12.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 195/30

1.

uzsver, ka ES Teritoriālās attīstības programmā jau pirmsākumos ir noteikts, ka tā ir uz rīcību orientēts politisks satvars, kas izstrādāts, lai veicinātu policentrisku ES teritoriālo attīstību. Politiskie pasākumi galvenokārt ir vietējo un reģionālo pašvaldību, dalībvalstu un ES iestāžu kompetencē;

2.

norāda, ka Teritoriālās attīstības programmas mērķis ir sniegt stratēģiskas pamatnostādnes attiecībā uz teritoriālo attīstību, atbalstīt teritoriālās dimensijas iekļaušanu dažādās politikas jomās visos vadības un pārvaldes līmeņos, kā arī nodrošināt stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu saskaņā ar teritoriālās kohēzijas principiem (1);

3.

pauž bažas par to, ka Teritoriālās attīstības programma vairākus gadus bija pazudusi no politiskās skatuves, bet atzīmē pašreizējo triju prezidentvalstu – Itālijas, Latvijas un Luksemburgas – interesi par šo jautājumu;

4.

uzsver, ka teritoriālā (place-based) pieeja ir vienīgais politikas modelis, kas var palīdzēt Eiropas Savienībai attaisnot savu pilsoņu cerības (2). Tāpēc Eiropas Savienībai, aktīvi iesaistot Reģionu komiteju, kā arī vietējās un reģionālās pašvaldības un citas ieinteresētās personas, ir jāuzņemas svarīgāka loma to koncepciju izstrādē, kas adresētas konkrētiem apgabaliem, jo tas uzlabos Teritoriālās attīstības programmas īstenošanu;

5.

norāda, ka visai ES ir vajadzīga kopīga stratēģiska plānošana, kuras pamatā ir vispārējs turpmākās attīstības redzējums; tādējādi varētu nodrošināt ES rīcībpolitiku labāku koordinēšanu un sinerģijas starp dažādām nozarēm, turklāt skaidri jānorāda, kuras iestādes atbild par Teritoriālās attīstības programmas īstenošanu ES, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī;

6.

šajā saistībā, lai panāktu līdzsvarotāku un sociāli iekļaujošu attīstību, papildus plānošanas un koordinēšanas procedūrām ir svarīgi arī veicināt izpratni un sniegt teritoriālu informāciju, kā arī nodrošināt metodoloģisku atbalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Tādēļ vēl ir jāveic ievērojams darbs, lai iegūtu salīdzināmus datus vietējā un mazāka mēroga vietējā līmenī visā ES teritorijā;

7.

tāpēc aicina ES līmenī izstrādāt integrētas telpiskās attīstības stratēģiju, vienlaikus nodrošinot, ka tiek ievērotas esošās plānošanas pilnvaras vietējā un reģionālajā līmenī (3);

8.

stratēģijas “Eiropa 2020” un citu pasākumu efektīvas īstenošanas ietvaros iesaka stiprināt teritoriālo dimensiju, īpašu uzmanību pievēršot ES rīcībpolitiku teritoriālajai ietekmei; šajā nolūkā iesaka pārskatīt nozaru rīcībpolitiku, ņemot vērā tās teritoriālo ietekmi, un atsevišķu ES rīcībpolitikas tiesību aktu īstenošanas procesā, it īpaši attiecībā uz kohēzijas politiku pēc 2020. gada, ieviest pastāvīgu teritoriālās ietekmes novērtējumu, kas būtu viens no regulējuma ietekmes novērtējuma pamatelementiem;

9.

norāda, ka jāuzrauga ES līmenī veiktie pasākumi, kas nepieciešami, lai visā ES mazinātu nesenās krīzes dēļ augošās reģionālās atšķirības, jo tās nopietni apdraud teritoriālo kohēziju;

10.

uzskata, ka Eiropas Savienībai ir vajadzīga uz konkrētiem apgabaliem orientēta attīstības stratēģija un kohēzijas politikas jaunajā tiesību aktu kopumā ir jāiegulda lielāks darbs šajā virzienā. Citiem vārdiem, kohēzijas politikā ir jāņem vērā gan nosacījumu izpildes princips, gan subsidiaritātes princips, lielāku uzmanību pievēršot pēdējam;

11.

