EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 10.1.2017

COM(2016) 820 final

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

par profesionālo pakalpojumu regulējuma reformu ieteikumiem

{SWD(2016) 436 final}

I.    Profesionālo pakalpojumu regulējuma konteksts

I.1.    Politiskais konteksts

Dziļāks un taisnīgāks iekšējais tirgus ir viena no Komisijas 10 prioritātēm. Eiropadome uzskata, ka “dziļāka un taisnīgāka vienotā tirgus panākšanai būs liela nozīme jaunu darbvietu radīšanā, produktivitātes veicināšanā un investīcijām un inovācijai pievilcīgas vides nodrošināšanā” 1 . 

Savā 2015. gada 28. oktobra Vienotā tirgus stratēģijā attiecībā uz precēm un pakalpojumiem 2 Komisija paziņoja, ka tā sniegs norādījumus dalībvalstīm par vajadzīgajām reformām attiecībā uz profesionālajiem pakalpojumiem. Šis pasākums ir viena no darbībām un stratēģijām vienotajā tirgū, uz kuras ātru īstenošanu līdz 2018. gadam aicina Eiropadome 3 . Eiropas Parlaments apstiprināja Komisijas iniciatīvu Ziņojumā par vienotā tirgus stratēģiju 4 .

Profesionālo pakalpojumu regulējums ir dalībvalstu prerogatīva. Tā mērķis ir nodrošināt vispārējās intereses mērķu aizsardzību. Konkrētais veids, kā dalībvalstis reglamentē kādu profesiju, izriet no vairākiem faktoriem, piemēram: nozīmes, ko sabiedrība piešķir kādam aizsargājamam vispārējās intereses mērķim; dažādu administratīvo un tiesisko uzraudzības pasākumu efektivitātes; ekonomiskās situācijas; sektora relatīvās ekonomiskās nozīmības attiecīgajā valstī un likumīgo interešu spēka.

Šo faktoru kombinācija un izrietošais politikas novērtējums radījis dažādu regulējuma modeļu pieņemšanu. Dažādu modeļu pastāvēšana nav problēma. Tāpēc mērķis nav tieši vai netieši noteikt kādu konkrētu regulējuma modeli visā ES.

Lai arī kādi reglamentējošie noteikumi ir izraudzīti, regulējums rada šķēršļus vienotā tirgus darbībai un kavē ES ekonomiku izaugsmes un darbvietu radīšanas potenciālu. Šādu šķēršļu atcelšana paver iespējas un rada pozitīvu ietekmi uz ES ekonomikas produktivitāti un konkurētspēju. Neatkarīgi no katrā valstī vai reģionā piemērojamā modeļa, kurā ierobežojumi var tikt atcelti vai padarīti proporcionālāki, šis uzdevums ir jāveic iedzīvotāju, patērētāju un profesionāļu interesēs. Šajā saistībā ir lietderīgi izmantot arī citu dalībvalstu pieredzi par labāko rīcības veidu.

Šķēršļus izaugsmei un tirdzniecībai var radīt šķietami nesvarīgi ierobežojumi, kuru kumulatīvā ietekme var būt kaitīga. Šā paziņojuma mērķis ir ne tikai palīdzēt dalībvalstīm atcelt konkrētus nepamatotus būtiskus ierobežojumus, bet arī radīt dalībvalstīm izpratni par “pozitīvu” regulējumu.

Šajā paziņojumā izteiktie reformu ieteikumi ir izstrādāti, izmantojot salīdzinošo analīzi, un aptver plašu prasību diapazonu — tajos ņemta vērā dalībvalstu savstarpējās novērtēšanas procesa virzība un ieguldītais darbs pēdējo trīs gadu laikā 5 . Ieteikumu mērķis ir atbalstīt dalībvalstis, proti, radīt regulatīvu vidi, kas atbalsta izaugsmi, inovācijas un darbvietu radīšanu. Tie neattiecas tikai uz Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, lai gan dažās no izklāstītajām prasībām varētu būt aplūkoti šādi pārkāpumi.

Vairāki jaunākie pētījumi liecina, ka ir liels neizmantotais profesionālo pakalpojumu attīstības potenciāls. Vienā no šādiem jaunākajiem pētījumiem, ko veikusi Pasaules banka, ierosināts, ka produktivitāti varētu paaugstināt par aptuveni 5 %, ja tiktu samazināti pakalpojumu šķēršļi 6 . Kāds cits pētījums parādīja, ka uzņēmumu ienākšanai tirgū un iziešanai no tā ir vērā ņemama ietekme uz peļņas normu un sadales efektivitāti profesionālo pakalpojumu sektorā (juridiskie, grāmatvedības, arhitektūras un inženieru pakalpojumi) 7 . Eiropas Komisijas 2015. gadā veiktais novērtējums par atsevišķu šķēršļu ekonomisko ietekmi četriem uzņēmējdarbības pakalpojumu sniedzējiem (arhitektiem, būvinženieriem, grāmatvežiem un juristiem) apstiprināja ievērojamu ekonomisko ietekmi uz konkurences intensitāti, nozares ienesīgumu un resursu sadales efektivitāti 8 .

Vēl vairāk, pateicoties pakalpojumu sniegšanas iedabai, nozarei ir spēcīgas savstarpējās saiknes ar citām ekonomikas nozarēm, piemēram, ražošanu 9 . Ņemot vērā ES pakalpojumu tirgus nozīmību kopējā ES ekonomikā, Komisija ir uzsvērusi, ka labi funkcionējošs pakalpojumu tirgus ir galvenais komponents darbvietu radīšanai, izaugsmei un ieguldījumu veicināšanai.

Šajā paziņojumā identificētas iespējas regulatīvās vides uzlabošanai vairākām ekonomiski nozīmīgām profesionālo pakalpojumu grupām. Reformu ieteikumi ir formulēti katrai dalībvalstij, ņemot vērā tās specifisko regulatīvo vidi. Tā kā ir dažādas regulatīvās pieejas, visām dalībvalstīm nav vienāda vajadzība pārskatīt un mainīt regulējumu. Tā rezultātā dažādām valstīm ieteikumi atšķiras, un dažas dalībvalstis var nesaņemt ieteikumus attiecībā uz vienu vai vairākiem profesionāliem pakalpojumiem. Turklāt dažas no identificētajām reformu vajadzībām varētu atstāt nopietnākas un pat tiesiskas sekas gadījumos, kad ir ticis konstatēts ES tiesību akta pārkāpums.

Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm uzraudzīs šajā paziņojumā ietverto ieteikumu īstenošanu un vajadzības gadījumā ierosinās pasākumus atlikušo šķēršļu likvidēšanai. Tas varētu ietvert rīcību, lai panāktu tiesību normu ievērošanu attiecībā uz iespējamiem Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, vai tiesību aktu priekšlikumus, lai likvidētu atlikušās apgrūtinošās prasības.

Šis paziņojums un tā reformu ieteikumi papildina Komisijas plašāko Gada izaugsmes pētījumu, sniedzot vispusīgu un padziļinātu analīzi, kas aptver visas dalībvalstis noteiktās nozarēs un profesiju grupās, un identificējot konkrētas reformu iespējas visām dalībvalstīm šajās nozarēs. Tas sniedz konkrētāku pieeju nozīmīgajā strukturālo reformu jomā un attiecīgos gadījumos papildina un atbalsta Komisijas analīzi un konkrētai valstij adresētos ieteikumus saistībā ar Eiropas pusgadu.

I.2.    Juridiskais konteksts

Profesionālie pakalpojumi veido ļoti nozīmīgu elementu dalībvalstu un ES ekonomikā. Daudzi no tiem sniedz būtisku ieguldījumu citiem tirgus dalībniekiem un ekonomikā kopumā, un daudzi no tiem darbojas sensitīvās jomās, kuras bieži vien raksturo informācijas asimetrija un apsvērumi attiecībā uz plašākiem politikas mērķiem, piemēram, tieslietu sistēmas funkcionēšanu, apbūvētās vides drošību utt.

Katrai dalībvalstij ir jāizlemj, vai ir vajadzība iejaukties un piemērot noteikumus un ierobežojumus pielaišanai konkrētā profesijā vai tās praktizēšanai, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti nediskriminēšanas un proporcionalitātes principi. Dalībvalstis nosaka sabiedrības interešu mērķi, ko tās vēlas aizsargāt, un izvēlas piemērotāko veidu, kā to sasniegt.

Profesionālajiem pakalpojumiem piemērotās prasības ir bijušas Eiropas Savienības Tiesas judikatūras jautājums. Tiesa ir vairākkārt norādījusi, ka pat tad, ja tos piemēro bez jebkādas diskriminācijas, valsts noteikumi par profesijām, tostarp prasības attiecībā uz kvalifikāciju, var kavēt vai padarīt mazāk pievilcīgu ES iedzīvotājiem un uzņēmumiem ar Līgumu garantēto pamatbrīvību īstenošanu 10 . Turklāt tiesa konstatēja, ka tas, ka viena dalībvalsts nosaka mazāk stingrus noteikumus nekā kāda cita dalībvalsts, nenozīmē, ka otrās dalībvalsts noteikumi ir neproporcionāli un nesaderīgi ar ES tiesību aktiem. Dalībvalstīm ir jāizvērtē, vai ir jānosaka ierobežojumi profesionālajām darbībām katrā atsevišķā gadījumā, un jāņem vērā viss regulatīvais konteksts kopumā.

Daudzos gadījumos regulējums ir pamatots, piemēram, saistībā ar veselības un drošības jautājumiem. Tomēr, lai regulējums atbilstu mērķim, tas regulāri jāpārskata, lai ņemtu vērā mainīgo vidi, piemēram, tehniskos jauninājumus, arvien labāk izglītotus patērētājus utt. Pašreizējie noteikumi var vairs nebūt vispiemērotākie un var būt zaudējuši savu pamatojumu tehnoloģiju, sabiedrības vai tirgus attīstības dēļ. Šī attīstība var arī radīt vajadzību izstrādāt regulatīvus risinājumus, piemēram, lai novērstu nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Tomēr atbilstošs risinājums ne vienmēr ir konkrētas profesijas reglamentēšana un var būt plašāks, piemēram, noteikumi par obligāti sniedzamo informāciju, kas tiek piemēroti jebkuram starpniekam nodokļu jautājumos.

Jau 2013. gadā tika grozīta Direktīva par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu 11 un tika ieviests pārredzamības un savstarpējās novērtēšanas pienākums, kā ietvaros dalībvalstis ziņoja par to, kuras profesijas tās reglamentē, un pētīja attiecīgos šķēršļus, kas ierobežo pielaišanu noteiktās profesijās 12 . Novērtēšanas mērķis bija pārskatīt visas reglamentētās profesijas katrā dalībvalstī, lai panāktu tādu regulatīvo vidi, kas ir proporcionāla un piemērota faktiskajiem vispārējo interešu aizsardzības mērķiem. Šajā kontekstā par virkni profesiju tiek runāts kā par piemēriem, kas ilustrē dažādas regulatīvās pieejas dalībvalstīs, lai panāktu labāku pārskatu un sapratni par profesionālos pakalpojumus reglamentējošiem risinājumiem citās dalībvalstīs 13 .

Viens no secinājumiem, kas gūts, apspriežoties par savstarpējā novērtējuma veikšanu, un kas būtu jāņem vērā, ir tāds, ka atšķirības starp regulējuma jēdzieniem ne vienmēr norāda uz reformu vajadzību. Tomēr, lai gan sabiedrības interešu mērķi, kurus regulējumam būtu jāaizsargā, ir līdzīgi, regulējuma līmenis var būt tik atšķirīgs, ka tas izraisa jautājumu par to, kāpēc valsts iejaukšanās līmenis vienā vai vairākās valstīs ir tik ļoti augsts. Ierobežojumi var pastāvēt arī dalībvalstīs, kas nereglamentē profesiju, — piemēram, ja to tirgū būtiska nozīme ir sertifikācijas sistēmai.

