteikums tam, lai kopēju interešu jomās veidotu dziļāku sadarbību starp ES un piecām Vidusāzijas valstīm, vienojoties par tādu jēdziena “partnerība” izpratni, kas iekļauta partnerības un sadarbības nolīgumos; tā kā vispārējā situācija demokrātijas un cilvēktiesību jomā šajā reģionā joprojām ir daudzējādā ziņā slikta un satraucoša;

D.

tā kā nopietni trūkumi tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas jomā kavē ilgtspējīgas attīstības un labas pārvaldības attīstību Vidusāzijā, tādējādi kaitējot šo valstu sabiedrībām;

E.

tā kā sadarbība tirdzniecības un enerģētikas jomā paplašina ES un Vidusāzijas attiecības un veicina tādu kopīgu vērtību ievērošanu kā tiesiskums, laba pārvaldība un cilvēktiesību ievērošana; tā kā VPS mērķis ir panākt Vidusāzijas valstu ekonomikas dažādošanu;

F.

tā kā dažas dalībvalstis ir izveidojušas un padziļinājušas divpusējās attiecības ar atsevišķām Vidusāzijas valstīm; tā kā ES ir jāievēro saskaņota pieeja šajā reģionā, lai izvairītos no pārklāšanās vai pretrunīgu un mulsinošu signālu došanas;

G.

tā kā ES sniegtā attīstības palīdzība Vidusāzijai, galvenokārt izmantojot Attīstības sadarbības instrumentu (ASI), tika palielināta līdz EUR 1 miljardam 2014.–2020. gadā, proti, par 56 % salīdzinājumā ar 2007.–2013. gada laikposmu,

H.

tā kā Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instruments (EIDHR) ir nozīmīgs finansēšanas rīks, kura mērķis ir atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas un demokratizāciju;

I.

tā kā reģionā pieaug reliģiskais fanātisms, kas izpaužas kā atbalsts organizācijai IS/Da’esh, Al-Qaeda tīklam Afganistānā un Hizb-ut-Tahrir, un daudzi iedzīvotāji ir aizbraukuši, lai pievienotos IS/Da’esh Sīrijā un Irākā;

J.

tā kā šis reģions veido būtisku narkotiku tranzīta ceļu no Afganistānas uz Krieviju un tā kā daži vietējie klani ir iesaistīti šajos ienesīgajos tirdzniecības darījumos, kas tiem ar korupcijas un interešu konfliktu palīdzību paver spēcīgas politiskās ietekmes iespējas;

K.

tā kā izglītībai ir kritiska nozīme stabilas, drošas un ilgtspējīgas reģiona attīstības veicināšanā;

L.

tā kā 2015. gada jūnijā Ārlietu padome atkārtoti pauda apņemšanos veicināt sieviešu tiesības un secināja, ka sieviešu lomas stiprināšana šajā reģionā ir būtisks ilgtermiņa stabilitātes un labas pārvaldības elements;

M.

tā kā Vidusāzijas valstīm nepieciešams uzlabot savas patvēruma politikas tiesiskos un administratīvos noteikumus un tā kā to varētu veicināt reģionālie konsultāciju procesi, piemēram, Almati process, ko koordinē ANO Augstais komisariāts bēgļu jautājumos (UNCHR) un Starptautiskā Migrācijas organizācija (IOM);

N.

tā kā globālās sasilšanas ietekme Vidusāzijā lielā mērā vēl nav zināma, taču jau tagad ir skaidrs, ka valstīs, kuras atrodas zemienēs, ūdensapgādes grūtības kļūs vēl smagākas;

O.

tā kā Krievijai un Ķīnai ir ciešas savstarpējās attiecības un ievērojama ietekme šajā reģionā, bet Eiropas Savienībai vēl ir lielas neizmantotas iespējas izvērst savu darbību un sadarbību ar Vidusāzijas valstīm;

P.

norādot uz dažādiem reģionālās sadarbības procesiem, piemēram, Kolektīvās drošības līguma organizāciju (CSTO), Šanhajas Sadarbības organizāciju (SCO) un Eirāzijas Ekonomisko savienību (EEU), kuru locekļi ir dažas Vidusāzijas valstis un kuros dominē Krievija un/vai Ķīna;

Q.

tā kā šis reģions ir iekļauts iniciatīvā “Viena josla, viens ceļš” un jo īpaši jaunā Zīda ceļa ekonomiskajā joslā, palielinot tā stratēģisko nozīmi;

R.

tā kā Vidusāzijas reģionu veido iepriekšminētās Vidusāzijas bijušās Padomju republikas un to spēcīgi ietekmē arī Krievija, Ķīna, Mongolija, Irāna un Afganistāna,

1.

uzsver ES spēcīgo stratēģisko, politisko un ekonomisko interesi stiprināt divpusējās un daudzpusējās attiecības ar visām Vidusāzijas valstīm, pamatojoties uz kopīgām vērtībām, kas noteiktas spēkā esošajos partnerības un sadarbības nolīgumos starp ES un Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Uzbekistānu, kā arī nolīgumā ar Turkmenistānu, kas vēl nav stājies spēkā;

2.

atkārtoti pauž ES lielo interesi par Vidusāziju kā plaukstošu, miermīlīgu, demokrātisku, stabilu, iekļaujošu un ekonomiski un ekoloģiski ilgtspējīgu reģionu, kā norādīts attiecīgajā 2007. gada stratēģijā;

3.

norāda, ka līdzšinējā stratēģiskā pieeja, pārkārtojot attiecības ar Vidusāzijas valstīm, tikai daļēji ir bijusi ilgtspējīga un sekmīga; norāda, ka ES un Vidusāzijas stratēģijas mērķvalstu ekonomiskās attiecības nav būtiski paplašinātas, Vidusāzijas valstu reģionālās sadarbības un integrācijas mērķtiecīga veicināšana no ES puses stagnē ar pieredzes apmaiņu un standartu pārnesi;

4.

uzskata, ka ievērojams progress šajā rezolūcijā minētajās jomās līdz šim nav panākts, tomēr pauž cerību, ka iesaistītajām personām, proti, gan ES un tās dalībvalstīm, gan arī piecām Vidusāzijas valstīm, patiešām ir aktīvi jācenšas īstenot pasākumus to uzdevumu un mērķu izpildei, kas noteikti oficiālajos dokumentos un līgumos, kuri attiecīgi ir juridiskais pamats Savienības divpusējām un daudzpusējām attiecībām ar Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu, Turkmenistānu un Uzbekistānu;

5.

atzinīgi vērtē ES un Vidusāzijas stratēģijas pārskatīšanu, ko 2015. gadā veica EĀDD, Komisija un Padome; tomēr uzskata, ka prioritātes, mērķi un uzdevumi būtu precīzāk jāsaskaņo ar interesēm, prasībām un pamatnosacījumiem attiecībā uz Vidusāzijas partnervalstīm, ņemot vērā atšķirības starp reģiona valstīm un katras valsts īpatnības, un tāpēc tie būtu jādefinē precīzāk, izmantojot individuāli izstrādātus un pielāgotus valstu rīcības plānus un pievienojot kritērijus un rādītājus ar saprātīgu termiņu to izpildei, lai cik ātri vien iespējams elastīgāk pielāgotu šos rīcības plānus pamatnosacījumiem reģionā;

6.

piekrīt tam, ka 2007. gadā pieņemtā stratēģija un tajā noteiktās ilgtermiņa prioritāšu jomas (cilvēktiesību ievērošana un tiesiskums, laba pārvaldība un demokratizācija; jaunatne un izglītība; ekonomikas attīstība, tirdzniecība un ieguldījumi; enerģētika un transports; vides ilgtspēja un ūdens; draudi kopējai drošībai un problēmuzdevumi; starpkultūru dialogs) joprojām ir aktuālas un nepieciešamas konkrētām Eiropas darbībām reģionā saskaņā ar ES stratēģijas mērķiem; tomēr atzinīgi vērtē to, ka stratēģijas pārskatīšanā izmantota mērķtiecīgāka pieeja;

7.

pozitīvi vērtē samērā vērienīgo stratēģijas pārskatīšanu; piekrīt Padomes viedoklim, ka šis reģions ir stratēģiski svarīgs, un attiecīgi piekrīt tam, ka nepieciešams pastiprināt politiskās, diplomātiskās un tirdzniecības attiecības un atbalstīt patiesu pāreju uz demokrātiju; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES attīstības palīdzības pieaugumu par 56 % un precīzāku tās piešķiršanu reģionam 2014.–2020. gada periodā, salīdzinot ar iepriekšējo periodu;

8.

atzinīgi vērtē to, ka pārskats tika apspriests ES un Vidusāzijas ministru sanāksmē, kas notika 2015. gada 21. decembrī Astanā; atbalsta ES un Vidusāzijas augstākā līmeņa valstu vadītāju sanāksmes organizēšanu, lai veicinātu Eiropas Savienības mērķu sasniegšanu šajā reģionā un apspriestu problemātiskos un sadarbības jautājumus;

9.

piekrīt viedoklim, ka būtu jāpiemēro diferencēta, uz nosacījumiem un stimuliem balstīta pieeja, lai sasniegtu labākus divpusējos un reģionālos rezultātus; uzskata, ka reģionālās programmas, piemēram, robežu pārvaldības, narkotiku un cilvēku tirdzniecības apkarošanas, transporta un enerģijas jomās, būtu jāpielāgo ieinteresēto pušu, tostarp plašākā reģionā ietilpstošo valstu, piemēram, Afganistānas, Irānas, Mongolijas un Azerbaidžānas, vajadzībām;

10.

aicina ES uz ad hoc pamata intensīvāk sadarboties ar tām Vidusāzijas valstīm, kuras vēlas sadarboties plašāk nekā tikai ES Vidusāzijas stratēģijas ietvaros;

11.

uzsver, ka labāka reģionālā sadarbība uzlabotu ekonomisko un drošības situāciju reģionā; ņemot vērā to, ka Vidusāzijā ir vāji attīstītas starpreģionālās attiecības, aicina EĀDD un Komisiju izstrādāt projektus sadarbības veicināšanai valstīs, kuras ir ieinteresētas stiprināt minētās attiecības;

12.

uzsver, ka ES līdzekļu izmaksai vajadzētu būt balstītai uz skaidriem stimuliem un sniegumu, ņemot vērā sasniegumus katrai valstij noteikto kritēriju ievērošanā un atkarībā no mērāmā progresa īpaši tādās jomās kā demokratizācija, korupcijas novēršana un apkarošana, brīvas un godīgas vēlēšanas, cilvēktiesības, narkotiku kontrabandas pārtraukšana, darba noteikumu ievērošana, laba pārvaldība, tiesiskums, attīstība, cilvēku drošība un labas kaimiņattiecības;

13.

piekrīt tam, ka konkrētu un konstruktīvu iesaistīšanos demokrātisko reformu un valsts pārvaldes programmu procesā un to ieviešanu var uzskatīt par vairākās jomās gūto sasniegumu rādītājiem; tomēr mudina Komisiju un EĀDD balstīt savus novērtējumus uz faktiem, kas konstatēti uz vietas;

14.