norāda, ka ES teritoriālajā politikā jāņem vērā dažādo ES politisko stratēģiju ietekme uz reģioniem, pilsētām un pilsētu teritorijām un jānodrošina pašreizējo jautājumu risināšana visaptverošā veidā, neaprobežojoties tikai ar strukturālajiem un investīciju fondiem, bet pievēršoties arī videi, transportam, iekšējam tirgum, digitalizācijas programmai, kas ir tikai dažas no ES citām politikas jomām ar nepārprotamu teritoriālo ietekmi. Lai radītu pēc iespējas lielāku sinerģiju, izdevīgi izmantotu attīstības iespējas un novērstu pretrunīgus politikas pasākumus, teritoriālā dimensija jāņem vērā politikas izstrādē;

12.

atkārtoti iesaka kontroles sistēmas stiprināšanai un līdzsvara nodrošināšanai izveidot Kohēzijas politikas padomi, kurā darbotos ministri, kas attiecīgajā dalībvalstu pārvaldes līmenī atbild par reģionālo politiku, un Eiropas Reģionu komitejas pārstāvis kā sadarbības koordinators. Komiteja būtu gatava aktīvi iesaistīties politiskajās diskusijās par šādas struktūrvienības izveidi, lai nodrošinātu pilnīgu rēķināšanos ar vietējo un reģionālo pašvaldību viedokli;

13.

uzsver, ka partnerība ir būtisks priekšnosacījums, bez kura nav iespējams palielināt kohēzijas politikas efektivitāti, un ka vienīgi daudzlīmeņu pārvaldība ļauj Eiropas Savienības stratēģiskās pamatnostādnes sekmīgi sasaistīt ar reģionu un vietējā līmeņa problēmjautājumiem (4);

14.

atkārtoti pauž atbalstu jauniem mehānismiem un instrumentiem, kuru mērķis ir stiprināt teritoriālo pieeju, izmantojot sabiedrības virzītu vietējo attīstību (CLLD) un integrētus teritoriālos ieguldījumus. Tie rada lieliskas iespējas pilnvarot vietējās pašvaldības, pilsētas un reģionus izmantot ES līdzekļus, lai nodrošinātu izaugsmi un labklājību un atgrieztos uz konverģences ceļa. Tāpēc Komiteja pauž nožēlu, ka, lai gan daudzas dalībvalstis ir apsvērušas minēto instrumentu izmantošanu praksē, to ieviešanu kavē reglamentējošie šķēršļi, kas joprojām ir noteikti ES regulās, kā arī vadošo iestāžu nevēlēšanās pieļaut ES politikas veidošanu vietējā un reģionālajā līmenī;

15.

ņemot vērā iepriekš minēto instrumentu ļoti atšķirīgo piemērošanas pakāpi katrā dalībvalstī, uzskata, ka teritoriālās attīstības atbalsta instrumentu vadības, ieviešanas, uzraudzības un kontroles sistēma būtu maksimāli jāvienkāršo un jāsaskaņo;

16.

tomēr norāda, ka teritoriālā pieeja attīstībai sniedzas daudz tālāk par šiem instrumentiem un tā ir jāņem vērā visos kohēzijas politikas aspektos;

17.

aicina precīzāk pildīt Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. panta noteikumus par teritoriālo kohēziju. Minētajā pantā noteikts, ka Savienība tiecas mazināt dažādu reģionu attīstības līmeņa atšķirības un vismazāk attīstīto reģionu atpalicību, īpašu uzmanību pievēršot lauku apvidiem, rūpniecības restrukturizācijas skartajiem apvidiem, kā arī apvidiem, kuros ir būtiski vai pastāvīgi nelabvēlīgi dabas apstākļi vai demogrāfiskas problēmas, piemēram, galējie ziemeļu reģioni ar zemu apdzīvotības blīvumu, kā arī salas un pārrobežu un kalnu reģioni; patiesi, viens no pamatnosacījumiem Teritoriālās attīstības programmas (2020) iespējamai sekmīgai īstenošanai būtu dot minētajām teritorijām iespēju pārvarēt strukturālos šķēršļus, kas kavē to attīstību;

18.

uzsver, ka attiecībā uz īpašo situāciju tālākajos reģionos būtu jāņem vērā LESD 349. pantā uzskaitītās to īpatnības un grūtības, lai šajās teritorijās varētu pārvarēt strukturālos šķēršļus, kas kavē to attīstību, un tādējādi tie kļūtu par vienu no Teritoriālās attīstības programmas (2020) veiksmīgas īstenošanas svarīgākajiem faktoriem;