Savstarpējā novērtējuma mehānisma rezultātā dalībvalstīm tika noteikta prasība līdz 2016. gada 18. janvārim Komisijai iesniegt valsts rīcības plānus (VRP), kuros izklāstīti un pamatoti jebkuri lēmumi, kas pieņemti šīs analīzes rezultātā, lai saglabātu vai grozītu profesiju regulējumus 14 . 

Pašlaik joprojām ir septiņas dalībvalstis, proti, Grieķija, Īrija, Kipra, Malta, Slovēnija, Spānija un Ungārija, kas nav iesniegušas savus VRP. No iesniegto VRP satura redzams, ka to vērienīgums ir ļoti atšķirīgs — dažas valstis apraksta visaptverošu likumdošanas pārskatīšanas pieeju vai konkrētās reformas, kas paredzētas specifiskās profesijās, savukārt citas ir paredzējušas veikt diezgan nelielas reformas. Dažu dalībvalstu plānā minētās rīcības attiecas uz pagātnes pasākumiem, jo tās jau ir pabeigušas reformu procesu, lai gan tas ne vienmēr nozīmē, ka nav iespējams turpināt reformas. Citos gadījumos, šķiet, trūkst politiskās gribas iesaistīties nopietnā un atklātā pašreizējās situācijas pārskatīšanā.

Komisijas Vienotā tirgus stratēģijā tika paziņota virkne rīcību 15 , lai uzlabotu valstu regulējumu profesiju jomā, proti:

ieviest pakalpojumu pasi/karti;

uzlabot paziņošanas procedūru saskaņā ar Pakalpojumu direktīvu;

izstrādāt specifiskus reformu ieteikumus katrai valstij un katrai profesijai;

ieviest analītisko satvaru proporcionalitātes analīzei (“samērības novērtējums”).

Norādījumi par reformu ieteikumiem un proporcionalitātes testu var tikt uzskatīti par savstarpēji papildinošiem: šā paziņojuma mērķis ir mudināt dalībvalstis veikt konkrētus pielāgojumus pašreizējā regulējumā konkrētām profesijām, savukārt samērības novērtējuma mērķis ir būt preventīvam līdzeklim, kurā noteikts vispārīgu kritēriju kopums, kas palīdzētu dalībvalstīm rūpīgi izvērtēt turpmākā profesiju regulējuma pamatojumu un vajadzību visās nozarēs pirms jaunu tiesību aktu pieņemšanas vai jebkādu izmaiņu veikšanas spēkā esošajos noteikumos. Gan reformu ieteikumu, gan samērības novērtējuma mērķis ir uzlabot dalībvalstu pieeju regulējumam, nevis izvirzot obligātas prasības, bet gan nodrošinot labāku regulatīvo praksi, lai garantētu regulējuma proporcionalitāti un izvairītos no negatīvām ekonomiskām sekām.

Šīs darbības ir iniciatīvas, ar kurām Komisijai jāiepazīstina, pamatojoties uz 59. panta 8. un 9. punktu Direktīvā par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu. Šo abu iniciatīvu loģisko pamatu apstiprināja Eiropas Parlaments 16 un Padome 17 2016. gadā. Savos 2016. gada 29. februāra secinājumos Padome atbalstīja konkrētām valstīm adresētus norādījumus attiecībā uz profesionālajiem pakalpojumiem un uzsvēra, ka ir nepieciešams konsekventāks samērības novērtējums par regulējuma prasībām attiecībā uz profesijām 18 .

I.3.    Ekonomiskais konteksts

Labāka Vienotā tirgus funkcionēšana dod ES dalībvalstīm priekšrocības gan valstu, gan globālā līmenī. Kopumā pakalpojumi veido 71 % no IKP jeb nedaudz vairāk kā EUR 10 miljardus naudas izteiksmē, un 68 % no kopējām darbavietām, kas atbilst aptuveni 152 miljoniem cilvēku 19 . Tomēr kopumā tiek atzīts, ka vienotā tirgus potenciāls attiecībā uz pakalpojumiem netiek maksimāli izmantots.

Pašlaik, pamatojoties uz to, ko dalībvalstis ir paziņojušas reglamentēto profesiju datubāzē, visā ES ir vairāk nekā 5500 reglamentēto profesiju 20 . Dalībvalstu starpā ir lielas atšķirības, piemēram, Lietuva ir norādījusi tikai 76 profesijas, bet Ungārija — 545 21 . Tomēr šie skaitļi maz ko atklāj par regulējuma intensitāti (vai proporcionalitāti), tā ekonomisko ietekmi vai ar to ietekmēto cilvēku raksturojumu.

Profesionālo pakalpojumu regulējuma mērķis ir aizsargāt virkni vispārējas intereses mērķu. Metožu un modeļu daudzveidība izveidojusies, pamatojoties uz tirgus īpatnībām, nacionālajām un politiskajām prioritātēm. Regulējumam ir arī tendence būt visaptverošam, iekļaujot plašu reglamentēto jautājumu diapazonu, un tas bieži vien satur virkni ierobežojumu, kas ietver gan dažāda apjoma ierobežojumus attiecībā uz noteiktām darbībām (rezervētās darbības) 22 un profesionālo nosaukumu aizsardzību 23 , gan ierobežojumus attiecībā uz uzņēmumu formām un to, kurš kontrolē šādu profesionālu pakalpojumu sniedzošu uzņēmumu īpašumu vai pārvaldību. Pat tad, ja šie regulējumi pilnīgi sasniedz savu politisko mērķi, nav noliedzams, ka tiem ir būtiska ekonomiskā ietekme.

Precīza profesionālo pakalpojumu regulējuma ekonomiskās ietekmes novērtēšana ir sarežģīta, un vēl nesen nebija pieejami skaitļi par ES darba tirgus profesiju regulējuma izplatību un ietekmi. Lai novērstu šādu skaitļu trūkumu, Komisija pasūtīja pašu pirmo ES mēroga reprezentatīvo apsekojumu, lai iegūtu datus, kas nepieciešami reglamentēto profesiju izplatības novērtēšanai 24 . 2015. gada pirmajā ceturksnī notikušā apsekojuma ietvaros tika aptaujāti vairāk nekā 26 600 Eiropas iedzīvotāju un izdarīts secinājums, ka šis regulējums skar 22 % no visa Eiropas darbaspēka jeb vairāk nekā 47 miljonus iedzīvotāju. Tā izplatība dažādās Savienības valstīs atšķiras — no 14 % darbaspēka Dānijā līdz 33 % darbaspēka Vācijā (skatīt 1. tabulu)

1. tabula. Reglamentēto profesiju īpatsvars kopējā darbaspēkā, 2015. gads

Avots: TNS apsekojums, 2015. gads

Regulējuma ekonomiskās ietekmes analīze parāda, ka atkarībā no profesijas varētu būt no 3 līdz 9 % vairāk cilvēku, kas strādātu konkrētā profesijā, ja pielaišanas prasības nebūtu tik stingras. Pētījumā arī aprēķināts, ka regulējums rada par aptuveni 4 % lielākas kopējās algu izmaksas, bet ar ievērojamām variācijām atkarībā no nozares (dažās nozarēs līdz pat 19,2 %) 25 . Tā rezultātā varētu paaugstināties pakalpojumu cenas patērētājiem. To atspoguļo ievērojamas algu atšķirības dažādās profesiju grupās, un tas mudina domāt, ka regulējums, izmantojot rezervētas darbības, varētu būtiski izkropļot attiecīgās algas. Tas arī norāda, ka profesiju regulējums veicina algu nevienlīdzību Eiropas darba tirgū, proti, ir labvēlīgs tiem, kas atrodas ienākumu sadales augšdaļā.

Turklāt virkne pētījumu, ko nesen pasūtījusi Komisija, parāda, ka, uzlabojot regulējuma proporcionalitāti un pielāgojot to tirgus realitātei, piemēram, atceļot ierobežojošākās un nepamatotās prasības, tika panākts tirgus dinamikas uzlabojums, proti, radītas jaunas tirgus piekļuves iespējas, vairāk jaunuzņēmumu un jauni novatoriski pakalpojumi, ko tirgū ienesuši jaunpienācēji 26 . Tas arī dotu labumu patērētājiem, jo samazinātu peļņas normu rezultātā būtu arī zemākas cenas.

Visbeidzot, analīze apstiprināja, ka šķēršļu samazināšanas rezultātā nozarēm būtu labāka veiktspēja, ko raksturotu spēcīgāka resursu sadales efektivitāte 27 . Valsts līmeņa reformu gadījumu pētījumi parāda to, kāda ietekme uz nozari var būt nosacījumiem par pielaišanu reglamentētā profesijā un tās praktizēšanu. Grieķijā reformu rezultātā tika panāktas zemākas cenas patērētājiem par pakalpojumiem, ko sniedz juridisko profesiju pārstāvji, grāmatveži un nodokļu konsultanti un kas 2011. gadā ieviestās reformas rezultātā tika liberalizēti. Tūristu gidu un zvērināto novērtētāju skaits 2014. gadā ir vairāk nekā divkāršojies salīdzinājumā ar gada vidējo skaitu pirms liberalizācijas 28 . Polijā laikā no 2005. gada līdz 2014. gadam notikušās juridisko pakalpojumu regulējuma reformas rezultātā vairāk nekā divkārt palielinājās aktīvo advokātu un juridisko konsultantu skaits, turklāt juridisko pakalpojumu cenas pieaugums bija zemāks par vidējo. Līdzīgā veidā arī nekustamā īpašuma aģentu un nekustamā īpašuma pārvaldnieku profesijas ir radījušas uzņēmumu skaita pieaugumu nozarē. 29 .

I.4.    Analīze un norādījumi: jauns ierobežotības indikators

Analīze un ieteikumi profesijām galvenajās ekonomikas nozarēs

Šis paziņojums un tā pielikumi sniedz sīku analīzi par regulējumiem, kas piemērojami arhitektiem, būvinženieriem, grāmatvežiem, juristiem, patentu aģentiem, nekustamā īpašuma aģentiem un tūristu gidiem. Šīs septiņas profesiju grupas izraudzītas tāpēc, ka tās pieder četrām galvenajām ekonomikas nozarēm (uzņēmējdarbības pakalpojumi, būvniecība, nekustamais īpašums un tūrisms). Mobilitāte šajās profesijās ir salīdzinoši augsta, un šīs profesijas tiek reglamentētas lielākajā daļā dalībvalstu, lai gan regulējums atšķiras. Tas nozīmē, ka pastāv ievērojams jēgpilnu un ekonomiski būtisku reformu potenciāls.

Jauns profesiju regulējuma ierobežotības indikators

Profesiju regulējuma ierobežotības indikators ir izveidots, lai atbalstītu šķēršļu kvalitatīvu analīzi un ņemtu vērā kumulatīvu dažādo prasību slogu, nevis tikai pievērstu uzmanību pasākumiem izolēti no plašāka konteksta. Šis indikators nodrošina objektīvu un izmērāmu pamatu dalībvalstu veikuma salīdzināšanai septiņās izvēlētajās profesiju grupās.

Ar ierobežotības indikatoru aptvertas šādas ierobežojumu grupas:  30  

1) regulatīvā pieeja: ekskluzīvas vai kopīgas rezervētās darbības un nosaukuma aizsargāšana;

2) kvalifikācijas prasības: izglītības un apmācības gadi, obligātais valsts eksāmens, pastāvīgas profesionālās izaugsmes pienākums utt.;

3) citas piekļuves prasības: obligāta dalība vai reģistrēšanās profesionālā organizācijā, piešķirto licenču skaita ierobežojums, citas pilnvarojuma prasības utt.;

4) īstenošanas prasības: ierobežojums uzņēmuma formai, prasības akciju turētājiem, ierobežojums nodarboties ar profesiju kopīgi, darbību nesavienojamība utt.