atkārtoti uzsver vajadzību ES nodrošināt lielāku Vidusāzijas reģiona politisko pārredzamību; mudina ES un tās dalībvalstis paust vienotu viedokli bez divpusējām sarunām, kuras bieži vājina prasības cilvēktiesību jomā, un veicināt ārpolitikas saskaņotību un koordināciju šajā reģionā, kā arī sākt ar visām dalībvalstīm kopīgu palīdzības plānošanu un projektus, lai panāktu pilnīgu iedarbību un sinerģiju; mudina Padomi, EĀDD un Komisiju pieņemt konkrētu rīcībās plānu, paredzot tajā mērāmus kritērijus, lai turpmāk pienācīgi novērtētu sasniegto progresu; atzinīgi vērtē ciešāku dalībvalstu iesaistīšanos un līdzatbildību stratēģijas īstenošanā;

15.

atzinīgi vērtē ES īpašā pārstāvja (ESĪP) Vidusāzijā amata atjaunošanu pēc daudziem gadiem un cer, ka nesen ieceltais ESĪP sniegs nozīmīgu ieguldījumu, īstenojot ES stratēģiju Vidusāzijai un veidojot attiecības ar Vidusāzijas valstīm, tādējādi nodrošinot Savienības ārējo darbību konsekvenci reģionā un darot zināmu Eiropas Savienības nostāju Vidusāzijas politiskajiem līderiem un sabiedrībai;

16.

prasa ESĪP vērst savu darbību uz demokrātijas stiprināšanu, tiesiskumu, labu pārvaldību un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, reģionālās sadarbības veicināšanu un dialoga un neatrisināto strīdīgo jautājumu miermīlīgas atrisināšanas veicināšanu, kontaktu veidošanu ne tikai ar valstu valdībām un parlamentiem, bet arī ar pilsonisko sabiedrību un plašsaziņas līdzekļiem, tādējādi atbalstot konfliktu novēršanu un drošību visā reģionā, kā arī veicinot tīru vidi un klimata pārmaiņu pārvaldību, jo īpaši attiecībā uz ūdens un ogļūdeņražu resursiem; prasa ESĪP sniegt mutiskus un rakstiskus ziņojumus Parlamentam par lielākajām problēmām saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 36. pantu un pārstāvja pilnvarām;

17.

prasa EĀDD, Komisijai un ESĪP panākt ievērojami lielāku Savienības atpazīstamību Vidusāzijā, nodrošinot, lai ES darbība būtu labāk pamanāma iedzīvotājiem, pilsoniskajai sabiedrībai, vietējiem plašsaziņas līdzekļiem, uzņēmējdarbības pārstāvjiem un universitāšu aprindām; mudina EĀDD līdzsvarot tās kluso diplomātiju ar plašāku publisko diplomātiju;

18.

prasa EĀDD sniegt regulāru analīzi par stāvokli Vidusāzijā, ņemot vērā šā reģiona atšķirīgās kaimiņvalstis, tostarp jautājumus, kas skar Afganistānas un Irānas integrāciju, un nodrošinot visaptverošu pieeju Kaspijas jūras reģionam;

19.

aicina Komisiju nodrošināt starptautisko organizāciju, piemēram, EDSO, ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja (UNODC), UNHCR un Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM), veikto darbību un tādu dažādu reģionā izmantoto ES ārējās finansēšanas instrumentu kā ASI, Stabilitātes un miera veicināšanas instruments (ISP), EIDHR un partnerības instruments (PI), sinerģiju, saskaņotību un konsekvenci, kā arī pastiprināt koordināciju ar ERAB un EIB;

20.

aicina ES sadarboties vides aizsardzības, izglītības un klimata jomā ar ASV atbalsta un sadarbības projektiem, lai paaugstinātu efektivitāti un kopīgi uzrunātu plašāku auditoriju;

21.

aicina veidot ciešāku sadarbību starp ES un EDSO Vidusāzijas jautājumos, jo īpaši cilvēktiesību, demokratizācijas un drošības jomās, lai apvienotu un attiecīgā gadījumā savstarpēji papildinātu šajā reģionā īstenotos centienus;

22.

mudina Savienības delegācijas Vidusāzijā maksimāli lietderīgi izmantot savu potenciālu, veicinot Eiropas Savienības stratēģijas īstenošanu attiecībā uz atbalsta sniegšanu un sadarbību ar pilsonisko sabiedrību;

23.

atbalsta parlamentārās sadarbības turpināšanu un uzsver Parlamenta pastāvīgās delegācijas Vidusāzijas reģionā lomu to PSN īstenošanas uzraudzībā, kuri ir noslēgti ar šā reģiona valstīm;

24.

mudina Padomi, EĀDD un Komisiju piešķirt lielu nozīmi demokrātijas stiprināšanai, pilsonisko un politisko tiesību un ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām kodificēto sociālo cilvēktiesību īstenošanai un tiesiskuma iedibināšanai, Vidusāzijas valstīs īstenotai labai pārvaldībai un administratīvai darbībai, proaktīvi iesaistoties šajā procesā, un tādējādi radīt drošībai un stabilitātei nepieciešamos apstākļus, lai attiecīgajās valstīs veidotu atvērtu sabiedrību un līdz ar to nodrošinātu labāko praksi, lai risinātu saistītos ārējos un iekšējos problēmuzdevumus, kas attiecas uz politiku, drošības politiku un ekonomiku;

25.

uzsver, ka cilvēktiesību un demokrātijas ievērošanai ir jābūt pamatā ES stratēģijai attiecībā uz sadarbības jomu, kas paredzēta PSN, ietverot cilvēktiesību un demokrātijas klauzulas piemērošanu; pauž nožēlu, ka PSN paredzētās juridiskās saistības demokrātijas un tiesiskuma atbalstam nav pienācīgi izpildītas, izņemot atsevišķus panākumus Kirgizstānā;

26.

pauž nožēlu par to, ka demokrātijas standartu, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana kopumā vēl nav pietiekama; pauž nožēlu par to, ka cilvēktiesību situācija kopumā joprojām ir satraucoša, tomēr uzsver nelielo pozitīvo attīstību dažās reģiona valstīs, tostarp attiecībā uz likumdošanas reformām, pastiprinātajiem centieniem spīdzināšanas novēršanas jomā un pasākumiem bērnu darba un piespiedu darba novēršanai;

27.

uzsver pievienoto vērtību un turpmāku potenciālu, kas piemīt Tiesiskuma platformai, kuru koordinē Vācija un Francija ar aktīvu Somijas un Latvijas atbalstu, organizējot vairākus pasākumus, kas ir saistīti ar konstitucionālo un administratīvo tiesību aktu jomu un tiesnešu apmācību; mudina arī pārējās dalībvalstis aktīvāk iesaistīties šajā darbā; tomēr prasa šo platformu paplašināt, iekļaujot tajā arī aktuālos demokratizācijas un cilvēktiesību jautājumus; aicina saistībā ar šo platformu pilnībā iesaistīt pilsonisko sabiedrību un ciešāk sadarboties ar to; aicina ES un dalībvalstu vēstniecības atbalstīt patiesi neatkarīgus pilsoniskās sabiedrības partnerus;

28.

vērš uzmanību uz pastāvošajām pretrunām starp tiesību aktu pieņemšanu un to īstenošanu praksē, kā dēļ tiek nepareizi novērtēts sasniegtais progress; mudina EĀDD un Komisiju novērtēt progresu, pamatojoties uz reāliem praktiskiem rezultātiem, nevis izdarot secinājumus no tiesību aktos vai paziņojumos balstītiem vērtējumiem;

29.

iesaka Savienībai labāk pielāgot tās cilvēktiesību politiku un ārējās darbības finansēšanas instrumentus, par vadošo principu izvēloties konsekventu ilgtermiņa demokrātisko reformu īstenošanu;

30.

stingri nosoda cilvēktiesību aizstāvju, opozīcijas politiķu un žurnālistu nepārtraukto vajāšanu Turkmenistānā, Uzbekistānā, Tadžikistānā, Kazahstānā un Kirgizstānā un aicina EĀDD iejaukties ar visiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem, lai nekavējoties viņus aizstāvētu;

31.

nosoda dažu Āzijas valstu valdošo režīmu uzbrukumus trimdā esošajiem opozīcijas pārstāvjiem, tostarp viņu noslepkavošanu un izraidīšanas procedūru ļaunprātīgu izmantošanu, iesaistot Interpolu; mudina dalībvalstis nodrošināt labāku aizsardzību un nepieļaut viņu deportāciju saskaņā ar tiesībām uz nerepatriēšanu, kas aizliedz patiesi cietušo personu nodošanu vajāšanai tās vajātājam;

32.

šajā sakarībā mudina EĀDD sniegt tiešus paziņojumus, kuros tas nosoda dažu Vidusāzijas režīmu veiktos represīvos pasākumus sabiedrības drošības uzturēšanas vārdā, tomēr vienlaikus atzīstot to likumīgās bažas par drošību;

33.

aicina Padomi, EĀDD un Komisiju, veidojot turpmākās attiecības, prasīt Vidusāzijas partnervalstīm pēc iespējas drīzāk ratificēt Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtus un apstiprināt un īstenot SDO svarīgākos pamata un citus standartus;

34.

izprot draudus drošībai, ko rada ārvalstu kaujinieki, kas atgriežas pēc karošanas Da’esh pusē, taču pauž dziļas bažas par pieaugošo tendenci īstenot represijas pret pilsoniskās sabiedrības un opozīcijas partijām, aizbildinoties ar drošību un stabilitāti, kas nekādā gadījumā nav uzskatāma par piemērotu reakciju uz šiem draudiem, tostarp izmantojot apšaubāmas apsūdzības teroristiskās darbībās vai neskaidras apsūdzības par kūdīšanu uz sociālu naidu, pieņemot tā dēvēto “ārvalstu aģentu likumu”, kas stigmatizē un ierobežo tādu likumīgu NVO darbību, kuras saņem ārvalstu finansējumu, un plašāku uzraudzības, novērošanas, cenzēšanas un filtrēšanas tehnoloģiju izmantošanu; atgādina partnervalstīm, ka pilnībā funkcionējošā demokrātijā ir jāievēro vārda brīvība un plašsaziņas līdzekļu plurālisms; šajā sakarībā uzsver, ka vārda brīvības apspiešana nekādi neveicina ilgtspējīgu iekšējo stabilitāti; uzsver, ka attiecīgajiem ES instrumentiem, piemēram, regulāru semināru rīkošanai ar pilsonisko sabiedrību un pastiprinātai informācijas apmaiņai, vajadzētu veicināt sabiedrības ietekmes nostiprināšanu, un ka daudzas attiecīgās kopienas šobrīd vairāk paļaujas uz attiecībām starp grupām un klaniem vai tīkliem, kurus kontrolē valdošā elite;

35.

aicina reģiona valstis uztvert starptautisko NVO klātbūtni nevis kā draudu, bet gan kā sabiedrības ieguvumu un ļaut tām brīvu pieeju cietumiem, lai uzlabotu sodu izpildes pārredzamību, sevišķi attiecībā uz sadarbību ar visām ANO aģentūrām un Starptautisko Sarkano Krustu;

36.

