15.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 58/9

—

ņemot vērā 1951. gada Ženēvas konvenciju un tās papildprotokolu, un jo īpaši tiesības uz neizraidīšanu,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

—

ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā 1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām un Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu (1),

—

ņemot vērā ANO 1982. gada Jūras tiesību konvenciju, 1974. gada Starptautisko konvenciju par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras un 1979. gada Starptautisko konvenciju par meklēšanu un glābšanu uz jūras (ar grozījumiem),

—

ņemot vērā 1990. gada Starptautisko konvenciju par visu migrējošu darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Rīcības plāns par nepavadītiem nepilngadīgiem (2010.–2014. gads)” (COM(2010)0213) un Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūciju par stāvokli saistībā ar nepavadītiem nepilngadīgiem ES (2),

—

ņemot vērā 2015. gada 29. aprīļa rezolūciju par pēdējā laikā notikušajām traģēdijām Vidusjūrā un ES migrācijas un patvēruma politikas nostādnēm (3),

—

ņemot vērā 2015. gada 10. septembra rezolūciju par migrāciju un bēgļiem Eiropā (4),

—

ņemot vērā debates, kas 2015. gadā notika Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā: 14. aprīlī, piedaloties komisāram Dimitris Avramopulos; 6. maijā — par solidaritāti un atbildības taisnīgu sadalījumu, tostarp attiecībā uz meklēšanas un glābšanas pienākumiem; 26. maijā — par sadarbības ar trešām valstīm stratēģiju; 4. jūnijā — par drošu un tiesisku patvēruma meklētāju un bēgļu ceļu uz ES izveidi, tostarp par kopējas Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) īstenošanu; 25. jūnijā — par cīņu pret noziedzīgu kontrabandu, cilvēku tirdzniecību un neatbilstīgo migrantu ekspluatācijas novēršanu, pienācīgu legālo ekonomisko migrācijas ceļu izveidi un robežu pārvaldību un vīzu politiku; 2. jūlijā — par to, kā tiek tērēti iekšlietu jomas līdzekļi attiecībā uz migrāciju un attīstību; 6. jūlijā — par to Komisijas priekšlikumu pirmo kopumu, kas tika pieņemti, reaģējot uz programmu migrācijas un solidaritātes jomā, un atbildības taisnīgu sadalījumu, tostarp attiecībā uz meklēšanas un glābšanas pienākumiem, un drošu un tiesisku patvēruma meklētāju un bēgļu ceļu uz ES izveidi; 16. jūlijā, piedaloties ekspertiem par ES migrācijas politikas nostādņu finansējumu, — par politikas nostādnēm, praksi un datiem attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgiem ES dalībvalstīs un Norvēģijā, par ES sadarbību ar trešām valstīm migrācijas jomā un par jaunu likumdošanas līdzekļu noskaidrošanu attiecībā uz ekonomisko migrāciju; 22. septembrī — par to Komisijas to priekšlikumu otro kopumu, kas pieņemti, reaģējot uz programmu migrācijas jomā; 23. septembrī — kopā ar dalībvalstu parlamentiem par karsto punktu pieeju un migrācijas jautājumu risināšanu valsts un vietējā līmenī; 19. oktobrī — par cīņu pret noziedzīgu kontrabandu, cilvēku tirdzniecību un neatbilstīgo migrantu ekspluatāciju; 10. novembrī — par Komisijas paziņojumu “Bēgļu krīzes pārvaldība: Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanas pašreizējais stāvoklis” (COM(2015)0510); 19. novembrī — par ES iekšējās un ārējās darbības finansēšanu saistībā ar tās migrācijas un patvēruma politiku; 10. decembrī — par ES sadarbību ar trešām valstīm migrācijas jomā; 21. decembrī — par robežu pārvaldību un vīzu politiku, par KEPS efektīvu īstenošanu un par pienācīgu legālo ekonomiskās migrācijas ceļu izveidi,

—

ņemot vērā debates, kas notika Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Attīstības komitejas 2015. gada 1. aprīļa apvienotajā sanāksmē un kurās apsprieda attīstības un migrācijas saikni, un debates, kas notika Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Ārlietu komitejas 2015. gada 15. septembra apvienotajā sanāksmē un kurās apsprieda cilvēktiesību ievērošanu saistībā ar migrācijas plūsmām Vidusjūrā,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumus par tās delegācijas 2015. gada septembra braucieniem uz Lampedūzu par meklēšanas un glābšanas operācijām un 2015. gada oktobra braucieniem uz Tunisiju par sadarbību ar trešām valstīm migrācijas, patvēruma un robežkontroles jomā un ņemot vērā Budžeta komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu par kopīgo braucienu uz Sicīliju 2015. gada jūlijā nolūkā noskaidrot veidu, kā novērst migrācijas spiedienu šajā reģionā, tostarp, jo īpaši no budžeta apsvērumu viedokļa,

—

ņemot vērā Komisijas desmit punktu rīcības plānu migrācijas jomā, ar ko iepazīstināja kopīgā Ārlietu un Tieslietu un iekšlietu padomē, kuras sanāksme notika 2015. gada 20. aprīlī,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas programma migrācijas jomā” (COM(2015)0240),

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 18. maija Lēmumu (KĀDP) 2015/778 par Eiropas Savienības militāro operāciju Vidusjūras apgabala centrālās daļas dienvidos,

—

ņemot vērā Politikas un drošības komitejā ES vēstnieku pieņemto lēmumu sākt par operāciju Sophia pārdēvētās EUNAVFOR Med operācijas otro posmu (5) un ņemot vērā NATO vadītās operācijas Egejas jūrā,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes 2015. gada 9. oktobra Rezolūciju Nr. 2240 (2015),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES Rīcības plāns cīņai pret migrantu kontrobandu (2015.–2020. gads)” (COM(2015)0285),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par Eurodac regulas īstenošanu attiecībā uz pienākumu ņemt pirkstu nospiedumus (SWD(2015)0150),

—

ņemot vērā Komisijas ieteikumu par Eiropas pārmitināšanas sistēmu (C(2015)3560) un Padomes ietvaros notikušās dalībvalstu valdību pārstāvju sanāksmes noslēguma secinājumiem par tādu 20 000 personu pārmitināšanu, kuriem ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība, izmantojot daudzpusējas un valstu sistēmas, ar kurām iepazīstināja Tieslietu un iekšlietu padomes 2015. gada 20. jūlija sanāksmē,

—

ņemot vērā Komisijas paskaidrojošo piezīmi par tā dēvēto karsto punktu pieeju un 2016. gada 10. februāra pašreizējā stāvokļa ziņojumus par Grieķiju un Itāliju, kā arī 2016. gada 4. marta progresa ziņojumu par Grieķiju,

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 14. septembra Lēmumu (ES) 2015/1523, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā,

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 22. septembra Lēmumu (ES) 2015/1601, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā,

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido krīzes pārcelšanas mehānismu un groza Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (COM(2015)0450),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido ES kopējo drošu izcelsmes valstu sarakstu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai nolūkā un ar ko groza Direktīvu 2013/32/ES (COM(2015)0452),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES rīcības plāns par atgriešanu” (COM(2015)0453),

—

ņemot vērā Komisijas ieteikumu, ar ko izveido vispārīgo “Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos”, kura jāizmanto dalībvalstu kompetentajām iestādēm, veicot ar atgriešanu saistītus uzdevumus (C(2015)6250), un tā pielikumu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Par publiskā iepirkuma noteikumiem saistībā ar pašreizējo patvēruma meklētāju krīzi” (COM(2015)0454),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas un Augstās pārstāves kopējo paziņojumu “Bēgļu krīzes risināšana Eiropā: ES ārējās darbības nozīme” (JOIN(2015)0040,

—

ņemot vērā Komisijas lēmumu par Eiropas ārkārtas situāciju trasta fonda izveidi nolūkā nodrošināt stabilitāti un novērst neatbilstīgas migrācijas un personu pārvietošanas Āfrikā pamatcēloņus (C(2015)7293),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Bēgļu krīzes pārvaldība: tūlītēji operatīvie, budžeta un juridiskie pasākumi saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā” (COM(2015)0490 un tā pielikumus,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Bēgļu krīzes pārvaldība: Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbu īstenošanas pašreizējais stāvoklis” (COM(2015)0510) un tā pielikumus,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas robežu un krastu apsardze un efektīva Eiropas ārējo robežu pārvaldība” (COM(2015)0673) un priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas robežu un krasta apsardzi un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 2007/2004, Regulu (EK) Nr. 863/2007 un Padomes Lēmumu 2005/267/EK (COM(2015)0671), priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas ceļošanas dokumentu nolūkā atgriezt trešo valstu valstspiederīgos, kas ES uzturas nelikumīgi (COM(2015)0668), priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 562/2006 attiecībā uz pārbaužu pastiprināšanu attiecīgajās datubāzēs pie ārējā robežām (COM(2015)0670), Komisijas priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Zviedrijas labā saskaņā ar Padomes Lēmuma (ES) 2015/1523 9. pantu un Padomes Lēmuma (Es) 2015/1601 9. pantu, ar kuriem nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (COM(2015)0677, un Komisijas ieteikumu attiecībā uz brīvprātīgu humanitāro uzņemšanas shēmu ar Turciju (C(2015)9490),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par pašreizējo situāciju saistībā ar Eiropas programmā migrācijas jomā izvirzīto prioritāro darbību īstenošanu (COM(2016)0085),

—

ņemot vērā Grieķijas Republikai adresēto Komisijas ieteikumu par steidzamiem pasākumiem, kas Grieķijai jāveic, ņemot vērā pārsūtīšanas atsākšanu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 604/2013, (C(2016)0871),

—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes īstenošanas lēmumam par to, lai pagaidu kārtā apturētu 30 % to pieteikuma iesniedzēju pārcelšanas procesu, kuri Austrijai iedalīti saskaņā ar Padomes Lēmumu (ES) 2015/1601, ar ko nosaka pagaidu pasākumus starptautiskās aizsardzības jomā Itālijas un Grieķijas labā (COM(2016)0080),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Eiropadomei un Padomei “Atceļš uz Šengenu — Ceļvedis” (COM(2016)0120),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Otrais ziņojums par Turcijas panākto progresu tās vīzu režīma liberalizācijas ceļveža prasību izpildē” (COM(2016)0140) un pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2016)0097),

—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes Regulai par ārkārtas atbalsta sniegšanu Savienībā (COM(2016)0115) un gaidāmo budžeta grozījumu Nr. 1/2016, lai izveidotu šim instrumentam paredzētu budžeta pozīciju,

—

ņemot vērā noslēguma secinājumus, kurus Eiropadome pieņēma īpašajā 2015. gada 23. aprīļa sanāksmē, 2015. gada 25. un 26. jūnija sanāksmē, 2015. gada 23. septembra ES valstu vai valdību vadītāju neoficiālajā sanāksmē par migrāciju, 2015. gada 15. oktobra sanāksmē, 2015. gada 17. un 18. decembra sanāksmē un 2016. gada 18. un 19. februāra sanāksmē,

—

ņemot vērā noslēguma secinājumus, kurus Padome pieņēma 2015. gada 20. jūlija sanāksmē par drošām izcelsmes valstīm, 2015. gada 20. jūlija sanāksmē par migrāciju, 2015. gada 8. oktobra sanāksmē par turpmāko atgriešanas politiku, 2015. gada 12. oktobra sanāksmē par migrāciju, 2015. gada 9. novembra sanāksmē par bēgļu un migrācijas krīzes pārvarēšanas pasākumiem, 2015. gada 4. decembra sanāksmē par bezpavalstniecību un 2016. gada 10. marta sanāksmē par migrantu kontrabandu,

—

ņemot vērā prezidentūras 2015. gada 14. septembrī pieņemtos noslēguma secinājumus;

