19.8.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 303/122

Ziņotājs:

Vladimír NOVOTNÝ

1.1.

Komiteja bez iebildumiem iesaka pieņemt priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par dzīvsudrabu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1102/2008, kas būtu pirmais solis virzībā uz Minamatas konvencijas par dzīvsudrabu ratifikāciju Eiropas Savienībā kopumā un katrā atsevišķā dalībvalstī.

1.2.

Ar dzīvsudraba emisijām saistītajai pasaules mēroga problēmai nepieciešams globāls risinājums, un Minamatas konvencija tādu piedāvā. ES kopā ar Japānu ir bijis galvenais virzītājspēks centienos samazināt dzīvsudraba slogu uz vidi (un iedzīvotājiem), taču jāapzinās, ka dzīvsudrabs un tā savienojumi kļūs par pastāvīgu vides elementu.

1.3.

Komiteja konstatē, ka ilgstošā ES rīcība saistībā ar dzīvsudraba jautājumu globālā līmenī un it īpaši pašā Savienībā ir ļāvusi Eiropas Savienībā kopš 1990. gada samazināt antropogēnās dzīvsudraba emisijas par 75 %, un spēkā esošie tiesību akti nodrošina to turpmāku pakāpenisku samazināšanu.

1.4.

EESK iesaka turpmāko ES rīcību saskaņot ar ratificēto Minamatas konvenciju, kad konvencija būs stājusies spēkā. Komiteja ir pārliecināta, ka tiesiskais regulējums, kas attiecas galvenokārt uz emisijām, kā arī ražošanas procesiem un produktiem, ir pietiekams, lai izpildītu ar konvenciju uzņemtās saistības, neapdraudot ES konkurētspēju kopumā.

1.5.

Komiteja uzskata, ka ir svarīgi jautājumam par dzīvsudrabu un tā alternatīvām ražošanas procesos un produktos veltīt pienācīgu ES zinātnes un pētniecības spēju daļu.

1.6.

Komiteja arī iesaka, lai kompetentās ES iestādes kopā ar konvenciju parakstījušām dalībvalstīm piedalās drīzumā gaidāmajā pirmajā konvencijas pušu konferencē par dzīvsudrabu (COP 1) un iepazīstina ar jaunām zināšanām, kuras ļaus vēl vairāk samazināt dzīvsudraba antropogēnās emisijas un tā izmantošanu produktos un ražošanā.

2.1.

Dzīvsudrabs ir dabīgs Zemes sastāva elements, tā vidējā koncentrācija zemes garozā ir aptuveni 0,05 mg/kg, taču šis rādītājs dažādās vietās var būtiski atšķirties. Ļoti neliela dzīvsudraba koncentrācija ir vērojama arī visā biosfērā. Dzīvsudrabu absorbē augi, un ar to ir izskaidrojama tā klātbūtne kurināmajā, piemēram, oglēs, naftā un dabasgāzē, kā arī biodegvielā. Attiecībā uz dzīvsudraba emisijām biomasas dedzināšana praktiski neatšķiras no ogļu dedzināšanas. Dzīvsudrabs un tā emisiju problemātika sīkāk aprakstīti ANO Vides programmas (UNEP) dokumentos (1).

2.2.

Pēc emisijas dzīvsudrabs pastāvīgi saglabājas vidē, dažādās formās cirkulējot starp gaisu, ūdeni, nogulām, augsni un dzīviem organismiem. Dzīvsudraba forma var mainīties (galvenokārt mikrobu metabolisma rezultātā), tam kļūstot par metildzīvsudrabu, kurš spēj uzkrāties organismos un it īpaši ūdeņos sastopamajās barības ķēdēs (zivīs un jūras zīdītājos). Dzīvsudraba un citu smago metālu bioakumulācija un to ievērojamais potenciāls tikt pārnestiem lielos attālumos atmosfērā ir iemesls, kāpēc tos uzskata par pasaules vides apdraudējumu.

2.3.