pauž bažas par pieaugošo tādu tiesību aktu skaitu reģionā, ar kuriem ierobežo plašsaziņas līdzekļu, vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību un kuri vērsti pret pilsoniskās sabiedrības finansēšanu (“ārvalstu aģentu likumi”) un LGBTI kopienu (“LGBTI propagandas likumi”); šajā sakarībā uzskata, ka ES par prioritāti ir jāizvirza minēto brīvību, kā arī reliģijas un ticības brīvības un sieviešu, bērnu un minoritāšu tiesību veicināšana;

37.

aicina iestādes veikt turpmākus pasākumus, lai Vidusāzijas sabiedrībā aizsargātu etniskās un reliģiskās minoritātes un LGBTI, pārtrauktu viņu diskrimināciju un īstenotu neaizsargāto iedzīvotāju, jo īpaši invalīdu, tiesības;

38.

atgādina, ka bērnu tiesību aizsardzība un veicināšana ir viens no galvenajiem Eiropas Savienības mērķiem, un aicina atbildīgās iestādes atbalstīt tā īstenošanu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un standartiem, jo īpaši ANO Konvenciju par bērna tiesībām;

39.

atzinīgi vērtē cilvēktiesību dialoga veidošanu ar visām piecām Vidusāzijas valstīm; tomēr norāda uz procesa pārredzamības trūkumu un aicina Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos pārskatīt cilvēktiesību dialoga ar reģiona valstīm uzdevumu, pilnvaras, mērķus un uzraudzību un jo īpaši iesaistīt visas ieinteresētās personas, tostarp islāma reformisma politiskos spēkus, kuri neatbalsta ekstrēmismu, un ieviest sistemātiskas cilvēktiesību uzraudzības mehānismus un ārkārtas situāciju plānus, lai uzlabotu minēto mehānismu efektivitāti, ja ar tiem tiek atklāti būtiski trūkumi; norāda, ka cilvēktiesību dialogs ir svarīgs ES līdzdalības instruments sadarbībai ar Vidusāzijas valstīm, kas ļauj īstenot viedas stratēģijas, un tādēļ ir pienācīgi jāizmanto; prasa, lai šie dialogi tiktu iekļauti vispusīgas sadarbības veidošanā ar reģiona valstīm; šajā sakarībā prasa, lai cilvēktiesību jautājumi tiktu aktualizēti un skatīti visos līmeņos, tostarp valstu un valdību vadītāju līmenī; mudina ES saskaņoti un publiski apspriest atsevišķus konkrētos gadījumus;

40.

uzsver ANO Cilvēktiesību padomes vispārējās periodiskās pārskatīšanas mehānisma lielo nozīmi, lai efektīvi īstenotu cilvēktiesību aizsardzību, demokratizācijas procesu un tiesiskumu Turkmenistānā, Uzbekistānā, Tadžikistānā, Kazahstānā un Kirgizstānā;

41.

atgādina Vidusāzijas valstu valdībām par saistībām, ko tās uzņēmušās EDSO cilvēktiesību dimensijas ietvaros;

42.

atzinīgi vērtē ANO Ģenerālsekretāra Ban Ki-moon paziņojumus, kuros viņš reģiona apmeklējuma laikā 2015. gada jūnijā brīdināja par sarūkošu demokrātisko telpu;

43.

norāda, ka Eiropas Savienības un ASV darbība Vidusāzijā gandrīz nemaz netiek saskaņota; mudina izveidot praktiskākas sadarbības attiecības; uzskata, ka kopīgas darbības īstenošana var būt izdevīga, jo īpaši cilvēku drošības un cilvēktiesību veicināšanas jomā;

44.

atzīst –– lai gan Uzbekistāna, Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna un Turkmenistāna saskaras ar atšķirīgām problēmām cilvēktiesību ievērošanā, reģionā tomēr pastāv kopīgas problēmas sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības ievērošanas un veicināšanas jomā;

45.

norāda –– neskatoties uz to, ka visas piecas Vidusāzijas valstis ir ratificējušas ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), tradicionālā kultūra tajās joprojām ir patriarhāla un tajā dominē vīrieši, daudzās jomās joprojām pastāv ievērojamas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, tostarp attiecībā uz piekļuvi augstākajai izglītībai, darba tirgus daļām un tiesiskajai aizsardzībai un tiesībām, un ka vardarbība pret sievietēm joprojām ir plaši izplatīta daudzās Vidusāzijas daļās un izpaužas dažādos veidos, tostarp kā vardarbība ģimenē, līgavu nolaupīšana, tirdzniecība, agrīnas laulības un fiziska vardarbība; aicina visas piecas valstis pilnībā īstenot CEDAW; atkārtoti uzsver, ka, piešķirot ES atbalstu, ir jāparedz konkrēti pasākumi, lai izskaustu diskrimināciju pret sievietēm;

46.

norāda, ka sievietēm ir pastāvīga un izšķiroša loma lauksaimnieciskajā ražošanā un lauku saimniecībās visās Vidusāzijas valstīs un ka lauksaimniecības nozarē vidēji ir nodarbināti 58 % sieviešu (25); aicina visas Vidusāzijas valstis veicināt sieviešu nodarbinātību un sieviešu uzņēmējdarbību, jo īpaši lauku apvidos; aicina veicināt un uzraudzīt meiteņu un sieviešu ekonomiskās un sociālās tiesības un sieviešu lomas nostiprināšanu kā galveno ES attiecību mērķi šajā reģionā;

47.

atzīst atsevišķu Vidusāzijas valstu veiktos pasākumus, lai uzlabotu dzimumu līdztiesību, piemēram, grozījumus Kirgizstānas Kriminālkodeksa 154. un 155. pantā, kas stājās spēkā 2014. gada februārī un pastiprināja sodu par plaši izplatītās līgavu nolaupīšanas tradīcijas īstenošanu; tomēr norāda, ka sieviešu tiesību aizsardzība un dzimumu līdztiesības veicināšana visā reģionā joprojām sagādā problēmas; aicina Komisiju turpināt atbalstīt Vidusāzijas valstis sieviešu tiesību programmas izstrādē, lai uzlabotu un panāktu dzimumu līdztiesību un nodrošinātu, ka visi, tostarp neaizsargātākie sabiedrības locekļi, varētu pilnībā izmantot savas cilvēktiesības;

48.

atzinīgi vērtē Kazahstānas Dzimumu līdztiesības stratēģiju un 45 tajā iekļautos politiskos, sociālos un ekonomiskos pasākumus; aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt Vidusāzijas valstis sieviešu tiesību programmu izstrādē un prasa iedarbīgāk īstenot šo stratēģiju; pauž nožēlu par to, ka sievietes nav pārstāvētas Kazahstānas valsts lēmējinstitūcijās, lai gan politiskās institūcijas ir juridiski noteikušas 30 % sieviešu kvotu;

49.

aicina EĀDD, pārskatot tā Vidusāzijas stratēģiju, saskaņā ar tā 2016.–2020. gada prioritātēm un atbilstoši Vidusāzijas valstu jau gūtajiem panākumiem izveidot visaptverošu Dzimumu līdztiesības rīcības plānu ar konkrētiem pasākumiem, lai uzlabotu sieviešu tiesības un sieviešu dzīves apstākļus; uzskata, ka visas Vidusāzijas valstis būtu jāmudina ieviest tiesību aktus, ar kuriem tieši aizliedz jebkāda veida vardarbību un diskrimināciju pret sievietēm, tostarp seksuālu, fizisku, psiholoģisku un ekonomisku izmantošanu, un cita starpā novērš tādu izolējošu paņēmienu izmantošanu kā viņu atturēšana no stāšanās darbā un piekļūšanas banku kontiem, kredītkartēm vai transporta izmantošanas; norāda, ka finansiālais nodrošinājums galvenokārt nosaka to, vai ģimenes vardarbības upuris atbrīvosies no tās un turpmāk kļūs brīvs; aicina Vidusāzijas valstis uzskatīt vardarbību pret sievietēm par noziedzīgu nodarījumu, pienācīgi izmeklēt visus paziņotos gadījumus un īstenot pasākumus, lai cietušajām nodrošinātu aizsardzību, palīdzību un piekļuvi tiesu iestādēm, kā arī mehānismus, kas nodrošina tiesību aktu piemērošanu; norāda, ka laulību aģentūru nozare Vidusāzijā ir salīdzinoši ietekmīga un aicina reģiona valstis apsvērt šo aģentūru regulēšanas iespējas, lai labāk aizsargātu neaizsargātās sievietes no izmantošanas; aicina Vidusāzijas valstis organizēt izglītojošas kampaņas par tiesībām dzīvot bez vardarbības un izpratnes veicināšanas iniciatīvas sabiedrībai kopumā un jo īpaši reliģiskajiem līderiem par absolūto prasību laulības ceremonijas laikā saņemt abu laulājamo piekrišanu;

50.

norāda, ka pastāv plaisa starp tiesību aktiem un realitāti un ka, lai gan dažās valstīs ir tiesību kodekss, kas garantē vienlīdzīgas tiesības attiecībā uz īpašuma sadali, joprojām saglabājas diskriminācija par labu vīriešu dzimuma mantiniekiem; pauž bažas par to, ka Tadžikistānā trūkst laulību tiesiskās reģistrācijas un tā rezultātā sievietes pēc laulības šķiršanas kļūst īpaši neaizsargātas –– EDSO pētījumu dati liecina, ka šī iemesla dēļ 80 % laulības šķiršanas lietu sievietēm tiek liegtas tiesības uz īpašumu un iespējas saņemt bērnu uzturlīdzekļus;

51.

mudina ES atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas aizsargā cilvēktiesības un veicina dzimumu līdztiesību Vidusāzijas valstīs, un aktīvi sadarboties ar starptautiskajām organizācijām, kas darbojas dzimumu līdztiesības jomā, piemēram, Starptautisko darba organizāciju (SDO), ESAO un ANO, lai radītu sinerģiju sieviešu lomas stiprināšanai;

52.

norāda, ka ministru amatos gandrīz nav sieviešu, proti, 2015. gadā sievietes Kirgizstānā un Turkmenistānā ieņēma attiecīgi 15 % un 5,7 % šādu amatu (26); mudina Vidusāzijas valstis un Komisiju vērst uzmanību arī uz sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā, jo īpaši politikas jomā, un iesaka ieviest kvotu sistēmu, lai veicinātu sieviešu līdzdalību, pirmkārt jau amata kandidātu līmenī;

53.

aicina Vidusāzijas valstis veicināt vienlīdzīgu piekļuvi informācijas un komunikāciju tehnoloģijām, lai nodrošinātu sieviešu iespējas veicināt izaugsmi vietējā un globālajā ekonomikā;

54.

iesaka tiesu darbiniekus informēt un apmācīt par dzimumu līdztiesības jautājumiem un norāda uz nepieciešamību sodīt personas, kas veikušas ar dzimumu saistītu vardarbību;

55.

uzsver nepieciešamību organizēt tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, prokuroriem un tiesu darbiniekiem paredzētus apmācības kursus par vardarbību pret sievietēm un cilvēku tirdzniecību un izveidot pieejamus centrus un patversmes, kuros sniedz psiholoģisku un juridisku atbalstu šādu nodarījumu upuriem;

56.