Ierobežotības indikators veidojas daļēji no Komisijas novērtējuma par šķēršļiem uzņēmējdarbības pakalpojumiem, kas pirmo reizi publicēts 2015. gadā 31 , bet neaprobežojas ar to un, piemēram, iekļauj arī izglītības prasības, kas iepriekš netika iekļautas; tā mērķis ir nodrošināt visaptverošu salīdzinošo izpratni par dažādām pašreizējām regulatīvajām prasībām, kas aptver visu spektru, sākot no izglītības un apmācības, līdz pat darbības ierobežojumiem konkrētā profesijā un profesiju nesavienojamībai. Tas iekļauj to pašu profesiju grupu, ko ESAO produktu tirgus regulējums (PMR) 32 , proti, arī patentu aģentus, nekustamā īpašuma aģentus un tūristu gidus. Atšķirībā no ESAO PMR indikatora šis indikators ņem vērā arī virkni profesiju un darbību, kas pastāv un ir atšķirīgas dažādās dalībvalstīs katrā no iekļautajām nozarēm, tas satur katra ierobežojuma svērumu atkarībā no tā ietekmes un iekļauj aktuālu informāciju, kas izriet no savstarpējās novērtēšanas, paplašināti izmantojot ES reglamentēto profesiju datubāzi. Jaunais indikators tādējādi atspoguļo jaunākās regulējuma izmaiņas dalībvalstīs, piemēram, Francijas tiesību aktu par izaugsmi, aktivitāti un vienādām ekonomiskajām iespējām, kas pieņemts 2015. gadā. Tas nenovēršami noved pie rezultātiem, kas var atšķirties no iepriekšējiem vērtējumiem, kuru pamatā bija ESAO PMR indikators.

Ierobežojumus nevar analizēt atsevišķi, neņemot vērā citus pastāvošos mehānismus, kas papildina vai aizvieto konkrētu ierobežojumu. Visaptveroša pieeja ļauj novērtēt to, cik ierobežojošs ir regulējums attiecībā uz profesionāļiem. Šajā posmā indikators tomēr neatklās neregulatīvos šķēršļus vai to, kāda nozīme ir konkrētiem vispārējiem tiesību aktiem vai ieviestajiem mehānismiem patērētāju un valsts interešu mērķu aizsardzībā. Tāpēc indikatoru papildina kvalitatīvs novērtējums un analīze, kas sniedz papildu informāciju par situāciju konkrētā vietā.

Ekonometriskā analīze: regulējuma ekonomiskā ietekme 33  

Komisijas veiktā ekonometriskā analīze norāda, ka attiecībā uz septiņām profesionālo pakalpojumu grupām valstīs, kurās ir zemāks regulatīvo ierobežojumu līmenis, ir labāki ekonomikas rezultāti, jo īpaši zemākas saistošās nomas maksas un lielāks uzņēmumu skaita pieaugums.

Indikatoru var izmantot kā uzraudzības rīku, lai novērtētu regulējuma ierobežotības līmeņa attīstību laika gaitā. Turpmāk sniegtā analīze parāda katras profesiju grupas sasniegtos rezultātus attiecībā pret ES līmeņa indikatoru, kā reģistrēts 2016. gada novembra beigās. Dienestu darba dokuments sniedz padziļinātāku analīzi par katru dalībvalsti.

II.    Analīze pa profesijām

Turpmākajās sadaļās raksturotas dažādas analizētās nozares. Jēdzieni un (valstu) termini, kas izmantoti attiecībā uz šiem profesionālajiem pakalpojumiem, ir atšķirīgi, un dažādo šo nozaru profesiju darbību organizācija un joma bieži vien dalībvalstīs atšķiras, tāpēc tās ne vienmēr var viegli salīdzināt. Analīzē ņemtas vērā šīs atšķirības, un tā veikta, pamatojoties uz darbībām, kas konkrētajā nozarē ir iekļautas, nevis konkrētas profesijas valsts nosaukumu vai definīciju. Tas īpaši attiecas uz civilo būvniecību, kur ir liels apakšprofesiju skaits un daudzveidīgums, un grāmatvedību, kas dalībvalstīs tiek organizēta ļoti atšķirīgi, daudzās no tām netiek reglamentēta vai ir lielā mērā atšķirīga dažādās profesijās, kur katrai no tām ir konkrētas darbību jomas.

Šā novērtējuma pamatā galvenokārt ir

informācija, ko sniegušas dalībvalstis reglamentēto profesiju datubāzē;

apspriešanai nodoti nozaru ziņojumi savstarpējā novērtējuma īstenošanas kontekstā;

Komisijas veiktie papildu pētījumi par valstu tiesību aktiem.

Šī informācija ir vairākkārt pārbaudīta un pārrunāta ar dalībvalstīm. Tajā arī ņemtas vērā no iesaistītajām personām saņemtās sūdzības vai cita atgriezeniskā saite attiecībā uz ierobežojumiem, ar ko tās saskaras.

Katrā analīzē ir ietverts grafisks ierobežotības indikatora atspoguļojums. Šī informācija būtu jāskata vienlaikus ar aprakstošo analīzi par katru profesiju. Indikatora mērķis ir konstatēt pastāvošā regulējuma relatīvo intensitāti katrai profesijai katrā dalībvalstī. Neregulatīvie šķēršļi šajā indikatorā netiek atspoguļoti. Tomēr tie tiek iespēju robežās atspoguļoti kvalitatīvajā aprakstā atbilstoši Komisijai pieejamai informācijai. Tāpēc ne vienmēr būs ideāla korelācija starp indikatora sniegtajiem rezultātiem un reformu ieteikumiem.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem ieteikumiem, dalībvalstīm būtu vēlreiz jānovērtē un jāapsver pakalpojumu sniedzējiem noteiktie ierobežojumi un regulējums norādītajām profesionālajām nozarēm, kā arī īpaši jāņem vērā dažādo regulatīvo pasākumu kumulatīvā ietekme. Daži ieteikumi attiecas uz visām dalībvalstīm, savukārt citi ir adresēti arī dalībvalstīm, kuras profesiju nereglamentē, bet kurās konstatēts jaunu šķēršļu rašanās risks.

II.1.    Arhitekti

Profesijas galvenās darbības ir plānošana, projektēšana un ēku un apkārtējās vides būvniecības uzraudzīšana. Tāpēc sabiedriskā drošība un drošums, pakalpojumu saņēmēju un vides aizsardzība ir visbiežāk minētais pamatojums šīs profesijas reglamentēšanai, uzsverot nekvalitatīvas būvniecības radītos riskus. Apskatot visu šim paziņojumam apkopoto informāciju, redzamas skaidras atšķirības starp pieejām kopēju mērķu sasniegšanai.

2. tabula. Ierobežotības indikators: arhitekti

Avots: Eiropas Komisija, 2016. gada novembris

2. tabula parāda dalībvalstu relatīvo pozīciju ierobežotības ziņā attiecībā uz pielaišanu arhitekta profesijā un tās praktizēšanu saskaņā ar jauno, Komisijas izstrādāto ierobežotības indikatoru.

Arhitektu izglītība ir lielā mērā saskaņota, lai kvalifikācijas varētu tikt automātiski atzītas saskaņā ar Direktīvu par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu. Saskaņotās obligātās prasības saskaņā ar direktīvu ir 5 izglītības gadi vai 4 izglītības gadi un 2 praktisko mācību gadi 34 . Realitātē papildus obligātajiem 5 gadiem universitātes līmeņa mācībās lielākā daļa dalībvalstu prasa papildu praktisko mācību vai pieredzes periodu, lai pielaistu profesijā (piemēram, Austrijā tie ir 5 izglītības gadi plus 3 praktisko mācību gadi, Čehijas Republikā — 5+3, Rumānijā — 6+2, Slovākijā — 6+3, Slovēnijā — 5+3). Visbiežāk piemērotais izglītības modelis ir kopumā 7 gadi ar 5+2 gadu modeli. 15 valstīs prasība ir arī valsts eksāmens.

Pretstatā dalībvalstīm, kas izvirza noteikumus, ka tikai kvalificēti profesionāļi ar atbilstošām licencēm, sertifikātiem vai reģistrācijām attiecīgajā iestādē var likumīgi praktizēt arhitekta profesiju, Dānija, Igaunija, Somija un Zviedrija šo profesiju nereglamentē, bet drīzāk paļaujas uz kompetences pārbaudēm būvniecības vidē 35 . Atšķirības starp abiem modeļiem var būt mazāk nozīmīgas, bet tās var parādīties, ja “nereglamentējošās” valstis izmanto arhitektu kompetenču sertifikāciju vai ad hoc kompetenču vai pieredzes novērtējumu katrā atsevišķā gadījumā kā nosacījumu, lai arhitektiem ļautu sniegt konkrētus pakalpojumus (piemēram, plānu vai būvatļauju iesniegšanai).

Lielākās atšķirības starp dalībvalstīm ir attiecībā uz darbību rezervēšanu. Tāpat ir arī būvinženieru gadījumā, rezervētās darbības var būt iekļautas dažādos noteikumos un regulējumos, kas var attiekties uz būvniecību, restaurāciju, kultūras aizsardzību, energoefektivitāti un citām jomām.

Rezervētās darbības bieži vien tiek attiecinātas arī uz saistītajām profesijām, jo īpaši būvinženieriem. Piemēram, AK un Nīderlande paļaujas vienīgi uz nosaukuma aizsardzību arhitektiem, nenosakot nekādas rezervētās darbības, savukārt Austrija, Horvātija, Itālija, Īrija, Luksemburga, Portugāle, Rumānija un Spānija papildus nosaukuma aizsardzībai noteikusi arī daudz rezervēto darbību:

arhitektoniskā projektēšana un plānošana, priekšizpēte;

projekta un saistītās dokumentācijas pārbaude;

tehnisko pārbaužu un ar atbilstību vai atļaujām saistītas dokumentācijas vai projektu sertifikācijas sagatavošana, iesniegšana, parakstīšana;

būvniecības izmaksu pārvaldība, būvniecības un darbu izpildes uzraudzība;

pilsētu teritoriālās plānošanas projektēšana.

Polija un Slovākija ir noteikušas daudz rezervēto darbību, bet neaizsargā nosaukumu. Bulgārija rezervē arhitektiem/inženieriem teritorijas plānojumu un ieguldījumu projektu noformēšanu, kā arī šo dokumentu un plānu iesniegšanu kompetentajām iestādēm. Vācija rezervē būvatļauju pieteikumu sagatavošanu — šo darbību daži uzskata par vissvarīgāko arhitektu un inženieru darbību visās federālajās zemēs 36 . Īrija ir jaunāko izmaiņu piemērs: līdz 2007. gadam profesija nebija reglamentēta, kopš tā laika valsts ieviesusi nosaukuma aizsardzību, kā arī darbību rezervēšanu.

Attiecībā uz atšķirībām papildu pasākumu akumulācijā regulējuma intensitāte sāk atšķirties:

pirmkārt, Austrijā, Igaunijā, Kiprā, Maltā, Nīderlandē, Somijā un Ungārijā nav apdrošināšanas prasību, savukārt AK, Beļģijā, Bulgārijā, Čehijas Republikā, Horvātijā, Francijā, Itālijā, Īrijā, Latvijā, Lietuvā, Luksemburgā, Portugālē, Slovākijā, Spānijā, Rumānijā, Polijā un Vācijā tādas ir.

Otrkārt, ierobežojumi attiecībā uz uzņēmuma formu un akciju paketes turēšanu ir noteikti 16 dalībvalstīs, no kurām visās, izņemot Austriju, Kipru un Maltu, tie ieviesti papildus apdrošināšanas prasībām. Beļģijai, Kiprai un Rumānijai ir īpaši stingri ierobežojumi attiecībā uz uzņēmuma formu vai akciju paketes turēšanu. Piemēram, Kipra nosaka, ka profesionāļiem ir jābūt akciju paketes īpašniekiem 100 % apmērā, un tā nepieļauj sniegt arhitektūras pakalpojumus caur akciju sabiedrībām. Beļģija prasa, lai arhitektiem būtu 60 % daļu un balsošanas tiesības, savukārt Malta ierobežo uzņēmumu formas, bet arī prasa 100 % akciju paketes īpašumtiesības. Rumānija prasa, lai uzņēmumu vienīgie īpašnieki būtu arhitekti; tomēr tā ļauj izveidot industriālā dizaina uzņēmumus, kuru galvenā darbība ir arhitektoniskā projektēšana, ar nosacījumu, ka uzņēmumā ir vismaz viens arhitekts. Austrijā, Čehijas Republikā, Francijā, Slovākijā, Spānijā un Vācijā prasība nosaka, ka vismaz 50 % daļu jābūt profesiju veicēju īpašumā.