—

ņemot vērā Padomē kopā sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2015. gada 20. jūlija sanāksmē pieņemtos noslēguma secinājumus par tādu 20 000 personu pārmitināšanu, kurām nepārprotami nepieciešama starptautiskā aizsardzība, izmantojot daudzpusējas un valstu shēmas,

—

ņemot vērā ES un Turcijas 2015. gada 15. oktobra kopīgo rīcības plānu un tā 2016. gada 10. februāra un 4. marta īstenošanas ziņojumus,

—

ņemot vērā valstu un valdību vadītāju 2016. gada 7. marta paziņojumu,

—

ņemot vērā augsta līmeņa konferencē par Vidusjūras austrumdaļas un Rietumbalkānu ceļu 2015. gada 8. oktobrī pieņemto deklarāciju un 2015. gada 25. oktobra sanāksmē vadītāju pieņemtos paziņojumus par bēgļu plūsmām pa Rietumbalkānu ceļu, kā arī 2016. gada 10. februāra progresa ziņojumu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības un Āfrikas augstākā līmeņa sanāksmē par migrāciju, kas notika Valletā 2015. gada 11. un 12. novembrī, pieņemto rīcības plānu un politisko deklarāciju,

—

ņemot vērā Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EASO) darbu un ziņojumus un jo īpaši šīs iestādes gada ziņojumu par situāciju patvēruma jomā Eiropas Savienībā 2014. gadā, kā arī ņemot vērā ikmēneša patvēruma tendences,

—

ņemot vērā Frontex darbu un ziņojumus un jo īpaši šīs iestādes veikto gada riska analīzi attiecībā uz 2015. gadu un tās riska analīzes tīkla izstrādātos ceturkšņa ziņojumus,

—

ņemot vērā Eiropola darbu un ziņojumus un jo īpaši kopīgās operatīvās vienības MARE darbību, kā arī to, ka Eiropols nesen izveidojis Eiropas Migrantu kontrabandas apkarošanas centru (EMKAC),

—

ņemot vērā Eurojust darbu un ziņojumus un jo īpaši ziņojumus par cilvēku tirdzniecību,

—

ņemot vērā Pamattiesību aģentūras (FRA) darbu, gada ziņojumus un pētījumus un jo īpaši šīs iestādes veiktos pētījumus par nopietniem darbaspēka ekspluatācijas veidiem un tiesībām neatbilstošā situācijā esošu migrantu un ar viņiem sadarbojošos personu kriminalizāciju,

—

ņemot vērā Politikas departamenta C veiktos pētījumus par LESD 80. panta piemērošanu, par jaunām pieejām, alternatīviem risinājumiem un piekļuves līdzekļiem patvēruma procedūrām, kurus varētu izmantot personas, kas lūdz starptautisko aizsardzību, par darbaspēka migrācijas uz ES reglamentēšanas jaunu veidu noskaidrošanu, par kopējas Eiropas patvēruma sistēmas nostiprināšanu un Dublinas regulējuma alternatīvajiem variantiem, par ES sadarbību ar trešām valstīm migrācijas jomā un par sieviešu bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšanu ES un ņemot vērā Politikas departamenta D veikto pētījumu par ES migrācijas politikas nostādņu finansējumu — efektivitātes analīze un paraugprakse nākotnei, kā arī Politikas departamenta EXPO pētījumu par migrantiem Vidusjūrā — aizsargājot cilvēktiesības,

—

ņemot vērā Eiropas migrācijas tīkla (EMT) veiktos pētījumus un jo īpaši šā tīkla pētījumu par politikas nostādnēm, praksi un datiem attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem,

—

ņemot vērā ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos darbu un ziņojumus,

—

ņemot vērā ANO īpašā referenta migrantu cilvēktiesību jautājumos darbu un ziņojumus,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes darbu, ziņojumus un rezolūcijas,

—

ņemot vērā Starptautiskās Migrācijas organizācijas darbu un ziņojumus,

—

ņemot vērā ANO Narkotiku un noziedzības novēršanas biroja darbu un ziņojumus,

—

ņemot vērā Eiropas Reģionu komitejas atzinumu — Eiropas programma migrācijas jomā, ko tā pieņēma 2015. gada 3. un 4. decembra 115. plenārsēdē,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumus par Eiropas programmu migrācijas jomā un par ES rīcības plānu cīņai pret migrantu kontrabandu,

—

ņemot vērā 2014. gada 17. decembra rezolūciju par situāciju Vidusjūras reģionā un nepieciešamību pēc holistiskas ES pieejas migrācijai (6),

—

ņemot vērā darba dokumentu par 80. pantu — solidaritāte un taisnīgs atbildības sadalījums, tostarp attiecībā uz meklēšanas un glābšanas pienākumiem,

—

ņemot vērā darba dokumentu par cīņu pret noziedzīgo kontrabandu, cilvēku tirdzniecību un neatbilstīgo imigrantu darbaspēka ekspluatāciju,

—

ņemot vērā darba dokumenta par robežu pārvaldību un vīzu politiku, tostarp Frontex un citu attiecīgo aģentūru nozīmi,

—

ņemot vērā darba dokumentu par drošu un tiesisku ceļu izveidi patvēruma meklētājiem un bēgļiem uz ES, tostarp Savienības pārmitināšanas politiku un atbilstošās integrācijas politikas nostādnes,

—

ņemot vērā darba dokumentu par pienācīgu tiesiskās ekonomiskās migrācijas ceļu izveidi,

—

ņemot vērā darba dokumentu par ES iekšējās un ārējās darbības finansēšanu saistībā ar tās migrācijas un patvēruma politiku,

—

ņemot vērā darba dokumentu par kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) efektīvu ieviešanu, tostarp EASO lomu,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Budžeta komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0066/2016),

A.

tā kā 2014. gada 17. decembra rezolūcijā kompetentajai komitejai — Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai — tika uzdots izvērtēt dažādās izmantotās politikas nostādnes, izstrādāt ieteikumu kopumu un plenārsēdē uzstāties ar stratēģisku iniciatīvas ziņojumu;

B.

tā kā saskaņā ar Frontex datiem (7) 2015. gadā tika pieķerti 1,83 miljoni personu, kuras centās nelegāli šķērsot ES ārējās robežas, kas kļuva par bezprecedenta rekordu, ja šo skaitli salīdzina ar 282 500 migrantiem, kas Savienībā ieradās visa 2014. gada laikā; un tā kā saskaņā ar IOM/UNICEF rīcībā esošo informāciju aptuveni 20 % no visiem migrantiem, kas ierodas, šķērsojot jūru, ir bērni (8);

C.

tā kā saskaņā ar EASO datiem (9) 2015. gadā ES+ tika iesniegti vairāk par 1,4 miljoniem starptautiskās aizsardzības pieteikumu (10) un tā kā to skaits kopš aprīļa nemitīgi pieauga, taču vienlaikus samazinās atkārtoti iesniegto pieteikumu īpatsvars; un tā kā apmēram 6 % no pieteikumu iesniedzējiem apgalvo, ka esot nepavadīti nepilngadīgie; tā kā 2016. gada februārī no tiem, kas ieradās Grieķijā, šķērsojot jūru, 22 % bija sievietes un 40 % — bērni (11);

D.

tā kā ANO Konvencijā par bērna tiesībām par bērnu tiek uzskatīts ikviens cilvēks, kas nav sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu;

E.

tā kā saskaņā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas datiem 2015. gadā Vidusjūrā ir gājusi bojā vai pazudusi bez vēsts vairāk nekā 3 771 persona (12); un tā kā ir ziņots, ka līdz 2016. gada 8. martam Vidusjūrā ir noslīkušas 444 personas; tā kā 2016. gada pirmajās deviņās nedēļās ir miruši 77 bērni — vidēji vairāk nekā viens dienā; tā kā saskaņā ar jaunākajiem Eiropola datiem vismaz 10 000 nepavadītu nepilngadīgo ir pazuduši pēc ierašanās Eiropā;

F.

tā kā 3. oktobris būtu jāatzīst par atceres dienu, kurā tiktu pieminēti visi vīrieši, sievietes un bērni, kas gājuši bojā, mēģinot bēgt no vajāšanas, konfliktiem un karadarbības savās valstīs, kā arī visi vīrieši un sievietes, kas ikdienā riskē ar savu dzīvību, glābjot bēgļus;

G.

tā kā daudzas pasaules daļas ir skāris karš un vardarbība un tās negatīvi ietekmē galēja nabadzība, vides degradācija un nepietiekamas iespējas jauniešiem, un šīs problēmas var izraisīt vēl plašāku vardarbību un nedrošību, tā papildus stimulējot iedzīvotāju pārvietošanos;

H.

tā kā LESD 80. pantā ir noteikts, ka solidaritātes un taisnīga atbildības sadalījuma princips ir viens no galvenajiem visas Savienības sistēmas principiem, un tā kā tas ir uzskatāms par minēto principu juridisko pamatu, tos īstenojot attiecībā uz Savienības patvēruma, migrācijas un robežkontroles politikas nostādnēm;

I.

tā kā solidaritāte var izpausties gan kā iekšēja, gan ārēja solidaritāte; un tā kā pārcelšana, lēmumu par patvērumu savstarpēja atzīšana, operatīvi atbalsta pasākumi, patlaban spēkā esošās Dublinas regulas un Pagaidu aizsardzības direktīvas proaktīva interpretācija ir iekšējās solidaritātes līdzekļi, savukārt pārmitināšana, humanitārā uzņemšana un meklēšana un glābšana jūrā sekmē ārējo solidaritāti, bet civilās aizsardzības mehānisms var attiekties uz abiem aspektiem;

J.

tā kā 2016. gada 3. martā no 39 600 patvēruma meklētājiem, kas izmitināti Itālijas struktūrās, no kurienes tos paredzēts nosūtīt uz citām dalībvalstīm, faktiski pārvietoti bija tikai 338, bet Grieķijā — no 66 400 pārcelšanai paredzētajiem — tikai 322 patvēruma meklētāji;

K.

tā kā migrantu kontrabanda, tirdzniecība un darbaspēka ekspluatācija ir juridiski nošķirtas parādības, kuru novēršanai izmanto atšķirīgu tiesisko regulējumu Savienības un starptautiskajā līmenī un uz kurām ir jāreaģē pienācīgi specializētā veidā, kaut arī tās praksē bieži vien pārklājas; un tā kā noziedzīgie kontrabandas un tirdzniecības tīkli var mainīt savus darbības veidus ļoti ātri un līdz ar to ir vajadzīga spēja ātri pielāgot reakciju uz tiem, pamatojoties uz visjaunākajiem un visprecīzākajiem datiem; tā kā centieni novērst krimināli sodāmu migrantu kontrabandu nedrīkstētu skartos, kuri sniedz neatbilstīgajiem migrantiem humāno palīdzību;

L.

tā kā cīņā pret migrantu kontrabandu, tirdzniecību un darbaspēka ekspluatāciju ir nepieciešami gan īstermiņa, gan vidēja termiņa, gan ilgtermiņa līdzekļi, tostarp pasākumi nolūkā graut noziedzīgos tīklus un saukt noziedzniekus pie atbildības, datu vākšana un analīze, cietušo personu aizsardzības un nelikumīgi uzturošos migrantu atgriešanas pasākumi, kā arī sadarbība ar trešām valstīm un ilgtermiņa stratēģijas, ar kurām novērš pieprasījumu pēc pārdošanai paredzētām un kontrabandas ceļā ievestām personām un migrācijas pamatcēloņus, kuru dēļ cilvēki ir spiesti izmantot noziedzīgo kontrabandistu pakalpojumus;

M.