uzsver, cik svarīgi ir pienācīgi finansēt iestādes un struktūras, kas atbild par dzimumu līdztiesības politikas īstenošanu, un nodrošināt neatkarību un finansējumu pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas strādā sieviešu tiesību jomā;

57.

uzsver, ka izglītība ir viena no galvenajām ES jomām, kurā tā varētu izvērst savu ilgtermiņa darbību Vidusāzijā; uzskata izglītību par būtisku integrējošu pīlāru un par demokrātijas, ekonomikas un sociālo attīstību veicinošu faktoru visām Vidusāzijas valstīm; atbalsta darbu, ko veic Vidusāzijas izglītības platforma ar institucionālo un izglītības programmu starpniecību, kā arī izmantojot tehnisko atbalstu un dialogu semināros (piemēram, 2014. gadā Biškekā); šajā sakarībā atzinīgi vērtē Latvijas iniciatīvu organizēt pirmo ES un Vidusāzijas valstu izglītības ministru sanāksmi un Latvijas un Polijas apņemšanos vadīt reģionālo programmu izglītības jomā pēc dažu dalībvalstu ilgstošas nevēlēšanās šādi rīkoties; aicina ES un tās dalībvalstis aktīvi veicināt to mērķu izpildi, kas attiecīgi tika izvirzīti Latvijas prezidentūras laikā 2015. gada pirmajā pusē; uzskata ieguldījumus iekļaujošā un labas kvalitātes izglītībā par labāko veidu, kā pakāpeniski uzlabot sociāli ekonomisko situāciju reģionā;

58.

mudina Komisiju novērst konstatētos trūkumus ES un Vidusāzijas izglītības platformā, piemēram, attiecībā uz vienlīdzīgu piekļuvi izglītībai, problēmām saistībā ar intelektuālā darbaspēka emigrāciju un nelabvēlīgā stāvoklī esošu un neaizsargātu grupu, piemēram, meiteņu, bērnu ar invaliditāti un bērnu, kuri pieder pie mazākumtautībām, apmācību;

59.

mudina ES pievērst lielāku uzmanību tam, lai veicinātu kvalitatīvu izglītību jauniešiem Vidusāzijas valstīs, ņemot vērā pozitīvo ietekmi sociālās integrācijas, sociālās kohēzijas un stabilitātes ziņā un veidojot stabilas demokrātiskas sabiedrības, kā arī kā vislabāko profilakses veidu pret vardarbīgu ekstrēmismu un radikalizāciju jauniešu vidū reģionā; uzskata to par prioritāti, ņemot vērā demogrāfiskās problēmas, proti, lielu tādu jauniešu īpatsvaru iedzīvotāju vidū, kuri ir 14 gadus veci vai jaunāki un kuri veido 25–35 % no iedzīvotājiem; aicina pievērst lielāku uzmanību pārrobežu sadarbības projektiem Fergānas ielejā starpkultūru samierināšanās un attīstības jomā;

60.

atzinīgi vērtē to, ka ir palielinājies gan pamatskolās, gan vidusskolās uzņemto personu skaits, norādot, ka ir svarīgi ir turpināt šādu virzību; pauž atzinību par to, ka tādu sieviešu skaits, kuras ir pabeigušas pamatskolu un vidusskolu, ir gandrīz tikpat liels kā šādu vīriešu skaits; uzsver, ka ir būtiski nodrošināt sieviešu piekļuvi arodmācībām un augstākajai izglītībai, īpaši Uzbekistānā un Tadžikistānā, kur aizvien pastāv ievērojama atšķirība to sieviešu un vīriešu skaita ziņā, kuri iegūst augstāko izglītību;

61.

norāda uz to, cik svarīga ir sieviešu piekļuve arodmācībām un augstākajai izglītībai, tostarp lielākai dalībai zinātnes un tehnoloģiju jomā, un mudina ESĪP veicināt iniciatīvu izstrādi šajā jomā; uzskata, ka ES vajadzētu pastiprināt savu darbību šajā jomā, piemēram, organizējot skolotāju apmācības kursus un piegādājot mācību materiālus; aicina veikt pasākumus, lai modernizētu valsts izglītības nozari, veicinātu akadēmiskā personāla starptautisku apmaiņu un ļautu sievietēm piedalīties saskaņā ar vienlīdzīgiem noteikumiem; uzskata, ka ir jāizstrādā izglītības nozares darbiniekiem paredzēti dzimumu līdztiesības apmācības kursi;

62.

uzskata, ka ES pozitīvā loma reģionā ir jāveicina, izmantojot izglītību un tiešos personiskos kontaktus; atgādina par ES starptautiskās apmaiņas programmu, piemēram, Erasmus+, Erasmus Mundus un Erasmus Tempus, nozīmi pozitīvas mobilitātes un starpkultūru dialoga veicināšanā starp ES un Vidusāziju un tādu iespēju radīšanā, kas ļauj šajās programmās iesaistītajiem studentiem pilnvērtīgi izmantot savas tiesības, tādējādi tuvinot šīs abas kultūras; atzinīgi vērtē ES budžetā paredzētos EUR 115 miljonus izglītības sadarbības programmas Erasmus+ darbībai šajā reģionā; aicina visas iesaistītās personas ES līmenī un ES dalībvalstis izvērtēt un pastiprināt studiju/stipendiju programmu un jauno profesionāļu apmaiņas mehānismus, kādi pašlaik darbojas starp ES un Vidusāzijas reģionu, jo īpaši tehnoloģiju un lietišķo zinātņu jomā;

63.

atzinīgi vērtē to, ka visas piecas Vidusāzijas valstis ir cieši sekojušas Boloņas procesam, veicinot daudzu valsts reformu īstenošanu pēdējos gados;

64.

aicina Komisiju veicināt Vidusāzijas zinātnieku, institūtu un uzņēmumu līdzdalību pētniecības un inovāciju sadarbības projektos, ko finansē no programmas “Apvārsnis 2020” līdzekļiem;

65.

norāda uz reģiona valstu kopīgajām iezīmēm, kas veidojušās vēsturiski, tostarp zīda ceļu, turku cilšu veikto kolonizāciju un islāma pieņemšanas ietekmi; norāda, ka piecu šī reģiona valstu attīstības līmenis ir atšķirīgs, proti, Kazahstāna veidojas par šī reģiona vadošo valsti, un Eiropas Savienības attiecības ar to attīstās stabili; Kirgizstāna un Tadžikistāna ir daudz nabadzīgākas, taču tās ir samērā atvērtas un tajās ir vērojamas zināmas pilsoniskās sabiedrības attīstības iezīmes; ES attiecības ar Uzbekistānu arī attīstās; savukārt Turkmenistāna joprojām ir reģiona visnoslēgtākā valsts, kurā nav patiesi neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības.

66.

norāda, ka šajā reģionā pastāv arī būtiskas atšķirības ne vien tādu dabas resursu ziņā kā fosilais kurināmais un aramzeme, bet arī valstu pašreizējās cilvēku un ekonomiskās attīstības līmeņa ziņā, kas ir daļēji saistīts ar iepriekšējo faktoru; uzsver, cik svarīgi ir ņemt vērā, no vienas puses, kultūras atšķirības reģionā, un, no otras puses, valstu savstarpējo atkarību;

67.

atzīst, ka jauns impulss var labvēlīgi ietekmēt Eiropas Savienības un Vidusāzijas ekonomisko sadarbību reģiona modernizācijas un demokratizācijas jomā;

68.

uzskata, ka reģiona ekonomikas dažādošana sniedz pievienoto vērtību reģionālās attīstības, stabilitātes un drošības ziņā, ņemot vērā sociālo, ekonomisko un vides līdzsvaru; uzskata, ka ir būtiski modernizēt un attīstīt ilgtspējīga iekšzemes transporta un enerģētikas infrastruktūru, jo īpaši lauku apvidos, uzlabot piekļuvi ātrgaitas internetam un veicināt starpreģionu savienojamību; uzskata, ka reģiona attīstības kontekstā vienlīdz prioritārām vajadzētu būt gan vides atveseļošanai, gan ilgtspējīgai attīstībai, un uzsver tirdzniecības svarīgo lomu šo abu jomu veicināšanā; uzteic to, ka palielinās ES atbalsts resursu apsaimniekošanai Vidusāzijas valstīs, kā arī to, ka tiek veicināta pārrobežu sadarbība starp tām;

69.

pauž bažas par nepietiekamo sociālo un ekonomisko attīstību, kas ir apstājusies un nevienmērīga, pārredzamības trūkumu valstī un no tās izrietošo korupciju, sliktu pārvaldību, vājās institucionālās sistēmas, tiesiskuma neievērošanu un pilsoniskās sabiedrības zemu līdzdalības līmeni, klientelisma veicināšanu, korupcijas problēmu saasināšanos un valsts efektivitātes nepietiekamību;

70.

uzsver, ka ES un Vidusāzijas tirdzniecības attiecību nozīme palielinās, ņemot vērā, ka ES pašlaik ir lielākais šā reģiona tirdzniecības partneris; uzsver, ka ES vēl vairāk ir jāpaplašina tirdzniecības un ieguldījumu attiecības ar Vidusāzijas valstīm; šajā sakarībā norāda, ka Vidusāzijas valstīm ir jāpastiprina centieni apkarot korupciju un veicināt stabilu vidi nolūkā piesaistīt ārvalstu ieguldījumus;

71.

uzskata, ka ekonomiskās un tirdzniecības attiecības ar Vidusāzijas valstīm būtu jāveido vienlaicīgi un tas nekādā gadījumā nedrīkst notikt uz tiesiskuma, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību rēķina; šajā sakarībā atgādina, cik svarīgi ir piemērot ar ES noslēgto tirdzniecības nolīgumu klauzulās paredzētos noteikumus, ja otra līgumslēdzēja puse pārkāpj cilvēktiesības;

72.

norāda, ka iekļaujoša un ilgtspējīga ekonomiskā attīstība ir viena no galvenajām stratēģijas prioritātēm; uzsver, ka Vidusāzijas valstīm ir jāveicina aktīva politika nabadzības mazināšanai un cīņai pret sociālo atstumtību; norāda uz nopietno negatīvo ietekmi reģionā, ko izraisa ekonomikas lejupslīde Krievijā un Ķīnā, kā arī pašreizējā ģeopolitiskā spriedze un konflikts Ukrainā; šajā sakarībā uzsver, ka ekonomikas pasliktināšanās tendence, ko izraisa preču cenu samazināšanas, rubļa devalvācija un Krievijā nodarbināto migrantu naudas pārvedumu plūsmas samazināšanās, no kuriem daudzi tagad atgriežas mājās kā bezdarbnieki, rada nopietnas sociāli ekonomiskās problēmas reģionā; atzīmē, ka šajā kontekstā ir paredzams, ka reģiona izaugsmes temps pēc 2014. gada būs aptuveni uz pusi zemāks par vidējo izaugsmes tempu iepriekšējos desmit gados;

73.

mudina Komisiju izstrādāt programmas, lai veicinātu sociālo reintegrāciju un to personu nodarbinātību, kuras atgriezušās no ārvalstīm, kā arī nopietnāku dialogu migrācijas un mobilitātes jomā;

74.