19.

būtu jāpievēršas arī citām demogrāfiskajām problēmām, kam ir liela ietekme uz reģioniem, piemēram, iedzīvotāju skaita samazināšanās, iedzīvotāju novecošanās un ļoti zems apdzīvotības blīvums; aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst kohēzijas politikas īstenošanai ģeogrāfiski un demogrāfiski visnelabvēlīgākajā stāvoklī esošos reģionos (5);

20.

aicina atsākt debates par dzīves kvalitātes mērīšanu, izmantojot rādītājus, kas atspoguļo ne tikai IKP (“GDP and beyond”), un uzsver, ka teritoriālā kohēzija papildina ekonomisko un sociālo kohēziju, un tāpēc to nevar mērīt tikai ar ekonomiskajiem rādītājiem. “Gudra, ilgtspējīga un iekļaujoša izaugsme Eiropas Savienībā nozīmē daudz vairāk nekā tikai IKP pieaugumu. Tā ietver arī teritoriālos, sociālos, kultūras un it īpaši vides aspektus, kas ir īpaši nozīmīgi lauku reģionos vai mazāk apdzīvotos reģionos.” Šajā saistībā zaļās infrastruktūras izveide laukos un pilsētās uzlabo reģiona kvalitāti un mazina tā neaizsargātību. Izvēloties rādītājus, jāņem vērā, ka statistikas datu pieejamība reģionālajā līmenī visās dalībvalstīs ir ierobežota;

21.

aicina ieviest salīdzināmu un ticamu rādītāju un indeksu kopumu, ko varētu izmantot, lai mērītu, veicinātu un uzraudzītu teritoriālo kohēziju, vispārējo teritoriālo attīstību, strukturālās problēmas, kā arī reģionu problēmjautājumus un iespējas, tāpat arī teritoriālo ietekmi uz dažādiem ģeogrāfiskajiem līmeņiem un reģionu veidiem (6). Tas ļautu lēmumu pieņēmējiem pieņemt apzinātus un proporcionalitātes principam atbilstīgus lēmumus par teritorijas plānošanu;

22.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi ņemt vērā ar klimatu un vidi saistītu apdraudējumu un tā teritoriālo ietekmi;

23.

norāda arī, ka ir vajadzīgas debates par kohēzijas politikas nākotni pēc 2020. gada, īpašu uzmanību pievēršot jautājumam, vai ir sasniegti tās sākotnējie mērķi, tostarp konkrētam apgabalam paredzētas pieejas veicināšana, kā arī analizējot, vai Eiropas strukturālo un investīciju fondu līdzekļu piešķiršanā pašlaik lietotās metodes pilnībā atbilst politikas mērķiem un pietiekami ņem vērā teritoriālo daudzveidību;

24.

norāda, ka ES policentriskai attīstībai ir izšķiroša nozīme teritoriālās kohēzijas sasniegšanā, jo tā palīdz uzlabot pilsētu tīkla strukturētību un apgādi ar precēm un sociālās kohēzijas pakalpojumiem visā reģionā;

25.

atgādina, ka Eiropas efektivitāte un kvalitāte ir atkarīga no savstarpējo kontaktu tīklu veidošanas starp dažāda izmēra pilsētām – no vietējā līdz globālam līmenim –, kā arī no pilsoņu lomas stiprināšanas un no tā, vai tiek īstenoti vietēji pasākumi konkrētās teritorijas priekšrocību popularizēšanai Eiropā un visā pasaulē;

26.

uzsver, ka atvērtība attiecībās ar kaimiņvalstīm un pārējām pasaules valstīm ir svarīgs priekšnoteikums, lai visas Eiropas pilsētas un reģioni varētu izmantot attīstības iespējas, ko sniedz globālā izaugsme un tehniskais progress. Šajā ziņā efektīvs instruments ir izrādījies atbalsts pārrobežu sadarbībai, it īpaši pie ES ārējām robežām. Ilgtermiņa attīstība Eiropā ir atkarīga no Eiropas tēla pasaulē un dažādu pilsētu un reģionu konkurētspējas priekšrocību izmantošanas iekšējā tirgus izveides procesa pabeigšanā un efektīvu kopīgu attīstības stratēģiju izstrādes, jo īpaši Eiropas un Vidusjūras partnerības un Austrumu partnerības, kā arī transatlantiskās partnerības jomā (7);