Turklāt Austrijā arhitektūras firmu darbības jomai ir jābūt tikai arhitektūras pakalpojumu sniegšanai, tādējādi ir būtiski ierobežota iespēja veikt kopīgu darbību ar citām profesijām.

Aptuveni 15 dalībvalstis pieprasa pastāvīgu profesionālo izaugsmi (PPA), bet to pieejas diapazons ir plašs. Rumānija pieprasa līdz pat 96 stundām/gadā (piecu gadu cikli, 6 cikli karjeras laikā), savukārt Ungārija noteikusi piecu gadu ciklu attiecībā uz pārbaudēm, bet Nīderlande gadā pieprasa tikai 16 stundas. Dānija nosaka darba devējiem atlikt 10 % no darbinieka gada algas, lai nodrošinātu tiem PPA, savukārt Austrija ļauj arhitektiem iesniegt savu profesionālo darbu kā savu PPA.

Vēl viens vērā ņemams aspekts ir saistīts ar fragmentētu piekļuvi tirgum, jo tas var radīt nevajadzīgu apjukumu un vairākas pilnvarojuma meklēšanas pakāpes tādās valstīs kā Latvija un Polija.

II.2.    Inženieri

Dalībvalstīs ir daudz līdzību būvinženiera profesijas regulējumā. Tās pašas plašās definīcijas atkārtoti parādās attiecībā uz “darbības jomu”, un daudzas dalībvalstis ziņo par tiem pašiem riskiem un ievēro tās pašas vispārējās intereses, reglamentējot šo profesiju. Tomēr neatkarīgi no šīs konverģences regulējuma pieeja šai profesijai ievērojami atšķiras dalībvalstu starpā.

3. tabula. Ierobežotības indikators: būvinženieri

Avots: Eiropas Komisija, 2016. gada novembris

3. tabula parāda dalībvalstu relatīvo pozīciju ierobežotības ziņā attiecībā uz pielaišanu inženiera profesijā un tās praktizēšanu saskaņā ar jauno ierobežotības indikatoru.

Pastāv vispārpieņemts uzskats, ka inženieru sniegtajiem pakalpojumiem jābūt tādā līmenī, kas garantētu būvju un sabiedrības drošību un sniegto pakalpojumu kvalitāti. Lielākajā daļā dalībvalstu profesiju regulējums tiek uzskatīts par nepieciešamu pieeju drošības garantēšanai, citās dalībvalstīs ir citi veidi, kā nodrošināt kvalitāti vai aizsargāt attiecīgos vispārējās intereses mērķus. Piemēram, Nīderlandē ir ieviesti būvniecības standartu noteikumi, kas nodrošina veiktā darba kvalitāti. Zviedrijā klienta atbildības princips tradicionāli ir bijis ļoti svarīgs papildus pašvaldības īstenotajām veiktā darba pārbaudēm. Tāpat kā arhitektiem, atšķirības starp abiem modeļiem var būt mazāk nozīmīgas, bet tās var parādīties, ja “nereglamentējošas” valstis izmanto inženieru kompetenču sertifikāciju 37 vai ad hoc kompetenču vai pieredzes novērtējumu katrā atsevišķā gadījumā kā nosacījumu, lai inženieriem ļautu sniegt konkrētus pakalpojumus (piemēram, būvniecības plānu vai atļauju iesniegšanai).

Starp reglamentējošām valstīm dažas dalībvalstis, piemēram, Apvienotā Karaliste, Beļģija un Francija, attiecībā uz sertificētiem inženieriem aizsargā tikai profesionālo nosaukumu.

Lielākajā daļā valstu ir vairāki veidi, kā var strādāt inženiera profesijā, atkarībā no tā, kādi ir ierobežojumi pilnvaru/atļauju/nosaukuma izsniegšanai un/vai dažādajiem uzticētās atbildības līmeņiem. Tā tas notiek AK, Čehijas Republikā, Horvātijā, Grieķijā, Itālijā, Īrijā, Latvijā, Lietuvā, Luksemburgā, Polijā, Portugālē, Rumānijā, Slovēnijā, Slovākijā, Spānijā, Somijā un Ungārijā. Piemēram, Latvijā ir visspecializētākais režīms, būvinženieriem dažādās darbību jomās iespējami aptuveni 80 sertifikācijas veidi (inženierizpēte vai projektēšana, būvdarbu pārvaldība, būvniecības uzraudzība vai būvniecības ekspertu novērtējums). Polijā projektēšanas un būvniecības darbības veic vai nu divi dažādas specializācijas inženieri, vai viens un tas pats inženieris atkarībā no viņa kvalifikācijas. Turklāt atkarībā no kvalifikācijas līmeņa būvinženieri var veikt projektēšanas/būvniecības darbības ierobežotā vai pilnā apjomā.

Šīs atšķirības profesijas organizācijā atspoguļojas arī rezervētajās darbībās, kas arī dažādās valstīs ir atšķirīgas. Kopumā rezervētās darbības attiecas galvenokārt uz projektēšanu vai būvniecību. Austrijā, Čehijas Republikā, Itālijā, Polijā, Portugālē, Rumānijā un Spānijā ir plašs rezervēto darbību diapazons, lai gan dažas no šīm darbībām tiek attiecinātas arī uz citām profesijām. Maltas īpatnība ir tā, ka rezervētās darbības nav minētas vienā tiesību aktā. Tā vietā dažādos tiesību aktos atrodamas atsauces uz “Periti” kā vienīgo speciālistu, kas var veikt dažādas darbības un uzņemties par tām atbildību. Vācijā rezervētās darbības ietver tikai plānošanas dokumentu iesniegšanu.

Akciju turēšanas prasību ierobežojumi ir noteikti Austrijā, Kiprā, Maltā, Slovākijā, Spānijā un Vācijā. Piemēram, Kiprā un Maltā, speciālistiem jābūt visu 100 % akciju paketes turētājiem, savukārt Austrijā, Slovākijā un Vācijā speciālistu īpašumā jābūt vismaz 50 % no daļām.

Austrijā būvinženieru firmu darbības jomai ir jābūt tikai inženierijas pakalpojumu sniegšanai, tādējādi ir būtiski ierobežota iespēja veikt kopīgas darbības ar citām profesijām.

Aptuveni 14 dalībvalstīs vajadzīga dalība profesionālās organizācijās, un 16 dalībvalstīs obligāta ir profesionālās darbības civiltiesiskās atbildības apdrošināšana.

Attiecībā uz inženieru pārrobežu mobilitāti vienlaicīga unitāru un fragmentāru sistēmu pastāvēšana var radīt šķēršļus būvinženieru kustībai no valsts ar unitāru sistēmu uz valsti ar fragmentāru sistēmu. Piemēram, inženierim no valsts, kurā būvinženieri var veikt dažādus darbus jebkurā nozarē, tādās valstīs kā Latvija vai Rumānija būtu grūti noteikt to civilās būvniecības sektoru, kurā viņu varētu pielaist darboties, un varētu būt grūti vai pat neiespējami piekļūt visiem sektoriem, neveicot būtiskus kompensējošus pasākumus.

II.3.    Grāmatveži/nodokļu konsultanti

Grāmatveži/nodokļu konsultanti ir īpaši daudzveidīga profesiju grupa, kas ietver grāmatvežus, sertificētus grāmatvežus vai nodokļu konsultantus, un starp dalībvalstīm valda būtiskas atšķirības attiecībā uz profesiju organizāciju šajā jomā un attiecīgo regulējumu. Vienu vai vairākas profesijas šajā jomā reglamentē 19 dalībvalstis kādā no turpmāk minētajiem veidiem:

ar darbību rezervēšanas un aizsargāto nosaukumu palīdzību (Austrija, Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Malta, Polija, Portugāle, Rumānija, Vācija);

ar darbību rezervēšanas palīdzību (Bulgārija, Čehijas Republika, Horvātija, Slovākija, Ungārija) vai

tikai ar profesionālā nosaukuma aizsargāšanu (AK, Grieķija, Īrija, Nīderlande).

Piemēram, AK, grāmatvedības nozarē ir liela konkurence un, lai gan piekļuve profesijai bez profesionālas kvalifikācijas teorētiski ir iespējama, absolventiem ar profesionālo nosaukumu ir ievērojami lielāka priekšrocība konkurencē ar citiem kandidātiem. Deviņās dalībvalstīs, proti, Dānijā, Igaunijā, Kiprā, Lietuvā, Latvijā, Slovēnijā, Somijā, Spānijā un Zviedrijā šo profesiju nereglamentē. Dalībvalstis kopumā pamato šīs nozares reglamentēšanu ar to, ka nodokļu konsultantiem/grāmatvežiem ir būtiska nozīme visās nodokļu sistēmās, jo viņi palīdz patērētājiem un nodokļu maksātājiem izpildīt nodokļu saistības.

4. tabula. Ierobežotības indikators: grāmatveži/nodokļu konsultanti

Avots: Eiropas Komisija, 2016. gada novembris

4. tabula parāda dalībvalstu relatīvo pozīciju ierobežotības ziņā attiecībā uz pielaišanu grāmatveža/nodokļu konsultanta profesijā un tās praktizēšanu saskaņā ar jauno ierobežotības indikatoru. Indikatorā nav ņemts vērā regulējums attiecībā uz revidenta profesiju, kura tiek reglamentēta visās dalībvalstīs saskaņā ar Direktīvu 2006/43/EK, ar ko paredz gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligātās revīzijas.

Dažās dalībvalstīs gan nodokļu konsultāciju, gan grāmatvedības darbības ir rezervētas (bieži vien tās ir kopīgas ar citiem profesionāļiem, piemēram, Čehijas Republikā, Francijā, 38  Portugālē, Rumānijā). Bulgārijā un Luksemburgā rezervēta ir tikai grāmatvedība, t. i., rēķinvedība/konsolidēto finanšu pārskatu sagatavošana, savukārt Vācijā rezervētas ir tikai nodokļu konsultācijas un pārstāvniecība nodokļu iestādēs. Rumānijā ir trīs dažādas reglamentētās profesijas šajā nozarē, savukārt Austrijā tādas ir četras.

Itālija rezervē dažas diezgan vienkāršas algu izmaksu darbības grāmatvežiem tādā veidā, kas uzliek papildu slogu mazajiem uzņēmumiem. Horvātija pašlaik reformē nodokļu konsultanta profesiju, nosakot ļoti plašu darbību diapazonu, kas vai nu būs ekskluzīvi rezervētas šai profesijai, vai iekļaus arī vienkāršus uzdevumus, piemēram, nodokļu deklarācijas sagatavošanu iedzīvotājiem un mazajiem uzņēmumiem. Savukārt Francija rezervē rēķinvedību grāmatvežiem–ekspertiem, valsts tiesa nesen lēma, ka grāmatvedības ierakstu veikšana elektroniski pirms to apstiprināšanas ir ārpus rezervēto darbību jomas. Šis spriedums tomēr vēl nav pilnīgi ieviests.

Kvalifikācijas prasības arī ievērojami atšķiras dažādās dalībvalstīs. Kopējais apmācības ilgums variē no 3 gadiem (Čehijas Republikā, Grieķijā) līdz 8 gadiem (Francijā, Rumānijā).

Saskaņā ar informāciju reglamentēto profesiju datubāzē pastāvīga profesionālā izaugsme ir prasība Beļģijā, Īrijā, Maltā, Polijā, Portugālē, Rumānijā, Slovākijā Ungārijā un Vācijā.

Obligāta reģistrēšanās profesionālā organizācijā vai profesiju reģistrā tiek nodrošināta 15 dalībvalstīs, piemēram, Francijā, Grieķijā, Itālijā, Luksemburgā un Vācijā.

Profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšana ir obligāta 14 dalībvalstīs, piemēram, AK, Austrijā, Beļģijā, Čehijas Republikā, Horvātijā, Francijā, Īrijā, Itālijā, Maltā, Polijā, Portugālē, Rumānijā, Slovākijā un Vācijā.