uzsver, ka ES un Vidusāzijas stratēģiju nevajadzētu balstīt uz ģeostratēģiskām interesēm, bet gan ar to būtu jāveido līdzdalīga un demokrātiska sabiedrība, kurā arodbiedrībām ir nodrošināta biedrošanās brīvība un ir aktīva pilsoniskā sabiedrība, un ir jāveicina dzimumu līdztiesība un plašāku iespēju nodrošināšana sievietēm, jo īpaši lauku apvidos;

75.

uzsver, ka, neraugoties uz straujo ekonomisko izaugsmi pēdējos gados, reģionā ir augsts nabadzības līmenis un liela ienākumu nevienlīdzība, bet dzīves ilgums samazinās, jo īpaši lauku reģionos, kur dzīvo 80–90 % iedzīvotāju; uzsver, ka ekonomiskās pārejas periodā īstenotais privatizācijas process lielā mērā izraisīja kalnu reģionu atpalicību; uzsver, ka sievietes šajos reģionos ir īpaši grūtā situācijā, jo daudzi vīrieši darba meklējumos dodas uz pilsētām, visu lauksaimniecības darbu un ģimenes pienākumu slogu atstājot uz sieviešu pleciem;

76.

uzsver, ka ir svarīgi panākt, lai šī stratēģija būtu saskaņota ar globālajām saistībām, jo īpaši ar 2030. gada programmu ilgtspējīgai attīstībai, kas 2015. gada 25. septembrī tika pieņemta ANO augstākā līmeņa sanāksmē;

77.

mudina integrēt ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) Eiropas Savienības reģionam paredzētajā attīstības programmā; atkārtoti uzsver, ka IAM iekļaušana nodrošinās vispusīgāku ilgtspējīgu attīstību Vidusāzijas reģionā;

78.

uzsver, cik svarīgi ir ES izmantot sadarbības attīstības jomā sniegtās iespējas, lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu, sasniegtu IAM un tādā veidā palielinātu tirdzniecības un ieguldījumu līmeni visās reģiona valstīs, kā arī stiprinātu pilsoniskās sabiedrības sociālo partneru lomu un līdzdalību;

79.

uzskata, ka attīstības atbalsts būtu jāpiešķir tikai valstīm, kuras ir patiesi apņēmušās samazināt nabadzību un veicināt vienlīdzīgu un ilgtspējīgu sociālekonomisko attīstību un cilvēktiesību ievērošanu, un ka šīm valstīm ir jāapliecina, ka tām ir efektīva pretkorupcijas politika, un jāļauj ES uzraudzīt, kā tiek īstenoti attiecīgie pasākumi; šajā sakarībā apšauba Turkmenistānai un Uzbekistānai piešķirtā atbalsta pamatotību un rentabilitāti; prasa pārskatīt politiku gadījumā, ja notiek situācijas uzlabošanās; aicina AP/PV palīdzēt veicināt progresu šajā jomā; pauž nožēlu par to, ka augstā korupcijas līmeņa un neefektīvas birokrātijas dēļ atbalsta izmantošanas kapacitāte ir ārkārtīgi zema un tā pozitīvā ietekme ir ļoti ierobežota;

80.

norāda, ka pašreizējā pārskatīšana tika apzināti atsaistīta no 2014. gadā izveidotā Attīstības sadarbības instrumenta Vidusāzijai plānošanas 2014.–2020. gadam, lai izvairītos no pārpratumiem vai dublēšanās, vienlaikus saglabājot ES darbības saskaņotību reģionā;

81.

mudina attīstības palīdzībā vērst uzmanību uz lauku attīstību un ilgtspējīgu lauksaimniecību, jo īpaši atsakoties no monokultūru, piemēram, kokvilnas, audzēšanas;

82.

aicina ES uzraudzīt valsts sektora reformām paredzēto tehnisko un finansiālo palīdzību Vidusāzijas valstīs;

83.

aicina ES attīstības politiku īstenot koordinēti ar dalībvalstu darbībām šajā reģionā; aicina attīstības politikas jomā cieši sadarboties ar ASV, īstenojot kopējo ilgtspējīgas attīstības partnerību; arī aicina sadarboties arī ar Ķīnu un Krieviju, lai veicinātu Vidusāzijas reģiona attīstību;

84.

ņem vērā Ķīnas pārliecinošo darbību reģionā un tās pāreju no ārējā tirdzniecības partnera uz reģionālo ekonomiskās pārvaldības vidutāju, tostarp sabiedriskā labuma nodrošināšanai reģionā;

85.

uzskata, ka sinerģija starp Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF) un Ķīnas iniciatīvu “Viena josla, viens ceļš” būs nozīmīgs līdzeklis, lai šajā reģionā panāktu ekonomisko un sociālo attīstību;

86.

norāda arī to, ka divas valstis, proti, Kazahstāna un Kirgizstāna, ir pievienojušās jaunajai Eirāzijas Ekonomiskajai savienībai, kas tika izveidota pēc Krievijas iniciatīvas;

87.

aicina ES veidot ciešu sadarbību ar ANO fondiem un aģentūrām, kā arī ar Pasaules Banku;

88.

ņem vērā, ka turpinās nozaru budžeta atbalsts Kirgizstānai un Tadžikistānai, un aicina Komisiju un EĀDD noteikt un piemērot stingrus un objektīvi pārbaudāmus nosacījumus, jo īpaši attiecībā uz ikvienu spēkā esošu budžeta atbalsta programmu; tomēr uzsver, ka tas jāpiešķir, nosakot stingrākus kritērijus, tostarp pārliecinošas reformu programmas un efektīvus korupcijas apkarošanas pasākumus; norāda, ka ES budžeta atbalstu nevajadzētu izmantot pamata sabiedrisko pakalpojumu (piemēram, pamatizglītības un vidējās izglītības, pamata veselības aprūpes un pamata infrastruktūras) tiešai finansēšanai, par ko pamatā ir atbildīgas iestādes; uzskata, ka ES atbalsts būtu jāsaista ar šo iestāžu darbības rezultātiem šajā jomā un ka ar ES budžeta atbalstu būtu jāveicina progresīvi publiskie pakalpojumi, piemēram, pētniecības, inovāciju, augstākās izglītības, novatoriskas infrastruktūras un citās jomās;

89.

atzinīgi vērtē makrofinansiālā atbalsta pieaugumu un aicina attiecīgo instrumentu izmantot, pamatojoties uz stingriem izmaksu un ieguvumu kritērijiem un detalizētiem ietekmes novērtējumiem, kuros galvenā uzmanība pievērsta netiešai ietekmei; ņemot vērā stratēģijas progresa ziņojumu svarīgākās atziņas, uzsver to, cik svarīga ir dalībvalstu iesaistīšanās ES palīdzības īstenošanā, lai panāktu lielāku ietekmi un labākus rezultātus;

90.

atzinīgi vērtē Kirgizstānas lūgumu piemērot VPS+ režīmu un pauž cerību, ka Tadžikistāna un Uzbekistāna sekos tās piemēram;

91.

uzskata, ka visām Vidusāzijas valstīm ir jāievēro Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) noteikumi un jāpievienojas PTO;

92.

saskaņā ar ESAO secinājumiem atzīst, ka īpaši svarīgas ir ĀTI-MVU uzņēmējdarbības saiknes programmas (BLP) kā līdzeklis dažādošanai un investīciju netiešas ietekmes palielināšanai, ļaujot Vidusāzijas valstīm ĀTI ciešāk saistīt ar savu valstu ekonomiku un palielināt to konkurētspēju, vienlaikus ļaujot tām piekļūt starptautiskajiem tirgiem, finansējumam, tehnoloģijām un vadības prasmēm; šajā sakarībā aicina Vidusāzijas valstu valdības uzsākt šīs programmas un palielināt ieinteresēto personu iesaistīšanos jau esošajās BLP; norāda — lai nodrošinātu vietējās produkcijas atbilstību starptautiskajiem kvalitātes standartiem, ir jāievieš papildu pasākumi, piemēram, jāpiedāvā apmācības programmas, kas palīdz MVU uzlabot darbinieku prasmes, vai jāpalīdz MVU pārņemt starptautiski atzītus kvalitātes standartus;

93.

uzsver, ka ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības nodrošināšanai reģionā ir svarīgi padziļināt reģionālo integrāciju, palielināt tirdzniecību starp reģioniem, koncentrēties uz transporta tīkliem un loģistikas pakalpojumiem un uzlabot uzņēmējdarbības vidi un tiesisko un normatīvo regulējumu, jo īpaši attiecībā uz MVU;

94.

atgādina par daudzajiem infekciozās tuberkulozes gadījumiem Vidusāzijas reģionā; uzsver, ka, ņemot vērā dažu tuberkulozes formu izraisīto rezistenci pret zālēm, ir svarīga pēctecība tuberkulozes ārstēšanas pasākumu izvēršanā jaunattīstības valstīs, kuras vairs nesaņem divpusējo ES atbalstu;

95.

uzsver nepieciešamību padziļināt dialogu par infrastruktūras attīstīšanu, tostarp enerģētikas un transporta tīklu jomā, kā arī lieljaudas interneta savienojumu attīstīšanu;

96.

atzīst, ka sadarbība enerģētikas jomā ir prioritāte attiecībās starp ES un Vidusāzijas valstīm; uzskata reģionu par vēl vienu potenciālu enerģētiskās drošības avotu Eiropas Savienībai, īpaši norādot iespējas, ko sniedz sadarbības paplašināšana ar Kazahstānu un Turkmenistānu; atgādina, ka ES ir svarīgi nodrošināt drošu un stabilu energoapgādi par pieņemamu cenu saskaņā ar Enerģētikas savienībā panākto vienošanos, kā arī ņemot vērā tās svarīgo nozīmi Savienības kopējai drošībai; tādēļ uzsver, ka nepieciešamība pēc energoapgādes dažādošanas ir ES un Vidusāzijas stratēģijas galvenais elements, un aicina ES palielināt centienus integrēt enerģijas tirgu, kas ir visu pušu interesēs, jo tas palīdzēs nodrošināt energoapgādes dažādošanu; šajā sakarībā aicina divkāršot centienus, lai īstenotu mērķi paplašināt Dienvidu koridoru uz Vidusāziju un Kaspijas gāzes cauruļvadu; tomēr uzsver, ka enerģētikas nolīgumos un dialogos ir jāiekļauj stingri cilvēktiesību elementi;

97.