Dažās pasaules daļās, it īpaši ārpus ES, liels skaits cilvēku ir pakļauts tādai dzīvsudraba ietekmei, kas būtiski pārsniedz nekaitīgu līmeni. Vislabākās aplēses liecina, ka cilvēka darbības dēļ atmosfērā nonākušo dzīvsudraba emisiju apjoms pasaulē sasniedz 1 960 tonnu gadā un Eiropas Savienībā – 87,5 tonnas gadā (4,5 % no kopējā apjoma). Tiešās emisijas ūdenī pasaulē sasniedz 900 tonnu gadā, un aptuveni tikpat liels ir dabīgo emisiju (iežu erozija un vulkāniskā aktivitāte) apjoms. Antropogēno dzīvsudraba emisiju pārskats atrodams 1. pielikumā.

2.4.

Neraugoties uz dzīvsudraba kopējā patēriņa samazināšanos (pieprasījums pasaulē ir mazāks par pusi no 1980. gada līmeņa) un zemām cenām, vairākās valstīs visā pasaulē joprojām notiek dzīvsudraba ieguve. Lielākie ražotāji ir Ķīna un Kazahstāna. Eiropā dzīvsudraba primārā ražošana tika pārtraukta jau 2003. gadā, taču dzīvsudrabs kā blakusprodukts tiek izdalīts citos minerālu izejvielu ieguves un apstrādes procesos. Šo dzīvsudrabu klasificē kā atkritumus, un ar to rīkojas saskaņā ar tiesību aktiem par atkritumiem.

2.5.

Liels dzīvsudraba daudzums hlora-sārmu ražotņu pārveides vai slēgšanas dēļ pasaules tirgū nonāk no tām valstīm, kurās atšķirībā no ES dzīvsudraba tirdzniecība vēl nav aizliegta.

2.6.

Emisijas no ogļu sadedzināšanas un degšanas procesiem, tostarp tērauda ieguves un krāsaino metālu ražošanas, ir galvenais avots dzīvsudraba savienojumu antropogēnajām emisijām un it īpaši imisijām punktveida emisiju avotu apkārtnē Eiropas Savienībā. Izskatot dažādas iespējas, tiek apsvērta gan dzīvsudraba uztveršana kopā ar citiem elementiem gāzveida emisiju attīrīšanas procesā, gan arī tikai dzīvsudrabam paredzēti uztveršanas procesi tur, kur šie selektīvie procesi ir lietderīgi.

2.7.

Vēl viens nozīmīgs it īpaši elementārā dzīvsudraba antropogēnu emisiju avots ir saistīts ar izmantošana zobārstniecības amalgamā. Šķiet, ka šajā jomā emisijas (īpaši ūdeni) uzraudzīt ir daudz vieglāk un ka attīstītajās valstīs tiek plaši izmantotas šajā nolūkā pieejamās tehnoloģijas.

2.8.

Komiteja jau iepriekšējos atzinumos ir paudusi pilsoniskās sabiedrības nostāju pret dzīvsudraba un tā savienojumu kaitīgajām emisijām, un šis atzinums ir minēto atzinumu (2) pašsaprotams turpinājums.

3.1.

Savienība un 26 no tās dalībvalstīm ir parakstījušas jaunu starptautisko konvenciju par dzīvsudrabu. Tā sauktā Minamatas konvencija globālā līmenī regulē visu dzīvsudraba dzīves ciklu no dzīvsudraba primārās ieguves līdz tā atkritumu apsaimniekošanai. Tās mērķis ir aizsargāt cilvēku veselību un vidi no dzīvsudraba un tā savienojumu antropogēnajām emisijām gaisā, ūdenī un augsnē. Eiropas Savienība un lielākā daļa dalībvalstu ir parakstījušas jauno starptautisko konvenciju par dzīvsudrabu, kuru parakstījušas jau 128 valstis un ratificējušas 25 valstis (3).

3.2.

Savienības acquis detalizētā izvērtēšanā atklājās nedaudzas regulatīvās nepilnības, kas jānovērš, lai nodrošinātu Savienības tiesību aktu pilnīgu saskanību ar konvenciju (4). Komisijas priekšlikuma mērķis ir novērst šīs nepilnības, kas skar šādas jomas:

3.3.