27.

norāda, ka augsti attīstītu pilsētu un reģionu sadarbība rada pievienoto vērtību un sekmē tām apkārtējo teritoriju attīstību. Tāpēc Komiteja uzsver, ka vietējo un reģionālo pašvaldību nozīme, kā arī viedokļi un priekšlikumi ir jāņem vērā, jo ES politiskie pasākumi tieši ietekmē pašvaldības;

28.

uzsver priekšrocības, kādas reģionālajā attīstībā sniedz policentriska pieeja, un šajā sakarā norāda uz lielo nozīmi, kāda ir saiknēm starp lauku un pilsētu apgabaliem;

29.

aicina izstrādāt politisku pieeju, kas veicinātu funkcionālu reģionu izveidi gan vienas valsts ietvaros, gan pārrobežu līmenī, jo funkcionāli apgabali ietver gan pilsētu, gan lauku teritorijas un tie ir nozīmīgi attīstībai nepieciešamās kritiskās masas saglabāšanā, kā arī neaizsargātības pret ārējiem satricinājumiem samazināšanā, un tas ir vairākkārt uzsvērts ekonomikas un telpiskās plānošanas analītiskajos pētījumos;

30.

norāda, ka sociālā atstumtība ģeogrāfiski koncentrējas gan pilsētu un priekšpilsētu rajonos, gan arī lauku apgabalos, un šādas teritorijas bieži atrodas blakus apgabaliem ar pienācīgu dzīves līmeni. Lai labāk īstenotu Teritoriālās attīstības programmu, jāņem vērā apakšreģionālā līmeņa īpatnības;

31.

aicina vairāk koncentrēt ES rīcībpolitiku un finansējumu, lai veidotu efektīvus un rezultatīvus savienojumus starp pilsētu reģioniem, ņemot vērā pilsētu teritoriju izplešanās fenomenu un jaunos teritorijas izmantošanas veidus, atvieglotu piekļuvi zināšanām un izglītībai, kā arī efektīvi veidotu pilsētu un funkcionālu apgabalu tīklus (8), kas dod iespēju apmainīties ar paraugpraksi un efektīviem politikas risinājumiem un projektiem;

32.

ar gandarījumu atzīmē, ka Teritoriālās attīstības programmā (2020) dalībvalstis, reģioni un pilsētas (tostarp mazās un vidēji lielās pilsētas) ir aicinātas sniegt ieguldījumu kopējās teritoriālajās prioritātēs, un vienlaikus pauž bažas, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ar šiem jautājumiem saistītu lēmumu pieņemšanas procesā vēl aizvien nav atzītas par citām struktūrām līdzvērtīgiem partneriem. Būtu jācenšas dot iespēju vietējām un reģionālajām pašvaldībām efektīvāk reaģēt uz Eiropā vissvarīgākajām teritoriālajām problēmām;

33.

uzskata, ka virzībā uz Teritoriālās attīstības programmas pilnīgu īstenošanu ļoti svarīga ir mazo un vidēji lielo pilsētu raita funkcionēšana un lauku ekonomikas dažādošana. Šajā sakarā stratēģijas būtu jāorientē uz taisnīgu piekļuvi vispārējas tautsaimnieciskas un sociālas nozīmes pakalpojumiem, funkcionālo apgabalu paplašināšanu (balstoties uz jau izstrādātām lauku apgabalu un pilsētvides attīstības iniciatīvām), kā arī mazu un vidēji lielu pilsētu pieejamību un savienojumu veidošanu starp tām (9);

34.

norāda uz mazo un vidēji lielo pilsētu aglomerāciju lomu, proti, tās ir viens no policentriskas teritoriālās attīstības elementiem. Šajā kontekstā Komiteja atzinīgi vērtē to, ka prezidentvalstu trijotne ir ķērusies pie šā kopīgā temata mazo un vidējo pilsētu aglomerāciju jomā attiecībā uz pilsētu un lauku teritoriju saikņu analīzi, kā arī iepazīstināšanu ar mehānismiem dažādu zonu sadarbībai un līdzsvarotākas teritoriālās attīstības panākšanai. Ir ļoti svarīgi stiprināt vērtības, kas reģionam piešķir identitāti (ainava, kultūras un vides mantojums), jo tās veicina konkurētspēju un diferenciāciju globālajā tirgū;