ņem vērā ES atbalstu enerģētikas projektiem, ar kuriem varētu tikt paplašināts Dienvidu gāzes koridors, tostarp Kaspijas jūras un, iespējams, Irānas virzienā; tomēr aicina ES nodrošināt pilna tehniski saimnieciskā pamatojuma, tostarp vides un sociālās ietekmes novērtējuma, izstrādi šiem projektiem;

98.

atbalsta ES īstenoto atjaunojamās enerģijas, energoefektivitātes un enerģijas tirgu integrēšanas veicināšanu Vidusāzijā ar tās kaimiņvalstīm, kā arī ar ES;

99.

atkārtoti pauž viedokli, ka ilgtspējīgas sociāli ekonomiskās attīstības nodrošināšanai ir būtiski svarīgi atkārtoti ieguldīt no dabas resursiem gūtos ieņēmumus;

100.

mudina uzlabot koordināciju un atjaunot pasākumus saistībā ar būtisko ūdens un vides reģionālo platformu, ko vada Itālija un Rumānija;

101.

atbalsta pastiprinātu proaktīvu ES lomu attiecībā uz videi draudzīgu un ilgtspējīgu attīstību; šajā sakarībā uzsver tādu vides ilgtspējības principu svarīgo nozīmi dabasgāzes resursu ieguves procesā šajā reģionā, ko atbalsta Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīva (EITI); norāda, ka tikai Kazahstāna un Kirgizstāna šajā reģionā ievēro EITI, turpretī Tadžikistānas kandidātvalsts statuss uz laiku tika apturēts 2015. gadā;

102.

ar bažām atzīmē, ka papildus aizvien lielākai klimata pārmaiņu ietekmei pastāv arī vairākas citas satraucošas vides problēmas, kas palikušas mantojumā no padomju perioda un ir saistītas, piemēram, ar neuzraudzītu un nepārtrauktu kodolpiesārņojumu pēdējās desmitgadēs un kodolizmēģinājumiem izmantoto teritoriju steidzamiem attīrīšanas pasākumiem, rūpniecības un ieguves darbiem, neilgtspējīgu dabas resursu izmantošanu, zemes un ekosistēmu degradāciju, gaisa piesārņojumu, pārtuksnešošanos un –– pats galvenais –– joprojām katastrofāli nesaimniecisku ūdens izmantošanu; mudina Komisiju šajā sakarībā pastiprināt tehnisko palīdzību, palīdzēt mobilizēt resursus un nodrošināt Eiropas zinātību un paraugpraksi šo problēmu risināšanai;

103.

mudina ES turpināt finansiālās un tehniskās palīdzības sniegšanu, risinot veselības, humanitāros, vides un ekonomikas un izpratnes veicināšanas jautājumus, kuri saistīti ar PSRS veikto kodolizmēģinājumu radītajām sekām Semipalatinskas kodolizmēģinājumu poligonā (SKIP), kas atrodas Kazahstānas ziemeļaustrumos netālu no Semejas pilsētas (iepriekš zināma kā Semipalatinska);

104.

atzinīgi vērtē un mudina veikt turpmākus pasākumus, lai pielāgotos un stiprinātu noturību pret klimata pārmaiņām, kā arī mudina Vidusāzijas reģiona valstis sniegt konstruktīvu ieguldījumu 2015. gada Parīzes klimata konferencē izvirzīto mērķu īstenošanā;

105.

aicina ES turpināt stiprināt tās katastrofu riska mazināšanas un izturētspējas veidošanas programmas Vidusāzijā, kas ir dabas katastrofām īpaši pakļauts reģions, kurā ir nopietns vides katastrofu un klimata pārmaiņu apdraudējums;

106.

pauž dziļas bažas par Kazahstānas saigas antilopju baru masveida izmiršanu 2015. gada maijā; mudina ES sniegt ieguldījumu, veicot pētniecības un vides aizsardzības pasākumus, lai novērstu šādu gadījumu iespējamību nākotnē;

107.

aicina ES veikt turpmākus pasākumus sadarbības veicināšanai starp Vidusāzijas reģiona valstīm ūdens resursu apsaimniekošanas jomā;

108.

mudina ES turpināt piešķirt prioritāti tās “ūdens diplomātijai” un izvērst to, lai veicinātu labāku pārrobežu ūdens resursu apsaimniekošanu un uzlabotu starpniecību strīdu izšķiršanā, tostarp atbalstītu atklātu un efektīvu sistēmu, jo īpaši attiecībā uz Rogunas dambi; šajā kontekstā mudina ES veicināt un paātrināt valstu pievienošanos starptautiskajām konvencijām un tiesību principiem, kas attiecas uz kopīgiem ūdens resursiem;

109.

prasa aicināt reģiona valstis parakstīt un ratificēt ANO Espo konvenciju un Orhūsas konvenciju par ūdens apsaimniekošanas konfliktiem, ja tās to vēl nav izdarījušas, kā arī iesaistīt pilsonisko sabiedrību šo konvenciju īstenošanā;

110.

aicina veikt jaunus pasākumus, lai pārvarētu un novērstu dramatiskās sekas, ko radījusi vides katastrofa, kuras rezultātā ir izžuvusi Arāla jūra; aicina Komisiju palielināt atbalstu Starptautiskajam Arāla jūras fondam un aicina EĀDD šo jautājumu iekļaut kā prioritāti tās regulāro attiecību ar Uzbekistānu programmā;

111.

norāda, ka stratēģiskas, modernas un savstarpēji savietojamas ceļu un dzelzceļu infrastruktūras sistēmas būvniecība Zīda ceļa maršrutā ir Ķīnas, ES un Krievijas pamata interesēs un ka veiksmīga integrācija šajā reģionā, izmantojot modernu un drošu infrastruktūru, varētu sniegt būtiskas iespējas ne tikai lielākai reģiona ekonomiskajai integrācijai, bet arī veicināt personu un daudzkultūru apmaiņu, vienlaikus veidojot labākus apstākļus tiesiskuma un demokrātijas padziļināšanai;

112.

atkārtoti uzsver ES gatavību ieguldīt savu pieredzi un zinātību, lai veicinātu drošuma, drošības un vides standartu ieviešanu un īstenošanu visos transporta veidos un veicinātu Eiropu un Kaukāza reģionu, un Vidusāziju savienojošā transporta koridora posmu izveidi; jo īpaši atbalsta turpmākus ES centienus efektīva un droša gaisa un jūras transporta attīstībai Vidusāzijā;

113.

mudina ES vēl vairāk saskaņot ar Ķīnu savu transporta politiku reģionā;

114.

mudina ES pastiprināt dialogu par Vidusāzijas jautājumiem ar attiecīgajām reģionālajām un starptautiskajām organizācijām, kā arī ar Vidusāzijas reģiona kaimiņvalstīm un citām aktīvām reģiona valstīm;

115.

mudina ES uzlabot savienojamību, kopā ar citām Vidusāzijas valstīm apzinot jomas, kurās nepieciešama intensīvāka sadarbība, jo īpaši attiecībā uz transportu un enerģētiku; uzsver, ka prioritāte jāpiešķir Vidusāzijas valstu vispārējai un divpusējai integrācijai, kā arī to integrācijai starptautiskajos tirgos un ekonomikas koridoros;

116.

uzskata, ka ES sadarbībā ar dalībvalstīm vajadzētu arī turpmāk veicināt specifisku reģionālo integrāciju un uzticību veicinošu politiku, vienlaikus palielinot sadarbību un tādējādi atbalstot pozitīvās pārmaiņas, kas notikušas vairākās Vidusāzijas valstīs vai valstu grupās; uzskata, ka ES pasākumi būtu jāvērš uz katras valsts vajadzībām un konkrētajām īpatnībām; uzsver nepieciešamību padziļināt politisko dialogu un sekmēt uzticības veicināšanas pasākumus starp reģiona valstīm;

117.

pozitīvi vērtē ekonomiskās integrācijas padziļināšanos reģionā, jo tā ir svarīgs reģionālā stabilitātes un miera veidošanas procesa elements;

118.

uzsver EDSO un ANO sadarbības svarīgo nozīmi visās politikas jomās;

119.

aicina ES uz ad hoc pamata iesaistīt arī Mongoliju atsevišķos ES stratēģijas Vidusāzijai jautājumos;

120.

atzīst, ka ES stratēģijā Vidusāzijai noteiktie galvenie draudi un problēmjautājumi joprojām ir aktuāli;

121.

uzskata, ka ES būtu jāveicina reģionālā sadarbība, jo īpaši kopīgu jautājumu un problēmu risināšanā, un ka vispārējās intereses būtu jāstāda augstāk par attiecīgo valstu heterogenitāti;

122.

norāda, ka neatrisinātie etniskie jautājumi, izredžu trūkums uz likumīgu varas nodošanu un neiekļaujoša pārvaldība Vidusāzijas valstīs var būt iespējamas nestabilitātes un ekstrēmisma cēlonis, un ka līdz ar to tiek nopietni apšaubīta ES pamatinterešu sekmīga īstenošana atbilstīgi Vidusāzijas stratēģijai;

123.

atbalsta ES ilgtermiņa mērķi pārveidot gaidāmo ES un Vidusāzijas reģiona valstu augsta līmeņa drošības dialogu par patiesu sadarbības forumu, kura mērķis ir sadarbība, pievēršoties kopējām drošības problēmām reģionā un ārpus tā, piemēram, karadarbības Afganistānā seku netiešajai ietekmei, tostarp Islāma valsts radītajam apdraudējumam, narkotiku kontrabandai, cilvēku tirdzniecībai, vardarbīgam ekstrēmismam un terorismam un ķīmisko, bioloģisko, radioloģisko un kodolmateriālu (CBRN) apdraudējuma riskam; uzsver reģionālās sadarbības programmu, tostarp tādu pārrobežu sadarbības un robežu drošības stiprināšanas programmu kā Robežu pārvaldības Vidusāzijā programmas (BOMCA) un Rīcības programmas narkotiku apkarošanai Vidusāzijā (CADAP) svarīgo nozīmi un pozitīvo ietekmi; uzskata, ka dialogā lielāka uzmanība jāpievērš cilvēku, nevis tikai valsts drošībai; atkārtoti uzsver Savienības apņēmību vēl vairāk attīstīt reģionālo un divpusējo dialogu drošības jomā ar Vidusāzijas valstīm, nodrošinot ciešāku Afganistānas sadarbību ar iesaistītajiem reģionālajiem partneriem, jo īpaši ar ANO Vidusāzijas reģiona Preventīvās diplomātijas centru (UNRCCA);

124.

pieņem zināšanai CADAP 2014.–2020. gadam; tomēr pauž satraukumu par nepieredzētu opija audzēšanas un saistītās kontrabandas apjomu no Afganistānas caur Vidusāziju; prasa EĀDD/ Komisijai risināt jautājumus attiecībā uz organizētās noziedzības grupējumu un valdošās elites līdzdalību narkotiku kontrabandā, kā arī tās nelabvēlīgo ietekmi uz sabiedrības veselību reģionā;

125.

vēlreiz iesaka BOMCA un CADAP nodot nevis ASI, bet ISP pārraudzībā;

126.

mudina ES turpināt ieviest reģionālās atbalsta programmas, kuru mērķis ir konfliktu novēršana un miera veidošana, tostarp veicinot dažādu kopienu un etnisko grupu savstarpējo izlīgumu, kā arī Vidusāzijas valstu robežu demarkācija, ko finansē no ISP līdzekļiem;

127.

atzinīgi vērtē projektu “Pārrobežu sadarbība ilgtspējīgam mieram un attīstībai”, kuru finansē Šveice un ANO Attīstības programma un kura mērķis ir izveidot ilgtspējīgu mieru un attīstību veicinošāku vidi pārrobežu reģionos starp Kirgizstānu un Tadžikistānu;

128.

uzsver UNRCCA lomu, kurš darbojas Ašgabatā kopš 2007. gada, kā arī EDSO lomu konfliktu novēršanā reģionā;

129.