tā kā daudzus Komisijas priekšlikumus robežu un vīzu politikas jomā patlaban izskata saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, jo īpaši priekšlikumu Regulai par Savienības Vīzu kodeksu (pārstrādātā redakcija) (2014/0094(COD)), priekšlikumu regulai, ar ko izveido apceļošanas vīzu (2014/0095(COD)) un priekšlikumu regulai par vienotu vīzu formu — drošību (2015/0134(COD)); un tā kā Komisija izstrādāja jaunus šo jomu reglamentējošus priekšlikumus un tā kā tie tiks izskatīti saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;

N.

tā kā kontroles atcelšana uz iekšējām robežām ir jāīsteno līdztekus efektīvai ārējo robežu pārvaldībai, augstiem kopējiem standartiem, efektīvai informācijas apmaiņai dalībvalstu starpā un ikvienas personas pamattiesību pilnīgai ievērošanai;

O.

tā kā Eiropas Parlaments ir pieprasījis Savienības Robežu aģentūrai palielināt tās spēju risināt iespējamus pamattiesību pārkāpumus, tostarp saistībā ar darbības nosacījumiem, par kuriem panākta vienošanās ar trešo valstu kompetentajām iestādēm, un tā kā Komisijas priekšlikumā par jaunu Savienības robežu aģentūru ir paredzēts sūdzību izskatīšanas mehānisms;

P.

tā kā saskaņā ar patlaban spēkā esošo Vīzu kodeksu dalībvalstis drīkst atkāpties no normālo pieņemamības kritēriju piemērošanas vīzas pieteikumam, pamatojoties uz humanitāriem apsvērumiem (19. un 25. pants);

Q.

tā kā 86 % no pasaules bēgļiem uzņem jaunattīstības valstis; un tā kā noziedzīgie tīkli un kontrabandisti izmanto to cilvēku izmisumu, kas cenšas iekļūt Savienībā, bēgot no vajāšanas vai kara;

R.

tā kā ceļi, pa kuriem bēgļi drošā un legālā veidā var iekļūt Savienībā, ir ierobežoti un daudzi cilvēki joprojām uzņemas risku doties pa bīstamajiem maršrutiem; un tā kā, izveidojot jaunus drošus un legālus ceļus, pa kuriem patvēruma meklētāji un bēgļi varētu iekļūt Savienībā, pamatojoties uz spēkā esošiem tiesību aktiem un paņēmieniem, Savienība un dalībvalstis gūtu labāku pārskatu pār aizsardzības vajadzībām un Savienībā ieceļojošo migrantu plūsmu, turklāt tas grautu kontrabandistu uzņēmējdarbības modeli;

S.

tā kā ES un trešo valstu sadarbība ir veidota, izmantojot tādus politikas instrumentus kā reģionālie dialogi, divpusējie dialogi, kopējās migrācijas un mobilitātes programmas un mobilitātes partnerattiecības, izmantojot tādus juridiskus līdzekļus kā “visaptverošajos nolīgumos”, atpakaļuzņemšanas nolīgumos, nolīgumos par vīzu izsniegšanu uz atvieglotiem noteikumiem un vīzu atbrīvojuma nolīgumos iekļautas migrācijas klauzulas un tādus darbības līdzekļus kā reģionālās aizsardzības programmas (RAP), reģionālās attīstības un aizsardzības programmas (RAAP), Frontex darba vienošanās un EASO sadarbība ar trešām valstīm;

T.

tā kā atsevišķas dalībvalstis joprojām intensīvu ārējo darbību izvērš divpusējo attiecību formātā;

U.

tā kā Savienība ir pastiprinājusi ārējo sadarbību ar trešām valstīm migrācijas un patvēruma jomā, lai pienācīgi reaģētu uz šā brīža bēgļu krīzi, un tā kā tā ir nākusi klajā ar tādām jaunām sadarbības iniciatīvām kā ES un Turcijas kopējās rīcības plāns, attiecībā uz Rietumbalkānu ceļiem uzņemtās saistības un Valletas augstākā līmeņa sanāksmē pieņemtais rīcības plāns;

V.

tā kā saskaņā ar prognozēm Savienībā darbaspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits līdz 2020. gadam samazināsies par 7,5 miljoniem; tā kā darba tirgus vajadzību attīstības prognozes Savienībā norāda uz to, ka pašreizējais darbaspēka trūkums konkrētās nozarēs būs aktuāls arī turpmāk; un tā kā trešo valstu valstspiederīgie saskaras ar daudzām grūtībām panākt savu ārzemēs iegūtās kvalifikācijas atzīšanu un tāpēc viņi mēdz veikt zemākas kvalifikācijas darbus;

W.

tā kā pašreizējā Savienības attieksme pret migrantu darbaspēku ir sadrumstalota, jo daudzās direktīvas galvenokārt reglamentē konkrētas kategorijas darba ņēmējus un trešo valstu valstspiederīgos, kuri drīkst strādāt, ievērojot zināmus nosacījumus; tā kā, īstenojot šādu pieeju, var apmierināt tikai konkrētas īstermiņa vajadzības;

X.

tā kā pastāv vairāki Savienības finanšu instrumenti, ar kuriem finansē dalībvalstu un trešo valstu darbību migrācijas, patvēruma un robežu pārvaldības jomā; tā kā jo īpaši dalībvalstīm paredzētos finanšu līdzekļus galvenokārt piešķir ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda (AMIF) un Iekšējās drošības fonda (ISF) starpniecību, taču, tā kā attiecībā uz migrācijas jomā īstenotiem pasākumiem var izmantot daudzas citas programmas un fondus; un tā kā, kaut arī trešām valstīm paredzētos finanšu līdzekļus galvenokārt piešķir, izmantojot attīstības sadarbības un ekonomiskās sadarbības instrumentu, tomēr to pārvalda daudzi Komisijas ģenerāldirektorāti un Eiropas Ārējās darbības dienests;

Y.

tā kā, ņemot vērā pašreizējo budžeta pozīciju un kompetenču sadrumstalotību, visaptveroša pārskata sniegšana par finanšu līdzekļu izlietojumu var izrādīties apgrūtināta un pat ir sarežģīti precīzi aprēķināt Savienības migrācijas jomā iztērētos līdzekļus;

Z.

tā kā kopējā Eiropas patvēruma sistēmā (KEPS) ir iekļauta virkne kopēju noteikumu, kas reglamentē kopējo patvēruma politiku, vienotu patvēruma statusu un kopējās patvēruma procedūras, kas ir jāpiemēro visā Savienībā; tā kā daudzie brīdinājuma signāli, tostarp Komisijas pieņemtie lēmumi par pienākuma neizpildi, tomēr liecina par to, ka KEPS daudzās dalībvalstīs nav īstenota pilnībā; tā kā īstenošana ir būtiska, lai saskaņotu dalībvalstu tiesību aktus un sekmētu dalībvalstu solidaritāti, un tā kā dalībvalstis nolūkā izpildīt obligātos KEPS standartus var prasīt EASO sniegt atbalsta palīdzību; tā kā harmonizējot uzņemšanas nosacījumus un procedūras, var novērst lielāku slogu valstīm, kas piedāvā labākus nosacījumus, un tā kā harmonizācija ir galvenais atbildības sadales faktors;

AA.

tā kā pašreiz spēkā esošie Dublinas sistēmas mehānismi nav izrādījušies objektīvi, to ietvaros nevar noteikt taisnīgus atbildības sadalījuma kritērijus, kā izskatīt pieteikumus par starptautisko aizsardzību un ātri šo aizsardzību nodrošināt; tā kā šo sistēmu praksē nepiemēro un, Padomei pieņemot divus lēmumus par pagaidu pārcelšanu, ir noteiktas nepārprotamas atkāpes; un tā kā Komisija izziņoja priekšlikumu līdz 2016. gada martam vajadzīgajā mērā pārskatīt Dublinas III regulu;

AB.

tā kā saskaņā ar 1951. gada Ženēvas Konvencijas 3.pantu dalībvalstis nedrīkst diskriminēt bēgļus rases, reliģijas vai izcelsmes valsts dēļ,

1.

norāda, ka solidaritātei ir jābūt tam principam, uz ko tiek balstīta Savienības rīcība migrācijas jomā; konstatē, ka solidaritātes princips, kas ir noteikts LESD 80. pantā, attiecas uz patvērumu, migrāciju un robežu kontroles politikas nostādnēm; uzskata, ka LESD 80. pants kopsakarā ar LESD 77.–79. pantu kalpo par juridisko pamatu, uz kuru balstoties, šajās jomās ir jāīsteno solidaritātes princips;

2.

par izejas punktu uzskata premisu, ka dzīvību glābšanai ir jābūt galvenajai prioritātei un ka gan Savienības, gan dalībvalstu līmenī būtisks ir pienācīgs meklēšanas un glābšanas operāciju finansējums; konstatē, ka ir palielinājusies nelikumīga ieceļošana pa jūru un satraucoši ir pieaudzis jūrā bojā gājušo skaits, un vēl aizvien Eiropa nereaģē pietiekami efektīvi;

3.

atgādina, ka dzīvību glābšana ir solidaritātes ar apdraudētajām personām akts, taču tas ir arī juridisks pienākums, kas ir paredzēts starptautiskajās tiesībās, jo Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību Konvencijas — to ir ratificējušas visas dalībvalstis un pati Savienība — 98. pantā ir noteikta prasība sniegt palīdzību visām personām, kuras uz jūras ir piemeklējusi nelaime;

4.

uzskata, ka pastāvīga, stabila un efektīva Savienības reakcija, veicot meklēšanas un glābšanas operācijas jūrā, ir būtiska, lai novērstu migrantu bojāejas gadījumu skaita palielināšanos, viņiem cenšoties šķērsot Vidusjūru;

5.

šajā ziņā iesaka, lai meklēšanas un glābšanas spējas tiktu pastiprinātas un lai Eiropas valstu valdības atvēlētu vairāk resursu, kas izpaustos kā finanšu palīdzība un aktīvi, īstenojot Savienības līmeņa humanitārās operācijas nolūkā meklēt un glābt briesmās nokļuvušus migrantus, palīdzēt viņiem un viņus nogādāt tuvākajā drošajā vietā;

6.

norāda uz to, ka nedrīkstētu sodīt privātu kuģu īpašniekus vai nevalstiskas organizācijas (NVO) par to, ka tie patiešām palīdz uz jūras nelaimē nonākušām personām; uzskata, ka tirdzniecības kuģi nedrīkst tikt uzskatīti par dalībvalstu un Savienības meklēšanas un glābšanas pienākumu pildītājiem;

7.

prasa precīzi nošķirt personas, kuras Savienībā ir ievestas kontrabandas ceļā, un personas, kuras Savienībā ieved kā cilvēku tirdzniecības upurus, jo, kaut arī risinājumu politiskās nostājas ir pienācīgi jāintegrē, šīs parādības ir vēl arī jānovērš katra atsevišķi; apgalvo, ka migrantu noziedzīga kontrabanda pamatos nozīmē personas nelikumīgas ieceļošanas kādā no dalībvalstīm sekmēšanu, savukārt cilvēku tirdzniecība paredz personas vervēšanu, pārvietošanu vai uzņemšanu ekspluatācijas nolūkā, izmantojot vardarbīgus, maldinošus vai ļaunprātīgus paņēmienus;

8.

uzskata, ka ikviena holistiska pieeja migrācijai ir jāīsteno, obligāti veicot pasākumus, kuru mērķis ir tādu noziedzīgo tīklu darbības likvidācija, kas piedalās cilvēku tirdzniecībā un kontrabandā;

9.

atzinīgi vērtē pozitīvo lomu, kāda līdz šim ir bijusi kara flotes kuģiem, jūrā glābjot dzīvības un likvidējot noziedzīgos tīklus; atbalsta tādu jūras spēku operāciju mērķus kā operācija Sophia un uzsver vajadzību aizsargāt dzīvības, īpaši norādot uz to, ka visu šīs operācijas aspektu mērķim ir jābūt migrantu dzīvību aizsardzības nodrošināšanai;