35.

maza un vidēja lieluma pilsētu aglomerācijas sniedz aktīvu ieguldījumu arī apkārtējo lauku teritoriju iedzīvotāju labklājības un pārticības nodrošināšanā; tās ir nodarbinātības un pakalpojumu centri, vietējā transporta mezgli un palīdz apmierināt pieaugošās mobilitātes vajadzības. Tādējādi tām ir liela nozīme, ierobežojot iedzīvotāju aizplūšanu no lauku un pilsētu apgabaliem. Taču, piedaloties kopējā policentriskā tīklā, minētās pilsētas var arī veicināt lielpilsētu attīstību. Tās palīdz risināt vides un dzīves kvalitātes jautājumus, kas saistīti ar iedzīvotāju pārmērīgu koncentrāciju lielpilsētās;

36.

šajā sakarā aicina kohēzijas politikas pilsētpolitikas dimensiju pilnveidot un labāk koordinēt ar citām politikas jomām, kas, īstenojot integrētas pilsētvides politiku, ietekmē pilsētu teritorijas, kā arī stiprināt oficiālu sadarbību starp ES pilsētu teritorijām un apkārtējiem lauku apvidiem (10); atkārtoti aicina izstrādāt balto grāmatu par integrētu pilsētvides politiku;

37.

uzskata, ka galvenie instrumenti, kas ļauj labāk īstenot Teritoriālās attīstības programmu, ir Eiropas teritoriālā sadarbība, ko īsteno ar pārrobežu, starpreģionu vai starpvalstu iniciatīvu (piemēram, ETSG) atbalstu, un makroreģionālu stratēģiju izstrāde. Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē prezidentvalstu trijotnes plānu analizēt vajadzības attiecībā uz juridiskiem nosacījumiem integrētu pārrobežu apgabalu izveidei, kā arī Padomē izveidoto darba grupu makroreģionālo stratēģiju progresa uzraudzībai. RK norāda, ka vietējo un reģionālo iestāžu līdzdalībai šo instrumentu izstrādē un pārvaldībā, kā arī minētās grupas darbā arī turpmāk jābūt nozīmīgam šo iestāžu mērķu sasniegšanas elementam;

38.

uzskata, ka policentriska un starp dažādiem reģioniem ģeogrāfiski līdzsvarota izaugsme ir jāveicina, izmantojot arī iedarbīgus pasākumus digitālās plaisas novēršanai, sadarbību enerģētikas, klimata un vides, pētniecības un inovācijas, kā arī reģionu pieejamības un pievilcīguma jomā un ilgtspējīgu transporta politiku, kuras pamatā ir konkrētām reģionālajām īpatnībām pielāgota stratēģija;

39.

uzsver, ka nozīmīgs teritoriālās kohēzijas instruments ir transporta infrastruktūra. Īpaša uzmanība šajā saistībā jāvelta reģioniem, kam ir ģeogrāfiski neizdevīgs stāvoklis un demogrāfiskas problēmas (11). Šajā sakarā Komiteja norāda uz iespēju izmantot gan Eiropas teritoriālās sadarbības grupas, lai veicinātu pārrobežu savienojumus, tostarp ar trešām valstīm, gan arī finanšu instrumentus, piemēram, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu;

40.

aicina Komisiju turpināt un pastiprināt centienus, lai, pirmām kārtām novēršot nepilnības un atvieglojot pārrobežu savienojumus, pabeigtu Eiropas transporta (TEN-T) pamattīkla izveidi, un stiprināt vietējo un reģionālo pašvaldību dalību forumos par koridoru jautājumiem;

41.

vērš uzmanību uz Sestajā kohēzijas ziņojumā iekļauto norādi, ka pamatnostādnēs Eiropas transporta tīkla attīstīšanai ir noteikts mērķis veidot ES mēroga multimodālu tīklu, kurā iekļauti arī dzelzceļa savienojumi, radot jaunu un modernizējot esošo infrastruktūru. Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka ir jānodrošina ilgtspējīgi, konkurētspējīgi, energoefektīvi un videi draudzīgāki transporta veidi, jāveicina intermodalitāte, dažādi transporta veidi jāizmanto savstarpēji papildinošā veidā un jāīsteno infrastruktūras projekti mazāk attīstītos reģionos, pārrobežu reģionos, kā arī reģionos, kuriem ir fiziski apgrūtināta piekļuve iekšējam tirgum, un reģionos, kur vērojamas teritoriālās kohēzijas problēmas;