Tiesiskās skaidrības labad saistības, kas izriet no konvencijas, bet vēl nav transponētas ES tiesību aktos, vajadzētu apkopot vienā tiesību aktā.

3.4.

Jāstiprina tiesiskā skaidrība un saskaņotība, tāpēc ar izskatāmo priekšlikumu vajadzētu atcelt un aizstāt Regulu (EK) Nr. 1102/2008, tajā pašā laikā vajadzības gadījumā pārņemot tajā noteiktās būtiskās saistības.

3.5.

Šīs iniciatīvas mērķi ir saskanīgi arī ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem – gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi. Šis priekšlikums palīdzēs pasaules mērogā iedibināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus rūpnieciskajiem procesiem, kuros izmanto vai bez nolūka emitē dzīvsudrabu un dzīvsudraba savienojumus, un dzīvsudrabu saturošu produktu ražošanai un tirdzniecībai; tādējādi tas sekmēs Savienības rūpniecības konkurētspēju.

3.6.

Turklāt ar priekšlikumu iecerēts arī pēc iespējas vienkāršot un precizēt acquis, lai to varētu īstenot labāk un efektīvāk.

3.7.

Ietekmes novērtējumā secināts, ka Minamatas konvencijas ratificēšana un īstenošana ES sniegs ievērojamus ieguvumus vides un cilvēka veselības ziņā, lielā mērā tāpēc, ka sagaidāma dzīvsudraba emisiju samazināšanās citviet pasaulē.

4.1.

Komiteja atbalsta Eiropas Parlamenta un Padomes izskatāmā regulas priekšlikuma pieņemšanu, jo tas vainago gadiem ilgus centienus izveidot atbildīgu tiesisko vidi, kas ļauj ilgtspējīgi pasaules mērogā un ilgtermiņā ierobežot dzīvsudraba un tā savienojumu kaitīgo ietekmi. Komiteja atzīmē, ka regulas priekšlikums pilnībā atbilst pamatmērķim aizsargāt veselību un vidi no dzīvsudraba kaitīgās ietekmes.

4.2.

Komiteja ļoti atzinīgi vērtē gan ES iestāžu, gan arī konkrētu dalībvalstu ieguldījumu Minamatas konvencijas izstrādē, apspriešanā un ratifikācijā.

4.3.

Komiteja augstu vērtē arī to, ka visa procesa laikā – gan tagad, gan agrāk – ir ievērots fundamentālais subsidiaritātes princips un proporcionalitātes princips, vienlaikus neierobežojot ES līmenī un pasaules mērogā pieņemto juridisko instrumentu efektivitāti.

4.4.

Komiteja ir pārliecināta, ka Eiropas ieguldītās pūles palīdzēs nodrošināt Minamatas konvencijas ātru ratifikāciju līdz 2016. gada beigām un pienācīgi ierobežot cilvēku veselības un vides apdraudējumu, ko rada dzīvsudraba antropogēnās emisijas un tā izmantošana visā pasaulē. Komiteja arī vēlreiz pauž pārliecību, ka Eiropas Parlamenta un Padomes regulai nevajadzētu un pārsniegt un ka tā nepārsniegs Minamatas konvencijas prasības.

5.1.

EESK atzinīgi vērtē arī to, ka regulā ir iekļauti rezultāti, kas iegūti konsultācijās ar ieinteresētajiem dalībniekiem Eiropas Savienībā, kā arī ANO Vides programmas (UNEP) paspārnē rīkoto ekspertu forumu diskusijās par Minamatas konvenciju. Komiteja apsveic Komisiju ar sekmīgi pabeigtu ļoti sarežģīto un apjomīgo analītisko darbu, kas novedis pie regulas priekšlikuma izstrādes.

5.2.

Komiteja piekrīt Komisijai, ka jebkādi tirdzniecības ierobežojumi, kas būtu stingrāki par konvencijas prasībām, citiem vārdiem, beznosacījumu aizliegums dzīvsudraba importam, nebūtu pamatoti, jo Savienības rūpniecībai tie radītu augstākas izmaksas un nedotu nekādus nozīmīgus ieguvumus videi.

5.3.