aicina ES atbalstīt UNRCCA un tā pārraudzībā pievērsties jautājumiem, kas saistīti ar ūdens apsaimniekošanu, kā arī uzsākt sarunas starp piecām Vidusāzijas valstīm, lai risinātu pārrobežu piesārņojuma jautājumus;

130.

aicina Komisiju ņemt vērā negatīvo ietekmi uz stabilitāti un drošību Vidusāzijā, ko varētu radīt problēmas saistībā ar ūdens resursu apsaimniekošanu, un rūpīgi uzraudzīt visu notikumu attīstību;

131.

ar bažām norāda, ka 2015. gada ziņojumā par cilvēku tirdzniecību (27) Turkmenistāna un Uzbekistāna ir ierindotas uzraudzības sarakstā (Watch List), tādējādi norādot, ka tajās pieaug cilvēku tirdzniecības upuru skaits; aicina ES cilvēku tirdzniecības apkarošanas koordinatoru atbalstīt Turkmenistānas un Uzbekistānas centienus apkarot cilvēku tirdzniecību, kura aizskar cilvēka cieņu, bieži ir saistīta ar psiholoģisku teroru un fizisku vardarbību un tādēļ ir jāizskauž; aicina dalībvalstis uzsvērt šo svarīgo jautājumu savos darījumos ar minētajām valstīm;

132.

uzsver, cik svarīga ir sadarbība starp ES un Vidusāzijas valstīm terorisma novēršanā un apkarošanā; pauž dziļas bažas par ekstrēmistu organizācijas “Islāma valsts” (IS) darbību, iesaistot savās rindās aizvien vairāk Vidusāzijas iedzīvotāju, kuri dodas uz Tuvajiem Austrumiem, lai karotu IS, al-Nusra un citu teroristu un ekstrēmistu organizāciju pusē vai citādi tās atbalstītu, ko daļēji veicina politiskā marginalizācija un vājās ekonomiskās perspektīvas; atzīst, ka gadījumā, ja ievērojama daļa radikalizēto Vidusāzijas valstu pilsoņu atgrieztos savās mītnes zemēs, tie radītu apdraudējumu drošībai un stabilitātei visā Vidusāzijā, Afganistānā, Irānā, Krievijā, Ķīnā un Indijā;

133.

mudina ES kopā ar Vidusāzijas valstīm risināt kopīgās problēmas, kas saistītas ar IS kaujinieku un atbalstītāju rekrutēšanu, galveno uzmanību pievēršot politiskām un administratīvām kļūmēm, piemēram, veicinot reliģisko brīvību, tomēr vienlaikus ieviešot sekulāras valsts konstitūciju un pārskatot diskriminējošus likumus un politiku, īstenojot gan vīriešiem, gan sievietēm paredzētas iesaistošas programmas un pievēršoties no nelabvēlīgām ģimenēm nākušu jauniešu nodarbināšanai, par prioritāti nosakot policijas iestāžu reformu un nodrošinot labāku drošības dienestu darbības koordināciju, kā arī mācoties no Eiropas vai Āzijas pieredzes radikāli noskaņoto islāmistu reabilitēšanā un reintegrācijā;

134.

uzskata, ka ir būtiski svarīgi sadarboties starptautiskā līmenī, tostarp ar Krieviju un Ķīnu, lai novērstu pieaugošos islāmistu radikalizācijas draudus Vidusāzijā; aicina visas starptautiskās puses, kurām ir ietekme šajā reģionā, mudināt Vidusāzijas valstis saskaņot drošības dienestu sadarbības koordinēšanas pasākumus, tostarp saistībā ar izlūkošanas informācijas apmaiņu; uzsver, ka šāda sadarbībai būtu jānotiek saskaņā ar šo valstu starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā;

135.

pauž nopietnas bažas par drošības situācijas pasliktināšanos Ziemeļafganistānā un tās radītajām sekām attiecībā uz reģiona militāro un politisko stabilitāti; atzinīgi vērtē uzlaboto saskaņotību starp ES stratēģijām, kas skar attiecīgi Afganistānu un Vidusāziju; tomēr uzsver vajadzību ciešāk sasaistīt ES pieeju Vidusāzijas reģionam ar pieeju Afganistānai un pielāgot esošās politikas pamatnostādnes Afganistānas stratēģijai pēc 2014. gada; mudina iesaistīt Afganistānu programmās, kas vērstas uz stabilitāti un drošību reģionā; mudina Vidusāzijas valstu valdības uzņemties aktīvāku lomu un iesaistīties plašākā sadarbībā, kas vērsta uz stabilitāti Afganistānā; uzsver vajadzību reģionālā līmenī koordinēt cilvēku drošības, terorisma apkarošanas, imigrācijas un narkotiku kontrabandas apkarošanas stratēģijas;

136.

aicina Padomi, Komiju un EĀDD attiecībās ar Vidusāzijas valstīm noteikt par prioritāti drošības sektora reformu, tostarp nodrošinot labāku finansējumu un apmācību, veicinot reliģisko brīvību sekulāras valsts konstitūcijas ietvaros un preventīvos aspektus cīņā pret terorismu un veicot pasākumus bijušo džihādistu reabilitēšanai vispārējas stratēģijas ietvaros, kas paredzēta islāma ekstrēmisma radīto problēmu novēršanai; pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz steidzamo nepieciešamību Vidusāzijas valstīs veikt drošības sektora reformu (DSR), ES savā stratēģijā to nav spējusi integrēt; šajā sakarībā atzinīgi vērtē panākumus Kazahstānā kā sākumpunktu reģionāla līmeņa reformām; aicina Savienību izstrādāt konkrētas DSR programmas Kirgizstānai, un, iespējams, arī Tadžikistānai, galveno uzmanību vēršot uz tiesiskumu un cilvēktiesību standartiem krimināltiesību un civilās kārtības uzturēšanas jomā;

137.

atzīst, ka piecas Vidusāzijas valstis joprojām veido no kodolieročiem brīvu zonu;

138.

aicina dalībvalstis nodrošināt vienveidīgāku to astoņus kritēriju interpretāciju, īstenošanu un stingru ievērošanu, kuri noteikti 2008. gada ES kopējā nostājā par ieroču eksporta kontroli; šajā sakarībā pauž bažas par to, ka daži Eiropas uzņēmumi saskaņā ar divpusējiem nolīgumiem ar dažām dalībvalstīm šo kopējo nostāju apiet;

139.

prasa dalībvalstīm pārtraukt gatavu aktīvās novērošanas sistēmu eksportu uz šā reģiona valstīm, ja ir pietiekami iemesli, lai uzskatītu, ka šīs sistēmas tiek izmantotas pret žurnālistiem, politiķiem vai cilvēktiesību aizstāvjiem; aicina Komisiju pārskatīt Eiropas eksporta kontroles sistēmu, lai novērstu šādu aktīvās novērošanas sistēmu izmantošanu nepiemērotiem mērķiem;

140.

uzsver, ka turpmākie katrai valstij specifiskie punkti attiecas tikai uz prioritāriem jautājumiem un līdz ar to nav visaptveroši;

141.

uzsver, ka padziļinātas politiskās un ekonomiskās attiecības būtu jāveido, pamatojoties uz kopīgām vērtībām; norāda, ka Kazahstāna ir pirmā ES partnere Vidusāzijā, ar kuru Savienība ir noslēgusi sarunas par ciešākas partnerības un sadarbības nolīgumu (CPSN) un to parakstījusi; līdz ar tā noslēgšanu gaida aktīvus un konkrētus Kazahstānas centienus politisko un demokrātisko reformu jomā, kas izriet no tās starptautiskajām saistībām un pienākumiem; atzīst, ka “100 soļu programma” ir mēģinājums atrisināt steidzamas problēmas šajā valstī;

142.

šajā sakarībā uzsver Parlamenta 2012. gada 22. novembra ieteikumus attiecībā uz sarunām par ES un Kazahstānas CPSN, ko ir būtiski svarīgi ievērot, lai saņemtu Eiropas Parlamenta piekrišanu jauna CPSN noslēgšanai un turpmākajai ES un Kazahstānas sadarbībai;

143.

ir dziļi nobažījies par situācijas arvien tālāku pasliktināšanos plašsaziņas līdzekļu brīvības, vārda brīvības un biedrošanās un pulcēšanās brīvības jomā; atkārtoti norāda un uzsver, ka konkrētu un taustāmu sasniegumu panākšanai politisko reformu jomā ir jāpanāk progress sarunās par jauno CPSN; aicina Kazahstānu nodrošināt tās tiesību aktu atbilstību Eiropas Padomes standartiem un garantēt pilnīgu pamatbrīvību īstenošanu, nenosakot patvaļīgus ierobežojumus; aicina Kazahstānas iestādes īstenot konkrētus un efektīvus pasākumus, lai ieviestu ANO īpašā referenta miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās jautājumos ieteikumus, kas minēti viņa 2015. gada janvārī izdotajā gala ziņojumā par misiju Kazahstānā; šajā sakarībā mudina Kazahstānu pārskatīt un grozīt tās jauno Kriminālkodeksu attiecībā uz apmelošanas kriminalizēšanu, jo tas apdraud pamatbrīvības; pauž dziļas bažas par tiesību aktu attiecībā uz bezpeļņas organizācijām, kurš apdraud neatkarību un pat NVO pastāvēšanu Kazahstānā, un aicina to pārskatīt;

144.

atgādina Kazahstānai par tās EDSO saistībām īstenot demokrātiskas reformas un mudina šo valsti saskaņot tās vērienīgos ārpolitikas plānus kā ANO Cilvēktiesību padomes loceklei 2013.–2015. gadā, organizējot 2017. gada starptautisko EXPO izstādi un kandidējot uz nepastāvīgās locekles statusu ANO Drošības padomē 2017.–2018. gada periodā, ar nozīmīgu iekšējo politisko reformu īstenošanu;

145.

uzsver, ka saskaņā ar EDSO/ODIHR starptautiskās 2016. gada 20. marta vēlēšanu novērošanas misijas provizoriskajiem secinājumiem Kazahstānai vēl ir daudz jāpaveic, lai tā izpildītu tās EDSO saistības rīkot demokrātiskas vēlēšanas, lai gan tika atzīts zināms progress šajā jomā; mudina Kazahstānas iestādes pieņemt vajadzīgos pasākumus, lai pilnībā īstenotu visus EDSO/ODIHR ieteikumus;

146.

aicina atbrīvot visus politiski ieslodzītos, tostarp opozīcijas partijas Alga! līderi Vladimiru Kozlovu;

147.

atzīst pozitīvo lomu, ko Kazahstāna uzņēmās 2013. gada E3+3 un Irānas sarunu organizēšanā par Irānas kodolprogrammu, un atzinīgi vērtē šīs valsts ieguldījumu globālo kodoldrošības iniciatīvu veicināšanā, tostarp izvietojot valstī IAEA jauno starptautisko kodoldegvielas banku, kas sāks darboties 2017. gadā, uzņemoties nosacītu vidutājas lomu krīzes risināšanā starp Krieviju un Ukrainu, kā arī piedāvājot ērtas biroju telpas apspriedēm starp Sīrijas opozīcijas pārstāvjiem;

148.

atzinīgi vērtē to, ka Kazahstāna līdz 2015. gadam ir sasniegusi pēdējo posmu ceļā uz iestāšanos PTO;