42.

vērš uzmanību uz to, ka Eiropas Savienības Teritoriālās attīstības programmā 2020. gadam ir apliecināts teritoriālās pieejas nozīmīgums stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā. Stratēģijas pārskatīšana būtu jāizmanto kā iespēja tajā iekļaut spēcīgāku teritoriālo dimensiju. Tāpēc stratēģijā minētos ES mērķus var sasniegt tikai tad, ja ņem vērā stratēģijas teritoriālo dimensiju, jo attīstības iespējas dažādos reģionos ir atšķirīgas (12);

43.

atkārtoti aicina izstrādāt teritoriālajai kohēzijai veltītu balto grāmatu, kuras pamatā būtu analīze par mijiedarbību starp Eiropas Savienības Teritoriālās attīstības programmu (2020) un stratēģiju “Eiropa 2020”, lai šādi mazinātu aizvien lielākās atšķirības starp ES reģioniem (13);

44.

uzskata, ka ES kohēzijas politikai, kuras mērķis ir ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija, arī turpmāk būtu jāsniedz būtisks ieguldījums stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā. Stiprinot saiknes starp izaugsmes un konverģences mērķiem, kohēzijas politika var palīdzēt mazināt Eiropas Savienībā vērojamās atšķirības, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķus, un tādējādi vairot labklājību visā Eiropā. Šis potenciāls ir konsekventi jāizmanto, ar kohēzijas politikai raksturīgo partnerības pieeju panākot, ka reģionos izstrādātās stratēģijas konkrēti pievēršas vietējiem apstākļiem un iespējām;

45.

tāpēc atbalsta arī priekšlikumu par rīcības kodeksa izstrādi stratēģijai “Eiropa 2020” (14), kura pamatā būtu Eiropas rīcības kodekss attiecībā uz partnerību, kas nodrošinās, ka vietējās un reģionālās pašvaldības un pārējās ieinteresētās puses tiek iesaistītas Eiropas teritoriālajai attīstībai svarīgu ilgtermiņa stratēģijas dokumentu izstrādē un īstenošanā;

46.

vērš uzmanību uz ESPON veiktajiem pasākumiem, kuru mērķis ir izstrādāt Eiropas teritoriālās attīstības rādītāju un indeksu kopumu, ko varētu izmantot, lai lēmumu pieņēmējiem sniegtu atbalstu teritoriālās kohēzijas mērīšanā un uzraudzībā; uzstājīgi aicina izstrādāt rādītājus, kuros atspoguļots, kā teritoriālās un demogrāfiskās problēmas (piemēram, izkliedētība, zems iedzīvotāju blīvums, iedzīvotāju skaita samazināšanās un novecošanās) ietekmē ilgtspējīgu, gudru un iekļaujošu izaugsmi;

47.

uzskata, ka steidzami jāizstrādā salīdzināmi statistikas dati par vietējā un mazāka mēroga vietējā līmeņa teritorijām, kā arī esošā ESAO un Komisijas pilsētu un lauku teritoriju klasifikācija jāpārveido par Eurostat kategorijām, kas, balstoties uz ticamu vietējā līmeņa informāciju, var palīdzēt gan ES politikas izstrādē, gan novērtēšanā;

48.

uzskata, ka atvērtas un policentriskas Eiropas radīšana ir vissaliedējošākā teritoriālās attīstības stratēģija, kas veicina ekonomikas izaugsmi un konkurētspēju, sociālo kohēziju, kā arī stratēģijā “Eiropa 2020” un Teritoriālās attīstības stratēģijā nākamajiem gadu desmitiem ilgtspējīgas attīstības jomā izvirzītos mērķus (15). Komiteja pauž atbalstu stratēģijai, kas savstarpēji sasaista attīstību un kohēziju un rada patīkamu dzīves vidi;

49.

uzskata, ka visai ES teritorijai ir vajadzīga kopīga stratēģiskā plānošana, kuras pamatā ir vispārējs turpmākās attīstības redzējums; tādējādi varētu nodrošināt ES politisko pasākumu labāku koordinēšanu (16).