10.

uzsver, ka militārās operācijas nedrīkstētu būt galvenais nevienas holistiskās pieejas migrācijai aspekts, un atkārto, ka operācija Sophia nedrīkst atraut resursus, kas jau ir izvietoti Vidusjūrā un ir paredzēti dzīvību glābšanai jūrā;

11.

norāda uz to, ka — tā kā noziedznieki var mainīt savu darbības veidu un to dara ļoti ātri, politiskā reakcija ir jāizstrādā atbilstoši visjaunākajiem un precīzākajiem datiem; kā pozitīvu soli uz priekšu konstatē to, ka Komisija 2015. gada 27. maijā pieņēma Savienības migrantu kontrabandas apkarošanas rīcības plānu (“Rīcības plāns cīņā pret kontrabandu”), saskaņā ar kuru tā paredz izveidot Savienības aģentūru kontaktgrupu migrantu kontrabandas jautājumos, lai stiprinātu aģentūru funkcionālo sadarbību un informācijas apmaiņu;

12.

uzsver, ka pilnībā ir jāizmanto esošie instrumenti, piemēram, aģentūru risku analīzes; konstatē, ka Savienības aģentūrām būtu ne tikai maksimāli jāsadarbojas, bet arī jāpastiprina sadarbība ar dalībvalstīm; konstatē, ka, labāk koordinējot rīcību, varētu vākt datus valsts līmenī un tos nodot aģentūrām;

13.

atgādina, ka pārcelšanas process, proti, pieteikuma par starptautisko aizsardzību iesniedzēja vai starptautiski aizsargājamas personas pārvešana no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti, praktiskā veidā apliecina solidaritāti Savienībā; papildus tam atgādina, ka kopš 2009. gada Parlaments ir prasījis ieviest saistošu mehānismu, kā sadalīt patvēruma meklētājus starp visām dalībvalstīm;

14.

konstatē, ka pagājušajā gadā Padome pieņēma divus lēmumus par Savienībā īstenojamiem pagaidu pārcelšanas pasākumiem (turpmāk — “pārcelšanas lēmumi”) (13) un ka to veikšana paredz pieteikumu par starptautisko aizsardzību iesniedzēju pārvešanu no Grieķijas un Itālijas uz citām dalībvalstīm; konstatē, ka, neskatoties uz to, ka pārcelšanas lēmumi neizbeidz pašreizējās Dublinas atbildības sadales regulējuma spēkā esamību, tie ir uzskatāmi par pagaidu atkāpi no Dublinas noteikumiem;

15.

uzskata, ka steidzamu pārcelšanas pasākumu noteikšana ir solis pareizajā virzienā, un aicina dalībvalstis veikt savus pienākumus attiecībā uz šiem pasākumiem pēc iespējas ātrāk;

16.

atgādina, ka, piemērojot pārcelšanas lēmumus, pārcelšana attieksies tikai uz to valstu valstspiederīgajiem, attiecībā uz kuriem pieņemto labvēlīgo starptautiskās aizsardzības lēmumu īpatsvars iepriekšējos trijos mēnešos (Eurostat dati) ir bijis 75 % vai vairāk; konstatē, ka pārcelšanas lēmumi ietekmēs salīdzinoši mazu skaitu cilvēku un neattieksies uz lielu skaitu pieteikumu iesniedzēju, kuru izcelsmes valstis ir citas trešās valstis un kurus saskaņā ar šiem lēmumiem pārcelt nevar;

17.

pauž bažas par to, ka saskaņā ar pašreizējiem pārcelšanas lēmumiem pirmās ierašanās dalībvalstīm joprojām ir jāizskata arvien sarežģītāki starptautiskās aizsardzības pieprasījumi (un par tiem pieņemto lēmumu pārsūdzības), jāparedz ilgāki uzņemšanas periodi un ka tām būs jāorganizē un jākoordinē to personu atpakaļatgriešana, kurām tomēr nav tiesību saņemt starptautisko aizsardzību; atkārtoti norāda, ka ikvienai jaunai sistēmai, kas paredzēta kopējās Eiropas patvēruma sistēmas pārvaldīšanai, ir jāpamatojas uz solidaritāti un atbildības taisnīgu sadalījumu;

18.

uzskata, ka papildus kritērijiem, kas ir minēti pārcelšanas lēmumos, proti, attiecīgās dalībvalsts IKP, iedzīvotāju skaits, bezdarba līmenis un agrākais patvēruma meklētāju skaits šajā dalībvalstī, būtu jāņem vērā vēl divi kritēriji, proti, dalībvalsts teritorijas izmērs un dalībvalsts iedzīvotāju blīvums;

19.

uzskata, ka, īstenojot pārcelšanu, cik vien praktiski iespējams, būtu jāņem vērā pieteikuma iesniedzēja vēlmes; atzīst, ka šis ir viens no veidiem, kā novērst tālāku pārvietošanos un mudināt pieteikuma iesniedzējus pašus samierināties ar pārcelšanas lēmumiem, taču tas nedrīkstētu apturēt pārcelšanas procesu;

20.

uzskata, ka pārmitināšana ir viens no ieteicamākajiem veidiem, kā nodrošināt drošu un legālu ieceļošanu Savienībā bēgļiem un personām, kurām ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība, ja bēgļi nevar nedz atgriezties savā mītnes zemē, nedz saņemt efektīvu aizsardzību vai tikt integrēti uzņemšanas valstī;

21.

turklāt atzīmē, ka ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) uzraudzīta pārmitināšana ir humanitāra programma ar labām iestrādēm un noder, lai pārvaldītu to personu organizētu ierašanos, kurām dalībvalstu teritorijā ir nepieciešama starptautiska aizsardzība;

22.

norāda, ka, ņemot vērā nepieredzēti lielo bēgļu pieplūdumu, kas ir sasniedzis un joprojām sasniedz Savienības ārējās robežas, un nemitīgo to cilvēku skaita pieaugumu, kas lūdz starptautisko aizsardzību, Savienībai ir jāizstrādā saistoša un obligāta normatīva pieeja, kāda ir noteikta Komisijas migrācijas programmā; iesaka — lai šāda pieeja būtu iedarbīga, tā jāīsteno tā, lai nodrošinātu pārmitināšanu ievērojamam skaitam bēgļu, ņemot vērā to bēgļu kopējo skaitu, kas Savienībā lūdz starptautisko aizsardzību, un kopējās pārmitināšanas vajadzības, par kurām ik gadu ziņo UNHRC;

23.

uzsver, ka ir nepieciešama pastāvīga visas Savienības mēroga pārmitināšanas programma, kurā obligāti iesaistītos dalībvalstis, nodrošinot pārmitināšanu ievērojamam skaitam bēgļu salīdzinājumā ar to bēgļu kopējo skaitu, kas Savienībā lūdz starptautisko aizsardzību;

24.

norāda, ka ar humanitāriem apsvērumiem pamatotu uzņemšanu var izmantot, lai, papildinot pārmitināšanu, vajadzības gadījumā sniegtu ātru aizsardzību — bieži vien uz noteiktu laiku — visneaizsargātākajām personām, piemēram, nepavadītiem nepilngadīgajiem, bēgļiem ar invaliditāti vai tiem, kuriem steidzami vajadzīga evakuācija medicīnisku apsvērumu dēļ;

25.

uzsver, ka, tā kā pārmitināšana joprojām nav pieejama trešo valstu valstspiederīgajiem, visas dalībvalstis ir jāmudina izstrādāt un īstenot ar humanitāriem apsvērumiem pamatotas uzņemšanas programmas;

26.

norāda, ka humanitārās vīzas personām, kurām vajadzīga starptautiska aizsardzība, dod iespēju ieceļot trešā valstī, lai pieprasītu patvērumu; aicina dalībvalstis izmantot visas pastāvošās iespējas, lai Savienības vēstniecībās un konsulātos, kas atrodas izcelsmes vai tranzīta valstīs, izsniegtu humanitārās vīzas, jo īpaši neaizsargātām personām;

27.

uzskata, ka personām, kuras lūdz starptautisko aizsardzību, būtu jānodrošina iespēja tiešā veidā jebkurā dalībvalstu konsulātā vai vēstniecībā pieteikties Eiropas humanitārajai vīzai, un, ja šāda vīza pēc novērtēšanas tiek izsniegta, tai būtu jādod tās turētājam tiesības ieceļot tās dalībvalsts teritorijā, kura vīzu ir izsniegusi tikai un vienīgi ar mērķi šajā valstī iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu; tāpēc uzskata, ka ir jāveic grozījumi Savienības Vīzu kodeksā, iekļaujot tajā konkrētākus noteikumus par humanitārajām vīzām;

28.

norāda, ka ir nepieciešami papildu pasākumi, ar kuru palīdzību tiktu nodrošināta KEPS kļūšana par patiesi vienotu sistēmu;

29.

atgādina, ka nolūkā uzlabot harmonizāciju ir pilnīgi noteikti nepieciešams visaptverošs novērtējums (Komisija izstrādā izvērtējuma ziņojumus) par to, kā šī sistēma tiek īstenota, lai pēc tam ātri veiktu turpmākās darbības gadījumā, ja atsevišķas dalībvalstis to īsteno neapmierinoši;

30.

piemēram, konstatē, ka nepieņemami pieteikumi, atkārtoti pieteikumi, paātrinātas procedūras un robežu procedūras — tie visi ir specifiski gadījumi, attiecībā uz kuriem pārstrādātajā Patvēruma procedūras direktīvā ir mēģināts panākt smalku līdzsvaru starp sistēmas efektivitāti un pietiekamām pieteikumu iesniedzēju, jo īpaši neaizsargātu personu, tiesībām; uzsver, ka šādu līdzsvaru var panākt tikai tad, ja tiesību aktus īsteno pilnībā un pareizi;

31.

uzsver, ka ir būtiski, lai tiesu iestādes uzraudzītu, vai dažādi aizturēšanas veidi ir atbilstoši tiesību aktiem imigrācijas un patvēruma jomā; atgādina, ka gan starptautiskās tiesības, gan Savienības Pamattiesību harta paredz, ka dalībvalstīm jāizvērtē alternatīvi risinājumi aizturēšanai; aicina dalībvalstis pareizi piemērot Patvēruma procedūru direktīvu un Uzņemšanas nosacījumu direktīvu saistībā ar piekļuvi aizturēšanas centriem;

32.

atgādina, ka ir svarīgi samazināt bezvalstnieku skaitu, un mudina dalībvalstis ieviest bezvalstniecības noteikšanas procedūras un savstarpēji apmainīties ar paraugpraksi par to, kā vākt ticamus datus par personām ar bezvalstnieka statusu, un par bezvalstniecības noteikšanas procedūrām;

33.

norāda, ka Dublinas III regulas (14) darbība ir radījusi daudzus jautājumus, kas saistīti ar to, cik taisnīgi un solidāri starp dalībvalstīm tiek sadalīta atbildība par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu; norāda, ka pašreizējā sistēmā nav pietiekami ņemts vērā īpašais migrācijas spiediens, ar ko saskaras dalībvalstis pie Savienības ārējām robežām; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāatzīst Dublinas sistēmas problēmas un Savienībai būtu jārada iespējas solidaritātei gan starp ES dalībvalstīm, gan attiecīgajiem migrantiem;

34.