Komiteja piekrīt arī Komisijas regulas priekšlikumā paustajam viedoklim, ka nebūtu pamatoti arī atsevišķu dzīvsudrabu saturošu produktu eksporta ierobežojumi, jo dzīvsudraba ielaide un nonākšana apkārtējā vidē praktiski nemainītos, bet šāda aizlieguma iespaidā varētu palielināties dzīvsudraba emisijas trešās valstīs.

5.4.

Komiteja (saskaņā ar konsultāciju secinājumiem un pētījumu rezultātiem) bez iebildēm piekrīt, ka dzīvsudraba izmantošanas ierobežošanai konkrētos ražošanas procesos un jaunos ražošanas procesos jābūt samērīgai ar saistītajiem riskiem, un uzskata, ka tam jābūt ilgstošam procesam tehnoloģijas attīstības gaitā.

5.5.

Tomēr komiteja piekrīt Minamatas konvencijas noteikumiem, kuros paredzēts, ka pusēm jāveic pasākumi, lai novērstu tādu jaunu ražošanas procesu attīstību, kuros izmanto dzīvsudrabu, un jaunu dzīvsudrabu saturošu produktu ražošanu un laišanu tirgū.

5.6.

Komiteja norāda, ka, piemērojot Direktīvu 2001/80/EK par ierobežojumiem attiecībā uz dažu piesārņojošo vielu emisiju gaisā no lielām sadedzināšanas iekārtām, ir ievērojami samazinājušās dzīvsudraba emisijas enerģētikas nozarē – sektorā, kurš atmosfēras nokrišņu rezultātā veido vislielāko antropogēno emisiju daudzumu un dzīvsudraba imisijas augsnē un ūdenī, – un ka šī tendence turpinās. Kopš 1990. gada dzīvsudraba antropogēnās emisijas ES ir samazinājušās par vairāk nekā 75 % (5), un Direktīvas 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām pilnīga īstenošana ievērojami veicinās dzīvsudraba emisiju turpmāku samazināšanu. EESK tāpat kā Komisija uzskata, ka šobrīd nav nepieciešamības grozīt vai papildināt Rūpniecisko emisiju direktīvas prasības īpaši attiecībā uz dzīvsudraba emisijām.

5.7.

EESK atbalsta ierosināto pieeju ierobežot dzīvsudraba emisijas no rūpnieciskiem procesiem, pamatojoties uz labāko pieejamo tehnisko paņēmienu (LPTP) koncepciju un to atsauces dokumentiem (BREF).

5.8.

EESK uzsver, ka ir vajadzīgi leģislatīvi pasākumi attiecībā uz dzīvsudraba, kas ir izņemts no rūpnieciskajiem procesiem, pastāvīgu un drošu uzglabāšanu piemērotās ģeoloģiskās struktūrās, piemēram, pamestās sāls raktuvēs. EESK mudina Komisiju steidzami noteikt glabātavu ierīkošanas kritērijus un prasības ar dzīvsudrabu piesārņotu atkritumu uzglabāšanai.

5.9.

Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas līdzsvaroto pieeju jautājumam par zobārstniecības amalgamas izmantošanu, pamatojoties uz jaunākajām pieejamām zinātniskajām atziņām. Komiteja uzskata, ka zobārstniecības aprūpes iestāžu iekārtām izvirzītās prasības, proti, pienākums uzstādīt dzīvsudraba separatorus un ierobežojums izmantot tikai kapsulēto zobārstniecības amalgamu, ir pietiekamas, lai efektīvi ierobežotu dzīvsudraba nonākšanu vidē un aizsargātu cilvēku veselību (6). EESK vienlaikus vērš uzmanību uz pilnībā vēl neizprastiem un nekonkretizētiem iespējamiem riskiem, kas saistīti ar jauniem zobārstniecības materiāliem, ar ko paredzēts aizstāt amalgamas izmantošanu.

5.10.

EESK vienlaikus vērš uzmanību uz augošajām izmaksām par pakalpojumiem, kurus atmaksā no publiskā veselības aprūpes budžeta, un uz iespējamo ar veselību saistītu un sociālo ietekmi uz dažām pacientu grupām, ja attiecīgās izmaksas tiek pārnestas uz tām.