Daudzos gadījumos nesavienojamības noteikumi vai daudznozaru darbības ierobežojumi, kas ietekmē grāmatvežus/nodokļu konsultantus, patiesībā ir noteikti citu profesiju, piemēram, advokātu un revidentu, regulējumā.

Dažās dalībvalstīs, piemēram, Francijā un Vācijā, ir aizliegumi veikt kopīgas darbības, kā rezultātā sadarbība ir atļauta tikai ar ierobežotu profesiju skaitu, piemēram, juridiskajā vai grāmatvedības nozarē. Beļģija nosaka stingrus nesavienojamības noteikumus, kas grāmatvedības speciālistiem aizliedz veikt daudznozaru darbības un vienlaicīgu jebkuru citu ekonomisko darbību Beļģijā.

Dažās dalībvalstīs (Portugālē, Rumānijā un Vācijā) arī ir noteiktas juridiskās formas un akciju paketes turēšanas prasības. Savukārt Vācija ļauj profesionālajiem uzņēmumiem veikt darbības, kas saistītas ar nodokļu konsultācijām specifiskos apstākļos, trūkst tiesiskās noteiktības attiecībā uz apstākļiem, kādos citās dalībvalstīs dibināti profesionālie uzņēmumi var likumīgi sniegt īslaicīgus vai vienreizējus pakalpojumus. Beļģija, Francija, Īrija, Malta, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovākija un Vācija nosaka, ka vismaz 50 % no akcijām jābūt profesionāļu īpašumā.

Citas pilnvarojuma prasības iekļauj labas reputācijas un iepriekšēju bankrotu neesības pierādījumus vai arī pienākumu uzturēties valsts teritorijā (Horvātija). Ierobežojumi, kas pieprasa uzturēšanos valsts teritorijā, acīmredzami ir pretrunā Savienības tiesību aktiem.

II.4.    Juristi

Valstu regulatīvās pieejas attiecībā uz juristiem dalībvalstīs ir diezgan vienotas tādā ziņā, ka visās dalībvalstīs šo profesiju reglamentē ar darbību rezervēšanu un aizsargāto nosaukumu 39 .

5. tabula. Ierobežotības indikators: juristi

Avots: Eiropas Komisija, 2016. gada novembris

5. tabula parāda dalībvalstu relatīvo pozīciju ierobežotības ziņā attiecībā uz pielaišanu jurista profesijā un tās praktizēšanu saskaņā ar jauno ierobežotības indikatoru.

Ņemot vērā dažādās profesijas darbības, t. i., pārstāvniecību tiesā, juridiskās konsultācijas, juridisko dokumentu sagatavošanu, dalībvalstis ir pieņēmušas dažādas pieejas atkarībā no juristiem rezervēto darbību apjoma.

Visas dalībvalstis juristiem rezervē darbības, kas saistītas ar klientu pārstāvniecību tiesu iestādē, lai gan veids, kā tas patiesībā tiek darīts, var ļoti atšķirties (darbība reizēm tiek dalīta ar citām tiesībaizsardzības jomas profesijām). Spānijā, piemēram, šajā nozarē tiek reglamentētas divas profesijas: abogados un procuradores. Tomēr tā rezervē zināmas darbības tikai pēdējai minētajai profesijai, piemēram, klientu tehnisku pārstāvniecību vai dokumentu iesniegšanu tiesai, savukārt abogados ir vienlīdz kvalificēti veikt šīs darbības un ir pakļauti vienlīdzīgām profesionālās ētikas normām. AK, Anglijā un Velsā, Ziemeļīrijā un Skotijā ir specifiski noteikumi solicitor un barrister vai advocates profesijām, un šīm abām kategorijām ir rezervēts plašs darbību diapazons, piemēram, tiesības izteikties, veikt tiesvedību, rezervētas instrumentālās darbības, testamenta apstiprināšanas darbības, notariālās darbības un zvērestu pieņemšana.

Juridiskās konsultācijas ir rezervētas juristiem vairākās dalībvalstīs, piemēram, Francijā, Polijā, Portugālē, Rumānijā, Slovākijā, Ungārijā un Vācijā. Šajā kontekstā skaidrības trūkums par precīzu šīs rezervētās darbības saturu var radīt grūtības tādās jomās kā tiešsaistes juridisko konsultāciju sniegšana un juridisku dokumentu digitālu automatizācija, ko veic personas, kuras nav juristi. Lai gan tehnoloģiskā attīstība ir līdz zināmai robežai samazinājusi informācijas asimetriju starp juristiem un patērētājiem, jo juridiskā informācija, piemēram, likumdošana un judikatūra, ir plaši pieejama internetā, Bulgārijā kādā 2015. gada likumprojektā ieteikts rezervēt juristiem juridiskās konsultācijas un pārstāvniecību vairākās administratīvās varas iestādēs.

Ņemot vērā to īpašās funkcijas, noteikumi par pielaišanu un par juridiskās profesijas veikšanu ir vieni no stingrākajiem uzņēmumu pakalpojumu nozarē. Attiecībā uz kvalifikāciju augstākā izglītība tiek prasīta vairumā dalībvalstu (jurisprudences grāds ir obligāts), nākamā prasība ir obligāta apmācība un/vai papildu profesionālā pieredze un advokatūras eksāmens. Kopējais mācību laiks variē no 3 gadiem (Īrija) līdz 9 gadiem (Slovēnija). Tomēr šķiet, ka dažās dalībvalstīs (Grieķijā, Itālijā) ārvalstīs iegūtā apmācība un pieredze netiek pienācīgi ņemta vērā, pielaižot juristus jurisprudences praksēs 40 . Nesen Spānija ieviesa jaunus noteikumus par juristu kvalifikāciju, bet trūkst skaidrības attiecībā uz to absolventu reģistrāciju, kuri sāka studijas pirms reformas stāšanās spēkā.

Dažas dalībvalstis nosaka papildu profesionālās kvalifikācijas prasības (piemēram, papildu profesionālo pieredzi), lai praktizētu augstākā līmeņa tiesās (Beļģijā, Bulgārijā, Francijā, Grieķijā un Vācijā). Dažās no šīm valstīm, piemēram, Beļģijā, Francijā un Vācijā, juristi, kas praktizē augstākajās tiesās, arī ir pakļauti papildu pilnvarojuma prasībām, un pielaišanas nosacījumi citu dalībvalstu juristiem, kas praktizē ar savas mītnes vietas profesionālo nosaukumu, joprojām ir neskaidri.

Obligāta pastāvīga profesionālā izaugsme ir noteikta lielākajā daļā dalībvalstu, izņemot Čehijas Republiku, Grieķiju, Maltu, Slovākiju, Slovēniju un Spāniju, kur tā ir brīvprātīga. Neskatoties uz plašo judikatūru par kvalifikāciju atzīšanu, 41 abpusēja juristu pārrobežu pastāvīgā profesionālās izaugsmes atzīšana šķiet problemātiska, jo īpaši juristiem, kuri vēlas gūt labumu no tiesībām, ko tiem piešķir viena no divām Advokātu direktīvām.

Visas dalībvalstis nosaka obligātu reģistrāciju profesionālajā organizācijā vai profesionālajā reģistrā. Šajā saistībā dažās valstīs, piemēram, AK un Īrijā, pašreizējo norišu rezultātā likumīgās regulatīvās iestādes atdalās no pārstāvniecības organizācijām.

Lielākā daļa dalībvalstu nosaka stingrus nesavienojamības likumus un daudznozaru darbību ierobežojumus, 42 kā arī juridisko formu un akciju paketes turēšanas ierobežojumus. Šīs prasības ir jānovērtē, ņemot vērā darbību rezervēšanas jomu. Lai gan šādi ierobežojumi var būt pamatoti attiecībā uz darbībām, kas saistītas ar pārstāvniecību tiesā, to kumulatīvā ietekme šķiet stingrāka nekā citas darbības, kas arī rezervētas juristiem.

Šajā saistībā visās dalībvalstīs ir vai nu vispārējs noteikums, lai izvairītos no interešu konflikta, vai sīki izstrādāti nesavienojamības noteikumi, kas aizliedz noteiktu darbību veikšanu, piemēram, tirdzniecību vai algotu darbu, izņemot tos, kas skaidri ir atļauti (piemēram, mācīšana vai pētniecība). Itālijā, piemēram, juristiem nav iespējams vienlaicīgi praktizēt patentu aģenta profesiju, lai gan abām profesijām ir vienlīdzīgas profesionālās ētikas normas un kopīgas darbības.

Daudznozaru ierobežojumi svārstās no vispārēja aizlieguma (Bulgārijā, Čehijas Republikā) līdz noteiktu daudznozaru darbību atļaušanai noteiktā skaitā profesiju (Francija, Nīderlande, Vācija). Igaunijā juristi var piedalīties uzņēmuma pārvaldībā, ja šāda dalība ir saderīga ar “advokaat” profesionālajām darbībām un nevar kompromitēt jurista neatkarību.

Ierobežots skaits dalībvalstu atļauj personām, kas nav juristi, iesaistīties juridiskajās firmās 43 . AK (konkrēti Anglija un Velsa) ieviesa iespēju advokātiem (“solicitor”) piedalīties alternatīvās uzņēmējdarbības struktūrās (ABS), ļaujot personām, kas nav juristi, būt īpašniekiem un veikt daudznozaru darbības. Arī Spānijā ir iespējams, ka uzņēmuma īpašnieks var būt persona, kas nav jurists (līdz 25 %), un līdz noteiktam apjomam arī Dānijā. Vācijā vairāk nekā 50 % no uzņēmuma daļām jābūt juristu īpašumā (tikai citi jurisprudences vai grāmatvedības profesionāļi var būt akciju īpašnieki). 2016. gada februārī Vācijas konstitucionālā tiesa atzina, ka profesionālas partnerības aizliegums ar ārstiem un farmaceitiem bija antikonstitucionāls. Somijā, lai gan akciju sabiedrību daļām jābūt advocates īpašumā, Advokatūras asociācija var atļaut izņēmumus specifiskos gadījumos. Parasti partnerības vispārējā kārtā ir atļautas, un daudzās dalībvalstīs profesijas veikšana arī ir iespējama, ja ir profesionāls uzņēmums. Virknē valstu juristiem ļauj arī izmantot akciju sabiedrības formu, piemēram, Austrijā, Beļģijā, Francijā, Kiprā, Somijā un Vācijā.

Profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšana ir obligāta visās dalībvalstīs, izņemot Grieķiju un Latviju, kur tas ir brīvprātīgi. Daudzos gadījumos šis pienākums attiecas uz visām ar profesijas praktizēšanu saistītām darbībām, tostarp pārrobežu pakalpojumiem, ko sniedz citā dalībvalstī. Tādējādi apdrošināšanas polise var aptvert visu ES teritoriju, pamatojoties uz vienu apdrošināšanas maksājumu (piemēram, Francija, Spānija) un tādējādi atvieglojot profesionāļu mobilitāti. Pastāv arī atšķirības attiecībā uz minimālo apdrošināšanas segumu un attiecīgajām maksām. Piemēram, izmaksas ir daudz augstākas AK nekā citās dalībvalstīs, ņemot vērā rezervēto darbību plašo diapazonu un AK tirgus specifiku 44 .

Papildus iepriekš minētajām prasībām lielākajai daļai dalībvalstu ir vajadzīga ES pilsonība, apliecinājums par kriminālās sodāmības neesību un zvēresta sniegšana par ētisko un juridisko noteikumu ievērošanu. Paliek neskaidrs tas, vai Slovēnija ļauj ES pilsoņiem, kas ir kvalificēti Slovēnijā, praktizēt savu profesiju ar slovēnisko nosaukumu, jo pastāv prasība par Slovēnijas pilsonību. Kipra nosaka uzturēšanās prasību, lai varētu praktizēt profesiju, kas, šķiet, pārkāpj Savienības tiesības un apdraud Advokātu direktīvu efektivitāti 45 . Itālija nesen noteica, ka vispārējo prasību par pastāvīgu un regulāru profesijas praktizēšanu var pierādīt, ja gadā ir vismaz piecas lietas. Horvātijā juristam, kas nepraktizē vairāk kā 6 mēnešus, tiek atņemtas tiesības strādāt šajā profesijā, un tas ir īpaši problemātiski juristiem, kas vēlas reģistrēt vai sniegt pakalpojumus ārvalstīs.