norāda, ka spiediens uz Dublinas regulas izveidoto sistēmu, ko rada aizvien lielāks skaits Savienībā ieceļojošo migrantu, ir apliecinājis, ka sistēma — esošajā veidolā — lielākoties nav sasniegusi abus savus primāros mērķus, proti, izveidot objektīvus un taisnīgus kritērijus atbildības sadalīšanai un nodrošināt ātru starptautiskās aizsardzības pieejamību; atkārtoti pauž iebildumus par kritēriju, ar kuru pašreiz nosaka, ka pirmās ierašanās dalībvalsts ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pārbaudi, un uzskata, ka šis kritērijs būtu jāpārskata;

35.

norāda arī uz to, ka tajā pašā laikā Savienībā joprojām liels ir tālākas pārvietošanās gadījumu skaits; uzskata par pašsaprotamu, ka Dublinas sistēma kopš izveides nav bijusi izstrādāta tā, lai sadalītu atbildību starp dalībvalstīm, bet tās galvenais uzdevums bija atbildību par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ātri piešķirt vienai dalībvalstij;

36.

iesaka kritērijus, uz kuru pamata pieņem pārcelšanas lēmumus, tieši iestrādāt Savienības standarta noteikumos par atbildības sadalīšanu attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieprasījumiem; uzsver, ka, pārskatot Dublinas regulu, jāpārskata arī koncepcija par “pieteikuma iesniedzējiem, kuriem nepārprotami ir nepieciešama starptautiska aizsardzība”, jo minētie migranti un bēgļi, kas neietilpst šajā kategorijā, joprojām būs pirmās ierašanās dalībvalsts ziņā;

37.

uzskata, ka Eiropas Savienībai vajadzētu atbalstīt dalībvalstis, kas saņem visvairāk patvēruma pieprasījumu, sniedzot samērīgu un adekvātu finansiālo un tehnisko atbalstu; uzskata, ka solidaritātes un atbildības dalīšanas pasākumu izmantošanu pamato KEPS kvalitātes un darbības uzlabojumi;

38.

norāda, ka viena iespēja, kā varētu pašos pamatos pārstrādāt Dublinas sistēmu, būtu ieviest centralizētu pieteikumu pieņemšanu Savienības līmenī, katru patvēruma meklētāju skatot kā personu, kas vēlas iegūt patvērumu Savienībā kopumā, nevis atsevišķā dalībvalstī, un izveidot centralizētu sistēmu atbildības sadalīšanai attiecībā uz personām, kas meklē patvērumu Savienībā; ierosina, ka šādā sistēmā katrai dalībvalstij varētu paredzēt konkrētas robežvērtības saistībā ar ieradušos personu skaitu un ka tas, iespējams, varētu palīdzēt atturēt šīs personas no tālākas pārvietošanās, jo visas dalībvalstis būtu pilnībā iesaistītas centralizētajā sistēmā un vairs nebūtu individuāli atbildīgas par pieteikuma iesniedzēju nodošanu citām dalībvalstīm; uzskata, ka šāda sistēma varētu darboties, izmantojot vairākus Savienības karstos punktus, no kuriem notiktu sadalīšana pa Savienību; uzsver, ka ikvienā jaunā atbildības sadalīšanas sistēmā jāiestrādā tādi pamatelementi kā ģimenes vienotība un bērna intereses;

39.

norāda, ka patlaban dalībvalstis citu dalībvalstu lēmumus par patvērumu atzīst tikai tad, ja tie ir negatīvi; atkārto, ka pozitīvu patvēruma lēmumu savstarpēja atzīšana ir loģisks solis ceļā uz pareizu LESD 78. panta 2. punkta a) apakšpunkta īstenošanu, kurā aicināts izveidot vienotu patvēruma statusu, kas būtu derīgs visā Savienībā;

40.

norāda, ka masveida pieplūduma gadījumā Komisija pēc savas iniciatīvas vai pēc dalībvalsts pieprasījuma var ierosināt izmantot Padomes Direktīvu 2001/55/EK par pagaidu aizsardzību (Pagaidu aizsardzības direktīva) (15); norāda, ka tās izmantošanai vajadzīgs Padomes lēmums, kas pieņemts ar kvalificētu balsu vairākumu; norāda, ka šo direktīvu vajadzētu izmantot gadījumos, kad pastāv risks, ka Savienības patvēruma sistēma nespēs tikt galā ar pārvietoto personu masveida pieplūdumu vai nenovēršamu masveida pieplūdumu; taču uzsver, ka Pagaidu aizsardzības direktīva kopš tās pieņemšanas 2001. gadā vēl ne reizi nav izmantota;

41.

norāda, ka Pagaidu aizsardzības direktīva paredz arī iespēju evakuēt pārvietotās personas no trešām valstīm un ka šādā evakuācijā būtu iespējams sadarbībā ar UNHCR izmantot humanitāros koridorus un dalībvalstīm būtu pienākums attiecīgā gadījumā nodrošināt visas iespējas saņemt vīzu;

42.

uzskata, ka dažās priekšposteņa dalībvalstīs patvēruma sistēmas nepārprotami jau ir pārslogotas un ka būtu bijusi jāizmanto Pagaidu aizsardzības direktīva, kā tajā pašā jau paredzēts; jebkurā gadījumā aicina minētās direktīvas pārskatīšanas procesā izstrādāt skaidru jēdziena “masveida pieplūdums” definīciju; zina, ka šāda Pagaidu aizsardzības direktīvas pārskatīšana varētu notikt Dublinas sistēmas pārskatīšanas ietvaros;

43.

norāda, ka visu sabiedrības dalībnieku līdzdalība ir ārkārtīgi svarīga, un tādēļ ierosina stiprināt paraugprakses apmaiņu integrācijas jomā, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu kompetenci attiecībā un integrācijas pasākumiem; uzsver, ka ar integrācijas pasākumiem, kas paredzēti tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzturas likumīgi, būtu jāveicina viņu iekļaušana, nevis izolācija; norāda, ka vietējām un reģionālām iestādēm, tostarp pilsētām, ir svarīga nozīme integrācijas procesā;

44.

uzsver, ka uzņēmējām dalībvalstīm ir jāsniedz bēgļiem atbalsts un iespējas integrēties un veidot dzīvi jaunajā sabiedrībā; norāda, ka obligāti būtu jānodrošina izmitināšana, rakstpratības un valodu kursi, starpkultūru dialogs, izglītošana un profesionālā apmācība, kā arī efektīva piekļuve sabiedrības demokrātiskajām struktūrām, kā paredzēts Kvalifikāciju direktīvā (16); norāda, ka bēgļiem — tāpat kā Savienības iedzīvotājiem — vajadzētu būt gan tiesībām, gan pienākumiem uzņemošajās dalībvalstīs; tādēļ uzsver, ka integrācija ir divpusējs process un ka neatņemamai integrācijas procesa sastāvdaļai jābūt Savienības pamatvērtību ievērošanai un bēgļu pamattiesību ievērošanai;

45.

atgādina, ka saskaņā ar Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 15. pantu dalībvalstis paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem ļauj iesaistīties darba tirgū, ar nosacījumu, ka šāda iesaistīšanās ir efektīva un atbilst panta 1. punktā noteiktajam termiņam; saprot, ka saskaņā ar 15. panta 2. punktu sakarā ar darba tirgus politiku dalībvalstis var dot priekšroku Savienības pilsoņiem un to valstu valstspiederīgajiem, kuras ir Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu puses, un attiecīgajā valstī likumīgi dzīvojošiem trešo valstu valstspiederīgajiem;

46.

uzskata, ka, ja personai, kurai Savienībā piešķirta starptautiskā aizsardzība, ir izteikts darba piedāvājums dalībvalstī, kas nav tā, kurā šai personai piešķirta starptautiskā aizsardzība, būtu jādod tai iespēja šādu piedāvājumu izmantot;

47.

atkārtoti apstiprina, ka praktisks veids, kā nodrošināt labāku integrācijas iespēju trešo valstu valstspiederīgajiem, kas jau ir Savienībā, būtu labāka ārvalstī iegūtas kvalifikācijas atzīšana, un aicina Komisiju šajā sakarā nākt klajā ar attiecīgiem priekšlikumiem;

48.

mudina, sadarbojoties ar dalībvalstu un vietējām iestādēm un pamatojoties uz to paraugpraksi, īstenot privātas un kopienas integrācijas programmas tām personām, kas apstiprinātas pārmitināšanai;

49.

mudina dalībvalstis censties noturēt kopā ģimenes: tas ilgtermiņā uzlabos integrācijas izredzes, jo galveno uzmanību varēs veltīt jaunas dzīves veidošanai, nevis bažām par joprojām nedrošībā esošiem ģimenes locekļiem;

50.

uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāpārvar visi juridiskie un praktiskie šķēršļi, lai ātrāk pieņemtu lēmumus par ģimeņu atkalapvienošanos;

51.

norāda, ka, kamēr Dublinas regula nav pašos pamatos pārstrādāta, dalībvalstīm ir svarīgi labāk izmantot diskrecionālās klauzulas, lai ievērotu ģimenes vienotības principu;

52.

uzsver, ka bērni, kas ierodas Savienībā, atrodas neaizsargātā stāvoklī, un atgādina, ka ikvienam bērnam ir tiesības, lai pret viņu pirmām kārtām izturas kā pret bērnu; aicina dalībvalstis pilnībā piemērot KEPS īpašos noteikumus par nepavadītiem nepilngadīgajiem, tostarp nodrošinot viņiem pieejamu juridisko palīdzību, aizbildniecību, veselības aprūpi, izmitināšanu un izglītību, tiesības sazināties valodā, kuru tie saprot, un veikt pārrunas ar atbilstoši apmācītām amatpersonām; atkārto, ka dalībvalstīm nevajadzētu aizturēt bērnus, pamatojoties uz to, ka viņi ir migranti;

53.

atgādina, ka atbalsta, informācijas un aizsardzības nodrošināšanas jomu vajadzētu paplašināt, piemērojot to arī nepavadītiem un nošķirtiem bērniem, ņemot vērā viņu intereses, un ka nepavadīto un nošķirto bērnu iesniegtie pieteikumi par ģimeņu atkalapvienošanos būtu jāizskata ātrāk;

54.

norāda, ka efektīvai aizbildnībai un bērniem piemērotai aizsardzības sistēmai ir izšķirīga nozīme, lai novērstu bērnu, kas palikuši bez vecāku aprūpes, ļaunprātīgu izmantošanu, nevērību pret viņiem un ekspluatāciju; uzsver, ka ir svarīgi noteikt Savienības pamatnostādnes attiecībā uz aizbildnības sistēmu, kuras mērķis ir nodrošināt pienācīgu atbalstu un aizsardzību, un nodrošināt, ka attieksme pret bērniem no ārvalstīm ir tāda pati kā pret vietējiem bērniem;

55.

uzskata, ka vecuma noteikšana jāveic iespējami neinvazīvā, daudzdisciplinārā un drošā veidā, ievērojot bērna fizisko integritāti un cilvēka cieņu, īpašu uzmanību pievēršot meitenēm, un to vajadzētu veikt neatkarīgiem un kvalificētiem profesionāļiem un ekspertiem;

56.

aicina dalībvalstis vākt neapkopotus datus par bēgļu un migrantu bērnu stāvokli, lai uzlabotu attiecīgo sistēmu spēju integrēt bēgļu un migrantu bērnus;

57.

saprot, ka to personu droša atgriešana, kuras pēc to patvēruma pieteikumu individuālas izskatīšanas atzītas par neatbilstīgām aizsardzības saņemšanai Savienībā, ir jāveic pareizas KEPS īstenošanas ietvaros;

58.

atzīst, ka ir jāuzlabo Savienības atpakaļatgriešanas sistēmas efektivitāte, ņemot vērā to, ka 2014. gadā faktiski tika nogādāti atpakaļ 36 % to trešo valstu valstspiederīgo, kuriem bija uzdots atstāt Savienību;

59.