149.

pauž nožēlu par regresu Kirgizstānā, kas ir Vidusāzijas reģiona valsts, uz kuru ES lika vislielākās cerības saistībā ar centieniem demokrātiskās pārveides virzienā;

150.

atzinīgi vērtē Kirgizstānas progresu, ko tā apliecināja nesen notikušajās parlamenta vēlēšanās; atzīst to miermīlīgo norisi un ievērojami uzlaboto pārredzamību; atzinīgi vērtē ESAO Vēlēšanu uzraudzības misijas secinājumus par 2015. gada 4. oktobra parlamenta vēlēšanām Kazahstānā, kuros ir uzsvērts, ka vēlētājiem tika piedāvāta plaša kandidātu izvēle un ka vēlēšanu kampaņa bija balstīta uz godīgu konkurenci; tomēr pauž bažas par obligātas biometrisko datu reģistrācijas ieviešanu kā priekšnoteikumu dalībai vēlēšanās, jo tas radīja ievērojamas problēmas saistībā ar vēlētāju saraksta pilnīgumu; uzsver, ka, neraugoties uz sākotnēji cerīgajām iezīmēm, kas demokrātisko reformu īstenošanā un pārejā uz patiesu daudzpartiju sistēmu bija vērojamas Kirgizstānā, kura bija viena no izmēģinājuma projekta valstīm un saņēma ES atbalstu demokrātijas jomā, ir jāveic turpmāki pasākumi, lai attīstītu pilnībā funkcionējošu parlamentāro demokrātiju;

151.

pauž gandarījumu par to, ka Kirgizstāna ir atcēlusi ierobežojošo tiesību akta projektu par “ārvalstu aģentiem” un LGBTI personām, un aicina noraidīt visus tiesību aktus, ar kuriem diskriminē LGBTI personas un vēršas pret pilsonisko sabiedrību;

152.

atzinīgi vērtē Kirgizstānas veiksmīgu ievēlēšanu ANO Cilvēktiesību padomē 2016.–2018. gadā un aicina šo valsti konstruktīvi izmantot tās gaidāmo dalību šajā padomē, lai risinātu cilvēktiesību jautājumus;

153.

mudina Komisiju/EĀDD palīdzēt Kirgizstānai nodrošināt taisnīgu tiesu 2010. gada etnisko grupu sadursmēs cietušajām personām;

154.

mudina Tadžikistānu ievērot tās starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā un aizsargāt pulcēšanās brīvību un juridiskās profesijas neatkarību; vērš uzmanību uz sarežģīto situāciju plašsaziņas līdzekļu jomā pēc tam, kad valsts prezidents parakstīja jaunus noteikumus, kuri paredz sniegt visu informāciju par oficiāliem pasākumiem, izmantojot valsts informācijas aģentūru, tādējādi ierobežojot citu plašsaziņas līdzekļu piekļuvi informācijai; aicina Tadžikistānu atturēties no nevēlamas iejaukšanās NVO darbā un neieviest nesen pieņemto tiesību aktu par NVO finansēšanu;

155.

šajā sakarībā pauž bažas par lēmumu aizliegt Tadžikistānas Islāma renesanses partiju, kas ir turpinājums satraucošajai tendencei drošības iemeslu vārdā apspiest likumīgus politiskos spēkus un apklusināt kritikas paudējus; aicina Tadžikistānas varas iestādes ievērot 1997. gadā noslēgtā miera līguma saistības un pieņemt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu vārda brīvību, plurālismu un brīvu un atvērtu politisko vidi;

156.

ņem vērā EDSO/ODIHR vēlēšanu novērošanas misijas secinājumus par Tadžikistānas parlamenta vēlēšanām 2015. gada 1. martā, kuros tiek norādīts, ka šīs vēlēšanas “norisinājās ierobežotā politiskajā telpā un nenodrošināja vienādus konkurences apstākļus visiem kandidātiem”;

157.

turpina paust bažas par ES attīstības palīdzības nelietderīgu izmantošanu šajā valstī; mudina EĀDD/Komisiju noteikt par prioritāti programmas, kuras ir vērstas uz spīdzināšanas novēršanu aizturēšanas centros un plašsaziņas līdzekļu brīvību Tadžikistānā;

158.

pauž gandarījumu par to, ka Tadžikistāna 2013. gada martā ir pievienojusies PTO;

159.

uzsver, ka Turkmenistāna ir lielāko starptautisko nolīgumu dalībniece un tādēļ tai ir pienākums visos gadījumos ievērot un aizsargāt cilvēktiesības; apliecina gatavību palielināt ES atbalstu demokrātisko principu un cilvēktiesību jomā, jo īpaši pilnībā izmantojot EIDHR, kā arī citus līdzekļus reformu procesa atbalstam šajā valstī;

160.

pauž nožēlu par to, ka pārskata periodā stāvoklis tiesiskuma, cilvēktiesību ievērošanas un pamatbrīvību jomā gandrīz nav mainījies, neraugoties uz atsevišķiem pasākumiem tiesību aktu pieņemšanā politiskajā, tiesu, ekonomikas, sociālajā un izglītības jomā; uzskata, ka jaunie tiesību akti jāpārskata starptautiskajiem ekspertiem, ņemot vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību ievērošanas jomā;

161.

aicina AP/PV un Komisiju sadarboties ar Turkmenistānas iestādēm, prasot tām veikt konkrētus pasākumus ar mērķi uzlabot cilvēktiesību situāciju un tiesiskumu saskaņā ar LES 21. pantu; turklāt aicina papildus notiekošajam cilvēktiesību dialogam palielināt cilvēktiesību jautājumu nozīmi visos līmeņos; atkārtoti aicina EĀDD arī pēc iespējas drīzāk paaugstināt sadarbības biroja Ašgabatā statusu, izveidojot pilnvērtīgu ES delegāciju Turkmenistānā, tostarp nolūkā sadarboties ar pilsonisko sabiedrību un uzraudzīt cilvēktiesību situāciju;

162.

uzsver, ka ir svarīgi turpināt cilvēktiesību dialogu, jo īpaši saistībā ar spiediena turpināšanu, lai panāktu to personu atbrīvošanu, kuras aizturētas politisku iemeslu dēļ, un informācijas atklāšanu par personām, kuras pēc ieslodzīšanas ir pazudušas;

163.

atzīst, ka PSN ar Turkmenistānu stāšanās spēkā palīdzētu pilnībā attīstīt šo iedibināto attiecību potenciālu;

164.

aicina AP/PV izpildīt ar viņas priekšteci šajā amatā panākto vienošanos par uzraudzības mehānisma ieviešanu, kas paredz, ka EĀDD pienācīgi informē Parlamentu par PSN īstenošanu pēc tā stāšanās spēkā;

165.

atzinīgi vērtē neseno Turkmenistānas un ES sadarbības paplašināšanu kopīgo interešu jomās; atzīmē šīs valsts pārstāvību 2015. gada EDSO Humanitārās dimensijas īstenošanas sanāksmē un Turkmenistānas pārstāvību visaugstākajā līmenī 15. ikgadējā pagaidu tirdzniecības nolīguma Apvienotās komitejas sanāksmē 2015. gada oktobrī;

166.

aicina Turkmenistānu pārtraukt tās uzsākto satelītantenu noņemšanas un dažu tīmekļa vietņu bloķēšanas kampaņu, kā arī izbeigt iebiedēšanu un vajāšanu, kas vērsta pret neatkarīgiem žurnālistiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem;

167.

pauž nožēlu par to, ka ES pasākumiem nav reālu panākumu virzībā uz demokratizāciju Uzbekistānā, un atkārtoti pauž cerību, ka ES aktīvi sekmēs šā mērķa īstenošanu šajā valstī; norāda uz Uzbekistānas valdības atteikšanos veikt būtiskas reformas; mudina AP/PV izstrādāt politiku kritiski izvērtētai, konstruktīvai, uz nosacījumiem balstītai un saskaņotai Eiropas sadarbībai ar Uzbekistānu;

168.

pauž nožēlu par sistemātiskiem un regulāriem pamattiesību un pamatbrīvību pārkāpumiem, neraugoties uz to, ka attiecīgajās jomās ir pieņemti uzlaboti tiesību akti un ratificēti starptautiskie dokumenti cilvēktiesību jomā; mudina Uzbekistānas iestādes veikt jēgpilnus pasākumus, lai pilnībā novērstu šīs problēmas un efektīvi ieviestu visus ieteikumus, ko sniedzis ANO īpašais referents jautājumā par spīdzināšanu, Komiteja pret spīdzināšanu un ANO Cilvēktiesību komiteja;

169.

pieprasa, lai Uzbekistānas iestādes atbrīvotu visas tās personas, kuras ir ieslodzītas par savu tiesību uz vārda brīvību un biedrošanās un pulcēšanās tiesību miermīlīgu izmantošanu, un uzsver, ka jānovērš un jāizmeklē visi ieslodzījumā esošo personu spīdzināšanas gadījumi; pauž bažas par cietumsodu patvaļīgu pagarināšanu; aicina Uzbekistānas iestādes ļaut valstī netraucēti darboties neatkarīgām NVO, kuras darbojas cilvēktiesību jomā;

170.

atzinīgi vērtē to, ka šī valsts ir guvusi zināmus panākumus bērnu darbu izskaušanā, jo īpaši valdības šajā sakarībā piemēroto aizliegumu; atgādina, ka ir svarīgi neatkarīgi un objektīvi uzraudzīt šāda aizlieguma īstenošanu; atkārtoti uzsver nepieciešamību izskaust piespiedu darba izmantošanu ikgadējās kokvilnas ražas laikā, vienlaikus mudinot turpināt valdības apņemšanos turpināt īstenot konkrētus pasākumus, piemēram, rīcības plānu, lai izskaustu piespiedu darba izmantošanu saskaņā ar SDO un Pasaules Bankas ieteikumiem;

171.

atgādina, ka Parlaments nolēma neizskatīt iespēju sniegt piekrišanu ES un Uzbekistānas PSN protokolam, ar kuru nolīguma noteikumi tiktu attiecināti uz tekstilizstrādājumu divpusēju tirdzniecību, līdz tiks apstiprināts, ka ir īstenotas konkrētas reformas un tās devušas būtiskus rezultātus tā, lai līdzās bērnu darbam Uzbekistānā efektīvi tiktu izskausta arī piespiedu darba prakse.

172.

šajā sakarībā uzskata, ka noteikta ES attīstības palīdzības līdzekļu daļa Uzbekistānai, tostarp parlamentārās kapacitātes veidošanai, tika izmantota nelietderīgi un šo palīdzību drīzāk vajadzētu pārdalīt svarīgāku jomu, piemēram, lauku attīstības vai vides un ūdens apsaimniekošanas, finansēšanai;

173.

pauž nopietnas bažas par Uzbekistānas islāmistu kustības darbībām, kura 2015. gada augustā pauda uzticību organizācijai “Islāma valsts” un apvieno tūkstošiem džihādistu Vidusāzijā;

174.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, EĀDD, ES īpašajam pārstāvim Vidusāzijā un Kazahstānas, Kirgizstānas, Tadžikistānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas valdībai, kā arī parlamentam.