II.5.    Patentu/preču zīmju aģenti

Patentu/preču zīmju aģenta profesiju 46 reglamentē 22 dalībvalstīs, savukārt vēl divās attiecīgās darbības ir skaidri rezervētas juristiem. Lielākajā daļā valstu profesiju reglamentē ar darbību rezervēšanu un aizsargāto nosaukumu (AK, Austrijā, Bulgārijā, Francijā, Igaunijā, Itālijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Polijā, Portugālē, Rumānijā, Slovēnijā, Spānijā un Zviedrijā). Vairākās valstīs aizsargā tikai profesionālo nosaukumu (Īrija, Somija un Zviedrija), savukārt septiņās valstīs reglamentē profesiju tikai ar darbību rezervēšanas palīdzību (Beļģija, Čehijas Republika, Horvātija, Lietuva, Slovākija, Ungārija, Vācija) 47 . Visbeidzot, Kipra un Grieķija rezervē darbības tikai juristiem.

Dalībvalstu minētie iemesli profesijas reglamentēšanai ir pamatoti ar a) patērētāju un pakalpojumu saņēmēju (piemēram, tiesību turētāju) aizsardzību un b) aizsardzības mehānismu un tiesu sistēmas integritāti, kas risina šīs problēmas. Tādējādi dalībvalstis kā iemeslu reglamentēšanai ir minējušas faktu, ka patentu/preču zīmju aģenti risina ļoti sarežģītus intelektuālā īpašuma tiesību un inovāciju tehniskos aspektus un to nepiemērota pārvaldība varētu sabojāt viņu klientu pozīciju un kopējo pārvaldību un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību viņu valstī.

6. tabula. Ierobežotības indikators: patentu/preču zīmju aģenti

Avots: Eiropas Komisija, 2016. gada novembris

6. tabula parāda dalībvalstu relatīvo pozīciju ierobežotības ziņā attiecībā uz pielaišanu patentu/preču zīmes aģenta profesijā un tās praktizēšanu saskaņā ar jauno ierobežotības indikatoru.

Rezervēto darbību apjoms dalībvalstīs atšķiras. Dažas dalībvalstis (AK, Bulgārija, Igaunija, Lietuva, Luksemburga, Slovēnija un Ungārija) ekskluzīvi patentu/preču zīmju aģentiem rezervē tikai padomdošanas un pārstāvniecības darbības Patentu birojā vai citās administratīvajās iestādēs. Lietuva rezervē tās tikai attiecībā uz ārvalstniekiem, kas nav pastāvīgie rezidenti (vai nav reģistrēti kā juridiskās personas) kādā no ES dalībvalstīm un Spānija — trešo valstu pilsoņu pārstāvniecībai. Polijā rezervētās padomdošanas un pārstāvniecības darbības Patentu birojā un administratīvajās tiesās attiecībā uz tādām rūpnieciskā īpašuma tiesībām, kas nav preču zīmes, ir rezervētas ekskluzīvi patentu aģentiem.

Pārstāvniecība tiesās intelektuālā īpašuma jautājumos ir rezervēta ekskluzīvi patentu aģentiem Ungārijā un Vācijā. Vairākas valstis ļauj šo aktivitāti dalīt ar citiem profesionāļiem, piemēram, juristiem, notāriem vai juridiskajiem konsultantiem (Austrijā, Bulgārijā, Čehijas Republikā, Igaunijā, Itālijā, Polijā, Portugālē un Slovākijā). Citās dalībvalstīs pārstāvniecība tiesā kopumā, tostarp attiecībā uz intelektuālā īpašuma jautājumiem, ir rezervēta juristiem vai citiem tiesībaizsardzības jomas speciālistiem, bet ne patentu aģentiem (piemēram, Beļģijā, Spānijā, Francijā, Portugālē, Rumānijā un Slovēnijā).

Juridisku dokumentu sagatavošana par intelektuālā īpašuma jautājumiem ir rezervēta vairākās dalībvalstīs (Austrijā, Čehijas Republikā, Polijā, Rumānijā, Slovākijā) patentu aģentiem un citiem tiesībaizsardzības jomas speciālistiem. Tomēr Ungārijā tā ir rezervēta ekskluzīvi patentu aģentiem.

Ungārijā patentu aģentiem ir rezervēta arī izpētes veikšana vai padomu sniegšana saistībā ar rūpnieciskā īpašuma tiesībām.

Dažās valstīs, kas nereglamentē patentu/preču zīmju aģenta profesiju, piemēram, Grieķijā un Kiprā, attiecīgās darbības tomēr ir rezervētas juristiem.

Kvalifikācijas prasības arī ievērojami atšķiras dažādās dalībvalstīs. Lai gan visās dalībvalstīs tiek pieprasīta universitātes līmeņa izglītība, kas iegūta 3–5 gadu programmās, dažas dalībvalstis, proti, Austrija, Horvātija, Īrija un Ungārija, pieprasa specializētas studijas (tehniskās vai zinātņu). AK prasa specializētus kursus par patentu un preču zīmju likumu, un ir ļoti mazs reģistrācijas iestādes apstiprināto kursu skaits.

Iepriekšēja profesionālā pieredze tiek prasīta lielākajā daļā dalībvalstu, bet ilgums variē no 2 gadiem (Bulgārijā), 5 gadiem (Horvātijā, Lietuvā) vai pat 7,5 gadiem (Austrijā). Stažēšanās patentu aģenta uzraudzībā tiek pieprasīta dažās dalībvalstīs (AK, Beļģijā, Īrijā, Itālijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Polijā, Vācijā un Ungārijā). Lielākajā daļā dalībvalstu ir jānokārto eksāmens.

Tas nozīmē, ka kopējais pieprasītās izglītības garums var variēt no 3 gadiem Portugālē (netiek prasīt ne stažēšanās vai iepriekšēja pieredze) un 7 gadiem (Vācijā) līdz par 12,5 gadiem (Austrijā). Tas jāskata saistībā ar faktu, ka darbības var veikt, piemēram, arī juristi, kas nav specializējušies intelektuālā īpašuma tiesībās.

Profesionālā apdrošināšana tiek prasīta 12 dalībvalstīs, un dažas arī ierobežo nosacījumus, kuros apdrošināšana tiek sniegta (piemēram, AK).

Vairākas dalībvalstis nosaka ierobežojumus uzņēmuma formai un akciju paketes turēšanas prasībām. Piemēram, Austrija pieprasa, lai profesionālais uzņēmums 100 % apmērā piederētu patentu/preču zīmju aģentiem. Citas valstis, piemēram, Rumānija, atļauj reģistrēt vai nu profesionālu uzņēmumu (kurš 100 % apmērā pieder patentu/preču zīmju aģentiem), vai arī parastu uzņēmumu (kurā ir arī nespeciālisti). Ungārija reglamentē gan profesionālās partnerības (kurās 100 % akciju paketes pieder patentu aģentiem|), gan profesionālos uzņēmumus (kur 75 % akciju pieder patentu aģentiem). Francija nenosaka nekādas prasības akciju paketes turēšanai, toties prasa, lai lēmumu pieņemšanas vara uzņēmumā piederētu patentu/preču zīmju aģentiem. Grieķija un Kipra prasa, lai 100 % no partneriem būtu juristi. Vācija un Polija prasa, lai vismaz 50 % akciju piederētu profesionāļiem.

Vairākas dalībvalstis arī pilnīgi aizliedz patentu aģenta profesijas praktizēšanu kopā ar citām profesijām (piemēram, Austrija un Ungārija), savukārt citas atļauj to veikt kopīgi tikai ar jurisprudences vai grāmatvedības profesijām (Igaunija, Vācija).

Attiecībā uz pārrobežu pakalpojumu sniegšanu virknē dalībvalstu Direktīva 2013/55/ES 48 vēl nav transponēta valsts tiesību aktos par patentu/preču zīmju aģentiem. Piemēram, AK un Vācija, nosakot ierobežotu atzīstamo kvalifikāciju sarakstu, neļauj atzīt patentu/preču zīmju aģentu profesionālās kvalifikācijas no dažām ES dalībvalstīm.

Slovākija prasa īpašu atzīšanas procedūru citu ES dalībvalstu diplomu turētājiem, lai tos varētu pielaist (nereglamentētā) patentu advokāta asistenta profesijā.

II.6.    Nekustamā īpašuma aģenti

Regulatīvās pieejas nekustamā īpašuma nozarē valstu starpā ievērojami variē. Dažās dalībvalstīs šo profesiju reglamentē jau ilgi (piemēram, Austrijā to reglamentē kopš 1973. gada), bet citās reglamentēšana tika ieviesta daudz nesenāk (piemēram, 2011. gadā — Īrijā). Šķiet, trīs valstis ir paredzējušas reglamentēt pielaišanu šajā profesijā (Čehijas Republika, Vācijai un Slovākija). Turpretī Nīderlande, Polija un Portugāle nesen ir izvēlējušās atcelt regulējumu.

7. tabula. Ierobežotības indikators: nekustamā īpašuma aģenti

Avots: Eiropas Komisija, 2016. gada novembris

7. tabula parāda dalībvalstu relatīvo pozīciju ierobežotības ziņā attiecībā uz pielaišanu nekustamā īpašuma aģenta profesijā un tās praktizēšanu saskaņā ar jauno ierobežotības indikatoru.

Profesiju reglamentē 14 dalībvalstīs: Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Somijā, Francijā, Horvātijā, Īrijā, Itālijā, Kiprā, Luksemburgā, Slovākijā 49 , Slovēnijā, Ungārijā un Zviedrijā. Lielākā daļā valstu to reglamentē ar darbību rezervēšanas palīdzību. Beļģijā, Dānijā, Kiprā, 50  Īrijā, Itālijā, Luksemburgā, Slovēnijā un Somijā to reglamentē ar darbību rezervēšanu līdztekus nosaukuma aizsargāšanai. Spānijā dažos reģionos ir izstrādāts regulējums nekustamā īpašuma aģentu darbībām.

Lielākajā daļā valstu ir rezervētas līdzīgas darbības nekustamā īpašuma aģentiem. Tās galvenokārt ietver starpniecības pakalpojumus starp nekustamā īpašuma pircējiem un pārdevējiem, tostarp padomu sniegšanu. Tomēr dažos gadījumos nekustamā īpašuma aģenti veic uzdevumus papildus pušu savešanai kopā darījuma veikšanai un konsultē tās, un dažas no šīm darbībām ir diezgan sarežģītas. Piemēram, Ziemeļvalstīs licencēti nekustamā īpašuma aģenti sniedz juridiskās konsultācijas savā ekspertīzes līmenī (piemēram, Zviedrijā licencēts nekustamā īpašuma aģents palīdz sagatavot atbilstošo dokumentāciju vai sniedz konsultācijas par līguma noteikumiem. Somijā lielākā daļā darījumu, kurā iesaistīts nekustamā īpašuma aģents, attiecas uz namu kooperatīva daļu pirkšanu un pārdošanu, kam nav vajadzīgs atsevišķs valsts notāra apstiprinājums). Īpašuma novērtēšana/izvērtēšana minēta Dānijai un Itālijai 51 , savukārt Austrijā pārstāvniecība valsts iestādēs/tiesās (ja vien tā nav rezervēta juristiem), kā arī īpašumu publisko izsoļu organizēšana ir rezervēta nekustamā īpašuma aģentiem. Beļģijā un Francijā nekustamā īpašuma aģenti ir iesaistīti kopēju īpašumtiesību pārvaldībā un īpašuma pārvaldības darbībās, pildot syndic funkcijas.

Daudzos gadījumos nekustamā īpašuma aģentu darbības tiek dalītas ar juristiem un/vai notāriem. Tomēr dažos gadījumos vismaz atsevišķas nekustamā īpašuma starpniecības darbības ir ekskluzīvi rezervētas kvalificētiem nekustamā īpašuma aģentiem (Austrijā, Īrijā, Luksemburgā, Kiprā, Zviedrijā un Slovēnijā).