uzskata, ka nolūkā palielināt atpakaļuzņemšanas efektivitāti un nodrošināt atgriešanas gadījumu saskaņotību Eiropas līmenī, vajadzēs pieņemt jaunus ES atpakaļuzņemšanas nolīgumus, kam būtu jāpiešķir priekšrocība salīdzinājumā ar divpusējiem nolīgumiem, kas noslēgti starp dalībvalstīm un trešām valstīm;

60.

uzskata, ka migrantu atgriešana būtu jāveic tikai droši, pilnībā ievērojot attiecīgo migrantu pamattiesības un procesuālās tiesības un tikai tad, ja atgriešanas mērķa valsts viņiem ir droša; šajā sakarā atkārto, ka par prioritāti būtu jānosaka brīvprātīga atgriešanās, nevis piespiedu atgriešana;

61.

uzskata, ka jebkādi dalībvalstu mēģinājumi sūtīt atpakaļ migrantus, kuriem nav dota iespēja iesniegt patvēruma pieteikumu, ir pretrunā Savienības tiesību aktiem un starptautiskajām tiesībām un ka Komisijai būtu jāveic attiecīgi pasākumi pret ikvienu dalībvalsti, kas to mēģina darīt;

62.

pieņem zināšanai nesen izvirzīto Komisijas priekšlikumu par Savienības kopējo drošu izcelsmes valstu sarakstu, ar ko groza Patvēruma procedūru direktīvu (17); norāda, ka, ja šāds saraksts dalībvalstīm kļūtu obligāts, tas principā varētu būt svarīgs instruments, ar ko uzlabot patvēruma procesu, tostarp atgriešanu;

63.

pauž nožēlu par to, ka pašlaik dalībvalstis piemēro atšķirīgus sarakstus, kuros iekļautas atšķirīgas drošās valstis, tādējādi kavējot vienādu piemērošanu un sekmējot tālāku pārvietošanos;

64.

jebkurā gadījumā uzsver, ka neviens drošu izcelsmes valstu saraksts nedrīkstētu apdraudēt principu, ka ikvienai personai ir tiesības uz atbilstīgu starptautiskās aizsardzības pieteikuma individuālu izskatīšanu;

65.

norāda, ka Komisijai papildus 34 jau darba kārtībā esošām lietām 2015. gada septembrī bija jāpieņem 40 ar KEPS īstenošanu saistīti pārkāpuma lēmumi attiecībā uz 19 dalībvalstīm; atkārto, ka Parlaments būtu pilnībā jāinformē par procedūrām, ko Komisija sāk pret dalībvalstīm, kuras nav īstenojušas vispār vai nav īstenojušas pareizi Savienības tiesību aktus šajā jomā;

66.

vēlreiz uzsver, cik svarīgi ir dalībvalstīm pildīt savas saistības un īstenot Savienības tiesību aktus, kad par tiem panākta vienošanās un tie ir pieņemti;

67.

norāda, ka pienācīgi novērtēt konkrētu KEPS elementu priekšrocības un trūkumus nav iespējams, jo daudzas dalībvalstis vēl nav pilnībā īstenojušas attiecīgos tiesību aktus;

68.

iesaka EASO ilgtermiņā pārveidot par centrālu KEPS koordinatoru, lai garantētu šīs sistēmas noteikumu vienotu piemērošanu; atkārto, ka, KEPS kļūstot par īstu Eiropas sistēmu, jo īpaši ņemot vērā Dublinas III regulas pārskatīšanu, EASO no dalībvalstu ekspertu grupas jāpārtop par pilnvērtīgu Savienības aģentūru, kas sniegtu operatīvo atbalstu dalībvalstīm un uz ārējām robežām; šajā sakarā uzsver, ka tam īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā jāpiešķir vajadzīgais finansējums un cilvēkresursi;

69.

norāda, ka EASO 2015. gada budžets pārcelšanai, pārmitināšanai un ārējai dimensijai bija tikai EUR 30 000; atkārto, ka šo ļoti nelielo budžetu nevar uztvert nopietni, ņemot vērā pašreizējos notikumus Vidusjūras reģionā un daudzās atsauces uz EASO pārcelšanas lēmumos; atgādina, ka īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā nepieciešams ievērojami palielināt EASO budžetu, cilvēkresursus un summas, ko tā piešķir pārcelšanai un pārmitināšanai;

70.

pieņem zināšanai darbu, ko pēdējā laikā uzņēmusies Frontex, palīdzēdama jūrā briesmās nonākušiem kuģiem un cilvēkiem, un atzīst, ka ar kopīgajām operācijām Poseidon un Triton tā ir palīdzējusi Vidusjūras reģionā glābt daudzas dzīvības;

71.

zina, ka ar nesen ierosināto Eiropas robežu un krasta apsardzi ir iecerēts aizstāt Frontex un nodrošināt integrētu Eiropas robežu pārvaldību uz ārējām robežām, lai efektīvi kontrolētu migrāciju un panāktu augstu Savienības iekšējās drošības līmeni, tajā pašā laikā saglabājot Savienībā personu brīvu pārvietošanos; norāda, ka atbilstoši Līgumiem un to protokoliem dalībvalstis, kas ir parakstījušas Šengenas nolīgumus, bet vēl nav Šengenas zonas dalībnieces bez iekšējās robežkontroles, var piedalīties un/vai gūt labumu no visām jaunajā priekšlikumā paredzētajām darbībām;

72.

gaida sarunas par šo priekšlikumu gan likumdevējās iestādēs, gan starp tām atbilstoši parastajai likumdošanas procedūrai, kā paredzēts LESD 294. pantā;

73.

atgādina, ka kopš Šengenas zonas izveides Savienība ir teritorija bez iekšējām robežām, ka Šengenas zonas dalībvalstis ir izstrādājušas pakāpenisku kopīgu politiku attiecībā uz Šengenas zonas ārējām robežām un ka šādas sistēmas iekšējā loģika vienmēr ir paredzējusi, ka iekšējās robežkontroles atcelšanai ir jāiet roku rokā ar kompensējošiem pasākumiem, kas stiprinātu Šengenas zonas ārējās robežas un informācijas apmaiņu Šengenas informācijas sistēmā (SIS);

74.

atzīst, ka Šengenas zonas integritāte un iekšējās robežkontroles atcelšana ir atkarīga no tā, vai ir efektīva ārējo robežu pārvaldība, visas dalībvalstis ārējām robežām piemēro augstus kopīgus standartus un efektīvi apmainās ar informāciju;

75.

atzīst, ka Savienībai ir jānostiprina ārējo robežu aizsardzība un jāpilnveido KEPS un ka ir vajadzīgi pasākumi, kas uzlabotu Šengenas zonas spēju risināt jaunas grūtības, ar kurām saskaras Eiropa, un saglabāt drošības un personu brīvas pārvietošanās pamatprincipus;

76.

norāda, ka piekļuvi Šengenas zonas teritorijai parasti kontrolē uz ārējās robežas saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu un ka turklāt daudzu trešo valstu pilsoņiem ieceļošanai Šengenas zonā vajadzīga vīza;

77.

atkārto UNHCR pausto, ka cilvēktiesību un starptautisko saistību ievērošanu iespējams nodrošināt vien tad, ja darbības procedūras un plāni šīs saistības iemieso praktiskās, skaidrās vadlīnijās robežpersonālam, tostarp uz sauszemes, jūras un gaisa robežām; norāda, ka jāturpina Savienības civilās aizsardzības mehānisma pastiprināšana, lai reaģētu uz notikumiem, kuriem ir plaša ietekme un kuri skar lielu skaitu dalībvalstu;

78.

vēlreiz uzsver, ka, ciktāl runa ir tieši par tiesību aktiem patvēruma un migrācijas jomā, tiesību akti par iekšējām un ārējām robežām var būt efektīvi vien tad, ja Savienības līmenī pieņemtos pasākumus dalībvalstis īsteno pareizi; uzsver, ka ir būtiski, lai dalībvalstis pēc pastiprināta spiediena labāk īstenotu pasākumus pie ārējām robežām, un ka tas zināmā mērā mazinās iedzīvotāju bažas par drošību;

79.

pieņem zināšanai, ka Komisija 2015. gada 15. decembrī nāca klajā ar priekšlikumu mērķtiecīgi pārskatīt Šengenas Robežu kodeksu, ierosinot ieviest sistemātisku visu Savienības valstspiederīgo (ne tikai trešo valstu valstspiederīgo) pārbaudi attiecīgajās datubāzēs uz Šengenas zonas ārējām robežām;

80.

uzskata, ka Šengenas zonas izveide ir viens no lielākajiem Eiropas integrācijas sasniegumiem; norāda, ka konflikts Sīrijā un konflikti citviet reģionā ir izraisījuši ārkārtīgi lielu bēgļu un migrantu pieplūdumu Savienībā, kas savukārt ir atklājis trūkumus dažu Savienības ārējo robežu posmu darbībā; pauž bažas par to, ka dažas dalībvalstis uz to ir reaģējušas, vēloties slēgt savas iekšējās robežas vai ieviest pagaidu robežkontroli, tādējādi apšaubot Šengenas zonas pienācīgu darbību;

81.

atgādina, ka “karsto punktu pieeja”, ko Komisija izklāstījusi savā Eiropas programmā migrācijas jomā, paredz, ka Robežu aģentūra, EASO, Eiropols un Eurojust sniedz operatīvu palīdzību dalībvalstīm saskaņā ar savām attiecīgajām pilnvarām;

82.

šajā sakarā norāda, ka Savienības aģentūrām vajadzīgi nepieciešamie resursi, kas tām ļautu pildīt savus uzdevumus; uzstāj, ka Savienības aģentūrām un dalībvalstīm ir pilnībā jāinformē Parlaments par karstajos punktos veikto darbu;

83.

norāda, ka abi pārcelšanas lēmumi paredz sniegt operatīvo atbalstu Itālijai un Grieķijai karstajos punktos, lai palīdzētu tām pārbaudīt migrantus, kad viņi pirmoreiz ierodas, reģistrēt viņu starptautiskās aizsardzības pieteikumus, sniegt pieteikuma iesniedzējiem informāciju par pārcelšanu, atgriešanas operāciju organizāciju tiem, kas nav pieteikušies uz starptautisko aizsardzību un nav arī nekādi citādi tiesīgi palikt, vai tiem, kuru pieteikumi noraidīti, un atvieglot visus pašas pārcelšanas procedūras posmus;

84.

aicina karstos punktus izveidot iespējami drīz, lai minētajām dalībvalstīm sniegtu konkrētu operatīvo palīdzību; prasa piešķirt tehniskos un finanšu resursus un atbalstīt pirmās ierašanās dalībvalstis, piemēram, Itāliju un Grieķiju, lai nodrošinātu visu Savienībā ieradušos migrantu ātru un efektīvu reģistrāciju un nodošanu kompetentajām iestādēm, pilnībā ievērojot viņu pamattiesības; uzskata, ka ātrs un efektīvs Savienības atbalsts dalībvalstīm un šāda atbalsta pieņemšana ir svarīgs savstarpējās uzticēšanās aspekts;

85.

atzīst, ka viens no karsto punktu galvenajiem uzdevumiem ir dot iespēju Savienībai ātri piešķirt aizsardzību un humāno palīdzību tiem, kam tā ir vajadzīga; uzsver, ka ir īpaši jāparūpējas, lai karstajos punktos migrantu kategorizēšana tiktu veikta, pilnībā ievērojot visu migrantu tiesības; taču atzīst, ka pareizai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju identifikācijai punktā, kur tie pirmo reizi ierodas Savienībā, vajadzētu atvieglot reformētas KEPS vispārējo darbību;

86.

norāda, ka Komisija savā rīcības plānā pret kontrabandu min, ka tā apsver pārskatīt Padomes Direktīvu 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm;