Lielākajai daļai valstu ir vajadzīga izglītība, kuras ilgums ir aptuveni 2–3 gadi un kura var tikt papildināta arī ar stažēšanos un/vai darba pieredzi un/vai eksāmenu. Dažos no stingrākajiem gadījumiem šādu regulējumu daļēji var izskaidrot ar to, ka nekustamā īpašuma aģentiem tiek uzticēti sarežģītāki darījumi (piemēram, Austrijā, Dānijā un Zviedrijā). Tas ir pretstatā tādām valstīm kā Horvātija, Itālija, Somija un Ungārija, kurās ir relatīvi zemas kvalifikācijas prasības. Piemēram, Ungārijā izglītības programmas ilgums ir tikai 6 mēneši, savukārt Somijā ir tikai eksāmens, bet netiek prasīta nekāda īpaša apmācība vai iepriekšēja pieredze. Horvātijā un Itālijā ir obligāts eksāmens, ko var kārtot tie, kuri ieguvuši vidusskolas diplomu, un Itālijā jāpabeidz 80 stundas garš apmācības kurss.

Lielākajā daļā gadījumu ir alternatīvi veidi, kā iegūt vajadzīgo kvalifikāciju. Tikai Beļģijā, Horvātijā, Itālijā, Kiprā, Somijā un Zviedrijā ir tikai viens veids, kā iegūt nekustamā īpašuma aģenta kvalifikāciju.

Gan valstīs ar relatīvi zemu regulējuma līmeni, gan tajās, kurās prasības ir augstākas, ir papildu mehānismi, kā nodrošināt patērētāju aizsardzību un krāpšanas apkarošanu. Lai gan lielākajai daļai valstu vajadzīga obligāta reģistrēšanās profesionālajā vai valsts iestādē un obligāta profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšana, citās profesionāļiem arī jāpierāda kriminālās sodāmības neesība un/vai laba reputācija 52 vai jāiesniedz finanšu stāvokļa apliecinājums/finanšu garantija 53 . Obligātās pastāvīgas profesionālās izaugsmes prasības nav nozīmīgas to ilguma ziņā, un tādas pastāv tikai piecās valstīs 54 .

Dažas valstis īpaši aizliedz dažu nesavienojamu darbību veikšanu. Tomēr dažos gadījumos šis aizliegums nav tikai interešu konflikta aizliegums (piemēram, Itālijā un Zviedrijā). Piemēram, Itālijā, nekustamā īpašuma aģentiem ir aizliegts strādāt valsts sektorā (ja vien tas nav nepilna laika darbs) vai veikt citas darbības kā pašnodarbinātai personai vai uzņēmējam. Slovēnijā, lai veiktu nekustamā īpašuma darbības, jābūt tās pilsonim 55 . 

No otras puses, valstīs, kurās profesija netiek reglamentēta, patērētāju intereses aizsargā citi līdzekļi, piemēram, vispārējie patērētāju aizsardzības tiesību akti, civillikums un krimināllikums, kā arī profesionālās ētikas normas. Pašreglamentēšana un brīvprātīgas sertifikācijas sistēmas ir vēl viena alternatīva regulējumam. Tās ir spēkā, piemēram, AK, Čehijas Republikā, Lietuvā, Nīderlandē un Polijā.

II.7.    Tūristu gidi

Tūristu gida profesija tiek reglamentēta 14 dalībvalstīs, proti, Austrijā, Bulgārijā, Horvātijā, Francijā, Grieķijā, Itālijā, Kiprā, Lietuvā, Maltā, Rumānijā, Slovākijā, Slovēnijā, Spānijā un Ungārijā, un atšķirības attiecībā uz regulējuma intensitāti ir diezgan ievērojamas. Regulējums dominē Eiropas dienvidu daļā un Vidusjūras reģionā. Parasti tas pamatots ar kultūras, vēstures, arheoloģiskiem un mākslas mantojuma un tā pienācīgas novērtēšanas apsvērumiem.

Gan pati tūrisma industrija, gan patērētāju uzvedība ir attīstījusies pēdējo gadu laikā, un mūsdienās zināšanas par kultūras un mantojuma vietām ir pieejama arvien vairāk caur citiem, tai skaitā, digitālās informācijas avotiem. Tūristu gidu regulējuma pamatojumu un proporcionalitāti jāvērtē rūpīgi, lai nodrošinātu to, ka ierobežojumi aprobežojas ar patiešām vajadzīgo, lai novērstu postījumus dalībvalsts kultūras bagātībai.

8. tabula: Ierobežotības indikators: tūristu gidi

Avots: Eiropas Komisija, 2016. gada novembris

8. tabula parāda dalībvalstu relatīvo pozīciju ierobežotības ziņā attiecībā uz pielaišanu tūristu gida profesijā un tās praktizēšanu saskaņā ar jauno ierobežotības indikatoru.

Ir būtiskas atšķirības pat starp dalībvalstīm, kurās šī profesija tiek reglamentēta. Lai gan Bulgārija, Malta, Spānija un Slovēnija nodrošina gan darbības rezervēšanu, gan nosaukuma aizsardzību, vairums dalībvalstu reglamentē profesiju, tikai nosakot darbības rezervēšanu 56 . 

Rezervēto darbību apjoms dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Austrijā un Bulgārijā ir plašs darbību diapazons, kas rezervēts personām ar specifisku profesionālo kvalifikāciju, iekļaujot arī tādu personu apmācību, kas viņiem parādīs un izskaidros sociālo un politisko situāciju valsts un starptautiskajā kontekstā, personu pavadīšanu sporta un sociālajos notikumos un tūristu aizvešanu no lidostas uz viesnīcu. Tomēr jāuzsver, ka jebkura darbības rezervēšana ir ierobežojums, kas būtu jāizmanto tikai tam, lai aizsargātu vispārējās sabiedrības intereses.

Turklāt tādu darbību rezervēšanai, kas tiek reglamentētas reģionālajā līmenī federālās vai reģionālās valstīs, ir jāpievērš īpaša uzmanība, ja darbību apjoms ģeogrāfiski ir ierobežots vienā dalībvalstī, piemēram, Horvātijā, Itālijā un Spānijā. Tā rezultātā speciālistiem var nākties iegūt dažādas kvalifikācijas un atļaujas vienā dalībvalstī, ja tie vēlas praktizēt savas darbības vairāk nekā vienā reģionā. Tādas atšķirības padara pielaišanu profesijā un darbu tajā sarežģītāku 57 un var radīt saderības problēmas ar Savienības tiesību aktiem.

Prasītās profesionālās kvalifikācijas starp reglamentējošām dalībvalstīm atšķiras. Kvalifikācijas līmenis variē no profesionālās sagatavošanas līdz akadēmiskajai kvalifikācijai, un ilgums variē no viena gada Kiprā līdz pieciem gadiem Itālijā.

Grieķijā, lai gan sākotnēji tika prasīts tūristu gidu skolas diploms, pašreiz personas, kurām ir vispārējs diploms, piemēram, arheoloģijā, vēsturē, sociālajā antropoloģijā, etnoloģijā u. c., var iegūt tūrista gida licenci, ja tās ir veiksmīgi pabeigušas divus mēnešus ilgu specifisku apmācības kursu. Itālijā kvalifikācijas eksāmens iekļauj rakstisku testu par vēsturisko un mākslas mantojumu konkrētā reģiona zonā un interviju. Itālijā un Spānijā ir vairāki atšķirīgi regulējumi atkarībā no reģiona vai autonomā reģiona, kas reglamentē profesiju un prasības. Lielākā daļa dalībvalstu norādīja, ka ir nepieciešamas ļoti specifiskas zināšanas, kas saistītas ar valsti, piemēram, tās vēsturi un mākslu (piemēram, Kipra, Slovēnija).

Horvātija, Slovēnija un Spānija organizē valsts eksāmenus tūristu gida profesijai.

Šajā profesijā nav juridiskās formas vai akciju paketes turēšanas vai pārvaldības ierobežojumu.

Arī tādu vietu saraksts, kurās par gidu var strādāt tikai personas ar kādu specifisku kvalifikāciju un kuras paredz noteikumus attiecībā uz šādas specifiskas kvalifikācijas iegūšanu, var radīt nepamatotus ierobežojumus, ja nav novērtēti patiesie iemesli, kas pamato katras vietas ierindošanu sarakstā, un ja eksāmeni tiek rīkoti tikai ik pēc diviem gadiem, kā tas ir Itālijas gadījumā. Citās dalībvalstīs, piemēram, Francijā, tikai kvalificētiem tūristu gidiem ir atļauts sniegt pakalpojumus noteiktā skaitā vēstures pieminekļu. Horvātijā likums speciāli nosaka, ka ekspertu gidu pakalpojumi muzejos, galerijās, aizsargātās dabas zonās, arheoloģijas vietās u. tml. netiek uzskatīti par tūristu gida darbībām. Tas varētu izraisīt tirgus fragmentāciju un radīt ievērojamu slogu tiem pakalpojumu sniedzējiem no citām dalībvalstīm, kuri pavada tūristus dažādās valsts daļās un neaprobežo savu pakalpojumu sniegšanu ar konkrētu vietu.

(1)

Eiropadomes 2016. gada 28. jūnija un 2016. gada 20. un 21. oktobra secinājumi. Jau savos 2013. gada 24. un 25. oktobra secinājumos Eiropadome uzsvēra Komisijas sāktās reglamentēto profesiju savstarpējās novērtēšanas nozīmību un mudināja panākt strauju progresu. Tās rezultātā būtu jāidentificē atlikušie šķēršļi profesiju pieejamībai dalībvalstīs, jānovērtē visu vienai profesijai noteikto ierobežojumu kumulatīvā ietekme un jāiesaka attiecīga rīcība.

(2)

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, Vienotā tirgus pilnīgošana — plašākas iespējas cilvēkiem un uzņēmējdarbībai, COM(2015) 550 final .

(3)

Skatīt arī Konkurētspējas padomes 2016. gada 29. februāra secinājumus, kuros izteikta atzinība par periodiskajiem, konkrētai valstij adresētiem norādījumiem attiecībā uz reglamentētajām profesijām, tostarp, ņemot vērā tās potenciālu nodrošināt, lai katras dalībvalsts regulējums būtu proporcionāls, un uzsvērta vajadzība nodrošināt efektīvu un konsekventu uzraudzību. Savos 2012. gada 1. un 2. marta secinājumos Padome uzsvēra, cik svarīgi ir gūt panākumus, padarot profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu plašāku, samazinot reglamentēto profesiju skaitu un novēršot nepamatotus regulatīvus šķēršļus.

(4)

2015/2354(INI).

(5)

Šīs darbības aprakstu skatīt I.2. punktā.

(6)

ES Regulārais ekonomikas ziņojums, 2016. gada rudens, Pasaules bankas grupa.

(7)

“Produktu tirgus pārskats par 2013. gadu — reālās ekonomikas finansēšana”; Eiropas ekonomika 8/2013, Eiropas Komisija:

(8)

  http://ec.europa.eu/DocsRoom/documents/13405?locale=en .

(9)

Skatīt, piemēram, E. Fernández Corugedo un E. Pérez Ruiz “The EU Services Directive: Gains from Further Liberalisation” (ES pakalpojumu direktīva: ieguvumi no turpmākas liberalizācijas), SVF darba dokuments, 2014. Šā pētījuma rezultātu pamatā ir tās ietekmes novērtējums, ko turpmāka liberalizācija rada Francijas ekonomikai. Pētījums īpaši parāda, ka, palielinot kopējo faktoru produktivitāti citā darījumdarbības nozarē (galvenokārt iekļaujot uzņēmējdarbības pakalpojumus), rastos būtiski plašāka kopējā ekonomiskā ietekme.

(10)

Skatīt spriedumu lietā C-340/89 Vlassopoulou, lietā C-313/01 Morgenbesser, lietā C-345/08 Peśla.

(11)

Direktīva 2005/36/EK, kas grozīta ar Direktīvu 2013/55/ES.