87.

uzskata, ka šāda pārskatīšana ir nepieciešama un tajā būtu jāapsver iespēja ieviest sistēmu, kas ļautu cilvēku tirdzniecības un noziedzīgas kontrabandas upuriem iesaistīties un palīdzēt efektīvā cilvēku tirgotāju un kontrabandistu kriminālvajāšanā, nebaidoties paši tikt tai pakļauti;

88.

pieņem zināšanai, ka Komisija apsver pārskatīt Padomes Direktīvu 2002/90/EK, ar ko definē neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu; uzskata, ka neviens, kas sniedz dažādu veidu humāno palīdzību tiem, kuriem tā ir vajadzīga, nebūtu jāuzskata par krimināli sodāmu un ka šis princips būtu jāatspoguļo ES tiesību aktos;

89.

uzsver, ka vēl viens izšķirīgi svarīgs solis ceļā uz noziedzīgu kontrabandas un cilvēku tirdzniecības tīklu likvidēšanu ir prioritātes piešķiršana finanšu izmeklēšanai, jo, lai šo noziedzīgos tīklus vājinātu un galu galā likvidētu, ir būtiski izsekot un konfiscēt to peļņu; šajā sakarā aicina dalībvalstis ātri un efektīvi transponēt ceturto direktīvu par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu;

90.

atgādina, ka nolūkā nodrošināt kriminālizmeklēšanas efektivitāti būtiski ir apmācīt praktiķus, lai iesaistītās personas pilnībā izprastu parādību, ko mēģina apkarot, un prastu to atpazīt jau agrīnā posmā;

91.

norāda, ka būtu jāpilnveido vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei (GAMM) patvēruma un starptautiskās aizsardzības pīlārs, vairāk iesaistot trešās valstis; norāda, ka pašreizējā darbība šajā jomā, ko veic saskaņā ar reģionālajām aizsardzības programmām (RPP) un reģionālajām attīstības un aizsardzības programmām (RDPP), ir vērsta uz spēju veidošanu nolūkā apkarot noziedzīgus kontrabandas un cilvēku tirdzniecības tīklus trešās izcelsmes un tranzīta valstīs; tajā pašā laikā norāda, ka pārmitināšanas komponents šajās programmās joprojām ir vājš; uzskata, ka spēju veidošanas centieni un pārmitināšanas darbības būtu jāintensificē un jāveic sadarbībā ar trešām valstīm, kas uzņēmušas ļoti daudz bēgļu;

92.

atzīst, ka pamatinstruments, kas nosaka Savienības ārpolitikas mērķus migrācijas, patvēruma un robežu jomā, ir GAMM; pieņem zināšanai, ka minētā pieeja ietver dažādus instrumentus, tostarp reģionālus dialogus, divpusējus dialogus, mobilitātes partnerības, kopīgas programmas migrācijas un mobilitātes jomā, atpakaļuzņemšanas nolīgumus, nolīgumus par vīzu atvieglotu izsniegšanu, nolīgumus par atbrīvojumu no vīzu prasības, RPP un RDPP;

93.

saprot, ka ārējai dimensijai vajadzētu būt vērstai uz sadarbību ar trešām valstīm, mēģinot novērst pamatcēloņus, kas izraisa neatbilstīgas plūsmas uz Eiropu, un risināt pašu plūsmu problēmu; zina, ka joprojām uzmanības centrā vajadzētu būt partnerībai un sadarbībai ar galvenajās izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīm, izmantojot, piemēram, Hartūmas procesu un Rabātas procesu, Āfrikas un ES migrācijas un mobilitātes dialogu, Budapeštas procesu un Prāgas procesu;

94.

norāda, ka ES un tās dalībvalstu atbalstam trešo valstu tiesībaizsardzības iestādēm jābūt selektīvam, ņemot vērā informāciju par šo iestāžu pieļautiem migrantu cilvēktiesību pārkāpumiem;

95.

iesaka sadarbību ar trešām valstīm papildināt ar izvērtējumu par šo valstu patvēruma sistēmām, atbalstu bēgļiem un spēju un gatavību cīnīties pret cilvēku tirdzniecību un noziedzīgo kontrabandu šajās valstīs un caur tām;

96.

aicina Savienību palīdzēt trešām valstīm pilnveidot savas patvēruma sistēmas un integrācijas stratēģijas, lai trešo valstu valstspiederīgie, kam vajadzīga starptautiskā aizsardzība, varētu vērsties pēc aizsardzības šajās valstīs; uzskata, ka Savienībai ir jāpieņem visām pusēm izdevīga pieeja sadarbībai ar trešām valstīm, proti, pieeja, kas nāktu par labu Savienībai, attiecīgajai trešajai valstij un bēgļiem un migrantiem šajā trešajā valstī;

97.

atgādina, ka Savienība ir pastiprinājusi ārējo sadarbību ar trešām valstīm migrācijas un patvēruma jomā, lai pienācīgi reaģētu uz tagadējo bēgļu krīzi, un ir sākusi tādas jaunas sadarbības iniciatīvas kā, piemēram, ES un Turcijas kopīgais rīcības plāns; šajā sakarā uzsver, ka visām pusēm ir jāpilda no kopīgā rīcības plāna izrietošās saistības, tostarp jārisina pamatcēloņi, kas izraisa sīriešu masveida pieplūdumu, jāpastiprina sadarbība nolūkā palīdzēt sīriešiem, kuriem piešķirta pagaidu aizsardzība, un attiecīgajām uzņēmējām kopienām Turcijā, kā arī Turcijai, lai tā varētu izpildīt savas saistības novērst neatbilstīgas migrācijas plūsmas no savas teritorijas uz Savienību;

98.

norāda, ka daudzas kontrabandas ceļā vestās personas ir zināmā līmenī informētas par riskiem, ar ko tās saskarsies potenciāli bīstamajā ceļā uz Eiropu, tomēr tik un tā izlemj doties ceļā, jo uzskata, ka riski, ar ko tās saskartos, ja neemigrētu, būtu lielāki;

99.

atzinīgi vērtē to, ka rīcības plāns pret kontrabandu sasaista jaunu informētības veicināšanas kampaņu sākšanu ar esošo kampaņu novērtēšanu; iesaka visās šādās informētības veicināšanas kampaņās sniegt informāciju par kritērijiem, ko izmanto, lai noteiktu aizsardzības statusu Savienībā, jo šāda informācija varētu no došanās ceļā atturēt daļu migrantu, kas riskē doties bīstamā ceļā, lai beigās vienkārši tiktu atgriezti atpakaļ, jo nesaņemtu aizsardzību;

100.

atkārtoti apstiprina, ka Savienībai ir jāpieņem ilgtermiņa stratēģija, lai palīdzētu ierobežot virzītājfaktorus trešās valstīs (konfliktus, vajāšanu, etnisko tīrīšanu, vispārēju vardarbību vai citus faktorus, piemēram, galēju nabadzību, klimata pārmaiņas vai dabas katastrofas), kas cilvēkiem liek nonākt noziedzīgos kontrabandas tīklos, kurus viņi uzskata par vienīgo iespēju nokļūt Savienībā;

101.

atgādina, ka arī ANO īpašais referents migrantu cilvēktiesību jautājumos ir aicinājis Savienību atvērt likumīgas migrācijas kanālus, lai migranti varētu izmantot oficiālas ieceļošanas un izceļošanas iespējas, nevis paļautos uz noziedzīgiem kontrabandas tīkliem;

102.

uzsver, ka ar preventīviem pasākumiem vien nepietiek, lai kontrolētu patlaban notiekošo migrāciju, kā liecina nesenais Savienībā ieradušos bēgļu skaita pieaugums;

103.

saprot, ka ilgtermiņā ir vajadzīgs lielāks stimuls risināt ģeopolitiskos jautājumus, kas ietekmē migrācijas pamatcēloņus, jo karadarbības, nabadzības, korupcijas, bada un iespēju trūkuma dēļ cilvēki arī turpmāk būs spiesti bēgt uz Eiropu, ja vien Savienība nemeklēs iespējas palīdzēt atjaunot attiecīgās valstis; norāda, ka līdz ar to Komisijai un dalībvalstīm jāparedz finansējums, ar ko palīdzēt veidot spējas trešās valstīs, piemēram, veicinot ieguldījumus un izglītību, stiprinot un pilnveidojot patvēruma sistēmas, palīdzot labāk pārvaldīt robežas, kā arī stiprinot tiesību un tiesu sistēmu;

104.

norāda, ka galvenais trešo valstu finansēšanas instruments ir attīstības sadarbības instruments (ASI), kas ietver vienīgo Savienības globālo tematisko finansēšanas mehānismu migrācijas jomā Vispārēju sabiedrisko labumu un problēmu programmas ietvaros, ko pārvalda Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorāts (DEVCO ĢD); turklāt norāda, ka, tāpat kā gadījumā ar finansējumu, ko tieši piešķir dalībvalstīm, arī ASI pārvaldībā ir iesaistīti citi Komisijas ģenerāldirektorāti un citas Savienības struktūras, un tādējādi Savienības palīdzību kaimiņvalstīm sniedz Kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu ĢD, izmantojot Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu; humāno palīdzību sniedz Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ĢD (ECHO); Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD) pārvalda Stabilitātes un miera veicināšanas instrumentu; atgādina, ka ārējā finansējuma jomā ir jauna ieinteresētā persona, jo abiem fondiem, ko pārvalda Migrācijas un iekšlietu ĢD (HOME), proti, AMIF un ISF, ir arī ārējā dimensija;

105.

atzinīgi vērtē nesen izveidoto Ārkārtas trasta fondu Āfrikai un to, ka fondam atvēlēti EUR 1,8 miljardi, kas papildinās finansējumu trešām valstīm; aicina dalībvalstis turpināt piešķirt fondam līdzekļus;

106.

iesaka saskaņā ar GAMM četrus tematiskos pīlārus, kas vērsti uz i) likumīgu migrāciju un mobilitāti, ii) neatbilstīgu migrāciju un cilvēku tirdzniecību, iii) starptautisko aizsardzību un iv) migrācijas ietekmi uz attīstību, Savienības ārpolitikā un finansējuma piešķiršanā uzskatīt par vienlīdz svarīgiem;

107.

norāda, ka Savienības migrācijas un patvēruma politika tiek īstenota, izmantojot dažādus politikas instrumentus, un katram no tiem ir atšķirīgi mērķi, kuri ne vienmēr ir savstarpēji saistīti, un ka dažādo iesaistīto dalībnieku starpā īstenotā finansējuma koordinēšana ir nepietiekama; norāda, ka budžeta pozīciju un atbildības sadrumstalotības dēļ ir izveidojusies pārvaldības struktūra, kas var apgrūtināt visaptveroša pārskata sagatavošanu par to, kā piešķir un galu galā izlieto finansējumu no dažādiem fondiem; turklāt norāda, ka šādas sadrumstalotības dēļ ir grūtāk kvantificēt kopējo finansējuma apmēru, ko Savienība izlieto migrācijas politikai;

108.

uzskata, ka šāds visaptverošs pārskats par Savienības finansējumu migrācijas jomā gan Savienībā, gan ārpus tās ir vajadzīgs, jo šāda pārskata neesamība nepārprotami ierobežo pārredzamību un pareizu politikas veidošanu; šajā sakarā norāda, ka viena iespēja būtu izveidot tīmekļa vietni ar datubāzi, kas ietvertu visus Savienības finansētos projektus, kuri saistīti ar migrācijas politiku; uzsver, ka pārredzamības nepieciešamība attiecas arī uz budžeta pozīcijām, jo ir jānodrošina, ka visiem Savienības migrācijas politikas mērķiem ir pienācīgs finansējums;

109.

atgādina, ka ES migrācijas fondu pozitīvā ietekme ir atkarīga no valsts un Savienības līmeņa procesiem, kas paredzēti, lai nodrošinātu pārredzamību, efektīvu uzraudzību un pārskatatbildību; uzskata, ka būtu jāpievēršas jautājumam par to, kā panākt, lai uzraudzīšana un novērtēšana būtu pastāvīgi, nevis tikai ex-post procesi, un kā šajā saistībā stiprināt Revīzijas palātas funkcijas; norāda, ka būtu jāievieš kvalitatīvi un kvantitatīvi rādītāji, kam jābūt salīdzināmiem, lai mērītu ES fondu ietekmi un palīdzētu novērtēt, vai šie fondi ir sasnieguši savu mērķi;

110.

atzinīgi vērtē to, ka Savienības 2016. gada budžetā paredzēts papildu finansējums, lai sāktu risināt tagadējo migrācijas problēmu; norāda, ka lielākā daļa jaunā finansējuma ir daudzgadu finanšu shēmas (DFS) 2014.–2020. gadam finansējums, kas pārnests uz agrāku posmu, un līdz ar to Savienība pašlaik tērē līdzekļus, ko bija iecerēts tērēt vēlāk;

111.

piekrīt, ka, lai gan nesen iesniegtie budžeta priekšlikumi un papildu finansējums, kas paredzēts Savienības 2016. gada budžetā, tostarp elastības instrumenta izmantošana, būtu vērtējami atzinīgi, joprojām pastāv bažas par vidēja termiņa un ilgtermiņa finansējumu; pauž bažas par to, ka līdzās 2016. gadam ierosinātajam summu palielinājumam AMIF budžeta pozīcijās nav ierosināts pārskatīt kopējos resursus, kas pieejami no šā fonda 2014.–2020. gada finansēšanas periodā; saprot, ka, ja netiks veiktas izmaiņas, AMIF finansējums tiks izlietots ilgu laiku pirms 2020. gada;

112.

mudina dalībvalstis pilnībā izmantot iespējas, ko dod fondi, kuri nav tieši saistīti ar migrācijas politiku, bet kurus var izmantot, lai finansētu darbību šajā jomā (piemēram, integrācijas darbības), piemēram, līdzekļus, ko piešķir Eiropas Sociālais fonds, Eiropas atbalsta fonds vistrūcīgākajām personām, “Apvārsnis 2020”, Eiropas Reģionālās attīstības fonds un programma “Tiesības un pilsoņi”;

113.

iesaka DFS pārskatīšanā, kas plānota 2016. gada beigās, paredzēt ievērojamus papildu resursus Savienības budžeta 3. izdevumu kategorijā “Pilsoniskums, brīvība, drošība un tiesiskums”, lai, ņemot vērā migrācijas tendences un ar tām saistītās finanšu prasības, Savienības un dalībvalstu patvēruma, migrācijas un integrācijas politikai būtu pieejams pienācīgs finansējums;

114.

norāda, ka darbības finansējuma nodrošināšana ir būtiska NVO problēma, jo lielākā daļa finansējuma ir saistīta ar projektiem; apstiprina, ka būtu jāatbalsta brīvprātīgās un pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas, kuru mērķis ir sniegt palīdzību migrantiem, un, ja iespējams, šādas iniciatīvas būtu jāfinansē Komisijai un dalībvalstīm; aicina dalībvalstis un Komisiju, kad nepieciešams un iespējams, finansēt projektus, ko pārvalda pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuras darbojas migrācijas, integrācijas un patvēruma jomā;

115.

atkārto, ka saskaņā ar AMIF noteikto partnerības principu jānodrošina pilsoniskās sabiedrības iesaiste Savienības darbību un dalībvalstu programmu izstrādē; ierosina Savienības līmenī apsvērt iespēju rīkot regulāras apspriedes starp Komisiju un attiecīgajām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras darbojas ar migrācijas, patvēruma un integrācijas jautājumiem;

116.

norāda, ka, pirms 2015. gadā palielinājās migrācijas plūsmas uz Savienību, saskaņā ar ESAO un Komisijas 2014. gada pētījumu 2013.–2020. gadā Savienības darbspējīgo iedzīvotāju skaits (vecumā no 15 līdz 64 gadiem) samazināsies par 7,5 miljoniem, un ka, ja no šīm prognozēm atskaitītu neto migrāciju, samazinājums būtu vēl lielāks, proti, darbspējīgu iedzīvotāju skaits samazinātos par 11,7 miljoniem;

117.

taču norāda, ka 2015. gada novembrī jauniešu bezdarba līmenis visās dalībvalstīs kopā bija 20 %;

118.

turklāt norāda, ka saskaņā ar Eurostat prognozēm 65 gadus sasniegušo cilvēku īpatsvars attiecībā pret cilvēkiem vecumā no 15 līdz 64 gadiem palielināsies no 27,5 % 2013. gada sākumā līdz gandrīz 50 % 2050. gadā; norāda, ka līdz ar to pašreizējo situāciju, kurā uz vienu 65 gadus sasniegušu personu ir četras darbspējīga vecuma personas, nomainīs situācija, kurā uz vienu 65 gadus sasniegušu personu būs tikai divas darbspējīga vecuma personas;

119.

norāda, ka likumīgas migrācijas pārvaldības juridiskais pamats Savienības līmenī ir noteikts LESD 79. pantā;

120.

zina, ka 79. panta 5. punkts skaidri saglabā dalībvalstu tiesības noteikt uzņemšanas apjomu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri to teritorijā ierodas no trešām valstīm, lai meklētu darbu;

121.

norāda, ka stratēģijā “Eiropa 2020” ir noteikts, ka nepieciešama visaptveroša darbaspēka migrācijas politika un ka jāpanāk migrantu labāka integrācija, lai sasniegtu Savienības mērķus attiecībā uz gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi;

122.

norāda, ka pašreizējais Savienības tiesiskais regulējums, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo piekļuvi darbam Savienībā, ir diezgan sadrumstalots, jo ir vērsts uz konkrētām darba ņēmēju kategorijām, nevis visu migrējošo darba ņēmēju visaptverošu reglamentēšanu;

123.

uzskata, ka Savienībai ilgtermiņā būs jāizstrādā vispārīgāki noteikumi par to trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanu, kuri vēlas atrast darbu Savienībā, lai novērstu Savienības darba tirgū apzinātos trūkumus;

124.

aicina par priekšnosacījumu darba tirgus politikas izstrādei izvirzīt vispusīgu skatījumu uz darba tirgu Savienībā; norāda, ka tas ir nepieciešams, lai izstrādātu instrumentus, ar ko labāk apzināt un paredzēt Savienības darba tirgus nākotnes vajadzības; šajā sakarā ierosina esošos instrumentus, piemēram, tos, ko izstrādājis Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs (Cedefop) vai ESAO, uzlabot un varbūt pat apvienot, ņemot vērā starptautisko statistiku par potenciālo darbaspēka pieejamību no trešām valstīm, lai priekšstats par situāciju būtu precīzāks;

125.

uzskata, ka labāki dati un uzlaboti šādu datu analīzes instrumenti politikas veidotājiem var vien palīdzēt izstrādāt nākotnes darbaspēka migrācijas politiku un ka Savienībai un dalībvalstīm būtu jāapzina savu darba tirgu trūkumi, lai varētu aizpildīt darbvietas, kas citādi paliktu brīvas;

126.

norāda, ka darbaspēka ekspluatācija var būt cilvēku tirdzniecības un kontrabandas sekas vai notikt pat bez šīm abām darbībām un ka rezultātā tos, kas ekspluatē neatbilstīgos migrantus dalībvalstīs, kurās šāda rīcība nav krimināli sodāma, nav iespējams sodīt;

127.

nosoda to, ka zemais atklāšanas un/vai kriminālvajāšanas risks darba devējiem, kuri ekspluatē neatbilstīgo migrantu darbaspēku, ir būtisks faktors darbaspēka ekspluatācijā, jo īpaši nozarēs, kuras šis risks ir vislielākais (lauksaimniecībā, būvniecībā, viesnīcu un restorānu, mājsaimniecībā nodarbinātu personu un aprūpes pakalpojumu nozarēs); lai izbeigtu šo nesodāmību, iesaka, pirmkārt, nodrošināt, ka darbaspēka smaga ekspluatācija vienmēr tiek uzskatīta par krimināli sodāmu un tiek pienācīgi sodīta saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un, otrkārt, palielināt darba inspekcijas šim riskam pakļautajās nozarēs;

128.

pieņem zināšanai to, ka pašlaik daudzas dalībvalstīs darbaspēka ekspluatācija ir atzīta par krimināli sodāmu vien tad, ja tā notiek cilvēku tirdzniecības veidā, un tas rada plašu pelēko zonu visos gadījumos, kad darbaspēka ekspluatatori nav bijuši iesaistīti cilvēku tirdzniecībā vai to nav iespējams pierādīt;

129.

atkārto, ka būtu pilnībā jāīsteno un pareizi jāpiemēro praksē visas īpašās procedūras sūdzību procedūras atvieglošanai, kuras paredzētas Direktīvā 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi (Direktīva par sankcijām pret darba devējiem); uzskata, ka ir nepieciešama labāka aizsardzība cilvēku tirdzniecības upuriem un Savienībā kontrabandas ceļā nokļuvušajām personām, kas sadarbojas un palīdz cilvēku tirgotāju un/vai kontrabandistu kriminālvajāšanā; turklāt ierosina atbalstīt Eiropas Uzņēmēju koalīcijas pret cilvēku tirdzniecību izveidi (kas apsvērta 2014. gada Stratēģijā cilvēku tirdzniecības izskaušanai), lai izstrādātu tādas nodrošināšanas ķēdes, kas neietver cilvēku tirdzniecību;

130.

uzskata, ka jebkurā gadījumā visiem centieniem izskaust darbaspēka ekspluatāciju vajadzīga divējāda pieeja: efektīvi jāveic ļaunprātīgu darba devēju kriminālvajāšana, vienlaikus aizsargājot cietušos no šādas ekspluatācijas;

131.

atgādina, ka Komisija migrācijas programmā pauda ieceri pārskatīt Direktīvu par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (Zilās kartes direktīva), īpašu uzmanību pievēršot jomai (kas varētu aptvert arī uzņēmējus, kuri vēlētos veikt investīcijas Eiropā) un ES iekšējās mobilitātes noteikumu uzlabošanai;

132.

atkārto, ka Komisijas īstenošanas ziņojumā par pašreizējo Zilās kartes direktīvu ir uzsvērti tas trūkumi, tostarp ļoti ierobežotais saskaņotības līmenis, kura cēlonis ir lielā rīcības brīvība, ko tā paredz dalībvalstīm, it īpaši dalībvalstu tiesības uz paralēlām nacionālajām shēmām;

133.

turklāt uzskata, ka ir skaidrs, ka direktīvai vajadzētu būt vērstai ne tikai uz augsti kvalificētām personām, bet arī uz mērķtiecīgi izraudzītām augstas kvalifikācijas profesijām, kurās, kā liecina pierādījumi, trūkst darbaspēka; papildus tam uzskata, ka zilās kartes pārskatīšanai vajadzētu būt gan vērienīgai, gan mērķtiecīgai un tās ietvaros būtu jāmēģina novērst esošās direktīvas nekonsekvences, īpaši attiecībā uz paralēlām nacionālajām shēmām; iesaka apdomāt jomas pārskatīšanu nolūkā iekļaut tos trešo valstu valstspiederīgos, kas varētu palīdzēt novērst Savienības darba tirgos apzinātos trūkumus;

134.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, dalībvalstu parlamentiem un valdībām, EASO, Frontex, Eiropolam, Eurojust, FRA, eu-LISA, Eiropas Padomei, Reģionu komitejai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.