(12)

Komisijas 2013. gada 2. oktobra paziņojums (COM(2013)676), kurā izklāstīts darba plāns, lai uzlabotu valsts profesiju regulējuma pārredzamību un novērtētu un apspriestu pašreizējo noteikumu pamatojumu un proporcionalitāti (savstarpējais novērtējums). Sākot no 2014. gada, šā procesa ietvaros dalībvalstīm tika prasīts vispirms iekļaut visas valstī reglamentētās profesijas reglamentēto profesiju datubāzē, norādot regulatīvos pasākumus, kas tiek īstenoti attiecībā uz katru paziņoto profesiju. Tad, izmantojot šo informāciju, tām tika prasīts pārskatīt šo pasākumu ietekmi un apsvērt to nozīmi likumīgu sabiedrības interešu aizsardzībai.

(13)

Pēc šīm apspriešanām sagatavotos ziņojumus var atrast http://ec.europa.eu/growth/single-market/services/free-movement-professionals/transparency-mutual-recognition_en .

(14)

Valsts rīcības plāns ir daļa no tiesiskajiem pienākumiem, kas dalībvalstīm jāievēro, transponējot Direktīvu par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu. Plāna neiesniegšana rada risku, ka pret dalībvalsti tiks ierosināta pārkāpuma procedūra. Valstu rīcības plāni ir plašai sabiedrībai pieejami — skatīt http://ec.europa.eu/DocsRoom/documents/17943 .

(15)

Rīcības, tostarp pārrobežu darījumu veicināšana jaunuzņēmumiem, nodrošinot vienoto digitālo vārteju, tika pieņemtas 2016. gada 22. novembrī; sk. http://europa.eu/rapid/press-release_IP-16-3882_lv.htm.

(16)

  Eiropas Parlamenta 2016. gada 26. maija rezolūcija par Vienotā tirgus stratēģiju .

(17)

  Padomes 2016. gada 29. februāra secinājumi par “Vienotā tirgus stratēģiju attiecībā uz pakalpojumiem un precēm” .

(18)

  Padomes 2016. gada 29. februāra  secinājumi.

(19)

Avots: Nacionālo kontu statistika.

(20)

Skatīt interaktīvo karti ES reglamentēto profesiju datubāzē, lai gūtu vizuālu priekšstatu par profesiju regulējumu ES valstīs:( https://ec.europa.eu/growth/single-market/services/free-movement-professionals/regulated-professions-database_en ). Datubāzē iekļauta informācija par reglamentētajām profesijām, uz kurām attiecas Direktīva 2005/36/EK, un tā parāda, ka profesiju regulējums ietekmē aptuveni 600 dažādu “ vispārējo profesiju ”. Katrai vispārējai profesijai parasti atbilst daudz vairāk profesiju saskaņā ar valsts terminoloģiju. Tas ir tāpēc, ka katrai vispārējai profesijai ir vairākas apakšprofesijas, kas palielina reglamentēto profesiju skaitu ES līdz aptuveni 5500 profesijām.

(21)

ES reglamentēto profesiju datubāze, 2016. gada novembris.

(22)

 Rezervēto darbību jēdziens ne vienmēr attiecas uz tiesību aktu regulētām darbībām. Uz “rezervētām darbībām” var netieši norādīt jebkura prasība rezervēt kāda pakalpojuma darbības veikšanu personām, kam ir noteikta specifiska profesionālā kvalifikācija.

(23)

 Nosaukuma aizsardzībā atsaucas uz tiesību aktiem, kas piešķir tiesības izmantot konkrētu profesionālo nosaukumu (piemēram, advokāts, arhitekts, tūristu gids) personām, kuras atbilst konkrētām prasībām, visbiežāk tādām personām, kam ir konkrēta kvalifikācija.

(24)

M. Koumenta un M. Pagliero (2016), "Measuring Prevalence and Labour Market Impacts of Occupational Regulation in the EU". Skatīt: http://ec.europa.eu/DocsRoom/documents/20362 .

(25)

Prēmijas un augstas peļņas normas parasti liecina par priviliģētu situāciju, kas savukārt noved pie augstām cenām patērētājiem un konkurences trūkuma profesijā.

(26)

Regulējuma prasību reformu ietekme uz pielaišanu profesijās: konkrētu valstu gadījumu izpētes http://ec.europa.eu/growth/tools-databases/newsroom/cf/itemdetail.cfm?item_id=8525&lang=en .

(27)

Eiropas Komisija: “Business Services — Assessment of Barriers and their Economic Impact” (Uzņēmējdarbības pakalpojumi — šķēršļu un to ekonomiskās ietekmes novērtējums); pieejams: https://ec.europa.eu/growth/single-market/services/economic-analysis_en .

(28)

  “The effects of liberalisation of professional requirements in Greece” (Profesionālo prasību liberalizācijas rezultāti Grieķijā) , E. Athanassiou, N. Kanellopoulos, R. Karagiannis, A. Kotsi, Plānošanas un ekonomiskās izpētes centrs (KEPE), Atēnas, 2015.

(29)

Rojek M., Masior M., “The effects of reforms liberalising professional requirements in Poland” (Profesionālo prasību liberalizējošo reformu rezultāti Polijā), Varšavas Ekonomikas skola, 2016.

(30)

 Skatīt sīkākus paskaidrojumus metodoloģiskajā pielikumā (dienestu darba dokuments, V sadaļa).

(31)

Eiropas Komisija: “Business Services — Assessment of Barriers and their Economic Impact”; pieejams: https://ec.europa.eu/growth/single-market/services/economic-analysis_en .

(32)

 Pirmoreiz izstrādāts 1988. gadā, ESAO PMR indikatora pēdējā atjaunināšana veikta 2013. gadā. Skatīt: http://www.oecd-ilibrary.org/economics/the-2013-update-of-the-oecd-s-database-on-product-market-regulation_5js3f5d3n2vl-en .

(33)

Skatīt pievienotā dienestu darba dokumenta VI sadaļu.

(34)

Tas jāpiemēro kopā ar prasību par mācību rezultātiem, kas aprakstīti Direktīvas 46. pantā.

(35)

Igaunijā, piemēram, konkrētai profesionālās darbības veikšanai vajadzīgs kvalifikācijas sertifikāts (t. i., sertifikāts par konkrētu līmeni, ko izsniedz Kvalifikācijas iestāde).

(36)

Variācijas regulējumā dažādās federālajās zemēs attiecas ne tikai uz rezervētajām darbībām, bet arī uz akciju paketes turēšanas / iepriekšējas profesionālas pieredzes prasībām. Reģistrēšanās tiek prasīta arī reģionālajā līmenī un tā rezultātā ir atšķirīga.

(37)

Igaunijā, piemēram, dažu profesijas darbību veikšanai vajadzīgs kvalifikācijas sertifikāts (t. i., sertifikāts par konkrētu līmeni, ko izsniedz Kvalifikācijas iestāde).

(38)

Francijā nodokļu konsultācijas par sarežģītiem gadījumiem ir rezervētas advokātiem, bet grāmatveži–eksperti var sniegt nodokļu konsultācijas saviem klientiem. Revidenti un notāri var arī sniegt nodokļu konsultācijas, ja tās ir saistītas ar to darbībām.

(39)

Pamatojoties uz līdzībām profesijas regulējumā, jo īpaši attiecībā uz profesionālā nosaukuma aizsardzību, juristi gūst labumu no divām specifiskām direktīvām, proti, attiecībā uz iespēju sniegt īslaicīgus vai gadījuma rakstura pakalpojumus ar mītnes valsts profesionālo nosaukumu (Direktīva 77/249/EEK) vai attiecībā uz iespēju pastāvīgi praktizēt advokāta profesiju ES valstī, kas nav tā ES valsts, kurā iegūta kvalifikācija (Direktīva 98/5/EK). Ievērojot to, ka šīs divas direktīvas nedefinē darbības, kas šai profesijai kopumā ir rezervētas, tās atsaucas uz “juristu darbībām”, piemēram, darbībām saistībā ar klienta pārstāvniecību tiesu procesā vai valsts varas iestāžu priekšā, kā arī juridiskajām konsultācijām.

(40)

Skatīt spriedumu lietā C-313/01 Morgenbesser, kurā noteikts, ka jurisprudences prakses jāļauj veikt jebkuras dalībvalsts jurisprudences absolventiem pēc ārvalstīs iegūtās kvalifikācijas novērtēšanas.

(41)

Spriedums lietā C-340/89 Vlassopoulou.

(42)

Skatīt spriedumu lietā C-309/99 Wouters.

(43)

Šajā saistībā Direktīva 98/5/EK ļauj dalībvalstīm noteikt zināmus ierobežojumus grupējuma formai vai akciju paketes turēšanas prasībām, bet tikai tādā apjomā, kamēr tie ir pamatoti, nepieciešami un proporcionāli, katru gadījumu novērtējot atsevišķi. Tas nozīmē, ka šādas prasības ir jāskata savienojumā ar 59. pantu Direktīvā par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, kas aptver visas reglamentētās profesijas.

(44)

Šīs prasības ierobežotība bija izcelta pētījumā par Brīvas advokātu pārvietošanās tiesisko regulējumu, skatīt http://ec.europa.eu/internal_market/qualifications/docs/studies/2013-lawyers/report_en.pdf .

(45)

Saskaņā ar iedibināto judikatūru modernās transporta un telekomunikāciju metodes ļauj juristiem saglabāt nepieciešamos kontaktus ar klientiem un tiesu iestādēm. Vēlamo mērķi var sasniegt, nosakot juristiem pienākumus, kas ierobežo viņu darbību veikšanu mazākā apjomā, prasot juristiem, kas sniedz pakalpojumus, lai tiem būtu norādīta adrese vietējā jurista prakses vietā, uz kurieni var nosūtīt paziņojumus no attiecīgajām tiesu iestādēm.

(46)

Daudzās dalībvalstīs patentu aģenti tiek saukti par patentu advokātiem (piemēram, AT un DE “Patentanwälte”).

(47)

Jāpiemin arī Eiropas patentu aģentu kvalifikācijas pastāvēšana, kas pamatojas uz Eiropas patentu konvenciju, kuru parakstījušas visas ES dalībvalstis. Šī kvalifikācija ļauj profesionāļiem izmantot minēto nosaukumu, veicot pārstāvniecību Eiropas Patentu birojā. Tomēr šī kvalifikācija neatļauj praktizēt patenta aģenta profesiju tajās parakstītājās valstīs, kas reglamentē profesiju.

(48)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Direktīva 2013/55/ES, ar ko groza Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu un Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI regulu).

(49)

Slovākija neuzskata šo profesiju par reglamentētu, ņemot vērā to, ka reglamentētas tiek tikai tirdzniecības darbības. Lūdzu, vairāk informācijas skatīt šim paziņojumam pievienotajā dienestu darba dokumentā.

(50)

Lai gan Somijā nosaukums ir aizsargāts, tiesību akti arī nosaka prasību, ka atbildīgajiem vadītājiem un vismaz pusei no tiem, kas iesaistīti aģentūras darbā, ir jābūt prasītajai kvalifikācijai.

(51)

Ungārijā, Latvijā un Lietuvā nekustamā īpašuma vērtētāji tiek reglamentēti kā atsevišķa profesija.

(52)

Austrija, Slovēnija, Ungārija un Itālija.

(53)

Austrija, Beļģija, Dānija, Francija, Somija un Ungārija.

(54)

Beļģija, Francija, Īrija, Slovēnija un Zviedrija.

(55)

Savstarpēja citā dalībvalstī iegūtās kvalifikācijas atzīšana tiek nodrošināta, bet ārvalstu pilsoņus, kas ieguvuši kvalifikāciju Slovēnijā, šie noteikumi neaizsargā.

(56)

Vairāk informācijas par šīs profesijas vai saistīto profesiju, piemēram, ekskursiju vadītāju vai ceļojumu aģentu, regulējumu skatiet ziņojumā, kas sagatavots savstarpējās novērtēšanas ietvaros.

(57)

Skatīt arī Komisijas dienestu darba dokumentu par veiktspējas pārbaudēm iekšējā pakalpojumu tirgū SWD(2012)147, kas papildina Komisijas paziņojumu par Pakalpojumu direktīvas COM(2012)261 īstenošanu.